gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Ievainojumi sadzīs, apvainojumi joprojām sāp

Ievainojumi sadzīs, apvainojumi joprojām sāp. Saruna ar vēstures profesoru Pauli Lazdu

Viskonsinas universitātes vēstures profesors Paulis Lazda ik gadu janvārī ierodas Rīgā, lai izraudzītos, kuriem studentiem piešķirt ārstes Ainas Galējas stipendijas studijām ASV. Atbildi uz jautājumu, kas no Latvijā nupat pieredzētā īpaši iepriecinājis, profesors sāk ar stāstījumu par Operas apmeklējumu.

– Noskatījos operu “Nabuko”, kur pamatā ir stāsts par ebreju zemes okupāciju un tautas trimdu. Man ir teikts, ka Latvijā šo operu 50 gadus nerādīja tāpēc, ka tā bija politiski pārāk bīstama, jo līdzības ar norisēm Latvijas valsts dzīvē bija visiem ļoti saprotamas. Opera dažreiz ir ļoti politiska, un okupantiem uzmanīgi jāvērtē, kas ir rādāms un ko bīstami rādīt.

– Vasarā atbrauksiet atkal, lai nolasītu lekciju par ASV diplomātu Samneru Velsu. Kāpēc šogad ir svarīgi viņu atcerēties?

– 23. jūlijā apritēs 75 gadi kopš amerikāņu diplomāta Samnera Velsa doktrīnas. Viņš toreiz – 1940. gada jūlijā – pauda stingru nostāju un nosodīja padomju okupāciju, sakot, ka pēc cilvēcības un tiesiskajām mērauklām tas ir nepieņemami un neatšķiras no tā, ko dara nacistiskā Vācija, iebrūkot savās kaimiņvalstīs. Tas būtu jāzina un jāsaprot katram latvietim, ka šī ASV nostāja turēja Latviju pie politiskas dzīvības, jo atņēma PSRS tās rīcības leģitimitāti. Visai PSRS trūka tiesiska pamata, jo tā nebija normāla valsts, bet impērija. Vēsturiski arī Francija un Anglija bijušas impērijas, bet tas bija jau sen un nokārtots.

Nesen lasīju blogu no Krievijas, kur autors raksta, ka Baltijas valstu okupācija varēja būt bijusi Staļina lielākā kļūda, jo kopš tā laika PSRS leģitimitāte vienmēr tikusi apšaubīta. Zinām, ka pārmaiņas 80. gadu beigās sākās tieši ar šo jautājumu – vai tas ir tiesiski, pareizi un atbilstīgi civilizētām normām.

Tas ir viens no maniem pētnieciskiem tematiem. Diplomātiskā līmenī toreiz, Otrā pasaules kara laikā, norisa ārkārtīgi lielas cīņas. Samners Velss teica: par ko tad mēs cīnāmies? Par taisnību! Un Baltijas valstu gadījumā ir pieļauta netaisnība, ir pārkāptas normas.

Samnera Velsa doktrīnā paustais, kas daudzus gadus bija nolikts pie malas, tagad ir ļoti aktuāls. Daudzi politologi uzskata, ka tā šodien ir jāpiemēro Krimai. Neiesim tur ar tankiem, bet tā kartēs būs teritorija, kas būs apzīmēta īpaši, ne kā Krievijas daļa, un tāda pati būs attieksme diplomātijā.

– Vai, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, Latvijā redzat pārmaiņas?

– Ir augusi sabiedrības izpratne par politiku, par valstisko apziņu un par riskiem. Kopumā tā nostāja Rietumos, ko izsaka politologi, vēsturnieki un publicisti – Pols Goubls, Edvards Lūkass, Anna Eplbauma un it sevišķi Zbigņevs Bžežinskis –, atšķiras, tā ir stingrāka, un es ceru, ka Latvija arī panāks šo izpratni. Mēs tiešām dzīvojam uz naža asmens. Ideju cīņa sākās gandrīz jau ar neatkarības iegūšanu. Atcerēsimies, ka 1992. gadā Sergejs Karaganovs izteica tā saukto Karaganova doktrīnu – ka jāizmanto lielās krievu iedzīvotāju masas kaimiņvalstīs, lai tur destabilizētu situāciju.

Es to kā vēsturnieks uztveru ar lielām bažām, jo te jau mūsu kaimiņi pasaka, ko darīs. Taču mēs kaut kā to uztveram pārāk mierīgi – sak, viņi jau to nedomā nopietni. Bet Karaganova rakstos šī līnija ir arvien tikusi atkārtota. Un mēs diemžēl neesam spējuši to atspēkot vai pat neesam redzējuši iemeslu, lai atspēkotu mums adresētās apsūdzības.

Un tie, kas runā valsts vārdā, dažkārt pieļauj bīstamas kļūdas. Man vienmēr licies nesaprotami, kā var sacīt “nu jā, 1940. gadā okupēja Latviju – stratēģisku teritoriju”. Tas ir burtiski tas, ko saka Maskava: ka Baltijas valstis bija nepieciešamas, lai aizsargātos no potenciāliem apdraudējumiem. Iebildīšu, ka ikkatra zemes strēmele pasaulē ir stratēģiska.

Otrs jautājums, par kuru dažam varbūt šķistu nepieklājīgi runāt, ir lielā krievu iedzīvotāju kopiena Latvijā. Pastāvīgi pasaulei tiek teikts, ka pret krieviem esot “diskriminācija” un tamlīdzīgi. Bet mums skaidri jāpasaka: tie, kurus Latvijā iesūtīja Padomju Krievija, te nenonāca tiesiskā ceļā. Pirms okupācijas Latvijā bija krievu minoritāte, viņi baudīja visas tiesības, un arī pēc neatkarības atgūšanas viņiem un viņu pēctečiem ir visas pilsoņu tiesības. Bet cita situācija ir tiem krieviem, kuri tika pārvietoti, īstenojot kolonizācijas politiku. Ženēvas konvencijas 3. pantā ir skaidri teikts, ka okupējošā valsts nedrīkst ievest civiliedzīvotājus. Un tam nav noilguma, Ženēvas konvencija joprojām ir spēkā. Nevis tiesības, bet gan Latvijas pamatiedzīvotāju cilvēciskā attieksme ir pamats tam, ka visi krievi, kas vēlējušies, ieguvuši pilsonību naturalizējoties un krievi var mierīgi šeit dzīvot. Nav pamata runāt, ka pret viņiem tiktu pārkāptas kādas cilvēktiesības vai starptautiski likumi. Latviešu tautas iecietība, manuprāt, ir bezprecedenta gadījums, un latvieši ir pacietuši to ievainojumu, kas nāca ar okupāciju. Bet apvainojumus nevar paciest. Diemžēl latvieši nesaņem attieksmi “paldies par labvēlību”, tās vietā nāk apvainojumi. Ievainojums sadzīs, bet apvainojums, kas turpinās, nedzīs. Un tas ir galvenais šķērslis starp latviešiem un tiem krieviem, kas iebraukuši okupācijas laikā.

– Nereģistrēta organizācija t. s. Nepilsoņu kongress 17. jūnijā grasās atzīmēt “75. gadadienu, kopš Latvijā atjaunota padomju vara”.

– Tas ir vairāk nekā bezkaunīgi. Daudz runā par integrāciju, izlīgšanu un piedošanu. Nevaram piedot tam, kas neprasa piedošanu, bet turpina tevi apsūdzēt. Tā ir tāda ačgārna pasaule.

Jāatspēko arī apvainojumi, ka Latvija esot cīnījusies par nacismu. Totālas blēņas! Te ir jāšķir divi jēdzieni: latvieši un Latvija. Tie, kas karoja sarkanajā armijā, bija ar varu piespiesti (varbūt daži arī nebija), bet citi tāpat bija mobilizēti leģionā. Tie bija latvieši, bet viņiem nebija Latvijas valdības pavēles cīnīties. Vienīgā Latvijas valsts piedalīšanās karā bija, kad Latvijas sūtnis Amerikā Alfreds Bīlmanis ar savām pilnvarām uzdeva mūsu mazajai tirdzniecības flotei palīdzēt sabiedrotajiem. Taču visi okupācijas karaspēku mobilizētie bija iesaukti armijā nelegāli un iesaistīti karā piespiedu kārtā.

Es gribētu redzēt stingrāku valsts nostāju – noraidīt katru nepatiesu apgalvojumu, kas nāk no kādām nepilsoņu un līdzīgām organizācijām.

Rietumos un Amerikā neatlaidīgi darbojas Krievijas propaganda. Amerika kā imigrantu valsts uzsver, ka nedrīkst diskriminēt minoritātes, bet vispirms ir jāatbild uz jautājumu, kā tā minoritāte Latvijā ienāca – ieradās šeit kā imigranti vai kā iekarotāji. Tā ir būtiska starpība. Latviešiem ir jāatgādina starptautiskajai sabiedrībai: mēs nerunājam par imigrantiem, tādi te pēc kara nevarēja būt.

Bet kolonisti nesaprot, cik viņiem bijusi privileģēta situācija un ka viņi nepiedzīvoja, piemēram, tādu likteni kā pēc kara vācieši Polijā vai vāciešu likteni Čehoslovākijā. Neviens viņus neaizskāra.

– Esmu te dzimis un 50 gadus nodzīvojis, kāpēc man kādam jālūdzas pilsonība! – tāds ir viens no biežāk lietotajiem nepilsoņu argumentiem.

– Bet vairākums Eiropas valstu tādas tiesības neatzīst. Piemēram, var piedzimt Somijā, bet, ja tev nav tiesību uz Somijas pilsonību, tu to neiegūsti; Norvēģijā tāpat. Latvijā var naturalizēties, un nekādu ierobežojumu nav.

– Pērn Nepilsoņu kongress bija spriedis – vajag noblefot, ka Latvijā iespējams Krimas scenārijs. Tad visi baidīsies…

– Jā, bija vilktas paralēlas starp Krimu un Latgali. Valdībā, Ārlietu ministrijā jābūt komandai, kas uz katru aplamu apgalvojumu skaidri atbild: “Tā ir aplamība, tie ir meli, tā ir propaganda.”

Mūsu armija ir maza. Esmu domājis par X stundu, un, ja notiktu tā, ka te ienāktu krievi ar tankiem, izšķirīgā diena būtu otrā. Jo tad, ja vienu dienu Latvija būtu noturējusies un otrajā kāds vēl pretotos un šautu pret tankiem, NATO nāktu palīgā. NATO neatkaros Latviju, bet karos par Latviju, ja Latvija pati karos.

Nekas nav par velti. Es neesmu asinskārs, bet atcerēsimies, ka mūsu Brīvības cīņas tomēr prasīja tūkstošiem upuru. Katrs upuris sāpēja viņu ģimenēm. Bet bez tiem nebūtu Latvijas neatkarības.

Man gadījās 1991. gada martā būt Maskavā kā tulkam piecu ASV senatoru tikšanās laikā ar Latvijas diplomātu Amerikas vēstniecībā. Viens no senatoriem toreiz vaicāja Latvijas diplomātam: “Cik tālu iesit ar savām demonstrācijām un prasībām?” Atbilde bija: “Līdz asinsizliešanai.” Senatora sejas izteiksme pauda vilšanos. Bija gaidīta cita atbilde. Tai vajadzēja būt: “Mēs cīnīsimies līdz neatkarībai. Mūsu mērķis ir brīvība.”

Rietumnieki ļoti augstu vērtē godu un cieņu, un to viņi sagaida no sadarbības partneriem.

Mums daudz vairāk vērības jāpievērš aizsardzības spēju stiprināšanai. Man prātā Somijas aptaujas rezultāti, kur uz jautājumu “Vai tu aizstāvēsi Somiju?” 80 procenti atbildēja: jā. Uz jautājumu “Vai tu cīnīsies par Somiju arī tad, ja cīņa būs bezcerīga?” 65 procenti teica: jā! Ar tādu apņēmību sabiedriskās domas noskaņojumā Somija ir pulka mazāk apdraudēta nekā mēs.

– Ko domājat par juristes Olsenas iesniegto prasību Satversmes tiesā? Viņa vēlas, lai tiktu atcelts pienākums valsts svētku un piemiņas dienās izkārt karogu. Daudzi domā, ka sēru dienu Latvijai esot par daudz.

– Nepiekrītu Olsenai. Var rīkot privātu ballīti, kad grib, bet jāsaprot, ka cilvēks ir daļa no sabiedrības un ir zināma disciplīna. Mums ir jāparāda cieņa tiem, kuri gāja bojā, un to darām, izkarot karogu ar sēru lenti. Un mums jāparāda citiem, ka te dzīvo tauta, kas ciena pati sevi.

Jā, ir par daudz sēru dienu, jo ir par daudz iemeslu sērām. Bet es domāju, ka vai nu abās dienās – 25. martā un 14. jūnijā – vai vismaz vienā vajadzētu būt tādam akcentam, ka valsts mērogā uz piecām minūtēm apstājas visas norises, kā arī ir slēgtas skolas un veikali.

– Nesen “LA” bija publicēts Annas Žīgures komentārs, kurā viņa izteica viedokli par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību. Ko jūs gaidāt no prezidenta, kurš tiks ievēlēts šovasar?

– Manuprāt, ļoti labs prezidents būtu Egils Levits – erudīts, nopietns cilvēks ar labām angļu un vācu valodas zināšanām. Viņu pazīst gan Latvijā, gan Rietumos.

Es piekrītu Annai, ka Saeimai Valsts prezidents jāievēl atklāti. Jo deputāts pārstāv tos, kuri viņu ievēlēja, un deputāta balsojums nav privāta lieta.

February 11, 2015 - Posted by | Okupācijas sekas, Patriotisms

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: