gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Latvijā destaļinizācija nav pabeigta

Latvijā destaļinizācija nav pabeigta!», saka Latvijas Universitātes profesore Vita Zelča

Intervija ar profesori Vitu Zelči – par staļinisma dzīvīgumu, par 16. marta provokatoriem – «antifašistiem» – un šīs piemiņas dienas pārveidi.


– Mani uzrunāja jūsu atziņa, ka 16. martu – latviešu leģionāru piemiņas dienu – nedrīkst svītrot no atzīmējamo dienu saraksta. Un tas ir pretēji to cilvēku uzskatiem, kuri baidās pat domās pieminēt šo dienu.

– Vairāku gadu garumā mēs, doktoranti, esam apmeklējuši 16. marta pasākumus. Mūsu vērojumi rezultējušies secinājumos, ka piemiņas rituāls ir jāpārveido. Taču vispirms ir jāiedziļinās būtībā – vēsturē un šodienā. Kāpēc Krievijā ir tāds atbalsts Putinam – 85%? Skaidrojot Krievijā notiekošā cēloņus, krievu demokrāti ļoti bieži norāda, ka viens no tiem ir nenotikusī destaļinizācija, nožēlas un atbildības trūkums. Atšķirību starp Krieviju un Ukrainu arī veido destaļinizācijas līmenis. Ukrainā destaļinizācijas pamatā ir bijusi golodomora pretcilvēciskuma apziņa un tā upuru piemiņas kopšana. Tomēr, kā vērojams ziņās no Austrumukrainas, arī tur destaļinizācija pagaidām ir bijusi tikai daļēja. Par to liecina Ļeņina pieminekļi pilsētu laukumos, padomju mitoloģijas iedzīvinājums apdzīvotu vietu un ielu nosaukumos. Latvijā destaļinizācija nav pabeigta. Ir samērā sakārtota simbolu vide, piemiņas kalendārs, totalitāro varu veikto noziegumu oficiāls nosodījums. Destaļinizācijas līmenis dažādās iedzīvotāju grupās ir atšķirīgs, to ir ietekmējusi mediju informācijas telpa. Katrā ziņā, Krievijas televīzijas kanālos uzturēta padomju režīmu glorificējoša, varas noziegumus attaisnojošā un impēriskā ideoloģija ir Latvijas cilvēku pasaules uzskatu un vērtību sistēmas destaļinizāciju bremzējošs faktors. Levada centra direktors Ļevs Gudkovs skaidro, ka destaļinizācija vajadzīga, lai atjaunotu cilvēcisko krietnumu, godprātību, godīgumu. Morāles iznīcināšana vai sterilizācija ļauj sabiedrību turēt apātijas un vienaldzības stāvoklī – tas ir priekšnoteikums autoritāru režīmu eksistencei. Krievijā sistemātiskā veidā, izmantojot polittehnoloģijas un propagandu, tiek apspiests cilvēciskā krietnuma potenciāls, proti, pilsoniskā solidaritāte. Tas savukārt veido augsni vardarbībai.

– Kāds bija staļinisma pamats? Faktiski arī šodien tas ir joprojām dzīvs.

– Perestroikas laikā sabiedrība nespēja vai negribēja tikt galā ar destaļinizāciju. Vēlāk neveiksmi cieta arī aicinājumi nožēlot, atzīt vainu, jo nebija nožēlas subjekta un bija vērojama nozieguma neskaidrība. Tas arī nogalināja morāles ideju – atbildību. Miljonu cilvēku bojāejas fakts netiek apšaubīts, bet nav atbildes uz jautājumu: kas bija noziedznieki? Upuru esamība šobrīd tiek attaisnota ar valsts augstākajām interesēm, bet atzīt padomju varu par vainīgu un nosaukt padomju režīmu par noziedzīgu joprojām negrib 64–68% aptaujāto (2012. gada dati). Iemesls nav tikai baiļu inerce, kas turpinājusies vairākās paaudzēs, bet arī «paralizējošs masu trulums, kas vienmēr iestājas, kad cilvēks paliek viens pret vienu ar viņu apspiedošo valsti». Mūsdienās vairs nevar apgalvot, ka cilvēki nekā nezina par teroru, bet viņiem nav vēlēšanās tikt galā, nav vajadzības apjēgt šos notikumus, jo to morālais novērtējums nozīmē darbojošos personu un sociālo spēku atbildības atzīšanu. Tas nozīmētu ne tikai vainīgo vārdu nosaukšanu, bet viņu obligātu kvalifikāciju ļaunuma nesēju kategorijās. Bet tā būtu aktīva, visai bīstama pozīcija. Savukārt pasivitāte joprojām tiek atzīta par labāko izdzīvošanas formu, tādā veidā atbalstot režīmu.

– Tā tas bija gan toreiz, gan arī tagad.

– Tur jau ir tā problēma. Es runāju pamatā par Krievijas sabiedrību, kaut gan arī Latvijā šie jautājumi nav atbildēti. Tāpat arī Krievijas sabiedrība pati nespēja rast atbildi uz jautājumu, kas ir atbildīgs par padomju noziedzīgo politiku. Šā novērtējuma trūkums ļāva bez ētiska novērtējuma atstāt arī abus Čečenijas karus, terora atmosfēru Ziemeļkaukāzā, vēlēšanu imitāciju, politiskās slepkavības un tamlīdzīgi. Spriešana un kolektīvās dzīves morālā vērtēšana ir saistīta ar sabiedrības rīcībspēju.

– Tas nozīmē, ka morālā problemātika pazuda jau sen, sākotnēji, kad veidojās jēdziens «padomju cilvēks».

– Jā, tā ir. Padomju sistēmas eksistence bija iespējama, jo iedzīvotāji bija demoralizēti un dzīve izpostīta, terora laika sabiedrībā izplatījās nometņu likumi. Ilgu laiku cilvēks atradās apstākļos, kad vispār nevarēja runāt par morāli – ikviena izvēle masu represiju apstākļos un terora atmosfērā bija amorāla, jo subjektīvā tikumība veidoja konfliktu ar apkārtējo vidi. Tas nozīmēja represiju draudus vai nodevību pret kādu no sev tuvajiem cilvēkiem. Par nelojalitāti padomju sistēmai, par izkrišanu no tās, iekšēju pretošanos tika sodīts ne tikai pats šis cilvēks, bet arī viņa ģimene, draugi, kolēģi un arī pavisam sveši cilvēki. Piespiedu kolektīvā atbildība iznīcināja morāles problemātiku. Bet morāle nevar rasties vienkāršā, nediferencētā sabiedrībā. Tā rodas tikai tur, kur veidojas atsevišķu cilvēku, autonomu sociālo veidojumu un grupu daudzpusējas saites. Morāle rodas kā saskaņotu interešu un uzvedības noteikumu principi un normas.

– Kā uz šā fona izskatās latviešu leģionāru piemiņas diena 16. martā?

– Uzskatu, ka 16. martam – leģionāru piemiņas dienai – ir jābūt kā totalitāro varu noziegumu rezultātā zaudētās paaudzes piemiņas dienai. Nacistiskā Vācija, pārkāpjot starptautisko Hāgas konvenciju, kas iekarotājvalstīm aizliedza armijā iesaukt iekaroto zemju iedzīvotājus, ar pārliecināšanas un represīvajām metodēm veica Latvijas iedzīvotāju masveida mobilizāciju. Leģionā tika iesaukti apmēram astoņi procenti no toreizējā Latvijas iedzīvotāju kopskaita. Tiek lēsts, ka nacistiskās Vācijas Bruņoto spēku rindās dzīvību zaudēja 30 000–50 000 Latvijas iedzīvotāju, apmēram 25 000 nonāca Rietumu sabiedroto gūstā un 50 000 – Padomju Savienības gūstā, proti, otras klaji represīvās un totalitārās valsts gūstā. Oficiālā statistika vēsta, ka pēc karadarbības beigām 1945. gada 1. jūnijā Latvijā bija 1,51 miljons iedzīvotāju, tādējādi – apmēram 3,3% no šā iedzīvotāju kopuma atradās padomju karagūstekņu nometnēs. Visi šie skaitļi Latvijas mērogam ir lieli, tādēļ ir iespējams runāt par zaudēto paaudzi. Cilvēkiem, kuriem totalitārie režīmi ne tikai liedza pilnvērtīgu dzīvi, bet arī iesaistīja savā lielajā noziegumā – karā, kā arī pakļāva represijām, sadarbībai ar drošības iestādēm, ierobežoja izglītības un darba iespējas.

– Latviešu leģiona likteņa pirmsākumi faktiski meklējami pašā kara sākumā.

– Protams. Ne latviešu leģions, ne arī 16. marta piemiņas diena nav aplūkojami kā atsevišķas sociālās parādības. Tās ir vienas no daudzām tajā notikumu virknē, kas sākās 1939. gada 23. augustā, kad nacistiskās Vācijas un komunistiskās Padomju Savienības vadoņi sadalīja Austrumeiropu ietekmes sfērās un faktiski vienojās par saskaņotu kara sākumu. Bez Molotova – Ribentropa pakta, Padomju Savienības īstenotās Latvijas okupācijas 1940. gadā un nacistiskās Vācijas okupācijas 1941. gadā, bez abu totalitāro valstu kara nebūtu izveidots latviešu leģions. Latvijas iedzīvotāju iesaistīšana šajā karā bija noziegums pret cilvēci. Tāpat kā Latvijas iedzīvotāju masveida mobilizācija Padomju Savienības Bruņotajos spēkos 1944.–1945. gadā. Karā dzīvību zaudēja, tika ievainoti un sakropļoti arī padomju armijā iesauktie Latvijas iedzīvotāji, kuri tāpat pieder zaudētajai paaudzei – totalitāro režīmu politikas rezultātam. Zaudētās paaudzes piederīgo cilvēku likteņi caurauž lielas daļas Latvijas iedzīvotāju ģimeņu identitātes.

– Jūs uzskatāt, ka 16. marta piemiņas dienas rituāls jāmaina. Kāpēc?

– Jā, ir maināms 16. marta rituāls, it īpaši Rīgas centrā notiekošais. Līdzšinējā forma ir sevi izsmēlusi vairāku iemeslu dēļ. Gadskārtējo rituālu jēga ir uzturēt sociālo kārtību – tātad arī identitāti veidojošās vērtības. Nepieciešams ar kopību, ar emocionālo saviļņojumu šīs vērtības atjaunot, lai sabiedrība ar tām turpinātu dzīvot. Leģionāru piemiņas gājienā, kas notiek Vecrīgā un Brīvības pieminekļa laukumā, ir saplūdušas divas rituāla tradīcijas. Pirmā – Atmodas laika un 90. gadu sākuma –, kad ar lielu gājienu formātu tika pieteiktas padomju režīma represēto un diskriminēto cilvēku tiesības uz esību ne tikai atmiņā, bet arī no jauna topošajā demokrātiskajā valstī. To varēja nosaukt par vēstures ēnu iznākšanu publiskajā telpā. Otra 16. marta rituālu formējošā tradīcija ir Latvijas valsts oficiālo atceres dienu tradīcija, kuras galvenais elements ir augstu amatpersonu klātbūtne un viņu teiktās runas. 16. marts kopš 2000. gada vairs nav valsts atceres dienu sarakstā un tajā arī vairs neatgriezīsies. Tomēr šis atceres rituāls nu jau 15 gadu cenšas nemainītā formā saglabāt valstiska mēroga pasākuma veidolu vai ilūziju par šīs dienas vietu valsts kalendārā. To pastiprina arī vietējo mediju ziņas, fokusējoties uz amatpersonu klātbūtni vai prombūtni, viņu izteikumiem. Taču 16. marts nav Latvijas oficiālā piemiņas diena.

– To, ka šī diena vairs nav valsts oficiālo piemiņas dienu sarakstā, var skaidrot ar varas elites gļēvumu un neprasmi, nevēlēšanos skaidrot vēsturi. Tagad ir vēl nožēlojamāk: valdības ministri, lūk, drīkst doties uz Lesteni pieminēt kritušos leģionārus, savukārt pie Brīvības pieminekļa to darīt nedrīkst. Absolūta liekulība no varas puses. Taču ir noticis tā, kā ir noticis, un šobrīd jādomā, kā šo dienu veidot ne tikai kā konfrontācijas pasākumu, bet arī kā emocionāli un morāli augstvērtīgu pasākumu.

– Vēl viens būtisks rituāla maiņas iemesls ir konfrontāciju un agresiju veicinošā vide, kas ir izveidojusies ap šo rituālu un to ļoti tieši ietekmē. Mēs 16. marta rituālu novērojam jau kopš 2008. gada, esam pētījuši arī tā ģenēzi un norisi jau kopš pirmsākumiem. Šie pētījumi ļauj izdarīt secinājumus. Katru gadu ir pieaudzis organizāciju un cilvēku skaits, kas 16. martā Rīgas centrā ierodas ar nolūku izraisīt konfrontāciju ar leģionāru piemiņas gājiena dalībniekiem. Tāpat par šīs dienas simbolu ir kļuvusi lielā policijas koncentrācija, policistu ķēdes un nožogojuma barjeras. Pērn, ļoti sliktā laikā, kad plosījās putenis, konfrontācijas laukums jau bija aptvēris ne tikai Doma laukumu un Brīvības pieminekļa laukumu, bet arī Bastejkalnu un Operas skvēru. Bija ieradušies ne tikai vietējo «antifašistu» un prokrievisko organizāciju pārstāvji, bet arī vācu «antifašisti». Jau vairākus gadus bija acīm redzams, ka politiskā pārliecība ir tikai ļoti nedaudzu pret 16. marta pasākumu protestējošo cilvēku rīcības motivācija. Vairākums konfrontāciju alkstošo ir algotņi – gan organizācijas, gan indivīdi, kuriem ir jāveic noteiktas funkcijas – jātur plakāti, jāizkliedz lozungi un saukļi, jāprovocē leģionāru piemiņas pasākumu atbalstošie cilvēki. Kas viņus atalgo, un no kurienes ir šie līdzekļi, tas ir Latvijas drošības struktūru ziņā, noteikti viņiem šī informācija ir. Šie cilvēki, kuru vārdus es nezinu, vienkārši sadzīviski no gada gadā izskatās arvien labāk, tas arī ļauj spriest, ka šis algotņu darbs nav slikti apmaksāts.

– Protams. Lūk, šogad «antifašistu» 16. marta izpriecām Krievija esot piešķīrusi 25 000 eiro.

– Situācijā, kad Rīgas centrā valda agresīva, totalitārisma upurus zākājoša gaisotne un tiek veiktas Latviju kā demokrātisku valsti diskreditējošas darbības, lielā mērā ir zudusi 16. marta rituāla morālā jēga – piemiņa. Tai vienkārši vairs nav enerģijas, par galveno ir kļuvusi konfrontācijas izturēšana un provokāciju novēršana. Taču šī konfrontācija ir bez jēgas, jo tā ir mākslīga, teatralizēta darbība, kuras uzdevums ir barot pret Latviju vērsto informatīvo karu.

– Bet ko darīt?

– Šobrīd situāciju ir iespējams risināt, radot jaunu 16. marta rituāla formu un rodot jaunu vietu. Manuprāt, rituāla transformēšanā vajadzētu piedalīties leģionāru piemiņu pārstāvošajām sabiedriskajām organizācijām, baznīcai un masu pasākumu rīkošanas profesionāļiem – režisoriem un producentiem, lai izveidotu 16. marta šā laika saturam – zudušo dzīvju piemiņai, līdzjūtībai, totalitārisma nosodījumam – atbilstīgu rituāla formu.

Manuprāt, nevajadzētu rīkot leģionāru piemiņas gājienu Rīgas centrā. Tā tiktu novērsta naidu un agresiju provocējošā konfrontācija, kas situācijā, kad valda informatīvā kara eskalācija, notiek karš Ukrainā, terora akti Rietumos un Austrumos, būtu nekrietnības pildīta. Šodien galvenais – nepieļaut vardarbību. Ir jārēķinās ar kaimiņvalstī impēriskās propagandas rezultātā uzplaukušo nepieciešamību pēc ļaunuma, kas var tikt vērsts pret Latviju un tās cilvēkiem jebkurā pasaules malā. Situāciju var mainīt, to pārcērtot, aizejot no galvenā laukuma. Šī rīcība nekādā ziņā nebūtu vērtējama kā gļēvulība. Tas būtu absolūti racionāls un demokrātijas vērtību cienošu cilvēku solis pašreizējā ģeopolitiskajā un drošības situācijā.

– Ir cilvēki, kas tomēr vēlas nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, un to nevar liegt.

– Ziedus Rīgā pie Brīvības pieminekļa var nolikt individuāli visas dienas ilgumā, tos var nolikt arī pie Komunisma terora upuru pieminekļa Torņakalnā. Tāpat ir arī piemiņas pasākums Lestenē. Ļoti žēl, ka šobrīd Rīgā nav īpašas piemiņas vietas abu totalitāro režīmu upuriem. Nākotnē par to kļūs rekonstruētā Okupācijas muzeja memoriāls (Vēstures taktila), kas arī varētu kalpot par «zudušās paaudzes» atceres dienu pasākumu vietu. Lestenes piemiņas pasākuma rituāla spēcīgākais un emocionālākais brīdis ir kopīgā Tēvreizes skaitīšana. Tā vieno visus sanākušos, saviļņo, spēcina, attīra un dod impulsu dzīves turpinājumam. Pagājušajā gadā Lestenē Tēvreizes nebija, un tāpēc, manuprāt, palika rituāla nepabeigtības sajūta. Lestenes piemiņas pasākumam vispiemērotākā ir dievkalpojuma forma. Pasākums iegūtu, ja neuzstātos politiķi. Būtu nepieciešama arī pasākumu rīkošanas speciālistu palīdzība muzikālās daļas izveidē. Pēdējos gados vērojamas gan repertuāra, gan priekšnesuma problēmas.

March 13, 2015 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: