Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kas noticis ar VDK dokumentiem

Kristīne Jarinovska 27.februāris 2015

Par diviem “diplomātiem”, diviem maisiem, čekistiem, stukačiem, zinātniekiem un dažiem politiķiem

Vairs nav neviena cilvēka, kurš varētu pateikt, kas noticis ar visiem VDK dokumentiem


Vdk-agenti_trifanova-media_large
VDK aģentūras kartotēkas čemodāniņš Stūra mājas ekspozīcijā. Foto: Evija Trifanova, LETA

Šonedēļ kopā ar Hendeļa 330. dzimšanas dienu svinējām arī 21 gada jubileju kopš Saeimas plenārsēdē apspriest sāka Latvijas vēsturē vispolitiskāko likumu jeb “vispolitiskāko dokumentu”, kā to 1994.gada 24.februārī no Saeimas tribīnes nodevēja tieslietu ministrs Egils Levits.

Proti, likums par elektronisko datu bāzi “Delta Latvija”, diviem melniem diplomātiem ar statistisko kartotēku, kuru aizzīmogoja aizejošā vara, un koka skapīšiem ar alfabētisko kartotēku, kuru pirms aizzīmogošanas jau atjaunotās valsts pārstāvji sabēra maisos. Par “čekas aģentiem”.

Šī eseja noteikti nav pētījums vai slēdziens, bet tikai skaļi skanošas pārdomas jeb viedoklis par čekas dokumentu normatīvo regulējuma “izaugsmi”.

Lai gan jau Atmodas laikā diskutēja par nepieciešamību likvidēt LPSR Valsts drošības komiteju, piemēram, “Tautas frontes rīcību var uzskatīt par nevēlēšanos dienas kārtībā uzņemt jautājumu par VDK likvidēšanu, vai vismaz tās kardinālu reorganizāciju, atbildību par šīs organizācijas noziedzīgo, antinacionālo, prettautisko darbību” (Laiks, 1989. gada 29. jūlijā), tomēr apstākļu dēļ faktiski to bija iespējams likvidēt tikai 1991. gada 24. augustā, savukārt kopš 1990. gada 4. maija līdz pat iestādes darbības izbeigšanai LPSR VDK priekšsēdētājs turpināja būt Latvijas Republikas Ministru padomes locekļa statusā.

Augstākās padomes 1991. gada 24. augusta lēmums par VDK likvidēšanu paredzēja pārņemt tās īpašumu ar Augstākās padomes komisiju, turklāt noteica, ka “Izziņā un izmeklēšanā esošās lietas” nodot prokuratūrai, pašvaldībām pārņemt komitejas rajonu un pilsētu daļu telpas, savukārt, “komitejas (krimināllietu kopojumu) nodot [..] Valsts arhīvu ģenerāldirektoram”, bet “operatīvo arhīvu un kartotēkas pārņemt speciālai Latvijas Republikas Augstākās Padomes izveidotai deputātu komisijai”. Lēmums pieņemts steigā, kad bija izgāzies bruņotais apvērsums, līdz ar to nevaram pieprasīt no brīvību atguvušās valsts rītausmas to pieredzes bagāžu, kāda ir sabiedrībai šodien.

Vienlaikus tieši šis lēmums, kurš bija pretrunā arhīvu lietai būtiskajam provenances principam (princips paredz – dokumenti, kuru izcelsme ir kāda persona vai institūcija jāglabā vienkopus, tos nedrīkst sajaukt), uzsāka esošās sekas ar šīs represīvās institūcijas mantojumu.

Kā norādīts Dr.hist. Aināra Bambala disertācijā, VDK arhīvs sašķēlās starp Valsts arhīvu, Policijas akadēmiju, Drošības policiju un Totalitārisma seku dokumentēšanas centru.

Diezgan droši var apgalvot, ka nu nav neviena atsevišķa cilvēka, kurš varētu pateikt, kas noticis ar visiem VDK dokumentiem. Skumjākais, ka tas sakāms ne vien par uz Krieviju aizvesto fondu, bet arī uz to, kas ir pārņemts Latvijas institūcijās.

Piemēram, Ministru kabineta 2009. gada rīkojums Nr.442 paredzēja, ka Iekšlietu ministrija nodod Latvijas Universitātei uz likvidētās Policijas akadēmijas studiju programmu īstenošanas laiku programmu īstenošanai nepieciešamo kustamo mantu, tātad arī bijušo VDK bibliotēku, taču 2014. gadā Latvijas Universitāte liecina, ka to nav pārņēmusi, bet slēgusi “sadarbības līgumu [par] Valsts policijas koledžas speciālās bibliotēkas izmantošanu”. Arhīva eksperts Bambals, kurš strādā ar “čekas” lietām arhīvā, zina stāstīt, ka šo bibliotēku nav redzējis. Jākonstatē arī, ka “čekas” 10. daļas jeb arhīva dokumentu kompleksu nosaukumi neatbilst tai klasifikācijai, kādu min rīkojums par VDK likvidēšanu.

Šādos apstākļos pieņēma 1994. gada likumu „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” (turpmāk – likums „Par bijušās VDK dokumentiem”). Likuma mērķa “nodrošināt bijušās VDK dokumentu kā vienota valsts īpašumā esoša vēsturisku dokumentu kompleksa saglabāšanu” virzienā divdesmit viena gada laikā īpaši virzījušies neesam, lai arī, kā uzsvēra tieslietu ministrs Egils Levits 1994. gada 24. februāra plenārsēdē, sākotnējais valdības mērķis bija tos glabāt vienā vietā – Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TDSC).

Nerunājot par to, ka šie dokumenti līdz šim nav nekādā vienotā kompleksā, nav pat nevienas institūcijas, kura koordinētu visu iesaistīto iestāžu darbību ar tiem. Divdesmit gadus – līdz 2014.gada 22.maijam – likuma 2.pants skaidri noteica, ka VDK dokumenti ir Latvijas Nacionālā arhīva fonda sastāvdaļa. Turklāt šī norma bija attiecināta uz visiem datu nesējiem “neatkarīgi no informācijas fiksēšanas un uzglabāšanas veida”, dokumentiem, kas atrasti bijušās VDK oficiālajās vai konspiratīvajās telpās, tātad arī uz disketēm, datu lentēm, kā arī tiem dokumentiem, kuru autors ir bijusi cita persona vai iestāde, bet, kuri adresēti “čekai”. Kāpēc likumu šos gadus neizpildīja un dokumentus nenodeva arhīvam? Jautājums atklāts.

Ar šo likumu izveidoja TDSC, kurš sākotnēji bija Tieslietu ministrijai padota iestāde un ko vēlāk iekļāva Satversmes aizsardzības birojā. Likums paredzēja, ka privātpersonām ir jānodod dokumenti TDSC, savukārt Valsts arhīvā jau esošie dokumenti paliek valsts arhīvā. Līdz ar to provenances princips tika pārkāpts otru reizi un jau sistēmiski.

Likums paredzēja, ka TDSC apzina Valsts arhīvā “un citās valsts glabātavās” esošos VDK dokumentus, bet faktiski Valsts arhīvam, vēlāk Latvijas Nacionālajam arhīvam nekad nav tikuši piešķirti finanšu līdzekļi pat visu lietu aprakstīšanai – virkne lietu gaida savu aprakstītāju vēl šodien. Ja lietas nav aprakstītas, tad līdz galam nekad nebija iespējams īstenot likuma normu, ka jebkurai personai ir tiesības pieprasīt TDSC informāciju, vai Valsts arhīvā vai citās glabātavās ir informācija par šo personu, jo ziņas par konkrētu cilvēku var būt ne tikai lietā, kas nes šīs personas vārdu. Likuma 18.pants noteica, ka VDK dokumentu izmantošanas kārtību nosaka Ministru kabineta noteikumi, taču faktiski 1995.gada noteikumi Nr.151 tika izdoti tikai par TDSC rīcībā esošajiem dokumentiem.

Iepriekš minēto tieslietu ministra Romāna Apsīša laikā izdoto noteikumu 7.punkts paredz, ka TDSC aģentūras kartotēkas dokumentus (lūk, tieši aģentūras dokumentus!) “sāk izsniegt zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem 20 gadus pēc Valsts drošības komitejas likvidēšanas”. Šī norma ir alternatīva 6.punktam, kas paredz dokumentu izsniegšanu par “ārštata darbiniekiem vai informatoriem, kuru darbību Valsts drošības komitejā tiesa nav atzinusi par noziedzīgu”, jau ātrāk – 20 gadus pēc dokumenta uzrakstīšanas vai piecus gadus pēc personas nāves.

Ja atceramies, ka VDK likvidēja 1991.gadā, tad atbilstoši šiem noteikumiem zinātnieki un publicisti varēja pieprasīt aģentūras kartotēkas dokumentus izsniegšanai, sākot ar 2011.gada 25.augustu. Vai zinātnieki pieprasīja un, ja nepieprasīja, kāpēc? Norma ir nepārprotama, kā arī likuma 18.panta deleģējums bija spēkā līdz 2014.gada 22.maijam.

Nepētīju, kas bija privātpersona N., kurai 2008.gada 28.aprīļa atbildē SAB atteica izsniegt visu to personu sarakstu, kas līdz 1991.augustam ir sadarbojušās ar PSRS drošības iestādēm, taču, iepazīstoties tikai ar 2010.gada 20.aprīļa Augstākās tiesas Senāta lēmumu lietā Nr. A42569408, SKA-386/2010, neizriet, ka privātpersona būtu, pieprasot informāciju SAB struktūrvienībai TDSC, atsaukusies uz Satversmes 113.pantā nostiprinātajām zinātnieka tiesībām un minēto noteikumu 6.punktu, kas paredz tiesības prasīt izsniegt dokumentus 20 gadus pēc dokumentu uzrakstīšanas. Savukārt termiņš, kad visi dokumenti bija pieejami zinātniekiem – proti, personām ar doktora zinātnisko grādu – kā arī publicistiem, lai ko tas arī nozīmētu – literātus, dzejniekus vai pētnieciskos žurnālistus, kuri darbojas noteikumu 10.punktā minētajos “masu informācijas līdzekļos” -, jeb 2011.gada 25.augusts vēl Senāta lēmuma brīdī nebija iestājies.

Citēšu Augstāko tiesu: “Kā to likumprojekta izstrādes laikā norādīja tā referents un tolaik tieslietu ministrs Egils Levits, minētā likuma 18.pants, no vienas puses, nodrošina sabiedrības tiesības un, iespējams, arī pienākumu no zinātniskā viedokļa iepazīties ar minētajiem dokumentiem, bet, no otras puses, aizsargā šajos dokumentos minēto personu privātās intereses, ņemot vērā, ka šajos dokumentos ir daudz privātu ziņu par personu (sk. 5.Saeimas 1994.gada 24.februāra plenārsēdes stenogrammu, http://www.saeima.lv).”

Izrādās, sabiedrībai bija pienākums iepazīties no zinātniskā viedokļa ar minētajiem dokumentiem!

Ir taču pilnīgi pašsaprotami, ka no 2011.gada 25.augusta līdz 2014.gada 22.maijam ikviena zinātniskā institūcija, kurā ir zinātnieks ar doktora zinātnisko grādu vēsturē, jurisprudencē, socioloģijā vai citur varēja brīvi pieprasīt VDK aģentu kartotēku izpētei, kā arī saņemt to, ja vien šī informācija uz pavisam cita likuma pamata – likuma „Par valsts noslēpumu” pamata – nav atzīta par sevišķi slepenu, slepenu vai konfidenciālu, taču tā jau ir pavisam cita lieta, kas neattiecas tiešā veidā uz likumu „Par bijušās VDK dokumentiem”. Nostāja atbilst arī 1994.gada 24.februāra tieslietu ministra Egila Levita skaidrojumam: “sabiedrības interese iepazīties ar šiem dokumentiem un arī publicēt šos dokumentus ir uzskatīta tomēr par svarīgāku nekā privātā interese, taču arī privāta interese ir aizsargāta. [..] Šajā likumprojektā šī robeža ir vilkta vairāk sabiedrības interešu pusē.” Šādi gan – sabiedrības pusē.

Mazs kopsavilkums: līdz 2014.gada 22.maijam likuma 18.panta pirmšķietamā mērķa un vēsturiskā interpretācija, kas saskan ar tieslietu ministra pausto, diezgan nepārprotami rāda sabiedrības, kuru pārstāvētu zinātniskās institūcijas un masu informācijas līdzekļi, tiesības iepazīties ar aģentūras informāciju prioritāti pār privātpersonas tiesībām, bet noteikumu normas skaidri paredzēja tiesības zinātniekiem iegūt izsniegtus dokumentus no 2011.gada 25.augusta. Zinātniskās institūcijas saskaņā ar Zinātniskās darbības likumu ir tās, kuras iekļautas Izglītības un zinātnes resora uzturētajā Zinātnisko institūciju reģistrā. Piemēram, Latvijas Universitāte vai Latvijas Universitātes aģentūra Latvijas Vēstures institūts.

Kas mainījies 2015. gadā?

2013.gada beigās Saeimas Nacionālās drošības komisija iesniedza Saeimai likumprojektu, kas paredzēja grozīt likumu, pagarinot sadarbības fakta konstatēšanas noilguma termiņu līdz 2044.gadam, taču neskarot normas, kas regulēja tiesības iegūt aģentu kartotēkas informāciju, uzsverot, ka lēmums ir nepieciešams, lai aizsargātu valsts drošību. Uzsvēršu, grozīt 17.pantu, kas reglamentē sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas noilguma termiņu.

Lai arī savulaik, strādājot Tieslietu ministrijā, man bija pielaide valsts noslēpumam, tomēr tas nesniedz adepta ezotēriskas zināšanas. Kāpēc ezotēriskas? Man nav atklāsmes, ko nozīmē mitoloģiskais jēdziens “čekas maisu atvēršana”. Savukārt ir skaidrs, ko nozīmē informācijas atklātība, informācijas pieejamība un ikvienam vērotājam ir acīmredzams, ja vien likumā nav rakstīts ar neredzamo tinti, ka VDK dokumentu izmantošanu zinātniskiem nolūkiem un publicēšanu regulē tieši 18.pants, uz kura pamata izdoti arī Ministru kabineta noteikumi, kas noteica aģentūras kartotēkas dokumentu izsniegšanu zinātniskām institūcijām un masu informācijas līdzekļiem no 2011.gada 25.augusta. 18.pants bija nemainīgs kopš likuma pieņemšanas līdz 2014.gadam un tieši tāpat nemainīgi kopš 1995.gada ir Ministru kabineta noteikumi. Vienīgā atkāpe no 2011.gada 25.augusta kā brīža, kad dokumenti jāizsniedz zinātniskajām institūcijām un masu informācijas līdzekļiem, būtu apstāklis, ja nebūtu izpildīts 1991.gada 24.augusta Augstākās padomes rīkojums un Valsts drošības komiteja vēl kādu laiku slepus darbojusies nelikvidēta.

2013.gada 12.decembra plenārsēdē SC deputāts Ņikita Ņikiforovs, kas bija pret projektu, runāja par tā saturu – 17. pantu, kas skar sadarbības fakta noilguma termiņu, savukārt deputāts Valdis Zatlers runāja par aģentu uzskaites kartītēm un (citēju deputātu) “emocionāliem argumentiem”, piemēram, “šie bija tā sauktie stukači, tātad tie ziņotāji, un nekas vairāk. Taču bija arī cita kategorija, kas strādāja atbildīgos amatos partijas un padomju aparātā un kam nebija vajadzīgas kartītes. Viņi sadarbojās ar čeku pa tiešo. Un šī viņu sadarbība tika ļoti rūpīgi slēpta. Un mūsu neatkarības atgūšanas sākumā daudzi no viņiem piedalījās arī Atmodas procesos”.

Iespējams, šāds projekts tikai ap 17.pantu, nekā neskarot 18.pantu, kas reglamentē dokumentu izmantošanu un publicēšanu, izskaidrojams ar to, ka arī 2004.gada 27.maijā šo likuma 17.pantu grozīja vienā dienā ar steidzamību divos lasījumos Mareka Segliņa vadībā. Toreiz gan, kā atceramies, iestājoties Eiropas Savienībā, Latvija “dega zilās ugunīs”, tomēr jāatzīst, ka Segliņa laikā nebija iztecējis 20 gadu termiņš kopš 1991.gada 24.augusta jeb VDK likvidēšanas dienas, bet, kā izrādās, visus šos 20 gadus likumdevējs ar 18.panta otro daļu dokumentu publicēšanu vai nepublicēšanu bija deleģējis Ministru kabinetam, kura noteikumu 7.punkts arī šo divdesmit gadu termiņu paredzēja.

Protams, var jau būt, ka kāds tautas priekšstāvis Saeimā, grozot 17.pantu 2004.gadā vai iesniedzot 17.panta grozījumus 2013.gadā, domāja, ka groza 18.pantu, izlemj lietu par dokumentu publicēšanu, iespējams, pat aizver vai atver kādus iedomu “maisus”, bet tur nu sabiedrība nav vainīga, ja kāds kolektīvi domā citādi nekā iesniedz rakstveida likumprojektus un balso. Latvijā ir tāda noturīga tradīcija, ka likumi ir rakstveidā, nevis domās.

2014.gadā sākās kārtējā “diskusija par čekas maisu publicēšanu”, lai gan saprātīgi būtu bijis izmantot toreizējo normatīvo regulējumu un vienkārši lūgt šo informāciju izsniegt. Lūk, 2014.gada 3.aprīļa plenārsēdē gan tika celti priekšā deputāta Andreja Judina un Juridiskās komisijas priekšlikumi, kas grozīja 18.pantu, kas reglamentēja dokumentu publiskošanu, kā arī grozīja iepriekš nekad negrozīto deleģējumu Ministru kabinetam par šo publiskošanu, papildinot to ar obligātu zinātnisko izpēti pirms publiskošanas.

Ja otrajā lasījumā likums vēl paredzēja izpēti valsts zinātnisko programmu ietvaros (ir tāda budžeta daļa Izglītības un zinātnes ministrijai “Valsts pētījumu programmas”, kur ir atklāti konkursi), tad trešajā un galīgajā lasījumā pēc kultūras ministres Daces Melbārdes priekšlikuma valsts atteicās no formulējuma, ka VDK dokumenti ir Latvijas Nacionālā arhīva fonda sastāvdaļa, nosakot, ka tā ir “nacionālā dokumentārā mantojuma” daļa, bet pēc Nacionālās drošības komisijas priekšlikuma izveidoja jaunu institūciju “Ministru kabineta izveidotu speciālu starpdisciplināru komisiju”, kura atbilstoši šī likuma mērķim ir zinātniska. Tikai pēc šīs komisijas zinātniskās izpētes nu dokumenti kopš 2014.gada 22.maija likuma pieņemšanas būs pieejami Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtībā.

Līdz ar to, spriežot sistēmiski, likumdevējs ar 2014.gada 22.maija likumu sašaurināja to zinātnisko institūciju skaitu, kurām no 2011.gada 25.maija līdz 2014.gada 22.maijam bija pieejama aģentūras kartotēka līdz vienai Ministru kabineta izveidotai zinātniskai institūcijai.

Likumprojekta izstrādes gaitā publiski bija pausti zinātnieku viedokļi, piemēram, Dr.hist. Daina Bleiere teica: “Vēsturniekiem [..] jāpiedalās pētniecības organizēšanā. Valsts finansējums projektu konkursu veidā jāsadala un jānovirza konkrēto dokumentu izpētei vai nu individuāliem pētniekiem, vai institūcijām. Ierēdņu skatījums uz šiem dokumentiem varētu būt formāls, sašaurināts, un pastāvētu risks izkropļot vēstures kopainu.” Dr.hist. Ainārs Bambals akcentēja: “Mana vienīgā vēlme ir, lai to dara profesionāļi.” Dr.hist. Ritvars Jansons uzsvēra: “Jābūt vienai pētniecības institūcijai, piemēram, Latvijas Nacionālais arhīvs, TDSC vai Latvijas vēstures institūts, kuras vēsturnieku vadībā varētu koordinēt pētniecības procesu” (Briede, Madara. Latvijas Avīze, 2014. gada 9. maijs). No minētajām institūcijām zinātniskās institūcijas statuss ir tikai Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūtam.

2014.gada jūlijā, pateicoties izglītības un zinātnes ministres Dr.habil.philol. Inas Druvietes iniciatīvai, tika sākta LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas veidošana. Tās personālsastāvu neizvēlējās ministre, bet zinātniekus ar doktora zinātnisko grādu izvirzīja Latvijas Vēstures institūts, Vēstures un filozofijas fakultāte un Latvijas Nacionālais arhīvs, kurš izvirzīja arī vienu galveno arhivāru, kuram nav zinātniskā grāda, taču kurš tiešā veidā strādā ar VDK dokumentiem arhīvā. Pēc savas iniciatīvas savus pārstāvjus pieteica Latvijas Okupācijas izpētes biedrība – Bonifāciju Daukštu un Latvijas Nacionālais vēstures muzejs Rudīti Meņģelsoni (Kalpiņu).

Ministru kabinets LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisiju izveidoja 2014.gada 5.augustā. Valdībai iesniegtajos dokumentos: komisijas priekšsēdētāja amatā Dr.hist. Kārlis Kangeris, vietnieki Dr.hist. Ritvars Jansons un Dr.iur. Kristīne Jarinovska, kā to rekomendēja Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Dr.hist. Andris Šnē, kā arī komisijas administratīvā vadītāja amatā Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktora vietnieks zinātnes lietās Armands Plāte.

Pēc tam Plātes kungu apbalvoja ar valsts civildienesta attiecību izbeigšanu un ar 2015.gada 20.augusta rīkojuma Nr.433 parakstīšanu komisijas administratīvais vadītājs kļuva juriskonsults, tiesību maģistrs Māris Strads, savukārt 3.punkts paredz, ka komisija pieņem un saskaņo reglamentu ar ministru tā, lai īstenotu minētā likuma 1.panta sestajā daļā noteikto mērķi, kā to paredz minētā likuma 18.panta pirmā secunda daļa.

2014.gada 20.augustā izglītības un zinātnes ministre saskaņoja komisijas reglamentu, ar kuru var iepazīties šeit. Reglaments ietvēra vienošanos ar ministri, ka, iepriekš neinformējot un nesaskaņojot ar komisiju, neveiks izmaiņas komisijas darba organizācijā, tai skaitā bija ietverta norma, ka komisijas locekļi nekļūs valsts amatpersonas, ka zinātniskās izpētes veikšana nav uzticama personām, kam varētu būt interešu konflikts sakarā ar sadarbību ar “čeku”, tās padotības institūcijām, piesega organizācijām un šo organizāciju kopuma rīcību kontrolējošām amatpersonām. Apraksts sagatavots, pamatojoties uz Dr.hist. Ritvara Jansona zinātnieka atzinumu un Dr.iur. Kristīnes Jarinovskas apkopojumu par institūcijām, kuras sadarbojās ar Valsts drošības komiteju vai citā veidā uzskatāmas par represīvām okupācijas varas institūcijām.

Ministrs Levits 1994.gada 24.februāra runā uzsvēra, ka lai gan likums sašaurināts uz galveno institūciju – VDK, tomēr “valdība uzskata, ka ir iespējams tām institūcijām, kas ar šo jautājumu darbosies [tajā skaitā komisijai] savos nolikumos, protams, darboties plašāk” [..] “tas ir vajadzīgs mūsu sabiedrības imunizēšanai pret šādām totalitārisma tendencēm un tādēļ būtu šajā darbībā jāizskata un jāanalizē, jādokumentē, jāsagatavo mācību un cita veida zinātniskie materiāli”.

2014.gada 10.decembrī Ministru kabinets, neesot komisijas locekļu piekrišanai (valdības sēdē pret to iebilda Dr.hist. Ritvars Jansons, dokumentus bija sagatavojusi arī Dr.iur. Kristīne Jarinovska), mainīja komisijas padotību, nododot to tieslietu ministra padotībā, jo esot nepieciešamas specifiskas juridiskas prasmes administrēšanā, un tieslietu ministram sagatavot priekšlikumu valsts budžetam, paredzot, ka komisijai 2015., 2016. un 2017.gadā finansējumu 750 000 eiro kopsummā, 250 000 eiro gadā. Nesaskaņojot ar komisiju, ministrija iesniedza priekšlikumu budžeta pēdējam lasījumam Saeimā, tādējādi liedzot publiskas diskusijas iespējamību par to. Finansējumu ietvēra apakšprogrammā ar nosaukumu “Totalitārā režīma dokumentu zinātniskā izpēte un nodarītā kaitējuma aprēķināšana” paskaidrojumi norāda, ka finansējums lūgts komisijas darba un ar to saistītās pētniecības un administrēšanas nodrošināšanai, kas ietver atalgojumu tikai divām štata vietām un tām pašām nevis komisijā, bet Tieslietu ministrijā.

250 000 eiro sadalīti – 203 000 eiro precēm un pakalpojumiem, 44 048 eiro atlīdzībai, kas ietver 34 214 eiro atalgojumu.

2014.gada 22.decembrī, tiekoties ar tieslietu ministru, komisija bija informēta, ka turpmāk to uzskatīs par forumu, kas apvieno personas, kas izpilda Tieslietu ministrijas pasūtījumu. Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (NA) komisiju saistīja ar „Komisijas PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai” darba administrēšanas vadībai. Rasnača kungs izteica vēlējumu, lai abu komisiju administratīvo vadību uzņemtos cilvēks, kas LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas locekļiem ir pazīstams.

2014.gada sākumā atklājās, ka Tieslietu ministrija par komisijas administratīvo vadītāju ir pieņēmusi ģeogrāfijas zinātņu maģistru Jāni Tomelu, kas iepriekš bijis Rasnača palīgs Saeimā.

Jānorāda, ka nekas neliecina, ka citādi visnotaļ simpātiskajam Tomeļa kungam būtu juridiskā izglītība vai cita juridiskā kvalifikācija, kuras dēļ komisiju pārcēla no vietas, kuras tās administratīvais vadītājs vismaz bija tiesību maģistrs.

Tieslietu ministrija ar 2015.gada 6.janvāra dokumentu Nr. 1-18/23 noraidīja iespēju apstiprināt un tādējādi turpināt iepriekš spēkā esošā reglamenta noteikto darba organizēšanas kārtību, tajā norādīja, ka komisijai “nav piešķirti līdzekļi tās darbības nodrošināšanai un nav sava personāla” (patiesi īpatnēji – kas tad ir komisijas personālsastāvs un kam tad ir finanšu līdzekļi, ko Saeima piešķīra tieši komisijai?), kā arī uzsvēra, ka nevienā normatīvajā aktā nav noteikta tās padotība tieslietu ministram. Pēdējais taisnība, jo nevienā normatīvajā aktā patiešām nav norādīta nekāda komisijas padotība, tikai, kāpēc tad tieslietu ministrs ir minēts valdības rīkojumā un pauž viedokli par komisijas darba vadību?

Valdības rīkojuma Nr. 433 5.punkts paredz: “Ja nepieciešams, komisijas priekšsēdētājs komisijas mērķu īstenošanai var pieaicināt komisijas darbā ekspertus, kuri nav komisijas sastāvā un kuru atalgojumu vai atlīdzību var noteikt, savstarpēji vienojoties.” 2015.gada 15.janvārī, tiekoties atsevišķiem komisijas locekļiem, ministrija informēja, ka komisijas darba apmaksu var veikt tikai pēc izmaiņu veikšanas valsts budžeta kodos un ka pamatojumu šādām izmaiņām, proti, darba plānu 2015.gadam ar konkrētu norādi uz veicamajiem pētījumiem, šo pētījumu apjomu, izpildes termiņu, veicēju, kā arī atlīdzības apmēru un tās noteikšanas pamatojumu, jāizstrādā komisijai. Tāpat norādīja, ka reizē ar izmaiņām valsts budžeta kodos plānots sagatavot valdībā lēmumu par izņēmumu no vispārīgās Publisko iepirkumu likumā noteiktās kārtības. Kurš tad vienosies ar ekspertiem – komisijas priekšsēdētājs kā valdības rīkojumā, vai Tomeļa kungs? Reglaments nav pieņemts vēl tagad.

Manā rīcībā esošās ziņas liecina, ka Latvijas Vēstures institūta direktors Dr.hist. Guntis Zemītis ir nosūtījis dokumentu Ministru prezidentei, savukārt Latvijas Universitāte arī vērsusies pie izglītības un zinātnes ministres, lūdzot deleģēt valsts pārvaldes uzdevumu – Valsts drošības komitejas zinātnisko izpēti – Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūtam.

Komisijā jau aicināju un tagad publiski atbalstu viedokli, ka, ievērojot iepriekš minēto, sabiedrības interesēs likumsakarīga un pareiza būtu zinātniskās komisijas administrēšanas nodošana Latvijas Vēstures institūtam, kas ir zinātniska un no politiķiem neatkarīga iestāde.

Autore ir Dr.iur., Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietniece juridiskās zinātnes jautājumos

February 27, 2015 Posted by | izpēte, KGB, Okupācijas laiks, čeka | 1 Comment

Pret komunisma upuriem uzkrāts nozīmīgs parāds


“Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platforma” izpilddirektore Nēla Vinkelmane par neatzītajiem komunisma upuriem un atšķirīgiem skatiem uz vēsturi

Nēla Vinkelmane (Neela Winkelmann) ir Čehijas galvaspilsētā Prāgā bāzētās nevalstiskās organizācijas “Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platforma” izpilddirektore. Šī platforma vieno 48 institūcijas (to vidū ir arī Latvijas Okupācijas muzejs) no 13 valstīm ar mērķi izglītot sabiedrību par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem. Pagājušā gada augustā Nēla Vinkelmane bija ieradusies Rīgā uz Tieslietu ministrijas rīkoto konferenci “Molotova-Ribentropa pakts 75: atskaņas mūsdienās. Totalitāro upuru atceres diena Eiropā”, kuras laikā tika atklāta arī ceļojošā izstāde “Totalitārisms Eiropā”. Tad arī aizsākās šī saruna.

Kāpēc pēc “dzelzs priekškara” krišanas bija vajadzīgs tik ilgs laiks – vairāk nekā 20 gadu -, lai Austrumeiropas valstis vismaz vispārīgi spētu aptvert komunistiskā terora upuru skaitu?

Tas patiešām ir ļoti būtisks jautājums. Diemžēl pat šodien mēs nevaram teikt, ka Austrumeiropas valstis ir pilnībā sapratušas un aptvērušas komunisma terora upuru skaitu reģiona kontekstā. Pārsteidzoši, ka tik ilgs laiks nepieciešams, lai “saskaitītu mirušos”.

Viens no iemesliem ir tas, ka pēc komunisma režīmu sabrukšanas netika organizēts visaptverošs starptautisks tiesas process un tiesvedības, kas tika sāktas nacionālā līmenī, bija nepietiekamas.

Mēs nedrīkstam aizmirst, ka gadu desmitiem komunisti slēpa pastrādātos noziegumus, kā arī jebkādu ar tiem saistīto informāciju. Šo noziegumu dokumentācija tika klasificēta kā stingri slepena. Izņemot bijušo Austrumvāciju, lielākajai daļai postkomunisma valstu ir bijis nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai slepenpolicijas un citu represīvo institūciju arhīvus padarītu brīvi pieejamus sabiedrībai, nodrošinot atbilstošu pētījumu un izmeklēšanas veikšanu par pagātnes zvērību upuriem. Šī cīņa par brīvu pieeju arhīvu informācijai par cilvēktiesību pārkāpumiem turpinās pārāk ilgi. Vēl šodien ir spēki, kas cenšas apslāpēt šos pūliņus.

Jau kopš 1989.gada trūkst politiskās gribas: sākotnēji bija pāris aktīvistu, kas aizkavēja nepieciešamo totalitārās pagātnes izvērtējumu un sabiedrisko apspriešanu, kā arī loģisko secinājumu izdarīšanu. Prominenti jauno pārejas sabiedrību politiskie līderi, piemēram, Tadeušs Mazoveckis (Tadeusz Mazowiecki), Vāclavs Klauss (Václav Klaus) vai Vladimirs Mečiārs (Vladimír Mečiar), veicināja platas robežlīnijas novilkšanu, kas krasi nošķīra pagātni un piespieda sabiedrību koncentrēties tikai uz nākotni, neskatoties pagātnē. Ekonomikas transformācija, demokrātisku institūciju dibināšana un citi politiski uzdevumi bija prioritāri, salīdzinot ar refleksiju par pagātnes noziegumiem. Tādējādi, kamēr neskaitāmiem miljoniem upuru tika liegtas fundamentālās tiesības uz taisnīgu tiesu, bijušie noziedznieki varēja bez grūtībām pāriet uz jauno sistēmu, bieži saglabājot vai iegūstot ietekmīgus amatus un turpinot aktīvi aizkavēt komunisma noziegumu apzināšanu.

Čehoslovākijā taisnīguma trūkums bija viens no elementiem, kas sabiedrībā radīja to, ko prezidents Vāclavs Havels (Václav Havel) nevietā kritizēja kā “draņķīgo garastāvokli” (blbá nálada) un kas sabiedrībā iestājās drīz pēc Samta revolūcijas.

Tādējādi tika uzkrāts nozīmīgs parāds pret upuriem, kas netika pietiekami novērtēti un godināti, un noziedzniekiem, kas pat par vissmagākajiem noziegumiem netika sodīti saskaņā ar starptautiskajiem likumiem.

Kad dibinājām “Eiropas Atmiņas un apziņas platformu”, zinājām, ka mūsu pirmais starptautiskais projekts būs mēģinājums apkopot pieejamo statistisku par upuriem, kas cietuši vissmagākajos 20.gadsimta totalitāro režīmu noziegumos. Statistiku, kas atspoguļo par šiem noziegumiem atbildīgo noziedznieku notiesāšanu 12 šodienas ES dalībvalstīs. Tā tika radīta mūsu ceļojošā izstāde “Totalitārisms Eiropā” (Totalitarianism in Europe).

Pēdējo divu gadu laikā šī izstāde veiksmīgi pabijusi 13 lielās pilsētās 12 valstīs. Tajā skaitā Berlīnē, Hāgā, Eiropas Parlamentā Briselē un Ukrainā, kur tā tika atvērta 2013.gada 21.novembrī Kijevā un vēlāk arī Ļvovā. Izstāde Ukrainā vairākas nedēļas bija skatāma tieši aizkustinošās demokrātiskās revolūcijas laikā pagājušajā ziemā.

Konferencē dzirdējām sakrālu frāzi: visi upuri ir līdzvērtīgi, upurus nešķiro. Vai, jūsuprāt, Eiropā beidzot ir izpratne par to, ka totalitāro režīmu pastrādātie noziegumi ir līdzvērtīgi? Kā izveidojās atšķirīgā vēstures uztvere vecajās Eiropas valstīs un Austrumeiropā?

Baidos, ka šī izpratne eksistē tikai uz papīra, piemēram, dažos progresīvos Eiropas Parlamenta lēmumos. Mums priekšā vēl daudz darba, līdz mēs sasniegsim izpratni par to, ka komunisma upuri pelnījuši tādu pašu cieņu kā nacionālsociālisma vai jebkuras citas totalitāras un nedemokrātiskas sistēmas upuri.

Taču mēs pieredzēsim dabisku procesu, kuram ir likumsakarīgs iemesls, proti, vairāk nekā 40 gadus komunisma diktatūra veiksmīgi slēpa un apspieda patiesību par saviem pastrādātajiem noziegumiem. Komunisma diktatūra ne tikai iznīcināja dabisko sabiedrības struktūru un represēja politiķus, valsts iestāžu darbiniekus, intelektuāļus, uzņēmējus, neatkarīgus lauksaimniekus, zemes īpašniekus, demokrātiskas valsts militārās sistēmas cilvēkus kopā ar ģimenēm, reliģiskos līderus, to sekotājus un citus. Šī diktatūra spēja savus noziegumus slēpt – upuri nozuda no publiskās telpas un no sabiedrības atmiņas. Tie bija gan režīma cietumnieki, gan cilvēki, kas tika deportēti vai nogalināti. Jums nebija jāzina un skolā nemācīja, ko režīms nodara saviem oponentiem, jūs nedrīkstējāt runāt par šādiem jautājumiem ārpus savu tuvāko loka, jo jūs nekad nevarējāt zināt, kas par to uzzinās un informēs slepenpoliciju.

Tāpēc pēc komunisma sabrukšanas mēs nezinājām pastrādāto noziegumu apmēru, upuru skaitu vai pat viņu vārdus. Pagājis jau ilgs laiks, un šodien esam tuvāk patiesībai. Taču tikai pēc nepieciešamo pētījumu veikšanas savās valstīs varam uzrunāt mūsu draugus Rietumeiropā un izstāstīt viņiem savu stāstu. Stāstu, kuru viņi nav dzirdējuši, jo mēs dzīvojām noslēpti aiz “dzelzs priekškara”.

Esmu pārliecināta, un tas redzams arī mūsu darba rezultātos un pozitīvajā attieksmē pret mūsu darbu, ka tas ir laika jautājums, līdz patiesā komunisma vēsture kļūs par Eiropas mācību grāmatu neatņemamu sastāvdaļu.

Neilgi pēc jaunās tūkstošgades sākuma Prāgā tika uzstādīts aizkustinošs piemineklis komunisma upuriem – vairākas cilvēku figūras ar izstieptām rokām, kas pa kāpnēm virzās lejup no kalna. Figūra, kas atrodas kalnā, ir tikai cilvēka fragments. Jo tuvāk nāk figūras, jo skaidrāku apveidu tās iegūst, līdz visbeidzot kāpņu lejasdaļā kails vīrietis skatās uz jums ar klusu nožēlu acīs, sakot: “Atsauciet mūs no aizmirstības.” To mēs esam parādā šiem cilvēkiem un ar to nodarbojamies mūsu platformā.

Kāpēc pagātnes pārvarēšana ir tik būtiska mūsdienu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu sabiedrībām? Kā jūs raksturotu situāciju bijušajās sociālisma bloka satelītvalstīs un Baltijas valstīs?

Lai dziedētu brūces, visām sabiedrībām, kas pārdzīvojušas diktatūru vai vardarbīgu konfliktu, jāiziet cauri patiesības meklēšanas, taisnīgas tiesas, atlīdzināšanas un samierināšanās posmiem. Šie elementi ir sabiedrībai būtiski, lai tā spētu sākt uzticēties un sadzīvot ar jauno demokrātisko sistēmu.

Vācu valodā ir jēdziens Aufarbeitung der Vergangenheit, kas burtiski nozīmē “pagātnes pārstrādi” – sistemātisku, sarežģītu un nepatīkamu darbu, kas ir nozīmīgs, lai sasniegtu stabilitāti sabiedrībā, kurā valda stingra demokrātiska kultūra, kas garantē cilvēktiesības un ievēro tiesiskas valsts pamatprincipus. Stabilu, demokrātisku sabiedrību iespējams nodibināt tikai pēc rūpīgas pašrefleksijas un pareizu secinājumu izdarīšanas.

Piemēram, Rietumvācijā pēc Otrā pasaules kara daudz tika izdarīts denacifikācijas procesā: vairākos posmos visa sabiedrība bija pakļauta ļoti dziļam un pamatīgam patiesības meklēšanas, taisnīgas tiesas, atlīdzināšanas un samierināšanās procesam, kas tika apvienots ar izglītojošiem pasākumiem, vērstiem uz nākotni, un tas padara Vāciju par ļoti stabilu, demokrātisku valsti šodienas Eiropā.

Mūsu reģionā pēc komunisma krišanas šis darbs netika pienācīgi padarīts. Pat šodien, pēc 25 gadiem, mēs joprojām esam “pārejas” sabiedrības. Lielākajai daļai mūsu valstu šis posms ir bijis ļoti grūts, tā kā mums nebija demokrātiskas “māsas valsts”, ar kuru apvienoties, kāda bija austrumvāciešiem. Tomēr Baltijas valstis bija privileģētā pozīcijā, jo tās spēja atjaunoties, balstoties uz savu pirmskara neatkarību, kas savukārt nozīmēja skaidru atbrīvošanos no iepriekšējā okupanta – Padomju Savienības – juridiskās kārtības. Turpretim citas valstis, piemēram, Čehijas Republika nespēja juridiski atbrīvoties no iepriekšējā komunistu režīma.

Citi apgalvo, ka pārmaiņu laikā no 1989. līdz 1991.gadam komunisma noziedznieki uzvarēja. Viņi tikai nedaudz atkāpās, atteicās no politiskās hegemonijas, taču pārņēma biznesu, veiksmīgi piedaloties privatizācijas procesā, un pēc dažiem pieklusuma gadiem 90. gadu sākumā, kad viņi nebija pārliecināti, vai ir pietiekamā drošībā, viņi atgriezās politiskajā un sabiedriskajā dzīvē.

Nozīmīgi, ka nav noticis gandrīz neviens tiesas process, kas iztiesātu komunisma noziegumus. Simtiem tūkstošu komunisma upuru šodien dzīvo Eiropas Savienībā kopā ar neskaitāmiem totalitārisma laika represīvās varas iemiesotājiem, no kuriem daudzi atrodas prominentās un ietekmīgās pozīcijās šodienas sabiedrībā. Vienlaikus Eiropas Savienība garantē tiesības uz taisnīgu tiesu tās pilsoņiem. Taču taisnīgas tiesas nav. Mums jāstrādā ar šo plaisu starp politiku un tās ieviešanu.

Vienotas informācijas telpas trūkums Eiropā ir šķērslis līdzīgai Eiropas vēstures uztverei, tādai, kas būtu saprotama un pieņemama gan Eiropas rietumiem, gan austrumiem. Kādi apdraudējumi iespējami, pastāvot atšķirīgai vēstures uztverei, un ko iespējams darīt, lai situāciju mainītu?

Visticamāk, vienmēr būs dažādas subjektīvas vēsturiskās perspektīvas atkarībā no tā, “kurā pusē jūs atradāties” totalitārisma laikā. Tomēr nozīmīgi, lai noziedznieku perspektīva būtu margināla un mēs spētu sasniegt plašu demokrātisku vienprātību, kas interpretētu komunismu kā ļaunu un nicināmu, jo tas pastrādāja smagus cilvēktiesību noziegumus. Esam sasnieguši šo vienprātību attiecībā uz nacionālsociālismu, jo tā noziegumi tika atklāti un noziedznieki tika tiesāti un notiesāti vairāk vai mazāk godīgās tiesās. Tagad mums jāatklāj komunisma noziegumi. Tad būs relatīvi viegli iegūt vienādu izpratni visā Eiropā un pasaulē. Mums jāizmanto valoda, kuru rietumeiropieši saprot.

Mūsu platformas pirmā starptautiskā publikācija ir lasāmā grāmata vidusskolas skolēniem visā Eiropā “Lai mēs neaizmirstu. Totalitārisma atmiņa Eiropā” (Lest We Forget. Memory of Totalitarianism in Europe). Grāmata ietver 30 ievērojamu cilvēku dzīvesstāstus no 16 Eiropas valstīm, kuri pieredzējuši vienu, divus vai trīs totalitārisma režīmus. Mēs publicējām šo grāmatu ar Eiropas Komisijas un Starptautiskā Višegradas fonda atbalstu. Grāmata tika tulkota trijās valodās – angļu, franču un vācu. Ievērojamu interesi par to izrādījuši Rietumeiropas skolotāji un mācību iestādes. Es patiesībā redzu, ka pastāv vienota saziņas telpa – Eiropas Savienība ir ārkārtīgi atvieglojusi ideju un informācijas apmaiņu, un valodas barjeras ir pārvaramas.

Vienmēr pastāv risks, ka dažas valstis, piemēram, Krievija, nevēlas atzīt savu vēsturi un paskatīties acīs savai pagātnei. Drosmes trūkums atzīt pagātni rada pagātnes noziegumu glorifikāciju, kā arī uzticības un godīguma trūkumu sabiedrībā. Tas turpina mocīt upurus un aizkavē samierināšanos. Šāda situācija demokrātijas ceļā rada milzīgas barjeras, kā arī draudus, ka glorificētie noziegumi varētu atkārtoties pašu mājās vai pret kaimiņvalstīm, kā tas ir gadījumā ar Krievijas agresiju Ukrainā.

Kāpēc ir svarīgi digitalizēt un padarīt pieejamus represīvo režīmu arhīvus, dokumentāciju? Vai dokumentu digitalizācijas procesi bijušajās sociālisma zemēs ir atkarīgi no politiskās gribas, kāda tiek vai netiek izrādīta visaugstākās valsts varas līmenī?

Kad diktatūra krīt – Centrāleiropā vai Austrumeiropā vai jebkurā citā pasaules sabiedrībā, kas atrodas pārejas posmā -, ļoti nozīmīgi ir iegūt represīvo institūciju dokumentāciju, arhīvus, kas satur informāciju par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, lai nodrošinātu, ka patiesība par diktatūras funkcionālajiem mehānismiem tiek atklāta plašai sabiedrībai un noziedznieki tiek tiesāti. Tas ir nozīmīgi, lai veicinātu pilsoņu ticību jaunai, labākai, godīgākai un demokrātiskai sabiedrībai, kas aizstāv cilvēktiesības un ievēro tiesiskas valsts pamatprincipus. (Starp citu, zinātniskie pētījumi pierāda, ka godīguma sajūta un taisnīguma nepieciešamība raksturīga ne tikai cilvēkiem, bet arī, piemēram, primātiem.)

Šo arhīva dokumentu pētījumu izglītojošais aspekts ir ļoti nozīmīgs arī sabiedrībai. No šiem materiāliem sabiedrība var uzzināt, kā nedemokrātiskā sistēma ir nokļuvusi pie varas un kādas metodes un līdzekļus tā izmantojusi, lai kaitētu un vajātu savus oponentus, pazemotu cilvēkus un saglabātu varas pozīcijas.

Demokrātijai, kas pati spēj sevi aizstāvēt (vēl viens termins vācu valodā – wehrhafte Demokratie, kas ir rūpīgas nacionālsociālisma pagātnes izvērtēšanas rezultāts), nozīmīgi, ka pilsoņi ir izglītoti, pārzina vēsturi un ir modri, lai jebkuras iespējamās demokrātijas vājināšanās tendences, kas vērstas uz nedemokrātiskas sistēmas atjaunošanu, tiktu novērstas jau pašā sākumā, pirms nav par vēlu. Gatavojot izstādi “Totalitārisms Eiropā” ar skumjām secināju: lai arī ikvienā valstī bija daudz drosmīgu cilvēku, kuri bija gatavi cīnīties pret totalitārisma diktatūrām pat ar ieročiem rokās, tiklīdz režīms un nedemokrātiskā pārvalde tika nodibināta, šie cilvēki bija nolemti zaudējumam. Tāpēc modri un aktīvi pilsoņi ir vienīgā iespējamā aizsardzība, kas ļauj saglabāt spēcīgu un stabilu demokrātiju.

Arhīva materiālu digitalizācijai ir vairāki mērķi. Pirmkārt, tā ļauj aizsargāt oriģinālus no fiziskas degradācijas, kas var notikt, bieži pārskatot materiālus ar rokām. Otrkārt, digitalizācija nodrošina, ka dokumenti nevar pēkšņi “pazust”, un digitalizēti dokumenti ir saglabāti nākotnei.

Treškārt, tas veicina demokrātiskāku pieeju dokumentiem. Jebkuram interesentam ir jāsniedz pieeja dokumentu digitālajām kopijām. Čehijas Republikā ir liberāli likumi, tie ļauj gandrīz ikvienam, kas sasniedzis 18 gadu vecumu, neatkarīgi no nacionālās piederības piekļūt totalitārisma diktatūras represīvo institūciju arhīviem. Personai ir pienākums aizsargāt un neizpaust sensitīvu personisko informāciju, kas atrodama arhīva dokumentos. Persona tam piekrīt, parakstot attiecīgu apņemšanos, un turpmāk tiek uzskatīta par pētnieku. Dokumentos ietvertā informācija pētniekam ir pilnībā pieejama. Tas izslēdz vajadzību padarīt šo informāciju anonīmu un ļauj pētniekiem pilnībā aptvert un izprast notikumus un situācijas, kas atspoguļotas dokumentos.

Tāpat brīva un demokrātiska pieeja diktatūras dokumentiem ir vislabākā aizsardzība pret jebkādu šantāžu, ko varētu izvērst cilvēki, kas saistīti ar pagātni. Šantāžas scenārijs gluži vienkārši nav iespējams, ja arhīvi ir atvērti un informācija ir pieejama plašai sabiedrībai.

Arhīvu dokumentu digitalizācijas jomā Eiropā par līderēm var uzskatīt divas institūcijas – Polijas Nacionālās piemiņas institūtu un Čehijas Totalitāro režīmu izpētes institūtu. Šo organizāciju digitalizācijas departamenti ir aprīkoti ar vismodernākajām tehnoloģijām, kas rada tūkstošiem digitalizētu lapu dienā. Diemžēl pēdējā laikā mēs esam liecinieki satraucošiem notikumiem Čehijas Republikā. Jaunā institūta vadība ir paziņojusi par atlaišanām un būtisku digitalizācijas departamenta samazināšanu, tādējādi kavējot tā darbu. Varam novērot īpatnēju interešu sadursmi šī procesa fonā, kas varbūt drīzāk ir īslaicīgs politiskās gribas trūkums valdības līmenī, lai apturētu šo procesu. Vispārīgi runājot, ja augstākā politiskā vadība atbalsta pilnīgu un atvērtu pieeju arhīviem, tie, protams, būs pilnībā atvērti un pieejami.

Acīmredzot tai būtu jābūt visu demokrātisko valdību gribai – nodrošināt brīvu pieeju bijušo nedemokrātisko režīmu atslepenotajiem arhīviem, kaut vai tikai lai pierādītu, ka demokrātiskai politiskai pārvaldei nav nekā kopīga ar pagātnes režīmu un tai nav iemeslu slēpt pagātni.

Platforma ir pieprasījusi citu bijušo Eiropas represīvo režīmu arhīvu atvēršanu un brīvu pieeju tiem, piemēram, bijušās Dienvidslāvijas komunistu slepenpolicijas arhīviem vai PSRS Valsts drošības komitejas arhīviem. Tāpat mēs lūdzam īpašu aizsargāta Eiropas mantojuma statusu arhīviem, kas satur informāciju par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem.

2012.gadā no platformas pārstāvju puses pirmo reizi izskanēja, ka jāveido pārnacionāla tiesa, kas izskatītu komunisma noziegumus. Cik tālu ir pavirzījies šis process? Un kāpēc to nav iespējams darīt nacionālo valstu tiesu līmenī?

Platforma 2012.gada 5.jūnijā rīkoja starptautisku konferenci Eiropas Parlamentā Briselē “Komunistisko noziegumu tiesiskais novērtējums”, kas notika ar vairāku Eiropas Parlamenta deputātu atbalstu, ieskaitot divus bijušos prezidentus – godājamo Jeržiju Buzeku (Jerzy Buzek) un Hansu Gertu Poteringu (Hans-Gert Pöttering). Konferencē cienījami juridiskie eksperti diskutēja par to smagāko komunisma noziegumu iztiesāšanu, kuriem nav noilguma. Pēc konferences mēs paziņojām, ka platforma meklēs veidus, kā dibināt jaunu pārnacionālu tiesas institūciju šo noziegumu izmeklēšanai. Platforma ir nodibinājusi starptautisku juridisko konsultāciju komandu un turpina strādāt pie šī jautājuma. Mēs prezentēsim šī darba rezultātus sabiedrībai tuvākajā laikā.

Cits jautājums ir par kolaborāciju un kolaboracionismu. Vai, piemēram, Čehijas sabiedrībā valda vienprātība, ka sadarbība ar noziedzīgu režīmu pagātnē ir jāvērtē arī vēl mūsdienās, kad tik daudz citu problēmu un dilemmu?

Analizējot daudzu problēmu cēloņus Centrāleiropas un Austrumeiropas sabiedrībās mūsdienās, jūs ieraudzīsit, ka tie ir saistīti ar iepriekšējo režīmu un mūsu nepietiekamo pagātnes izvērtējumu. Piemēram, korupcija. Kāpēc tā mūsdienās ir daudz vairāk izplatīta mūsu valstīs nekā Rietumeiropā? Tās ir diktatūras laikā notikušā morālo vērtību zuduma sekas. Pēc tam, kad diktatūra nogalināja un sodīja pilnīgi nevainīgus cilvēkus bez jebkāda iemesla, viss kļuva relatīvs. Piemēram, zagšana no totalitārās valsts kļuva pieņemama, lai nodrošinātu sev vismaz nedaudz labāku dzīvi.

Savukārt pēc režīma krišanas jaunā demokrātiskā pārvalde nespēja sniegt tik nepieciešamo signālu par to, ka laiki ir mainījušies. Cilvēki, kas nogalināja un spīdzināja citus cilvēkus, ar atsevišķiem izņēmumiem netika sodīti. Gluži otrādi – tie turpināja ieņemt sabiedriskus amatus, gūt labus ienākumus un pensijas. Vēsts, ko saņēma vīlušies pilsoņi: nogalināt cilvēkus, apcietināt nevainīgus pilsoņus un pakļaut viņus fiziskai un psiholoģiskai vardarbībai bija pieņemami. Loģisks vispārinājums, kas izriet no šīs pieejas, – ja kādreiz nogalināt cilvēkus bija pieņemami, arī zagt bija un ir pieņemami. Tāpēc cilvēki turpina to darīt. Neviena valsts institūcija neatnāca un no jauna nepasludināja vārdu “labs” un “ļauns” patieso nozīmi. Sabiedrības morāle nav attīrījusies.

Kāpēc ir tik svarīgi izglītot jauno paaudzi šajos jautājumos?

Atbilde ir ļoti īsa: lai pagātnes šausmas nekādā formā neatkārtotos. Cilvēks attīstās lēni, un pastāv noteiktas emocijas, kas turpina snaust sabiedrības apziņā – bailes, naids, nedrošība. Noteiktos stresa apstākļos šīs emocijas var atkal uzliesmot vardarbībā pret citiem cilvēkiem. Platforma ar nopietnām bažām vēro ksenofobu, nacionālistisku un citu netolerantu politisku partiju un kustību izvirzīšanos Eiropas labā un kreisā flanga priekšgalā. Tas ir īpaši satraucoši saistībā ar Krievijas agresiju Ukrainā un Krievijas spiedienu uz Eiropas Savienību.

Kā, jūsuprāt, nākotnē vajadzētu izmantot bijušo VDK ēku Rīgā, ko dēvē arī par Stūra māju?

Tā jāsaglabā kā memoriāls, muzejs visiem nevainīgajiem cilvēkiem, kas tajā cietuši. Svarīgi, lai jauniem cilvēkiem un nākamajām paaudzēm būtu iespēja redzēt šo vietu un uzskatāmi iepazīties ar totalitārisma ļaunumu – par brīdinājumu un atgādinājumu.

Pastāstiet, kā politiski tika ietekmēts Čehijas Totalitāro režīmu pētniecības institūta darbs. Kādi ir iespējamie attīstības scenāriji nākotnē?

Problēmas ar Čehijas Totalitāro režīmu pētniecības institūtu izriet no tā dibināšanas dokumenta. Likums ir piešķīris izšķirošo kontroli institūta padomei, ko ievēlē Senāts (parlamenta augšpalāta). Tādējādi institūta padome atspoguļo politisko vairākumu Senātā, kuram nepavisam nav jābūt tādam pašam kā valdībā, jo čehu senatorus ievēlē tiešās vēlēšanās. No 2010. līdz 2014.gadam absolūtais vairākums Senātā piederēja sociāldemokrātiem. 2012.gadā Senāts panāca tādu institūta padomes sastāvu, ko var raksturot kā pietuvinātu pārsvarā kreisi noskaņotiem politiķiem.

Kopš institūta darbības sākuma 2008.gadā bijušas divas Deputātu palātas (parlamenta apakšpalātas) vēlēšanas – 2010. un 2013.gadā. Abās vēlēšanās, paredzot kreiso uzvaru, institūta padome pirms termiņa atcēla iepriekš iecelto direktoru un iecēla kādu, kas profesionāli nebija piemērots būt par nacionālās atmiņas institūta vadītāju. Fakts, ka kreisie neieguva vairākumu Deputātu palātas vēlēšanās un 2010. un 2013.gadā izveidotās Čehijas valdības nebija kreisas, vairs nebija svarīgs – kļūda jau bija pieļauta.

Situācija, kurā institūts atrodas pašlaik, vērotājam no malas varētu izskatīties neskaidra. Institūtu pašlaik vada jau sestais direktors – divi no agrākajiem bija pagaidu direktori, vienu institūta padome atcēla plaģiātisma dēļ. Institūts ir iesaistīts vairākās tiesvedībās saistībā ar atlaišanām 2013.gadā un pēdējā direktora iepirkuma procedūru kvalitāti. Pašreizējā institūta vadība sākusi lieliski aprīkota digitalizācijas departamenta likvidēšanas procesu. Visbeidzot 2013.gadā institūts nozīmēja piecus bijušos Čehoslovākijas komunistu partijas biedrus darbam direktora zinātniski konsultatīvajā padomē, tāpat viņu darba pienākumos ietilpa darbinieku vērtēšana, kas galu galā noveda pie institūta dalības “Eiropas Atmiņas un apziņas platformā” apturēšanas un izbeigšanas.

Uzskatu, ka institūts kā ievērojama nacionālās atmiņas iestāde, kas palīdz nacionālās pašrefleksijas un identitātes veidošanā, cienījamu statusu čehu sabiedrībā varētu atgūt, veicot grozījumus institūta dibināšanas dokumentā, kas to atbrīvotu no politiskas ietekmes.

Jūs esat ieguvusi doktora grādu molekulārajā bioloģijā, bet strādājat ar vēstures, pagātnes un atmiņas jautājumiem?

Papildus manai pirmajai profesionālajai izglītībai, par kuru es esmu pateicīga un kas man iemācīja ļoti daudz – es ieguvu doktora grādu Kornela Universitātē Ņujorkā -, man ir ļoti spēcīga interese par savu valsti. Mana tēva ģimene līdz nacistu un komunistu totalitārajām diktatūrām piederēja Čehoslovākijas valsts intelektuālajai elitei. Lai arī manam tēvam nebija nekā kopīga ar viņiem, komunistiem patika lielīties ar manu vectēvu Jaroslavu Heirovski (Jaroslav Heyrovsky), kuram 1959.gadā piešķīra Nobela prēmiju ķīmijā par atklājumu, kuru viņš bija veicis 1922.gadā. Vienlaikus komunistiskais režīms pēc Otrā pasaules kara kavēja turpmāku mana vectēva intelektuālo attīstību un darbu. Zinātnes un cilvēka zināšanu izaugsmei nepieciešama brīvība; šīs lietas nevar attīstīties ķermeņa, prāta un dvēseles cietumā, kāds bija komunisms. Mans vectēvs nevarēja brīvi ceļot, piedalīties konferencēs un tikšanās, lasīt lekcijas ārvalstīs vai uzņemt dažādas starptautisko kolēģu grupas un studentus, kā viņš bija darījis pirms kara. Tāpat, protams, pieeja informācijai, literatūrai un publikācijām bija ierobežota. Mans vectēvs savulaik ieguva doktora grādu Londonā, pasniedza lekcijas ASV, un viņa tuvākais kolēģis bija japāņu zinātnieks. 50.gados komunisti nosūtīja viņu uz Nasera Ēģipti un Mao Ķīnu, tas arī viss.

Mana māte ir indiete, mājās viņa ar mani runāja angliski. Uzaugu, klausoties BBC un Amerikas Balss pārraides angļu valodā īsviļņu radiouztvērējā vakaros un no rītiem, kad Padomju Savienība nebija pilnībā bloķējusi šīs stacijas. Lai atbilstu skolas ideoloģiskajām prasībām, vecāki mācīja man neteikt patiesību vai melot.

Jau kā bērns es pazinu pelēku baiļu pasaules sajūtu, un man tā nepatika. Kā aktīva jauniete biju 1989.gada studentu demonstrācijas pirmajās rindās. Demonstrāciju apturēja komunistiskās diktatūras drošības spēki, un tas izraisīja tā saukto Samta revolūciju.

Kopš 1989.gada daudzi manas paaudzes cilvēki skatījās uz pirmskara čehoslovāku “pirmo republiku”, kas bija vienīgā demokrātija Centrāleiropā un Austrumeiropā, kā uz ideālu. Mēs vēlamies būt lepni par savu valsti, redzēt, kā tā kļūst par pilntiesīgu un modernu demokrātiju ar funkcionējošiem tiesiskas valsts principiem un labu starptautisko reputāciju.

Pēc atgriešanās Čehijas Republikā 2005.gadā sāku strādāt pie neatkarīgā senatora Martina Meištrika (Martin Mejstřík), 1989.gada Samta revolūcijas studentu līdera. Viņa politiskajā dienaskārtībā bija totalitārisma mantojuma apzināšana. Strādājot kopā ar viņu, ļoti daudz iemācījos un nonācu pie apjausmas – mēs nevaram padarīt savu valsti vai Eiropu par labāku vietu, ja sabiedrība neskatās acīs pagātnei un nespēj godīgi meklēt risinājumu neatrisinātiem jautājumiem.

“Eiropas Atmiņas un apziņas platforma” tika dibināta vairāku notikumu iespaidā, kas sekoja Prāgas deklarācijai, ko pieņēma 2008.gada jūnijā Prāgā konferencē, kurā es piedalījos, kad vēl strādāju Senātā pie Meištrika.

Mēs guvām Eiropas Parlamenta apstiprinājumu platformas dibināšanai Parlamenta 2009.gada 2.aprīļa lēmumā par Eiropas apziņu un totalitārismu un ES Padomes apstiprinājumu Ungārijas prezidentūras laikā 2011.gada jūnijā. Es biju atbildīga par darba grupas vadību, kas diskutēja par platformu no 2008. līdz 2011.gadam, un 2011.gadā mani ievēlēja par platformas vadošo direktori.

Vai platformai ir potenciāls turpināt darbu? Finansējums sākotnēji tika piešķirts tikai trīs gadu periodam.

“Eiropas Atmiņas un apziņas platforma” kā nevalstiska organizācija tika dibināta 2011.gada 14.oktobrī Višegradas grupas premjerministru samita laikā Prāgā. Dibināšanas dokumentu parakstīšanā piedalījās arī Čehijas Republikas premjerministrs Petrs Nečass (Petr Nečas), Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans (Viktor Orbán) un Polijas premjerministrs Donalds Tusks (Donald Tusk).

Sākotnējais finansējums pirmajiem trim platformas darbības gadiem tika piešķirts no Starptautiskā Višegradas fonda stratēģiskās dotācijas līdzekļiem. Taču platforma turpina piesaistīt līdzekļus arī no citiem avotiem. Platformas darba nozīmīgums izglītošanā un Eiropas kopējā totalitārisma mantojuma apzināšanā pašreiz sarežģītajā politiskajā situācijā Eiropā pieaug ik dienu. Mūsdienās nacionālo valstu un Eiropas līderiem jāpieņem informēti lēmumi, arī par Krieviju. Vēstures zināšanas un vēsturiskā fona pārzināšana par Eiropā notiekošo šajā kontekstā ir vienkārši neaizstājama.

Pieaugošais platformas dalībnieku skaits ir pierādījums tam, ka mūsu darbs ir ļoti nozīmīgs. 2011.gadā sākām ar 21 dalīborganizāciju un organizācijām no 12 ES dalībvalstīm. Pēc trim gadiem mums ir 48 dalīborganizācijas un organizācijas no 13 ES dalībvalstīm, Ukrainas, Moldovas, Islandes, Kanādas un ASV, un mūsu ģenerālā asambleja, biedru padome, nemaz neakceptē visus pieteikumus. Protams, mēs būtu priecīgi un pagodināti, ja citas Eiropas valdības, piemēram, Baltijas valstu valdības varētu finansiāli atbalstīt mūsu darbu. Pieejami dažādi finansējuma modeļi, piemēram, viena vai divu darbinieku sponsorēšana mūsu birojos Prāgā vai Briselē. Katrā ziņā platformai vēl daudz kas darāms mērķu sasniegšanai. Man tā ir privilēģija – piedalīties šajā procesā.

Paldies par palīdzību intervijas sagatavošanā Žaklīnei Zāberei un Guntai Nalivaiko!

 Viedokļi

Kurmītis Nu upuri. Nu komunisma. Un?
Cik var ņemties un īdēt par to? Cik zinu, šobrīd no „komunisma” valstīm pasaulē ir palikušas ZKoreja, Ķīna, Kuba … Tad ko, atbilstoši „latviskajai” žēlabu tradīcijai tagad šie „upuri” pieprasīs tiem kompensēt varbūt viņu ciešanas ???
Jeb kāda vispār jēga šim pasākumam un šīm izpētēm? PadSavienības sen jau vairs nav. Ja kāds nav pamanījis. Un latvieši kā tauta ir MORĀLI zaudējuši jebkādas tiesības kaut ko vispār pieprasīt no citiem pēc tā, ko izdarīja SAVĀ zemē ar SAVIEM līdzpilsoņiem un vēl pavisam NESEN.
Mana sievasmāte kā bērns ir pārdzīvojuši Ļeņingradas blokādi, knapi dīva palika. Un? Latvijas „komuniska upuru” valsts viņai par to nozaga pilsonību un nozīmēja pensiju, ar kuru pat viņas pašas ikmēneša zālēm knapi pietiek. Par komunālajiem maksājumiem vai pārtiku vispār nerunājot.
Latvijas morālie kropļi gandrīz miljonu savu līdzcilvēku pie pirmās izdevības, padarīja par otrās šķiras cilvēkiem. Un es neatceros, ka šie „komunisma upuri” būtu kaut kā iebilduši vai iestājušies pret šādu klaju necilvēcīgu segregāciju.
Bez tam – tie „komunisma upuri” arī ir bijuši visai dažādi. Citi mani radiņi no Helsinku grupas pateicoties šīm „represijām” tika izmesti no Pad Savienības 80-to gadu beigās un dzīvo Vācijā kopš tā laika, cepuri kuldami.
Tā ka. Viss šis sviests ar „upuriem” par procentiem 90 ir kārtējais politoloģiskais manipulatīvais pasākums, pieskaņots Aukstajam karam ar Krieviju. Un fakts, ka šie mūsu „upuri” vesela gada laikā nav pat patapuši mutīti atvērt par ŠODIEN reāli slepkavojamajiem doņeckiešiem, ko veic pro-rietumnieciskie VALSTS bandīti Ukrainā, to tikai apliecina. Ak, jā … tur taču laikam slepkavo fašisteļi nevis komunisti …
ATBILDĒT 27.februāris 2015 11:30

Pievienot savu viedokli

February 27, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Mūrniece 16. martā uz ārzemēm nebrauks

Mūrniece: Esmu skaidri pateikusi, ka 16. martā uz ārzemēm nebraukšu

Baiba Lulle, http://goo.gl/ZWIMqC

Par ebreju īpašumu restitūciju, 16. martu un to, vai Saeimas vadīšana ietekmē politisko nostāju šajos jautājumos, intervija ar Saeimas spīkeri Ināru Mūrnieci (Nacionālā apvienība (NA)).

– Esat otrā augstākā valsts amatpersona pēc Valsts prezidenta. Šis statuss ir līdzvērtīgs jūsu reālajai ietekmei politikā?

– Neesmu ne partijas, ne frakcijas priekšsēdētāja, atteicos vadīt NA frakciju. Saeimas priekšsēdētāja amata pienākumi pat paredz zināmu politisko neitralitāti, ko, atšķirībā no saviem priekšgājējiem, cenšos vairāk ievērot. Saeimas priekšsēdētājam ir jānodrošina Saeimas darbs, viņa uzdevums nav tāds pats kā vienas partijas priekšsēdētāja uzdevums. Strādāju, lai Latvijas valsts, nevis vienas konkrētas partijas mērķi, tiktu sasniegti. Es tiektos uz tādu Saeimas vadīšanas veidu, kāds ir arī virknē citu valstu, kur spīkeri distancējas no vienas partijas politisko interešu aktīvas lobēšanas.

– Iepriekšējie spīkeri nebija politiski neitrāli?

– Tas jāvērtē vēlētājiem un Saeimas deputātiem. Runāju par sevi. Protams, esmu ievēlēta no NA un mana iekšējā izjūta par tās principiem politikā nekur nepazūd, bet kā Saeimas priekšsēdētājai man primāri jādomā par valsts kopējiem mērķiem un interesēm, kā arī parlamenta darba nodrošināšanu.

– Cik aktīvi piedalījāties koalīcijas veidošanas sarunās?

– Tā kā runa bija par manu potenciālo amatu Saeimas vadībā, uzskatīju, ka nav ētiski tajās piedalīties.

– Citi vēlākie amatu ieņēmēji gan sarunās piedalījās.

– Varbūt viņiem tas likās ētiski, man ne.

– Vai, veidojot koalīciju, tika runāts par rīcību 16. martā? Bija nosacījumi ministriem un arī jums kā Saeimas spīkerei neiet leģionāru piemiņas gājienā pie Brīvības pieminekļa?

– Cik zinu, skaļā balsī vai tieši tas nebija izteikts. Protams, zemstrāvās tas virmoja, citastarp, atceroties iepriekšējo gadu, kad pēc dalības gājienā amatu nācās atstāt vides ministram Eināram Cilinskim. Bet tie nav precīzi, koalīcijas līgumā nostiprināti principi.

– Kā vērtējat jūsu partijas tieslietu ministra Dzintara Rasnača pausto gatavību 16. martā nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa? Premjere paudusi, ka arī šogad nebūs citāda attieksme kā pērn.

– 16. marts ir diena, kad pieminam Latvijas kritušos karavīrus, un es nevienu nepamācīšu, kādā veidā to darīt. Tā ir katra personiska izšķiršanās un brīvas gribas izpausme.

– Rasnačs sākotnējiem twitter ierakstiem piebildis, ka to darīs no darba brīvajā laikā. Parasti gājiens notiek ap. plkst. 11, bet šajā laikā varētu notikt Ministru kabineta komitejas sēde, un, iespējams, Rasnačs rātni sēdēs valdībā. Jautājums, vai konceptuāli NA neiestāsies pret šādas ministru brīvās gribas ierobežošanu?

– Nē, NA nekad nav uzspiedusi saviem biedriem, deputātiem vai ministriem, kā rīkoties 16. martā, un tas nenotiks arī šogad.

– Nerunāju par uzspiešanu, bet par to, ka šī brīvā izpausme tiek ierobežota – valdības vadītājai šāda rīcība nešķiet pieņemama.

– Tā ir valdības vadītājas atbildība, kā viņa rīkosies. Es personīgi vienmēr esmu iestājusies par smago vēstures jautājumu risināšanu. To konsekventi esmu darījusi, gan strādājot par žurnālisti Latvijas Avīzē, gan Saeimā, vadot Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju un rīkojot konferences. Esmu uzrunājusi par to sabiedrību gan Lestenē, gan tiekoties ar latviešu karavīriem, kuri uzsvēruši, ka viņiem ir ļoti svarīgi, lai es aizbrauktu uz Lesteni un tur runātu kā Saeimas priekšsēdētāja. Esmu skaidri pateikusi, ka 16. martā nekur uz ārzemēm nebraukšu, pirms došanās uz Lesteni piedalīšos dievkalpojumā Doma baznīcā.

– Vai mūsu atrašanās uz pulvermucas kontekstā ar Krievijas ekspansīvo politiku nepaģēr citu, piesardzīgāku amatpersonu uzvedību, citastarp, attiecībā uz piedalīšanos 16. marta pasākumos?

– Nesaprotu, kā jūs to domājat.

– Zinām, kā parasti tiek interpretēts šis gājiens un kādu rezonansi tas izsauc Krievijas un pāris citu valstu medijos, kā arī daļā Latvijas sabiedrības. Vai šajā situācijā sekas nevar būt vēl nevēlamākas?

– Tā ir cilvēku pašu izvēle un atbildība, kā viņi rīkojas.

– To jau dzirdēju. Bet jautāju, vai šajā situācijā nebūtu jārīkojas piesardzīgāk?

– Provokācijas 16. martā droši vien būs, esmu pārliecināta, ka Latvijai nedraudzīgi spēki ļoti aktīvi rīkosies arī šogad un centīsies šo jautājumu pārvērst par farsu. Esam piedzīvojuši ļoti nepatīkamas situācijas, kad ir centušies pazemot latviešu karavīru cieņu un kritušo karavīru piemiņu.

– Kontekstā ar tautas vēlētu prezidentu, ko NA parasti ir atbalstījusi, esat izteikusies, ka, «ņemot vērā dažādus riskus, patlaban ideja par tautas vēlētu Valsts prezidentu nebūtu atbalstāma». Kāpēc te jūs šos riskus ņemat vērā, bet 16. marta gadījumā – ne?

– Tas ir mans uzskats. Vispirms jābūt diskusijai par to, kāds prezidents Latvijai ir vajadzīgs šajā ģeopolitiski svārstīgajā, riskantajā situācijā. Jābūt diskusijai sabiedrībā, kurā politiķiem jāieklausās.

– Kāpēc NA maina viedokli?

– Paudu savu personisko nostāju. Priekšlikumu par tautas vēlētu prezidentu atbalstītu kādā citā situācijā, kad neredzētu lielus ģeopolitiskus riskus. Ideja pati par sevi ir ļoti simpātiska, bet tā būtu īstenojama sakārtotākā Latvijā. Šobrīd mūsu kaimiņvalsts ļoti cenšas ietekmēt sabiedrisko domu un nostiprināt savu ietekmi Latvijā un Baltijas reģionā kopumā, Latvijas politikā ieplūst nezināmas izcelsmes nauda, Latvijā notiek informatīvais karš. Ir virkne risku saistībā ar tautas vēlēta prezidenta institūcijas ieviešanu. Bažas raisa arī tas, ka par to tiek runāts sasteigti, neilgi pirms prezidenta vēlēšanām.

– Varat precizēt par nezināmas izcelsmes naudas ietekmi Latvijas politikā?

– Neprecizēšu, bet aizdomas par to tiek izteiktas un mediju telpā tās parādās.

– Saeimas vadīšanas un Eiropas prezidentūras statuss neliek NA piezemēt savus principus vai mainīt nostāju? Vai NA tikpat noraidoša kā līdz šim būs arī pret ebreju īpašumu restitūciju, par ko Ārlietu ministrija (ĀM) iesniegs likumprojektu Saeimā?

– Ko domājat ar principu piezemēšanu?

– Kaut vai tautas vēlēta prezidenta gadījumā, ko iepriekš NA atbalstīja un 2011. gadā arī iesniedza Saeimā attiecīgus Satversmes grozījumus. Arī restitūciju jautājumā no NA politiķiem dzirdēti vairs ne tik kategoriski viedokļi.

– Par tautas vēlētu prezidentu savu nostāju neesmu mainījusi. Tā bija NA nostāja 10. Saeimā. 11. Saeimā par to mēs nopietni nerunājām, diskusija par tautas vēlētu prezidentu netika aktualizēta. (NA 11. Saeimas vēlēšanu programmā gan bija ierakstīts, ka «jānosaka, ka valsts prezidentu ievēlē tauta», un «jāparedz Valsts prezidenta funkciju paplašināšana gan izpildvaras, gan likumdevējas varas, gan tiesu varas atzarā» – B.L.).

– Tā nepārtraukti tiek aktualizēta, tikai nekādi nenonāk līdz nopietnam izvērtējumam Saeimā.

– Runāju par diskusijām mūsu partijā. Es NA iestājos un sāku strādāt tikai 11. Saeimā un savu viedokli neesmu mainījusi.

Runājot par ebreju īpašumu restitūciju: tīri cilvēciski man nekas nav pret kapu un sinagogu atdošanu ebreju kopienai. Sinagoga Kandavā ir nolaista, un kauns tai iet garām. Bet jautājums ir par procesu. Izskanējis, ka par nekustamo īpašumu nodošanu varētu tapt likumprojekts par piecu īpašumu nodošanu Latvijas ebreju draudžu un kopienu padomei. Manuprāt, ja par to vienojas, jānostiprina šo īpašumu atdošana atsevišķos likumprojektos, kuros precīzi jāpasaka, kāds ir to atdošanas mērķis un tālākais liktenis, ka īpašuma saņēmējs to nedrīkst tālāk pārdot vai nodot lietošanā citiem, nedrīkst mainīt objekta statusu. Tad deputāti varētu atsevišķi izšķirties par katra īpašuma nodošanu vai nenodošanu, izvērtējot šos mērķus.

– NA strikta nostāja iepriekš bija: denacionalizācija ir beigusies. Vai pēc šiem pieciem precedentiem nevar sekot arī citi pieprasījumi, uz citiem īpašumiem var pretendēt dažādas organizācijas, kuras sevi uzskata par iepriekšējo organizāciju turpinātājām?

– Uzskatu, ka tiem ir jābūt dažādiem likumprojektiem, jo, ja visus piecus īpašumus liksim vienā, īpašumu skaitu teorētiski varētu palielināt kaut vai līdz simts. Par to, ka denacionalizācija ir beigusies, tā vienmēr ir bijusi NA nostāja. Bet, ja raugās plašāk, nevis tikai uz vienas sabiedrības grupas interesēm, tad varam runāt arī, piemēram, par Latvijas Sarkanā Krusta īpašumu atdošanu, kur ir situācija ļoti līdzīga.

– Maisam gals atkal vaļā?

– Ja vispār par to runājam, tad šai diskusijai ir jābūt atvērtai.

– NA līdzpriekšsēdētājs Gaidis Bērziņš 2012. gadā atkāpās no tieslietu ministra amata, nespējot pieņemt spēcīgo lobiju šajā jautājumā, bet nu projektu nevirza caur Tieslietu ministriju, bet Vienotības vadīto ĀM.

– Tobrīd situācija un diskusija bija savādāka. Tobrīd runāja par ļoti liela īpašumu skaita atgūšanu, kas nebija tikai sabiedriskās celtnes, runāja arī par materiālo kompensāciju vairāku desmitu miljonu latu apjomā. Tagad runā par kapiem un sinagogu. Es ļoti vēlētos iegūt detalizētu informāciju arī par pārējiem objektiem, bet tādas šobrīd nav. Tas raisa pārdomas.

– Jā, tagad prasības ir piezemētākas, bet vai tas liek mainīt NA principiālo nostāju par to, ka denacionalizācijai pielikts punkts?

– Mēs frakcijā par to neesam detalizēti diskutējuši, un attiecībā uz kapu vai sinagogu atdošanu paužu personisko viedokli, jo esmu redzējusi, kāda izskatās sinagoga Kandavā, par ko man sāp sirds. Ja ebreju draudzes būtu gatavas to pārņemt un lietot atbilstoši mērķim, par to tikai priecātos.

– Neoficiāli minēts, ka tā esot Latvijas pateicība ASV par NATO klātbūtni valstī. Tas ir pieņemams pateikšanās veids tiesiskā valstī?

– Šādu viedokli neesmu dzirdējusi. Tas, ka mums ir ļoti būtiska sadarbība ar NATO un tās klātbūtne te, ir pašsaprotami, bet restitūcija nav saistāma ne ar kādām pateicībām.

– Vai trīs ar NA saistītu cilvēku esamība Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu zinātniskās izpētes komisijā ir sakritība?

– Kuru? Varbūt jaucat ar Vienotību?

– Ir tur arī Vienotības jaunatnes organizācijas valdes loceklis Gatis Liepiņš, bet arī jūsu dzīvesbiedrs Ritvars Jansons, kurš arī kandidējis Saeimas vēlēšanās NA sarakstā, NA deputātes Ingunas Rībenas palīdze Rudīte Meņģelsone, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Artūrs Žvinklis, kurš bijis LNNK biedrs.

– Jā, R. Jansons ir mans dzīvesbiedrs, viņš ir vēsturnieks, kurš uzreiz pēc studijām pievērsās VDK jautājumu pētīšanai, strādājis Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, arī savu doktora darbu veltījis VDK tēmai. Latvijā nebūt nav tik daudz vēsturnieku, kas būtu strādājuši ar šiem jautājumiem.

Un, Žvinkļa kungs, piedodiet, LNNK biedrs – kurā gadā!

Šai komisijai ir veicami ļoti svarīgi uzdevumi, un nav brīnums, ka ir spēki, kam šī komisija ir nepatīkama un kas cenšas tās darbu traucēt vai diskreditēt. To mēģina izdarīt dažādos veidos.

– Ja mēģina diskreditēt, vai nebija rūpīgāk jāpārdomā cilvēku sastāvs, lai nebūtu pamata spekulācijām? Nav šaubu par Jansona vai Žvinkļa kunga profesionalitāti, bet par R. Meņģelsoni, kas bija Latvijas Nacionālā vēstures muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste, nevis pētniece, Vienotības pārstāvi G. Liepiņu, kuram nav pat maģistra grāds, lai gan komisija saucās «zinātniskā».

– Bet es taču nedz veidoju, nedz apstiprināju šo komisiju! Jūs taču nesāksiet izvirzīt šādu tēzi!

– Pārfrāzēšu – vai partijisko cilvēku esamība komisijā nevar radīt aizdomu ēnu par komisijas darba politizēšanu?

– Ekspertu, kas šo tēmu pārzina, Latvijā nebūt nav daudz. Cilvēki, kas ir komisijā, ir pētījuši šo tēmu ilgāku laika posmu, tie ir cilvēki ar doktora grādiem.

– Ne visi.

– Tad vismaz viņi ir eksperti šajos jautājumos.

– Jūs gan nebijāt tā, kas personiski piešķīra finansējumu komisijai, tomēr aktīvi iestājāties par tā piešķiršanu, kad to laikus nebija izdarījusi Izglītības un zinātnes ministrija (IZM).

– Es iestājos par to, lai komisijai vispār būtu iespēja strādāt, jo tās praktisko darbību centās dažādi bremzēt.

– Kas?

– Zināmi politiskie spēki, to skaitā koalīcijas partijas. Tas, ka pieņēma likumu par VDK dokumentu publiskošanu pēc zinātniskās izpētes, vispār ir brīnums, kas varēja notikt tikai īsi pirms Saeimas vēlēšanām. Sākotnējā diskusija par VDK darbības pētniecību gāja strupceļā, bet, kad par to aktīvi sāka interesēties sabiedrība un, ņemot vērā to, ka tālu vairs nebija Saeimas vēlēšanas, šis brīnums notika. Likumā bija paredzēts ar Ministru kabineta rīkojumu veidot šo komisiju. Vispirms centās bremzēt tās izveidošanu, pēc tam – padarīt to maksimāli neefektīvu, kas pastāv tikai formāli, uz papīra. Vēlāk tika rasti dažādi veidi, kā mest sprunguļus komisijas darbā, lai tā reāli nesāktu strādāt.

– Piemēram?

– Nepiešķirot finansējumu.

– Tas, ka IZM it kā aizmirsa vai nepanāca finansējuma piešķiršanu komisijai, nebija neapzināti?

– Tas nebija ne neapzināti, ne nejauši. Tas bija tīši.

– Spriežot pēc tā, kuras partijas rokās bija IZM un Finanšu ministrija, varam nojaust, kura partija meta šos sprunguļus?

– Par to, kas ir nepieciešams, lai komisija sāktu reāli strādāt, ne reizi vien runājām koalīcijas padomē, Cilvēktiesību komisijā, kuru tobrīd vadīju es, Valstiskās audzināšanas apakškomisijā, kuru vadīja Raivis Dzintars (NA), un sabiedrības saliedētības komisijā, ko vadīja Ilmārs Latkovskis (NA). Pēc tam šīs diskusijas tika pārceltas uz koalīcijas padomi, līdz panācām pozitīvu risinājumu, pateicoties sabiedrības interesei.

– Aktīvi iestājāties par finansējuma – 250 000 eiro gadā – piešķiršanu komisijai pēc tam, kad to nebija izdarījusi IZM. Neredzat tur interešu konfliktu, ņemot vērā, ka komisijas vadībā ir jūsu vīrs?

– Mans dzīvesbiedrs nav saņēmis nekādu finansējumu no šīs komisijas. Es iestājos par Latvijas valsts prioritātēm, par to, ko cilvēki man lūdza darīt pirms vēlēšanām un vēl tad, kas strādāju Latvijas Avīzē, ka šāda pagātnes izvērtēšana ir nepieciešama.

– Komisijas locekļiem nemaksā par šo darbu?

– Nē, viņi nav saņēmuši nekādu atlīdzību!

– Kam tad aiziet šis finansējums?

– Tas ir labs jautājums, par ko varētu painteresēties.

February 27, 2015 Posted by | 16.marts, Patriotisms, Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: