Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Sievietes no nezināmā kara

Grāmata, kas uzmanības gaismā izceļ pēckara nacionālo pretestību
Rudīte Kalpiņa


Nesen ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu publicētā folkloristes Sanitas Reinsones dokumentālās prozas grāmata Meža meitas: 12 sievietes par dzīvi mājās, mežā, cietumā ļauj izdzirdēt līdz šim publiskajā telpā reti skanējušas balsis – savus dzīvesstāstus tajā atklāj sievietes, kas pēc Otrā pasaules kara vēl kā bērni kopā ar vecākiem vai patstāvīgi nonāca pie nacionālajiem partizāniem mežos un padomju jurisdikcijas izpratnē kļuva par bandītēm. Lai arī katra no viņām iegāja mežā individuālu iemeslu dēļ, šis pavērsiens viņu dzīvē notika laikmeta lielo norišu iespaidā.

Par pārdzīvotajām šausmām, sāpēm, ciešanām un pazemojumiem izmeklēšanas laikā VDK un vēlāk ieslodzījuma vietās sievietes izsakās aprauti. Ilgas desmitgades par to publiski vispār nevarēja runāt, arī atjaunotajā Latvijā padomju represijas pārdzīvojušie ne uzreiz noticēja varas maiņas iemiesotājiem – un pamatoti. Tāpēc liela daļa šo cilvēku stāstu, tiem aizejot mūžībā, palika neizstāstīti.

Divpadsmit sieviešu atklātais raksturo ne tikai dzīvi patvēruma vietā, bet arī laikmeta kopainu. Gūstam priekšstatu par to, kādi cilvēki, apstākļu spiesti un pārliecības dēļ, atradās mežā, kā tika organizēta ikdienas dzīve. Grāmata kliedē savulaik padomju propagandas radītos un ilgi spēkā uzturētos mītus, kuru nolūks bija diskreditēt nacionālo pretestības kustību. Atainojot tās dalībniekus kā sabiedrības padibenes – nacistu noziegumu līdzdalībniekus, asinskārus, atriebes pilnus bandītus, slepkavas un «vilkačus» -, pilnīgā aizmirstības purvā to tomēr neizdevās nogremdēt, lai arī jaunākās latviešu paaudzes par to zināja aizvien mazāk.

Padomiskajā pasaules tvērumā Latvijas Republikas vienkārši nebija, tātad nebija arī iemesla runāt par nacionālajiem partizāniem un viņu pretošanās motivāciju. Mīta ietvaros nekādas nopietnas nacionālās pretestības padomju varai nemaz nevarēja būt. Kurš saprātīgs cilvēks vispār uzdrīkstējās pretoties padomju varai – gan toreiz, tūlīt pēc kara, gan «civilizētajos» 20.gadsimta 60.-80.gados?

Pēckara nacionālās pretestības noklusēšana izrādījās efektīva, sabiedrībā vēl 90.gados dominēja pārliecība, ka latvieši gļēvi padevās 1940.gadā un ātri samierinājās ar padomju reokupāciju Otrā pasaules kara beigās. Tas, protams, nestiprināja nācijas pārliecību par savām spējām. Vēsturnieku pētījumi par šo tēmu lielākoties zināmi profesionāļu lokā, vairumam mūsdienu latviešu paliekot neziņā par to, cik liels un organizēts militārs pretspēks padomju varai izveidojās Latvijas mežos un cik plašu atbalstu tas saņēma no lauku iedzīvotājiem, un ka to uzveica tikai ar ievērojamu, lielākoties no PSRS ievesto iekšlietu, drošības dienesta un armijas pārspēku.

Sieviešu dzīve šī par «nezināmo» dēvētā kara laikā ne militārajā, ne represiju vēsturē iepriekš nav tikusi aplūkota. Tai tiešām piemita sava specifika – jaunajām sievietēm mežos pat dzima bērni… Viņas gandrīz nekad nepiedalījās militārajās operācijas, rūpējās par sadzīvi, ārstēja ievainotos un saslimušos. Viņu dzīve, tāpat kā vīriešu dzīve, bija neziņas un briesmu pilna, jo padomju likums viņas tiesāja ar visu bardzību.

Eleonora Poļisadova par piecām pie partizāniem pavadītām dienām tika notiesāta uz 25 gadiem. Dzidrai Bukātei pirmā meita piedzima mežā, otrā – Rīgas Centrālcietumā. Annu Šmiti bērna gaidībās astotajā mēnesī čekisti veda uz mežu un imitēja viņas pakāršanu, pēc tam apšaudīja. Leontīni Slucku čekā sita tā, ka viņa varēja turēt rokas tikai pāri galvai un skaitīt lūgšanas. Lidija Kalcenava iegāja mežā 1946.gada augustā un iznāca 1955.gada augustā.

Sieviešu dzīvesstāsti neapraujas ar tiesas spriedumu, bet ataino gan ieslodzījuma periodu, gan viņu vēlāko dzīvi Padomju Latvijā (bija, kas mājās no soda vietām atgriezās tikai 70.gados). Protams, viņas tika uzraudzītas, tām bieži vien bija liegts iegūt augstāko izglītību, nācās saskarties ar citiem ierobežojumiem līdz pat 90.gadu sākumam. Domājams, arī atjaunotajā Latvijā īstu vēsturiskā taisnīguma piepildīšanās sajūtu «meža meitas» nepiedzīvoja. Tāpēc svarīgi, ka grāmata izceļ uzmanības gaismā to joprojām nenovērtēto mūsu tautas daļu, kurai nepastāvēja dilemma – sadarboties ar okupācijas režīmu «tikai mazliet» vai pilnībā.

Apkopotos dzīvesstāstus papildina vēsturnieces Ineses Dreimanes precizējošie komentāri un ietilpīgais, uz arhīvu dokumentiem un citiem avotiem balstītais pētījums Latvijas sievietes – nacionālās partizānes un nelegālistes 20.gs. 40.-50.gados, kas publicēts pēcvārdā. Tāpat kā prasmīgi atlasītās fotogrāfijas, tas piešķir grāmatai būtisku papildvērtību.

Žurnāls IR, 28.janvāris 2015

February 9, 2015 Posted by | grāmatas, mežabrāļi, nacionālie partizāni, nepakļaušanās, Patriotisms, pretošanās | Leave a comment

Uz kauliem būvētais Kolimas ceļš – elle zemes virsū

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)


Колымский тракт или дорога на костях, ведущая в земной ад

Колымский тракт или дорога на костях, ведущая в земной ад

 В русских лагерях ГУЛага погибло более 12 миллионов «врагов народа». Людей заставляли строить автотрассу, которая для многих стала местом покоя. Эта дорога ведет в самое сердце сталинского государства. А рядом – редкие деревья, за которыми можно рассмотреть и сам лагерь.

Всех жертв сталинской репрессии помещали именно сюда. Относились к ним, как к рабам. День за днем они трудились и гибли на строительстве Колымского тракта. Эта дорога еще именуется, как «дорога на костях», соединяющая Хандыгу и Магадан.

Обветшалый и разрушенный временем деревянный барак располагается посреди болота. Более пол века не пощадили конструкцию: крыша обвалилась, стены перекошены. Глядя на это ветхое сооружение можно представить, что в адских условиях тут отбывали свой срок миллионы заключенных, а также о самой истории этого края. Окно до сих пор преграждает ржавая решетка, через которую на волю смотрели миллионы глаз сталинских «врагов народа». А печка – единственный способ согреться лютой зимой.

Заключенные выживали, как могли: кое-где до сих пор вокруг дверного косяка торчат старые тряпки, которыми затыкали щели. От ворот ведет забор из колючей проволоки. Те люди, которые окончили свои жизни во время строительства трассы или тех, кого неизбежно, еженощно, расстреливали охранники, а также тех, кого скосил голод, хоронили прямо под строящейся дорогой.

Человеческие останки – фундамент для этой трассы. Ее протяжность ровняется 1600 километрам. Шансов на побег людям не давала как отдаленная территория, так и голодные медведи этой глуши. Сталина жители России почитают, как того, кто привел людей к победе во время Второй мировой войны. Ужасно обнаруживать доказательства существования подобных лагерей, в которых, как гласит одна поговорка, половина людей сидела, а вторая половина их охраняла.

После смерти Сталина, Никита Хрущев принял все меры для того, чтобы покончить с деспотией бывшего руководителя. Поэтому в 1950 годах большая часть подобных лагерей была закрыта. Стоит отметить, что на сегодняшний день Хандыга обязана своим существованием ГУЛагу, поскольку поселок появился после  того, как в 1939 году на этой территории появились первые лагеря. Сегодня Хандыга представляет собой запущенный поселок, находящийся на грани упадка.

Местные жители не хотят вспоминать о прошлом, даже не возведен памятник в честь жертвам ГУЛага на территории. Правда, был один частный музей, но и он не так давно закрылся. Альбина Николаевна, преподаватель истории в местной школе, говорит, что примерно 800 тысяч человек прошло по «дороге на костях» в лагеря. А сама же дорога строилась, чтобы пролетарское государство имело возможность добывать драгоценный металл – золото. Естественно, оно также добывалось заключенными.

57-летняя преподавательница рассказывает, что в самом начале планировалось строительство железной дороги, но из-за начала войны планы поменялись, и началась стройка трассы. Так, в 1941 году и начались адские работы. Вначале работали политические заключенные, но очень скоро к ним присоединились те, кто был на территориях, оккупированных немецкими захватчиками.

Были там и простые граждане, которые осмелились выступать против программы Сталина, защищая свои земли и свое хозяйство. Были среди них и преступники. В те времена можно было получить срок в 10 лет только за воровство. Заключенные трудились как на стройке дороги, так и на рудниках. Последним приходилось намного тяжелее, поэтому и погибали они огромными количествами.

Условия труда были просто ужасными: зимой температура опускалась до 60 градусов по Цельсию, а летом достигала 40 градусов жары. Помимо погодных условий трудностей хватало: рабочий день длился 15 часов, питание было жалкое: пустая каша да кусочек хлеба. Люди умирали от голода. Да и антисанитария была ужасная, поскольку лагеря окружали одни болота.

Неподалеку от Хандыги, на восток, в 60 километрах, есть поворот на село под названием Тополиное. В этом месте располагается не меньше дюжины подобных лагерей. Был там и один женский. В 1951 году заключенные построили мост через реку Менкуле. Его заменили на новый в 2008 году. Рядом с мостом можно увидеть монумент в виде креста, который установили в честь российских мостостроителях 1937 – 2008 годов. Однако нигде не упоминается о лагерях.

По «дороге на костях» можно добраться в поселок под названием Теплый Ключ. В этом поселке есть небольшой музей, повествующий о лагерях. Есть и карта, на которой отслеживается строительство таких лагерей во времена правления Сталина. Только представьте: 6000 человек было заключено в подобных местах в 1930 году. А вот уже на момент смерти Сталина, в 1953 году, заключенных насчитывалось примерно 12 миллионов. Силами зеков возвели и сам поселок Теплый Ключ, и маленький аэропорт, который служил американцам, поставляющим российской армии воздушную военную технику во времена Второй мировой войны.

Можно сказать, что Магаданская трасса – самое крупное кладбище. Ежедневно во время строительства погибало минимум 25 человек. По сей день на поверхности появляются человеческие останки. Работники музея делают все возможное, чтобы сохранить хоть какую-то память об этих несчастных людях. Стоит отметить, что в работе принимали участие не только взрослые, но и дети 12 лет. Хранительница этого музея, Надежда Наерханова говорит, что ее дед работал охранником на одном из лагерей. Дед не особо любил рассказывать о тех временах, но постоянно упоминал о том, что эти места были хуже ада: люди мучились не только от холода, но и от голода.

http://globalscience.ru/article/read/25926/

February 9, 2015 Posted by | 58.pants, gulags, nāves nometnes, PSRS, REPRESĒTIE, Vēsture | Leave a comment

VDK zinātniskās izpētes komisija vētīs līdz šim neskatītus dokumentus

Odita Krenberga, Latvijas Televīzijas Ziņu dienests

Latvijas arhīvos glabājas ne tikai jau leģendārie un ilgus gadus vētītie čekas maisi, bet arī daudzi citi maisi ar bijušās Padomju Savienības Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem. Tos atvērt plāno īpaša komisija, kas izveidota, lai zinātniski izpētītu VDK (čekas) darbību. Komisijas darbs var izraisīt tālākas sekas. Piemēram, represiju veicējiem – aizliegumus ieņemt amatus vai prasības atlīdzināt zaudējumus cietušajiem.

Latvijai atgūstot neatkarību, no padomju Valsts drošības komitejas mitekļa Stūra mājā uz Saeimas ēku maisos pārvestā kartotēka ar VDK aģentu jeb ziņotāju vārdiem – tā sauktie čekas maisi – ir tikai viens, kaut svarīgs fragments no mums mantojumā atstātajiem dokumentiem. Tagad zinātniekiem ir daudz ambiciozāks mērķis – izpētīt visu ķēdi, kā Valsts drošības komiteja savu baiso darbu veica un kas bija tie, kuri to darīja.

Komisijas darba apjoms ir milzīgs – ne tikai jau labi zināmās un vairāk pētītās 4800 čekas aģentu kartīšu. Bijušās Rīgas Radio rūpnīcas ēkā arhīvs vēl glabā ap 152 000 lietu un arī vēl ap miljonu to cilvēku kartīšu, kuri savulaik bija čekas uzskaitē.

Komisijas galva – bijušais trimdas latvietis Kārlis Kangeris pats savulaik cietis no čekas. Kad padomju laikā te ieradies no Zviedrijas, viņu uzmanījuši divi aģenti. Viens no tiem vēlāk saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, iespējams, tādēļ ka viņa nodarījums klusi gulēja arhīvos. Pašam interesantākais – izveidot pārskatu, kā čeka kontrolēja sabiedrību pēdējā padomju desmitgadē.

„Tur ir cilvēki, kuri ir uzskaitē. Ziņojumos redzams aģenta vārds, kas ziņojis, kad ziņojis un tamlīdzīgi. Ja mēs to izpētītu, tad mēs redzētu, kā Latvija tika nosegta vispār. Kādas cilvēku grupas tika novērotas, izsekotas,” stāsta LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētājs Kārlis Kangeris.

Vēl jāpēta arī padomju filtrācijai pakļauto un represēto personu kartotēkas. Te ar burtiņu „M” atzīmēti tie cilvēki, kuri miruši represiju laikā. To arhivāri atzīmējuši kartotēkā. „Viņa ir nonākusi savulaik no Iekšlietu ministrijas, kur viņa glabājās kopā ar visām citām sodāmībām un šos te politiskos un izsūtīšanas, un visus izvilka ārā un nodeva arhīvā,” stāsta LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis Gatis Liepiņš.

Daļa vēl neizpētīto dokumentu glabājas īpaši izolētā telpā – šo čekas arhīva daļu skārusi dokumentiem bīstama pelējuma sēne. Arhīvam trūkst līdzekļu tās apkarošanai, bet neizpētīto materiālu te ir ļoti daudz. „Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas Vīzu daļas un ārzemnieku reģistrācijas dokumenti. (..) Daļa atrodas maisos nesakārtotā veidā,” saka Valsts arhīva Dokumentu saglabāšanas daļas vecākais eksperts Mārcis Raudis.

Pēc šiem maisiem varētu izpētīt, kuri bija tie cilvēki, kas izsekoja uz ārzemēm braucējus un ko par tiem tālāk ziņoja čekai.

Vēl tikšot pētītas arī čekas instrukcijas, materiāli, kas glabājas dažādās valsts iestādēs, arī Policijas akadēmijā esošā čekas bibliotēka.

Pirmdien pie Valsts prezidenta gan tika pārrunāta situācija, ka zinātnieku komisija piecus mēnešus bijusi bez naudas. Tagad gan finansējums piešķirts – nākamajam gadam 250 000 eiro. Neesot arī jābažījas, ka komisijas administrēšana parcelta no Izglītības un zinātnes ministrijas uz Tieslietu ministriju.

„Komisijai būs maksimāls atbalsts un maksimāla brīvība,” saka tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (Nacionālā apvienība) un piebilst: „Pirmais un galvenais, kas sabiedrībai ir jāzina – par tiem tiesas procesiem, kuri ir bijuši 60., 70., 80. gados pret Latvijas neatkarības cīnītājiem. Par personām, kuras viņus ir tiesājušas, par personām, kuras ir par viņiem ziņojušas,” norāda Rasnačs.

Juridiskas sekas varētu būt turpmāk tādām personām nosakāmi ierobežojumi ieņemt valsts amatus. Arī iespējas piedzīt kompensācijas par nodarīto.

http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/vdk-zinatniskas-izpetes-komisijai-milziigs-darba-apjoms.a109412/?utm_source=twitter&utm_campaign=news&utm_medium=like_button

February 9, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Poļu karagūstekņu traģēdija Podgajē 1945. gadā

Poļu karagūstekņu traģēdija Podgajē 1945. gadā. Mīti un patiesība
Uldis Neiburgs

Foto no Latvijas Kara muzeja arhīva
1945. gada janvārī – februārī latviešu leģiona 15. divīzija aizvadīja smagas cīņas Jastrovas-Landekas apkārtnē Vācijas (mūsdienu Polijas) teritorijā. 31. janvāra naktī frontes iecirknī pie Podgajes (tobrīd – Flederbornas) gūstā nonāca un vēlāk vardarbīgi tika nogalināti vairāki desmiti Polijas Tautas armijas karavīru, kuri cīņā starp diviem agresoriem – Padomju Savienību un nacionālsociālistisko Vāciju – atradās komunistisko spēku pusē. Ilgus pēckara gadus un vēl šodien dažādās publikācijās un diskusijās interneta forumos šo poļu karagūstekņu slepkavībā tiek vainoti latviešu leģionāri, tomēr jaunākie vēstures pētījumi liek noraidīt šādu iespējamību.

Latviešu leģionāri Pomerānijā

Pēc atkāpšanās cīņām Krievijā un Latvijā 1944. gada beigās – 1945. gada sākumā tagadējā Polijas Pomorzes reģionā (Pomerānijā) nonāca leģiona 15. ieroču-SS divīzija, kas pa jūras ceļu bija sasniegusi Gdaņsku (tobrīd – Danciga) un Gotenhāfenu (tobrīd – Gdiņa). Pēc papildinājuma saņemšanas un apmācībām Rietumprūsijā 15. divīzijas 32., 33., 34. grenadieru pulks, 15. artilērijas pulks, 15. fizilieru (izlūku) bataljons un citas mazākas vienības bija gatavas iesaistīšanai kara darbībā netālu no Vācijas-Polijas pirmskara robežas. 13. – 14. janvārī Sarkanā armija sāka plašu uzbrukumu, turklāt 15. divīzijas vadībai bija tikai aptuvena informācija par frontes līnijas stāvokli un pretinieka nolūkiem. Nepietiekamā transporta un degvielas trūkuma dēļ divīzijas virzīšanās uz priekšu aizkavējās un paredzētās pozīcijas jau ieņēma Sarkanās armijas vienības. Lai izvairītos no aplenkuma, 15. divīzija sāka atkāpties rietumu virzienā, tomēr 31. janvārī Jastrovas- Flederbornas rajonā to ielenca padomju 2. gvardes kavalērijas korpusa un poļu 1. armijas daļas.

“Visu laiku divīzija mocījās ar munīcijas trūkumu. 1. februāra rītā pilsētā sākās nikna kauja. Trosi (vezumnieku kolonna) stāvēja uz ielas braukšanas kārtībā. Te nostāvējām visu dienu un nakti. 2. februāra vakarā, jau krēslā, visu trosu kolonna sakustējās. Virzījāmies trīs rindās. Sādža dega gaišās liesmās, viss ceļš ienaidniekam bija pārskatāms. [..] Mainījām virzienu un braucām uz Landeku. Atkal apstāšanās, jo krievi pārķēruši ceļu pie Valachzē. Mūsu uzbrukumi bija slikti organizēti, viss notika uz savu roku. Ik uz soļa bija redzams divīzijas komandiera un Ia (divīzijas štāba priekšnieks) rīcības trūkums. Trosu kolonnā bija ap 600 ievainotu karavīru. Visi ievainotie bija nosaluši zili, vairākos ratos mirušie gulēja blakus ievainotiem,” tik dramatiski par šīm kaujām varam lasīt 34. pulka veterinārārsta leitnanta Augusta Ķikāna atmiņās.

Īpaši smagas cīņas izvērsās par Podgajes ciemu, jo kontrole pār to deva iespēju atvilkt 15. divīzijas galvenos spēkus no Jastrovas, kur tie bija nonākuši daļējā pretinieka ielenkumā. Kaujās krietni cietušie 33. un 34. pulka bataljoni devās uz Podgaji, lai nomainītu tur novietoto holandiešu 48. SS grenadieru pulku General Syffart un citas vācu vienības. Latvieši sasniedza ciematu 31. janvāra vēlā vakarā, kad kopīgi ar vācu vienībām izcīnīja kauju poļu daļu aizmugurē. Turpmākajās dienās sedzot vācu spēku atiešanu no Podgajes, latviešu leģionāri bija pakļauti 11 stundu ilgai nepārtrauktai pretinieka artilērijas apšaudei, kurā zaudēja simtiem kritušo un ievainoto. Cīņas turpinājās līdz 3. februārim, kad poļiem ar pienākušās artilērijas un padomju tanku atbalstu izdevās ciemu ieņemt.

32 poļu karagūstekņu nogalināšana

Saskaņā ar Polijas historiogrāfijā valdošo viedokli 1945. gada 31. janvārī cīņās pie Podgajes 15. latviešu divīzijas gūstā nonāca poļu 1. divīzijas 3. pulka 4. rotas 37 karavīri. Pēc tam, kad SS virsnieki nežēlīgās nopratināšanās līdz asinīm piekāva vairākus poļus, sagūstītie karavīri, baidīdamies, ka viņus nošaus, uzbruka sardzei un centās aizbēgt. Tas gan izdevās tikai diviem cilvēkiem, jo trīs bēgļus nošāva bēgot, bet 32 karavīrus sagūstīja atkārtoti. Atriebjoties par to, latviešu esesieši esot sasējuši poļu karagūstekņus ar dzeloņdrātīm un aplējuši ar benzīnu un kādā šķūnī dzīvus sadedzinājuši.

Poļu apbedīšanas komandas dalībnieks, vēlāk rezerves kapteinis Česlavs Kristmans 1972. gada 23. janvāra vēstulē Polijas armijas galvenajai politiskajai pārvaldei rakstīja, ka šeit uzietās karavīru mirstīgās atliekas nav bijis iespējams pārvietot, tāpēc viņi apglabāti kopējā kapā netālu no šķūņa, kur bija nogalināti. Virs kapavietas uzsliets balts bērza krusts ar uzrakstu, ka “te atdusas Tadeuša Kostjuško vārdā nosauktās 1. divīzijas 3. pulka 4. rotas karavīri, kurus brutāli nogalinājuši vācu iebrucēji”. 1979. gadā par šiem notikumiem tika uzņemta arī režisora Pāvela Komorovska mākslas filma “Elēģija”, kas mūsdienās jau ir kļuvusi par poļu kino klasiku. Tās veidošanā piedalījās arī viens no diviem Podgajē dzīvi palikušajiem poļu karagūstekņiem – jaunākais leitnants (pēc kara pulkvedis) Zbigņevs Furgala (otrs gūsteknis, kaprālis Boļeslavs Bondzelevskis krita 1945. gada pavasarī cīņās pie Berlīnes). 2002. gadā Podgajē atklāja piemiņas vietu degošas ēkas atveidā šeit nogalinātajiem poļu karavīriem ar tajā iegravētiem viņu vārdiem, uzvārdiem un dienesta pakāpēm un Polijas Tautas armijas 1. divīzijas ģerboni.

Majora Ķīlīša dienasgrāmata

Par to, kas tad īsti notika 1945. gada 31. janvārī Podgajē, ļauj spriest 15. latviešu divīzijas 34. pulka 1. bataljona komandiera majora Jūlija Ķīlīša dienasgrāmatas divas daļas, kas mūsdienās glabājas Latvijas Kara muzeja krājumā. Pirmā no tām, iespējams, ir rakstīta dažas dienas pēc notikušā, bet otra 1945./1946. gada ziemā latviešu karagūstekņu nometnē Cēdelgemā Beļģijā. Kaut arī šī svarīgā liecība ir citēta vairākās latviešu un arī ārzemju autoru publikācijās un, tulkota angļu valodā, tagad pieejama arī Polijas Centrālajā militārajā arhīvā Varšavā, plašākai publikai līdz šim tā ir palikusi maz zināma.

Jūlijs Ķīlītis raksta, ka viņa komandētā vienība ceļā uz Flederbornu izcīnījusi kauju ar diviem poļu bataljoniem, saņemot arī gūstekņus, kurus viņš izlamājis, “ka viņi, būdami poļi, nekaunas karot ar latviešiem”, kas agrāk viens otru uzskatījuši par draugiem. Vēlāk latviešu leģionāri sekmīgi uzbrukuši poļu karaspēkam no aizmugures, to pārsteidzot un pilnībā sakaujot un saņemot vēl gūstekņus, kuri saskaņā ar reglamentu nodoti vāciešiem. “Pati Flederborna atstāja diezgan atbaidošu iespaidu. Vairākas mājas dega, pildot nelielo miestu ar dūmiem. Arī bija migla, un tā bija nokrāsojusies rozīgā pienainā krāsā. Uz ielām daudz cilvēku un lopu līķu, tam klāt vēl vāciešu apšautie poļu gūstekņi. Ar tiem vācu vienības apgājās diezgan nežēlīgi. Man tas riebjās, jo tie tāpat ir cilvēki, kuri karo par savu taisnību, to viņiem pārmest tak nevar,” šādi poļu karagūstekņu traģisko likteni savā dienasgrāmatā apraksta J. Ķīlītis, paužot savu nepatiku pret vācu vadības rīcību.

Arī 1956. gadā Anglijā izdotajā atmiņu grāmatā “Es karā aiziedams…” viņš atceras, ka nākamajā dienā jautājis vācu virsniekiem par karagūstekņu likteni, uz ko vācieši vien “zīmīgi saskatījās, kaut kā neveikli nokrekšķinājās un tad viens no viņiem pateica, lai es vairs par tiem nerūpējoties, tiem nekas vairs neesot vajadzīgs. Šāda atbilde mani pārsteidza un gaužām nepatika, kas acīmredzot atspoguļojās manā sejā. Pirms ko paspēju pateikt, viens otrs no viņiem vēl piemetināja, ka vairs pašiem neesot ko ēst un kur mitināties, cilvēku apsardzībai arī maz, un citas izejas neesot bijis. Aizgāju projām, neteicis ne vārda. Tajā dienā nevarēju vairs pie viņiem aiziet. Kaut kas svešs un nekrietns bija nostājies mūsu starpā. [..] Starp cīņu vīram pret vīru un vienkārši nokaušanu – starpība ir liela. Visumā tā ir cilvēka sirdsapziņas lieta, un, lūk, to es negribēju zaudēt.”

Jaunākie vēstures pētījumi

Visprecīzāk poļu karagūstekņu likteni Podgajes cīņu laikā nesen ir centušies noskaidrot amerikāņu pētnieki Eduards Anderss un Jirgens Frics. Viņi secina, ka 1945. gada 31. janvāra dienā, kad notika 37 cilvēku lielas karavīru grupas sagūstīšana, latviešu leģionāri vēl aizvadīja smagas kaujas un tikai pēc vairākām stundām pašā vakarā sasniedza Podgaji. Latvieši saņēma gūstā pavisam citas poļu karavīru grupas, kuras pēc standartprocedūras nodeva vāciešiem. 32 poļu gūstekņus 31. janvāra vakarā nošāva holandiešu 48. SS pulks vai kāda no vācu ieroču SS kaujas vienībām. Poļu karagūstekņi, visticamāk, arī nesadega dzīvi, bet to līķi atradās šķūnī, kas aizdegās padomju un poļu postošā artilērijas apšaudē divas dienas vēlāk, kad nodega 90% ciemata.

Pēc notikušā tika veikta nogalināto vizuāla apskate, bet ne pilna autopsija. Deguma čūlas uz ķermeņiem, ko poļu medicīnas komisija oficiāli uzskatīja par apliecinājumu dzīvu cilvēku sadedzināšanai, mūsdienas vairs netiek uzskatītas par drošu pierādījumu, jo tās varēja rasties arī citādi. Iespējams, ka ziņa par karagūstekņu sadedzināšanu, viņiem vēl dzīviem esot, labi kalpoja arī propagandai, lai celtu citu poļu karavīru kaujas spējas, kas tobrīd varēja būt pat svarīgāk nekā notikušā dziļāka izmeklēšana. Turklāt nošauto poļu karagūstekņu kopskaits sasniedza 160 – 210 karavīru, kuri visi šodien ir pelnījuši cilvēcisku piemiņu.

Neņemot vērā šā pētījuma laikā atklātos faktus un argumentus, to rezultātus jau ir paspējuši apstrīdēt 2012. gadā Latvijas un Šengenas zonas valstu nevēlamo personu sarakstā iekļautie Kremļa propagandisti Aleksandrs Djukovs un Vladimirs Simindejs. Tā vietā, lai sniegtu kādus nopietnus pretargumentus, viņi ņirgājas par E. Andersa un J. Frica vēsturnieku kvalifikāciju un pārmet Liepājā dzimušajam, bet šodien Kalifornijā mītošajam pasaulē atzītajam zinātniekam Andersam (1941. gada decembrī tikai brīnumainā kārtā izglābās no ebreju nošaušanas akcijas Šķēdes kāpās, 2012. gadā par nopelniem Latvijas valsts labā apbalvots ar Atzinības krustu), ka viņš nacistu okupācijas laikā spējis mainīt tautību, adaptēties antisemītu vidē un kļuvis par kolaborantu, periodiski piedaloties padomju karagūstekņu apsargāšanā. Tas viss ir izsecināts no E. Andersa publicētajām atmiņām par to, ka viņš kara gados strādājis kādā kantorī Liepājā, kura pagalmā nodarbināti arī krievu karagūstekņi un Andersa priekšnieks vienu reizi uz īsu brīdi viņam iedevis šauteni un licis uzmanīt pagalmā strādājošos. Saskaņā ar A. Djukova un V. Simindeja “dzelžaino loģiku” E. Anderss šādā veidā ir kļuvis par kolaborantu, tāpēc visi viņa pētījumi ir noraidāmi.

Līdzīgu dezinformāciju, kārtējo reizi maldinot savus lasītājus, jau 2008. gadā sniedza arī Latvijā krievu valodā iznākošais laikraksts “Vesti Segodnja”. Balstoties uz Eiropas antifašistu organizāciju salidojumā Aizkrauklē satiktā kāda poļu organizācijas “Vitjaz” dalībnieka atsūtītajiem materiāliem, šī avīze tiražēja kārtējo “briesmu stāstu” par latviešu leģionāru “zvērībām”, šoreiz Podgajē. Lai gan tur notikušā būtību minētā raksta autorei Jūlijai Aleksandrovai nebūtu bijis grūti izzināt, kaut vai veicot aptauju Latvijas Otrā pasaules kara vēstures pētnieku vidū, ne patiesības noskaidrošana, ne profesionālas žurnālistikas pamatprincipu ievērošana (t.sk. dažādu informācijas avotu apzināšana un kritiska analīze) acīmredzot nemaz nebija šīs publikācijas mērķis.

Hāgas konvencijas pārkāpums

Poļu karagūstekņu nogalināšana Podgajē bija kara noziegums un rupjš 1907. gada Hāgas starptautiskās konvencijas pārkāpums, jo jebkuras karojošās puses pienākums bija gūstā kritušos karavīrus atbruņot un nogādāt aizmugurē. Kaut arī tā bija vispārpieņemta prakse Otrā pasaules kara laikā, nereti ar lielāku karagūstekņu grupu apšaušanu nodarbojās vācu un padomju karaspēka vienības un atsevišķos gadījumos (ja karagūstekņu klātbūtne varēja traucēt kāda speciāla uzdevuma izpildi u.tml.) arī britu un amerikāņu karavīri, taču pēc kara, vadoties pēc principa “uzvarētājus netiesā”, šādi gadījumi netika īpaši afišēti.

Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Valdis Kuzmins stāsta, ka cīņu gaitu Pomerānijā 1944./1945. gadā ietekmēja arī virkne subjektīvu faktoru, kas veicināja pretējās puses kara gūstekņu nogalināšanu. Krievu un poļu karavīru vidū daļēji pamatots, bet daļēji padomju propagandas radīts bija priekšstats, ka atšķirībā no vācu armijas (vērmahta) karavīriem visi SS zīmotnes nēsājošie (t.sk. 15. latviešu ieroču-SS divīzijas karavīri) ir “zvērīgi esesieši”, “soda ekspedīciju dalībnieki” u.tml., tāpēc viņi, tāpat kā t.s. vlasovieši bieži vien uzreiz tika nošauti. Iepriekšminēto apstiprina arī Sarkanās armijas gvardes kapteiņa Jāņa Grīnvalda kara un pēckara piezīmēs atspoguļotais 15. latviešu divīzijas leģionāru traģiskais liktenis cīņās Polijas teritorijā. Saskaņā ar 1945. gada 2. februāra ierakstu J. Grīnvalda dienasgrāmatā šajā dienā atveda “deviņus latviešus, esesiešus. Īpašā daļa [..] viņus ievietoja šķūnī. Man latvieši stāstīja, ka mobilizēti un ka viņi no meža pārnesuši ievainoto Sarkanās armijas kapteini. Viņi sastāvējuši 15. SS divīzijā. Vēl viņi man prasīja – vai viņus nošaus? Šķiet, noliedzu, jo tā es toreiz domāju, ka gūstekņus mūsējie nešāva. Viņus vairs neredzēju. Vēlāk [..] stāstīja, ka viņi nošauti [..] Poļi cieš milzīgus zaudējumus, taču gūstekņus latviešus visus nogalinājuši. Ceļmalās redzēju latviešu leģionāru līķus. Tie nebija krituši kaujā.”

Turpretī vācu gūstā nonākušo padomju vai poļu karavīru nogalināšana visdrīzāk bija saistīta nevis ar ideoloģiskiem, bet konkrētās kaujas situācijas diktētiem apsvērumiem, kad gūstā kritušos pretinieka karavīrus nebija laika kaut kur novietot vai nosūtīt uz aizmuguri, jo pašiem vajadzēja izlauzties no aplenkuma, ko daudz grūtāk būtu bijis izdarīt, vedot sev līdzi lielu skaitu gūstekņu. Arī vairāku desmitu poļu karavīru krišana latviešu leģionāru gūstā 1945. gada janvārī, kad Sarkanā armija ar panākumiem strauji virzījās uz Rietumiem, pēc V. Kuzmina domām, ir uzskatāma par neikdienišķu gadījumu. Par viņu nogalināšanu atbildība ir jāuzņemas 48. SS pulka komandierim, kas, visdrīzāk, deva pavēli par poļu karavīru nošaušanu.

Par latviešu leģionāru vainu poļu karagūstekņu iznīcināšanā ļauj šaubīties arī tas, ka līdz šim nav zināmi kādi citi gadījumi, kad leģiona vienības būtu tamlīdzīgā veidā izturējušās pret savu pretinieku. Kara muzejā un citviet apzinātās leģionāru kara dienasgrāmatas un atmiņas drīzāk liecina par pretējo, ka ir bijušas pat situācijās, kad pretinieka gūstekņi vienkārši atbruņoti vai sasieti, lai neaizbēgtu vai pat atlaisti brīvībā, nevis zvērīgi nogalināti. Viens no šādiem gadījumiem ir aprakstīts 19. latviešu ieroču-SS divīzijas 42. grenadieru pulka leitnanta Vernera Preijera atmiņās par 1944. gada Ziemassvētku kaujām Kurzemē.

V. Preijera komandētā sedzējgrupa 26. decembra agrā rītā nonāca Aizstrautnieku mājās Lestenes – Rumbu muižas apkārtnē, kur vēl nesen bija atradies latviešu 19. divīzijas pārsiešanas punkts. Tur “gultā pie loga gulēja un smagi elpoja kāds apsaitēts vīrs. Viņš bija veļā. Virsū uzklāta gultas sega un sarkanarmieša šinelis ar virsnieka uzplečiem. [..] Ievainojums laikam bija vēderā, un gūsteknis nebija evakuējams, tāpēc mūsu ārsts bija atstājis viņu šeit, zinādams, ka pretinieks te drīz būs klāt. Uz galdiņa pie ievainotā gultas katram gadījumam atstāta liela diagnozes lapa latīņu un krievu valodā. Turpat nolikta vēl otra lieliem burtiem uzrakstīta lapa krievu un latviešu valodā, ka ievainotajam nedrīkst dot dzert. Tas bija domāts maniem sedzējiem un krievu izlūkiem. Var būt, ka savējie viņu izglāba. Viņiem tādas iespējas bija lielākas kā mums.”

 http://www.la.lv/polu-karagusteknu-tragedija-podgaje-1945-gada-miti-un-patiesiba/

 

February 9, 2015 Posted by | 2. pasaules karš, Leģions, Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: