Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kur palicis spēks

Represēto piemiņas dienās jāgodina viņu dzīvesgriba

S_ru_vestis_ieva_cika-media_large

Par padomju varas varmācības upuriem, tajā skaitā 1949.gada 25.martā uz Sibīriju izsūtītajiem, var runāt un domāt dažādi. Var pamatoti šausmināties par prātam neaptveramu garīgu un miesisku nežēlību pret miermīlīgiem cilvēkiem, tajā skaitā ļoti daudziem bērniem, ko veikusi totalitāra valsts, tās varas īstenotāji un atbalstītāji. Var un noteikti vajag izzināt, izpētīt, aprakstīt un uzskaitīt visus šāda veida noziegumus pret nevainīgiem cilvēkiem cerībā, kas tas novērsīs līdzīgu režīmu un to noziegumu pret cilvēci rašanos nākotnē. Kā redzam joprojām Eiropā un civiet pasaulē, pilnībā pasargāti no tā neesam arī pēc tik daudz asiņu izliešanas un ciešanām.

Tomēr man šodien liekas svarīgāk runāt nevis tik daudz par ļaunas, totālas un mežonīgas varas rīcību, bet gan par to cilvēku rīcību, izvēli un gribu, pret kuriem šī vara vērsās. Galu galā tā nav nekāda netverama un bezpersoniska represēto masa ar numuriem vārdu vietā. Tie ir īsti cilvēki ar vārdiem, uzvārdiem un saviem dzīvesstāstiem. Daudzi no viņiem vēl ir mūsu vidū, nemaz nerunājot par viņu bērniem un mazbērniem. Turklāt izsūtīšana, sodīšana ar nāvi vai nosūtīšana uz gariem gadiem Sibīrijas vergu nometnēs, pastarpināti skāra arī viņu ģimenes locekļus un tuviniekus, kam paveicās palikt Latvijā un ārpus dzeloņstiepļu žogiem. Taču arī viņiem bija jāizdara sava izvēle par to, kā vērtēt notikušo un dzīvot turpmāk.

Spēka pavedieni

Ir skaidrs, ka katram padomju varas varmācības tieši un netieši skartajam cilvēkam ir savs īpašs stāsts un tie nav pilnīgi vienādu sižeta līniju caurvīti. Diemžēl daudzus stāstus mēs nekad vairs neuzzināsim, jo tie aizgājuši mūžībā, pašiem stāstītājiem nepārnākot no izsūtījuma un moku vietām vai baiļu iespaidā apzināti izvēloties klusēt pat ģimenes lokā. Pārāk daudz stāstu nav palicis arī no tiem cilvēkiem, kas, noticot padomju varai, novērsās no saviem tuviniekiem vai tieši piedalījās un atbalstīja šo varmācību.

Tomēr daudzajās pārcietušo cilvēku atmiņās un stāstos, kas lasīti, dzirdēti, filmās iemūžināti un ģimenēs mantoti, ir visai skaidri redzami līdzīgi spēka pavedieni. Kad par spīti necilvēcīgajiem apstākļiem, garīgām un miesiskām ciešanām, kā arī drūmajām nākotnes izredzēm (neaizmirsīsim, ka sākotnēji izsūtījums bija paredzēts uz mūžu), cilvēki spēja saskatīt jēgu gan savai dzīvei, gan savu bērnu nākotnei.

Tieši katra cilvēka stāja iepretim varai ir tā, kas galu galā pieveic un nogāž no māla kājām visnežēlīgākās un asiņainākās varas. Ja cilvēkam ir gribasspēks un apziņa, ka ļaunai varai nebūs iespējams salauzt viņa cilvēcību un vērtības pat vissmagākajos apstākļos, tad varas mūris sāk pamazām drupt. Tas ir iespējams tikai tad, ja cilvēks skaidri apzinās, ka savu patību var saglabāt arī par spīti varas milzīgajam spiedienam.

Nemāku teikt, kā cilvēki izsūtījumā un nometnēs tieši pieņēma lēmumus, taču diezgan daudz var nojaust no atmiņu krājumiem. Piemēram, izraujot bērnus no skolas un nosūtot uz Sibīriju, padomju varai neinteresēja, vai viņi varēs turpināt mācības skolā un vai viņi ir spējīgi mācīties krievu valodā. Tie bija tautas ienaidnieku bērni izsūtījumā uz mūžīgiem laikiem. Tādēļ tā bija vecāku atbildība parūpēties par savu bērnu nonākšanu skolā un pie iespējas vēlāk arī augstskolā, un to viņi arī darīja. Turklāt latvietības saglabāšana izsūtītajās ģimenēs bija papildus darbs, ko vecāki uzņēmās ļoti skarbos apstākļos un par spīti tam, ka atgriešanās Latvijā nebija garantēta.

Nekāda medus maize cilvēkus negaidīja Latvijā arī pēc atgriešanās, un pietiekami nožēlojama dzīve bija arī dzimtenē palikušajiem un padomju varas atstumtajiem tautas ienaidnieku tuviniekiem. Vai ļauties padomju varas kārdinājumiem, kas nozīmēja arī cilvēkam svarīgo līdzšinējo vērtību maiņu, vai arī saglabāt dzīvu savu vērtību kodolu, atsakoties no daudziem padomju varas “labumiem” – tāda izvēle daudziem cilvēkiem Latvijā bija jāizdara vēl ilgus gadus pēc drūmākajiem Staļina valdīšanas gadiem.

Sajust bijību

Lasot atmiņas un stāstus par izsūtījumā un nometnēs pārdzīvoto, ir visai viegli aizķerties un palikt tikai tajā pāridarījumu līmenī, jo varmācība ir bijusi patiešām šausmīga. Turklāt cilvēki jau neraksta tādā veidā, ka es nolēmu darīt tā un tā. To, kāds gribasspēks bija nepieciešams un kādas izvēles cilvēkiem bija jāizdara, var nolasīt netieši un vairāk aizdomājoties par to, kas atmiņu lappusēs nav tieši vārdā nosaukts un uzrakstīts.

Patiesībā mēģināt to labāk apjaust ir censties iedomāties sevi līdzīgā situācijā – ko es darītu tādā brīdī un tādā vietā. Un tas nozīmē iepazīties ar no padomju varas cietušo cilvēku atmiņām vairākkārt un dažādos dzīves posmos, jo vienu lietu cilvēks var saprast pusaudža vecumā, citu brieduma gados un ar ģimenes dzīves pieredzi, vēl citu jau pavisam cienījamā vecumā.

Varētu jautāt, kāda jēga par to ir runāt tagad, ja mūsu ikdienas dzīvē saskaramies ar pavisam citām lietām un diezin vai kāds mūs uz Sibīriju kādreiz vēl sūtīs? Kaut vai tādēļ, lai saprastu, cik nožēlojams ir Latvijas sabiedriskās saziņas telpā cītīgi kultivētais noskaņojums par to, cik slikta ir dzīve mūsu valstī, kā valsts mums nedod to un šito, kā tā neizaudzina un neizskolo mūsu vietā bērnus.

Ja reiz mūsu tautas gēnos ir tik daudz cilvēku, kas par spīti lielajām padomju varas nodarītajām ciešanām ir izaudzinājuši savus bērnus, saglabājuši latvietību un savu vērtību kodolu, tad kā gan mums šodien ceļas mēle gausties par šausmīgi grūto dzīvi un neesošo dzīves jēgu?

Autore ir neatkarīgā žurnāliste

March 25, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Nākamā pietura – Sibīrija

 Inese Liepiņa, speciāli Dienai. 2015. gada 25. marts http://goo.gl/jjBk1q

“Rokas gaisā! Atskanēja balss no mājas stūra. Viņi pienāca klāt un ar durkli mums pie muguras ieveda istabā. Lika, lai savācam siltākās drēbes, ēdamo, un aizveda mūs mūža skaudrākajā ceļā,” tā 1949. gada 25. martu – savu izsūtīšanas dienu – atceras Leonards Elsts, kurš tobrīd bija vien 14 gadu vecs puika.

Neizdevīgs varai

Neilgi pirms izsūtīšanas Leonarda tēvs bija notiesāts un ielikts cietumā. Kā pats Leonards stāsta, viņu vajadzējis novākt no ceļa, jo nebijis izdevīgs valdošajai varai: “Vienudien tēvam atnāca lieli nodokļi, kurus viņš nomaksāja. Pēc laika atsūtīja vēlreiz tieši tādu pašu summu. Tēvs aizbrauca noskaidrot, kāpēc tā. Tur viņam neko nepaskaidroja un mājās vairs nepalaida. Bet neilgi pēc tam notiesāja uz diviem gadiem. Viņš palika cietumā, bet mūs izsūtīja uz Sibīriju.”

Izsūtīšanas dienu Leonards atceroties tik skaidri, it kā tas būtu noticis vakar: “Pulkstenis četri naktī, karavīri ar dūri klapēja pa loga rāmjiem, kliedzot, lai ceļamies. Pamāte lika, lai stāvam klusu. Pēc brīža šķita, ka viņi ir aizgājuši. Pamāte teica, lai ar māsu aizdedzinām lukturīti un ejam paskatīties.” Tālāk sekoja jau iepriekš minētais stāsts. Leonards pats iejūdzis zirgu, sasēdinājis visus kamanās un devies uz Preiļiem, no kurienes tālāk ar auto ģimene nogādāta Aglonā. Tur viņus jau gaidījis vagonu ešelons: “Mūs iesēdināja iekšā tajā lopu vagonā. Kad iekāpām, tur jau bija cilvēki, viņi visi raudāja.”

Baigais ceļš

Atmosfēra vagonā arī visu turpmāko ceļu, kas ilga 18 dienu, bijusi baiga – cits raudājis, cits sēdējis nodurtu galvu vai skaitījis lūgšanas. Visu ceļu valdījusi neziņa – kur vedīs, cik tālu, kas būs? Vienīgi paši mazākie atmaidzinājuši gaisā esošās bailes: “Skaidri atceros, kā mans mazais brālītis pa logu ieraudzīja, ka uz kādas mājas jumta bija uzlīdusi kaza. Šis tik gardi sāka smieties, ka smiekli pieskandināja visu vagonu.”

Grūti bijis ne vien garīgi, bet arī fiziski: ēdiena bijis pavisam maz – no mājām līdzi paņemtā sausā maize un prosas putra. “Pieturvietās mums iedeva trīs spaiņus – vienu ar prosu un divus ar vārītu ūdeni. Protams, ka tā bija par maz, katram tika vien pa divām trim karotēm,” atceras Leonards.

Pa kartupelim uz cilvēku

Pēc 18 dienām vilciena vagoni apstājušies stepē netālu no Omskas. Izkāpjot no vagona, pretī bijuši vietējie, kuri gluži kā veikala skatlogā izvēlējušies, kurus cilvēkus ņemt sev. “Mēs viņus saucām par pircējiem,” piebilst Leonards. Vēršu pajūgos esošie bagāto kolhozu īpašnieki iesākumā savā starpā sadalījuši stiprākos, darbaspējīgākos cilvēkus, taču ģimenes ar bērniem “palikušas pāri” švakāko kolhozu īpašniekiem.

“Mums apkārt saskrēja daudz bērnu, kuri visi skatījās uz mums un pētīja. Es apmulsis prasīju – kāpēc jūs uz mani tā skatāties? Bet viņi atbildēja – mums teica, ka latvieši ir ar ragiem,” pirmos mirkļus svešajā zemē atceras Leonards.

“Pa ceļam uz kolhozu nerunājām, tur mūs ieveda zemnīcā, kur nebija pat grīdu, viss bija no māla un auksts,” viņš stāsta. Arī kolhoza saimnieks ģimeni nav lutinājis – dota tēja un pa kādam kartupelim. “Ja bijām pieci, mums iedeva piecus kartupeļus – katram pa vienam.” Taču šādu attieksmi Leonards neskaidro ar vietējo cilvēku skopumu vai ņirgāšanos, viņiem pašiem gandrīz nekā nav bijis. “Bija viena ļoti sirsnīga krieviete. Viņa teliņiem deva vājpienu – nu tādu, ka pilnīgi zili caurspīdīgs, varbūt kādi 0,5%. Un viņa arī man paslepus deva to vājpienu, piekodinot, lai nevienam nesaku, ja ne, ieliks cietumā. Es to kanniņu, paslēpis zem jakas, nesu mazajam brālītim un māsiņai, lai var izvārīt putriņu. Mēs gandrīz mirām badā.”

Septiņi gadi 17. kvartālā

Pirmo vasaru izsūtījumā Leonards raksturo kodolīgi: “Mēs tikai raudājām un strādājām, raudājām un strādājām.” Svētdienās pamāte likusi visiem palūgt Dieviņu, lai atgrieztos mājās, taču tās esot bijušas vienīgās reizes, kad pieminēta atgriešanās, parasti par šo jautājumu runāt neatļāvās.

Kādu rudens dienu ģimene ar kuģi lejup pa Irtišas upi nosūtīta uz meža darbiem. Šo izsūtījuma laiku Leonards atceras kā “labos laikus” un, to aprakstot, saka: “mums paveicās”. Pirms tam tur esošie izsūtītie ukraiņi dzīvojuši teltīs, taču, kad uz mežu atvesta Elstu ģimene, viena meža daļa – 17. kvartāls – jau bijusi atbrīvota no kokiem, kuru vietā izbūvētas dzīvojamās barakas. No 17. kvartāla bez atļaujas iziet nedrīkstēja, tāpēc lielākā daļa ikdienas dzīves noritējusi tieši tur. Apkārt nereti valdījis aukstums, kas sasniedzis -49 grādus, taču uz meža darbiem bijis jāiet līdz pat -40 grādu salā.

Iesākumā bijis grūti – lai izdzīvotu, plūktas nātres, no kurām vārīts ēdiens. Taču tad radi no Latvijas sākuši sūtīt paciņas ar sālītu speķi un naudu. Pēc kāda laika par padarīto darbu sākuši saņemt algu, pamazām, kā viņiem šķita, arī iekārtoties uz palikšanu pavisam.

“Šī man tāda pusbrūte bija,” saka Leonards, rādot uz kādu meiteni melnbaltā fotogrāfijā. Viņš stāsta, ka ar vietējiem krieviem latvieši sadzīvojuši ļoti labi: “Tur bija lieliski cilvēki – viņi atdotu tev pēdējo rubuli, ja vajadzētu.” Daži izsūtītie pat ieprecējušies vietējās ģimenēs. Pa kluso svinētas Lieldienas, Ziemassvētki, ik pa reizei vietējā klubā nodejota arī kāda balle, un dzīve ritējusi diezgan pilnvērtīgi, jo, kā Leonards tagad saka: “Kas man toreiz jaunam un smukam nekaitēja!”

Meža darbi gan bijuši fiziski grūti, un, kad kādas nelaimīgas sakritības dēļ jaunais vīrietis saņēmis spēcīgu sitienu ar trosi pa vēderu, nācies septiņas dienas pavadīt pat komā. “Pamāte jau bija nopirkusi man bēru uzvalku, domāja, ka gals klāt. Bet nu te es sēžu,” viņš tagad smejoties piebilst.

“Mēs dodamies mājās!”

Tomēr domas nereti kavējušās pie dzimtenes un cerības reiz tur atgriezties. Pēc Staļina nāves šī ideja kļuvusi nedaudz ticamāka, līdz kādu 1957. gada dienu represēto uzraugs visiem pateicis – jūs esat brīvi, palieciet šeit vai dodieties uz savu dzimteni. “Mēs ilgi nedomājām – uzreiz, kā parādījās izdevība, devāmies mājās. Uzreiz!” enerģiski stāsta Leonards. Uzrakstījuši iesniegumus un jau pēc mēneša devušies ilgi gaidītajā ceļā mājup, kur stacijā ģimeni sagaidījis jau labu laiku no apcietinājuma atbrīvotais tēvs. “Pēc Jāņiem bijām jau Latvijā. Tas gaidīšanas mēnesis bija priecīgākais visā mūžā – mēs dodamies mājās! Mājās!”

Citi esot lūgušies, lai viņi paliek, uz atvadām apskāvušies, raudājuši, taču prieks par atgriešanos dzimtenē bijis spēcīgāks par skumjām, atstājot jau par draugiem kļuvušos vietējos.

Atgriezies Latvijā, Leonards apciemojis arī savas vecās mājas, kurās nu bijis ierīkots kolhoza klubs, apbraukājis visus radus un devies strādāt uz Jelgavu Lauksaimniecības akadēmijas atjaunošanas darbus. Ilgi gan dzimteni izbaudīt nebija lemts – pavisam drīz vīrietis saņēmis pavēsti par iesaukšanu armijā un uz trim gadiem atkal devies prom.

Pēc atgriešanās no armijas Leonards sācis strādāt par celtņa vadītāju rūpnīcā un iekārtojies uz palikšanu Rīgā, kur dzīvo arī tagad. Šodien, kad Leonardam ir 81, viņš baudot dzīvi un nevarot savu ikdienu iedomāties bez sava labā drauga – velosipēda, ar kuru ik dienas nominot vismaz 15 kilometru.

Leonards saka, ka aizvainojums par visu notikušo sirdī joprojām saglabājies, taču ne uz kādu konkrētu tautu, bet uz tiem, kas sāk karu, kurā cieš nevainīgi cilvēki: “Es lūdzu Dieviņu, lai tas nekad vairs nenotiktu, lai mūsu latviešu tauta, kura ir tik daudz cietusi, vairs nekad neciestu!”

March 25, 2015 Posted by | represijas, REPRESĒTIE | 1 Comment

   

%d bloggers like this: