gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Šodien pieminam 1949. gada deportāciju upurus

Tā diena būs atmiņā līdz pēdējai elpai… Latvijā šodien pieminam 1949. gada deportāciju upurus

 

Foto - Timurs Subhankulovs

1949. gadā vairāk nekā 42 tūkstoši Latvijas pilsoņu bez tiesas un taisnības tika nodēvēti par kulakiem, bandītiem, viņu atbalstītājiem un necilvēcīgos apstākļos izsūtīti uz Sibīriju. Par to Kandavas novada muzejā atgādina piemiņas istaba, uz kuras sienas ir mākslinieces Ingas Brīniņas gleznojums. Latvijas Politiski represēto apvienības Kandavas nodaļas vadītājs Pēteris Briedis un Ilga Kalniņa (attēlā) atceras tos savus daudzos tuviniekus, kuri guldīti Sibīrijas zemē.

Kandavas novada muzejā ir istaba, kas stāsta par komunistiskā režīma represiju vēsturi: uz vienas sienas – gleznojums, kurā redzamas dzelzceļa sliedes un vagons, uz otras – virs sliežu ceļiem zīmītes ar 1941. un 1949. gadā no Kandavas deportēto novadnieku vārdiem, uzvārdiem un nometinājuma vietu nosaukumiem.

“Kad represētie ierodas muzejā, viņi sāk meklēt – kur tad es, kur mana dzimta,” stāsta muzeja direktore Sarma Anģēna. “Idejas un mākslinieciskā noformējuma autore ir Kandavas mākslas skolas pedagoģe tekstilmāksliniece Inga Brīniņa. Tālumā aizejošais vilciens ir viņas gleznojums uz sienas, tāpat viņai bija ideja – uz sliežu ceļu attēla pielipināt zīmītes, kur rakstīti deportēto vārdi, – ja nu kāda kļūda, tad viegli to noņemt un pielikt pie sienas citu, precizētu zīmīti.”

Turpat lasāms dzejolis – “Aizejošās paaudzes testaments”, kurā paustas sāpes par to, ka šai paaudzei 
reiz tika atņemta ziedošā 
tēvuzeme.

Pavisam no Kandavas puses uz Sibīriju tika aizvesti vairāk nekā astoņi simti cilvēku. Pašreiz Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) Kandavas nodaļā ir 78 cilvēki.

Kandavnieku piemiņas vietas

Šogad LPRA konferencē tās vadītājs Gunārs Resnais uzslavēja Kandavas muzeja un apvienības Kandavas nodaļas teicamo sadarbību vietējās vēstures izpētē un deportāciju upuru piemiņas saglabāšanā.

“Mums tā labā sadarbība izveidojusies tāpēc, ka ir brīnišķīgs apvienības Kandavas nodaļas vadītājs Pēteris Briedis,” teic Sarma Anģēna. “Viņš ir virzošais spēks, kuram ir dažādas idejas. Mēs tās palīdzam īstenot gan ar morālu atbalstu, gan arī – materiālu, ko saņemam no novada domes vai kultūras pārvaldes. Ideju īstenošanai naudu ziedojuši arī līdzcilvēki un partijas.”

Savulaik, kad vēl pastāvēja Tukuma rajons, bijusi doma paplašināt piemiņas vietu turienes stacijā, bet gadu nekas neesot noticis. Tad kandavnieki izlēmuši – veidosim savu piemiņas istabu, jo represēto atmiņu un arī bilžu krājums jau bijis liels. Ar 2000. gadu muzejs pārņēmis no kultūras nama darbiniecēm pienākumu rīkot piemiņas brīžus. Kandavā ir divi represēto piemiņas akmeņi – viens centrā pie mākslas skolas, otrs – pie Kandavas stacijas, no kurienes sākās sāpju ceļš uz Sibīriju. Tradicionāli tā arvien ir pirmā vieta, kur represētie noliek ziedus, bet pēcpusdienā pulcējas muzejā kopā pasēdēt un parunāt.

Centra piemiņas akmens atjaunošanas un vietas labiekārtošanas projektam izdevies piesaistīt arī ES naudu, un Pēteris Briedis ar gandarījumu atceras, ka pērn 1. oktobrī, kad projekts pabeigts, svinīgā sarīkojumā piedalījušies daudzi cilvēki, toskait bērni un jaunieši. “Toreiz ļoti emocionāls brīdis bija, kad skolēni lasīja mūsu izraudzītos represēto atmiņu fragmentus,” atceras S. Anģēna.

Pirms piemiņas pasākumiem Pēteris uzrunā skolu direktorus personīgi, aicinot piedalīties, un tad daudzi skolēni arī ierodas godināt deportēto piemiņu.

“Man bija iecere, ka skolēniem vienu vēstures stundu gadā varētu rīkot muzejā,” stāsta Pēteris.

Sarma Anģēna piemetina: “Tad, kad tikko izveidojām muzejpedagoģisko programmu “Represijas Kandavas novadā 1941. – 1949. gads”, muzejs vēl bija kā neatkarīga juridiska persona, tāpēc man bija jāpiedalās plānošanas sanāksmēs novada domē. Tad es skolu direktoriem iedevu šo programmu, un aicinājums uz muzeju bija sadzirdēts.” Diemžēl pēdējā laikā skolu atsaucība mazinājusies.

Pie skolas – istrebīķels

“1949. gada 25. martā izvedēji pēc manis atnāca uz Grenču skolu,” atceras politiski represētā Ilga Kalniņa. “Man toreiz bija trīspadsmit gadi. No paša rīta jau biju redzējusi braucam mašīnas pa ceļu, bet nenāca prātā, ka mani sūtīs prom. Vecākiem agrāk piederēja diezgan liela saimniecība, apmēram 80 hektāri, bet papam jau visa mantība bija atņemta 1948. gadā, un viņš to tā pārdzīvoja, ka nomira ar sirdstrieku… Skolotājs Vītols ienāca klasē, pajautāja, vai man liecība jau izsniegta, un tad es sapratu, ka vairs labi nav. Pameklēja liecību, iedeva. Istrebīķels jau gaidīja pie skolas durvīm, un tad gājām no Grenču skolas līdz Sātiem, bija dubļi un sniegs. Mamma jau bija saņemta ciet, ieraudzīju viņu sēžam smagās mašīnas piekabē. Vecākais brālis, toreiz Kandavas tehnikuma audzēknis, izsūtāmo sarak­stos bija, taču viņu meklējuši tikai nākamajā dienā, bet brālis paslēpies salmos virs kūts un tā paglābies, netika aizvests.”

Šodien, 25. martā, pie Ilgas ieradīsies ciemos meitas, znots un divi mazdēli ar sievām, un viņa apņēmusies stāstīt tuviniekiem par Sibīriju: “Manas mantas mamma nebija paņēmusi līdzi, jo, tā kā nakšņoju pie tantes tuvāk skolai, viņa domāja, ka es jau palikšu tepat. Man tik vien bija līdzi kā zils mētelītis un skolas grāmatas, vairāk nekā.

…Sliedes izbeidzās Čeremošņikos, un tad mūs sēdināja liellaivās un veda pa Obu līdz Šegarkai. Tad brauca kolhoza priekšnieki un izmeklēja, kurus ņems kā darbiniekus. Mana sādža bija Markelova.

Tomskas apgabala Šegarkas rajonā tukumnieku bija daudz. Kolhozā cēla nelielu HES, un tās celtniecībā latviešus nodarbināja.”

Ilgai atļauts atgriezties Latvijā 1956. gadā, mammai – gadu vēlāk. Ilga pārradās mājās, bet nebija kur dzīvot. Labi, ka viens no kādreizējiem tēva saimniecības strādniekiem atļāvis apmesties pie viņa mazā istabiņā. Ilga Tomskā bija sākusi mācīties lauksaimniecības tehnikumā, Latvijā iestājās Smiltenes tehnikumā. Pēc tam neklātienē pabeidza Lauksaimniecības akadēmiju un strādāja ciltslietu stacijā.

Sibīrijā Ilga skolā mācījās kopā ar Ilgoni, izsūtīto no Talsu puses, kas vēlāk kļuva par dzīvesdraugu. Ilgonis ar māsu 1949. gada 25. martā bija gājuši uz skolu un pa ceļam paņemti, bez pārtikas, bez kādām citām mantām… Vecāki palikuši Latvijā, vienīgais, kam bija nācies braukt kopā ar viņiem, bijis tēva brālis.

Ilga piemin, ka viņas tēva dzimta visa ir represijās izpostīta, visi guļ Sibīrijā – tēva māsas, brāļi, onkuļi…

“Pateicos Dievam, ka esmu Kandavā”

Represētie atdevuši muzejam daudzas savas lietas – pulksteni, fotoaparātu, nazi un citus priekšmetus. Vitrīnā apskatāma Pētera Brieža mātes Zelmas Sibīrijā izšūta saktiņa. Tāpat muzejs saglabājis bērnu zīmējumus par deportāciju tematiku, kas tapuši īpašās vēstures stundas laikā. Pirms Pētera Brieža Latvijas politiski represēto apvienības Kandavas nodaļu vadīja Inese Krecere. Muzejā ir viņas pierakstu klade, kurā pēdējais teikums pauž vārdos neizsakāmo emocionālo pārdzīvojumu: “Nometos ceļos, noskaitu lūgšanu, pateicos Dievam, ka atkal esmu Kandavā.”

Muzejā glabājas arī citu represēto atmiņas, un šīs mapes Sarma Anģēna skolēniem izsniedz, ja vajadzīgas zinātniski pētniecisku darbu rakstīšanai. “Tā ir liela vērtība,” saka muzeja vadītāja. Bijusi iecere tās izdot grāmatā, bet, lai to īstenotu, vispirms jāatrod finansējums.

“Šis dzejolis izsaka mūsu likteni”, teic Ilga un iedod man nokopētu Dagnijas Gudriķes dzejoli “Uz Sibīriju aizvestajiem”, kas beidzas ar rindām: “Bet tiem, kas pārnāks,/ Mūžam atmiņā līdz elpai pēdējai būs diena tā.”

March 24, 2015 - Posted by | represijas, REPRESĒTIE

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: