gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Dzintra Geka: Jārunā arī par pagātnes sāpīgo mantojumu

Dzintra Geka: Tagad mums ir 14 deportācijām veltītas filmas, kurās redzamas gan 1941. un 1949. gadā izsūtīto liecības, gan Omskas, Tomskas, Krasnojarskas un citas izsūtījuma vietas. Dažkārt, filmējot liecinieku stāstus, saproti, cik vēsture var būt personiska.

Dzintra Geka: Tagad mums ir 14 deportācijām veltītas filmas, kurās redzamas gan 1941. un 1949. gadā izsūtīto liecības, gan Omskas, Tomskas, Krasnojarskas un citas izsūtījuma vietas. Dažkārt, filmējot liecinieku stāstus, saproti, cik vēsture var būt personiska.

Pirms 66 gadiem no Latvijas tika izsūtīti 42 tūkstoši cilvēku. Arī šogad, pieminot 1949. gada 25. martā izsūtītos, Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā tiks rādīta režisores Dzintras Gekas dokumentālās filmas “Tālā zeme – Sibīrija” 3. daļa “Maršruts: Amūras apgabals 1949”.

Kāpēc mums šādas filmas ir svarīgas?

Sākumā bija pārsimt aculiecinieku stāstu

Dzintra Geka: Aizsākot savu dokumentālo vēstījumu par represētajiem, gribēju dot sabiedrībai ziņu, ka 1941. gadā starp izsūtītajiem bija arī 4000 bērnu. Daļa no viņiem gāja bojā, bet pusotru tūkstoti 1946. gadā kā bāreņus atveda atpakaļ uz Latviju. Taču līdz 1949. gadam viņus visus izsūtīja atkal, un tā tas turpinājās arī pēc 1949. gada 25. marta līdz pat 1952. gadam.

Vācot materiālus filmai “Sibīrijas bērni”, vispirms savu stāstu par izsūtījumu man uzticēja kādi 180 cilvēki. Pēc tam daudzi zvanīja, rakstīja, nāca klāt uz ielas un sacīja, ka arī grib izstāstīt savas atmiņas. Nodibinājām fondu “Sibīrijas bērni” un braucām ekspedīcijās uz Krasnojarskas un Tomskas apgabalu – uz vietām, kur viņi dzīvojuši, kur miris kāds no tuviniekiem – visbiežāk māte, vecmāmiņa vai vecaistēvs.

Kad 2005. gadā jau bija intervēti vairāk nekā 700 cilvēku no 1941. gadā izsūtītajiem bērniem, sapratu, ka atmiņas, kas ierakstītas diskos un kasetēs, nevar vienkārši nolikt plauktā. Tās ir jāizdod grāmatā. Tāda ar 730 intervijām un fotogrāfijām par Sibīrijas bērniem iznāca 2007. un 2008. gadā. Tagad šo fonda “Sibīrijas bērni” izdoto grāmatu arī angļu un krievu valodā lasa gan rakstnieki, gan pētnieki.

Laiks neļāva gaidīt

Pēc filmas “Sibīrijas bērni” noskatīšanās cilvēki vaicāja, vai stāstiem par tiem, kuri palika Sibīrijā, būs turpinājums. Materiālu bija daudz, un gandrīz katru gadu tapa filma par 1941. gadā izsūtītajiem. Vēlāk sāka piepulcēties 1949. gadā deportētie.

Līdztekus darbam studijā kopā ar operatoru Aivaru Lubānieti turpinājām braukt pie izsūtītajiem un pierakstīt viņu atmiņas. Patiesībā gadsimtu mija bija pēdējais laiks, kad sākt intervēt 1941. gadā represētos, jo, lai arī daudzi no viņiem bija aktīvi, tomēr cienījamā vecumā.

Tagad, satiekoties ar ierakstu varoņu pēcnācējiem, viņi stāsta, ka vecāki jau ir mūžībā, bet intervija saglabājusies.

Reti kurš saviem bērniem to visu tā ir spējis izstāstīt. Vienmēr jau ir šaubas, vai kādu tas interesēs.

Arī Latvijas Televīzijā pirmajos gados nespēja saprast, kā tas var būt, ka filmām par Sibīriju ir tik daudz skatītāju – ik reizi no 150 līdz pat 190 tūkstošiem. Bet tas nozīmē, ka šīs atmiņas un arī izsūtījuma vietas cilvēkus interesē.

Vēsture ir jāskaidro

Kad mēs bijām bērni, pie mums nāca, kā smējāmies, “Saules kaujas dalībnieki” un revolūcijas laika „dinozauri”, bet tas atmiņā tik un tā ir palicis. Tagad mūsu fonda “Sibīrijas bērni” pārstāvji un 1941. gadā izsūtītie bērni brauc uz skolām. Skolēni nāk un redz dzīvo stāstījumu, kas ir iedarbīgāks nekā dažas rindiņas mācību grāmatā. Un tad jau daudzi atceras, ka arī viņu rados ir bijuši izsūtītie un stāstus par to, kā piederīgie viens otram palīdzējuši izglābties.

Protams, kopš 2001. gada, kad bija gatava pirmā filma par Sibīriju, situācija ir mainījusies. Vismaz skolās tiek stāstīts un rādīts par represijām, bet nekādas grēksūdzes jau sabiedrībā nav bijis.

Arī tas ir kauns, ka vienreiz nevar skaidri pateikt, kas tad tas īsti bija, ko pieminam 16. martā. Ap šo politizēto datumu plēšas trīs vai četras nometnes. Un tas ir nožēlojami un apkaunojoši pret šiem vecajiem cilvēkiem, kurus vai nu kā jauniešus iesauca vācu armijā, vai ielika vagonā un aizsūtīja darba dienestā līdzīgi kā bērnus uz Sibīriju. Kur tad ir viņu vaina? Vai tā, ka viņi to visu pārdzīvoja, mēģinot izdzīvot un paglābties, arī citiem palīdzot palikt dzīviem un varbūt nokļūt atpakaļ uz Latviju? Vai tas ir klasificējams kā noziegums pret cilvēci?

Kad pabeidzu pirmo filmu par Sibīrijas bērniem, domāju, ka tas daudzus rosinās aizbraukt uz Sibīriju vēl kaut ko izpētīt, bet nekas tāds nenotiek, un filmu, ar ko salīdzināties, nav. Ir labi, ka pēc daudziem gadiem top Viestura Kairiša filma “Melānijas hronika”.

Filmējot “Sibīrijas bērnus”, ļoti sāpīgi bija dzirdēt intervējamos bieži sakām, ka tēvu pēdējo reizi redzējuši stacijā uz perona. Tā es nolēmu parādīt, kur tēvi palika Soļikamskā un Vjatlagā, kad izdzīvoja tikai astoņi procenti uzsūtīto un bojā aizgāja 2600. Bet tā taču bija mūsu vīru izlase – ministri, skolotāji, baņķieri! Tā tapa filma “Kur palika tēvi?”.

Laiki mainās arī Krievijā

Krievijā pilsētu un apgabalu administrāciju attieksme pret represēto lietām ar katru gadu kļūst arvien sliktāka. Cilvēki tā kā baidās pieminēt staļiniskos noziegumus un no tiem norobežojas. Ja 90. gadu vidū bija atvērti arhīvi, nu tie ir slēgti. Reiz Tālajos Austrumos vietējo represēto biedrības vadītājs stāstīja, ka arhīvus nācies slēgt, jo represiju upuru pēcnācēji no dokumentiem uzzināja arī to cilvēku vārdus, kuri īstenoja represijas un nodeva līdzcilvēkus, un sāka izrēķināties ar viņu pēcnācējiem.

Protams, ik gadu bojā gājušo piederīgie brauc uz Sibīriju, uz tuvinieku kapavietām, citādi arī mūsu filmēšanas grupa nekad netiktu ielaista nedz Taimiras apgabalā, nedz Noriļskā vai Vjatlaga teritorijā, kur joprojām ir 5000, vai Permas apgabalā, kur 40 procenti iedzīvotāju ir ieslodzītie. Mums ir palīdzējusi Latvijas vēstniecība, kas Krievijas pusei atgādina par starpvalstu vienošanos par kapu apmeklēšanu. Atsaucīgs ir bijis Kirovas apgabala mērs un citi, jo Krievijā tāpat vien nevar paņemt kameru, mikrofonu un doties intervēt.

Varbūt iemesls, kāpēc man Krievijas vīza ik gadu tiek atjaunota, ir tas, ka manās filmās nav diktora teksta – runā tikai cietušie vai aculiecinieki, arī paši sibīrieši. Tas var patikt vai nepatikt, bet filmas ir laikmeta liecības, jo pat Krievijas muzejos liecību par izsūtītajiem nav, aizbildinoties, ka šis periods pagaidām netiek pētīts. Latvieši, kuri savulaik devās apgūt Sibīrijas zemi, tika iznīcināti 1937. gadā lielā terora laikā, bet arī šo staļinisko represiju liecību nav. Laiks ir apstājies pie pilsoņu kara.

Atmiņas neesot nedz māksla, nedz vēsture

Vēsturnieki uzsver, ka cilvēku atmiņas neesot tik precīzs laika atspoguļojums kā vēsturnieku pētījums, kas dod precīzu formulējumu. Taču lai akadēmiķi un vēsturnieki dzīvo savu dzīvi, bet cilvēki savējo. Tā jau ir tā patiesā vēsture. Viena lieta ir izlasīt divus trīs atmiņu stāstus, bet, ja tādu ir simtiem, tad vēsturiskā aina ir daudz precīzāka. Arī visas atmiņas nekad nebūs vienādas, jo katra cilvēka dzīve ir vienreizēja un unikāla.

Jau divus gadus strādāju arī pie filmas “Dieva putniņi” par latviešiem pārvietoto personu nometnēs Vācijā. Man tas šķita interesanti tāpēc, ka izsūtīto saietos nāk arī cilvēki, kuri no ārzemēm – Vācijas, Anglijas, Kanādas, ASV – ir pārcēlušies uz Latviju. Sākumā domāju, ko viņi daudz saprot no Sibīrijā pārdzīvotā. Taču viņi bija tie, kuri bēga uz Rietumiem no “baigā gada” šausmām, ko bija pieredzējušas viņu ģimenes.

Gan tā tautas daļa, kas savus tuviniekus zaudēja Sibīrijā, gan tā, kas kā bērni bija spiesti bēgt prom no savām mājām, ir Latvijai lielākoties zudusi, tāpat arī daļa viņu bērnu un mazbērnu. Tāpēc “Dieva putniņi” ar savu varoņu likteņu līdzību ir loģisks turpinājums “Sibīrijas bērniem”. ”

Iepriekš:

Arī Pierīgā demonstrēs dokumentālo filmu Kur palika tēvi?

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumi Pierīgā

March 26, 2015 - Posted by | Ekspedīcijas, Filmas, represijas, REPRESĒTIE, Sibīrija, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: