gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Leģionāru mazdēla piezīmes

Krievija mērķtiecīgi ilgstošā laika periodā 16.martu ir padarījusi par vienu no centrālajiem „fašisma atdzimšanas” pasākumiem


16
2014.gada 16.martā pie Brīvības pieminekļa. Foto: Nora Krevneva


Ik gadu, tuvojoties 16.martam, gaisā valda taustāms satraukums par to, kā būs šoreiz – cik policistu ielās, cik skaļruņu, transparentu, cik „antifašistu”, cik lamu un spļāvienu sejā. Domājams, šis 16.marts ne par mata tiesu nebūs citādāks kā visi citi iepriekšējie, atšķirība tikai tā, ka esam Eiropas Savienības Padomes prezidējošā valsts un kaimiņš agresors ir izvērsis plaša mēroga karadarbību Ukrainā.

Varam tikai spekulēt par to, vai “Daugavas vanagu” iedibinātā karavīru atceres diena tiks izmantota kā hibrīdkara daļa, vai vienkārši kalpos par uzskates materiālu Krievijas iekšējā un ārējā propagandā, jo bez fašistiskās elpas pakausī Krievijas propaganda nespēj eksistēt.

Uzspiestā taisnošanās

Gluži ar tādu pašu regularitāti, kā katru gadu pienāk marta vidus, tā jau labu laiku iepriekš sabiedrībā kopumā un valsts pārvaldē sāk cirkulēt dažādas idejas, kā attaisnoties starptautiskajā informācijas telpā. Retoriski – bet vai valsts vadībai vispār būtu jātaisnojas par kādas sabiedrības grupas organizētu piemiņas dienu un vai vispār ir par ko taisnoties?
Iemesls, kādēļ mēs taisnojamies it kā kādas globālas neizpratnes priekšā nav mūsu pašu izdomāts, bet gan uzspiests diskurss. Krievija mērķtiecīgi ilgstošā laika periodā 16.martu ir padarījusi par vienu no centrālajiem „fašisma atdzimšanas” pasākumiem, kur tā saucamās tautiešu organizācijas var atstrādāt tajās iepriekš ieguldītos līdzekļus. Patiesībā, ja ne Krievijas īstenotā reklāmas kampaņa, tad diezin vai uz ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa pulcētos vairāk ļaužu nekā 25.martā, kad atceramies visus uz Sibīriju aizsūtītos un nobendētos.

Mēs esam ieslodzīti zināmā diskursā, kuru nenosakām mēs paši. Gluži otrādi – Krievijas varas kontrolētie plašsaziņas līdzekļi gadiem ilgi kultivējuši ideju par fašisma atdzimšanu, par neonacistu un “Waffen SS” atbalstītāju maršiem Latvijas galvaspilsētā.

Tā rezultātā no Latvijas puses mēs nerunājam vis par to, cik prātam neaptverama traģēdija bija piespiedu mobilizācija nacistiskās Vācijas bruņotajos spēkos un Sarkanajā armijā, bet gan esam spiesti taisnoties, ka mūsu tēvi, vectēvi un vecvectēvi nav bijuši kādi rūdīti nacisti un ebreju slepkavas, tikai tieši tādi paši kara upuri kā daudzi citi. Pēdējos gados ir noticis liels skaidrojošs darbs par to, kādi latviešu formējumi bija nacistiskās Vācijas bruņotajos spēkos, kā arī par to, ka 16.martā neviens normāls cilvēks neatzīmē Arāja komandas pastāvēšanu vai pastrādāto.

Pēc visa šī skaidrojošā darba starptautiski ir izveidojusies izpratne par to, kas ir bijuši latviešu leģionāri, taču pēdējā laikā tādi Krievijas propagandu apkalpojoši vēsturnieki kā Aleksandrs Djukovs sludina tēzes par latviešiem slepkavniekiem Latvijas – Baltkrievijas – Krievijas pierobežā. Vispār jau Djukovs un viņam līdzīgie regulāri vēsta par baltiešiem iedzimto nacismu – “(..) baltiešu kolaboracionisms atšķīrās no pārējiem ne tikai ar savu masveida raksturu, bet arī ar motivāciju. Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas iedzīvotājiem kolaboracionisms bija nepieciešams izdzīvošanas dēļ. Savukārt Baltijā nacistu politika bija daudz maigāka, jo vietējie iedzīvotāji paši labprātīgi sadarbojās ar nacistiem (..)”*

Mūsu skaidrojošā cīņa joprojām ir zaudēta tajā, ka Krievijas masu medijiem ir salīdzinoši vienalga – piespiedu kārtā mobilizēti latviešu karavīri vai policijas bataljoni, kur liela daļa tomēr bija brīvprātīgie un kuri tiešām piedalījās zvērībās pret civiliedzīvotājiem. Propagandai šādi “sīkumi” nav nozīmīgi, jo propagandai ir jāsatur tikai zināma daļa patiesības – pārējais var būt arī klaji izdomājumi.

Ik gadus, kad vecie vīri dodas uz Doma baznīcu un pie Brīvības pieminekļa pieminēt savējos – tādus pašus bez vainas vainīgos -, pārņem nelāga sajūta. Nē, ne jau tāpēc, ka neatbalstītu veco vīru tiesības pulcēties un pieminēt savējos, bet visas tās melu, lamu un spļāvienu gūzmas dēļ.

Abi mani vectēvi piespiedu kārtā ir bijuši leģionā, abi pēc tam bijuši filtrācijas nometnē, abiem karš bija neizdzēšama dzīves trauma. Vectēvs nekad nelepojās ar to, ka vispār karojis, no viņa nekad nedzirdēja kādus kara varonības stāstus. Viņš tikai klusējot vakara pustumsā nolika svecīti pie leģionāru pieminekļa Džūkstē. Pieminekli saspridzināja un nolēja ar sarkanu krāsu, piemiņu un atmiņas saspridzināt gan nevarēja.

Autors ir LU doktorants, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks

* Дюков А.Р. Милость к падшим: Советские репрессии против нацистских пособников в Прибалтике М.: Фонд Историческая память, 2009.

March 12, 2015 - Posted by | 16.marts, Krievija, krievu impērisms

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: