gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Sievietes no nezināmā kara

Grāmata, kas uzmanības gaismā izceļ pēckara nacionālo pretestību
Rudīte Kalpiņa


Nesen ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu publicētā folkloristes Sanitas Reinsones dokumentālās prozas grāmata Meža meitas: 12 sievietes par dzīvi mājās, mežā, cietumā ļauj izdzirdēt līdz šim publiskajā telpā reti skanējušas balsis – savus dzīvesstāstus tajā atklāj sievietes, kas pēc Otrā pasaules kara vēl kā bērni kopā ar vecākiem vai patstāvīgi nonāca pie nacionālajiem partizāniem mežos un padomju jurisdikcijas izpratnē kļuva par bandītēm. Lai arī katra no viņām iegāja mežā individuālu iemeslu dēļ, šis pavērsiens viņu dzīvē notika laikmeta lielo norišu iespaidā.

Par pārdzīvotajām šausmām, sāpēm, ciešanām un pazemojumiem izmeklēšanas laikā VDK un vēlāk ieslodzījuma vietās sievietes izsakās aprauti. Ilgas desmitgades par to publiski vispār nevarēja runāt, arī atjaunotajā Latvijā padomju represijas pārdzīvojušie ne uzreiz noticēja varas maiņas iemiesotājiem – un pamatoti. Tāpēc liela daļa šo cilvēku stāstu, tiem aizejot mūžībā, palika neizstāstīti.

Divpadsmit sieviešu atklātais raksturo ne tikai dzīvi patvēruma vietā, bet arī laikmeta kopainu. Gūstam priekšstatu par to, kādi cilvēki, apstākļu spiesti un pārliecības dēļ, atradās mežā, kā tika organizēta ikdienas dzīve. Grāmata kliedē savulaik padomju propagandas radītos un ilgi spēkā uzturētos mītus, kuru nolūks bija diskreditēt nacionālo pretestības kustību. Atainojot tās dalībniekus kā sabiedrības padibenes – nacistu noziegumu līdzdalībniekus, asinskārus, atriebes pilnus bandītus, slepkavas un «vilkačus» -, pilnīgā aizmirstības purvā to tomēr neizdevās nogremdēt, lai arī jaunākās latviešu paaudzes par to zināja aizvien mazāk.

Padomiskajā pasaules tvērumā Latvijas Republikas vienkārši nebija, tātad nebija arī iemesla runāt par nacionālajiem partizāniem un viņu pretošanās motivāciju. Mīta ietvaros nekādas nopietnas nacionālās pretestības padomju varai nemaz nevarēja būt. Kurš saprātīgs cilvēks vispār uzdrīkstējās pretoties padomju varai – gan toreiz, tūlīt pēc kara, gan «civilizētajos» 20.gadsimta 60.-80.gados?

Pēckara nacionālās pretestības noklusēšana izrādījās efektīva, sabiedrībā vēl 90.gados dominēja pārliecība, ka latvieši gļēvi padevās 1940.gadā un ātri samierinājās ar padomju reokupāciju Otrā pasaules kara beigās. Tas, protams, nestiprināja nācijas pārliecību par savām spējām. Vēsturnieku pētījumi par šo tēmu lielākoties zināmi profesionāļu lokā, vairumam mūsdienu latviešu paliekot neziņā par to, cik liels un organizēts militārs pretspēks padomju varai izveidojās Latvijas mežos un cik plašu atbalstu tas saņēma no lauku iedzīvotājiem, un ka to uzveica tikai ar ievērojamu, lielākoties no PSRS ievesto iekšlietu, drošības dienesta un armijas pārspēku.

Sieviešu dzīve šī par «nezināmo» dēvētā kara laikā ne militārajā, ne represiju vēsturē iepriekš nav tikusi aplūkota. Tai tiešām piemita sava specifika – jaunajām sievietēm mežos pat dzima bērni… Viņas gandrīz nekad nepiedalījās militārajās operācijas, rūpējās par sadzīvi, ārstēja ievainotos un saslimušos. Viņu dzīve, tāpat kā vīriešu dzīve, bija neziņas un briesmu pilna, jo padomju likums viņas tiesāja ar visu bardzību.

Eleonora Poļisadova par piecām pie partizāniem pavadītām dienām tika notiesāta uz 25 gadiem. Dzidrai Bukātei pirmā meita piedzima mežā, otrā – Rīgas Centrālcietumā. Annu Šmiti bērna gaidībās astotajā mēnesī čekisti veda uz mežu un imitēja viņas pakāršanu, pēc tam apšaudīja. Leontīni Slucku čekā sita tā, ka viņa varēja turēt rokas tikai pāri galvai un skaitīt lūgšanas. Lidija Kalcenava iegāja mežā 1946.gada augustā un iznāca 1955.gada augustā.

Sieviešu dzīvesstāsti neapraujas ar tiesas spriedumu, bet ataino gan ieslodzījuma periodu, gan viņu vēlāko dzīvi Padomju Latvijā (bija, kas mājās no soda vietām atgriezās tikai 70.gados). Protams, viņas tika uzraudzītas, tām bieži vien bija liegts iegūt augstāko izglītību, nācās saskarties ar citiem ierobežojumiem līdz pat 90.gadu sākumam. Domājams, arī atjaunotajā Latvijā īstu vēsturiskā taisnīguma piepildīšanās sajūtu «meža meitas» nepiedzīvoja. Tāpēc svarīgi, ka grāmata izceļ uzmanības gaismā to joprojām nenovērtēto mūsu tautas daļu, kurai nepastāvēja dilemma – sadarboties ar okupācijas režīmu «tikai mazliet» vai pilnībā.

Apkopotos dzīvesstāstus papildina vēsturnieces Ineses Dreimanes precizējošie komentāri un ietilpīgais, uz arhīvu dokumentiem un citiem avotiem balstītais pētījums Latvijas sievietes – nacionālās partizānes un nelegālistes 20.gs. 40.-50.gados, kas publicēts pēcvārdā. Tāpat kā prasmīgi atlasītās fotogrāfijas, tas piešķir grāmatai būtisku papildvērtību.

Žurnāls IR, 28.janvāris 2015

February 9, 2015 - Posted by | grāmatas, mežabrāļi, nacionālie partizāni, nepakļaušanās, Patriotisms, pretošanās

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: