gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Vai 16. marts jāizdzēš no atmiņas un jāsvin nākamā diena?

Vai 16. marts jāizdzēš no atmiņas un jāsvin nākamā diena? Saruna ar vēsturnieku Uldi Neiburgu

http://www.la.lv/kam-celsim-pieminekli-neiburgs/

Foto - Timurs Subhankulovs

 

1944. gada 16. un 17. marts Latvijas vēsturē ir savā ziņā saistīti un pelnījuši palikt mūsu atmiņā. Atkal tuvojas 16. marts – leģionāru piemiņas diena, taču politiskajās aprindās jau gadiem jūtamas vēsmas, ka vajadzētu akcentu no 16. marta leģionāru piemiņas dienas pārbīdīt uz 17. martu, kurā 1944. gadā Latvijas Centrālās padome (LCP) sagatavoja slaveno Memorandu, pieprasot Latvijas neatkarības atjaunošanu. Abiem datumiem ir vieta Latvijas vēsturē, un vai tiešām būtu nepieciešama tāda akcentu pārbīde? To žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde vaicāja vēstures doktoram, Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājam Uldim Neiburgam.

– Daži grib, kā saka, “patumšos” un neērtos leģionāru tēlus aizstāt ar daudz gaišākiem…

U. Neiburgs: – Es teiktu, ka vispirms jāskatās abu datumu izcelsme un tradīciju nozīme. 16. un 17. martu grūti savienot, jo to priekšvēsture un tradīcijas ir atšķirīgas. 16. marts ir 1952. gadā trimdā “Daugavas vanagu” iedibināts, taču Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas tas ieguvis pavisam citu, daudz plašāku nozīmi. Turklāt politiskā “piegarša” 16. martam patlaban ir daudz stiprāka nekā vēsturiskā. Karavīru pieminēšana nonākusi otrajā plānā, kamēr pirmajā ir dažādu politisko spēku pretim stāvēšana.

– Tas pārvērties par kaut kāda veida pretošanās izpausmi?

– Drīzāk daļas sabiedrības simboliska pretestība valsts varas nespējai tikt galā ar savas valsts vēsturi. Ja jau 1998. gadā Saeima pieņēma lēmumu, ka 16. marts ir oficiāla atceres diena, tad arī vajadzēja pie tā turēties, nevis šādi mētāties. Protams, jautājums, vai pirms šā lēmuma notika pienācīga lietas izspriešana. Jau sen bija laiks saprast, ka leģions un leģionāri ir mūsu vēsture un nav ko taisnoties par kaut kādām “neonacistu demonstrācijām” Rīgā. Tā vienkārši ir Latvijas Otrā pasaules kara vēsture. Tie bija 110 – 115 tūkstoši Latvijas pilsoņu, kas daļa brīvprātīgi, bet lielākā daļa piespiedu kārtā nonāca Vācijas bruņoto spēku sastāvā. Viņiem nebija izvēles cīnīties par Latviju Latvijas armijas rindās. Tā bija liela traģēdija, taču jāapzinās, ka tie bija mūsu tēvi un vectēvi, par kuriem Latvijas valsts tajā laikā nevarēja parūpēties.

– Bet valdība teic, ka jānorobežojas, citādi no amatiem izraidīs…

– Redziet, 16. martam tradīcijas jau izveidojušās, bet 17. martam tās tikai veidojas vai to vēl nemaz nav. Pagājušajā gadā 17. datumā pie Brīvības pieminekļa pulcējās ļoti dažāda publika. Rituāliem atmiņu politikas izpausmēs ir svarīga nozīme. Par leģionāru atceres dienas rituāliem vēl varētu diskutēt, kas ko dara vai nedara, kā būtu labāk. Taču latviešiem nav lielu pretrunu saprast, kas ir 16. marts. Protams, šodien varam jautāt, vai bija politiski gudri izvēlēties datumu, kurā divas leģiona divīzijas guva kopīgu militāru panākumu pie Veļikajas upes Krievijā. Igauņi izvēlējās datumu, kad 1944. gada jūlijā pie Sinamē augstienēm sargāja Igaunijas teritoriju no otrreizējās padomju okupācijas.

Varbūt mums labāk derētu Mores kaujas vai kāda no Kurzemes lielkauju dienām, kur latviešu karavīri tiešām cīnījās uz savas zemes par savu dzimteni… Bet par 17. martu… Kā tad tas radās? Tas parādījās tikai 2001. gadā, kad Latvijas Kara muzejs ieguva LCP Memoranda oriģinālu, kurā šis datums bija ierakstīts. Bet, ja paskatās uz ārzemēm nosūtīta memoranda fotokopijas Hūvera institūta arhīvā ASV un tāpat kopiju, kas nonāca latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska štābā, tad šie eksemplāri ir vai nu bez, vai datēti ar vēlāku datumu. Kuriozi, ka pazīstamais LCP dalībnieks Leonīds Siliņš savās grāmatās raksta, ka pārfotografētās Memoranda kopijas slepeni nosūtītas ar laivu uz Zviedriju jau 29. februārī, tātad krietni pirms 17. marta. Un tā nebija vienīgā tāda veida deklarācija. Līdzīgu deklarāciju, 40 personu parakstītu, Bangerskim iesniedza vēl 1943. gada 16. oktobrī. Parakstītāju vidū bija arī LCP locekļi, kas lūdza vērsties pie vāciešiem, lai kārtotu neatkarības atjaunošanas lietu.

Atbilde no vācu puses bija negatīva, tāpēc viņš vēlāk LCP Memorandu tālāk virzīt vairs neuzņēmās. Arī latviešu pašpārvalde vismaz 12 iesniegumos vērsās pie vāciešiem un prasīja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Vēsture nav tik vienkārša, kā mums gribētos. 16. marts ir savu senču apzināšanās, savas vēstures izprašana. Bet leģions nevar būt ideāls – tas tomēr bija svešas valsts karaspēks, kurā cīnījās latvieši. Un to nevar ņemt par priekšzīmi nākotnei. Toreiz cilvēki rīkojās, spriežot, kas ir mazākais ļaunums – Vācija vai PSRS. LCP 17. marta Memorands šajā gadījumā dod labāku paraugu, jo tur ir cīņa pret abiem okupantiem, konsekventa nostāja, 1922. gada Satversme. Taču atkal, reāli skatoties – cik ģimenes skāra mobilizācija leģionā un cik daudzi zināja par LCP pastāvēšanu? LCP Memoranda parakstītāji profesors Kārlis Straubergs, sūtnis Ludvigs Sēja, arhibīskaps Teodors Grīnbergs, ģenerālis Verners Tepfers piedalījās arī 1941. gada 11. jūlija sanāksmē Izglītības ministrijā, kur pieņēma pateicības telegrammu Hitleram par Latvijas atbrīvošanu no boļševikiem. Vācieši gan neļāva šo telegrammu nosūtīt. Cits piemērs: valodnieks Jānis Endzelīns parakstīja gan LCP Memorandu, gan pēc kara tika izmantots padomju propagandā, repatriantiem stāstot, cik Padomju Latvijā labi un skaisti.

– Tad kam celt pieminekli?

– Mēs īstenībā maz zinām, kāda bija vācu un padomju varas attieksme pret Memoranda parakstītājiem. 1944. gada 21. aprīlī vācieši Tallinā aizturēja lietuviešu kurjeru Kazi Ambrazeju, pie kura atrada dokumentus par baltiešu pretošanās kustību slepenajām sanāksmēm Rīgā. Seko aresti. Latvijā aiztur sešas personas un noskaidro viņu atbalstītājus. Kad 1944. gada vasarā Alfrēda Rozenberga Okupēto austrumu apgabalu Reihsministrijā notiek sarakste, no tās izriet, ka vācieši zina 160 parakstītāju vārdus. Rozenbergs raksta, ka jāvēršas pret tiem, kas strādā dažādās pašpārvaldes ģenerāldirektorijās, un viņi jāatlaiž un vēl, ka īpaši “jāuzmana” Jelgavas Lauksaimniecības universitāte, kur arī bija virkne parakstītāju. Vēlāk, kad tiek gatavota evakuācija uz Vāciju un veidoja inteliģences sarakstus, bija rīkojums Memoranda parakstītājus tur neiekļaut. Tātad vācieši zināja šos cilvēkus, bet ,izņemot Konstantīnu Čak­sti, Ludvigu Sēju un vēl dažus, kas nonāca koncentrācijas nometnēs, pret viņiem vērstās represijas salīdzinoši nebija lielas.

Pavisam nesen noskaidrojās vēl viens interesants fakts – rakstnieku Jūliju Pētersonu, dramaturga Pētera Pētersona tēvu, čeka apcietināja jau 1944. gada decembrī Rīgā. Tas, ko viņam inkriminēja, bija tiesu izpildītāja darbs vācu laikā un LCP Memoranda parakstīšana. Pētersons nomira ieslodzījumā 1945. gada oktobrī, un tikai 1990. gadā tika reabilitēts nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Nupat iznākušajā LCP Memoranda parakstītāju biogrāfiskajā vārdnīcā “Ar parakstu par Latviju” ir arī pēc kara pazīstamā ainavu arhitekta Alfona Ķišķa vārds. Izrādās, ka viņš ir bijis 19. divīzijas slavenā Ernesta Laumaņa triecienbataljona leitnants, ar trim Dzelzs krustiem apbalvots leģionārs. Pavadījis astoņus gadus ieslodzījumā Irkutskas apgabalā, padomju laikā viņš uzvarēja vairākos Vissavienības nozīmes konkursos; bija arī viens no memoriāla nacistu upuriem veidotājiem Ančupānu kalnos. Tiesa, viņa vārdu minēt nevarēja, bija jāraksta, ka autors ir projektēšanas institūts “Komunālprojekts”. Vēlāk Ķišķis pārcēlās uz Lietuvu. Nu, ja tā skatās, tad var teikt, ka 16. un 17. marts ir diezgan cieši saistīti.

Ir viens dokuments, kas varbūt ir vēl interesantāks par LCP Memorandu. Kopā ar vēsturnieku Kārli Kangeri pagājušā gada beigās tā oriģinālu atradām Zviedrijas Valsts arhīvā, kur glabājas Vesterosas latviešu bibliotēkas dokumenti. Tā ir Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa 1944. gada 8. septembrī parakstītā deklarācija “Par Latvijas neatkarības atjaunošanu”! Todien notika pēdējā LCP vadības sēde Rīgā, kur šis dokuments tika parakstīts, un senatoram Mintautam Čakstem uztic veidot Latvijas valdību. Trimdas dažādās publikācijās šo sapulci tikai mazliet piemin un ar dažādām neprecizitātēm. Datuma uz oriģināla nav, bet tas bija uz kopijas, kas piederēja Leonīdam Siliņam. Tā kā mašīndrukas burti no pamatteksta atšķiras, visdrīzāk Siliņš datumu ielika pats. Arī senatora Čakstes vārds iedrukāts nedaudz atšķirīgi. Es to skaidroju ar piesardzību. Ja vācieši pārtvertu pilnībā noformētu dokumentu, varētu būt problēmas. Acīmredzot datumu un personu plānoja pievienot “X stundā”, kad būtu bijis iespējams šādu aktu reāli īstenot. Pauls Kalniņš drīz pēc 8. septembra devās bēgļu gaitās. Bija paredzēts, ka viņš nonāks Zviedrijā, bet vācieši viņa laivu pārtvēra un viņš nokļuva Vācijā. Tomēr slepenā sarakste starp sūtni Zviedrijā Voldemāru Salno un LCP locekļiem Kurzemē turpinājās. Rīga bija jau kritusi, kad cirkulēja dažādi plāni, kā Latvijas neatkarību varētu proklamēt ģenerāļa Jāņa Kureļa grupa. Kādam viņi šobrīd var šķist kā fantazētāji, bet viņi tādi nebija. Tieši Salnais bija iniciators LCP dibināšanai un visu laiku mudināja latviešus kaut ko darīt, lai demonstrētu apņemšanos atjaunot valstisko neatkarību un uzticību Rietumu demokrātijām. Latviešu diplomāti ārzemēs uzskatīja, ka Vācija tiks sakauta, taču viņi cerēja, ka galveno lomu pēc kara spēlēs Rietumu sabiedrotie, tāpēc bija vajadzīgs, lai pašā Latvijā būtu kādi spēki, kas skaidri deklarē, ka esam par demokrātisku valsti. LCP bija kā politisks centrs ar vairāk uz āru vērstu pretestību ar uzdevumu informēt ārpasauli.

Un atkal var jautāt: 1944. gadā Pauls Kalniņš parakstīja neatkarības atjaunošanas deklarāciju, bet kur viņa kā Saeimas priekšsēdētāja pozīcija Latvijas valsts pilsoņu aizstāvēšanā bija 1941. gada novembrī–decembrī, kad notika ebreju masveida slepkavošana Rumbulā, vai 1943. gadā, kad sākās pretlikumīgā mobilizācija leģionā?

– Bet var rasties jautājums: kā kļuva iespējams, ka pēc 1941. gada Latvijā vēl palika vairāk nekā 180 “buržuju”, turklāt augstos amatos bijuši, kamēr citi bija šauti un likvidēti?

– Ir stāstīts, ka Konstantīns un Mintauts Čakstes bijuši otrajā represējamo sarakstā, ko nepaspēja īstenot. Par tiem otrajiem sarak­stiem ir ziņas, ka provincē tādi it kā gatavoti un it kā redzēti, vismaz tā “Tēvija” rakstīja, bet tādi nekad nav atrasti. Kāpēc nerepresēja Paulu Kalniņu un brāļus Čakstes? Viņi nebija politiski aktīvi Kārļa Ulmaņa laikā. Varbūt viņu uzvārdi bija pārāk atpazīstami? To šodien vairs nevar pateikt, var tikai izteikt minējumus.

– Un ko mēs no tā šodien varam secināt? Ka cienīsim savus varoņus un turpināsim pētīt un meklēt?

– Ka meklēsim sev orientierus, bet gudrāk nekā līdz šim. Kad 2002. gada beigās sākās diskusija par pieminekli Konstantīnam Čakstem Brīvības bulvārī, tas netika pietiekami izskaidrots sabiedrībai. Tas bija kā ar āmuru pa pieri – tagad jums būs Čakste, kas simbolizēs visu pretestības kustību! Varbūt toreiz likās, ka Čakste būs pieņemams kā Rietumiem, tā krievvalodīgajai sabiedrībai un jābliež tik augšā. Trūka diskusijas par to, kas to pretestības kustību veidoja un ka tā jau nenozīmēja tikai Čaksti. Mēs toreiz nerunājām par vienkāršajiem Ventspils zvejniekiem, kas īstenoja laivu braucienus uz Zviedriju, par studentiem, kas uzturēja sakarus ar LCP. Tā vietā bija tikai Čakste un Čakste! Bet pastāvēja arī citas pretošanās organizācijas kā Latviešu Nacionālistu savienība 1942. gadā, “Latvijas sargi” 1944. gadā un pat daļa “pērkoņkrustiešu” ar Gustavu Celmiņu priekšgalā nogāja pagrīdē. Arī tās bija pretestības izpausmes! Es teiktu, ka vajadzīga tāda piemiņas vieta, kuras pamatā ir stāsts par Latvijas tautas brīvības centieniem cauri laikam, kur sabiedrība atpazīst pretošanās epizodes, sākot no ģenerāļa Ludviga Bolšteina demonstratīvās pašnāvības 1940. gadā un beidzot ar 1991. gada barikāžu aizstāvjiem. Varbūt vairāk jārunā par tādiem kā Eduards Andersons – latviešu jūrnieks, kam čeka iedeva augstāko sodamēru. Būdams tikai 25 gadus vecs, viņš kara laikā veica neskaitāmus braucienus pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju un bija viens no tiem drosmīgajiem, kas piekrita to darīt arī pēc Vācijas kapitulācijas. Zviedrijas izlūkdienests viņu uzskatīja par pašu kompetentāko no latviešiem, kas iesaistījās slepenajās bēgļu laivu akcijās. Zviedri ir uzņēmuši par Andersonu dokumentālo filmu. Mēs neesam, bet tādu pozitīvu kultūras produktu mums vajadzētu pēc iespējas vairāk. Kā “Segvārds Vientulis”, piemēram.

– Daudzu valstu galvaspilsētās ir tāda lieta kā “Nacionālo varoņu laukums” vai “Nacionālo varoņu aleja” un tamlīdzīgi. Bija taču ideja par memoriālu Brīvības bulvāra liepu alejā, tomēr Latvijā tāds godināšanas veids kaut kā nav iedzīvojies.

– Mums trūkst tā pozitīvā, tā varonības un izturības apliecinājuma. Ir daudz piemiņas vietu upuriem, daudz mazāk varoņiem. Varbūt mums no padomju laikiem apziņā iesēdies, ka pretestība nozīmē tikai šaušanu un dzelzceļu ešelonu spridzināšanu… Bet īstenībā valsts neatkarības idejas uzturēšana ilgtermiņā nereti ir svarīgāka par īslaicīgām militārām akcijām. Kureliešus arī var uztvert dažādi. Var vaicāt, kāpēc 1944. gada 14. novembrī viņi ļāvās atbruņoties, bet var atcerēties, ka 600 vīru leitnanta Roberta Rubeņa bataljons sekmīgi cīnījās. Bet kureliešu jautājumā gandrīz vienīgie, kas kaut ko dara, ir Andrejs Ķeizars, Vilnis Baltiņš un vēl daži vēstures entuziasti. Viņi sabiedriskā kārtā Ugālē izveidoja Rubeņa bataljona muzeju, atjaunoja bunkuru pie Usmas ezera, iekārtoja jaunu pretestības muzeju Rendā. Tomēr tās ir tikai privātas vēstures entuziastu iniciatīvas. No valsts puses šajā lietā nav bijis ne šādu iniciatīvu, ne domu apmaiņu. Varbūt nevajag grūst daudzus tūkstošus tikai “integrācijā”, bet atbalstīt arī šādas izpausmes?

– Jautājums paliek: vai tik tiešām 16. marts jāizdzēš no atmiņas par katru cenu? Vai tiešām tur noteikti jāiekombinē Čakste vai kāds cits? Bet tagad pie Brīvības pieminekļa jau iet jaunatne, neskatoties uz to, ka viņiem saka, ka tas “nav pareizi”.

– Bijusī kolēģe Anda Līce par 16. martu “Latvijas Avīzē” reiz rakstīja apmēram šādi: nu cik var patikt, ka tevi tur katru gadu apspļauda! Es to iedomājos tā – Lestene, Valsts prezidenta līdzdalība. Un, bez jebkādām provokācijām! Ja arī tur, kapsētā, kāds kaut ko gribētu pārmest, tas būtu nonsenss. Bet par Brīvības pieminekli man ir jautājums: kāpēc tur pirmajās rindās būtu jāiet Nacionālās apvienības politiķiem, nevis, piemēram, leģionāru mazbērniem? Man tā politiskā demonstrēšanās šķiet lieka. Es iedomājos tā, ka 16. marts ir svarīgs datums tiem, kam piederīgie bijuši leģionā, un visas dienas garumā tie, kuri vēlas, liek ziedus pie Brīvības pieminekļa. Ziedu daudzums vakarā spilgti parādītu, ko latviešiem šī diena nozīmē. Bet es neorganizētu nekādas demonstrācijas, kur jārēķinās ar policijas un provokatoru klātbūtni. Visi oficiālie pasākumi notiktu Lestenē, nekautrējoties ne no kā. Līdzīgu piemiņas brīdi varētu rīkot Vietalvā, kur ir latviešu sarkanarmiešu Brāļu kapi, jo, kaut arī daudz ko var runāt par leģionāru un sarkanarmiešu atšķirīgo nostāju un motivācijām, atcerēsimies, ka tikai 1944./45. gadā vien sarkanajā armijā nelikumīgi mobilizēja vairāk nekā 50 tūkstošus Latvijas pilsoņu. Arī viņi ir pelnījuši, ka valsts viņus kaut kādā veidā piemin.

– Par Lesteni – lūdzu, lai organizē autobusus, lai visas augstās amatpersonas, deputāti turp brauc. Bet par nacionāļiem – tad viņu vietā vajadzētu kādu biedrību, kas darītu to, ko tagad dara viņi. Jūs domājat, ka tad, ja nebūtu politiskās “oderes”, kaut kas notiktu citādi?

– Vēl jau var darīt to, ko katru gadu pirms 16. marta saka premjeri un valdības ministri – ka latviešu brīvības cīnītāji jāpiemin 11. novembrī, Lāčplēša dienā. Bet, kad pienāk 11. novembris, tad…

March 11, 2015 - Posted by | 16.marts

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: