gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kas noticis ar VDK dokumentiem

Kristīne Jarinovska 27.februāris 2015

Par diviem “diplomātiem”, diviem maisiem, čekistiem, stukačiem, zinātniekiem un dažiem politiķiem

Vairs nav neviena cilvēka, kurš varētu pateikt, kas noticis ar visiem VDK dokumentiem


Vdk-agenti_trifanova-media_large
VDK aģentūras kartotēkas čemodāniņš Stūra mājas ekspozīcijā. Foto: Evija Trifanova, LETA

Šonedēļ kopā ar Hendeļa 330. dzimšanas dienu svinējām arī 21 gada jubileju kopš Saeimas plenārsēdē apspriest sāka Latvijas vēsturē vispolitiskāko likumu jeb “vispolitiskāko dokumentu”, kā to 1994.gada 24.februārī no Saeimas tribīnes nodevēja tieslietu ministrs Egils Levits.

Proti, likums par elektronisko datu bāzi “Delta Latvija”, diviem melniem diplomātiem ar statistisko kartotēku, kuru aizzīmogoja aizejošā vara, un koka skapīšiem ar alfabētisko kartotēku, kuru pirms aizzīmogošanas jau atjaunotās valsts pārstāvji sabēra maisos. Par “čekas aģentiem”.

Šī eseja noteikti nav pētījums vai slēdziens, bet tikai skaļi skanošas pārdomas jeb viedoklis par čekas dokumentu normatīvo regulējuma “izaugsmi”.

Lai gan jau Atmodas laikā diskutēja par nepieciešamību likvidēt LPSR Valsts drošības komiteju, piemēram, “Tautas frontes rīcību var uzskatīt par nevēlēšanos dienas kārtībā uzņemt jautājumu par VDK likvidēšanu, vai vismaz tās kardinālu reorganizāciju, atbildību par šīs organizācijas noziedzīgo, antinacionālo, prettautisko darbību” (Laiks, 1989. gada 29. jūlijā), tomēr apstākļu dēļ faktiski to bija iespējams likvidēt tikai 1991. gada 24. augustā, savukārt kopš 1990. gada 4. maija līdz pat iestādes darbības izbeigšanai LPSR VDK priekšsēdētājs turpināja būt Latvijas Republikas Ministru padomes locekļa statusā.

Augstākās padomes 1991. gada 24. augusta lēmums par VDK likvidēšanu paredzēja pārņemt tās īpašumu ar Augstākās padomes komisiju, turklāt noteica, ka “Izziņā un izmeklēšanā esošās lietas” nodot prokuratūrai, pašvaldībām pārņemt komitejas rajonu un pilsētu daļu telpas, savukārt, “komitejas (krimināllietu kopojumu) nodot [..] Valsts arhīvu ģenerāldirektoram”, bet “operatīvo arhīvu un kartotēkas pārņemt speciālai Latvijas Republikas Augstākās Padomes izveidotai deputātu komisijai”. Lēmums pieņemts steigā, kad bija izgāzies bruņotais apvērsums, līdz ar to nevaram pieprasīt no brīvību atguvušās valsts rītausmas to pieredzes bagāžu, kāda ir sabiedrībai šodien.

Vienlaikus tieši šis lēmums, kurš bija pretrunā arhīvu lietai būtiskajam provenances principam (princips paredz – dokumenti, kuru izcelsme ir kāda persona vai institūcija jāglabā vienkopus, tos nedrīkst sajaukt), uzsāka esošās sekas ar šīs represīvās institūcijas mantojumu.

Kā norādīts Dr.hist. Aināra Bambala disertācijā, VDK arhīvs sašķēlās starp Valsts arhīvu, Policijas akadēmiju, Drošības policiju un Totalitārisma seku dokumentēšanas centru.

Diezgan droši var apgalvot, ka nu nav neviena atsevišķa cilvēka, kurš varētu pateikt, kas noticis ar visiem VDK dokumentiem. Skumjākais, ka tas sakāms ne vien par uz Krieviju aizvesto fondu, bet arī uz to, kas ir pārņemts Latvijas institūcijās.

Piemēram, Ministru kabineta 2009. gada rīkojums Nr.442 paredzēja, ka Iekšlietu ministrija nodod Latvijas Universitātei uz likvidētās Policijas akadēmijas studiju programmu īstenošanas laiku programmu īstenošanai nepieciešamo kustamo mantu, tātad arī bijušo VDK bibliotēku, taču 2014. gadā Latvijas Universitāte liecina, ka to nav pārņēmusi, bet slēgusi “sadarbības līgumu [par] Valsts policijas koledžas speciālās bibliotēkas izmantošanu”. Arhīva eksperts Bambals, kurš strādā ar “čekas” lietām arhīvā, zina stāstīt, ka šo bibliotēku nav redzējis. Jākonstatē arī, ka “čekas” 10. daļas jeb arhīva dokumentu kompleksu nosaukumi neatbilst tai klasifikācijai, kādu min rīkojums par VDK likvidēšanu.

Šādos apstākļos pieņēma 1994. gada likumu „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” (turpmāk – likums „Par bijušās VDK dokumentiem”). Likuma mērķa “nodrošināt bijušās VDK dokumentu kā vienota valsts īpašumā esoša vēsturisku dokumentu kompleksa saglabāšanu” virzienā divdesmit viena gada laikā īpaši virzījušies neesam, lai arī, kā uzsvēra tieslietu ministrs Egils Levits 1994. gada 24. februāra plenārsēdē, sākotnējais valdības mērķis bija tos glabāt vienā vietā – Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TDSC).

Nerunājot par to, ka šie dokumenti līdz šim nav nekādā vienotā kompleksā, nav pat nevienas institūcijas, kura koordinētu visu iesaistīto iestāžu darbību ar tiem. Divdesmit gadus – līdz 2014.gada 22.maijam – likuma 2.pants skaidri noteica, ka VDK dokumenti ir Latvijas Nacionālā arhīva fonda sastāvdaļa. Turklāt šī norma bija attiecināta uz visiem datu nesējiem “neatkarīgi no informācijas fiksēšanas un uzglabāšanas veida”, dokumentiem, kas atrasti bijušās VDK oficiālajās vai konspiratīvajās telpās, tātad arī uz disketēm, datu lentēm, kā arī tiem dokumentiem, kuru autors ir bijusi cita persona vai iestāde, bet, kuri adresēti “čekai”. Kāpēc likumu šos gadus neizpildīja un dokumentus nenodeva arhīvam? Jautājums atklāts.

Ar šo likumu izveidoja TDSC, kurš sākotnēji bija Tieslietu ministrijai padota iestāde un ko vēlāk iekļāva Satversmes aizsardzības birojā. Likums paredzēja, ka privātpersonām ir jānodod dokumenti TDSC, savukārt Valsts arhīvā jau esošie dokumenti paliek valsts arhīvā. Līdz ar to provenances princips tika pārkāpts otru reizi un jau sistēmiski.

Likums paredzēja, ka TDSC apzina Valsts arhīvā “un citās valsts glabātavās” esošos VDK dokumentus, bet faktiski Valsts arhīvam, vēlāk Latvijas Nacionālajam arhīvam nekad nav tikuši piešķirti finanšu līdzekļi pat visu lietu aprakstīšanai – virkne lietu gaida savu aprakstītāju vēl šodien. Ja lietas nav aprakstītas, tad līdz galam nekad nebija iespējams īstenot likuma normu, ka jebkurai personai ir tiesības pieprasīt TDSC informāciju, vai Valsts arhīvā vai citās glabātavās ir informācija par šo personu, jo ziņas par konkrētu cilvēku var būt ne tikai lietā, kas nes šīs personas vārdu. Likuma 18.pants noteica, ka VDK dokumentu izmantošanas kārtību nosaka Ministru kabineta noteikumi, taču faktiski 1995.gada noteikumi Nr.151 tika izdoti tikai par TDSC rīcībā esošajiem dokumentiem.

Iepriekš minēto tieslietu ministra Romāna Apsīša laikā izdoto noteikumu 7.punkts paredz, ka TDSC aģentūras kartotēkas dokumentus (lūk, tieši aģentūras dokumentus!) “sāk izsniegt zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem 20 gadus pēc Valsts drošības komitejas likvidēšanas”. Šī norma ir alternatīva 6.punktam, kas paredz dokumentu izsniegšanu par “ārštata darbiniekiem vai informatoriem, kuru darbību Valsts drošības komitejā tiesa nav atzinusi par noziedzīgu”, jau ātrāk – 20 gadus pēc dokumenta uzrakstīšanas vai piecus gadus pēc personas nāves.

Ja atceramies, ka VDK likvidēja 1991.gadā, tad atbilstoši šiem noteikumiem zinātnieki un publicisti varēja pieprasīt aģentūras kartotēkas dokumentus izsniegšanai, sākot ar 2011.gada 25.augustu. Vai zinātnieki pieprasīja un, ja nepieprasīja, kāpēc? Norma ir nepārprotama, kā arī likuma 18.panta deleģējums bija spēkā līdz 2014.gada 22.maijam.

Nepētīju, kas bija privātpersona N., kurai 2008.gada 28.aprīļa atbildē SAB atteica izsniegt visu to personu sarakstu, kas līdz 1991.augustam ir sadarbojušās ar PSRS drošības iestādēm, taču, iepazīstoties tikai ar 2010.gada 20.aprīļa Augstākās tiesas Senāta lēmumu lietā Nr. A42569408, SKA-386/2010, neizriet, ka privātpersona būtu, pieprasot informāciju SAB struktūrvienībai TDSC, atsaukusies uz Satversmes 113.pantā nostiprinātajām zinātnieka tiesībām un minēto noteikumu 6.punktu, kas paredz tiesības prasīt izsniegt dokumentus 20 gadus pēc dokumentu uzrakstīšanas. Savukārt termiņš, kad visi dokumenti bija pieejami zinātniekiem – proti, personām ar doktora zinātnisko grādu – kā arī publicistiem, lai ko tas arī nozīmētu – literātus, dzejniekus vai pētnieciskos žurnālistus, kuri darbojas noteikumu 10.punktā minētajos “masu informācijas līdzekļos” -, jeb 2011.gada 25.augusts vēl Senāta lēmuma brīdī nebija iestājies.

Citēšu Augstāko tiesu: “Kā to likumprojekta izstrādes laikā norādīja tā referents un tolaik tieslietu ministrs Egils Levits, minētā likuma 18.pants, no vienas puses, nodrošina sabiedrības tiesības un, iespējams, arī pienākumu no zinātniskā viedokļa iepazīties ar minētajiem dokumentiem, bet, no otras puses, aizsargā šajos dokumentos minēto personu privātās intereses, ņemot vērā, ka šajos dokumentos ir daudz privātu ziņu par personu (sk. 5.Saeimas 1994.gada 24.februāra plenārsēdes stenogrammu, http://www.saeima.lv).”

Izrādās, sabiedrībai bija pienākums iepazīties no zinātniskā viedokļa ar minētajiem dokumentiem!

Ir taču pilnīgi pašsaprotami, ka no 2011.gada 25.augusta līdz 2014.gada 22.maijam ikviena zinātniskā institūcija, kurā ir zinātnieks ar doktora zinātnisko grādu vēsturē, jurisprudencē, socioloģijā vai citur varēja brīvi pieprasīt VDK aģentu kartotēku izpētei, kā arī saņemt to, ja vien šī informācija uz pavisam cita likuma pamata – likuma „Par valsts noslēpumu” pamata – nav atzīta par sevišķi slepenu, slepenu vai konfidenciālu, taču tā jau ir pavisam cita lieta, kas neattiecas tiešā veidā uz likumu „Par bijušās VDK dokumentiem”. Nostāja atbilst arī 1994.gada 24.februāra tieslietu ministra Egila Levita skaidrojumam: “sabiedrības interese iepazīties ar šiem dokumentiem un arī publicēt šos dokumentus ir uzskatīta tomēr par svarīgāku nekā privātā interese, taču arī privāta interese ir aizsargāta. [..] Šajā likumprojektā šī robeža ir vilkta vairāk sabiedrības interešu pusē.” Šādi gan – sabiedrības pusē.

Mazs kopsavilkums: līdz 2014.gada 22.maijam likuma 18.panta pirmšķietamā mērķa un vēsturiskā interpretācija, kas saskan ar tieslietu ministra pausto, diezgan nepārprotami rāda sabiedrības, kuru pārstāvētu zinātniskās institūcijas un masu informācijas līdzekļi, tiesības iepazīties ar aģentūras informāciju prioritāti pār privātpersonas tiesībām, bet noteikumu normas skaidri paredzēja tiesības zinātniekiem iegūt izsniegtus dokumentus no 2011.gada 25.augusta. Zinātniskās institūcijas saskaņā ar Zinātniskās darbības likumu ir tās, kuras iekļautas Izglītības un zinātnes resora uzturētajā Zinātnisko institūciju reģistrā. Piemēram, Latvijas Universitāte vai Latvijas Universitātes aģentūra Latvijas Vēstures institūts.

Kas mainījies 2015. gadā?

2013.gada beigās Saeimas Nacionālās drošības komisija iesniedza Saeimai likumprojektu, kas paredzēja grozīt likumu, pagarinot sadarbības fakta konstatēšanas noilguma termiņu līdz 2044.gadam, taču neskarot normas, kas regulēja tiesības iegūt aģentu kartotēkas informāciju, uzsverot, ka lēmums ir nepieciešams, lai aizsargātu valsts drošību. Uzsvēršu, grozīt 17.pantu, kas reglamentē sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas noilguma termiņu.

Lai arī savulaik, strādājot Tieslietu ministrijā, man bija pielaide valsts noslēpumam, tomēr tas nesniedz adepta ezotēriskas zināšanas. Kāpēc ezotēriskas? Man nav atklāsmes, ko nozīmē mitoloģiskais jēdziens “čekas maisu atvēršana”. Savukārt ir skaidrs, ko nozīmē informācijas atklātība, informācijas pieejamība un ikvienam vērotājam ir acīmredzams, ja vien likumā nav rakstīts ar neredzamo tinti, ka VDK dokumentu izmantošanu zinātniskiem nolūkiem un publicēšanu regulē tieši 18.pants, uz kura pamata izdoti arī Ministru kabineta noteikumi, kas noteica aģentūras kartotēkas dokumentu izsniegšanu zinātniskām institūcijām un masu informācijas līdzekļiem no 2011.gada 25.augusta. 18.pants bija nemainīgs kopš likuma pieņemšanas līdz 2014.gadam un tieši tāpat nemainīgi kopš 1995.gada ir Ministru kabineta noteikumi. Vienīgā atkāpe no 2011.gada 25.augusta kā brīža, kad dokumenti jāizsniedz zinātniskajām institūcijām un masu informācijas līdzekļiem, būtu apstāklis, ja nebūtu izpildīts 1991.gada 24.augusta Augstākās padomes rīkojums un Valsts drošības komiteja vēl kādu laiku slepus darbojusies nelikvidēta.

2013.gada 12.decembra plenārsēdē SC deputāts Ņikita Ņikiforovs, kas bija pret projektu, runāja par tā saturu – 17. pantu, kas skar sadarbības fakta noilguma termiņu, savukārt deputāts Valdis Zatlers runāja par aģentu uzskaites kartītēm un (citēju deputātu) “emocionāliem argumentiem”, piemēram, “šie bija tā sauktie stukači, tātad tie ziņotāji, un nekas vairāk. Taču bija arī cita kategorija, kas strādāja atbildīgos amatos partijas un padomju aparātā un kam nebija vajadzīgas kartītes. Viņi sadarbojās ar čeku pa tiešo. Un šī viņu sadarbība tika ļoti rūpīgi slēpta. Un mūsu neatkarības atgūšanas sākumā daudzi no viņiem piedalījās arī Atmodas procesos”.

Iespējams, šāds projekts tikai ap 17.pantu, nekā neskarot 18.pantu, kas reglamentē dokumentu izmantošanu un publicēšanu, izskaidrojams ar to, ka arī 2004.gada 27.maijā šo likuma 17.pantu grozīja vienā dienā ar steidzamību divos lasījumos Mareka Segliņa vadībā. Toreiz gan, kā atceramies, iestājoties Eiropas Savienībā, Latvija “dega zilās ugunīs”, tomēr jāatzīst, ka Segliņa laikā nebija iztecējis 20 gadu termiņš kopš 1991.gada 24.augusta jeb VDK likvidēšanas dienas, bet, kā izrādās, visus šos 20 gadus likumdevējs ar 18.panta otro daļu dokumentu publicēšanu vai nepublicēšanu bija deleģējis Ministru kabinetam, kura noteikumu 7.punkts arī šo divdesmit gadu termiņu paredzēja.

Protams, var jau būt, ka kāds tautas priekšstāvis Saeimā, grozot 17.pantu 2004.gadā vai iesniedzot 17.panta grozījumus 2013.gadā, domāja, ka groza 18.pantu, izlemj lietu par dokumentu publicēšanu, iespējams, pat aizver vai atver kādus iedomu “maisus”, bet tur nu sabiedrība nav vainīga, ja kāds kolektīvi domā citādi nekā iesniedz rakstveida likumprojektus un balso. Latvijā ir tāda noturīga tradīcija, ka likumi ir rakstveidā, nevis domās.

2014.gadā sākās kārtējā “diskusija par čekas maisu publicēšanu”, lai gan saprātīgi būtu bijis izmantot toreizējo normatīvo regulējumu un vienkārši lūgt šo informāciju izsniegt. Lūk, 2014.gada 3.aprīļa plenārsēdē gan tika celti priekšā deputāta Andreja Judina un Juridiskās komisijas priekšlikumi, kas grozīja 18.pantu, kas reglamentēja dokumentu publiskošanu, kā arī grozīja iepriekš nekad negrozīto deleģējumu Ministru kabinetam par šo publiskošanu, papildinot to ar obligātu zinātnisko izpēti pirms publiskošanas.

Ja otrajā lasījumā likums vēl paredzēja izpēti valsts zinātnisko programmu ietvaros (ir tāda budžeta daļa Izglītības un zinātnes ministrijai “Valsts pētījumu programmas”, kur ir atklāti konkursi), tad trešajā un galīgajā lasījumā pēc kultūras ministres Daces Melbārdes priekšlikuma valsts atteicās no formulējuma, ka VDK dokumenti ir Latvijas Nacionālā arhīva fonda sastāvdaļa, nosakot, ka tā ir “nacionālā dokumentārā mantojuma” daļa, bet pēc Nacionālās drošības komisijas priekšlikuma izveidoja jaunu institūciju “Ministru kabineta izveidotu speciālu starpdisciplināru komisiju”, kura atbilstoši šī likuma mērķim ir zinātniska. Tikai pēc šīs komisijas zinātniskās izpētes nu dokumenti kopš 2014.gada 22.maija likuma pieņemšanas būs pieejami Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtībā.

Līdz ar to, spriežot sistēmiski, likumdevējs ar 2014.gada 22.maija likumu sašaurināja to zinātnisko institūciju skaitu, kurām no 2011.gada 25.maija līdz 2014.gada 22.maijam bija pieejama aģentūras kartotēka līdz vienai Ministru kabineta izveidotai zinātniskai institūcijai.

Likumprojekta izstrādes gaitā publiski bija pausti zinātnieku viedokļi, piemēram, Dr.hist. Daina Bleiere teica: “Vēsturniekiem [..] jāpiedalās pētniecības organizēšanā. Valsts finansējums projektu konkursu veidā jāsadala un jānovirza konkrēto dokumentu izpētei vai nu individuāliem pētniekiem, vai institūcijām. Ierēdņu skatījums uz šiem dokumentiem varētu būt formāls, sašaurināts, un pastāvētu risks izkropļot vēstures kopainu.” Dr.hist. Ainārs Bambals akcentēja: “Mana vienīgā vēlme ir, lai to dara profesionāļi.” Dr.hist. Ritvars Jansons uzsvēra: “Jābūt vienai pētniecības institūcijai, piemēram, Latvijas Nacionālais arhīvs, TDSC vai Latvijas vēstures institūts, kuras vēsturnieku vadībā varētu koordinēt pētniecības procesu” (Briede, Madara. Latvijas Avīze, 2014. gada 9. maijs). No minētajām institūcijām zinātniskās institūcijas statuss ir tikai Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūtam.

2014.gada jūlijā, pateicoties izglītības un zinātnes ministres Dr.habil.philol. Inas Druvietes iniciatīvai, tika sākta LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas veidošana. Tās personālsastāvu neizvēlējās ministre, bet zinātniekus ar doktora zinātnisko grādu izvirzīja Latvijas Vēstures institūts, Vēstures un filozofijas fakultāte un Latvijas Nacionālais arhīvs, kurš izvirzīja arī vienu galveno arhivāru, kuram nav zinātniskā grāda, taču kurš tiešā veidā strādā ar VDK dokumentiem arhīvā. Pēc savas iniciatīvas savus pārstāvjus pieteica Latvijas Okupācijas izpētes biedrība – Bonifāciju Daukštu un Latvijas Nacionālais vēstures muzejs Rudīti Meņģelsoni (Kalpiņu).

Ministru kabinets LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisiju izveidoja 2014.gada 5.augustā. Valdībai iesniegtajos dokumentos: komisijas priekšsēdētāja amatā Dr.hist. Kārlis Kangeris, vietnieki Dr.hist. Ritvars Jansons un Dr.iur. Kristīne Jarinovska, kā to rekomendēja Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Dr.hist. Andris Šnē, kā arī komisijas administratīvā vadītāja amatā Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktora vietnieks zinātnes lietās Armands Plāte.

Pēc tam Plātes kungu apbalvoja ar valsts civildienesta attiecību izbeigšanu un ar 2015.gada 20.augusta rīkojuma Nr.433 parakstīšanu komisijas administratīvais vadītājs kļuva juriskonsults, tiesību maģistrs Māris Strads, savukārt 3.punkts paredz, ka komisija pieņem un saskaņo reglamentu ar ministru tā, lai īstenotu minētā likuma 1.panta sestajā daļā noteikto mērķi, kā to paredz minētā likuma 18.panta pirmā secunda daļa.

2014.gada 20.augustā izglītības un zinātnes ministre saskaņoja komisijas reglamentu, ar kuru var iepazīties šeit. Reglaments ietvēra vienošanos ar ministri, ka, iepriekš neinformējot un nesaskaņojot ar komisiju, neveiks izmaiņas komisijas darba organizācijā, tai skaitā bija ietverta norma, ka komisijas locekļi nekļūs valsts amatpersonas, ka zinātniskās izpētes veikšana nav uzticama personām, kam varētu būt interešu konflikts sakarā ar sadarbību ar “čeku”, tās padotības institūcijām, piesega organizācijām un šo organizāciju kopuma rīcību kontrolējošām amatpersonām. Apraksts sagatavots, pamatojoties uz Dr.hist. Ritvara Jansona zinātnieka atzinumu un Dr.iur. Kristīnes Jarinovskas apkopojumu par institūcijām, kuras sadarbojās ar Valsts drošības komiteju vai citā veidā uzskatāmas par represīvām okupācijas varas institūcijām.

Ministrs Levits 1994.gada 24.februāra runā uzsvēra, ka lai gan likums sašaurināts uz galveno institūciju – VDK, tomēr “valdība uzskata, ka ir iespējams tām institūcijām, kas ar šo jautājumu darbosies [tajā skaitā komisijai] savos nolikumos, protams, darboties plašāk” [..] “tas ir vajadzīgs mūsu sabiedrības imunizēšanai pret šādām totalitārisma tendencēm un tādēļ būtu šajā darbībā jāizskata un jāanalizē, jādokumentē, jāsagatavo mācību un cita veida zinātniskie materiāli”.

2014.gada 10.decembrī Ministru kabinets, neesot komisijas locekļu piekrišanai (valdības sēdē pret to iebilda Dr.hist. Ritvars Jansons, dokumentus bija sagatavojusi arī Dr.iur. Kristīne Jarinovska), mainīja komisijas padotību, nododot to tieslietu ministra padotībā, jo esot nepieciešamas specifiskas juridiskas prasmes administrēšanā, un tieslietu ministram sagatavot priekšlikumu valsts budžetam, paredzot, ka komisijai 2015., 2016. un 2017.gadā finansējumu 750 000 eiro kopsummā, 250 000 eiro gadā. Nesaskaņojot ar komisiju, ministrija iesniedza priekšlikumu budžeta pēdējam lasījumam Saeimā, tādējādi liedzot publiskas diskusijas iespējamību par to. Finansējumu ietvēra apakšprogrammā ar nosaukumu “Totalitārā režīma dokumentu zinātniskā izpēte un nodarītā kaitējuma aprēķināšana” paskaidrojumi norāda, ka finansējums lūgts komisijas darba un ar to saistītās pētniecības un administrēšanas nodrošināšanai, kas ietver atalgojumu tikai divām štata vietām un tām pašām nevis komisijā, bet Tieslietu ministrijā.

250 000 eiro sadalīti – 203 000 eiro precēm un pakalpojumiem, 44 048 eiro atlīdzībai, kas ietver 34 214 eiro atalgojumu.

2014.gada 22.decembrī, tiekoties ar tieslietu ministru, komisija bija informēta, ka turpmāk to uzskatīs par forumu, kas apvieno personas, kas izpilda Tieslietu ministrijas pasūtījumu. Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (NA) komisiju saistīja ar „Komisijas PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai” darba administrēšanas vadībai. Rasnača kungs izteica vēlējumu, lai abu komisiju administratīvo vadību uzņemtos cilvēks, kas LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas locekļiem ir pazīstams.

2014.gada sākumā atklājās, ka Tieslietu ministrija par komisijas administratīvo vadītāju ir pieņēmusi ģeogrāfijas zinātņu maģistru Jāni Tomelu, kas iepriekš bijis Rasnača palīgs Saeimā.

Jānorāda, ka nekas neliecina, ka citādi visnotaļ simpātiskajam Tomeļa kungam būtu juridiskā izglītība vai cita juridiskā kvalifikācija, kuras dēļ komisiju pārcēla no vietas, kuras tās administratīvais vadītājs vismaz bija tiesību maģistrs.

Tieslietu ministrija ar 2015.gada 6.janvāra dokumentu Nr. 1-18/23 noraidīja iespēju apstiprināt un tādējādi turpināt iepriekš spēkā esošā reglamenta noteikto darba organizēšanas kārtību, tajā norādīja, ka komisijai “nav piešķirti līdzekļi tās darbības nodrošināšanai un nav sava personāla” (patiesi īpatnēji – kas tad ir komisijas personālsastāvs un kam tad ir finanšu līdzekļi, ko Saeima piešķīra tieši komisijai?), kā arī uzsvēra, ka nevienā normatīvajā aktā nav noteikta tās padotība tieslietu ministram. Pēdējais taisnība, jo nevienā normatīvajā aktā patiešām nav norādīta nekāda komisijas padotība, tikai, kāpēc tad tieslietu ministrs ir minēts valdības rīkojumā un pauž viedokli par komisijas darba vadību?

Valdības rīkojuma Nr. 433 5.punkts paredz: “Ja nepieciešams, komisijas priekšsēdētājs komisijas mērķu īstenošanai var pieaicināt komisijas darbā ekspertus, kuri nav komisijas sastāvā un kuru atalgojumu vai atlīdzību var noteikt, savstarpēji vienojoties.” 2015.gada 15.janvārī, tiekoties atsevišķiem komisijas locekļiem, ministrija informēja, ka komisijas darba apmaksu var veikt tikai pēc izmaiņu veikšanas valsts budžeta kodos un ka pamatojumu šādām izmaiņām, proti, darba plānu 2015.gadam ar konkrētu norādi uz veicamajiem pētījumiem, šo pētījumu apjomu, izpildes termiņu, veicēju, kā arī atlīdzības apmēru un tās noteikšanas pamatojumu, jāizstrādā komisijai. Tāpat norādīja, ka reizē ar izmaiņām valsts budžeta kodos plānots sagatavot valdībā lēmumu par izņēmumu no vispārīgās Publisko iepirkumu likumā noteiktās kārtības. Kurš tad vienosies ar ekspertiem – komisijas priekšsēdētājs kā valdības rīkojumā, vai Tomeļa kungs? Reglaments nav pieņemts vēl tagad.

Manā rīcībā esošās ziņas liecina, ka Latvijas Vēstures institūta direktors Dr.hist. Guntis Zemītis ir nosūtījis dokumentu Ministru prezidentei, savukārt Latvijas Universitāte arī vērsusies pie izglītības un zinātnes ministres, lūdzot deleģēt valsts pārvaldes uzdevumu – Valsts drošības komitejas zinātnisko izpēti – Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūtam.

Komisijā jau aicināju un tagad publiski atbalstu viedokli, ka, ievērojot iepriekš minēto, sabiedrības interesēs likumsakarīga un pareiza būtu zinātniskās komisijas administrēšanas nodošana Latvijas Vēstures institūtam, kas ir zinātniska un no politiķiem neatkarīga iestāde.

Autore ir Dr.iur., Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietniece juridiskās zinātnes jautājumos

February 27, 2015 Posted by | izpēte, KGB, Okupācijas laiks, čeka | 1 Comment

Pret komunisma upuriem uzkrāts nozīmīgs parāds


“Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platforma” izpilddirektore Nēla Vinkelmane par neatzītajiem komunisma upuriem un atšķirīgiem skatiem uz vēsturi

Nēla Vinkelmane (Neela Winkelmann) ir Čehijas galvaspilsētā Prāgā bāzētās nevalstiskās organizācijas “Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platforma” izpilddirektore. Šī platforma vieno 48 institūcijas (to vidū ir arī Latvijas Okupācijas muzejs) no 13 valstīm ar mērķi izglītot sabiedrību par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem. Pagājušā gada augustā Nēla Vinkelmane bija ieradusies Rīgā uz Tieslietu ministrijas rīkoto konferenci “Molotova-Ribentropa pakts 75: atskaņas mūsdienās. Totalitāro upuru atceres diena Eiropā”, kuras laikā tika atklāta arī ceļojošā izstāde “Totalitārisms Eiropā”. Tad arī aizsākās šī saruna.

Kāpēc pēc “dzelzs priekškara” krišanas bija vajadzīgs tik ilgs laiks – vairāk nekā 20 gadu -, lai Austrumeiropas valstis vismaz vispārīgi spētu aptvert komunistiskā terora upuru skaitu?

Tas patiešām ir ļoti būtisks jautājums. Diemžēl pat šodien mēs nevaram teikt, ka Austrumeiropas valstis ir pilnībā sapratušas un aptvērušas komunisma terora upuru skaitu reģiona kontekstā. Pārsteidzoši, ka tik ilgs laiks nepieciešams, lai “saskaitītu mirušos”.

Viens no iemesliem ir tas, ka pēc komunisma režīmu sabrukšanas netika organizēts visaptverošs starptautisks tiesas process un tiesvedības, kas tika sāktas nacionālā līmenī, bija nepietiekamas.

Mēs nedrīkstam aizmirst, ka gadu desmitiem komunisti slēpa pastrādātos noziegumus, kā arī jebkādu ar tiem saistīto informāciju. Šo noziegumu dokumentācija tika klasificēta kā stingri slepena. Izņemot bijušo Austrumvāciju, lielākajai daļai postkomunisma valstu ir bijis nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai slepenpolicijas un citu represīvo institūciju arhīvus padarītu brīvi pieejamus sabiedrībai, nodrošinot atbilstošu pētījumu un izmeklēšanas veikšanu par pagātnes zvērību upuriem. Šī cīņa par brīvu pieeju arhīvu informācijai par cilvēktiesību pārkāpumiem turpinās pārāk ilgi. Vēl šodien ir spēki, kas cenšas apslāpēt šos pūliņus.

Jau kopš 1989.gada trūkst politiskās gribas: sākotnēji bija pāris aktīvistu, kas aizkavēja nepieciešamo totalitārās pagātnes izvērtējumu un sabiedrisko apspriešanu, kā arī loģisko secinājumu izdarīšanu. Prominenti jauno pārejas sabiedrību politiskie līderi, piemēram, Tadeušs Mazoveckis (Tadeusz Mazowiecki), Vāclavs Klauss (Václav Klaus) vai Vladimirs Mečiārs (Vladimír Mečiar), veicināja platas robežlīnijas novilkšanu, kas krasi nošķīra pagātni un piespieda sabiedrību koncentrēties tikai uz nākotni, neskatoties pagātnē. Ekonomikas transformācija, demokrātisku institūciju dibināšana un citi politiski uzdevumi bija prioritāri, salīdzinot ar refleksiju par pagātnes noziegumiem. Tādējādi, kamēr neskaitāmiem miljoniem upuru tika liegtas fundamentālās tiesības uz taisnīgu tiesu, bijušie noziedznieki varēja bez grūtībām pāriet uz jauno sistēmu, bieži saglabājot vai iegūstot ietekmīgus amatus un turpinot aktīvi aizkavēt komunisma noziegumu apzināšanu.

Čehoslovākijā taisnīguma trūkums bija viens no elementiem, kas sabiedrībā radīja to, ko prezidents Vāclavs Havels (Václav Havel) nevietā kritizēja kā “draņķīgo garastāvokli” (blbá nálada) un kas sabiedrībā iestājās drīz pēc Samta revolūcijas.

Tādējādi tika uzkrāts nozīmīgs parāds pret upuriem, kas netika pietiekami novērtēti un godināti, un noziedzniekiem, kas pat par vissmagākajiem noziegumiem netika sodīti saskaņā ar starptautiskajiem likumiem.

Kad dibinājām “Eiropas Atmiņas un apziņas platformu”, zinājām, ka mūsu pirmais starptautiskais projekts būs mēģinājums apkopot pieejamo statistisku par upuriem, kas cietuši vissmagākajos 20.gadsimta totalitāro režīmu noziegumos. Statistiku, kas atspoguļo par šiem noziegumiem atbildīgo noziedznieku notiesāšanu 12 šodienas ES dalībvalstīs. Tā tika radīta mūsu ceļojošā izstāde “Totalitārisms Eiropā” (Totalitarianism in Europe).

Pēdējo divu gadu laikā šī izstāde veiksmīgi pabijusi 13 lielās pilsētās 12 valstīs. Tajā skaitā Berlīnē, Hāgā, Eiropas Parlamentā Briselē un Ukrainā, kur tā tika atvērta 2013.gada 21.novembrī Kijevā un vēlāk arī Ļvovā. Izstāde Ukrainā vairākas nedēļas bija skatāma tieši aizkustinošās demokrātiskās revolūcijas laikā pagājušajā ziemā.

Konferencē dzirdējām sakrālu frāzi: visi upuri ir līdzvērtīgi, upurus nešķiro. Vai, jūsuprāt, Eiropā beidzot ir izpratne par to, ka totalitāro režīmu pastrādātie noziegumi ir līdzvērtīgi? Kā izveidojās atšķirīgā vēstures uztvere vecajās Eiropas valstīs un Austrumeiropā?

Baidos, ka šī izpratne eksistē tikai uz papīra, piemēram, dažos progresīvos Eiropas Parlamenta lēmumos. Mums priekšā vēl daudz darba, līdz mēs sasniegsim izpratni par to, ka komunisma upuri pelnījuši tādu pašu cieņu kā nacionālsociālisma vai jebkuras citas totalitāras un nedemokrātiskas sistēmas upuri.

Taču mēs pieredzēsim dabisku procesu, kuram ir likumsakarīgs iemesls, proti, vairāk nekā 40 gadus komunisma diktatūra veiksmīgi slēpa un apspieda patiesību par saviem pastrādātajiem noziegumiem. Komunisma diktatūra ne tikai iznīcināja dabisko sabiedrības struktūru un represēja politiķus, valsts iestāžu darbiniekus, intelektuāļus, uzņēmējus, neatkarīgus lauksaimniekus, zemes īpašniekus, demokrātiskas valsts militārās sistēmas cilvēkus kopā ar ģimenēm, reliģiskos līderus, to sekotājus un citus. Šī diktatūra spēja savus noziegumus slēpt – upuri nozuda no publiskās telpas un no sabiedrības atmiņas. Tie bija gan režīma cietumnieki, gan cilvēki, kas tika deportēti vai nogalināti. Jums nebija jāzina un skolā nemācīja, ko režīms nodara saviem oponentiem, jūs nedrīkstējāt runāt par šādiem jautājumiem ārpus savu tuvāko loka, jo jūs nekad nevarējāt zināt, kas par to uzzinās un informēs slepenpoliciju.

Tāpēc pēc komunisma sabrukšanas mēs nezinājām pastrādāto noziegumu apmēru, upuru skaitu vai pat viņu vārdus. Pagājis jau ilgs laiks, un šodien esam tuvāk patiesībai. Taču tikai pēc nepieciešamo pētījumu veikšanas savās valstīs varam uzrunāt mūsu draugus Rietumeiropā un izstāstīt viņiem savu stāstu. Stāstu, kuru viņi nav dzirdējuši, jo mēs dzīvojām noslēpti aiz “dzelzs priekškara”.

Esmu pārliecināta, un tas redzams arī mūsu darba rezultātos un pozitīvajā attieksmē pret mūsu darbu, ka tas ir laika jautājums, līdz patiesā komunisma vēsture kļūs par Eiropas mācību grāmatu neatņemamu sastāvdaļu.

Neilgi pēc jaunās tūkstošgades sākuma Prāgā tika uzstādīts aizkustinošs piemineklis komunisma upuriem – vairākas cilvēku figūras ar izstieptām rokām, kas pa kāpnēm virzās lejup no kalna. Figūra, kas atrodas kalnā, ir tikai cilvēka fragments. Jo tuvāk nāk figūras, jo skaidrāku apveidu tās iegūst, līdz visbeidzot kāpņu lejasdaļā kails vīrietis skatās uz jums ar klusu nožēlu acīs, sakot: “Atsauciet mūs no aizmirstības.” To mēs esam parādā šiem cilvēkiem un ar to nodarbojamies mūsu platformā.

Kāpēc pagātnes pārvarēšana ir tik būtiska mūsdienu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu sabiedrībām? Kā jūs raksturotu situāciju bijušajās sociālisma bloka satelītvalstīs un Baltijas valstīs?

Lai dziedētu brūces, visām sabiedrībām, kas pārdzīvojušas diktatūru vai vardarbīgu konfliktu, jāiziet cauri patiesības meklēšanas, taisnīgas tiesas, atlīdzināšanas un samierināšanās posmiem. Šie elementi ir sabiedrībai būtiski, lai tā spētu sākt uzticēties un sadzīvot ar jauno demokrātisko sistēmu.

Vācu valodā ir jēdziens Aufarbeitung der Vergangenheit, kas burtiski nozīmē “pagātnes pārstrādi” – sistemātisku, sarežģītu un nepatīkamu darbu, kas ir nozīmīgs, lai sasniegtu stabilitāti sabiedrībā, kurā valda stingra demokrātiska kultūra, kas garantē cilvēktiesības un ievēro tiesiskas valsts pamatprincipus. Stabilu, demokrātisku sabiedrību iespējams nodibināt tikai pēc rūpīgas pašrefleksijas un pareizu secinājumu izdarīšanas.

Piemēram, Rietumvācijā pēc Otrā pasaules kara daudz tika izdarīts denacifikācijas procesā: vairākos posmos visa sabiedrība bija pakļauta ļoti dziļam un pamatīgam patiesības meklēšanas, taisnīgas tiesas, atlīdzināšanas un samierināšanās procesam, kas tika apvienots ar izglītojošiem pasākumiem, vērstiem uz nākotni, un tas padara Vāciju par ļoti stabilu, demokrātisku valsti šodienas Eiropā.

Mūsu reģionā pēc komunisma krišanas šis darbs netika pienācīgi padarīts. Pat šodien, pēc 25 gadiem, mēs joprojām esam “pārejas” sabiedrības. Lielākajai daļai mūsu valstu šis posms ir bijis ļoti grūts, tā kā mums nebija demokrātiskas “māsas valsts”, ar kuru apvienoties, kāda bija austrumvāciešiem. Tomēr Baltijas valstis bija privileģētā pozīcijā, jo tās spēja atjaunoties, balstoties uz savu pirmskara neatkarību, kas savukārt nozīmēja skaidru atbrīvošanos no iepriekšējā okupanta – Padomju Savienības – juridiskās kārtības. Turpretim citas valstis, piemēram, Čehijas Republika nespēja juridiski atbrīvoties no iepriekšējā komunistu režīma.

Citi apgalvo, ka pārmaiņu laikā no 1989. līdz 1991.gadam komunisma noziedznieki uzvarēja. Viņi tikai nedaudz atkāpās, atteicās no politiskās hegemonijas, taču pārņēma biznesu, veiksmīgi piedaloties privatizācijas procesā, un pēc dažiem pieklusuma gadiem 90. gadu sākumā, kad viņi nebija pārliecināti, vai ir pietiekamā drošībā, viņi atgriezās politiskajā un sabiedriskajā dzīvē.

Nozīmīgi, ka nav noticis gandrīz neviens tiesas process, kas iztiesātu komunisma noziegumus. Simtiem tūkstošu komunisma upuru šodien dzīvo Eiropas Savienībā kopā ar neskaitāmiem totalitārisma laika represīvās varas iemiesotājiem, no kuriem daudzi atrodas prominentās un ietekmīgās pozīcijās šodienas sabiedrībā. Vienlaikus Eiropas Savienība garantē tiesības uz taisnīgu tiesu tās pilsoņiem. Taču taisnīgas tiesas nav. Mums jāstrādā ar šo plaisu starp politiku un tās ieviešanu.

Vienotas informācijas telpas trūkums Eiropā ir šķērslis līdzīgai Eiropas vēstures uztverei, tādai, kas būtu saprotama un pieņemama gan Eiropas rietumiem, gan austrumiem. Kādi apdraudējumi iespējami, pastāvot atšķirīgai vēstures uztverei, un ko iespējams darīt, lai situāciju mainītu?

Visticamāk, vienmēr būs dažādas subjektīvas vēsturiskās perspektīvas atkarībā no tā, “kurā pusē jūs atradāties” totalitārisma laikā. Tomēr nozīmīgi, lai noziedznieku perspektīva būtu margināla un mēs spētu sasniegt plašu demokrātisku vienprātību, kas interpretētu komunismu kā ļaunu un nicināmu, jo tas pastrādāja smagus cilvēktiesību noziegumus. Esam sasnieguši šo vienprātību attiecībā uz nacionālsociālismu, jo tā noziegumi tika atklāti un noziedznieki tika tiesāti un notiesāti vairāk vai mazāk godīgās tiesās. Tagad mums jāatklāj komunisma noziegumi. Tad būs relatīvi viegli iegūt vienādu izpratni visā Eiropā un pasaulē. Mums jāizmanto valoda, kuru rietumeiropieši saprot.

Mūsu platformas pirmā starptautiskā publikācija ir lasāmā grāmata vidusskolas skolēniem visā Eiropā “Lai mēs neaizmirstu. Totalitārisma atmiņa Eiropā” (Lest We Forget. Memory of Totalitarianism in Europe). Grāmata ietver 30 ievērojamu cilvēku dzīvesstāstus no 16 Eiropas valstīm, kuri pieredzējuši vienu, divus vai trīs totalitārisma režīmus. Mēs publicējām šo grāmatu ar Eiropas Komisijas un Starptautiskā Višegradas fonda atbalstu. Grāmata tika tulkota trijās valodās – angļu, franču un vācu. Ievērojamu interesi par to izrādījuši Rietumeiropas skolotāji un mācību iestādes. Es patiesībā redzu, ka pastāv vienota saziņas telpa – Eiropas Savienība ir ārkārtīgi atvieglojusi ideju un informācijas apmaiņu, un valodas barjeras ir pārvaramas.

Vienmēr pastāv risks, ka dažas valstis, piemēram, Krievija, nevēlas atzīt savu vēsturi un paskatīties acīs savai pagātnei. Drosmes trūkums atzīt pagātni rada pagātnes noziegumu glorifikāciju, kā arī uzticības un godīguma trūkumu sabiedrībā. Tas turpina mocīt upurus un aizkavē samierināšanos. Šāda situācija demokrātijas ceļā rada milzīgas barjeras, kā arī draudus, ka glorificētie noziegumi varētu atkārtoties pašu mājās vai pret kaimiņvalstīm, kā tas ir gadījumā ar Krievijas agresiju Ukrainā.

Kāpēc ir svarīgi digitalizēt un padarīt pieejamus represīvo režīmu arhīvus, dokumentāciju? Vai dokumentu digitalizācijas procesi bijušajās sociālisma zemēs ir atkarīgi no politiskās gribas, kāda tiek vai netiek izrādīta visaugstākās valsts varas līmenī?

Kad diktatūra krīt – Centrāleiropā vai Austrumeiropā vai jebkurā citā pasaules sabiedrībā, kas atrodas pārejas posmā -, ļoti nozīmīgi ir iegūt represīvo institūciju dokumentāciju, arhīvus, kas satur informāciju par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, lai nodrošinātu, ka patiesība par diktatūras funkcionālajiem mehānismiem tiek atklāta plašai sabiedrībai un noziedznieki tiek tiesāti. Tas ir nozīmīgi, lai veicinātu pilsoņu ticību jaunai, labākai, godīgākai un demokrātiskai sabiedrībai, kas aizstāv cilvēktiesības un ievēro tiesiskas valsts pamatprincipus. (Starp citu, zinātniskie pētījumi pierāda, ka godīguma sajūta un taisnīguma nepieciešamība raksturīga ne tikai cilvēkiem, bet arī, piemēram, primātiem.)

Šo arhīva dokumentu pētījumu izglītojošais aspekts ir ļoti nozīmīgs arī sabiedrībai. No šiem materiāliem sabiedrība var uzzināt, kā nedemokrātiskā sistēma ir nokļuvusi pie varas un kādas metodes un līdzekļus tā izmantojusi, lai kaitētu un vajātu savus oponentus, pazemotu cilvēkus un saglabātu varas pozīcijas.

Demokrātijai, kas pati spēj sevi aizstāvēt (vēl viens termins vācu valodā – wehrhafte Demokratie, kas ir rūpīgas nacionālsociālisma pagātnes izvērtēšanas rezultāts), nozīmīgi, ka pilsoņi ir izglītoti, pārzina vēsturi un ir modri, lai jebkuras iespējamās demokrātijas vājināšanās tendences, kas vērstas uz nedemokrātiskas sistēmas atjaunošanu, tiktu novērstas jau pašā sākumā, pirms nav par vēlu. Gatavojot izstādi “Totalitārisms Eiropā” ar skumjām secināju: lai arī ikvienā valstī bija daudz drosmīgu cilvēku, kuri bija gatavi cīnīties pret totalitārisma diktatūrām pat ar ieročiem rokās, tiklīdz režīms un nedemokrātiskā pārvalde tika nodibināta, šie cilvēki bija nolemti zaudējumam. Tāpēc modri un aktīvi pilsoņi ir vienīgā iespējamā aizsardzība, kas ļauj saglabāt spēcīgu un stabilu demokrātiju.

Arhīva materiālu digitalizācijai ir vairāki mērķi. Pirmkārt, tā ļauj aizsargāt oriģinālus no fiziskas degradācijas, kas var notikt, bieži pārskatot materiālus ar rokām. Otrkārt, digitalizācija nodrošina, ka dokumenti nevar pēkšņi “pazust”, un digitalizēti dokumenti ir saglabāti nākotnei.

Treškārt, tas veicina demokrātiskāku pieeju dokumentiem. Jebkuram interesentam ir jāsniedz pieeja dokumentu digitālajām kopijām. Čehijas Republikā ir liberāli likumi, tie ļauj gandrīz ikvienam, kas sasniedzis 18 gadu vecumu, neatkarīgi no nacionālās piederības piekļūt totalitārisma diktatūras represīvo institūciju arhīviem. Personai ir pienākums aizsargāt un neizpaust sensitīvu personisko informāciju, kas atrodama arhīva dokumentos. Persona tam piekrīt, parakstot attiecīgu apņemšanos, un turpmāk tiek uzskatīta par pētnieku. Dokumentos ietvertā informācija pētniekam ir pilnībā pieejama. Tas izslēdz vajadzību padarīt šo informāciju anonīmu un ļauj pētniekiem pilnībā aptvert un izprast notikumus un situācijas, kas atspoguļotas dokumentos.

Tāpat brīva un demokrātiska pieeja diktatūras dokumentiem ir vislabākā aizsardzība pret jebkādu šantāžu, ko varētu izvērst cilvēki, kas saistīti ar pagātni. Šantāžas scenārijs gluži vienkārši nav iespējams, ja arhīvi ir atvērti un informācija ir pieejama plašai sabiedrībai.

Arhīvu dokumentu digitalizācijas jomā Eiropā par līderēm var uzskatīt divas institūcijas – Polijas Nacionālās piemiņas institūtu un Čehijas Totalitāro režīmu izpētes institūtu. Šo organizāciju digitalizācijas departamenti ir aprīkoti ar vismodernākajām tehnoloģijām, kas rada tūkstošiem digitalizētu lapu dienā. Diemžēl pēdējā laikā mēs esam liecinieki satraucošiem notikumiem Čehijas Republikā. Jaunā institūta vadība ir paziņojusi par atlaišanām un būtisku digitalizācijas departamenta samazināšanu, tādējādi kavējot tā darbu. Varam novērot īpatnēju interešu sadursmi šī procesa fonā, kas varbūt drīzāk ir īslaicīgs politiskās gribas trūkums valdības līmenī, lai apturētu šo procesu. Vispārīgi runājot, ja augstākā politiskā vadība atbalsta pilnīgu un atvērtu pieeju arhīviem, tie, protams, būs pilnībā atvērti un pieejami.

Acīmredzot tai būtu jābūt visu demokrātisko valdību gribai – nodrošināt brīvu pieeju bijušo nedemokrātisko režīmu atslepenotajiem arhīviem, kaut vai tikai lai pierādītu, ka demokrātiskai politiskai pārvaldei nav nekā kopīga ar pagātnes režīmu un tai nav iemeslu slēpt pagātni.

Platforma ir pieprasījusi citu bijušo Eiropas represīvo režīmu arhīvu atvēršanu un brīvu pieeju tiem, piemēram, bijušās Dienvidslāvijas komunistu slepenpolicijas arhīviem vai PSRS Valsts drošības komitejas arhīviem. Tāpat mēs lūdzam īpašu aizsargāta Eiropas mantojuma statusu arhīviem, kas satur informāciju par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem.

2012.gadā no platformas pārstāvju puses pirmo reizi izskanēja, ka jāveido pārnacionāla tiesa, kas izskatītu komunisma noziegumus. Cik tālu ir pavirzījies šis process? Un kāpēc to nav iespējams darīt nacionālo valstu tiesu līmenī?

Platforma 2012.gada 5.jūnijā rīkoja starptautisku konferenci Eiropas Parlamentā Briselē “Komunistisko noziegumu tiesiskais novērtējums”, kas notika ar vairāku Eiropas Parlamenta deputātu atbalstu, ieskaitot divus bijušos prezidentus – godājamo Jeržiju Buzeku (Jerzy Buzek) un Hansu Gertu Poteringu (Hans-Gert Pöttering). Konferencē cienījami juridiskie eksperti diskutēja par to smagāko komunisma noziegumu iztiesāšanu, kuriem nav noilguma. Pēc konferences mēs paziņojām, ka platforma meklēs veidus, kā dibināt jaunu pārnacionālu tiesas institūciju šo noziegumu izmeklēšanai. Platforma ir nodibinājusi starptautisku juridisko konsultāciju komandu un turpina strādāt pie šī jautājuma. Mēs prezentēsim šī darba rezultātus sabiedrībai tuvākajā laikā.

Cits jautājums ir par kolaborāciju un kolaboracionismu. Vai, piemēram, Čehijas sabiedrībā valda vienprātība, ka sadarbība ar noziedzīgu režīmu pagātnē ir jāvērtē arī vēl mūsdienās, kad tik daudz citu problēmu un dilemmu?

Analizējot daudzu problēmu cēloņus Centrāleiropas un Austrumeiropas sabiedrībās mūsdienās, jūs ieraudzīsit, ka tie ir saistīti ar iepriekšējo režīmu un mūsu nepietiekamo pagātnes izvērtējumu. Piemēram, korupcija. Kāpēc tā mūsdienās ir daudz vairāk izplatīta mūsu valstīs nekā Rietumeiropā? Tās ir diktatūras laikā notikušā morālo vērtību zuduma sekas. Pēc tam, kad diktatūra nogalināja un sodīja pilnīgi nevainīgus cilvēkus bez jebkāda iemesla, viss kļuva relatīvs. Piemēram, zagšana no totalitārās valsts kļuva pieņemama, lai nodrošinātu sev vismaz nedaudz labāku dzīvi.

Savukārt pēc režīma krišanas jaunā demokrātiskā pārvalde nespēja sniegt tik nepieciešamo signālu par to, ka laiki ir mainījušies. Cilvēki, kas nogalināja un spīdzināja citus cilvēkus, ar atsevišķiem izņēmumiem netika sodīti. Gluži otrādi – tie turpināja ieņemt sabiedriskus amatus, gūt labus ienākumus un pensijas. Vēsts, ko saņēma vīlušies pilsoņi: nogalināt cilvēkus, apcietināt nevainīgus pilsoņus un pakļaut viņus fiziskai un psiholoģiskai vardarbībai bija pieņemami. Loģisks vispārinājums, kas izriet no šīs pieejas, – ja kādreiz nogalināt cilvēkus bija pieņemami, arī zagt bija un ir pieņemami. Tāpēc cilvēki turpina to darīt. Neviena valsts institūcija neatnāca un no jauna nepasludināja vārdu “labs” un “ļauns” patieso nozīmi. Sabiedrības morāle nav attīrījusies.

Kāpēc ir tik svarīgi izglītot jauno paaudzi šajos jautājumos?

Atbilde ir ļoti īsa: lai pagātnes šausmas nekādā formā neatkārtotos. Cilvēks attīstās lēni, un pastāv noteiktas emocijas, kas turpina snaust sabiedrības apziņā – bailes, naids, nedrošība. Noteiktos stresa apstākļos šīs emocijas var atkal uzliesmot vardarbībā pret citiem cilvēkiem. Platforma ar nopietnām bažām vēro ksenofobu, nacionālistisku un citu netolerantu politisku partiju un kustību izvirzīšanos Eiropas labā un kreisā flanga priekšgalā. Tas ir īpaši satraucoši saistībā ar Krievijas agresiju Ukrainā un Krievijas spiedienu uz Eiropas Savienību.

Kā, jūsuprāt, nākotnē vajadzētu izmantot bijušo VDK ēku Rīgā, ko dēvē arī par Stūra māju?

Tā jāsaglabā kā memoriāls, muzejs visiem nevainīgajiem cilvēkiem, kas tajā cietuši. Svarīgi, lai jauniem cilvēkiem un nākamajām paaudzēm būtu iespēja redzēt šo vietu un uzskatāmi iepazīties ar totalitārisma ļaunumu – par brīdinājumu un atgādinājumu.

Pastāstiet, kā politiski tika ietekmēts Čehijas Totalitāro režīmu pētniecības institūta darbs. Kādi ir iespējamie attīstības scenāriji nākotnē?

Problēmas ar Čehijas Totalitāro režīmu pētniecības institūtu izriet no tā dibināšanas dokumenta. Likums ir piešķīris izšķirošo kontroli institūta padomei, ko ievēlē Senāts (parlamenta augšpalāta). Tādējādi institūta padome atspoguļo politisko vairākumu Senātā, kuram nepavisam nav jābūt tādam pašam kā valdībā, jo čehu senatorus ievēlē tiešās vēlēšanās. No 2010. līdz 2014.gadam absolūtais vairākums Senātā piederēja sociāldemokrātiem. 2012.gadā Senāts panāca tādu institūta padomes sastāvu, ko var raksturot kā pietuvinātu pārsvarā kreisi noskaņotiem politiķiem.

Kopš institūta darbības sākuma 2008.gadā bijušas divas Deputātu palātas (parlamenta apakšpalātas) vēlēšanas – 2010. un 2013.gadā. Abās vēlēšanās, paredzot kreiso uzvaru, institūta padome pirms termiņa atcēla iepriekš iecelto direktoru un iecēla kādu, kas profesionāli nebija piemērots būt par nacionālās atmiņas institūta vadītāju. Fakts, ka kreisie neieguva vairākumu Deputātu palātas vēlēšanās un 2010. un 2013.gadā izveidotās Čehijas valdības nebija kreisas, vairs nebija svarīgs – kļūda jau bija pieļauta.

Situācija, kurā institūts atrodas pašlaik, vērotājam no malas varētu izskatīties neskaidra. Institūtu pašlaik vada jau sestais direktors – divi no agrākajiem bija pagaidu direktori, vienu institūta padome atcēla plaģiātisma dēļ. Institūts ir iesaistīts vairākās tiesvedībās saistībā ar atlaišanām 2013.gadā un pēdējā direktora iepirkuma procedūru kvalitāti. Pašreizējā institūta vadība sākusi lieliski aprīkota digitalizācijas departamenta likvidēšanas procesu. Visbeidzot 2013.gadā institūts nozīmēja piecus bijušos Čehoslovākijas komunistu partijas biedrus darbam direktora zinātniski konsultatīvajā padomē, tāpat viņu darba pienākumos ietilpa darbinieku vērtēšana, kas galu galā noveda pie institūta dalības “Eiropas Atmiņas un apziņas platformā” apturēšanas un izbeigšanas.

Uzskatu, ka institūts kā ievērojama nacionālās atmiņas iestāde, kas palīdz nacionālās pašrefleksijas un identitātes veidošanā, cienījamu statusu čehu sabiedrībā varētu atgūt, veicot grozījumus institūta dibināšanas dokumentā, kas to atbrīvotu no politiskas ietekmes.

Jūs esat ieguvusi doktora grādu molekulārajā bioloģijā, bet strādājat ar vēstures, pagātnes un atmiņas jautājumiem?

Papildus manai pirmajai profesionālajai izglītībai, par kuru es esmu pateicīga un kas man iemācīja ļoti daudz – es ieguvu doktora grādu Kornela Universitātē Ņujorkā -, man ir ļoti spēcīga interese par savu valsti. Mana tēva ģimene līdz nacistu un komunistu totalitārajām diktatūrām piederēja Čehoslovākijas valsts intelektuālajai elitei. Lai arī manam tēvam nebija nekā kopīga ar viņiem, komunistiem patika lielīties ar manu vectēvu Jaroslavu Heirovski (Jaroslav Heyrovsky), kuram 1959.gadā piešķīra Nobela prēmiju ķīmijā par atklājumu, kuru viņš bija veicis 1922.gadā. Vienlaikus komunistiskais režīms pēc Otrā pasaules kara kavēja turpmāku mana vectēva intelektuālo attīstību un darbu. Zinātnes un cilvēka zināšanu izaugsmei nepieciešama brīvība; šīs lietas nevar attīstīties ķermeņa, prāta un dvēseles cietumā, kāds bija komunisms. Mans vectēvs nevarēja brīvi ceļot, piedalīties konferencēs un tikšanās, lasīt lekcijas ārvalstīs vai uzņemt dažādas starptautisko kolēģu grupas un studentus, kā viņš bija darījis pirms kara. Tāpat, protams, pieeja informācijai, literatūrai un publikācijām bija ierobežota. Mans vectēvs savulaik ieguva doktora grādu Londonā, pasniedza lekcijas ASV, un viņa tuvākais kolēģis bija japāņu zinātnieks. 50.gados komunisti nosūtīja viņu uz Nasera Ēģipti un Mao Ķīnu, tas arī viss.

Mana māte ir indiete, mājās viņa ar mani runāja angliski. Uzaugu, klausoties BBC un Amerikas Balss pārraides angļu valodā īsviļņu radiouztvērējā vakaros un no rītiem, kad Padomju Savienība nebija pilnībā bloķējusi šīs stacijas. Lai atbilstu skolas ideoloģiskajām prasībām, vecāki mācīja man neteikt patiesību vai melot.

Jau kā bērns es pazinu pelēku baiļu pasaules sajūtu, un man tā nepatika. Kā aktīva jauniete biju 1989.gada studentu demonstrācijas pirmajās rindās. Demonstrāciju apturēja komunistiskās diktatūras drošības spēki, un tas izraisīja tā saukto Samta revolūciju.

Kopš 1989.gada daudzi manas paaudzes cilvēki skatījās uz pirmskara čehoslovāku “pirmo republiku”, kas bija vienīgā demokrātija Centrāleiropā un Austrumeiropā, kā uz ideālu. Mēs vēlamies būt lepni par savu valsti, redzēt, kā tā kļūst par pilntiesīgu un modernu demokrātiju ar funkcionējošiem tiesiskas valsts principiem un labu starptautisko reputāciju.

Pēc atgriešanās Čehijas Republikā 2005.gadā sāku strādāt pie neatkarīgā senatora Martina Meištrika (Martin Mejstřík), 1989.gada Samta revolūcijas studentu līdera. Viņa politiskajā dienaskārtībā bija totalitārisma mantojuma apzināšana. Strādājot kopā ar viņu, ļoti daudz iemācījos un nonācu pie apjausmas – mēs nevaram padarīt savu valsti vai Eiropu par labāku vietu, ja sabiedrība neskatās acīs pagātnei un nespēj godīgi meklēt risinājumu neatrisinātiem jautājumiem.

“Eiropas Atmiņas un apziņas platforma” tika dibināta vairāku notikumu iespaidā, kas sekoja Prāgas deklarācijai, ko pieņēma 2008.gada jūnijā Prāgā konferencē, kurā es piedalījos, kad vēl strādāju Senātā pie Meištrika.

Mēs guvām Eiropas Parlamenta apstiprinājumu platformas dibināšanai Parlamenta 2009.gada 2.aprīļa lēmumā par Eiropas apziņu un totalitārismu un ES Padomes apstiprinājumu Ungārijas prezidentūras laikā 2011.gada jūnijā. Es biju atbildīga par darba grupas vadību, kas diskutēja par platformu no 2008. līdz 2011.gadam, un 2011.gadā mani ievēlēja par platformas vadošo direktori.

Vai platformai ir potenciāls turpināt darbu? Finansējums sākotnēji tika piešķirts tikai trīs gadu periodam.

“Eiropas Atmiņas un apziņas platforma” kā nevalstiska organizācija tika dibināta 2011.gada 14.oktobrī Višegradas grupas premjerministru samita laikā Prāgā. Dibināšanas dokumentu parakstīšanā piedalījās arī Čehijas Republikas premjerministrs Petrs Nečass (Petr Nečas), Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans (Viktor Orbán) un Polijas premjerministrs Donalds Tusks (Donald Tusk).

Sākotnējais finansējums pirmajiem trim platformas darbības gadiem tika piešķirts no Starptautiskā Višegradas fonda stratēģiskās dotācijas līdzekļiem. Taču platforma turpina piesaistīt līdzekļus arī no citiem avotiem. Platformas darba nozīmīgums izglītošanā un Eiropas kopējā totalitārisma mantojuma apzināšanā pašreiz sarežģītajā politiskajā situācijā Eiropā pieaug ik dienu. Mūsdienās nacionālo valstu un Eiropas līderiem jāpieņem informēti lēmumi, arī par Krieviju. Vēstures zināšanas un vēsturiskā fona pārzināšana par Eiropā notiekošo šajā kontekstā ir vienkārši neaizstājama.

Pieaugošais platformas dalībnieku skaits ir pierādījums tam, ka mūsu darbs ir ļoti nozīmīgs. 2011.gadā sākām ar 21 dalīborganizāciju un organizācijām no 12 ES dalībvalstīm. Pēc trim gadiem mums ir 48 dalīborganizācijas un organizācijas no 13 ES dalībvalstīm, Ukrainas, Moldovas, Islandes, Kanādas un ASV, un mūsu ģenerālā asambleja, biedru padome, nemaz neakceptē visus pieteikumus. Protams, mēs būtu priecīgi un pagodināti, ja citas Eiropas valdības, piemēram, Baltijas valstu valdības varētu finansiāli atbalstīt mūsu darbu. Pieejami dažādi finansējuma modeļi, piemēram, viena vai divu darbinieku sponsorēšana mūsu birojos Prāgā vai Briselē. Katrā ziņā platformai vēl daudz kas darāms mērķu sasniegšanai. Man tā ir privilēģija – piedalīties šajā procesā.

Paldies par palīdzību intervijas sagatavošanā Žaklīnei Zāberei un Guntai Nalivaiko!

 Viedokļi

Kurmītis Nu upuri. Nu komunisma. Un?
Cik var ņemties un īdēt par to? Cik zinu, šobrīd no „komunisma” valstīm pasaulē ir palikušas ZKoreja, Ķīna, Kuba … Tad ko, atbilstoši „latviskajai” žēlabu tradīcijai tagad šie „upuri” pieprasīs tiem kompensēt varbūt viņu ciešanas ???
Jeb kāda vispār jēga šim pasākumam un šīm izpētēm? PadSavienības sen jau vairs nav. Ja kāds nav pamanījis. Un latvieši kā tauta ir MORĀLI zaudējuši jebkādas tiesības kaut ko vispār pieprasīt no citiem pēc tā, ko izdarīja SAVĀ zemē ar SAVIEM līdzpilsoņiem un vēl pavisam NESEN.
Mana sievasmāte kā bērns ir pārdzīvojuši Ļeņingradas blokādi, knapi dīva palika. Un? Latvijas „komuniska upuru” valsts viņai par to nozaga pilsonību un nozīmēja pensiju, ar kuru pat viņas pašas ikmēneša zālēm knapi pietiek. Par komunālajiem maksājumiem vai pārtiku vispār nerunājot.
Latvijas morālie kropļi gandrīz miljonu savu līdzcilvēku pie pirmās izdevības, padarīja par otrās šķiras cilvēkiem. Un es neatceros, ka šie „komunisma upuri” būtu kaut kā iebilduši vai iestājušies pret šādu klaju necilvēcīgu segregāciju.
Bez tam – tie „komunisma upuri” arī ir bijuši visai dažādi. Citi mani radiņi no Helsinku grupas pateicoties šīm „represijām” tika izmesti no Pad Savienības 80-to gadu beigās un dzīvo Vācijā kopš tā laika, cepuri kuldami.
Tā ka. Viss šis sviests ar „upuriem” par procentiem 90 ir kārtējais politoloģiskais manipulatīvais pasākums, pieskaņots Aukstajam karam ar Krieviju. Un fakts, ka šie mūsu „upuri” vesela gada laikā nav pat patapuši mutīti atvērt par ŠODIEN reāli slepkavojamajiem doņeckiešiem, ko veic pro-rietumnieciskie VALSTS bandīti Ukrainā, to tikai apliecina. Ak, jā … tur taču laikam slepkavo fašisteļi nevis komunisti …
ATBILDĒT 27.februāris 2015 11:30

Pievienot savu viedokli

February 27, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Mūrniece 16. martā uz ārzemēm nebrauks

Mūrniece: Esmu skaidri pateikusi, ka 16. martā uz ārzemēm nebraukšu

Baiba Lulle, http://goo.gl/ZWIMqC

Par ebreju īpašumu restitūciju, 16. martu un to, vai Saeimas vadīšana ietekmē politisko nostāju šajos jautājumos, intervija ar Saeimas spīkeri Ināru Mūrnieci (Nacionālā apvienība (NA)).

– Esat otrā augstākā valsts amatpersona pēc Valsts prezidenta. Šis statuss ir līdzvērtīgs jūsu reālajai ietekmei politikā?

– Neesmu ne partijas, ne frakcijas priekšsēdētāja, atteicos vadīt NA frakciju. Saeimas priekšsēdētāja amata pienākumi pat paredz zināmu politisko neitralitāti, ko, atšķirībā no saviem priekšgājējiem, cenšos vairāk ievērot. Saeimas priekšsēdētājam ir jānodrošina Saeimas darbs, viņa uzdevums nav tāds pats kā vienas partijas priekšsēdētāja uzdevums. Strādāju, lai Latvijas valsts, nevis vienas konkrētas partijas mērķi, tiktu sasniegti. Es tiektos uz tādu Saeimas vadīšanas veidu, kāds ir arī virknē citu valstu, kur spīkeri distancējas no vienas partijas politisko interešu aktīvas lobēšanas.

– Iepriekšējie spīkeri nebija politiski neitrāli?

– Tas jāvērtē vēlētājiem un Saeimas deputātiem. Runāju par sevi. Protams, esmu ievēlēta no NA un mana iekšējā izjūta par tās principiem politikā nekur nepazūd, bet kā Saeimas priekšsēdētājai man primāri jādomā par valsts kopējiem mērķiem un interesēm, kā arī parlamenta darba nodrošināšanu.

– Cik aktīvi piedalījāties koalīcijas veidošanas sarunās?

– Tā kā runa bija par manu potenciālo amatu Saeimas vadībā, uzskatīju, ka nav ētiski tajās piedalīties.

– Citi vēlākie amatu ieņēmēji gan sarunās piedalījās.

– Varbūt viņiem tas likās ētiski, man ne.

– Vai, veidojot koalīciju, tika runāts par rīcību 16. martā? Bija nosacījumi ministriem un arī jums kā Saeimas spīkerei neiet leģionāru piemiņas gājienā pie Brīvības pieminekļa?

– Cik zinu, skaļā balsī vai tieši tas nebija izteikts. Protams, zemstrāvās tas virmoja, citastarp, atceroties iepriekšējo gadu, kad pēc dalības gājienā amatu nācās atstāt vides ministram Eināram Cilinskim. Bet tie nav precīzi, koalīcijas līgumā nostiprināti principi.

– Kā vērtējat jūsu partijas tieslietu ministra Dzintara Rasnača pausto gatavību 16. martā nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa? Premjere paudusi, ka arī šogad nebūs citāda attieksme kā pērn.

– 16. marts ir diena, kad pieminam Latvijas kritušos karavīrus, un es nevienu nepamācīšu, kādā veidā to darīt. Tā ir katra personiska izšķiršanās un brīvas gribas izpausme.

– Rasnačs sākotnējiem twitter ierakstiem piebildis, ka to darīs no darba brīvajā laikā. Parasti gājiens notiek ap. plkst. 11, bet šajā laikā varētu notikt Ministru kabineta komitejas sēde, un, iespējams, Rasnačs rātni sēdēs valdībā. Jautājums, vai konceptuāli NA neiestāsies pret šādas ministru brīvās gribas ierobežošanu?

– Nē, NA nekad nav uzspiedusi saviem biedriem, deputātiem vai ministriem, kā rīkoties 16. martā, un tas nenotiks arī šogad.

– Nerunāju par uzspiešanu, bet par to, ka šī brīvā izpausme tiek ierobežota – valdības vadītājai šāda rīcība nešķiet pieņemama.

– Tā ir valdības vadītājas atbildība, kā viņa rīkosies. Es personīgi vienmēr esmu iestājusies par smago vēstures jautājumu risināšanu. To konsekventi esmu darījusi, gan strādājot par žurnālisti Latvijas Avīzē, gan Saeimā, vadot Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju un rīkojot konferences. Esmu uzrunājusi par to sabiedrību gan Lestenē, gan tiekoties ar latviešu karavīriem, kuri uzsvēruši, ka viņiem ir ļoti svarīgi, lai es aizbrauktu uz Lesteni un tur runātu kā Saeimas priekšsēdētāja. Esmu skaidri pateikusi, ka 16. martā nekur uz ārzemēm nebraukšu, pirms došanās uz Lesteni piedalīšos dievkalpojumā Doma baznīcā.

– Vai mūsu atrašanās uz pulvermucas kontekstā ar Krievijas ekspansīvo politiku nepaģēr citu, piesardzīgāku amatpersonu uzvedību, citastarp, attiecībā uz piedalīšanos 16. marta pasākumos?

– Nesaprotu, kā jūs to domājat.

– Zinām, kā parasti tiek interpretēts šis gājiens un kādu rezonansi tas izsauc Krievijas un pāris citu valstu medijos, kā arī daļā Latvijas sabiedrības. Vai šajā situācijā sekas nevar būt vēl nevēlamākas?

– Tā ir cilvēku pašu izvēle un atbildība, kā viņi rīkojas.

– To jau dzirdēju. Bet jautāju, vai šajā situācijā nebūtu jārīkojas piesardzīgāk?

– Provokācijas 16. martā droši vien būs, esmu pārliecināta, ka Latvijai nedraudzīgi spēki ļoti aktīvi rīkosies arī šogad un centīsies šo jautājumu pārvērst par farsu. Esam piedzīvojuši ļoti nepatīkamas situācijas, kad ir centušies pazemot latviešu karavīru cieņu un kritušo karavīru piemiņu.

– Kontekstā ar tautas vēlētu prezidentu, ko NA parasti ir atbalstījusi, esat izteikusies, ka, «ņemot vērā dažādus riskus, patlaban ideja par tautas vēlētu Valsts prezidentu nebūtu atbalstāma». Kāpēc te jūs šos riskus ņemat vērā, bet 16. marta gadījumā – ne?

– Tas ir mans uzskats. Vispirms jābūt diskusijai par to, kāds prezidents Latvijai ir vajadzīgs šajā ģeopolitiski svārstīgajā, riskantajā situācijā. Jābūt diskusijai sabiedrībā, kurā politiķiem jāieklausās.

– Kāpēc NA maina viedokli?

– Paudu savu personisko nostāju. Priekšlikumu par tautas vēlētu prezidentu atbalstītu kādā citā situācijā, kad neredzētu lielus ģeopolitiskus riskus. Ideja pati par sevi ir ļoti simpātiska, bet tā būtu īstenojama sakārtotākā Latvijā. Šobrīd mūsu kaimiņvalsts ļoti cenšas ietekmēt sabiedrisko domu un nostiprināt savu ietekmi Latvijā un Baltijas reģionā kopumā, Latvijas politikā ieplūst nezināmas izcelsmes nauda, Latvijā notiek informatīvais karš. Ir virkne risku saistībā ar tautas vēlēta prezidenta institūcijas ieviešanu. Bažas raisa arī tas, ka par to tiek runāts sasteigti, neilgi pirms prezidenta vēlēšanām.

– Varat precizēt par nezināmas izcelsmes naudas ietekmi Latvijas politikā?

– Neprecizēšu, bet aizdomas par to tiek izteiktas un mediju telpā tās parādās.

– Saeimas vadīšanas un Eiropas prezidentūras statuss neliek NA piezemēt savus principus vai mainīt nostāju? Vai NA tikpat noraidoša kā līdz šim būs arī pret ebreju īpašumu restitūciju, par ko Ārlietu ministrija (ĀM) iesniegs likumprojektu Saeimā?

– Ko domājat ar principu piezemēšanu?

– Kaut vai tautas vēlēta prezidenta gadījumā, ko iepriekš NA atbalstīja un 2011. gadā arī iesniedza Saeimā attiecīgus Satversmes grozījumus. Arī restitūciju jautājumā no NA politiķiem dzirdēti vairs ne tik kategoriski viedokļi.

– Par tautas vēlētu prezidentu savu nostāju neesmu mainījusi. Tā bija NA nostāja 10. Saeimā. 11. Saeimā par to mēs nopietni nerunājām, diskusija par tautas vēlētu prezidentu netika aktualizēta. (NA 11. Saeimas vēlēšanu programmā gan bija ierakstīts, ka «jānosaka, ka valsts prezidentu ievēlē tauta», un «jāparedz Valsts prezidenta funkciju paplašināšana gan izpildvaras, gan likumdevējas varas, gan tiesu varas atzarā» – B.L.).

– Tā nepārtraukti tiek aktualizēta, tikai nekādi nenonāk līdz nopietnam izvērtējumam Saeimā.

– Runāju par diskusijām mūsu partijā. Es NA iestājos un sāku strādāt tikai 11. Saeimā un savu viedokli neesmu mainījusi.

Runājot par ebreju īpašumu restitūciju: tīri cilvēciski man nekas nav pret kapu un sinagogu atdošanu ebreju kopienai. Sinagoga Kandavā ir nolaista, un kauns tai iet garām. Bet jautājums ir par procesu. Izskanējis, ka par nekustamo īpašumu nodošanu varētu tapt likumprojekts par piecu īpašumu nodošanu Latvijas ebreju draudžu un kopienu padomei. Manuprāt, ja par to vienojas, jānostiprina šo īpašumu atdošana atsevišķos likumprojektos, kuros precīzi jāpasaka, kāds ir to atdošanas mērķis un tālākais liktenis, ka īpašuma saņēmējs to nedrīkst tālāk pārdot vai nodot lietošanā citiem, nedrīkst mainīt objekta statusu. Tad deputāti varētu atsevišķi izšķirties par katra īpašuma nodošanu vai nenodošanu, izvērtējot šos mērķus.

– NA strikta nostāja iepriekš bija: denacionalizācija ir beigusies. Vai pēc šiem pieciem precedentiem nevar sekot arī citi pieprasījumi, uz citiem īpašumiem var pretendēt dažādas organizācijas, kuras sevi uzskata par iepriekšējo organizāciju turpinātājām?

– Uzskatu, ka tiem ir jābūt dažādiem likumprojektiem, jo, ja visus piecus īpašumus liksim vienā, īpašumu skaitu teorētiski varētu palielināt kaut vai līdz simts. Par to, ka denacionalizācija ir beigusies, tā vienmēr ir bijusi NA nostāja. Bet, ja raugās plašāk, nevis tikai uz vienas sabiedrības grupas interesēm, tad varam runāt arī, piemēram, par Latvijas Sarkanā Krusta īpašumu atdošanu, kur ir situācija ļoti līdzīga.

– Maisam gals atkal vaļā?

– Ja vispār par to runājam, tad šai diskusijai ir jābūt atvērtai.

– NA līdzpriekšsēdētājs Gaidis Bērziņš 2012. gadā atkāpās no tieslietu ministra amata, nespējot pieņemt spēcīgo lobiju šajā jautājumā, bet nu projektu nevirza caur Tieslietu ministriju, bet Vienotības vadīto ĀM.

– Tobrīd situācija un diskusija bija savādāka. Tobrīd runāja par ļoti liela īpašumu skaita atgūšanu, kas nebija tikai sabiedriskās celtnes, runāja arī par materiālo kompensāciju vairāku desmitu miljonu latu apjomā. Tagad runā par kapiem un sinagogu. Es ļoti vēlētos iegūt detalizētu informāciju arī par pārējiem objektiem, bet tādas šobrīd nav. Tas raisa pārdomas.

– Jā, tagad prasības ir piezemētākas, bet vai tas liek mainīt NA principiālo nostāju par to, ka denacionalizācijai pielikts punkts?

– Mēs frakcijā par to neesam detalizēti diskutējuši, un attiecībā uz kapu vai sinagogu atdošanu paužu personisko viedokli, jo esmu redzējusi, kāda izskatās sinagoga Kandavā, par ko man sāp sirds. Ja ebreju draudzes būtu gatavas to pārņemt un lietot atbilstoši mērķim, par to tikai priecātos.

– Neoficiāli minēts, ka tā esot Latvijas pateicība ASV par NATO klātbūtni valstī. Tas ir pieņemams pateikšanās veids tiesiskā valstī?

– Šādu viedokli neesmu dzirdējusi. Tas, ka mums ir ļoti būtiska sadarbība ar NATO un tās klātbūtne te, ir pašsaprotami, bet restitūcija nav saistāma ne ar kādām pateicībām.

– Vai trīs ar NA saistītu cilvēku esamība Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu zinātniskās izpētes komisijā ir sakritība?

– Kuru? Varbūt jaucat ar Vienotību?

– Ir tur arī Vienotības jaunatnes organizācijas valdes loceklis Gatis Liepiņš, bet arī jūsu dzīvesbiedrs Ritvars Jansons, kurš arī kandidējis Saeimas vēlēšanās NA sarakstā, NA deputātes Ingunas Rībenas palīdze Rudīte Meņģelsone, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Artūrs Žvinklis, kurš bijis LNNK biedrs.

– Jā, R. Jansons ir mans dzīvesbiedrs, viņš ir vēsturnieks, kurš uzreiz pēc studijām pievērsās VDK jautājumu pētīšanai, strādājis Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, arī savu doktora darbu veltījis VDK tēmai. Latvijā nebūt nav tik daudz vēsturnieku, kas būtu strādājuši ar šiem jautājumiem.

Un, Žvinkļa kungs, piedodiet, LNNK biedrs – kurā gadā!

Šai komisijai ir veicami ļoti svarīgi uzdevumi, un nav brīnums, ka ir spēki, kam šī komisija ir nepatīkama un kas cenšas tās darbu traucēt vai diskreditēt. To mēģina izdarīt dažādos veidos.

– Ja mēģina diskreditēt, vai nebija rūpīgāk jāpārdomā cilvēku sastāvs, lai nebūtu pamata spekulācijām? Nav šaubu par Jansona vai Žvinkļa kunga profesionalitāti, bet par R. Meņģelsoni, kas bija Latvijas Nacionālā vēstures muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste, nevis pētniece, Vienotības pārstāvi G. Liepiņu, kuram nav pat maģistra grāds, lai gan komisija saucās «zinātniskā».

– Bet es taču nedz veidoju, nedz apstiprināju šo komisiju! Jūs taču nesāksiet izvirzīt šādu tēzi!

– Pārfrāzēšu – vai partijisko cilvēku esamība komisijā nevar radīt aizdomu ēnu par komisijas darba politizēšanu?

– Ekspertu, kas šo tēmu pārzina, Latvijā nebūt nav daudz. Cilvēki, kas ir komisijā, ir pētījuši šo tēmu ilgāku laika posmu, tie ir cilvēki ar doktora grādiem.

– Ne visi.

– Tad vismaz viņi ir eksperti šajos jautājumos.

– Jūs gan nebijāt tā, kas personiski piešķīra finansējumu komisijai, tomēr aktīvi iestājāties par tā piešķiršanu, kad to laikus nebija izdarījusi Izglītības un zinātnes ministrija (IZM).

– Es iestājos par to, lai komisijai vispār būtu iespēja strādāt, jo tās praktisko darbību centās dažādi bremzēt.

– Kas?

– Zināmi politiskie spēki, to skaitā koalīcijas partijas. Tas, ka pieņēma likumu par VDK dokumentu publiskošanu pēc zinātniskās izpētes, vispār ir brīnums, kas varēja notikt tikai īsi pirms Saeimas vēlēšanām. Sākotnējā diskusija par VDK darbības pētniecību gāja strupceļā, bet, kad par to aktīvi sāka interesēties sabiedrība un, ņemot vērā to, ka tālu vairs nebija Saeimas vēlēšanas, šis brīnums notika. Likumā bija paredzēts ar Ministru kabineta rīkojumu veidot šo komisiju. Vispirms centās bremzēt tās izveidošanu, pēc tam – padarīt to maksimāli neefektīvu, kas pastāv tikai formāli, uz papīra. Vēlāk tika rasti dažādi veidi, kā mest sprunguļus komisijas darbā, lai tā reāli nesāktu strādāt.

– Piemēram?

– Nepiešķirot finansējumu.

– Tas, ka IZM it kā aizmirsa vai nepanāca finansējuma piešķiršanu komisijai, nebija neapzināti?

– Tas nebija ne neapzināti, ne nejauši. Tas bija tīši.

– Spriežot pēc tā, kuras partijas rokās bija IZM un Finanšu ministrija, varam nojaust, kura partija meta šos sprunguļus?

– Par to, kas ir nepieciešams, lai komisija sāktu reāli strādāt, ne reizi vien runājām koalīcijas padomē, Cilvēktiesību komisijā, kuru tobrīd vadīju es, Valstiskās audzināšanas apakškomisijā, kuru vadīja Raivis Dzintars (NA), un sabiedrības saliedētības komisijā, ko vadīja Ilmārs Latkovskis (NA). Pēc tam šīs diskusijas tika pārceltas uz koalīcijas padomi, līdz panācām pozitīvu risinājumu, pateicoties sabiedrības interesei.

– Aktīvi iestājāties par finansējuma – 250 000 eiro gadā – piešķiršanu komisijai pēc tam, kad to nebija izdarījusi IZM. Neredzat tur interešu konfliktu, ņemot vērā, ka komisijas vadībā ir jūsu vīrs?

– Mans dzīvesbiedrs nav saņēmis nekādu finansējumu no šīs komisijas. Es iestājos par Latvijas valsts prioritātēm, par to, ko cilvēki man lūdza darīt pirms vēlēšanām un vēl tad, kas strādāju Latvijas Avīzē, ka šāda pagātnes izvērtēšana ir nepieciešama.

– Komisijas locekļiem nemaksā par šo darbu?

– Nē, viņi nav saņēmuši nekādu atlīdzību!

– Kam tad aiziet šis finansējums?

– Tas ir labs jautājums, par ko varētu painteresēties.

February 27, 2015 Posted by | 16.marts, Patriotisms, Vēsture | Leave a comment

Atteikšanās no 16.marta ir nodevība

 Vēsture sabiedrības ikdienas dzīvē spēlē ievērojami lielāku lomu, nekā mēs sākumā spējam iedomāties. Pagājušā gadsimta notikumi vēl šodien ļoti būtiski ietekmē cilvēku vērtību sistēmu un priekšstatus par pasauli; šīs atmiņas un vēstures interpretācija bieži izraisa lielus strīdus starp atsevišķām sabiedrības grupām. Par sociālo atmiņu, 16.martu un 9.maiju, šodienas notikumiem Ukrainā intervijā portālam «Apollo» savu viedokli pauda profesore Vita Zelče.

Profesore: Atteikšanās no 16.marta ir nodevība

Viens no sāpīgākajiem pagātnes un vēstures jautājumiem Latvijas sabiedrībā ir padomju okupācija 1940.gadā. Lielākā daļa Latvijas sabiedrības uzskata, ka valsts 1940.gadā tika okupēta, taču daļai cilvēku, galvenokārt krievu tautības pārstāvjiem, kuri vai kuru ģimenes Latvijā ieradās pēc Otrā pasaules kara, ir cits uzskats – Latvija PSRS sastāvā iestājās brīvprātīgi. Piemēram, SKDS socioloģisko aptauju dati liecina, ka 2012. gadā 29% no visiem aptaujātajiem Latvijas iedzīvotājiem bija pārliecināti – Latvija Padomju Savienībā iekļāvās brīvprātīgi. Savukārt 2004. gadā šādi atbildēja vien 24% no visiem respondentiem. «Levada Centra» 2014. gada jūlija aptaujas rezultāti rāda, ka 20% no aptaujātajiem Krievijas iedzīvotājiem atzina, ka 1940. gada notikumi vērtējami kā Baltijas valstu okupācija. 53% uzskata, ka tā nebija okupācija, bet 27% no respondentiem – nav viedokļa.  Šajā gadījumā arī ir redzamas atšķirības sociālajā atmiņā un cilvēku vērtību sistēmā. Šajā gadījumā arī ir redzamas atšķirības sociālajā atmiņā un cilvēku vērtību sistēmā.

«Ja mēs runājam par vēsturi kā zinātni, kas veido cik vien iespējams objektīvu stāstu par pagātni, tad šajā gadījumā dokumentu un faktu kopums par Padomju Savienības agresīvo ārpolitiku, piedalīšanos ietekmju sfēru dalīšanā, noslēgto līgumu nepildīšanu un armijas ievešanā Lietuvā, Latvijā un Igaunijā  ir ļoti bagātīgs, lai šaubu par okupāciju nebūtu. Zināšanas pašas par sevi neveido cilvēku ikdienas dzīves uzskatus un pārliecību. Būtiska nozīme ir politiskajai pārliecībai, vērtību sistēmai, dzimtas liktenim, morālei. Ja cilvēki savā ikdienā ir pieņēmuši, pasaules uzskatā svarīga vieta ir Padomju Savienības glorifikācijai un Krievijas impēriskajām vērtībām, tad to ietvarā viņi arī vērtē Latvijas okupāciju. Savukārt, ja cilvēku vērtību sistēmas pamatā ir visu tautu tiesības neatkarīgi pastāvēt un veidot savu dzīvi, viņi jau citādāk raugās uz 1940.gada notikumiem,» skaidro profesore.

1940.gada notikumi – Latvijas okupācija ir viens Otrā pasaules kara notikumiem Latvijā, kas iezīmēja Latvijas neatkarības zaudēšanu. Otrajā pasaules karā uzvarēja antihitleriskā koalīcija, kuru veidoja trīs pasaules lielvalstis – ASV, PSRS un Lielbritānija. Tiesa, mūsdienās Krievija, būdama PSRS mantiniece, uzsver tikai savu nopelnu uzvaras kaldināšanā, atsakoties no saviem sabiedrotajiem.

«Otrais pasaules karš un uzvara tajā ir mūsdienu Krievijas identitātes galvenais stūrakmens. Uzvara tiek likta arī ideoloģijas un varas leģitimitātes pamatā. Krievija jau kopš Putina nākšanas pie varas ir izvēlējusies ļoti skaidru vēstures un atmiņas politikas kursu, kurā tiek glorificēta uzvara karā, bet netiek runāts par cenu, kāda tika samaksāta par to, proti, par milzīgajiem cilvēku upuriem, »skaidro Zelče.

«Atsaucoties uz nesen mūžībā aizgājušo krievu sociologu Borisu Dubinu var teikt, ka ka Otrā pasaules kara heroizācija un tā radītā posta aizmiršana liecina, ka atmiņas vietā izvēlēts «piemineklis». Tas nozīmē, ka Otrā pasaules kara traumatiskā norise Krievijā nav izvērtēta, tāpat nav izprasti kara cēloņi un sekas. Tādējādi Otrais pasaules karš nav pārtapis pieredzē, kas nekad vairs neļautu sabiedrībai attīstīties tajā gultnē, kas jau reiz to virzīja uz karu. Krievijas iedzīvotājiem nav izveidojusies imunitāte pret totalitārismu, patvaldību, ksenofobiju, sociālo pasivitāti, izolacionismu un citām nedemokrātiskiem režīmiem raksturīgām paradībām. Staļiniskais kara mīts, kas tiek spodrināts šā laika Krievijā, atbrīvo to no vainas un atbildības par to, kas notika pirms kara, tā laikā un arī pēc kara. Tostarp arī par citu zemju okupāciju un represijām,» stāsta Zelče.

Tuvojoties 16.martam, aktuāls kļūst jautājums par leģionāru nozīmi Latvijas sabiedrībā un to, kādēļ Krievija izmanto šo dienu propagandas nolūkiem, aktīvi stāstot, ka Latvijā atdzimst fašisms. Profesore saka, ka leģionāri ir vērtējami kā vēstures upuri jeb ķīlnieki divu totalitāro režīmu sadursmes dēļ.

«Ja mēs runājam par 16.martu, tad runa par fašisma atdzimšanu iekļaujas Krievijas vēstures politikā, jo šis ir uzbrukums valstij, kuras iedzīvotāji vēsturisko apstākļu dēļ nokļuva nacistiskās Vācijas armijā, ļauj arī aizvirzīt tālāk sarunu par Padomju savienības vainu Otrā pasaules kara izraisīšanā un Baltijas valstu okupāciju 1940.gadā,» skaidro Zelče.

Krievijas vēstures interpretācija akcentē, ka Otrā pasaules kara uzvarētāji bija krievu tauta, aizmirstot, ka Sarkanajā armijā karoja ne tikai krievi vien. Piemēram, Sarkanās armijas sastāvā bija 21 nacionālā strēlnieku divīzija, tostarp astoņas gruzīņu, divas igauņu, viena lietuviešu, divas latviešu, kā arī vēl citi nacionālie formējumi. Spilgta liecība par 201. latviešu strēlnieku divīziju, kurai par izcilību Maskavas kaujās tika piešķirts 43. gvardes divīzijas goda nosaukums, ir pirms diviem gadiem klajā nākusī Veras Kacenas grāmata «Kājāmgājējs karā».

«Pēdējā laikā Krievijas masu medijos un publiskajā telpā tiek runāts, ka Padomju Savienība karā būtu uzvarējusi tikai bez sabiedrotajiem – ASV un Lielbritānijas, kas arī bija šī kara uzvaras kaldinātāji,» saka profesore.

Zelče uzsver, ka 16.marts kā piemiņas diena Latvijā ir saprotama, pat nepieciešama. Ar latviešu leģionu leģionu personiski bija saistīta lielākā daļa Latvijas ģimeņu, tajā mobilizētajiem cilvēkiem bija vecāki, brāļi, māsas, bērni, draugi, skolas biedri. Leģionāru liktenis ir ieaudies daudzu ģimeņu dzīvēs, kas turpinājās arī pēc kara. Atteikšanās no šīs dienas, šo cilvēku piemiņas būtu nodevība pašiem pret sevi, jo tā no aktuālās atmiņas tiktu dzēsts veselas paaudzes traģiskais liktenis.

Kā saka profesore, kopš apgaismības laikmeta vēsturei ir morālā misija – mācīt cilvēkiem to, kas ir labi, un kas ir slikti. Raugoties pagātnē šā laika cilvēkiem vajadzētu saprast, kā dzīvot ir pareizāk, saprātīgāk un vērtīgāk, un ko nekādā ziņā nedrīkst darīt.

«Rietumu sabiedrība ir izvēlējusies holokaustu par vēstures un atmiņas galveno tēmu. Galvenais iemesls tam ir nepieļaut cilvēku masveida iznīcināšanu etnisko, reliģisko un citu iemeslu dēļ. Eiropas sabiedrība, pieminot holokaustu, ir mācījusies dzīvot bez kariem, vardarbības un cienīt cilvēka dzīvības vērtību,» saka profesore.

Ukrainas konflikta kontekstā Zelče stāsta, ka notiekošais vēlreiz apstiprina, ka vēstures morālā misija ir mācīt noteiktas vērtības. Eiropas politiķi saprot un apzinās, ka nedrīkst atkārtoties kaut kas līdzīgs pagājušā gadsimta 30.-ajiem gadiem, tādēļ ir ļoti svarīgi diplomātiskie centieni, mēģinot atrisināt šo situāciju, izveidot drošas garantijas un sargāt demokrātiskās vērtības. Šobrīd gan izteikti vērojams, ka Eiropa un Krievija ir kā divas pasaules, kurās dominē gandrīz pretējas vērtību sistēmas, tostarp cilvēka attieksmē pret dzīvību.

«Sākoties Mihaila Gorbačova «perestroikai» viens no tās varas instrumentiem cilvēku iniciatīvas atraisīšanai bija atklātas sarunas par padomju pagātni uzsākšana. Tādēļ 80.-to gadu beigās PSRS publiskajā telpā sākās staļiniskās politikas atmaskošana. Bija skaudri stāsti par to, kas reāli bija Gulags, represijas un kā totalitārais režīms ietekmēja bija cilvēku likteņus. Levadas centra direktors Ļevs Gudkovs savulaik ir teicis, ka atklātība sakompromitēja Padomju Savienības ideoloģizēto vēstruri, un līdz ar šiem atmaskojumiem arī sākās PSRS sabrukums, jo režīms bija zaudējis savu leģitimitāti» saka Zelče.

Profesore skaidro, ka parastais padomju cilvēks, kurš varbūt arī nebija pārāk zinošs, dzīvoja ar pārliecību, ka viņš dzīvo pasaulē labākajā valstī, ka tajā ir daudz un dažādu brīvību, ka ir ļoti taisnīga un godīga valsts pārvalde, kurai ir slavena vēsture. Par to gādāja varas piedāvātais Padomju Savienības vēstures stāsts, kas tika kultivēts masu medijos un mācīts skolās, kā arī represīvās struktūras, kas sodīja ikvienu tā kritiķi un apšaubītāju. Sākoties atmaskojumiem, cilvēki ieguva atskārsmi, ka dzīvojuši noziedzīgā valstī, kas ir dibināta nelikumīgā veidā, kas ir nogalinājusi miljoniem savu iedzīvotāju.

«Šāda nasta daudziem bijušajiem padomju cilvēkiem izrādījās pārāk smaga, jo radīja pamatu negatīvai identitātei. Krievijas sociologi raksta, ka sākās vēstures uzstumšana no ikdienas, jo pašidentifikācijā noziegumiem pārpildītā vēsture nebija vajadzīga. Savukārt Putina režīms sāka veidot savu vēstures politiku, kurā atteicās no nožēlas un morāles, un tā vietā liekot padomju vēstures glorificēto variantu. Liela daļa cilvēku šo vēstures politiku atbalstīja,» stāsta Zelče.

Krievija vēstures un atmiņas veidošanas politikā veiksmīgi izmanto arī populārās kultūras modernās tehnoloģijas, pateicoties kurām ir iespējams pagātni pārvērst daudz skaistākos un spilgtākos vēstures stāstos. Piemēram, daudzie seriāli vēsta par skaistu, varonīgu, dižu karu, kurā ir daudz pozitīvo varoņu. Tā uzvarošs karš top par skaistu notikumu, nevis nāvi un postu nesošu karu. Atsakoties no nožēlas par bojāgajušajiem un staļinisma upuriem, kā arī vispārcilvēciskās morāles normām, kas ietver arī cieņu pret ikviena cilvēka dzīvību un tiesībām dzīvot, Krievijas politiskā elite, ir izvēlējusies vieglāko ceļu savas likumības stiprināšanai.

«Ja Krievija nostāsies uz demokrātijas ceļa, tad viens no tās galvenajiem uzdevumiem būs savas pagātnes morāles dimensijas sakārtošana, jo valsts nevar dzīvot pilnvērtīgi, ja tā attaisno savu pilsoņu nogalināšanu represijās un karā vien varas interešu un ambīciju dēļ, ja tā akceptē dzīvības mazvērtību. Tādēļ ir jābūt nožēlai par citām zemēm atnesto postu 30.-to gadu nogalē un 40.-jos gados. Arī Latvijas situācijā, veidojot attieksmi un zināšanas pret pagātni, atslēgas vārds ir morāle. Tāpēc galvenais kritērijs, dažādām sabiedrības grupām vienojoties par to vai citu vēstures notikumu vērtējumu, ir morāles vērtības,» noslēdz Zelče.

February 24, 2015 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Izdevuma „Ar parakstu par Latviju.” atvēršana

Latvijas Kara muzejs

 

25.februārī 15.00 Latvijas Kara muzejā notiks muzeja izdevuma – biogrāfiskās vārdnīcas „Ar parakstu par Latviju. Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas” atvēršana. Grāmatā apkopotas šī nozīmīgās Latvijas vēstures liecības – Memorandu parakstījušo 188 biogrāfijas, to bagātina visu parakstītāju fotoattēli, ievada eseja par LCP. Biogrāfiskās vārdnīcas sastādītāja ir vēsturniece Ieva Kvāle.

Grāmata būs pieejama no 25.februāra Kara muzejā un maksās 10.- EUR

February 23, 2015 Posted by | grāmatas, pretošanās | Leave a comment

Kolektīvais atmiņas zudums – čekas ēna mūsdienās

 Kristīne Jarinovska: Kolektīvais atmiņas zudums – čekas ēna mūsdienās
Kristīne Jarinovska: Kolektīvais atmiņas zudums - čekas ēna mūsdienās
Kas ir Alfons Noviks? Ierakstīsim to interneta meklētājā. Populārākie rezultāti būs no blogiem kā Bonifācija Daukšta emuārs, gulags.wordpress.com, privātiem projektiem kā nekropole.info. Latviešu valodā mēs pat interneta enciklopēdijā Wikipedia neatradīsim šādu šķirkli, jo vienīgais šķirklis ir krieviski, kas balstīts uz 1999. gadā Maskavā izdotu NKVD vadītāju uzziņas materiālu.

Protams, te nu vajadzētu teikt, ka katram pašam kā nedaudz izglītotam cilvēkam ir jāzina, kas ir Alfons Noviks – asiņains čekists, kurš viens no vienīgajiem Latvijā notiesāts par noziegumiem pret cilvēci PSRS okupācijas režīma kalpībā.

Nelaime vien tā, ka, ja es būtu septiņpadsmit gadus jauna Zolitūdes skolniece, kas par šo personību vēlas uzzināt ko vairāk, ja es būtu imigrants no Libānas, kas vēlas uzzināt par Latvijas vēsturi, ja es būtu vienkārši tikko naturalizējies un uzticības solījumu valstij devis vīrs no Ludzas, kurš pēc eksāmena grib saprast ko vairāk par to, ko viņa vecāki un skolotāji nav stāstījuši, tad Latvijas Republika kā valsts šādu iespēju nepiedāvā.

Kas tad ir Alfons Noviks? Paraudzīsimies uz to nevis ar universitātes absolventu, sociālo zinātņu laukā pudu sāls apēdušu, kuriem pieejamas bibliotēkas, vēsturnieku pētījumi, universitātes disertācijas, arhīvi, aģentūras LETA ziņu bāze, Lursoft un Tiesu informatīvās sistēmas arhīvs, bet vidēji miermīlīga, vidēji labestīga, vidēji slinka, ikdienišķa Latvijas iedzīvotāja acīm. Nav tāda Novika.

Ja nerunājam par vecāko paaudzi, tad kopējā sociālās atmiņas modelī Alfons Noviks vienkārši neeksistē. Publiskajā diskusijā daudz un cītīgi uztraucoties par Latvijas vēstures mācīšanu skolās, mazliet esam atstājuši novārtā valsts kopīgās sabiedriskās atmiņas oficiālus un oficiozus informācijas kanālus, kas vienkāršā, saprotamā valodā darinātu mūsu tautas stāstu.

Jau dzirdu argumentus par to, ka laimīgas nākotnes vārdā mums nav jāzina, kas ir Jānis Vēveris, Longins Avdjukēvičs vai Staņislavs Zukulis, vēl jo vairāk mums nav jāzina, kas ir Latvijas PSR Brīvprātīgā patriotiskā biedrība, kas ir Flotes veicināšanas brīvprātīgā biedrība, ko darīja Latvijas PSR Ministru padomes Galvenā pārvalde kara un valsts noslēpumu aizsardzībai presē, kādi uzdevumi bija Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejai, kāda bija PSRS Reliģijas kultu lietu padomes un Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes loma mūsu dzīvē, kas ir Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas darbinieks, Padomju komitejas par atgriešanos dzimtenē darbinieks, Latvijas PSR Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs – Komitejas repatriācijas sekmēšanai un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs Latvijas nodaļas – darbinieks, PSRS un ārzemju draudzības biedrību savienības darbinieks, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības darbinieks.

Būtu jau ļoti jauki, ja visu iepriekš minēto sarīkojumu nebūtu nekad bijis, taču jāatzīst, ka šobrīd ekonomiski aktīvās vidējās un vecākās paaudzes sociāli psiholoģisko portretu, proti, sabiedrības – nevis katra cilvēka – portretu līdztekus Jāņa Čakstes, Miķeļa Valtera un Gustava Zemgala uzvilktam audeklam, līdztekus Krišjāņa Barona, Raiņa, Kārļa Skalbes un Ulda Bērziņa gruntējumam, līdztekus vecāku, draugu, paziņu, skolotāju zīmējumam, savus sarkanus otas triepienus mūsu Latvijas sabiedrības portretā likuši arī Vēveris, Avdjukēvičs, Zukulis, Pugo un Noviks. “Glavļita”, “Kultkoma” un Ārzemju draudzības biedrības vadītāji. Ierindas čekisti, cenzori, trimdas tautiešu valgotāji un aģenti.

Ignorēt tos, kas ir gleznojuši ar melnu un asins sarkanu triepienu, būtu vēl bērnišķīgāk, aklāk un bezatbildīgāk valsts nākotnei kā ignorēt Baronu, Raini un Čaksti.

Latvijas attīstītā demokrātijas pilnveidošanas un iekšējas nostiprināšanas ceļa modelis ir apspriešanās demokrātijas ideāltips, uz vācu sociologa Jirgena Hābermāsa publiskās sfēras teorētiskā ietvara. Viens no publiskās sfēras komunikācijas elementiem ir noklusēšana.

Tā ir maz Latvijā pētīta lieta, kas plaši izpaužas praksē kā ziņu selektīva izplatīšana, negribēšana publiski paust viedokli, nevēlēšanās atcerēties, sabiedrības ģenēzes un konkrētu sabiedrības aspektu apiešana publiskajā telpā. Tas ironiski sasaucas ar Martina Heidegera aforismu, ka tiesības izteikties vislabāk nopelnīt ir klusējot. Diemžēl virkne dzīves piemēru mudina paust hipotēzi, ka Latvijas sabiedrība ir metusies uz brangu tiesību izteikties nopelnīšanu, jo noklusēšana par atsevišķiem PSRS okupācijas laika aspektiem, par savu personisko pagātni šajā laikā jau pieder pie salona toņa.

Valdībā apstiprinātās Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes paredz sabiedrības integrāciju kā “visu Latvijā dzīvojošo cilvēku iekļaušanās sabiedrībā, neraugoties uz viņu nacionālo piederību un pašidentifikāciju.

Integrācijas kopīgais pamats ir latviešu valoda, piederības sajūta Latvijas valstij, un tās demokrātiskajām vērtībām, cieņa pret Latvijas unikālo kultūrtelpu, kopīgas sociālās atmiņas veidošana. Sabiedrības integrācija veicina pilsonisko līdzdalību, kas ir vērsta uz sabiedrisko problēmu demokrātisku un racionālu risināšanu.”

Šajā gadījumā mūsu kopsabiedriskais, konstitucionālais virsmērķis ir īstenot Satversmes preambulā noteikto totalitāro režīmu nosodījumu un īstenot Sabiedrības integrācijas pamatnostādņu integrācijas izpratni tajā daļā, kura attiecas uz kopīgas sociālās atmiņas veidošanu. Sabiedrības integrācijas pamatnostādnes paredz to 3.3. apakšpunktā “Saliedētu sociālo atmiņu”. Atmiņa par PSRS okupācijas režīma totālās kontroles, represiju, apziņas un vārda brīvības apspiešanas sistēmu ir neatņemama kopīgās sociālās atmiņas daļa. Jau žurnāla “IR” portālā publicēts, ka: “Nosodījums konstitucionālā līmenī nozīmē valsts institūciju pienākumu izvērtēt, analizēt un iekļaut valsts ideoloģijā nostāju pret totalitārisma sekām. Līdz ar to rodas jauns konstitucionāls pienākums – šovasar dzejnieces Liānas Langas organizētajā diskusijā “Virtuves sarunas” akcentēja Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits.”

Ir svarīgi mācīt ne vien par eksemplāriem notikumiem staļinisko represiju laikā, bet atspoguļot eksemplārus un statistiskus piemērus par visiem PSRS okupācijas režīma periodu elementiem.

Pašreizējo Latvijas sabiedrības sociālo atmiņas diagnozi var raksturot kā kolektīvu atmiņas zudumu par lielu daļu laika no Staļina nāves 1953. gadā līdz Radošo savienību plēnumam 1988. gadā. Protams, ir atsevišķi uzplaiksnījumi, sākot ar privāto dzīvi, beidzot ar Rīgas kinostudijas filmām, sākot ar autobiogrāfijām, beidzot ar pārraidēm par kādu konkrētu jomu, taču politiskā dzīve, politiskā virsbūve, politiskās represijas un atsevišķu cilvēku iesaiste čekistu īstenotajā sabiedrības intelekta un vārda brīvības apspiešanā ir teju tabu, par ko pieklājīgā sabiedrībā neklājas runāt.

It kā mēs viesībās pieminētu kādu neglītu slimību, ar ko sirgusi mājasmāte. Sabiedrības locekļi labprāt atceras privātas dzīves detaļas – draudzību, dziesmas, kāzas, sēņošanu, ogošanu, mazdārziņa kopšanu, dažādus iespaidus un romantizētus sīkumus kā gāzētā ūdens automāti, maizes mašīnas, kvasa mucas, tramvaja biļetes, tarhūnu un piena pudeles, vilcienu uz Mazsalacu un lenšu magnetofonus, bet sabiedrība kopumā ir gurda atminēties, kādām metodēm un kā tika vadīta un pārvaldīta. Protams, protams, neiztrūks to, kas teiks, ka viņi labi atceras koka intarsijas portretu bērnudārza zālē vingrošanas laikā vai kolhoza priekšsēdētāja kabinetā, kam: “Pašā Rīgas vidū piemineklis stalts. Granīts brūni sarkans,” ka zina, kāda ir semantika vārdam “kaklauts” latviešu valodā, būs zinātāji, ka taču skolās māca par nacionālkomunistiem, par to kā, kurš un kāpēc izskauda jāņogas, jāņtārpiņus, kā arī attiecīgo sieru, bet visumā mums ir jāatzīst, ka interese un oficiāla valsts sociālās atmiņas politika par padomju stagnācijas periodu ir daudz mazāka ne kā par 1918. gadu un 1940.gadu.

Nenoliegsim, ka eksistē vēsturnieku pētījumi un ikdienišķa publicistika. Vienlaikus kopīgas sociālās atmiņas politikas par šo laiku nav, acīmredzot tādēļ, ka daudzi šodien sabiedriski vai ekonomiski aktīvi pilsoņi pildīja kādu sociālo lomu arī PSRS okupācijas periodā. Traģikomiski to raksturo daži Curriculum vitae, kas, aizstājot kādreizējās ar roku rakstītās autobiogrāfijas, ir literāru eksperimentu laboratorijas, kurās dažkārt brīnumainas pārvērtības piedzīvo kādreizējie padomju darba vietu, organizāciju un izglītības iestāžu nosaukumi, amati un kvalifikācijas.

Pateicoties izglītības un zinātnes ministres Inas Druvietes un ministru prezidentes Laimdotas Straujumas gudrai un tālredzīgai rīcībai, šobrīd ir radīta iespēja konkretizēt mūsu sociālās atmiņas politikas bāzi sāpīgās un svarīgās padomju totalitāro represiju tēmās par čekistu un to satelīta organizāciju, atbalstītāju un slepeno palīgu darbību Latvijas teritorijā, jo, tuvojoties Latvijas simtgadei, LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komiteju valdība ir izveidojusi savlaicīgi un neatkarīgu no politiskās ietekmes.

Vienlaikus šādus atzinīgus vārdus nevar teikt par Latvijas politisko eliti kopumā, jo vairāk kā ceturtdaļu gadsimta PSRS okupācijas represīvo orgānu izpēte ir bijusi pakļauta politizācijai, kā arī, manuprāt, mitoloģiju radošam slepenības oreolam, kas sabiedrībai ir liedzis savlaicīgi kolektīvi apzināties, pārdzīvot, piedot un pieņemt šīs vēstures lappuses nevis abstrakcijā, vispārinājumā, bet konkrētības pilnībā, kas nedod vielu mistifikācijai, spekulācijām, kas ļautu veselīgi izvairīties no kolaboracionisma sērgas ar ārvalsts specdienestiem un ietekmes aģentūrām šodienas politiskajā dzīvē.
Pieminētās valdības Sabiedrības integrācijas pamatnostādnes norāda, ka: “Pareizi organizēta sociālā atmiņa piedāvā orientierus morāles normām, tā stiprina valstisko un ģeopolitisko piederības sajūtu.

Sašķelta sociālā atmiņa nozīmē sašķeltu sabiedrību. Līdzšinējā integrācijas politika ir ignorējusi ar Latvijas vēstures izpratni saistītās problēmas, kā arī atmiņu politikas potenciālu sabiedrības integrācijā.” Līdz ar to mūsu komisijas darbs atšķirībā no tās saliedētības politikas, kuras norit uz latviešu valodas un Latvijas kultūras pamata, ir veicināt un nevis kā brīvprātīgai akadēmiķu kopai, bet kā valdības komisijai organizēt patiesu, precīzu, pilnīgu un publiskotu zināšanu iegūšanu un papildināšanu par PSRS okupācijas režīma periodu, tieši represīvās darbības, vārda brīvības apspiešanas kontekstā.

Pamatnostādnes arī konstatē, ka: “Daļas krievvalodīgo atšķirīgā attieksme pret padomju okupācijas periodu rada šķēršļus kopīgai staļinisma noziegumu izpratnei un upuru pieminēšanai, kam ir svarīga vieta latviešu sociālajā atmiņā.” Valdība ar šo dokumentu nolēmusi, ka: “Lai novērstu šo šķērsli sabiedrības integrācijā, ir nepieciešams izstrādāt valstiska līmeņa atmiņu politiku, kas tiktu īstenota konkrētu projektu veidolā. Demokrātiskās valstīs atmiņu politika ir specifisks rīcībpolitikas virziens, kas, neiejaucoties akadēmiskajā vēstures izpētē, mazina konfliktējošu vēstures reprezentāciju iespējas vairot nesaskaņas tagadnes sociālajās attiecībās.”

Minēto iemeslu dēļ Komisijas darbs neaprobežosies ar Totalitāro seku dokumentēšanas centrā sastopamo aģentu kartotēku, nedz arī ar čekistu aģentūras darbu, bet visiem tiem dokumentu kopumiem, kas ir Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva, Iekšlietu ministrijas arhīva un provenances principu neievērojošo dokumentu turētāju rīcībā, skarot arī tās institūcijas, kuras bija faktiski Valsts drošības komitejas veidotas kā tās māsas organizācijas vai piesegorganizācijas.

Ar komisijas reglamentu un tās tiesībām ikviens interesents var iepazīties šeit – http://www.mk.gov.lv/sites/default/files/editor/kgb_komisijas_reglaments2014.pdf
Viens no pētniecības priekšnosacījumiem, kā arī sociālās atmiņas politikas priekšnosacījumiem ir avotu vispārēja pieejamība.

Saliedētai, sevi izprotošai un vienotai sabiedrībai ir svarīgi, lai padomju totalitāro represiju avoti būtu pieejami ne vien šauram vēstures, socioloģijas vai jurisprudences pētnieku lokam, bet sabiedrībai kopumā, lai pētnieki veiktu patiesi zinātnisku darbu, nevis kalpotu kā hermētisku zinību virspriesteri, kas izpauž patiesību, gūstot to plašam lokam nepieejamos rakstos.

Zinātnieka tiesības nav izšķirt, kurš ir lemjams gaismai, kurš krēslai, bet meklēt sakarības. Šādi zinātniskā interese un sabiedrības ideoloģiskā interese par vienu Latvijas sociālās atmiņas politiku par padomju stagnācijas periodu rod kopsaucēju Latvijas Nacionālā arhīva fondu pārvēršanā ciparu formātā. Digitalizētas lietas, no vienas puses, ļaus veikt plašus statistiskus aprēķinus, verificēt korelācijas un secinājumus par represīvo struktūru, cenzūras un kompartijas sadarbību, atklājot cilvēka individuālo kolaboracionisma motivāciju, no otras puses, ļautu sabiedrībai atbrīvoties no mītiem, savā ziņā individuāli īstenot Satversmes preambulā ietverto nosodījumu totalitārajam režīmam, stiprinot arī jaunajā paaudzē izpratni par cieņu, godu, indivīda rīcības nozīmi attiecībā pret līdzcilvēkiem, savu zemi, tautu un valsti.

Ministru kabineta LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija ir dibināta šī gada 5.augustā, tās rīcība izriet no likuma, tās virsmērķis ir saliedēta sociālā atmiņa. Komisijai dotā uzdevuma izpilde saistīta arī ar nepieciešamību digitalizēt Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva ar Valsts drošības komitejas darbību, kā arī pret Latvijas tautu vērstajiem totalitārajiem noziegumiem saistītos fondus: iedzīvotāju filtrācijas un izsūtīšanas lietas, krimināllietas, PSKP un VDK nomenklatūras lietas, iznīcinātāju bataljonu kaujinieku lietas. Ievērojot, ka esam apņēmušies, ka komisijas priekšsēdētāja vietniece savu darbu tajā veiks pro bono publico, proti, sabiedrības labā un bez atalgojuma, atļaušos minēt pāris piemērus par Latvijas Nacionālā arhīva represiju lietu digitalizācijas apjomu un eventuālo finansiālo ieguldījumu, kas sabiedrībai būtu jāsedz.

Lai nebūtu pārpratumu, čekas represiju upuri nav tie vairāk ne kā 5000 slepeno ārštata aģentu, kuru kartītes atrodas Satversmes aizsardzības birojā. Plašākā dokumentu kolekcija pieejama Latvijas Nacionālajā arhīvā, kas ir nepieejama nevis slepenības režīma, bet gan apjoma dēļ. Kopējais ar čekas represijām saistīto fondu lietu apjoms ir 152 842 lietas un 1,257 miljoni kartīšu.

Spilgts ir aprēķins, ka, nemainoties tagad šim nolūkam paredzētajam finansējumam, čekas dokumentu digitalizācija tiktu pabeigta un kļūtu brīvi pieejama ikvienam Latvijas pilsonim, kurš, piemēram, cietis staļiniskajās zvērībās vai ticis ierobežots, sodīts vai citādi represēts brežņeviskās stagnācijas laikā,… 2097. gadā – aptuveni Latvijas Republikas simt astoņdesmitās gadadienas priekšvakarā.

Būsim godīgi – Latvijas tautas ciešanu atspoguļošanas un iemūžināšanas nodrošināšanā ciparu formātā nākamajām paaudzēm divdesmit piecus gadus ir darīts vairāk kā nekas, bet ne stipri vairāk kā nekas.
Konkrēti piemēri: Latvijas Valsts arhīva fonds Nr. 1821 “PSRS IeTK Pārbaudes filtrācijas punktos un nometnēs ieslodzīto Latvijas iedzīvotāju personas lietas” ietver 58 tūkstošus 451 lietas, kuras atrodas uz 642 961 lapām. Varbūt neuzsvērta, bet šī ir viena no lielākajām represēto kategorijām. Šīs vairāk ne kā pusmiljonu lapas nav vis nekāda periodika, kurā ir konkrēts katra numura lappušu skaits, kurā ir konkrēts tipogrāfijas formāts, kuru var ielikt skanēšanas automātā un nospiest podziņu. Lietas ir atšķirīgas, lietās esošo dokumentu skaits pašsaprotami ir atšķirīgs, lietās lietotais papīrs ir atšķirīgs, tāpat tinte, rakstāmmašīnas, zīmuļi, lietas ir dziestošas, ir lietas uz balējoša, dziestoša papīra. Šis vairāk nekā pusmiljons ir jāsakārto ar zinoša, lietpratīga cilvēka rokām.

Ievērojot iepriekš minēto, lietu aprakstīšanas un ievades izmaksas 22 tūkstošu eiro apmērā, skanēšanas 49 tūkstošu eiro, kā arī kartotēkas ievadīšanas datu bāzē 72 tūkstoši eiro nešķiet pārspīlētas. Kopējās izmaksas, lai saglabātu pieejamus sabiedrībai, zinātnei un patiesībai likteņus filtrācijā pēc Otrā pasaules kara, ir 148 tūkstoši eiro. No vienas puses, summa ir nopietna, par to varētu iegādāties trīs apvidus auto ostas policijai, no otras puses – ja parēķinām, ka šo darbu varēja arī neatlikt uz 23 gadiem, bet veikt pakāpeniski – izmaksas būtu vien 536 eiro mēnesī.

Citi piemēri ir LVA fonds Nr. 1822 “Latvijas PSR VDM iznīcinātāju bataljoni (1944. – 1954.). Pavēles un komandējošā sastāva kaujinieku personas lietas. LPSR VDM iznīcinātāju kaujinieku kartotēka”, kas ir viens no viennozīmīgākajiem avotiem par cilvēkiem, kas atalgojuma vai citu motīvu vilināti iestājās cīņā pret nacionālajiem partizāniem, kas PSRS okupācijas varai nepakļāvīgos pakļāva nāvei purvos un meža bunkuros, ir 3082 lietas, kā arī 44 tūkstoši uzskaites kartītes, kuru atklāšana digitālai apstrādei nodokļu maksātājiem izmaksātu 13 464 eiro, savukārt kartotēkas pārveidošana datu bāzes formātā – 38 820 eiro.
Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas vadības ieskatā digitalizējami būtu arī citi fondi kā LVA fonds Nr. 1824 “Baltijas Kara apgabala Kara prokuratūra (1941. – 1964.). Reabilitēto personu uzraudzības lietas. Kartotēka”, kas ietver 4012 lietas uz 253 tūkstošiem lapu, fonds Nr. 1825 “Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu kolekcija”, kas apkopo 502 lietas 100 tūkstošos lapu, fonds Nr. 1894 “1949. gada 25. martā no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju personas lietas”, kurā 13 429 lietās ir miljons un simts divi tūkstoši 550 lapas, kā arī atbilstošs skaits uzskaites kartīšu, fonds Nr. 1987 “1941. gada 14. jūnijā no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju personas lietas”, kurā ir 5167 lietas uz 444 190 lapām, fonds Nr. 1986 “Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas”, kas aptver ziņas par 52 924 čekistu upuriem, pēdējā fonda digitalizācijas izmaksas ir vislielākās un varētu sasniegt 1,159 miljonus latu.

Uzsvēršu – ar esošajiem cilvēkresursiem digitalizāciju var veikt 83 gados. Lai šos darbus pabeigtu desmit gados, ir nepieciešami papildus apmēram 20 apmācīti darbinieki. Tas ir mūsu parāds tiem cilvēkiem, kuri savas pārliecības par neatkarīgu Latvijas valsti, savas nostājas dēļ vai gluži vienkārši tādēļ, ka bija apolitiski līdzcilvēku nežēlības, atriebības, patoloģiskas godkāres, ļaunuma un terora upuri, ir kļuvuši nevis par kolaborantiem, par aktīviem okupācijas atbalstītājiem, bet par salauztiem mūžiem, zaudētām cerībām un nenotikušiem sapņiem. Parāds tiem cilvēkiem, kuru dēļ mūsu Satversmē šobrīd stāv vārdi par padomju totalitārā režīma nosodīšanu.

Diezin, vai mēs varam uztvert šo nosodījumu kā aizmiršanu un noklusēšanu – sak’ “nu nosodīja 2014. gada vasarā Saeima, papīrs parakstīts un nolikts plauktā, miers ar viņu”. Satversmes priekšvārds ietver arī kādu vienkāršu, cilvēcisku vērtību, kas būtu dabiska godprātīgam sabiedrības pilsonim dabiska arī bez ietveršanas likumā: “Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm.”
Parūpēsimies tad nu, lai mūsu nesenā vēsture būtu konkrēta – ar skaitļiem, uzvārdiem, ar kopīgu izpratni par ļaunuma cēloņiem, ar konkrētu patiesību un konkrētu piedošanu. Ar ticību nākotnē, kas ir skaidra skatiena balstīta, bez kolektīvā atmiņas zuduma.

February 22, 2015 Posted by | izpēte, noziegumi pret cilvēci, Vēsture | Leave a comment

Sarkano partizānu “varoņdarbi” Kurzemē 1944. – 1945. gadā

SarkPartizani1943

Tuvojoties Otrā pasaules kara beigu 70. gadskārtai, ir vērts ne tikai aizdomāties par tās pieminēšanu Rīgā, Maskavā vai Londonā, bet arī atcerēties kara pēdējos mēnešus Kurzemē. Savulaik noklusēta un daudziem vēl šodien maz zināma kara vēstures sastāvdaļa ir padomju kaujinieku terors un vēršanās pret Kurzemes civiliedzīvotājiem. Ilgus pēckara gadus šī bandītiskā darbība tika uzskatīta par padomju partizānu kustību, pat nekautrējoties apgalvot, ka tā ir saņēmusi plašu tautas atbalstu. Tomēr mūsdienās apzinātie kara un pēckara dokumenti, un laikabiedru sniegtās liecības daudzus no padomju kaujinieku “varoņdarbiem” liek saukt par kara noziegumiem, turklāt to vaininieki lielākoties tā arī ir palikuši nesodīti.

PSRS kaujinieki Kurzemē

Saskaņā ar vēsturnieku jaunākajiem pētījumiem, 1944. – 1945. gadā Kurzemē darbojās dažādas izcelsmes padomju kaujinieku vienības. Tikai daļa no tām formāli pakļāvās 1943. gada maijā Maskavā izveidotajam Latvijas partizānu kustības štābam vai Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālajai komitejai. Daudzas padomju diversantu grupas uz Kurzemi bija nosūtītas PSRS Iekšlietu tautas komisariāta, Valsts drošības tautas komisariāta, sarkanās armijas pretizlūkošanas pārvaldes “Smerš” (“Nāvi spiegiem”) un dažādu fronšu uzdevumā. Pēc aptuvenām aplēsēm, līdz kara beigām kaujinieku skaits, kas atradās Kurzemē, sasniedza ap 1600 cilvēku, no kuriem 1129 (vairāk kā 2/3) bija no PSRS desantēti diversanti, padomju karagūstekņi un no nacistu okupētajiem Krievijas apgabaliem uz Latviju evakuētas personas, un tikai 449 – vietējie iedzīvotāji. PSRS kaujinieku darbība ir dokumentēta arī Liepājas Kārtības policijas departamenta direktora pulkveža-leitnanta Eduarda Ozoliņa ziņojumos par situāciju Kurzemē 1944. gada decembrī – 1945. gada februārī. Tajos konstatēts, ka “bandītu darbība izplatījusies Ventspils un Talsu apriņķos. Aizputes apriņķa ZR malā un Kuldīgas apriņķa Z malā. No bandītu puses izdarīti terora akti, kā lauksaimnieku aplaupīšanas, tiltu uzspridzināšanas, noliktavu nodedzināšanas, vācu karavīru un latviešu policijas ierēdņu nošaušanas. Bandīti komplektējas no boļševiku izpletņu lēcējiem, kara gūstekņiem un dezertieriem. [..]. Bandītu darbība galvenokārt izpaužas laupīšanā, aizsargu un policijas darbinieku aizvešanā. Tiek meklētas arī citas sabiedriskas personas, kā pagastu vecākie un citi. Aizvestie, kā tas vēlāk konstatēts, tiek pēc spīdzināšanas nošauti. [..]”

Pretēji padomju propagandas apgalvojumiem kurzemnieku attieksme pret šīm padomju kaujinieku grupām lielākoties bija noraidoša. Arī pašu sarkano partizānu dokumentos varam lasīt, ka “vietējie iedzīvotāji vairāk centušies palīdzēt leģiona dezertieriem, nevis partizāniem”. Pašu kaujinieku izdarītās slepkavības te gan attaisnotas ar kara tribunālu lēmumiem par “tautas ienaidnieku” sodīšanu, un nav noklusētas arī notikušās laupīšanas. “Bieži turīgajās saimniecībās mums produktus nedeva, aizbildinoties, ka neesot. Tādos gadījumos parasti sacījām: “Iedod, saimniec, atslēgas, paskatīsimies paši!” Pusi no produktiem paņēmām sev, pusi atstājām saimniekiem,” šādi veiktās rekvizīcijas diezgan piesardzīgi pēc kara aprakstīja bijušais “Sarkanās bultas” partizāns Alfrēds Mūrnieks. Konkrēti fakti par PSRS kaujinieku noziegumiem pret Kurzemes iedzīvotājiem ir fiksēti vācu militārās izlūkošanas operatīvās grupas “SS Jagdverband Ostland” pārskatā par stāvokli 1945. gada martā, aprīlī. Saskaņā ar šo ziņojumu Cīravas–Dzērves pagastā vairākas saimniecības ir izlaupījusi kaujinieku grupa, ko veidojuši 20 krievi, bruņoti ar mašīnpistolēm un rokasgranātām. “Dzērves “Brašās” telpās bijuši četri bandīti, “Dubeniekos” – 20. Nolaupītas visas pārtikas vielas, drēbes, veļa, apavi, vērtslietas, nauda. Pārmeklētas krāsnis, matrači utt. “Dubeniekos” bandīti nav varējuši atrast gaļu, tādēļ istabā sakūruši no papīriem uguni un dedzinājuši saimniekam rokas.” Līdzīgi noziegumi bija notikuši arī Zlēku pagastā, kur “28. martā plkst. 23.00 Laidzes ciemā, piedaloties 20 bandītiem privātos tērpos (to starpā viena sieviete), aplaupītas piecas saimniecības. Nolaupīta gaļa, maize, drēbes, apavi. [..] Naktī no 8. uz 9. aprīli Zlēku “Laidzes” ciemā izlaupītas sešas saimniecības. “Žūru” mājās 10 – 12 krievu bandīti un 1 latvietis, bruņoti ar automātiem un pistolēm, nolaupījuši divas cūkas, gaļu, medu un citus pārtikas produktus. Pārtika un cūkas nolaupītas arī citās saimniecībās. Paņemti daži zirgi ar pajūgiem. [..]”

Laupīšanas un pazemošanasPadomju kaujinieku “varoņdarbus” vēl šodien spilgti atceras arī daudzi Kurzemes lauku māju iedzīvotāji un viņu pēcnācēji. Okupācijas muzejam sniegtajā videoliecībā Zenta Meļķe stāsta, ka 1944./1945. gada ziemā viņai bijuši 15 gadi, kad viņa kopā ar vecākiem un jaunāko māsu dzīvojusi savās mājās Rendas pagasta “Slujās”. “Tā bija t. s. Sarkanā bulta, viņi bija tādā Ķēves purvā, tad atkal pārnāca uz citurieni. Vienmēr, kad bija vakars, klauvēja pie loga, bija jālaiž iekšā, jāēdina, jācep maize, jākurina pirts, jāiet mazgāties. Tad bija slimi, tas viens no “Sarkanās bultas” krievs bija apaukstējies, atnāca, teica, ka vajag zāles, medu. Tēvam bija jābrauc uz Rendu pēc zālēm, bija jāsadzīvo, lai izdzīvotu. Tēvs bija mežsargs, un zināja, ka tur kaimiņos uz Ugāles pusi kāds mežsargs jau bija nošauts, jo bija neriktīgi izrunājies ar viņiem. Par laimi, tēvs prata krievu valodu, viņš varēja ar tiem krieviem sarunāt. Nedod Dievs, ko tādu piedzīvot. [..] Bija cita reize, kad viņi vairāki nāca iekšā, un pie durvīm varēja dzirdēt, ka viņi teikuši priekšnamā, nu paskatīsimies kā mūs saimniece uzņem, kādu ģīmi rāda. [..] Mamma jau tūlīt gāja un laipni apkalpoja, un viss bija labi, paēda un iedeva vēl līdzi visu, ko vajadzēja, – putraimus, zirņus, gaļu. Meža mājā dzīvot kara laikā bija šausmīgi grūti.” Vienu brīdi vācieši pat bija arestējuši Zentas tēvu Kārli Meļķi, taču apmaiņā pret pienācīgiem pārtikas krājumiem mežsargu izdevies atbrīvot no apcietinājuma. Daudz nežēlīgāk rīkojās padomju okupācijas vara, kas 1948. gadā notiesāja K. Meļķi uz 10 gadiem ieslodzījuma, kurus viņš pavadīja Intā un Vorkutā.

Viens no zvērīgi nogalinātajiem mežsargiem bija Alšvangas pagasta “Kānu” māju saimnieks un septiņu bērnu tēvs Jānis Kaminskis. Viņu 1944. gada Ziemassvētku naktī sagūstīja un aizveda mežā (mežsarga līķi atrada tikai pēc vairākiem mēnešiem) grupa padomju kaujinieku, kuri arī pēc tam vairākkārt nekautrējās kā laupītāji ierasties šajās mājās. “Nekad neaizmirsīšu mežonīgo durvju dauzīšanu, kliegšanu, lamāšanos. Pirmajā reizē viņi izlaupīja bišu dravu, otrreiz iztukšoja gaļas žāvētavu. [..] Laupīt jau viņi laupīja daudzās mājās. Bet īpaši neieredzēja mežsargus – baidījās, ka tie varētu uzrādīt viņu bunkurus. Apkārtnē viņi jau bija nogalinājuši vairākus mežsargus – un vienmēr zvērīgi: kurš skudru pūznī piesiets, kurš pie celma pienaglots. [..] Viņi atbrauca vēl trīs reizes – tagad jau ar mašīnu, varēja vairāk laupīt. Paņēma radioaparātu, velosipēdu, daudz citas lietas. Viņi jau ņēma visu, ko vien ieraudzīja. Pat manu zīda kleitiņu un mammas matadatas. [..] Pēdējo reizi viens vīrs nāca uz mūsu mājam, labi, ka mamma viņu laikā pamanīja un paspēja aizskriet uz kaimiņiem pēc palīdzības. Sagūstītais pateica, ka nācis ar uzdevumu iemest mājā granātas, lai nogalinātu mūs visus,” tā baisos kara beigu notikumus jau pusgadsimtu vēlāk atcerējās mežsarga meita Alise Orlovska. J. Kaminska nogalināšana literārā veidā ir atspoguļota arī 1951. gadā izdotajā Ingrīdas Vīksnas romānā “Mums jābrien jūrā”, bet 1996. gadā ir uzstādīta piemiņas plāksne J. Kaminska slepkavības vietā Vilkastes pļavās.

PSRS kaujinieku vardarbību nācās izbaudīt arī Kurzemes piekrastes mājās patvērumu radušiem bēgļiem, kuri cerēja slepus ar zvejnieku laivām doties pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Vēlāk Upsalā nonākusī Emma Balode atceras epizodi 1945. gada 4. janvāra vakarā, kad viņa 15 – 20 bēgļu grupā atradās Jūrkalnes pagasta “Akmenājos”. “Pēkšņi ārā sāka riet suns. Man radās tāda nelāga sajūta. Tūlīt arī sāka dauzīties pie durvīm, un es gāju laist iekšā [..] Taisu durvis vaļā, un nu veļas iekšā kā pelēks mākonis viens pēc otra, nobruņojušies, ar mašīnpistolēm pa priekšu, puļķīši pie cepurēm. Kādi 10 vai vairāk. [..] Sadzina mūs visus virtuvē, lika turēt rokas augšā, un nu ņemas katru apčamdīt, pavēlot nodot visus ieročus. Es – tā apaļākā sieviete un kaut cik protu krieviski, un bandītu komandieris nu ņemas mani dēvēt par saimnieci un pavēl gādāt maisus un uzrādīt visu paslēpto. [..] Tā viņi plosījās divas trīs stundas, vīstīdami ēdienu līdzņemšanai drēbēs, paši ēzdami un dzerdami, bet mēs stāvējām paceltām rokām, puspliki, un mums priekšā bija nolikta sardze izvilktiem durkļiem. Beigās visa banda, nesdami saiņus un pendeles, aizvācās. [..] Tas bija kā murgs. Kad viņi pazuda, dzīvojamā telpa izskatījās kā cūkkūts – viss ēdamais pieķēzīts, guļamie salmi pa visu grīdu samīdīti.”

Slepkavības un izvarošanas

Padomju kaujinieku iebrukumi Kurzemes zemnieku mājās neaprobežojās tikai ar laupīšanu un ņirgāšanos par vietējiem iedzīvotājiem. Nereti tos pavadīja cilvēku nolaupīšanas, slepkavības un pat izvarošanas. Okupācijas muzejā glabājas arī tobrīd tikai trīs gadus vecās Spodras Vilmanes videoliecība. Balstoties gan uz pašas redzēto, gan tuvinieku stāstīto, viņa spilgti atceras 1944. gada 31. decembra nakti, kad Vārmes pagasta “Gūraišos” ienāca divi bruņoti vīri un sašāva kājās viņas tēvu Jāni un nogalināja 12 gadus veco brālīti Arnoldu. “Bija sanākuši visi kaimiņi un radi, svinējām kā katru gadu jauno gadu un tēva dzimšanas dienu, kas bija 1. janvārī. Tur mūziku spēlēja, alu dzēra, lustīgi bija. Pēkšņi 12 naktī ienāca divi vīri iekšā ar automātiem. Viens no viņiem runāja latviski, bet otrs nerunāja vispār. Tēvs uzcienāja viņus ar alu, un viss tā kā bija labi, bet tad uzreiz viens no tiem prasa, kurš ir mājas saimnieks. Un, līdzko tēvs pateica, tā sāka bliezt automāti uz kājām virsū. Tur bija mazi bērni, vienam bija 6, otram 12 gadi, tos sašāva. Brālītis bija izlavījies virtuvē, tur bija logs un viņš centās pa to lēkt ārā. Kā lēca pa logu, tā viņam tieši lode pierē un beigts. Abus sašautos radu bērnus aizveda uz Kuldīgas slimnīcu un izārstēja. Viens bija riktīgi sašauts vēderā, varbūt ka otrs arī. Viņi arī bija mukuši, palīduši zem gultas, kad sāka šaut. Pēc šaušanas tie abi aizgāja prom. Tēti pēc tam aizveda uz Vārmi, tad Kuldīgu, viņam neko nevarēja darīt, noņēma kāju augšpus celi nost.” Ļoti iespējams, ka nelūgto viesu vizītes iemesls bija padomju kaujinieku rīcībā nonākušās ziņas, ka šo māju saimnieks netālu izraktā bunkurā slēpj cilvēkus, kuri izvairījās no iesaukuma vācu armijā.

20. gadsimta 80./90. gadu mijā vairākus aculiecinieku stāstus par sarkano partizānu noziegumiem ir savākuši ugālnieki Tālivaldis Bāliņš un Laimdota Junkara, un tie ir pelnījuši nonākt ne tikai vietējo Kurzemes iedzīvotāju, bet arī plašākas sabiedrības uzmanības lokā. Daudzo gadījumu vidū ir jāmin 12 Zlēku–Ugāles apkārtnes iedzīvotāju sagūstīšana un nogalināšana 1944. gada decembra beigās. Noslepkavoto mirstīgās atliekas atrada tikai gandrīz četrus mēnešus vēlāk netālu no bijušās padomju kaujinieku apmetnes Krojas upītes krastā un citur. Viņu vidū bija zvērīgi nomocītais Cirkales “Besnieku” māju saimnieks Kārlis Bumbulis (viņa atraitnes Ievas Bumbules stāstījums ir ietverts režisora Paula Pakalna veidotajā dokumentālajā filmā “Golgāta”), Valts Auns un Arvīds Avotiņš (pirms nāves izģērbti, nogalināti ar pistoles šāvienu pakausī), Andrejs Dālderis, Krišs un Fricis Kriņģeļi, Žanis Šķēle, Žoržs Rūsa un vēl citi.

Viena no vairāk pieminētām epizodēm ir padomju partizānu vienības “Sarkanā bulta” un Nikolaja Kapustina komandētās specgrupas diversantu veiktā 71 gadu vecā Latvijas armijas atvaļinātā pulkveža Kriša Ķūķa varmācīgā aizvešana 1945. gada 18./19. februāra naktī no Padures pagasta “Vindoļu” mājām. To dienu traģiskie notikumi vēl šodien spilgtā atmiņā ir tolaik piecpadsmitgadīgajai K. Ķūķa meitai Ausmai, kura ar lepnumu stāsta, ka viņas tēvs ir bijis labi ieredzēts apkārtējo māju iedzīvotāju vidū un nav sadarbojies ne ar vieniem, ne otriem okupantiem. “Tas viss bija ļoti traģiski. Visi tie pazemojumi. Tāds mongolis mani saķēra, gribēja tēva priekšā izvarot, gāza gar zemi. Tad viens atkal tur teica, ko tu tur dari, viņa tak vēl bērns ir. Dzina mani iekšā pagrabā, lai es eju pirmā, vai tur nav kādi noslēpušies. Tad nāca man pakaļ, man tik šausmīgi bail bija. Tad es attaisīju to pagraba lūku, visas klētis dabūju atslēgt. Suņus viņi bija sasituši vai saēdinājuši savās būdiņās, tie tik kauca un ārā nenāca. Es jau zināju, ka savu tēvu es vairs atpakaļ neredzēšu.” Pulkveža līķi ar cauršautu brūci galvā atrada mežā tikai divus mēnešus vēlāk. Novadpētniekam Herbertam Knetam 20. gadsimta 80. gados izdevās satikt “Sarkanās bultas” radisti, kas bija saglabājusi savu kara laika dienasgrāmatu: “Atveda viņu [K. Ķūķi] nometnē. Vairākas dienas sēdēja pie ugunskura. Vienības komandieris [Viktors Stolbovs] vairākas reizes centās pierunāt sadarboties ar partizāniem, no kā viņš kategoriski atteicās. Pēc komandiera rīkojuma ziņoju “Centram” [Ļeņingradas frontes vadībai]. Pēc pāris dienām atnāca atbilde – “palaist uz mēnesi”, kas nozīmēja nošaut. Ziņoju komandierim. Pēc tam komandieris devis rīkojumu – aizvest.”

1945. gada 14. aprīlī mēslu vešanas talkas laikā Puzes pagasta “Vētru” mājās iebruka Anatolija Maksimova izlūkgrupa un nogalināja ne tikai šo māju saimnieku Ansi un viņa dēlus Žani un Arturu Rūmniekus, bet arī 80 gadus veco sirmgalvi Līzbeti Rūmnieci un viņas māsu Jūliju Šteinbergu (jau mirušai viņai no rokas pirksta nolaupīja laulības gredzenu) un pat ganu meiteni Alvīni Anšķi, bet mājas nodedzināja. No iebrucējiem izdevās paglābties tikai trim leģionāriem, kuri, pārsteigti neapbruņoti, spēja izbēgt no aizdedzinātās mājas, izsviežot no tās vēl nesprāgušu rokas granātu, kas nogalināja divus uzbrucējus. Paradoksālā kārtā zaudējumus paši sev sagādāja arī padomju diversanti. Komandiera vietnieks Aleksandrs Proņins nogalināja grupas radisti, jo uzskatīja, ka tā sniegusi nepareizu izlūkinformāciju, un nošāva savu komandieri, kurš bija iebildis pret pārāk lielo aizraušanos ar laupīšanu. No “Vētrām” tika nolaupīti lopi, apģērbs un produkti, bet pašas mājas (izņemot kūti) pilnībā nodedzinātas. Naktī no 5. uz 6. maiju šī pati “Sašas” banda iebruka Popes pagasta “Ābeļkalnu” un “Zīļu” mājās, kur nogalināja 9 (pēc citām ziņām – 11) cilvēkus un mājas nodedzināja, pirms tam grupveidā izvarojot arī divas meitenes. Viena no viņām tika sašauta kaklā un rokā, taču, neskatoties uz garīgajiem un fiziskajiem sakropļojumiem, pati saviem spēkiem spēja izkļūt no degošās mājas un palika dzīva.

Šie un citi padomju kaujinieku “varoņdarbi” pēckara vēsturnieku publikācijās vai nu tika noklusēti, vai pat attaisnoti. Vairākas grāmatas par Kurzemes partizāniem sarakstīja bijušais 1. latviešu padomju partizānu brigādes Ziemeļlatvijā komandieris, vēlāk ilggadējais Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas prezidija galvenais zinātniskais sekretārs Vilis Samsons. Kaut arī mūsdienu historiogrāfijā V. Samsona publikācijas ir raksturotas kā tādas, kam piemitusi “pētnieciska ievirze”, tomēr tajās ir pārāk daudz noklusējumu, faktu sagrozījumu un pašu autoru diskreditējošu saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem adresētu nicīgu izteikumu. Ja arī 20. gadsimta 90. gados nu jau atjaunotās Latvijas valsts zinātniskā elite nesaskatīja šķēršļus, lai kvalificētu V. Samsonu arī par Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi, tas nebūt nenozīmē, ka uz savulaik glorificēto sarkano partizānu kustību un tās veiktajiem noziegumiem šodien būtu jāraugās ar tādu pašu acumēru, jo tie ir pelnījuši daudz kritiskāku vērtējumu.

February 21, 2015 Posted by | 2. pasaules karš, Vēsture | 3 Comments

Sarakstīšanās tiesības

Vēstules bija vienīgā cerība gulagā ieslodzīto ģimenēm. Ja raksta, tas nozīmē, ka vēl ir dzīvs. Par organizācijas “Memoriāls” organizēto izstādi

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

Право переписки

Письма «туда» и «оттуда» — последняя надежда для сотен тысяч разлученных советских людей. Пишет — значит, жив. Пишут — значит, помнят

18.02.2015  http://goo.gl/QBJ3l6

February 19, 2015 Posted by | gulags, REPRESĒTIE, Vēsture | Leave a comment

Izsūtītie poļi un vācieši Kazahijas stepēs

Raksts no Kazahijas avīzes krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

Izsūtītie dzīvoja šķūņos un mainīja apģērbu pret maizi.
Ссыльные переселенцы в Казахстане жили в сараях и меняли одежду на хлеб

Храма Пресвятого Сердца Иисуса в Петропавловске, которому уже более 100 лет, хранит горечь исковерканных судеб. Конечно, за этой датой кроется множество исторических событий, связанных с появлением на казахстанской земле поляков-переселенцев, община которых много десятков лет назад ходатайствовала о строительстве данного костёла. Как появились поляки в Казахстане, как они боролись за жизнь и свою веру в нечеловеческих условиях, которые создал для них коммунистический строй, как возрождалась вера – об этом можно узнать в стенах музея, организованного в 2011 году к вековому юбилею храма. Корреспонденты Петропавловск kz — ИА REX-Казахстан побывали в этом музее. Пусть он небольшой, не имеет каких-то материально-ценных экспонатов, но он ценен тем, что за каждым предметом, представленным здесь, кроется чья-то исковерканная тоталитарным режимом человеческая судьба. Созданные экспозиции рассказывают о польских и немецких ссыльных в Казахстане, а также о появлении и развитии католической церкви в стране.

Памятник_Пресвятой_Богоматери

В 2011 году священники прихода «Святой троицы» обратились к прихожанам с просьбой принести имеющиеся памятные вещи либо документы, которые у них остались для создания музея. Так и появился данный музей в стенах старейшего костёла в Казахстане.

О том, как тяжело приходилось ссыльным полякам и немцам на территории казахстанских степей, повествуют фотографии тех времён, на которых изображены изнурённые голодом дети; вагоны поездов, на которых перевозили «неугодных» советскому режиму поляков; письма ссыльных, находящихся в заключении, а также прочие документы о временном проживании, различные справки о реабилитации политических заключённых и многое другое.

Экспозиция музея располагает старинными книгами – библией на польском и немецком языках (последняя была издана в 1763 году), молитвенниками 19 и начала 20 веков издания, молитвенниками переписанными вручную. У многих посетителей музея возникает вопрос, почему эти реликвии находятся в таком ужасном состоянии? Почему их не сохранили? Да потому что показывать их нельзя было, иначе, тюрьма неминуема. То, что удавалось скрыть от глаз сотрудников НКВД, переписывали вручную, чтобы иметь возможность молиться.

IMG_0358Очень много экспонатов здесь – это образы. Это не такие иконы, к которым привыкли мы. Они датируются 19 веком. Похожи на простые плакаты из плотной бумаги, на которых изображены святые с открытым сердцем, как нам пояснила сестра Мария, наполненным любовью Бога. Именно такие плакаты – образа, по  её словам, были в каждой польской верующей семье. Теперь для нас это просто плакаты, но на самом деле это святейшие иконы, молясь перед которыми находили в себе силы выживать в нечеловеческих условиях поляки и немцы, сосланные в Казахстан как депотрианты, сначала в 19, а затем и в 20 веке.

Глубокая привязанность к католической вере и предметам, связанным с почитанием Бога, была продемонстрирована уже во время переселения. Часто старались взять картины на религиозную тему, а особенно изображения Матери Божьей и святых, распятия, книжки для молитвы. Один из депортированных в своих воспоминаниях написал даже, что «каждая семья из виленских земель привезла с собой и оберегала, как священный предмет изображение Матери Божьей из Острой Брамы. Никто в этой панике, даже во время сборов за несколько минут, которые советские солдаты давали для подготовки к выезду, не забыл об образах, можно было не взять одежду, еду. Первым предметом, который брали матери, было святое изображение».

Самым популярным таким образом было изображение Непорочного Сердца Пресвятой Девы Марии. В музее костёла есть такой, он датируется 1930 годом. Здесь же можно увидеть небольшие изображения на религиозные темы, которые применялись в первую очередь в молитвенниках. Издавались такие в конце 19 – начале 20 века.

IMG_0333

 

 

 

 

 

 

Экспозиция располагает также деревянным крестом с металлическим распятием и черепом, датированный 1938 годом. Он является символом христианства. Прихожане принесли его в музей с такими словами: «на стене вешаем наш крест, который всегда с нами. Раньше был во время счастливых дней в родном доме, теперь путешествует с нами по всему миру».

После того как ссыльные попадали в Казахстан, их ждала нелёгкая судьба. Уже в поездах, где вагоны были неутеплённые, грязные и тёмные (они предназначались для перевозки скота), погибало много людей. В основном это были маленькие дети и старики. Главным оснащением вагонов было ведро или жестяное корытце для «справления нужды». Железная печка, так называемая «коза» не топилась. В помещении вагона, предназначавшегося максимум для 30 человек, перевозилось по 50, а то и больше.

В музее костёла есть фотографии этих самых вагонов, а также фотокарточки переселенцев, датированные началом 20 века.

Имеется исторический факт, свидетельствующий о том, что был рапорт НКВД КАССР за октябрь 1940 года, оценивающий жизненное положение депортированных весьма неприглядно: «Для размещения спецпереселенцев не строилось никаких специальных помещений. Поэтому областным и районным организациям была дана задача разместить их в уже существующих помещениях колхозов и совхозов».

Без всяких оценок было понятно, что жизненные условия ссыльных не отвечают минимальным требованиям, необходимым для поддержания нормальной жизни. Большинство из них размещалось в нежилых помещениях  сараях, банях, без окон и дверей, а также и без печи.

IMG_0372Так и получалось, что приезжали переселенцы в голую степь, обживались сами, как могли. Строили дома из самодельных кирпичей. В наше время их кроме как сараями-мазанками назвать вряд ли кто-то решится. А тогда они считались хорошими домами из блоков. Строились они в тех местностях, где было много глины следующим образом: из глины, смешанной с соломой, иногда с добавлением навоза, формовались блоки размером приблизительно 25*25*50 и сушились на солнце.

В экспозиции этого периода представлены фото переселенцев из разных стран – Польши, Украины, России. Имеются и архивные справки на поселенцев. Как, например, на Антона Лысяка, прибывшего в село Ново-Гречановка Чкаловского района Кокчетавской области. Он был взят на учёт спецпоселенцем в 1936 году. Прибыл из села Гречана Проскуровского района Каминец-Подольской области. Освобождён в 1956 году.

Без Родины и прав…

IMG_0344

 

 

 

 

На чужой земле у переселенцев не было никаких прав. Диссидентов арестовывали вместе с семьями, вывозили на новые и незнакомые места переселения, например, Дальний Восток. Не исключалась отправка в ГУЛАГ и даже расстрел. Работали все, даже малые дети.

Как уже говорилось выше, переселенцев поселяли в голые степи, где частенько не было ни стен, ни крыши над головой. Помощь власти ограничивалась только выкапыванием колодца и указанием мест под строительство дома. При этом не выдавались ни стройматериалы, ни инструменты, а тяжёлые погодные условия только усложняли и затягивали работы.

Даже если удавалось построить что-то похожее на дом, то часто работники НКВД делали ревизию и уничтожали либо изымали все семейные ценности, религиозную утварь и предметы культуры. Это было связано с абсолютным запретом хранения перечисленных выше вещей.

Счастливы были те переселенцы, кто прибывал на эти земли весной, потому что у них было больше времени на акклиматизацию и подготовку к суровой зиме. Трагической ситуация была у тех, кто прибывал на поселение в казахстанские степи осенью и зимой. Для многих из них прибытие на место ссылки заканчивалось смертельным исходом от холода, голода и тяжёлого физического труда.

Помощь местного населения

IMG_0360

 

 

 

 

 

По словам сестры Марии, отношение казахов к полякам было положительным, потому что понимали, что поляки прибыли в Казахстан далеко не по собственному желанию. После прибытия ссыльных в казахские колхозы местные жители приносили для их детей молоко, при этом старики не могли скрыть своих слёз. Частенько казахские семьи смотрели за польскими детьми, когда старшие уходили на работу. Также они терпеливо учили поляков новому стилю жизни, хотя сами толком не понимали, что и почему. Неоднократно казахи подчёркивали своеобразное подобие собственной судьбы с судьбой поляков в плане их изгнания с земли предков, отобранной у них собственности и родины. В связи с этим казахи высказывали ссыльным своё сочувствие и понимание.

В музее имеются воспоминания поляков об этом времени. Полька, семью которой сослали в Казахстан, говорит: «Ни один казах никогда меня не обидел, не сделал мне пакости, и я никогда не слышала о подобных ситуациях среди моих знакомых».

Шкалу репрессий точно определить невозможно. Большинство поляков после выгрузки из вагонов, а позже – грузовых автомобилей, в тяжёлых климатических и бытовых условиях погибало в степи. Во время зимы 1936-37 годов из 250 тысяч поселенцев с Украины выжило около  100 тысяч.

В эти тяжёлые годы не было такой семьи, которую не коснулся бы гнёт репрессий. Эти события повлекли за собой гибель 30% общего числа переселенцев. Из всех народов во времена репрессий, пожалуй, больше всего пострадал польский народ. Поляки также явились одними из первых, попавших под гнёт репрессий, в связи со своей национальностью. Можно сказать, что народ терпел только за то, что был поляками.

Хуже тюрьмы

IMG_0373

 

 

 

 

 

Помимо всевозможных материальных и духовных лишений, с приездом на казахстанскую землю поляки оказывались как тюрьме. Только сегодняшние места, не столь отдалённые, могут показаться раем по сравнению с тогдашними временами. Помимо того, что не было крыши над головой и люди приезжали в голую степь, где своими руками строили себе жилища, работали, как рабы, так они ещё и выезжать никуда не могли.

Они были ограничены в праве передвижения и не имели права выезда из того поселения либо города, в который были сосланы, без разрешения органа НКВД.

Один из таких документов имеется в музее Храма Святого Сердца Иисуса. Он выдан коммунистической властью об ограничении гражданских свобод.

Также среди экспонатов музея имеются справки, выданные на имена разных людей, о реабилитации на основании статьи 2 Закона «О реабилитации жертв массовых политических репрессий» от 14 апреля 1993 года, старинные письма ссыльных родным и близким, временные удостоверения, свидетельства о браке, удостоверения о прохождении учёбы, временное свидетельство на жительство, листки убытия, различные справки о прохождении работ в трудовых лагерях, в которые отправлялись переселенцы во время ВОВ.

Во многих случаях сосланные были принудительно лишены гражданства своей страны. Об этом свидетельствуют документы на польском языке, выданные польским посольством. Они также представлены в данном музее.

Здание костёла до реставрации, старое фотоПомимо тяжёлых жизненных условий переселенцев ждали и другие испытания – призыв в трудармию на каторжные работы всех работоспособных мужчин с 15 лет и женщин — с 17 лет. Трудармейцы работали на лесоповалах в Свердловской области, в Кемеровской области в шахтах. Несмотря на изнурительный труд, переселенцы получали ничтожные крохи. Норма хлеба на одного человека устанавливалась от 150 до 300 грамм в зависимости от выполненных работ. Часто случалось так, что человеку не по силам было заработать на свою норму хлеба. Был страшный голод, смертность росла. Для НКВД ссыльные были чем-то вроде рабов.

Были бы деньги…

IMG_0340

 

 

 

 

 

Сегодня такой фразой мы выражаем своё покупательское счастье. Во времена переселенческих лет и деньги вроде бы были, да на прилавках товаров не было…

Как свидетельствуют записки родственников переселенцев, чьи воспоминания можно найти в музее, за работу в совхозе ссыльным платили деньгами. Но, к сожалению, в единственном магазине, который здесь находился, можно было купить только серое мыло и спички, а некогда хлеб по распределению. «В других колхозах, наверное, можно приобрести какую-то пищу, но не за рубли, а за одежду. За ночную шёлковую сорочку можно было получить один килограмм муки, один килограмм пшена, два литра молока и 10 яиц. Почти невозможно было купить хлеб в свободном обороте, чаще получалось его приобрести за польские простыни, платья, брюки и т.п.»

В экспозиции выставки представлены денежные банкноты 1919, 1921, 1961, советские облигации, денежные купюры независимого Казахстана.

В духе атеизма

Памятники_на_территории_Храма_Пресвятого_сердца_Иисуса

В 20-х годах прошлого столетия коммунистические власти всеми способами старались вести борьбу с верой и религиями. Дети воспитывались атеистами. Для этих целей даже выпускались словари атеиста, отторгающие такие религии, как православие, протестантизм, католицизм и остальные.

После 1947 года родителям запретили воспитывать детей в религиозном духе. Также был оглашён запрет, ходить в церковь в возрасте менее 19 лет. Строго соблюдали введённый большевистскими властями запрет на обучение религии до 18 лет, под угрозой промышленных работ в лагере сроком на один год.

В 1927 году запретили ставить крест на могилах. В 1930 году выдали распоряжение, обязывающее частные лица, церкви и костёлы отдать местным советам Священное Писание, религиозную литературу и молитвенники под угрозой строгих наказаний. После ареста большинства священников, напуганные верующие были вынуждены сами без священника вести религиозные служения. Например, таинство брака совершалось перед родителями или кем-то старшим из семьи, кто подсказывал слова супружеской присяги или благословления молодожёнов. Старшие женщины крестили детей.

В эти тяжёлые годы была создана такая организация, как «Помощь политическим заключённым», которые возглавляли такие известные люди, как, например, Екатерина Мария Пешкова – жена Максима Горького, которая всю свою жизнь посвятила филантропии – покровительству нуждающимся. В музее хранятся бланки переписки жены Карвовского с Пешковой, а также письма самого Яна Карвовского своим родным и близким, с просьбой выслать бублики и очки.

IMG_0406

Польская актриса Ханка Ордонувна занималась спасением польских детей ссыльных. Она собирала их, отхаживала. Конечно, многим не удалось выжить. Но, благодаря актрисе, удалось встать на ноги и окрепнуть ребятишкам, у которых, казалось, уже всё было потеряно. Фотографии этой актрисы вместе с детьми также представлены в этом музее.

Переселение проводилось очень быстро и не только с Поволжья, а также и с других районов СССР, где проживала немецкая диаспора. Времени на сборы, как и в случае с поляками, не давалось, приходилось оставлять всё нажитое имущество. Переселение не распространялось на те семьи, где муж был русским, а жена – немкой.

После переселения в Северный Казахстан немцы обустроили и обжили сёла Келлеровка, Озёрный, Асаново и многие другие.

Дороже жизни

IMG_0366

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 
Как призналась нам сестра Мария, сохранить многие экспонаты, сегодня находящиеся в музее, стоило жизни католикам нашего города, поэтому каждый имеет огромную ценность. Можно сказать, что это поколение, пережившее столь тяжёлые годы, сохранило веру.

С каждым из экспонатов связана человеческая судьба. Здесь помимо старинных книг и молитвенников можно увидеть предметы быта переселенцев, коллекцию современных польских серебряных монет серии «Сибиряки», выпущенную в память о переселенцах в 2008 году. Также здесь можно увидеть предметы культа: чаши, дарохранительницы, дароносницы, кресты и прочее. В экспозиции представлена одежда священников, которую они одевали во время богослужения в прошлом веке. Красная предназначалась для служб во время вспоминания мучеников. Сиреневую надевали на литургии перед рождеством.

В 50-е годы начала оживать религиозная жизнь. Фотографии экспозиции рассказывают о приездах священников в наш город.

Сестра Мария приехала в наш город в 2000 году. По её словам, тогда здание костёла находилось в процессе реставрации. Оно уже имело крышу, но ещё не было готово. И только в 2002 году он обрёл свой сегодняшний образ.  В том доме, где сегодня располагается монастырь, жил священник – ксёндз до того момента, пока не был расстрелян  с 10 верующими прихожанами. На территории располагается символическая могила, посвящённая этим событиям. Она находится справа от храма, где сегодня расположены памятные камни.

В 20-х годах коммунисты забрали в своё пользование это здание, после чего оно стало терять свой красивый эстетический облик. Даже на единственном старом снимке, который удалось сохранить, видно, что здание прибывает в плачевном состоянии. Хотя на его крыше ещё имеется крест. Значит, это не позднее, чем 20-е годы прошлого столетия. По некоторым данным, этот снимок был сделан в 1927 году.

Конечно, хорошо то, что хорошо кончается. Правда, за красивыми стенами Храма Святого Сердца Иисуса сегодня скрываются тысячи поломанных судеб.

Материал подготовила Ольга ВАЙТОВИЧ,  фото автора

IMG_0337

кост_л_на_первую

IMG_0348

IMG_0368

IMG_0410

http://goo.gl/ktK7H8

 

February 19, 2015 Posted by | deportācijas, REPRESĒTIE, Vēsture | Leave a comment

Par prokurores rīcību, apsūdzot Rūtenbergu Krievijas karoga sabojāšanā

Represēto apvienība lūdz izvērtēt prokurores rīcību, apsūdzot Rūtenbergu Krievijas karoga sabojāšanā

Apsūdzētais Dainis Rūtenbergs Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas sēdes laikā, kurā sāk izskatīt pret viņu ierosunāto krimināllietu par Krievijas karoga sabojāšanu pērn Rīgā notikušajā Latvijas Krievu savienības organizētajā piketā

Apsūdzētais Dainis Rūtenbergs Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas sēdes laikā, kurā sāk izskatīt pret viņu ierosunāto krimināllietu par Krievijas karoga sabojāšanu pērn Rīgā notikušajā Latvijas Krievu savienības organizētajā piketā. Foto: Edijs Pālens / LETA

Latvijas Politiski represēto apvienība (LPRA) lūdz prokuratūru izvērtēt Rīgas pilsētas Centra rajona prokuratūras prokurores Daces Lapinskas rīcību, apsūdzot Daini Rūtenbergu Krievijas karoga sabojāšanā pērn Rīgā notikušajā Latvijas Krievu savienības (LKS) organizētajā piketā «Krimas atbalstam».

Kā informēja LPRA valdes loceklis Astrīds Freimanis, izanalizējot situāciju, LPRA secinājusi, ka pikets būtībā bija demonstrācija ar nolūku destabilizēt situāciju valstī, lai zondētu iespēju rīkot referendumu Latvijā. To vēl pastiprina tīmekļa vietnē vēlāk ievietotais teksts par «Latgales tautas republiku». Apvienība norāda, ka demonstrācijas laikā, lai pārtrauktu šo politisko akciju, pilsonis Rūtenbergs ieskrēja pūlī un izrāva no rokām Krievijas karogu un salauza karoga kātu. Tā rezultātā viņš tika aizturēts un nogādāts policijas iecirknī.

«Patlaban pret Latvijas patriotu Rūtenbergu ierosināta krimināllieta un notiek tiesas process par karoga (personiskās mantas) bojāšanu, kura vērtība ir 15 eiro. Piketētāju pārkāpumi un provokācijas netiek ņemtas vērā, kas faktiski izraisīja šo pretreakciju no Rūtenberga puses. LPRA ir zināms, ka Rūtenbergs ir no politiski represēto ģimenes,» skaidro apvienība.

Pēc LPRA domām, atļaujot šo piketu par atbalstu referenduma rīkošanai Ukrainā, Rīgas domes vadība ignorēja 1994.gada 15.maija Budapeštas starptautisko vienošanos, ko parakstīja Ukraina, Krievija, ASV un Lielbritānija, kas garantē šīs valsts neatkarību, suverenitāti un pastāvošo robežu neaizskaramību.

«Līdzīgi rīkojās arī prokurore Lapinska, ierosinot krimināllietu pret Rūtenbergu, kurš protestēja pret šo provokāciju, tāpēc LPRA lūdz izbeigt Rūtenberga vajāšanu, pārvēršot šo procesu par politisku teātri,» norādīts LPRA paziņojumā. Tāpat apvienība lūdz tiesībsargājošajām iestādēm rūpīgi izmeklēt 10.marta piketa norisi un tā patiesos mērķus, «kad pašā Rīgas centrā izkliedza «Rosija, Rosija!», «Referendumu!», nenorādot valsti».

Tāpat tiek lūgts izvērtēt prokurores Lapinskas rīcību, kura ierosināja krimināllietu pret Rūtenbergu, pavirši izvērtējot un pietiekami neiedziļinoties incidenta apstākļos.

Jau ziņots, ka uz pirmo tiesas sēdi janvāra beigās krimināllietā pret Rūtenbergu bija ieradušies ap 40 viņa atbalstītāju, novēroja aģentūra LETA. Pirms lietas izskatīšanas pie tiesu nama ieejas kāds no Rūtenberga atbalstītājiem kupenā bija iespraudis karoga kātu ar nelielu transparentu «Daiņa tiesas objekts». Vēlāk šis karoga kāts tika aizvākts.

Tiesa lietas izskatīšanu gan atlika līdz 1.jūnijam, jo nebija ieradušies vairāki liecinieki.

Pirms tam gan tika uzklausīts par cietušo atzītais karoga īpašnieks Staņislavs Razumovskis. No 1945.gada Latvijā dzīvojošais vīrietis krievu valodā liecināja, ka karogu bija iegādājies Rīgas Centrāltirgū par aptuveni 30 latiem (42 eiro) un to iepriekš izmantojis krievu valodas aizstāvības akcijā. Vīrietis teica, ka saprot, ka Rūtenbergs viņam varētu būt uzbrucis emociju uzplūdā, taču viņš vēlas, lai apsūdzētais atvainojas un sedz zaudējumus. Par iegūto summu Razumovskis gribētu aizbraukt uz Krieviju un nopirkt jaunu karogu.

Kā ziņots, Rūtenbergs ir apsūdzēts par svešas mantas tīšu iznīcināšanu vai bojāšanu, un pēc šī panta persona var tikt sodīta ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai piespiedu darbu, vai naudas sodu.

Kriminālprocesa pirmstiesas izmeklēšanas laikā ticis noskaidrots, ka Rūtenbergs pagājušā gada 10.marta gājiena laikā sadusmojies par Latvijā izmantoto Krievijas karogu, piegājis pie viena no gājiena dalībniekiem un, pielietojot fizisku spēku, no viņa rokām izrāvis šo karogu.

Uzreiz pēc tam Rūtenbergs uzsitis pa karoga kāju, kā rezultātā karoga plīvojošā daļa divās vietās ieplēsta.

Rūtenbergs savu vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā noliedza.

Pērn pavasarī Valsts policija (VP) izbeidza kriminālprocesu pret šo personu par huligānismu. Vēlāk gan tika nolemts lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu atcelt daļā, kriminālprocesu atjaunot un turpināt izmeklēšanu par svešas mantas bojāšanas faktu. Tad kriminālprocess tika pārkvalificēts pēc Krimināllikuma 185.panta 1.daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm, proti, par svešas mantas bojāšanu.

Kā ziņots, LKS (iepriekš – PCTVL) pikets notika pērn 10.martā pie Eiropas Savienības mājas Rīgā, kā arī dažās citās vietās pilsētas centrā. Policija pasākuma laikā aizturēja vienu cilvēku.

 

LETAWikipedia: LETA is the main Latvian information agency. Its headquarters are in Riga.

February 15, 2015 Posted by | krievu impērisms | Leave a comment

%d bloggers like this: