Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Varasiestādes pārņēmušas Gulaga muzeju Permā

Varasiestādes pārņēmušas Gulaga muzeju Permā; pazūd norādes uz Staļina noziegumiem

Varasiestādes pārņēmušas Gulaga muzeju Permā; pazūd norādes uz Staļina noziegumiem
Vietējās varasiestādes Krievijā ir pārņēmušas savā kontrolē vienīgo līdz mūsdienām saglabājušos Josifa Staļina ēras ieslodzījuma nometni “Perma-36”, mainot tajā iekārtoto ekspozīciju, kurā nu vairs nav norādes par tirāna noziegumiem, vēsta raidsabiedrība BBC.

“Protams, tas ir politisks gājiens,” raidsabiedrībai pastāstīja Urāla kalnu reģionā izvietotā Gulaga muzeja direktors Viktors Smirnovs. Telefonsarunā viņš atklāj, ka varasiestādes nevalstiskās organizācijas vadītajā muzejā amatos ielikušas savus cilvēkus.

“Memoriāls nepazudīs, bet muzeju ir pārņēmuši varasiestāžu iecelti cilvēki, kuri ir pilnībā mainījuši saturu. Tagad tas ir muzejs par nometņu sistēmu, bet ne par politieslodzītajiem. Viņi nerunā par Staļina represijām,” skaidro Smirnovs. Viņš uzsver, ka tagad muzejs zaudēs savu nozīmību.

Muzeja pārņemšana mazāk saistīta ar Staļina tēla spodrināšanu, bet vairāk ar politisko situāciju valstī, uzskata Smirnovs. “Mēs redzam, kā tiek radīta Staļina tipa valsts – milzīga vara koncentrējas viena cilvēka rokās,” pauž bažas aktīvists.

Prezidenta Vladimira Putina laikā represijas vairs nav nepieciešamas, viņš norāda, jo cilvēki esot kļuvuši paklausīgi. “Politiskā sistēma atgriežas pie totalitārisma,” secina Smirnovs.

Muzeja konflikts ar varasiestādēm sācies jau 2013. gadā. Tūkstošiem cilvēku protestējuši pret varasiestāžu mēģinājumiem to pārņemt, stāsta Smirnovs. Pērn, aizbildinoties ar neapmaksātiem rēķiniem, muzejam atslēgta elektrība un ūdens.

“Perma-36” ir 14 000 kvadrātmetru plaša teritorija ar 20 ēkām. Tā ir vienīgā ieslodzījuma nometne, kurā saglabājušās būves vēl no Staļina laikiem.

Staļina laikā nometnē turēti līdz 3000 politieslodzīto, bet Leonīda Brežņeva varas gados ap 1000 cilvēku. Starp ieslodzītajiem bija cilvēki no Baltijas valstīm un Ukrainas, kuru iedzīvotāji Krievijas medijos tagad tiek apsūdzēti naidīgā nacionālismā.

“Perma-36” nometnē vienu no saviem ieslodzījumiem izcieta arī latviešu disidents Gunārs Astra.

Nometni slēdza 1988. gadā, kad PSRS vadīja Mihails Gorbačovs. 1996. gadā nometnē iekārtots muzejs.

March 4, 2015 Posted by | gulags, piemiņa, piemiņas vietas | Leave a comment

Larionovs noliedz līdzdalību 1949.gada deportācijās

Genocīdā apsūdzētais bijušais PSRS drošības iestāžu darbinieks Nikolajs Larionovs Zemgales apgabaltiesā otrdien kategoriski noliedza savu līdzdalību 150 ģimeņu deportācijā uz Sibīriju 1949.gadā.

Larionovs teica, ka “es negribēju parakstīt šos slēdzienus, bet vadība mani piespieda to darīt”. Larionovs uzsvēra, ka viņš ir tikai tehniski pārrakstījis jau iedotus dokumentus un parakstījies tikai par to pareizu pārrakstīšanu, nevis par cilvēku izsūtīšanu. Larionovs savu vainu neatzina, bet nosodīja PSRS vadības izdoto rīkojumu cilvēku izvešanai. “Es izsaku līdzjūtību visiem cietušajiem, bet uzskatu, ka sodīt vajag režīmu, nevis atsevišķus cilvēkus.”Tiesvedība šajā krimināllietā notiek kopš 2002.gada septembra, un šajā laikā nopratināti cietušie un liecinieki. Kopumā Larionova lietā ir 131 cietušais, bet kopš tiesvedības sākuma pieci no cietušajiem miruši, savukārt aptuveni 30 tiesai atsūtījuši iesniegumu, lai lietu izskata bez viņu klātbūtnes, jo tiesā nevarot ierasties sliktā veselības stāvokļa dēļ. Daudzi cietušie uz tiesas sēdēm neieradās, nepaskaidrojot neierašanās iemeslu.

Tiesas sēdes Larionova veselības stāvokļa dēļ neturpinās ilgāk par stundu.

1921.gadā dzimušo Latvijas pilsoni Larionovu apsūdz par piedalīšanos 1949.gada deportācijās. Larionovs esot aktīvi piedalījies deportāciju otrajā vilnī, kad represēja galvenokārt Latvijas zemniecības pārstāvjus. Apsūdzētais darbojies dažādās vietās Latvijā, bet visvairāk – Talsu rajonā un pilsētā. Kopumā Larionova lietā ir 140 epizodes.

Pēc viņa parakstītiem dokumentiem, sankcijām vai citāda veida līdzdalības represēti vairāk nekā 500 cilvēku, tostarp veci cilvēki, mazi bērni un grūtnieces. 60 izsūtītie gājuši bojā. Vairākās epizodēs atbilstoši apsūdzībai Larionovs personīgi piedalījies represijās.

BNS

March 4, 2015 Posted by | represijas, Vēsture, čekisti | Leave a comment

Kāpēc piedalīties 16. marta gājienā?

04.03.2015 Raivis Zeltīts

16. marts

Kā mēs labi zinām, katru gadu 16. martā ir “īpaši bīstami apstākļi”, kas katru gadu šo dienu padara par “īpašu izņēmumu”, kurā “šoreiz gan” labāk neiet. Es šo tēzi mainītu – katru gadu 16. marta gājienā ir jāpiedalās neatkarīgi no biedēšanas un “īpašajiem apstākļiem’’. Kāpēc?

Jo mums ir jāatzīst reģiona un savas tautas vēsture. Ne ar pārākuma apziņu, ne ar kauna sajūtu, nevis tiesājot, bet drosmīgi jāpieņem sava pagātne, jo tikai tā mēs varam dzīvot tālāk. Pagātnes noliegšana noved pie lielākiem zaudējumiem ilgtermiņā nekā “īpašo apstākļu” faktori. Jau ceturtdaļgadsimtu daudzi noliedza, ka komunisma sekas un joprojām ietekmīgie čekisti Krievijā ir faktors, kas var radīt draudus, bet tagad mēs visi par to maksājam ar neostaļinista Putina karu pret Austrumeiropu. Jau ceturtdaļgadsimtu daudzi noliedza, ka rusifikācijas un kolonizācijas sekas Latvijā radīs iekšējos draudus, bet šobrīd iekšējo draudu līmenis ir augstāks nekā uzreiz pēc PSRS sabrukuma. Ja mēs būsim patiesi, nevis ”labsirdīgi” pret rupekļiem un agresoriem, tad būsim tikai ieguvēji.

Jo mums ir jāatbrīvojas no dzimtcilvēka, no kolhoznieka un verga sevī pašā. 16. marts nevar būt tikai nacionālistu pulcēšanās diena – šī diena ir tests ikvienam, kas sevi sauc par patiesi brīvu cilvēku. Jo patiesi brīvs cilvēks neslēpsies kaut kur kapos tikai tāpēc, ka cilvēkiem aiz žoga var kaut kas nepatikt. Cilvēkiem aiz žoga, kurus finansē naidīga valsts, kuri aizstāv režīmu, kas veicis noziegumus pret Latvijas valsti, tautu un cilvēci, kuri klaigā uz leģionāriem, kas savukārt ir okupācijas upuri, Hāgas konvencijas pārkāpumu upuri, nevar dot ne mazāko ticību tam, ka viņu pusē ir kaut mazumiņš taisnības. Ja mēs dodam iemeslu ticēt tam, ka svinēt 9. maiju viņiem ir lielākas tiesības nekā mums pieminēt savus karavīrus, tad mēs paši sevi nostādām dzimtcilvēka un verga lomā – nekaitināsim kungus, nekaitināsim “dižāko no PSRS tautām”, tad varbūt mūs sitīs mazāk. Slima nebrīvu cilvēku loģika, kuru mums mēģina parādīt kā pragmatisku un gudru.

Jo mums ir jāveido saikne ar savu senču piedzīvoto, lai nekas tāds vairs neatkārtotos. Tāpēc ir jāpiedalās maksimāli daudz atceres pasākumos – 17. martā, 25. martā, 14. jūnijā, Rīgā, Lestenē, Morē, Sērmūkšos, Īlē… Tā nav pelnu apraudāšana, bet gan dzīvās uguns uzturēšana, paņemot no senčiem viņu svētumus, kas ir arī mūsu svētumi, viņu spēku, kas jāatmodina mūsos pašos. Lai mēs novērtētu, ka, salīdzinot ar leģionāriem vai nacionālajiem partizāniem, mēs dzīvojam milzīgu iespēju laikā un šīs iespējas ir nevis jāizmanto īstermiņa komfortam, bet gan valstij, kas patiesībā ir tik trausla, kad aizmirstam to sargāt.

Jo mums ir jāņem piemērs no saviem varoņiem. Daudz runājam par “notikumiem” Ukrainā, ko tie, kas nemelo sev un citiem, sauc par karu. Kā jau karā, realitāte diktē savus noteikumus – tautas izdzīvošana beigu beigās nav atkarīga no dažādu gudro sarunām un “bažām”, bet gan no pašas tautas vēlmes izdzīvot. Bez brīvprātīgo bataljoniem, bez tiem miljoniem pilsoņu, kuri apgādā ukraiņu brīvprātīgos ar viņiem nepieciešamo, bez šiem varoņiem “pragmatiskie” un “gudrie” šobrīd “paustu bažas” par Krievijas spēku tuvošanos Polijas robežai. Jo šādā karā vienīgais, kas var apturēt agresoru, ir pietiekami lielu zaudējumu nodarīšana, lai katrs nākamais solis liktu apdomāties, vai tas vēl spēs turpināt. Lai arī latviešu leģionāru vairums nebija brīvprātīgie, viņiem bija ļoti spēcīga motivācija – ar ieroču spēku mēģināt apturēt agresoru, kas bija nodarījis Latvijai postu 1940. gadā un izsūtījis uz Sibīriju daudzu leģionāru tuviniekus. Glābt tos, kuri bēga no jaunām deportācijām, un nodarīt maksimālus zaudējumus komunistu spēkiem, lai Staļins nekad neiedomātos, ka latvieši tāpat vien atdeva savu valsti. Tā bija realitātes diktētā prasība, kamēr “gudrie” un “pragmatiskie” Rietumos atdeva Baltiju Staļinam. Mums ir jāņem vērā šīs mācības un jāskatās ne tik ļoti uz citu garantijām, kā uz pašu godprātīgo gatavību aizstāvēt sevi, savus tuviniekus un valsti, lai nekādas ārējās garantijas nemaz nebūtu vajadzīgas. Ja agresors zinās, ka viņš var ciest nopietnus zaudējumus, tad viņš labi padomās, pirms spert kādus tālākus soļus. Ja agresors zinās, ka mēs tāpat vien neatdosim savas ”nepareizās” piemiņas dienas, tad viņš sapratīs, ka mēs vēl neesam zaudējuši vēlmi aizstāvēt savus svētumus un neķersies tālāk pie citām piemiņas dienām.

March 4, 2015 Posted by | 16.marts, nepakļaušanās, Patriotisms, piemiņa, Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: