gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kur palicis spēks

Represēto piemiņas dienās jāgodina viņu dzīvesgriba

S_ru_vestis_ieva_cika-media_large

Par padomju varas varmācības upuriem, tajā skaitā 1949.gada 25.martā uz Sibīriju izsūtītajiem, var runāt un domāt dažādi. Var pamatoti šausmināties par prātam neaptveramu garīgu un miesisku nežēlību pret miermīlīgiem cilvēkiem, tajā skaitā ļoti daudziem bērniem, ko veikusi totalitāra valsts, tās varas īstenotāji un atbalstītāji. Var un noteikti vajag izzināt, izpētīt, aprakstīt un uzskaitīt visus šāda veida noziegumus pret nevainīgiem cilvēkiem cerībā, kas tas novērsīs līdzīgu režīmu un to noziegumu pret cilvēci rašanos nākotnē. Kā redzam joprojām Eiropā un civiet pasaulē, pilnībā pasargāti no tā neesam arī pēc tik daudz asiņu izliešanas un ciešanām.

Tomēr man šodien liekas svarīgāk runāt nevis tik daudz par ļaunas, totālas un mežonīgas varas rīcību, bet gan par to cilvēku rīcību, izvēli un gribu, pret kuriem šī vara vērsās. Galu galā tā nav nekāda netverama un bezpersoniska represēto masa ar numuriem vārdu vietā. Tie ir īsti cilvēki ar vārdiem, uzvārdiem un saviem dzīvesstāstiem. Daudzi no viņiem vēl ir mūsu vidū, nemaz nerunājot par viņu bērniem un mazbērniem. Turklāt izsūtīšana, sodīšana ar nāvi vai nosūtīšana uz gariem gadiem Sibīrijas vergu nometnēs, pastarpināti skāra arī viņu ģimenes locekļus un tuviniekus, kam paveicās palikt Latvijā un ārpus dzeloņstiepļu žogiem. Taču arī viņiem bija jāizdara sava izvēle par to, kā vērtēt notikušo un dzīvot turpmāk.

Spēka pavedieni

Ir skaidrs, ka katram padomju varas varmācības tieši un netieši skartajam cilvēkam ir savs īpašs stāsts un tie nav pilnīgi vienādu sižeta līniju caurvīti. Diemžēl daudzus stāstus mēs nekad vairs neuzzināsim, jo tie aizgājuši mūžībā, pašiem stāstītājiem nepārnākot no izsūtījuma un moku vietām vai baiļu iespaidā apzināti izvēloties klusēt pat ģimenes lokā. Pārāk daudz stāstu nav palicis arī no tiem cilvēkiem, kas, noticot padomju varai, novērsās no saviem tuviniekiem vai tieši piedalījās un atbalstīja šo varmācību.

Tomēr daudzajās pārcietušo cilvēku atmiņās un stāstos, kas lasīti, dzirdēti, filmās iemūžināti un ģimenēs mantoti, ir visai skaidri redzami līdzīgi spēka pavedieni. Kad par spīti necilvēcīgajiem apstākļiem, garīgām un miesiskām ciešanām, kā arī drūmajām nākotnes izredzēm (neaizmirsīsim, ka sākotnēji izsūtījums bija paredzēts uz mūžu), cilvēki spēja saskatīt jēgu gan savai dzīvei, gan savu bērnu nākotnei.

Tieši katra cilvēka stāja iepretim varai ir tā, kas galu galā pieveic un nogāž no māla kājām visnežēlīgākās un asiņainākās varas. Ja cilvēkam ir gribasspēks un apziņa, ka ļaunai varai nebūs iespējams salauzt viņa cilvēcību un vērtības pat vissmagākajos apstākļos, tad varas mūris sāk pamazām drupt. Tas ir iespējams tikai tad, ja cilvēks skaidri apzinās, ka savu patību var saglabāt arī par spīti varas milzīgajam spiedienam.

Nemāku teikt, kā cilvēki izsūtījumā un nometnēs tieši pieņēma lēmumus, taču diezgan daudz var nojaust no atmiņu krājumiem. Piemēram, izraujot bērnus no skolas un nosūtot uz Sibīriju, padomju varai neinteresēja, vai viņi varēs turpināt mācības skolā un vai viņi ir spējīgi mācīties krievu valodā. Tie bija tautas ienaidnieku bērni izsūtījumā uz mūžīgiem laikiem. Tādēļ tā bija vecāku atbildība parūpēties par savu bērnu nonākšanu skolā un pie iespējas vēlāk arī augstskolā, un to viņi arī darīja. Turklāt latvietības saglabāšana izsūtītajās ģimenēs bija papildus darbs, ko vecāki uzņēmās ļoti skarbos apstākļos un par spīti tam, ka atgriešanās Latvijā nebija garantēta.

Nekāda medus maize cilvēkus negaidīja Latvijā arī pēc atgriešanās, un pietiekami nožēlojama dzīve bija arī dzimtenē palikušajiem un padomju varas atstumtajiem tautas ienaidnieku tuviniekiem. Vai ļauties padomju varas kārdinājumiem, kas nozīmēja arī cilvēkam svarīgo līdzšinējo vērtību maiņu, vai arī saglabāt dzīvu savu vērtību kodolu, atsakoties no daudziem padomju varas “labumiem” – tāda izvēle daudziem cilvēkiem Latvijā bija jāizdara vēl ilgus gadus pēc drūmākajiem Staļina valdīšanas gadiem.

Sajust bijību

Lasot atmiņas un stāstus par izsūtījumā un nometnēs pārdzīvoto, ir visai viegli aizķerties un palikt tikai tajā pāridarījumu līmenī, jo varmācība ir bijusi patiešām šausmīga. Turklāt cilvēki jau neraksta tādā veidā, ka es nolēmu darīt tā un tā. To, kāds gribasspēks bija nepieciešams un kādas izvēles cilvēkiem bija jāizdara, var nolasīt netieši un vairāk aizdomājoties par to, kas atmiņu lappusēs nav tieši vārdā nosaukts un uzrakstīts.

Patiesībā mēģināt to labāk apjaust ir censties iedomāties sevi līdzīgā situācijā – ko es darītu tādā brīdī un tādā vietā. Un tas nozīmē iepazīties ar no padomju varas cietušo cilvēku atmiņām vairākkārt un dažādos dzīves posmos, jo vienu lietu cilvēks var saprast pusaudža vecumā, citu brieduma gados un ar ģimenes dzīves pieredzi, vēl citu jau pavisam cienījamā vecumā.

Varētu jautāt, kāda jēga par to ir runāt tagad, ja mūsu ikdienas dzīvē saskaramies ar pavisam citām lietām un diezin vai kāds mūs uz Sibīriju kādreiz vēl sūtīs? Kaut vai tādēļ, lai saprastu, cik nožēlojams ir Latvijas sabiedriskās saziņas telpā cītīgi kultivētais noskaņojums par to, cik slikta ir dzīve mūsu valstī, kā valsts mums nedod to un šito, kā tā neizaudzina un neizskolo mūsu vietā bērnus.

Ja reiz mūsu tautas gēnos ir tik daudz cilvēku, kas par spīti lielajām padomju varas nodarītajām ciešanām ir izaudzinājuši savus bērnus, saglabājuši latvietību un savu vērtību kodolu, tad kā gan mums šodien ceļas mēle gausties par šausmīgi grūto dzīvi un neesošo dzīves jēgu?

Autore ir neatkarīgā žurnāliste

March 25, 2015 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: