gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Sarkano partizānu “varoņdarbi” Kurzemē 1944. – 1945. gadā

SarkPartizani1943

Tuvojoties Otrā pasaules kara beigu 70. gadskārtai, ir vērts ne tikai aizdomāties par tās pieminēšanu Rīgā, Maskavā vai Londonā, bet arī atcerēties kara pēdējos mēnešus Kurzemē. Savulaik noklusēta un daudziem vēl šodien maz zināma kara vēstures sastāvdaļa ir padomju kaujinieku terors un vēršanās pret Kurzemes civiliedzīvotājiem. Ilgus pēckara gadus šī bandītiskā darbība tika uzskatīta par padomju partizānu kustību, pat nekautrējoties apgalvot, ka tā ir saņēmusi plašu tautas atbalstu. Tomēr mūsdienās apzinātie kara un pēckara dokumenti, un laikabiedru sniegtās liecības daudzus no padomju kaujinieku “varoņdarbiem” liek saukt par kara noziegumiem, turklāt to vaininieki lielākoties tā arī ir palikuši nesodīti.

PSRS kaujinieki Kurzemē

Saskaņā ar vēsturnieku jaunākajiem pētījumiem, 1944. – 1945. gadā Kurzemē darbojās dažādas izcelsmes padomju kaujinieku vienības. Tikai daļa no tām formāli pakļāvās 1943. gada maijā Maskavā izveidotajam Latvijas partizānu kustības štābam vai Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālajai komitejai. Daudzas padomju diversantu grupas uz Kurzemi bija nosūtītas PSRS Iekšlietu tautas komisariāta, Valsts drošības tautas komisariāta, sarkanās armijas pretizlūkošanas pārvaldes “Smerš” (“Nāvi spiegiem”) un dažādu fronšu uzdevumā. Pēc aptuvenām aplēsēm, līdz kara beigām kaujinieku skaits, kas atradās Kurzemē, sasniedza ap 1600 cilvēku, no kuriem 1129 (vairāk kā 2/3) bija no PSRS desantēti diversanti, padomju karagūstekņi un no nacistu okupētajiem Krievijas apgabaliem uz Latviju evakuētas personas, un tikai 449 – vietējie iedzīvotāji. PSRS kaujinieku darbība ir dokumentēta arī Liepājas Kārtības policijas departamenta direktora pulkveža-leitnanta Eduarda Ozoliņa ziņojumos par situāciju Kurzemē 1944. gada decembrī – 1945. gada februārī. Tajos konstatēts, ka “bandītu darbība izplatījusies Ventspils un Talsu apriņķos. Aizputes apriņķa ZR malā un Kuldīgas apriņķa Z malā. No bandītu puses izdarīti terora akti, kā lauksaimnieku aplaupīšanas, tiltu uzspridzināšanas, noliktavu nodedzināšanas, vācu karavīru un latviešu policijas ierēdņu nošaušanas. Bandīti komplektējas no boļševiku izpletņu lēcējiem, kara gūstekņiem un dezertieriem. [..]. Bandītu darbība galvenokārt izpaužas laupīšanā, aizsargu un policijas darbinieku aizvešanā. Tiek meklētas arī citas sabiedriskas personas, kā pagastu vecākie un citi. Aizvestie, kā tas vēlāk konstatēts, tiek pēc spīdzināšanas nošauti. [..]”

Pretēji padomju propagandas apgalvojumiem kurzemnieku attieksme pret šīm padomju kaujinieku grupām lielākoties bija noraidoša. Arī pašu sarkano partizānu dokumentos varam lasīt, ka “vietējie iedzīvotāji vairāk centušies palīdzēt leģiona dezertieriem, nevis partizāniem”. Pašu kaujinieku izdarītās slepkavības te gan attaisnotas ar kara tribunālu lēmumiem par “tautas ienaidnieku” sodīšanu, un nav noklusētas arī notikušās laupīšanas. “Bieži turīgajās saimniecībās mums produktus nedeva, aizbildinoties, ka neesot. Tādos gadījumos parasti sacījām: “Iedod, saimniec, atslēgas, paskatīsimies paši!” Pusi no produktiem paņēmām sev, pusi atstājām saimniekiem,” šādi veiktās rekvizīcijas diezgan piesardzīgi pēc kara aprakstīja bijušais “Sarkanās bultas” partizāns Alfrēds Mūrnieks. Konkrēti fakti par PSRS kaujinieku noziegumiem pret Kurzemes iedzīvotājiem ir fiksēti vācu militārās izlūkošanas operatīvās grupas “SS Jagdverband Ostland” pārskatā par stāvokli 1945. gada martā, aprīlī. Saskaņā ar šo ziņojumu Cīravas–Dzērves pagastā vairākas saimniecības ir izlaupījusi kaujinieku grupa, ko veidojuši 20 krievi, bruņoti ar mašīnpistolēm un rokasgranātām. “Dzērves “Brašās” telpās bijuši četri bandīti, “Dubeniekos” – 20. Nolaupītas visas pārtikas vielas, drēbes, veļa, apavi, vērtslietas, nauda. Pārmeklētas krāsnis, matrači utt. “Dubeniekos” bandīti nav varējuši atrast gaļu, tādēļ istabā sakūruši no papīriem uguni un dedzinājuši saimniekam rokas.” Līdzīgi noziegumi bija notikuši arī Zlēku pagastā, kur “28. martā plkst. 23.00 Laidzes ciemā, piedaloties 20 bandītiem privātos tērpos (to starpā viena sieviete), aplaupītas piecas saimniecības. Nolaupīta gaļa, maize, drēbes, apavi. [..] Naktī no 8. uz 9. aprīli Zlēku “Laidzes” ciemā izlaupītas sešas saimniecības. “Žūru” mājās 10 – 12 krievu bandīti un 1 latvietis, bruņoti ar automātiem un pistolēm, nolaupījuši divas cūkas, gaļu, medu un citus pārtikas produktus. Pārtika un cūkas nolaupītas arī citās saimniecībās. Paņemti daži zirgi ar pajūgiem. [..]”

Laupīšanas un pazemošanasPadomju kaujinieku “varoņdarbus” vēl šodien spilgti atceras arī daudzi Kurzemes lauku māju iedzīvotāji un viņu pēcnācēji. Okupācijas muzejam sniegtajā videoliecībā Zenta Meļķe stāsta, ka 1944./1945. gada ziemā viņai bijuši 15 gadi, kad viņa kopā ar vecākiem un jaunāko māsu dzīvojusi savās mājās Rendas pagasta “Slujās”. “Tā bija t. s. Sarkanā bulta, viņi bija tādā Ķēves purvā, tad atkal pārnāca uz citurieni. Vienmēr, kad bija vakars, klauvēja pie loga, bija jālaiž iekšā, jāēdina, jācep maize, jākurina pirts, jāiet mazgāties. Tad bija slimi, tas viens no “Sarkanās bultas” krievs bija apaukstējies, atnāca, teica, ka vajag zāles, medu. Tēvam bija jābrauc uz Rendu pēc zālēm, bija jāsadzīvo, lai izdzīvotu. Tēvs bija mežsargs, un zināja, ka tur kaimiņos uz Ugāles pusi kāds mežsargs jau bija nošauts, jo bija neriktīgi izrunājies ar viņiem. Par laimi, tēvs prata krievu valodu, viņš varēja ar tiem krieviem sarunāt. Nedod Dievs, ko tādu piedzīvot. [..] Bija cita reize, kad viņi vairāki nāca iekšā, un pie durvīm varēja dzirdēt, ka viņi teikuši priekšnamā, nu paskatīsimies kā mūs saimniece uzņem, kādu ģīmi rāda. [..] Mamma jau tūlīt gāja un laipni apkalpoja, un viss bija labi, paēda un iedeva vēl līdzi visu, ko vajadzēja, – putraimus, zirņus, gaļu. Meža mājā dzīvot kara laikā bija šausmīgi grūti.” Vienu brīdi vācieši pat bija arestējuši Zentas tēvu Kārli Meļķi, taču apmaiņā pret pienācīgiem pārtikas krājumiem mežsargu izdevies atbrīvot no apcietinājuma. Daudz nežēlīgāk rīkojās padomju okupācijas vara, kas 1948. gadā notiesāja K. Meļķi uz 10 gadiem ieslodzījuma, kurus viņš pavadīja Intā un Vorkutā.

Viens no zvērīgi nogalinātajiem mežsargiem bija Alšvangas pagasta “Kānu” māju saimnieks un septiņu bērnu tēvs Jānis Kaminskis. Viņu 1944. gada Ziemassvētku naktī sagūstīja un aizveda mežā (mežsarga līķi atrada tikai pēc vairākiem mēnešiem) grupa padomju kaujinieku, kuri arī pēc tam vairākkārt nekautrējās kā laupītāji ierasties šajās mājās. “Nekad neaizmirsīšu mežonīgo durvju dauzīšanu, kliegšanu, lamāšanos. Pirmajā reizē viņi izlaupīja bišu dravu, otrreiz iztukšoja gaļas žāvētavu. [..] Laupīt jau viņi laupīja daudzās mājās. Bet īpaši neieredzēja mežsargus – baidījās, ka tie varētu uzrādīt viņu bunkurus. Apkārtnē viņi jau bija nogalinājuši vairākus mežsargus – un vienmēr zvērīgi: kurš skudru pūznī piesiets, kurš pie celma pienaglots. [..] Viņi atbrauca vēl trīs reizes – tagad jau ar mašīnu, varēja vairāk laupīt. Paņēma radioaparātu, velosipēdu, daudz citas lietas. Viņi jau ņēma visu, ko vien ieraudzīja. Pat manu zīda kleitiņu un mammas matadatas. [..] Pēdējo reizi viens vīrs nāca uz mūsu mājam, labi, ka mamma viņu laikā pamanīja un paspēja aizskriet uz kaimiņiem pēc palīdzības. Sagūstītais pateica, ka nācis ar uzdevumu iemest mājā granātas, lai nogalinātu mūs visus,” tā baisos kara beigu notikumus jau pusgadsimtu vēlāk atcerējās mežsarga meita Alise Orlovska. J. Kaminska nogalināšana literārā veidā ir atspoguļota arī 1951. gadā izdotajā Ingrīdas Vīksnas romānā “Mums jābrien jūrā”, bet 1996. gadā ir uzstādīta piemiņas plāksne J. Kaminska slepkavības vietā Vilkastes pļavās.

PSRS kaujinieku vardarbību nācās izbaudīt arī Kurzemes piekrastes mājās patvērumu radušiem bēgļiem, kuri cerēja slepus ar zvejnieku laivām doties pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Vēlāk Upsalā nonākusī Emma Balode atceras epizodi 1945. gada 4. janvāra vakarā, kad viņa 15 – 20 bēgļu grupā atradās Jūrkalnes pagasta “Akmenājos”. “Pēkšņi ārā sāka riet suns. Man radās tāda nelāga sajūta. Tūlīt arī sāka dauzīties pie durvīm, un es gāju laist iekšā [..] Taisu durvis vaļā, un nu veļas iekšā kā pelēks mākonis viens pēc otra, nobruņojušies, ar mašīnpistolēm pa priekšu, puļķīši pie cepurēm. Kādi 10 vai vairāk. [..] Sadzina mūs visus virtuvē, lika turēt rokas augšā, un nu ņemas katru apčamdīt, pavēlot nodot visus ieročus. Es – tā apaļākā sieviete un kaut cik protu krieviski, un bandītu komandieris nu ņemas mani dēvēt par saimnieci un pavēl gādāt maisus un uzrādīt visu paslēpto. [..] Tā viņi plosījās divas trīs stundas, vīstīdami ēdienu līdzņemšanai drēbēs, paši ēzdami un dzerdami, bet mēs stāvējām paceltām rokām, puspliki, un mums priekšā bija nolikta sardze izvilktiem durkļiem. Beigās visa banda, nesdami saiņus un pendeles, aizvācās. [..] Tas bija kā murgs. Kad viņi pazuda, dzīvojamā telpa izskatījās kā cūkkūts – viss ēdamais pieķēzīts, guļamie salmi pa visu grīdu samīdīti.”

Slepkavības un izvarošanas

Padomju kaujinieku iebrukumi Kurzemes zemnieku mājās neaprobežojās tikai ar laupīšanu un ņirgāšanos par vietējiem iedzīvotājiem. Nereti tos pavadīja cilvēku nolaupīšanas, slepkavības un pat izvarošanas. Okupācijas muzejā glabājas arī tobrīd tikai trīs gadus vecās Spodras Vilmanes videoliecība. Balstoties gan uz pašas redzēto, gan tuvinieku stāstīto, viņa spilgti atceras 1944. gada 31. decembra nakti, kad Vārmes pagasta “Gūraišos” ienāca divi bruņoti vīri un sašāva kājās viņas tēvu Jāni un nogalināja 12 gadus veco brālīti Arnoldu. “Bija sanākuši visi kaimiņi un radi, svinējām kā katru gadu jauno gadu un tēva dzimšanas dienu, kas bija 1. janvārī. Tur mūziku spēlēja, alu dzēra, lustīgi bija. Pēkšņi 12 naktī ienāca divi vīri iekšā ar automātiem. Viens no viņiem runāja latviski, bet otrs nerunāja vispār. Tēvs uzcienāja viņus ar alu, un viss tā kā bija labi, bet tad uzreiz viens no tiem prasa, kurš ir mājas saimnieks. Un, līdzko tēvs pateica, tā sāka bliezt automāti uz kājām virsū. Tur bija mazi bērni, vienam bija 6, otram 12 gadi, tos sašāva. Brālītis bija izlavījies virtuvē, tur bija logs un viņš centās pa to lēkt ārā. Kā lēca pa logu, tā viņam tieši lode pierē un beigts. Abus sašautos radu bērnus aizveda uz Kuldīgas slimnīcu un izārstēja. Viens bija riktīgi sašauts vēderā, varbūt ka otrs arī. Viņi arī bija mukuši, palīduši zem gultas, kad sāka šaut. Pēc šaušanas tie abi aizgāja prom. Tēti pēc tam aizveda uz Vārmi, tad Kuldīgu, viņam neko nevarēja darīt, noņēma kāju augšpus celi nost.” Ļoti iespējams, ka nelūgto viesu vizītes iemesls bija padomju kaujinieku rīcībā nonākušās ziņas, ka šo māju saimnieks netālu izraktā bunkurā slēpj cilvēkus, kuri izvairījās no iesaukuma vācu armijā.

20. gadsimta 80./90. gadu mijā vairākus aculiecinieku stāstus par sarkano partizānu noziegumiem ir savākuši ugālnieki Tālivaldis Bāliņš un Laimdota Junkara, un tie ir pelnījuši nonākt ne tikai vietējo Kurzemes iedzīvotāju, bet arī plašākas sabiedrības uzmanības lokā. Daudzo gadījumu vidū ir jāmin 12 Zlēku–Ugāles apkārtnes iedzīvotāju sagūstīšana un nogalināšana 1944. gada decembra beigās. Noslepkavoto mirstīgās atliekas atrada tikai gandrīz četrus mēnešus vēlāk netālu no bijušās padomju kaujinieku apmetnes Krojas upītes krastā un citur. Viņu vidū bija zvērīgi nomocītais Cirkales “Besnieku” māju saimnieks Kārlis Bumbulis (viņa atraitnes Ievas Bumbules stāstījums ir ietverts režisora Paula Pakalna veidotajā dokumentālajā filmā “Golgāta”), Valts Auns un Arvīds Avotiņš (pirms nāves izģērbti, nogalināti ar pistoles šāvienu pakausī), Andrejs Dālderis, Krišs un Fricis Kriņģeļi, Žanis Šķēle, Žoržs Rūsa un vēl citi.

Viena no vairāk pieminētām epizodēm ir padomju partizānu vienības “Sarkanā bulta” un Nikolaja Kapustina komandētās specgrupas diversantu veiktā 71 gadu vecā Latvijas armijas atvaļinātā pulkveža Kriša Ķūķa varmācīgā aizvešana 1945. gada 18./19. februāra naktī no Padures pagasta “Vindoļu” mājām. To dienu traģiskie notikumi vēl šodien spilgtā atmiņā ir tolaik piecpadsmitgadīgajai K. Ķūķa meitai Ausmai, kura ar lepnumu stāsta, ka viņas tēvs ir bijis labi ieredzēts apkārtējo māju iedzīvotāju vidū un nav sadarbojies ne ar vieniem, ne otriem okupantiem. “Tas viss bija ļoti traģiski. Visi tie pazemojumi. Tāds mongolis mani saķēra, gribēja tēva priekšā izvarot, gāza gar zemi. Tad viens atkal tur teica, ko tu tur dari, viņa tak vēl bērns ir. Dzina mani iekšā pagrabā, lai es eju pirmā, vai tur nav kādi noslēpušies. Tad nāca man pakaļ, man tik šausmīgi bail bija. Tad es attaisīju to pagraba lūku, visas klētis dabūju atslēgt. Suņus viņi bija sasituši vai saēdinājuši savās būdiņās, tie tik kauca un ārā nenāca. Es jau zināju, ka savu tēvu es vairs atpakaļ neredzēšu.” Pulkveža līķi ar cauršautu brūci galvā atrada mežā tikai divus mēnešus vēlāk. Novadpētniekam Herbertam Knetam 20. gadsimta 80. gados izdevās satikt “Sarkanās bultas” radisti, kas bija saglabājusi savu kara laika dienasgrāmatu: “Atveda viņu [K. Ķūķi] nometnē. Vairākas dienas sēdēja pie ugunskura. Vienības komandieris [Viktors Stolbovs] vairākas reizes centās pierunāt sadarboties ar partizāniem, no kā viņš kategoriski atteicās. Pēc komandiera rīkojuma ziņoju “Centram” [Ļeņingradas frontes vadībai]. Pēc pāris dienām atnāca atbilde – “palaist uz mēnesi”, kas nozīmēja nošaut. Ziņoju komandierim. Pēc tam komandieris devis rīkojumu – aizvest.”

1945. gada 14. aprīlī mēslu vešanas talkas laikā Puzes pagasta “Vētru” mājās iebruka Anatolija Maksimova izlūkgrupa un nogalināja ne tikai šo māju saimnieku Ansi un viņa dēlus Žani un Arturu Rūmniekus, bet arī 80 gadus veco sirmgalvi Līzbeti Rūmnieci un viņas māsu Jūliju Šteinbergu (jau mirušai viņai no rokas pirksta nolaupīja laulības gredzenu) un pat ganu meiteni Alvīni Anšķi, bet mājas nodedzināja. No iebrucējiem izdevās paglābties tikai trim leģionāriem, kuri, pārsteigti neapbruņoti, spēja izbēgt no aizdedzinātās mājas, izsviežot no tās vēl nesprāgušu rokas granātu, kas nogalināja divus uzbrucējus. Paradoksālā kārtā zaudējumus paši sev sagādāja arī padomju diversanti. Komandiera vietnieks Aleksandrs Proņins nogalināja grupas radisti, jo uzskatīja, ka tā sniegusi nepareizu izlūkinformāciju, un nošāva savu komandieri, kurš bija iebildis pret pārāk lielo aizraušanos ar laupīšanu. No “Vētrām” tika nolaupīti lopi, apģērbs un produkti, bet pašas mājas (izņemot kūti) pilnībā nodedzinātas. Naktī no 5. uz 6. maiju šī pati “Sašas” banda iebruka Popes pagasta “Ābeļkalnu” un “Zīļu” mājās, kur nogalināja 9 (pēc citām ziņām – 11) cilvēkus un mājas nodedzināja, pirms tam grupveidā izvarojot arī divas meitenes. Viena no viņām tika sašauta kaklā un rokā, taču, neskatoties uz garīgajiem un fiziskajiem sakropļojumiem, pati saviem spēkiem spēja izkļūt no degošās mājas un palika dzīva.

Šie un citi padomju kaujinieku “varoņdarbi” pēckara vēsturnieku publikācijās vai nu tika noklusēti, vai pat attaisnoti. Vairākas grāmatas par Kurzemes partizāniem sarakstīja bijušais 1. latviešu padomju partizānu brigādes Ziemeļlatvijā komandieris, vēlāk ilggadējais Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas prezidija galvenais zinātniskais sekretārs Vilis Samsons. Kaut arī mūsdienu historiogrāfijā V. Samsona publikācijas ir raksturotas kā tādas, kam piemitusi “pētnieciska ievirze”, tomēr tajās ir pārāk daudz noklusējumu, faktu sagrozījumu un pašu autoru diskreditējošu saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem adresētu nicīgu izteikumu. Ja arī 20. gadsimta 90. gados nu jau atjaunotās Latvijas valsts zinātniskā elite nesaskatīja šķēršļus, lai kvalificētu V. Samsonu arī par Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi, tas nebūt nenozīmē, ka uz savulaik glorificēto sarkano partizānu kustību un tās veiktajiem noziegumiem šodien būtu jāraugās ar tādu pašu acumēru, jo tie ir pelnījuši daudz kritiskāku vērtējumu.

February 21, 2015 - Posted by | 2. pasaules karš, Vēsture

3 Comments »

  1. […] efektīvā deva, tad jāspiež uz attiecīgām saitēm. Vēl var uzspiest un palasīt par sarkano partizānu ”varoņdarbiem” un kā nežēlīga nāve kļūst par dzimumu līdztiesības […]

    Pingback by Latvijas blogāres apskats #38 (16.02.-22.02.). | baltais runcis | February 25, 2015 | Reply

  2. Ja visi uzvestos kā latvieši,tad arī krieviem būtu jātur zobs uz vāciešiem,un būtu naids,bet neviens to nedara,ja parunāsiet jūs varēsiet to saprast ka visiem tā ir pagatne,un ļaunu neviens netur un neaudzina jaunajā paaudzē.Nevienam naida nav.Bet kuram vairāk patīk žultī peldēties lai peldās.Uz gulakiem bija 15000 aizvesti.Karā krita miljoni dažādu cilvēku no visām valstīm,tā nu ir vēsture,ko tur vēl var mainīt?

    Comment by Anonymous | May 4, 2016 | Reply

  3. vēsture mēdz atkārtoties !

    Comment by Anonymous | May 28, 2016 | Reply


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: