Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Jarinovska aicina VDK kartotēku jau drīzumā publicēt internetā

 Bijusī Izglītības un zinātnes ministrijas  valsts sekretāre Kristīne Jarinovska

Bijusī Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāre Kristīne Jarinovska. Foto: LETA

2015. gada 24. martā

Bijusī Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) valsts sekretāre Kristīne Jarinovska, kura ar valdības lēmumu izslēgta no LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu izpētes komisijas, nosūtījusi vēstuli Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei (VL-TB/LNNK), rosinot grozīt likumu, lai VDK aģentu kartotēka tiktu publicēta internetā jau līdz šī gada 4.maijam.

Jarinovska vēstulē Mūrniecei norādījusi, ka VDK zinātniskās izpētes komisija 6.marta sēdē nolēma, ka visiem VDK dokumentiem jānoņem valsts noslēpuma statuss, jo to objektīva izpēte slepenības režīmā nav iespējama. Tāpat tika lemts īstenot arhīvu provenances principu, nosakot, ka visiem dokumentiem jānonāk Latvijas Nacionālajā arhīvā.

Paužot savu personisko viedokli, Jarinovska arī ierosina grozīt likumu, nosakot, ka Ministru kabinets nodrošina, lai VDK aģentu kartotēku publicē internetā šī gada 4.maijā. Viņa uzskata, ka līdzīgas darbības būtu jāveic arī ar datu bāzi «Delta Latvija».

«Pēc atklātības nodrošināšanas būs iespējama objektīva pētniecība, samierināšanās un sociālās atmiņas politikas veidošana,» pauda Jarinovska. «Saliedētai, sevi izprotošai sabiedrībai ir svarīgi, lai padomju totalitāro represiju avoti būtu pieejami ne vien šauram pētnieku lokam, bet sabiedrībai kopumā, lai pētnieki veiktu patiesi zinātnisku darbu, nevis kalpotu kā hermētisku zinību virspriesteri, kas izpauž patiesību, gūstot to plašam lokam nepieejamos rakstos,» rezumēja Jarinovska.

Kā ziņots, neraugoties uz VDK dokumentu izpētes komisijas iebildumiem, valdība pērn piekrita VDK dokumentu izpētes komisijas administrēšanas darbu nodot Tieslietu ministrijai (TM). Tāpat valdība apstiprināja 250 000 eiro finansējuma piešķiršanu komisijas darbam trim turpmākajiem gadiem.

Šā gada februārī tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs uzdeva TM sagatavot grozījumu projektu Ministru kabineta rīkojumā, paredzot izslēgt no komisijas sastāva Jarinovsku. Komisija Jarinovskas izslēgšanu neatbalstīja. Nesamierinoties ar šādiem pavērsieniem, par savu atkāpšanos paziņoja komisijas vadītājs Kārlis Kangeris.

Tagad TM uzskata, ka komisijas sastāvā pakāpeniski jāveic izmaiņas, papildinot to ar kvalificētiem un strādāt motivētiem komisijas locekļiem un izslēdzot no komisijas sastāva personas, kurām šīs motivācijas vai kvalifikācijas trūkst.

March 26, 2015 Posted by | KGB, Vēsture | Leave a comment

Pieminam tos, kuriem atņēma dzimteni, brīvību un godu

Gunārs Resnais: Pieminam tos, kuriem atņēma dzimteni, brīvību un godu

http://goo.gl/tvm9KU

Foto - Timurs Subhankulovs

Skanot valsts himnai, 25. martā pie Brīvības pieminekļa sākās komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīdis. Ziedus pieminekļa pakājē nolika valsts augstākās amatpersonas: Valsts prezidents Andris Bērziņš, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, Ministru prezidente Laimdota Straujuma, eksprezidents Valdis Zatlers, ārvalstu vēstnieki, Saeimas deputāti un ministri, Rīgas mērs Nils Ušakovs, lietuviešu un igauņu biedrību pārstāvji, daudzi represijās cietušie un tie, kuri bija ieradušies, solidaritātes jūtu mudināti.

Piemiņas gājienam, kura priekšgalā tika nesti visu triju Baltijas valstu karogi, represētie pulcējās pie Okupācijas muzeja. Tur bijušais Okupācijas muzeja direktora vietnieks, tagad Saeimas deputāts Ritvars Jansons (NA) uzrunā atgādināja, ka pēckara periodā baltiešu deportācijās Maskava realizēja vairākas intereses: gan tikt galā ar nacionālajiem partizāniem, gan kopumā salauzt nepakļāvīgos baltiešus, par kuriem Kremlis baidījās, ka aukstā kara apstākļos, ja gadījumā sāksies uzbrukums Padomju Savienībai, tie piesliesies Rietumu sabiedrotajiem. Kremlis nevarēja pieļaut to, ka Baltija nav vienāda ar pārējām padomju republikām, jo kolektivizācija visā pārējā Padomju Savienībā bija veikta jau trīsdesmitajos gados. “Bija uzdevums vienādot pārējās Baltijas republikas, izveidot tur kolhozus un līdz ar to lauzt vietējo iedzīvotāju mentalitāti, lauzt šo viensētu principu, dzīves pamatu, kāds baltiešiem bija savā valstī,” sacīja R. Jansons.

Viņš atgādināja, ka no okupētajām Baltijas valstīm 1949. gada martā tika deportēti un neciešamos ap­stākļos nonāca vairāk nekā 94 tūkstoši cilvēku. No Latvijas 25. martā tika izvesti 42 125 cilvēki, no Igaunijas – 20 713 un no Lietuvas – 31 917, turklāt no Lietuvas jau 1948. gadā bija izsūtīti vairāk nekā 39 000 cilvēku.

“Vara iznīcināja nevainīgus cilvēkus, kuri dzīvoja savā zemē, to mīlēja, tai strādāja. Ir grūti pat aptvert katru cilvēcisko traģēdiju, kas slēpjas aiz šīs baisās patiesības,” uzrunā pie Brīvības pieminekļa sacīja Valsts prezidents Andris Bērziņš. Un atgādināja, ka visus padomju okupācijas gadus šie noziegumi tikuši noklusēti. Taču ir svarīgi atcerēties, nekad neaizmirst un neko tamlīdzīgu nepieļaut.

Valsts prezidents salīdzināja – simboliski, ka mūsu tautas sēru diena – 25. marts, kurā pieminam komunistiskā genocīda upurus, sakrīt ar Māras dienu, kurā, pēc tautas ticējumiem, koki jūt sāpes, tāpēc tos nedrīkst ne lauzt, ne cirst, ne aizskart. 1949. gadā mūsu Latvijas kokā šī smagā brūce tika cirsta jau otro reizi kopš 1941. gada izvešanas.

Soli pa solim mēs piešķiram konkrētus vaibstus mūsu tautas sāpju ceļiem, teica A. Bērziņš. Top dokumentālās un mākslas filmas, tiek rakstītas grāmatas, kurās baigie gadi atainojas personisku stāstu veidā. Stāsta aculiecinieki un nākamās paaudzes, kas šos stāstus dzirdējušas no vecākiem un vecvecākiem. Šāds process ir nepieciešams mūsu tautai, un arī pasaulei ir jāzina šī baisā patiesība.

“Lai šīs dienas piemiņa ir nepārprotams brīdinājums visiem tiem, kuri jo­projām cenšas okupēt brīvas un neatkarīgas valstis, radot ciešanas un liedzot cilvēkam būt cilvēkam, pārliecībā, ka paši paliks nesodīti,” uzsvēra Valsts prezidents. “Tādēļ mēs ik gadu piemiņas brīžos nākam kopā, lai neļautu aizmirst noziegumus pret cilvēci, lai tie vairs nekad neatkārtotos!”

Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais aicināja pieminēt itin visus padomju varas laikā politiski represētos Latvijas pilsoņus. Un akcentēja – jo turīgāka būs Latvija, jo vairāk šeit pieaugs Rietumu orientācijas atbalstītāju skaits. Piemiņas brīžos mēs apliecinām savu saliedētību un apņemšanos gādāt, lai šis 1949. gada 25. marta murgs nekad vairs neatkārtotos. “Mēs neesam vieni, ar mums ir Rietumu valstis, mums aug brīnišķīga, izglītoties kāra jaunatne, spējīga pārvarēt pagātnes izraisītās nesaskaņas,” teica G. Resnais.

Aprunājos ar piemiņas brīža dalībniekiem. Gunārs Lablaiks stāstīja: “Manu tēva brāli kā Latvijas armijas virsnieku 1941. gadā nošāva, es pats kā izsūtītais biju Noriļskā.”

Rūta Bļodniece bija atnākusi nolikt ziedus, pieminot, ka toreiz no Madonas rajona Vestienas tika izsūtīta visa ģimene: “Tēvs nokļuva Vorkutā, bet mūs aizveda uz Tālo Austrumu Amūras apgabalu – mammu, vecomammu, mani, kam bija gandrīz pieci gadi, un divus brālīšus dvīnīšus – viņiem tikko bija palicis gadiņš. Mamma bija mājturības skolotāja, viņu aizveda tieši no stundām. Mūs deportēja kā nacionālistu ģimeni, jo tēvs bija leģionā.”

Pārsla Bišofa (dzimusi Pētersone) atminas: “Mamma un mēs, trīs mazas meitenes, tikām izvestas 1949. gadā. Man bija pieci gadi, vecākajai māsai – deviņi. Tēvs metās mums pakaļ, lai būtu ar mums kopā, bet viņu atšķīra un aizsūtīja uz nometni. Mums mājās ir bildīte, kurā viņš redzams pēc tās koncentrācijas nometnes – tik nobadināts, ka svēra tikai 57 kilogramus. Mēs ar mammu atgriezāmies Latvijā 1957. gada 17. augustā, tas datums man uz mūžiem paliks atmiņā.”

Pie Brīvības pieminekļa satiku arī skolēnus. Trīs puiši – Kārlis, Rūdolfs un Mārtiņš – teica, ka ir Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas astotās klases audzēkņi, un skolotāja Viktorija Vārpiņa ierosinājusi, ka šodien būs neparastāka vēstures stunda.

Foto - Timurs Subhankulovs
Foto - Timurs Subhankulovs

Foto – Timurs Subhankulovs

Pilns teksts un foto: http://goo.gl/tvm9KU

March 26, 2015 Posted by | piemiņa, represijas, REPRESĒTIE | Leave a comment

Dzintra Geka: Jārunā arī par pagātnes sāpīgo mantojumu

Dzintra Geka: Tagad mums ir 14 deportācijām veltītas filmas, kurās redzamas gan 1941. un 1949. gadā izsūtīto liecības, gan Omskas, Tomskas, Krasnojarskas un citas izsūtījuma vietas. Dažkārt, filmējot liecinieku stāstus, saproti, cik vēsture var būt personiska.

Dzintra Geka: Tagad mums ir 14 deportācijām veltītas filmas, kurās redzamas gan 1941. un 1949. gadā izsūtīto liecības, gan Omskas, Tomskas, Krasnojarskas un citas izsūtījuma vietas. Dažkārt, filmējot liecinieku stāstus, saproti, cik vēsture var būt personiska.

Pirms 66 gadiem no Latvijas tika izsūtīti 42 tūkstoši cilvēku. Arī šogad, pieminot 1949. gada 25. martā izsūtītos, Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā tiks rādīta režisores Dzintras Gekas dokumentālās filmas “Tālā zeme – Sibīrija” 3. daļa “Maršruts: Amūras apgabals 1949”.

Kāpēc mums šādas filmas ir svarīgas?

Sākumā bija pārsimt aculiecinieku stāstu

Dzintra Geka: Aizsākot savu dokumentālo vēstījumu par represētajiem, gribēju dot sabiedrībai ziņu, ka 1941. gadā starp izsūtītajiem bija arī 4000 bērnu. Daļa no viņiem gāja bojā, bet pusotru tūkstoti 1946. gadā kā bāreņus atveda atpakaļ uz Latviju. Taču līdz 1949. gadam viņus visus izsūtīja atkal, un tā tas turpinājās arī pēc 1949. gada 25. marta līdz pat 1952. gadam.

Vācot materiālus filmai “Sibīrijas bērni”, vispirms savu stāstu par izsūtījumu man uzticēja kādi 180 cilvēki. Pēc tam daudzi zvanīja, rakstīja, nāca klāt uz ielas un sacīja, ka arī grib izstāstīt savas atmiņas. Nodibinājām fondu “Sibīrijas bērni” un braucām ekspedīcijās uz Krasnojarskas un Tomskas apgabalu – uz vietām, kur viņi dzīvojuši, kur miris kāds no tuviniekiem – visbiežāk māte, vecmāmiņa vai vecaistēvs.

Kad 2005. gadā jau bija intervēti vairāk nekā 700 cilvēku no 1941. gadā izsūtītajiem bērniem, sapratu, ka atmiņas, kas ierakstītas diskos un kasetēs, nevar vienkārši nolikt plauktā. Tās ir jāizdod grāmatā. Tāda ar 730 intervijām un fotogrāfijām par Sibīrijas bērniem iznāca 2007. un 2008. gadā. Tagad šo fonda “Sibīrijas bērni” izdoto grāmatu arī angļu un krievu valodā lasa gan rakstnieki, gan pētnieki.

Laiks neļāva gaidīt

Pēc filmas “Sibīrijas bērni” noskatīšanās cilvēki vaicāja, vai stāstiem par tiem, kuri palika Sibīrijā, būs turpinājums. Materiālu bija daudz, un gandrīz katru gadu tapa filma par 1941. gadā izsūtītajiem. Vēlāk sāka piepulcēties 1949. gadā deportētie.

Līdztekus darbam studijā kopā ar operatoru Aivaru Lubānieti turpinājām braukt pie izsūtītajiem un pierakstīt viņu atmiņas. Patiesībā gadsimtu mija bija pēdējais laiks, kad sākt intervēt 1941. gadā represētos, jo, lai arī daudzi no viņiem bija aktīvi, tomēr cienījamā vecumā.

Tagad, satiekoties ar ierakstu varoņu pēcnācējiem, viņi stāsta, ka vecāki jau ir mūžībā, bet intervija saglabājusies.

Reti kurš saviem bērniem to visu tā ir spējis izstāstīt. Vienmēr jau ir šaubas, vai kādu tas interesēs.

Arī Latvijas Televīzijā pirmajos gados nespēja saprast, kā tas var būt, ka filmām par Sibīriju ir tik daudz skatītāju – ik reizi no 150 līdz pat 190 tūkstošiem. Bet tas nozīmē, ka šīs atmiņas un arī izsūtījuma vietas cilvēkus interesē.

Vēsture ir jāskaidro

Kad mēs bijām bērni, pie mums nāca, kā smējāmies, “Saules kaujas dalībnieki” un revolūcijas laika „dinozauri”, bet tas atmiņā tik un tā ir palicis. Tagad mūsu fonda “Sibīrijas bērni” pārstāvji un 1941. gadā izsūtītie bērni brauc uz skolām. Skolēni nāk un redz dzīvo stāstījumu, kas ir iedarbīgāks nekā dažas rindiņas mācību grāmatā. Un tad jau daudzi atceras, ka arī viņu rados ir bijuši izsūtītie un stāstus par to, kā piederīgie viens otram palīdzējuši izglābties.

Protams, kopš 2001. gada, kad bija gatava pirmā filma par Sibīriju, situācija ir mainījusies. Vismaz skolās tiek stāstīts un rādīts par represijām, bet nekādas grēksūdzes jau sabiedrībā nav bijis.

Arī tas ir kauns, ka vienreiz nevar skaidri pateikt, kas tad tas īsti bija, ko pieminam 16. martā. Ap šo politizēto datumu plēšas trīs vai četras nometnes. Un tas ir nožēlojami un apkaunojoši pret šiem vecajiem cilvēkiem, kurus vai nu kā jauniešus iesauca vācu armijā, vai ielika vagonā un aizsūtīja darba dienestā līdzīgi kā bērnus uz Sibīriju. Kur tad ir viņu vaina? Vai tā, ka viņi to visu pārdzīvoja, mēģinot izdzīvot un paglābties, arī citiem palīdzot palikt dzīviem un varbūt nokļūt atpakaļ uz Latviju? Vai tas ir klasificējams kā noziegums pret cilvēci?

Kad pabeidzu pirmo filmu par Sibīrijas bērniem, domāju, ka tas daudzus rosinās aizbraukt uz Sibīriju vēl kaut ko izpētīt, bet nekas tāds nenotiek, un filmu, ar ko salīdzināties, nav. Ir labi, ka pēc daudziem gadiem top Viestura Kairiša filma “Melānijas hronika”.

Filmējot “Sibīrijas bērnus”, ļoti sāpīgi bija dzirdēt intervējamos bieži sakām, ka tēvu pēdējo reizi redzējuši stacijā uz perona. Tā es nolēmu parādīt, kur tēvi palika Soļikamskā un Vjatlagā, kad izdzīvoja tikai astoņi procenti uzsūtīto un bojā aizgāja 2600. Bet tā taču bija mūsu vīru izlase – ministri, skolotāji, baņķieri! Tā tapa filma “Kur palika tēvi?”.

Laiki mainās arī Krievijā

Krievijā pilsētu un apgabalu administrāciju attieksme pret represēto lietām ar katru gadu kļūst arvien sliktāka. Cilvēki tā kā baidās pieminēt staļiniskos noziegumus un no tiem norobežojas. Ja 90. gadu vidū bija atvērti arhīvi, nu tie ir slēgti. Reiz Tālajos Austrumos vietējo represēto biedrības vadītājs stāstīja, ka arhīvus nācies slēgt, jo represiju upuru pēcnācēji no dokumentiem uzzināja arī to cilvēku vārdus, kuri īstenoja represijas un nodeva līdzcilvēkus, un sāka izrēķināties ar viņu pēcnācējiem.

Protams, ik gadu bojā gājušo piederīgie brauc uz Sibīriju, uz tuvinieku kapavietām, citādi arī mūsu filmēšanas grupa nekad netiktu ielaista nedz Taimiras apgabalā, nedz Noriļskā vai Vjatlaga teritorijā, kur joprojām ir 5000, vai Permas apgabalā, kur 40 procenti iedzīvotāju ir ieslodzītie. Mums ir palīdzējusi Latvijas vēstniecība, kas Krievijas pusei atgādina par starpvalstu vienošanos par kapu apmeklēšanu. Atsaucīgs ir bijis Kirovas apgabala mērs un citi, jo Krievijā tāpat vien nevar paņemt kameru, mikrofonu un doties intervēt.

Varbūt iemesls, kāpēc man Krievijas vīza ik gadu tiek atjaunota, ir tas, ka manās filmās nav diktora teksta – runā tikai cietušie vai aculiecinieki, arī paši sibīrieši. Tas var patikt vai nepatikt, bet filmas ir laikmeta liecības, jo pat Krievijas muzejos liecību par izsūtītajiem nav, aizbildinoties, ka šis periods pagaidām netiek pētīts. Latvieši, kuri savulaik devās apgūt Sibīrijas zemi, tika iznīcināti 1937. gadā lielā terora laikā, bet arī šo staļinisko represiju liecību nav. Laiks ir apstājies pie pilsoņu kara.

Atmiņas neesot nedz māksla, nedz vēsture

Vēsturnieki uzsver, ka cilvēku atmiņas neesot tik precīzs laika atspoguļojums kā vēsturnieku pētījums, kas dod precīzu formulējumu. Taču lai akadēmiķi un vēsturnieki dzīvo savu dzīvi, bet cilvēki savējo. Tā jau ir tā patiesā vēsture. Viena lieta ir izlasīt divus trīs atmiņu stāstus, bet, ja tādu ir simtiem, tad vēsturiskā aina ir daudz precīzāka. Arī visas atmiņas nekad nebūs vienādas, jo katra cilvēka dzīve ir vienreizēja un unikāla.

Jau divus gadus strādāju arī pie filmas “Dieva putniņi” par latviešiem pārvietoto personu nometnēs Vācijā. Man tas šķita interesanti tāpēc, ka izsūtīto saietos nāk arī cilvēki, kuri no ārzemēm – Vācijas, Anglijas, Kanādas, ASV – ir pārcēlušies uz Latviju. Sākumā domāju, ko viņi daudz saprot no Sibīrijā pārdzīvotā. Taču viņi bija tie, kuri bēga uz Rietumiem no “baigā gada” šausmām, ko bija pieredzējušas viņu ģimenes.

Gan tā tautas daļa, kas savus tuviniekus zaudēja Sibīrijā, gan tā, kas kā bērni bija spiesti bēgt prom no savām mājām, ir Latvijai lielākoties zudusi, tāpat arī daļa viņu bērnu un mazbērnu. Tāpēc “Dieva putniņi” ar savu varoņu likteņu līdzību ir loģisks turpinājums “Sibīrijas bērniem”. ”

Iepriekš:

Arī Pierīgā demonstrēs dokumentālo filmu Kur palika tēvi?

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumi Pierīgā

March 26, 2015 Posted by | Ekspedīcijas, Filmas, represijas, REPRESĒTIE, Sibīrija, Vēsture | Leave a comment

25.marta mācība tiem, kas stāsta anekdotes

SKAUDRĀ VĒSTURE: 25. marta mācība tiem, kas stāsta anekdotes

Hulda Štālmane ar meitām Mirdzu un jaundzimušo Rasmu gadus piecpadsmit pirms lēmuma viņas visas izsūtīt uz Sibīriju / Arhīvs

Lieldienu mielasts pagājušā gadsimta 30. gadu beigās. Pirmais no labās Kārlis Štālmanis, blakus viņam sieva Hulda, otrajā rindā viņu meitas Mirdza un Rasma / Arhīvs

Arnis Kluinis, NRA http://goo.gl/DNRtVu

«Mans nodarījums izdarīts laikā no 1945. g. līdz 1947. g. ieskaitot un pastāv iekš tam, ka esmu atstāstījis dažas anekdotes, kuras apvaino padomju valsts varu,» kasācijas sūdzībā tiesai 1948. gada 29. janvārī no «cietuma Nr. 1 Rīgā» rakstīja desmit gadu sodu saņēmušais Kārlis Štālmanis. Turpinājumā viņu nošāva, viņa sievu un meitu izsūtīja uz Sibīriju 1949. gada martā.

Katra diena būtu sēru diena Latvijā, ja varētu zināt un paturēt prātā katru no upuriem, kas nogalināti padomju okupācijas laikā starp Latvijas robežsargu un viņu ģimeņu slepkavošanu Masļenkos 1940. gada 15. jūnijā un Padomju Savienības diktatora Staļina nāvi 1953. gada 5. martā. Par jebkuru dienu no 1941. gada jūnija līdz 1945. gada maijam pie Latvijas valsts karoga varētu piestiprināt divas sēru lentes, jo Latvijas iedzīvotājus vienlaikus slepkavoja divi okupācijas režīmi. Šā laika nogriežņa sākumā plašākas iespējas bija vāciešiem, kuru varā nonāca pāris miljoni Latvijas iedzīvotāju. No tiem iznīcināšanai pirmie oficiāli tika izraudzīti ebreji un čigāni, bet tikpat labi arī jebkurš cits, kas vien bija kaut šķietami aizskāris vācu režīmu. Padomju okupanti tobrīd varēja darboties ar vairākiem desmitiem tūkstošu cilvēku, kuri kopš 1940. gada bija jau aizdabūti uz austrumiem. Šajā reizē iezīmējās pati principiālākā atšķirība starp nacistiem un komunistiem. Proti, pie Rīgas geto un padomju nāves nometņu tīrīšanas no nevēlamiem ieslodzītajiem abas puses ķērās aptuveni vienā laikā – 1941. gada beigās, tikai nacisti sāka ar sieviešu un bērnu, bet komunisti – ar vīriešu apšaušanu. 1943. gadā jau varēja atskaitīties, ka šie darbiņi paveikti. Vienīgi ārkārtējas apstākļu sakritības vai cilvēku spējas izglāba pa kādam no nāvei nolemto grupu pārstāvim vienā vai otrā frontes pusē; šādu gadījumu zīmols ir Eižena Finka (1885–1958) vārds. 1944. gadā abi okupācijas režīmi sāka dalīt Latvijas teritoriju un laurus par efektīvākajiem paņēmieniem, kā uzturēt cilvēku paklausību piefrontes joslās. 1945. gada pavasarī šie paņēmieni tika iegrozīti atbilstoši Padomju Savienības uzvarai pasaules karā. Padomju terora režīma manieres laikā no 1945. līdz 1953. gadam parāda ar Kārli Štālmani (1904–1951) saistītie notikumi. K. Štālmaņa sievas un meitas gaitas noteica komunistu režīma pašreformēšanās drīz vien pēc Staļina nāves.

Bailes, bailes un bailes

Šeit turpinās tieši pirms gada iesāktais stāsts par Štālmaņiem. Rīt ap pulksten septiņiem no rīta paies 66 gadi kopš brīža, kad pie kādas mājas Rīgā, Kalnciema ielā, piebrauca automašīna ar cilvēku ķērājiem. Viņiem norādītajā adresē vajadzēja savākt trīs «nacionālistus un bandītus» – konkrētajā gadījumā trīs sievietes, Emīliju Huldu Mariju Štālmani, dzimušu Keiri (1900–1962, Prūsijā tiešām kristītu par Huldu, nevis Hildu), ar meitām Mirdzu (1922–2012, tobrīd jau laulībā Ozoliņu) un Rasmu (1932, vēlāk laulībā Kalniņu). Viņu noziegums pret padomju varu bija būt sievai un meitām Kārlim Reinholdam Štālmanim, par kura noziegumiem pret padomju varu un Staļinu mēs tagad zinām no viņa paša rakstiskās atzīšanās uz 239. lapas Latvijas Valsts arhīva 1986. fonda 1. apraksta 5281. lietā. Tā ir apjomīga lieta ar 296 lapām par triju pasta darbinieku notiesāšanu un, kaut fragmentāri, par viņu tālāko likteni un reabilitāciju 1991. gadā. Nav jābūt nez kādam kriminālistikas ģēnijam, lai no lietas materiāliem saprastu, ka šo cilvēku pretvalstiskā darbība ir valsts drošības darbinieku izdomājums. Jau viņu kolēģi kopš 1954. gada nodarbojās ar to, ka pārgrozīja un mīkstināja 1947. gada fantāzijas par pretvalstisku grupu vai pat organizāciju pastā.

Tomēr nevar teikt, ka valsts ienaidniekus izdomājušie valsts drošības iestāžu darbinieki nebūtu savu maizīti patiešām nopelnījuši. Viņu uzdevums bija turēt cilvēkus bailēs, ka gandrīz jebkas varētu kļūt par iemeslu vienalga cik bargam sodam. Pasta darbinieki pilnīgi pamatoti uzskatījuši, ka pāri šim «gandrīz» sniegtos viņu sasveicināšanās uz ielas ar bijušā darbabiedra sievu. Kā tagad stāsta Rasma, viņi metušies ielai pāri, ja pamanījuši Huldu nākam pretī. Gan jau kāds no viņiem jutās labāk pēc tam, kad 1949. gada 25. martā Rīga un visa Latvija tika iztīrīta no cilvēkiem, kuru dēļ nemitīgi jālūkojas uz visām četrām debesu pusēm. Tikai tā varēja izgrozīties no tikšanās ar Huldu, Mirdzu, Rasmu un vēl daudzām un daudziem viņām līdzīgiem – ej nu visus viņus atšķir, turklāt momentā atšķir un pamūc malā! Citā veidā aplaimoti tika arī tie, ar kuriem nesveicinājās. Izsūtītie taču nokļuva starp citiem tādiem pašiem, kur vairs nenācās redzēt, kā pazīstami cilvēki izliekas viņus neredzam, bet neizsūtītie tika it kā reabilitēti ar to, ka viņus neizsūtīja kā citus. Tātad – nav viņi noziegušies vai nav vismaz pārāk noziegušies pret padomēm, pret Staļinu. Varbūt ar tādiem jau drīkst atsākt sveicināties, pat sarunāties? Ja stāsts par Štālmaņiem Neatkarīgajā parādītos dažus gadus iepriekš, Mirdza varētu dalīties savā pieredzē par to, uz kuru pusi pēc mātes un māsas aizvešanas mainījusies cilvēku attieksme pret viņu – izvedamo sarakstā bijušu, bet neaizvestu personu.

Drošības iestāžu izgāšanās

Par Štālmaņu sievietēm liecina Latvijas Valsts arhīva 1894. fonda Rīgas apraksta 73. lieta ar diviem identiski noformētiem lēmumiem par cilvēku izsūtīšanu, kas atšķiras tikai ar to, ka pirmajā lēmumā nosaukti trīs, bet otrā – divi cilvēki. Starp šiem lēmumiem lietā iešūts cilvēku ķērāju komandas priekšnieka raports, ka Mirdza atradusies kopā ar savu vīru, demobilizētu sarkanarmieti. Mirdza sareģistrējusies ar viņu 1949. gada 16. martā. Apmēram stundu ilgā sazināšanās starp instancēm 26. marta rīta agrumā beigusies ar lēmumu vīra dēļ atstāt Mirdzu Latvijā, kaut tikpat labi varēja notikt otrādi. Izsūtījuma vietā Rasma sastapusi ne vienu vien cilvēku ar bijušā sarkanarmieša regālijām. Cita lieta, ka viņas māsasvīra Mārtiņa biogrāfijā Sarkanā armija bijusi fikcija. Viņa māte Dore pratusi iedot dēlam līdzi uz Rīgu milzīgu 40. gadu dārgumu – par puscūci pirktu izziņu no Ķekavas ciema padomes, ka viņš bijis Sarkanajā armijā. Pamācoši, ka katru cilvēka vārdu un pat domu it kā kontrolējošās valsts drošības iestādes nebija spējušas atklāt šo reālo pretvalstisko mahināciju.

Kas jāsaka, tas jāsaka

Pretvalstiskā grupas radīšana ne jau pašā pastā, bet izmeklēšanas iestādē notikusi ar diviem veciem labiem paņēmieniem – stukačiem un viņu uzrādīto cilvēku spīdzināšanu. Nekā citādi nevar izskaidrot, kāpēc 1947. gada 27. augustā apcietinātais Ernests Eihvalds (1901–?) tajā pašā dienā uz pirmo viņa pratināšanas protokolā ierakstīto jautājumu: «Jūs esat arestēts par pretpadomju darbību. Vai jūs atzīstat sevi par vainīgu?» atbildējis tikpat vienkārši un skaidri: «Jā, es atzīstu sevi par vainīgu pretpadomju darbībās.» Tālāk izmeklētājiem nācies mocīt ne tikai apcietināto, bet arī sevi, lai kopīgi izdomātu, kas tās bijušas par darbībām. 11. septembra pratināšanā panākta standartatzīšanās, ka darbība bijusi grupas izveidošana, atliekot uz vēlāku laiku jautājumu, ko tad darījusi grupa. Tobrīd pietika ar to, ka grupā nosaukti Jānis Bergs (1883–1952), Kārlis Štālmanis un vēl daži – pietiekams skaits cilvēku, kurus sašķirot pa apsūdzēto un liecinieku lomām. 8. oktobrī apcietinātais K. Štālmanis nākamajā dienā jau skaitījis līdzīgi kā iepriekš E. Eihvalds: «Es atzīstu vainīgu par to, ka es, būdams naidīgi noskaņots pret padomju varu un būdams piekritējs neatkarīgai Latvijas valstij, (..) kā pārliecināts buržuāziskais nacionālists veicu pretpadomju nacionālistisku aģitāciju» utt. līdz galvenajam: «Jā, es esmu nacionālistiskas grupas dalībnieks.» Ja tas pateikts, tad izmeklēšanas darbs jau gandrīz paveikts, jo ko nu vairs pievērst uzmanību tādiem sīkumiem par šo grupu, ka tās kopīgā darbošanās bijusi sēdēšana krogā Marijas un Dzirnavu ielas stūrī (pagājušā gadsimta 40. gadu vidū daudzām Rīgas ielām bija tādi nosaukumi kā tagad, nevis kā pierasts no nesenāka padomju varas laika). Ticami taču, ka krogā gāja kā krogā atbilstoši liecībai, ar ko vēl kāds pasta darbinieks nopelnīja sev liecinieka, nevis apsūdzētā lomu: «It īpaši Štālmanis bieži stāstīja anekdotes, kuru saturs apmeloja partijas un padomju valsts vadītājus. Izsmēja piecgades plānu nepamatotību, apmeloja padomju varu, diskreditēja kolhozus un padomju politiku. Burtiski citēt šīs anekdotes man nebūtu ērti, jo tās ir necenzētas.»

Sodu gradācija

Kārļa meita Rasma nekādas anekdotes no tēva nav dzirdējusi. Viņa toties var pastāstīt par paņēmieniem, kā izspiestas liecības no Kārļa un viņa biedriem. Apcietinātajiem rādīti stukaču ziņojumi par viņiem. Pratināšanas protokolos tie nav iekļauti, stukaču identitāte nav atklāta izmeklēšanas materiālos, kaut gan grūti bija iedomāties 1947. gadā to, kā šie materiāli tiks iztirzāti tagad, 2015. gada 25. marta Neatkarīgajā.

Pratināšanas mērķis bijis panākt, lai apcietinātie pasaka, nu, vismaz paraksta apmēram to pašu, kas ziņojumos pateikts priekšā. Kā panākt? Ļoti vienkārši, kaut vai tā, ka izmeklēšanas iestāde ēdienu apcietinātajiem nav devusi vispār. Viņiem bijis jāiztiek ar to, ko atnesuši piederīgie, cik nu tie varējuši, ja dzīvojuši Rīgā, ja viņiem bijis ko dot un ja viņiem paziņots, kur viņu piederīgais atrodas. Kas šādā veidā pie ēdiena neticis, tas ēdis vai badojies atbilstoši tam, kā citi varējuši un gribējuši ar viņu dalīties; vai kurš kuru varējis piespiest dalīties. Vai cilvēks spētu izturēt daudzas dienas, nedēļas un mēnešus šādā situācijā, kas vismaz draudu līmenī varētu turpināties arī gadiem? Cilvēki teica un parakstīja jebko, lai tiktu nevis ārā no cietuma, bet uz tādu cietumu, kurā kaut cik baro.

Kad apsūdzētie pabaroti tik, lai varētu viņus rādīt tiesnešiem, Kārlis centies tiesai norādīt, kāpēc viņš atzinies par vēl kaut ko bez anekdošu stāstīšanas: «Es izmeklētājam neatzinos, ka Čērčils ir uzstājies un tāpēc drīz būs karš, un mēs izžmiegsim komunistus, bet, ja tāda atzīšanās ir, tad tikai tāpēc, ka viņš pie sevis lika stāvēt 48 stundas.» Tāds, lūk, krievu valodā rakstītā tiesas protokola fragmenta tulkojums, kas iekļauts 1991. gadā rakstītā Latvijas PSR prokuratūras protestā Latvijas Republikas Augstākajai tiesai ar prasību par visu triju šajā lietā notiesāto reabilitāciju. 1947. gadā tiesa laida gar ausīm Kārļa un viņu biedru žēlošanos par izmeklēšanas metodēm un notiesāja J. Bergu un E. Eihvaldu uz 25 gadiem, anekdošu vīriņu K. Štālmani – tikai uz 10 gadiem katorgas darbos. J. Bergs tos izturējis līdz 1952. gadam un iegrāmatots kā miris pats savā nāvē, K. Štālmanis vairākas reizes bēdzis un par to nošauts 1951. gadā. Līdz Rasmai nonākuši viņa izdzīvojušo biedru minējumi, kas tieši uzticēti tikai Huldai, ka viņš varbūt sajucis prātā, varbūt izvēlējies nāvi apzināti. E. Eihvaldam soda mērs 1956. gadā samazināts līdz jau izciestajiem 10 gadiem, dokumenti liecina par viņa izlaišanu no soda nometnes, bet Štālmanēm viņš nav atrādījies.

Tiesas precedents PSRS mērogā

Staļina nāves ierosinātās pārgrozības režīma funkcionēšanā jau 1954. gadā noveda pie pārsteidzoša atklājuma, ka anekdošu stāstītāju radiniekiem nemaz nav pienākusies 1949. gada izsūtīšana. Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas darbinieki sapratuši, ka izsūtīšana bijusi domāta, lai nodrošinātos pret atriebību, ko varētu gaidīt no bruņotās cīņās nogalinātu (noķertu, sodītu) personu tuviniekiem. No anekdošu stāstītāju radiniekiem tas nav bijis gaidāms, viņi izsūtāmiem piepīti tikai plānotā skaita sasniegšanas vai nejaušību pēc. Sarakstē starp iestādēm šīs tēzes, protams, izteiktas piņķerīgākā un grūtāk uztveramā juridisko terminu valodā, bet tieši tāpēc katra nākamā iestāde tās akceptējusi. Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas slēdziens par Štālmaņu izsūtīšanas nelikumību aizsūtīts uz PSRS Iekšlietu ministriju, no tās uz PSRS Ģenerālprokuratūru un no turienes iesniegts PSRS Augstākajai tiesai kā protests pret Valsts drošības ministra Sevišķās apspriedes 1950. gada 1. februāra lēmumu izsūtīt Štālmanes.

Štālmaņu gadījumā pati no sevis iezīmējas tāda juridiska nianse, kas bieži tiek izlaista 1949. gada soda akcijas aprakstā, ka izsūtīšana martā skaitījās tikai drošības līdzeklis soda izpildei, nevis pats sods. Lēmumi par cilvēku izsūtīšanu no Latvijas tika rakstīti uz veidlapām, kurās jau tipogrāfijā iespiesti vārdi, ka pašas veidlapas jāsūta Sevišķajai apspriedei, no kuras gan reti varēja saņemt ko citu nekā soda nodrošinājuma pārvēršanu sodā.

Diez vai Latvijas PSR Iekšlietu ministrija pati būtu sākusi pētījumu par anekdotēm no Latvijas PSR lietoto Krievijas Federācijas sodu likumu viedokļa, ja Latvijā neatrastos Mirdza, kas nenogurusi staigāja pa iestādēm ar lūgumiem pārskatīt sodu mātei un māsai. Rezultātā iegūts ļoti bargu un autoritatīvu juridisko instanču atzinums ievērot mērenību anekdošu stāstītāju sodīšanā. Varbūt šis precedents vēl noderēs cilvēkiem, kurus kādā no nākamajiem Latvijas vēstures pavērsieniem tieši anekdotes būs nostādījušas tiesas priekšā.

March 26, 2015 Posted by | KGB, pretošanās, represijas, REPRESĒTIE | Leave a comment

   

%d bloggers like this: