gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

D. Šēnbergs par totalitārisma izpēti

Didzis Šēnbergs: Totalitārisma izpēte un Rasnača provokācija

Upuri, ciešanas un varmākas nebija zināmi, valdīja kolektīvais atmiņas zudums – šāds bija stāvoklis Eiropā pirms divdesmit pieciem gadiem, mostoties no padomju totalitārisma un tā pavadoņiem. Upuru piemiņa ir izšķirošs morāls stūrakmens, kura dēļ sociālās atmiņas politika prasa pat jutīgāku, rūpīgāku un skaidrāku īstenošanu kā citas jomas. Cieņu pret upuru ciešanām jāapvieno ar sabiedrības tiesībām zināt. Der paturēt prātā tiem, kas šobrīd daļu no sociālās atmiņas politikas izcērt ar neveiklu cirvi.

Atklātība un skaidrība pagātnes pieminēšanas un vēstures lietās ir neatsverama. Tāpēc mums ir jānoraida visām lietām dzīvē viegli piešķiramos iemeslus – “strīdi”, “latviešu kašķīgais raksturs”, “personību konflikts” (Viesturs Sprūde, LA, 2015. gada 9. marts) – un jānoskaidro īstās problēmas, kas skar Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijas darba sociālās atmiņas jomā traucēšanu.

Uzskatu, ka pie vainas būs viena cilvēka – Dzintara Rasnača – sakāpināta godkāre, lepnība un nespēja šķirt zīmēšanos no zinātnes.

Pēc totalitāro režīmu sabrukuma Eiropā izveidoja apjomīgus, valsts atbalstītus sociālās atmiņas un izpētes centrus. Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platformas biedru saraksta pārskats atklāj, ka nereti tās ir lielas, pilnvērtīga personāla un valsts pietiekami finansētas institūcijas. Gods un slava Okupācijas muzejam, tomēr tā ir privāta institūcija. Piemēram, Polijas Nacionālās atmiņas institūts ir ievērojama iestāde pat šai lielajai valstij – ja atmiņa neviļ, ap divtūkstoš līdzstrādnieku, arhīvā vien ap 900 darbinieku, lustrācijas nodaļā 200, izdoti ap 500 sējumu – monogrāfijas, dokumentu krājumi, konferenču materiāli –, budžets ap 55 miljoni eiro. Latvijā ir divdesmit reizes mazāk iedzīvotāju – atbilstoši ap simt darbinieku ar divarpus miljoniem eiro gadā. Nekā līdzīga nav! Jā, bijusi Vēsturnieku komisija, bijis Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, atsevišķu vēsturnieku un arhivāru entuziasms, bet kopumā – sociālas atmiņas politikas joma ir divdesmit piecus gadus pret upuriem un pret sevi nepadarīts darbs un nenokārtots parāds. Vēstures zinātne mums ir katastrofāli nefinansēta, un profesionālu vēsturnieku kritiski maz.

Nepieciešamība pēc nacionālā sociālās atmiņas institūta un baisais vēstures nozares finansiālais stāvoklis jāvērtē, apskatot pērn veiktās izmaiņas “čekas maisu” likumā, kas paredzēja zinātniskas komisijas izveidi (normatīvie akti nosaka, ka “starpdiciplinārs” attiecināms uz zinātnes nozarēm, nevis ministriju resoriem). Apstākļos, kad Nacionālajā arhīvā vien ir pāri par miljonu Valsts drošības komitejas dokumentu, šai komisijai bija jātop par iedīgli, virzītājspēku nākotnē veidojamam Nacionālās sociālās atmiņas institūtam, kura funkcijas būtu pētniecība, dokumentu digitālas pieejamības veicināšana, atmiņas politikas atbalsts, lustrācija, populārzinātniska izglītošana. Tāpēc pēc arhivāra Aināra Bambala ierosmes 2014. gada aprīlī piekritu palīdzēt un līdzdarboties komisijas praktiskā izveidē. Lai gūtu sabiedrības uzticību tik jutīgā lietā kā represijas un slepeni dokumenti, bija nepieciešams augsts komisijas prestižs sabiedrībā un ārkārtīgi plašs, acīmredzams valdības atbalsts zinātniekiem. Pretējā gadījumā ne upuriem, ne bijušajiem represīvo instanču līdzstrādniekiem nebūs pamata uzticēties, arī zinātniskajiem pētījumiem jābauda augsta sabiedrības uzticība.

Veidojot komisiju, tika nosprausti divi galvenie ētiskie principi. Pirmais – zinātniskuma princips, kas paredzēja, ka starpdisciplinārajā komisijā iekļaujami vienīgi kvalificēti, politiski neitrāli pētnieki ar doktora zinātnisko grādu. Otrais – antikolaboracionisma princips, kas noteica, ka komisijā nevar strādāt par lietpratējiem un lemt par to bijušie čekisti, čekas informatori, represīvo, ideoloģisko, piesegiestāžu darbinieki, protams, bijušie komunisti. Lai nodrošinātu maksimālu objektivitāti Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktora vietnieks Armands Plāte lūdza Latvijas Universitātei, Vēstures un filozofijas fakultātei, Vēstures institūtam un citām institūcijām deleģēt zinātniekus. Zinātniskuma principu praksē ar nelieliem izņēmumiem izdevās īstenot, tikai vēsturnieks Ritvars Jansons bija “VL!”/TB-LNNK deputāts, Rudīte Meņģelsone “VL!”/TB-LNNK deputāta palīdze, bet Gatis Liepiņš – partijas “Vienotība” jaunietis, kurš uzreiz atkāpās no amatiem partijā. Izņēmumi bija pamatoti – Jansona kunga disertācija ir par VDK, savukārt Liepiņš ir viens no dažiem arhivāriem, kas praksē strādā ar VDK dokumentiem. Tikai Meņģelsonei un Liepiņam nav zinātniskā grāda. Arī princips par bijušo komunistu klātbūtnes neesību ievērots – nevarēja iekļaut vienu pazīstamu vēsturnieku, kurš okupācijas laikā bija darbojies PSKP. Komisijas vadītāju, Vācijā dzimušo, Zviedrijas pieredzi guvušo vēstures doktoru Kārli Kangeri, kā arī vadītāja vietnieci, ASV un Francijā izglītību guvušo tiesību doktori Kristīni Jarinovsku ierosināja Latvijas Universitāte, vietnieku, populāro vēsturnieku Ritvaru Jansonu – Okupācijas muzejs.

Mēs bijām likuši pamatu, lai komisijai ir augsts prestižs un sabiedrības uzticība. Komisija 2014. gada augustā tika izveidota, un izglītības un zinātnes ministre saskaņoja tādu komisijas reglamentu, kas noteica gan to, ka komisija plānu, finanšu un ekspertu ziņā ir maksimāli autonoma, padota vienīgi ministrei, gan to, ka komisijas personālsastāvs nav pakļaujams politiskām manipulācijām, gan to, ka tās sakarā nevar darboties bijušie VDK darbinieki un kompartijas dalībnieki.

Diemžēl, priekšvēlēšanu gaisotnē sākās praktiskas problēmas ar komisijas finansējumu 2014. gadā, kas netika risinātas, bet tā vēl nebija “mirstamā kaite”, kas sagrautu tās darbu. Vēsturnieki, juristi, sociologi, arhivāri bija entuziasma pilni un, sākot ar pērnā gada jūliju, strādāja bez atalgojuma. Uzreiz ir jāuzsver, ka neviens zinātnieks komisijā līdz šai dienai nav astoņus mēnešus saņēmis nevienu centu par savu darbu tajā. Jāilustrē, ka vadītājs Kangeris, viņa vietnieki Jarinovska un Jansons ir piedalījušies vairāk par 70 institūciju sanāksmēs, komisijas sēdēs un citos darba notikumos, sagatavoti ap simt dokumentu, lai varētu uzsākt praktisku darbu, komisija, lai ņemtu vērā sabiedrības intereses, ir ziņojusi desmitiem forumos, sākot ar universitātes zinātnes popularizēšanas sarīkojumiem, raidījumiem, beidzot ar Saeimas komisijām un darba sanāksmi ar Valsts prezidentu. Līdztekus ritēja darbs, lai apzinātu neaprakstītos arhīvu fondus, aprakstīto dokumentu apjomu, kuru vajadzētu digitalizēt, par to tika nolemts privātpersonu līdzekļu piesaistīšanai izveidot digitalizācijas krātuvi, kas, savukārt, piesaistīja brīvprātīgos, piemēram, plaši pazīstamo Ilmāru Poikānu, plānojot dokumentu padarīšanu elektroniski pieejamus pētniecībai un ar laiku sabiedrībai. Protams, dažs var uzskatīt, ka šis ir vaļasprieks, tomēr saprātīgi cilvēki secinās, ka likumdevēja noteiktais un izpildvaras uzdotais tomēr ir darbs, par kuru kaut kad jāsāk maksāt.

Tas nav noticis. Astoņi mēneši iztērēta laika, entuziasma un enerģijas bez valsts atbalsta.

Nav zināms, kādi motīvi vadīja prasību pārņemt VDK izpētes komisiju uz Tieslietu ministriju, taču komisijas locekļi to nelūdza. Vēl vairāk – kā man ir stāstījuši virkne zinātnieku – komisija bija pret pārcelšanu Rasnača padotībā, neredzot tam pamata, jo šīs ministrijas funkcija nav administrēt zinātniskās pētniecības programmas, turklāt lemts tika slēgtās sēdēs, neaicinot komisijas pārstāvjus. Īstenībā pat nevienam komisijas loceklim, kas tomēr ir privātpersonas, netika atsūtīts lēmums – par to uzzināja no preses.

Arī padotības maiņa nebūtu traumējoša, ja tieslietu ministrs būtu attiecies pret zinātniekiem kā pret līdzvērtīgiem partneriem, kuriem ir vienots mērķis. Rasnača atbildība parādās pērn pirms budžeta pieņemšanas. Ministrs netikās ar komisiju pirms valsts budžeta pieņemšanas, nedz veica nepieciešamas darbības, lai novērstu nesaskaņotas rīcības raisītas kļūdas. Un kļūdas (cerēsim, ka tas ir vienkārši aiz neprasmes) bija. Diez vai kāds šobrīd noliegs, ka Ministru kabineta 76. priekšlikums likumprojekta “Par valsts budžetu 2015. gadam” 2. lasījumam ir brāķis? Tur tiešām vajadzēja īpašu iztēli, lai iesniegtu tā veidotu budžeta apakšprogrammu, kas paredz atalgojumu tikai divām štata vietām, kad komisijā ir četrpadsmit dalībnieku, pie tam komisijai jāalgo vēl eksperti. Turklāt jau īsajā paskaidrojumā norādīts, ka šīs divas štata vietas paredzētas ministrijas centrālajam aparātam. Savukārt, zinātnieku atalgojuma vietā jaunajā valsts budžeta 19. Tieslietu ministrijas sadaļas apakšprogrammā 09.06.00 “Totalitārā režīma dokumentu zinātniskā izpēte un nodarītā kaitējuma aprēķināšana” no pieprasītiem 250 tūkstošiem eiro lauvas tiesa jeb 203 952 paredzēti nevis zinātnieku atlīdzībai, bet gan “Precēm un pakalpojumiem”. Kurš pēkšņi izdomāja, ka, esot valdības ieceltai komisijai, zinātniskā pētniecība ir kā ārpakalpojums jāiepērk iepirkumu procedūras kārtībā? Droši vien, ka ne jau Rasnačs ar savu roku rakstīja priekšlikumu, bet, ja jau ministrija kaut nejaušības dēļ pieļāva muļķīgu alošanos, tad atbildīgs vadītājs censtos maksimāli nākt pretim vēsturniekiem kopīgo uzdevumu sasniegšanā. Piebildīšu, ka paskaidrojums pie priekšlikuma liecina, ka līdzekļi ir domāti šīs – VDK zinātniskās izpētes komisijas darbības – nodrošināšanai, nevis citai “PSRS zaudējumu aprēķināšanas” komisijai.

Taču politiķu kļūdas tika labotas, dzēšot uguni ar benzīnu. Komisijas vienbalsīgi rakstveidā lūgtais, Ministru kabineta sākotnēji ieceltais administratīvais vadītājs Armands Plāte, kuram bija pieredze zinātnes programmu administrēšanā, tika laipni aizraidīts, 2014. gada 22. decembrī solot atklātu konkursu uz administratīvā vadītāja vietu. Pēc tam klusi šajā vietā tika pieņemts Rasnača kā deputāta palīgs Saeimā Jānis Tomels, kuram nav juridiskās izglītības un kurš arī kā politiķis kandidēja 12. Saeimas vēlēšanās, bet netika ievēlēts. Citēšu komisijas priekšsēdētāju Kārli Kangeri: “Pirmā sēde ministrijā [..] jau tad Rasnača kungs atnāca un pateica, ka komisijā ir tādi cilvēki, kas “mums nepatīk un nav pieņemami” (LA, 2015. gada 9.marts). Kas tas ir? Pirmkārt, diskriminācija uz vecuma, dzimuma, etniskās izcelsmes, reliģiskās, seksuālās vai politiskās pārliecības pamata. Otrkārt, tā ir klaja zinātniskās darbības brīvības ignorēšana un pētniecības kā politiski neitrālas prestiža graušana. Acīmredzama attieksme izrīkoties ar zinātnisko darbību kā pa savu politikānisku dzimtmuižu? Varbūt sakāpināts lepnums. Jebkādi argumenti par komisijas “nesadarbošanos” te pilnīgi noraidāmi, jo komisijai sadarbība vēl nebija uzsākta. Ja kādam tēvs ir Kubaņas kazaks, tad etniskā izcelsme svītro juridisko zinātņu doktora grādu ar vienīgo disertāciju Latvijā publisko dokumentu informācijas pieejamībā?

Cita nekorekta un nekoleģiāla darbība – komisijas reglamenta, pret kuru necēlās iebildumi ne Saeimas komisijai, ne Valsts kancelejai, aizmuguriska atcelšana, atsūtot nesaskaņošanas dokumentu rakstveidā, dienu pirms paredzētās tikšanās par šiem jautājumiem. Tieslietu ministrija ar 6.janvāra dokumentu Nr. 1-18/23 noraidīja iespēju reglamentu saskaņot, atzina, ka komisijai “nav piešķirti līdzekļi tās darbības nodrošināšanai un nav sava personāla”, kā arī uzsvēra, ka nevienā normatīvajā aktā nav noteikta komisijas padotība tieslietu ministram. Valdības komisijā ieceltie vēsturnieki nav personāls? Un kam ir piešķirti līdzekļi, ja ne komisijas darbības nodrošināšanai? Politiskām izklaidēm? Citādi kā asu nelabvēlības žestu šo dokumentu tulkot nevar, atkal citēšu komisijas vadītāju: “komisija bija galīgi nokritizēta, arī ar tādu domu, lai “no augšas” parādītu, kas te ir kungs un noteicējs. Es tādu varas pozīcijas izrādīšanu uzskatu par nepieņemamu, un mani tas ļoti kaitina. Mani uztrauc, ka 17. decembrī komisijai apstiprina budžetu un 22. decembrī mūs jau izlamā, ka komisijā ir cilvēki, kas nestrādā un ir “nedraudzīgi”” (LA, 2015. gada 9. marts). Laika periodā no 6. janvāra līdz 6. martam, kad numurēts saskaņošanai jaunais reglaments, spēkā esoša reglamenta nebija, oficiālas komisijas sanāksmes nenotika, neierašanās uz sēdēm ir sapņi.

Totalitārisma represiju dokumenti nav lādēti ar labestību, sabiedrībā valda neviennozīmīga noskaņa pret padomju ideoloģiju, taču šāda kundziska, pavēloša attieksme nevar veicināt zinātnisko darbību. Lasītājiem būs interesanti uzzināt, ka visa papīru darba laikā Rasnačs nevarēja izdarīt pat tik daudz kā piešķirt komisijas locekļiem oficiālas elektroniskā pasta adreses, kas izglītības un zinātnes ministrijā jau bija paveikts, ievietot ministrijas interneta lapā oficiālu informāciju ar komisijas locekļu zinātniskās darbības aprakstu, kas arī jau bija paveikts iepriekš, zinātniekiem pat nepiešķīra maziņu istabu, kur uzturēties komisijas vadītājam, kā arī iestādes pastāvīgās caurlaides. Protams, var uzskatīt par sīkumu, bet vai sabiedrība zina, ka, neesot telpām nevienā valsts iestādē, astoņus mēnešus valdības institūcijas zinātnieki ir spiesti satikties kafejnīcās? Ja Rasnaču izliktu no kabineta uz prezidentūras pusgadu, liekot pildīt ministra pienākumus Aldaru ielas kafejnīcā “Ezītis miglā”, atņemot algu, pašam maksājot par visiem izdevumiem, tad, iespējams, būtu līdzvērtīga diskusija.

Likumsakarīgi, ka šādos apstākļos vairāki komisijas locekļi atbalstīja sākotnēji Ritvara Jansona izteikto ideju (LA, 2014. gada 9. maijs), kuru šogad atbalstīja profesors Jānis Lazdiņš, Kristīne Jarinovska, Mārtiņš Kaprāns, Bonifācijs Daukšts un citi komisijas locekļi, ka vissaprātīgākais būtu represiju izpētes komisijas administrēšanu nodot profesionālai, neatkarīgai zinātniskajai institūcijai – Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūtam, kam ir pieredze atbilstošu programmu vadībā. Tika gūta institūta, kā arī universitātes rakstveida piekrišana šim risinājumam, kas ļautu politiķim Rasnačam saglabāt politisko seju un patrona tēlu pār šo komisiju, bet zinātniekiem – beidzot ķerties pie darba. Vienlaikus komisijas priekšsēdētāja vietniece Kristīne Jarinovska pēc komisijas priekšsēdētāja Kārļa Kangera aicinājuma pieprasīja Tieslietu ministrijai informāciju, kā ir līdz šim tērēta apakšprogrammas nauda, vai to saņem Jānis Tomelis, kāds ir administratīvā vadītāja Tomeļa amata apraksts, kā tikšot veikts iepirkums, kā arī vērsās Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, lai gūtu korupcijas speciālistu atzinumu, vai komisijas vadība ir valsts amatpersonu statusā, kā arī vai varēs piedalīties iepirkumā par zinātnisko pētniecību, ja jau piedalās iepirkuma specifikācijas izstrādē.
Lūk, šajā brīdī, kad bija rasts saprātīgs, tiesisks un uz mērķi orientēts risinājums, sākās provokatīvā ālēšanās un apvainojumu mētāšana. Pasakas, ka LPSR VDK pret latviešu tautu vērsto totalitāro noziegumu dokumentu digitalizācijas krātuvei nepieciešams kaut kāda ziņu nopludināšana.

Lai nepārstāstītu neslavu ceļošas ziņas, minēšu tikai divus piemērus. Viens – par atsevišķiem komisijas locekļiem, kas iestājās par pāreju uz Vēstures institūtu, tika izplatītas nepatiesas ziņas, teiksim, ka Jarinovska “reorganizācijas rezultātā zaudējusi darbu Tieslietu ministrijā, kas arī varētu būt iemesls, kādēļ viņai nav saglabājušās koleģiālas attiecības ar bijušajiem kolēģiem”, kas, protams, ir neslavu ceļoši izdomājumi. Otrs – kad komisija kategoriski protestēja pret vēlmi izslēgt komisijas priekšsēdētāja vietnieci Jarinovsku, kam nav nekāda pamatojuma, bet priekšsēdētājs Kangeris informēja sabiedrību, ka: “Ja tieslietu ministrs Dzintars Rasnača kungs [..] apgalvo, ka daļa komisijas locekļu atbalstot ministrijas rīkojumu no komisijas izslēgt Jarinovskas kundzi, tad tie ir tīrie meli,” (LETA, 2015. gada 3. marts), uzsverot, ka komisija negrasās “dancot pēc ierēdņu stabules”, tad augsto amatpersonu atbildes gājiens bija draudēt nomainīt visu komisiju, “jo Kangera kunga vadībā pašreizējo komisijas darbu varētu raksturot kā totāli impotentu” (NRA, 2015. gada 4. marts). Profesors Bonifācijs Daukšts par šo jokoja, ka visu komisijas locekļu veselības stāvoklis tomēr ir sensitīvi personas dati, bet, nopietni skatot, diez vai ir daudz veidu, kā vēl iedarbīgāk graut totalitārisma izpētes prestižu sabiedrībā, padarot komisiju smieklīgu.

Kas tas ir, ja ne politiskais spiediens?

Pazīstamais cīnītājs par atklātību Ilmārs Poikāns jeb NEO norāda: “Būtu Tieslietu ministrija skaidrībai informējusi, cik un kādiem nolūkiem jau iztērējusi no VDK izpētes komisijas naudas, ja pētījumiem nauda tikai no jūnija.” Šos līdzekļus nedrīkst izmantot, piemēram, t.s. “PSRS zaudējumu atlīdzināšanas komisijai” vai citām ministrijas politiskām aktivitātēm, tāpēc jautājums ir vietā!
Šos jautājumus ir daudzas reizes uzdevuši komisijas locekļi, kā arī es esmu šodien uzdevis tieslietu ministram rakstveidā, taču situācija prasa uzdot arī publiski, gaidot atklātu atbildi.

Kurš un kāpēc pieļāva rupju kļūdu 2015. gada budžeta plānošanā, ministru kabineta 76. priekšlikumā likumprojekta “Par valsts budžetu 2015. gadam” 2. lasījumam, VDK komisijas zinātnieku atalgojuma vietā iekļaujot vairāk ne kā 203 952 eiro “Preces un pakalpojumi”?
Kāds ir faktiskais 19. Tieslietu ministrijas sadaļas apakšprogrammas 09.06.00 “Totalitārā režīma dokumentu zinātniskā izpēte un nodarītā kaitējuma aprēķināšana” izlietojums no 2015. gada 1. janvāra, ņemot vērā, ka neviens komisijas loceklis un neviens zinātnieks nav saņēmis neviena centa?
Kādu iemeslu dēļ vairāk ne kā trīs mēnešu laikā nav piešķirtas ne elektroniskā pasta adreses, ne telpas komisijas darbam, ne pat darba kabinets komisijas priekšsēdētājam?
Kādu iemeslu dēļ par iepriekš apakšprogrammā paredzētajiem atalgojuma līdzekļiem varēja pieņemt ministrijā Dzintara Rasnača bijušo palīgu Saeimā Jāni Tomelu, bet nevarēja noslēgt darba līgumu ar komisijas priekšsēdētāju Kārli Kangeri, kas par velti jau strādā astoņus mēnešus?
Kurš un kādu iemeslu dēļ izlēma paziņot VDK izpētes komisijai š.g. 6. janvāra dokumentā, ka tai nav sava personāla, ka tai nav piešķirti līdzekļi darbības nodrošināšanai un neviens normatīvais akts nenosaka padotību tieslietu ministram?
Kurš ir paziņojis plašsaziņas līdzekļiem, ka Kangera vadībā visa komisija ir “totāli impotenta”?
Kurš un kādu iemeslu dēļ izlēma svītrot no komisijas reglamenta, neiekļaujot arī nevienā citā tiesību aktā, liegumu komisijā līdzdarboties bijušajiem čekistiem un PSKP biedriem?

Šīs atbildes tieslietu ministram jāsniedz ne jau man, bet sabiedrībai līdz tai Ministru kabineta sēdei, kurā viņš gatavojas politisku iemeslu dēļ mainīt komisijas sastāvu, informējot arī publiski, vai viņš ir bijis PSKP biedrs un, ja ir bijis, tad, kad iestājies komunistiskajā partijā un kādos apstākļos. Atsevišķi komisijas locekļi mani ir informējuši, ka jau Atmodas laikā, kad citi cilvēki iestājās par Latvijas neatkarību, 1988. gada 11. novembrī Dzintars Rasnačs ticies ar PSKP CK politbiroja locekli, CK sekretāru V. Medvedevu, uzdodot jautājumus, kas saistīti ar PSRS Konstitūcijas pilnveidi, taču man nav zināms, vai tajā brīdī vai arī vēlāk viņš bijis komunistiskās partijas, kuras CK kontrolēja VDK, biedrs vai arī ne.

Diemžēl kādreiz morāli imperatīvi prasa pateikt arī asu, griezīgu viedokli, lai tas tiktu sadzirdēts un lai tiktu saprasts, cik būtiska kļūda ir veikta. Paužu viedokli, ka rīcība, pieļaujot īstenībai neatbilstošu, neslavu ceļošus apgalvojumu izplatīšanu par trauksmes cēlēju, kas norāda uz būtiskiem trūkumiem finanšu plānošanā ministra vadītajā resorā, kā arī, īstenojot publisko varu, lai veiktu izrēķināšanos, rada iespaidu par totalitārisma recidīvu publiskajā varā.

Reiz Aivars Ozoliņš “Dienā” veidoja vārdkopu kā “čekas stila provokācijas”. To nelietošu, tomēr vēlos uzsvērt, ka esmu ārkārtīgi vīlies, ka šai Latvijai tik sarežģītajā laikā savas patmīlības dēļ ir gatavi izpostīt vārgo un būtisko, nedomājot, ka netieši lieliski pakalpo Putina varai un naidīgai Latvijai ideoloģijai. Olivers Everts (TVNET, 2014. gada 27. februārī) publicēja no Genādija Balašova pārņemta termina “Putina sūkātāji” iedvesmotu rakstu, kurā min dažādus Kremļa mīksto varas pakalpiņus. Varbūt līdzvērtīgu mūžīgu lāstu cienīgi, tikai paši neapzinādamies, putinisma roklaižas ir radikāli konjunktūristi, kuri sev vien zināmu iemeslu dēļ posta sociālās atmiņas politikas trauslos pamatus, gandējot tādas lietas kā ar lielu bezatlīdzības entuziasmu uzsāktā VDK zinātniskās izpētes komisija? Kauns pār tādiem!

No presē lasītā esmu iepazinis virkni nosvērtu, patiesi patriotisku un godājamu “VL”-TB/LNNK biedru, sākot ar Raivi Dzintaru, Imantu Parādnieku, beidzot ar Gaidi Bērziņu, Ināru Mūrnieci, kuri neatļautos šo baiso stilu pret vēsturniekiem. Vai patiesi partija nevar vienu pārkarsušo galvu remdēt un savaldīt?

Sociālā atmiņa un totalitārisma pētniecība ir smagas, nopietnas lietas. Vienalga, cik ilgi paliks amatā Rasnačs – līdz 16. martam, līdz jūlijam vai gadiem, bet laba lieta jau gana sabojāta. Pret VDK zinātnisko izpēti nedrīkstēja izturēties ar to nepanesamo vieglumu, lepnumu un augstprātību, kā tās lietas tika darītas.

Didzis Šēnbergs,
LPSR VDK pret latviešu tautu vērsto totalitāro noziegumu dokumentu digitalizācijas krātuves valdes loceklis

March 15, 2015 - Posted by | izpēte

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: