gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kāpēc piedalīties 16. marta gājienā?

04.03.2015 Raivis Zeltīts

16. marts

Kā mēs labi zinām, katru gadu 16. martā ir “īpaši bīstami apstākļi”, kas katru gadu šo dienu padara par “īpašu izņēmumu”, kurā “šoreiz gan” labāk neiet. Es šo tēzi mainītu – katru gadu 16. marta gājienā ir jāpiedalās neatkarīgi no biedēšanas un “īpašajiem apstākļiem’’. Kāpēc?

Jo mums ir jāatzīst reģiona un savas tautas vēsture. Ne ar pārākuma apziņu, ne ar kauna sajūtu, nevis tiesājot, bet drosmīgi jāpieņem sava pagātne, jo tikai tā mēs varam dzīvot tālāk. Pagātnes noliegšana noved pie lielākiem zaudējumiem ilgtermiņā nekā “īpašo apstākļu” faktori. Jau ceturtdaļgadsimtu daudzi noliedza, ka komunisma sekas un joprojām ietekmīgie čekisti Krievijā ir faktors, kas var radīt draudus, bet tagad mēs visi par to maksājam ar neostaļinista Putina karu pret Austrumeiropu. Jau ceturtdaļgadsimtu daudzi noliedza, ka rusifikācijas un kolonizācijas sekas Latvijā radīs iekšējos draudus, bet šobrīd iekšējo draudu līmenis ir augstāks nekā uzreiz pēc PSRS sabrukuma. Ja mēs būsim patiesi, nevis ”labsirdīgi” pret rupekļiem un agresoriem, tad būsim tikai ieguvēji.

Jo mums ir jāatbrīvojas no dzimtcilvēka, no kolhoznieka un verga sevī pašā. 16. marts nevar būt tikai nacionālistu pulcēšanās diena – šī diena ir tests ikvienam, kas sevi sauc par patiesi brīvu cilvēku. Jo patiesi brīvs cilvēks neslēpsies kaut kur kapos tikai tāpēc, ka cilvēkiem aiz žoga var kaut kas nepatikt. Cilvēkiem aiz žoga, kurus finansē naidīga valsts, kuri aizstāv režīmu, kas veicis noziegumus pret Latvijas valsti, tautu un cilvēci, kuri klaigā uz leģionāriem, kas savukārt ir okupācijas upuri, Hāgas konvencijas pārkāpumu upuri, nevar dot ne mazāko ticību tam, ka viņu pusē ir kaut mazumiņš taisnības. Ja mēs dodam iemeslu ticēt tam, ka svinēt 9. maiju viņiem ir lielākas tiesības nekā mums pieminēt savus karavīrus, tad mēs paši sevi nostādām dzimtcilvēka un verga lomā – nekaitināsim kungus, nekaitināsim “dižāko no PSRS tautām”, tad varbūt mūs sitīs mazāk. Slima nebrīvu cilvēku loģika, kuru mums mēģina parādīt kā pragmatisku un gudru.

Jo mums ir jāveido saikne ar savu senču piedzīvoto, lai nekas tāds vairs neatkārtotos. Tāpēc ir jāpiedalās maksimāli daudz atceres pasākumos – 17. martā, 25. martā, 14. jūnijā, Rīgā, Lestenē, Morē, Sērmūkšos, Īlē… Tā nav pelnu apraudāšana, bet gan dzīvās uguns uzturēšana, paņemot no senčiem viņu svētumus, kas ir arī mūsu svētumi, viņu spēku, kas jāatmodina mūsos pašos. Lai mēs novērtētu, ka, salīdzinot ar leģionāriem vai nacionālajiem partizāniem, mēs dzīvojam milzīgu iespēju laikā un šīs iespējas ir nevis jāizmanto īstermiņa komfortam, bet gan valstij, kas patiesībā ir tik trausla, kad aizmirstam to sargāt.

Jo mums ir jāņem piemērs no saviem varoņiem. Daudz runājam par “notikumiem” Ukrainā, ko tie, kas nemelo sev un citiem, sauc par karu. Kā jau karā, realitāte diktē savus noteikumus – tautas izdzīvošana beigu beigās nav atkarīga no dažādu gudro sarunām un “bažām”, bet gan no pašas tautas vēlmes izdzīvot. Bez brīvprātīgo bataljoniem, bez tiem miljoniem pilsoņu, kuri apgādā ukraiņu brīvprātīgos ar viņiem nepieciešamo, bez šiem varoņiem “pragmatiskie” un “gudrie” šobrīd “paustu bažas” par Krievijas spēku tuvošanos Polijas robežai. Jo šādā karā vienīgais, kas var apturēt agresoru, ir pietiekami lielu zaudējumu nodarīšana, lai katrs nākamais solis liktu apdomāties, vai tas vēl spēs turpināt. Lai arī latviešu leģionāru vairums nebija brīvprātīgie, viņiem bija ļoti spēcīga motivācija – ar ieroču spēku mēģināt apturēt agresoru, kas bija nodarījis Latvijai postu 1940. gadā un izsūtījis uz Sibīriju daudzu leģionāru tuviniekus. Glābt tos, kuri bēga no jaunām deportācijām, un nodarīt maksimālus zaudējumus komunistu spēkiem, lai Staļins nekad neiedomātos, ka latvieši tāpat vien atdeva savu valsti. Tā bija realitātes diktētā prasība, kamēr “gudrie” un “pragmatiskie” Rietumos atdeva Baltiju Staļinam. Mums ir jāņem vērā šīs mācības un jāskatās ne tik ļoti uz citu garantijām, kā uz pašu godprātīgo gatavību aizstāvēt sevi, savus tuviniekus un valsti, lai nekādas ārējās garantijas nemaz nebūtu vajadzīgas. Ja agresors zinās, ka viņš var ciest nopietnus zaudējumus, tad viņš labi padomās, pirms spert kādus tālākus soļus. Ja agresors zinās, ka mēs tāpat vien neatdosim savas ”nepareizās” piemiņas dienas, tad viņš sapratīs, ka mēs vēl neesam zaudējuši vēlmi aizstāvēt savus svētumus un neķersies tālāk pie citām piemiņas dienām.

March 4, 2015 - Posted by | 16.marts, nepakļaušanās, Patriotisms, piemiņa, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: