gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Asiņainā Rēzeknes bombardēšana


Asiņainā Rēzeknes 1944.gada bombardēšana – noklusētais padomju varas noziegums

Foto no Latvijas kara muzeja un Latgales kultūrvēstures muzeja krājuma

Foto no Latvijas kara muzeja un Latgales kultūrvēstures muzeja krājuma

Pēckara gados padomju aviācijas veiktā Rēzeknes bombardēšana tika noklusēta, vainu par pilsētas iznīcināšanu uzveļot vāciešiem.

Ilgus pēckara gadus noklusēta un daudziem vēl arī šodien nezināma ir palikusi padomju aviācijas 1944. gada Lieldienu priekšvakarā veiktā Rēzeknes bombardēšana. Tās laikā tika nogalināti gandrīz simts nevainīgu civiliedzīvotāju, sagrauta ievērojama pilsētas daļa, un bez pajumtes palika vairāki tūkstoši iemītnieku. Par šo barbarisko gaisa uzbrukumu padomju vēstures grāmatas savulaik klusēja un pilsētas nopostīšanu pat piedēvēja vāciešiem. Vienlaikus tika glorificēta t. s. “Rēzeknes atbrīvošana” 1944. gada 27. jūlijā, lai gan pēc atsevišķu militāri svarīgu objektu uzspridzināšanas vācu armijas galvenie spēki tobrīd jau bija atstājuši pilsētu.

Padomju aviācijas uzlidojumi Rēzeknei

1944. gada pavasarī un vasarā PSRS un Vācijas karaspēku frontes līnija nenovēršami tuvojās un sasniedza arī Latvijas teritoriju. Sarkanās armijas augstākās virspavēlniecības galvenās mītnes direktīva 1944. gada 17. februārī paredzēja 2. Baltijas frontei doties uzbrukumā un kopā ar Ļeņingradas frontes kreiso spārnu sagraut vācu armijas grupējumu Ostrovas apkārtnē. Šī uzbrukuma trešajā etapā bija plānots sasniegt līniju Ostrova– Kārsava–Rēzekne. Vācu karaspēka sekmīgās pretdarbības dēļ to izdevās paveikt tikai piecus mēnešus vēlāk. Rēzekne bija viens no sarkanās armijas uzbrukuma mērķiem, jo tai bija svarīga stratēģiska nozīme. Caur pilsētu gāja Daugavpils-Pleskavas dzelzceļa līnija, kas regulāri nodrošināja armiju grupas “Nord” (Ziemeļi) 16. armijas apgādi ar karavīriem, kara tehniku un munīciju, ļāva izvest uz aizmuguri ievainotos u. tml. Rēzeknē atradās arī vairākas lielas vācu armijas kara materiālu noliktavas. Sarkanās armijas militārā stratēģija arī paredzēja sauszemes karaspēka ofensīvu (tāda bija Strešņovas placdarma operācija, kas sākās 25. martā tikai 40 kilometrus no Latvijas robežas) pastiprināšanu ar aviācijas uzbrukumiem. Kara laikā Rēzekne piedzīvoja 11 padomju aviācijas uzlidojumus, no kuriem vissāpīgākā bija bombardēšana 1944. gada 6. un 7. aprīļa naktī, kas izpostīja līdz 80% pilsētas. Pēc aculiecinieku nostāstiem, pilsētas degošā atblāzma bijusi redzama pat 90 kilometrus attālajā Daugavpilī. Pēc aptuvenām aplēsēm, dzīvību Rēzeknes bombardēšanā zaudēja 70 – 100 cilvēku.

Padomju aviācijas uzlidojums Rēzeknei Zaļās ceturtdienas vakarā sākās ap plkst. 21 un bija vērsts pret Rēzeknes upes krastu un pilsētas tik apdzīvoto, bet samērā nabadzīgo dienvidu daļu un turpinājās gandrīz trīs stundas. Pēc stundas ilgas atelpas ap vieniem naktī nāca nākamais uzbrukuma vilnis, kas vairāk skāra pilsētas ziemeļu daļu un ilga līdz rīta gaismai. Smago fugasu bumbu, degbumbu un citās ugunīs gruvešos tika pārvērsts Rēzeknes skolotāju institūts, Tautas pils (vācu karavīri tobrīd tajā esot skatījušies kādu kinofilmu), Armijas universālveikals, slimnīca, krievu ģimnāzija, arodskola un daudzas citas sabiedriskās un dzīvojamās ēkas. Daudzas ielas bija aizbērtas gruvešiem, uzlidojumā bija cietusi arī Rēzeknes Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīca un tirgus laukums. Austot rīta gaismai, visapkārt valdīja haoss, pilsētas ielas klāja ēku drupas, sagāzušies telefona stabi, izbiruši logu stikli, bumbu bedres un asiņaini cilvēku ķermeņi. Lai slēptu Rēzeknes nopostīšanu, padomju militārajā literatūrā tās bombardēšanas gaita nemaz nav detalizēti aprakstīta. Līdzās iespējai, ka sarkanās armijas uzbrukuma mērķis būtu bijis konkrētu militāru objektu iznīcināšana, ko būtiski koriģēja pretinieka pretdarbība, laika apstākļi vai vēl kādi citi iemesli, iespējams, ka tā bija padomju aviācijas apzināti izmantota t. s. lauka bombardēšanas taktika ar mērķi iznīcināt visu apdzīvoto teritoriju. Vēl precizējama ir arī dažviet izskanējusī informācija, ka bombardēšanas laikā dzelzceļa stacijā Rēzekne I no Rīgas bija pienācis pasažieru vilciens, no kura bēgušie cilvēki meklējuši patvērumu uz netālā Kovšu ezera ledus, kur viņus sasnieguši padomju lidmašīnu ložmetēju nāvējošie šāviņi. Paradoksāli, bet ne Rēzeknes dzelzceļa stacijām, ne dzelzceļa maģistrālei un arī ne vācu karaspēkam 1944. gada 6./7. aprīļa uzlidojumi nekādus būtiskus zaudējumus nenodarīja. Galvenie upuri šajā bombardēšanā izrādījās Rēzeknes civiliedzīvotāji.

“Palikām ar to, kas mugurā”

Lieldienu priekšvakarā pajumti zaudēja un tikai labvēlīgas apstākļu sakritības dēļ izdzīvoja tolaik 16 gadus vecā Rēzeknes vidusskolas audzēkne Mirdza Vanaga. Viņas ģimene mitinājās Sporta ielas rajonā, bet pēc liktenīgā uzlidojuma bija starp tām, kas “palika ar to, kas mugurā, kad ieskrējām pagrabā”. Mirdzai pārnākot no skolas ap 20 vakarā, mājinieki sagaidīja viņu svētku noskaņojumā, uzpostā istabā, kur uz galda atradās šķīvis ar skaisti krāsotām olām. Tad pēkšņi sāka gaudot sirēna un bija dzirdama lidmašīnu rūkoņa. Jau vēlāk Mirdza atcerējās, ka uzreiz nemaz neesot gribējies skriet slēpties pagrabā, jo domājuši, ka viss būs kā parasti, kaut kur nometīs trīs četras bumbas, un ar to viss beigsies. Tomēr šoreiz pēc pamatīga sprādziena izbiruši logu stikli, zeme nodrebējusi un nācies meklēt patvērumu, pat nepaspējot kārtīgi apģērbties.

“Pagrabā spiedām ausis ciet, jo nervi nevarēja izturēt to kaukšanu un gaudošanu virs galvas, jo nevarēja zināt, kur bumbas nokritīs, uz galvas vai citur. No lidmašīnu rūkoņas varēja saprast, ka met bumbas pikējošā lidojumā un netraucēti saimnieko virs māju jumtiem. [..] Bumbas, nākot lejā, stipri kauca, bija tāds iespaids, ka vārās elles katls. Tad nāca tāds kā gaisa viļņa belziens, tas mūs apdullināja, iestājās bezsamaņa. Cik ilgi tas turpinājās – nezinu, es pamodos pirmā un saucu, kur mamma. Mamma atsaucās, tad sapratu, ka dzīva. Nevarēja apjēgt, kas noticis, ne piecelties, ne paiet, tādā kā sprostā. Sienā ieraudzījām gaišu spraugu un pa to izlīdām ārā. Visu sapratām – mājas nav, ir drupu kaudze. Bija uzmesta bumba. Pagalms viss gaišs kā dienā. Debesīs raķetes, sakopotas buķetēs, nāk uz leju. Rīgas iela visa liesmās, deg mājas, cilvēki kliedz, raud,” tik dramatiski 1944. gada 6./7. aprīļa nakts uz mūžu palikusi M. Vanagas atmiņā.

Kad no rīta viņa ar mājiniekiem devās tuvāk apskatīt savu nu jau bijušo dzīves vietu, konstatējuši, ka izputināta arī visa tās iedzīve. Drupu kaudzē mētājās cauršauti apģērba gabali un dažas no ģimenes albuma izkritušas fotogrāfijas, bet dīvāns, pilns ar šķembām, izrādījās vienīgā atrodamā mēbele, jo ar gaisa vilni bija izmests ārā mājas pagalmā. Sagrauta bija arī pretējā māja, no kuras vācu glābēju komanda nesa ārā mirušos kaimiņus. M. Vanagas ģimene karu pārdzīvoja ar savu īrnieču Poļinas un Felicitas Ščegļovu atbalstu, kas Mirdzai un viņas mātei deva pajumti 11 kilometrus no Rēzeknes attālajā Filkinu sādžā. Pilsētas dzīvi, kaut visai ierobežoti un ar grūtībām, pēc tam tomēr izdevās atjaunot. Lai izsargātos no jauniem upuriem, dzīvi palikušie rēzeknieši tagad meklēja patvērumu pilsētas apkārtnes ciemos, un pilsētā centās uzturēties tikai pa dienu darba gaitās.

Sāpīgs zaudējums Latgales rakstniecības saimei

Padomju aviācijas uzlidojums 1944. gada 6./7. aprīļa naktī izdzēsa arī vairāku pazīstamu Latgales sabiedriskās un kultūras dzīves darbinieku dzīvības. Viņu vidū bija literāts un pirmskara populārā laikraksta “Latgolas Vōrds” redaktors Jānis Ikaunieks, daudzsološais latgaliešu rakstnieks, vairāku stāstu krājumu autors, izglītības un preses darbinieks Alberts Sprūdžs, publicists un pedagogs, Rēzeknes skolotāju institūta skolotājs un pamatskolas pārzinis Pauls Svenne un citi.

Būdams laikraksta “Rēzeknes Ziņas” atbildīgais redaktors, A. Sprūdžs bija plānojis viens pats pavadīt Lieldienas Rēzeknē, lai sagatavotu avīzes pēcsvētku numuru. Tomēr, saņēmis no avīzes izdevēja – Rēzeknes apriņķa priekšnieka Lieldienu dāvanā grozu alus un citus Lieldienu labumus, viņš uzaicināja arī redakcijas līdzstrādniekus tovakar viesoties viņa mājā Galdnieku šķērsielā pie Rēzeknes upes. Drīz pēc aiziešanas no laikraksta redakcijas sākās padomju aviācijas uzlidojums, kas izjauca iecerētās svinības. Starp abiem uzlidojumiem noskaidrojies, ka kāda aviobumba bija kritusi blakus rakstnieka namiņam, noārdot tā virtuves stūri. A. Sprūdžs tomēr bija nospriedis, ka vienā un tajā pašā vietā atkārtots aviācijas uzbrukums nevarētu notikt un kopā ar P. Svenni nesteidzās atstāt savu mājokli. Nākamajā uzlidojumā rakstnieka māja tika sagrauta, ar gruvešiem apberot un nogalinot arī abus tajā patvērumu meklējušos iemītniekus. Pēc bombardēšanas dārzā rēgojās bedre un sprādziena samests zemju kalns, bet A. Sprūdža istabā vēl izdevās atrast viņa romāna “Stipras saknes” pārstrādāto manuskriptu, kas grāmatas formā tā arī nekad vairs neiznāca.

P. Svenni un vēl vairākus Rēzeknes bombardēšanas upurus jau nākamajā dienā apglabāja Rēzeknes Katoļu kapos. Viņa draugs un kolēģis Jānis Šķirmants atceras: “Uz kapu kopiņas uzlikām baltu krustu, noskaitījām tēvreizi, pārkrustījām aizgājēja mūža dusas vietu un atvadījāmies. Tādu juku un posta laikā nebija iespējams sameklēt mācītāju, ne citādi noorganizēt pienācīgu izvadīšanu.”

Šodien šīs kapavietas identificēt ir grūti, jo jau ap 1970. gadu tām virsū tika izveidoti jauni apbedījumi. A. Sprūdža izvadīšana pēdējā gaitā ar Latvijas karogu pārklātā šķirstā notika 15. aprīlī no viņa dzimtajām mājām Dekšārēm uz Varakļānu kapiem. Bēru dalībnieks, literāts Jānis Andrups divas dienas iepriekš laikrakstā “Tēvija” līdzjūtīgi un spilgti apliecinot tā laika reālitāti rakstīja: “Kad cauri dūmu mutuļiem un ugunsgrēku plēnēm Rēzeknei atausa Lielās ciešanu piektdienas rīts, tās bālo sauli vairs neieraudzīja citu terora upuru starpā arī rakstnieks Alberts Sprūdžs. Ar viņu Latgale zaudējusi rosīgu, tālredzīgu kultūras darbinieku, bet latviešu rakstniecība jaunu, daudzsološu epikas talantu, kam paši labākie darbi iecerēti, bet neuzrakstīti vēl brieda dvēselē. [..] Šī labā sirds apklusa lielajā Rēzeknes ciešanu naktī, un tagad Alberts Sprūdžs ir piepulcināts tiem savas tautas mocekļu un asins liecinieku tūkstošiem, kas bargā apsūdzībā pret austrumu varu kopā ar dzīvajiem neprasa nekā vairāk kā brīvu zemi un brīvu elpu.”

“Nebūtu atnākuši sarkanie, mēs visi dzīvotu mierīgi”

Okupācijas varu maiņas un karš sāpīgi skāra arī 1925. gadā Abrenes apriņķa Baltinavas pagasta dzimušo krievieti Veru Bistrovu un viņas ģimeni, kas uzskatīja Latviju par savu dzimteni. Veras māte mira 1942. gada 6. maijā, bet meitas atmiņā spilgti iespiedās vēl pirms tam viņas mātes teiktie vārdi: “Nebūtu atnākuši sarkanie, mēs visi dzīvotu mierīgi. Tagad sākas juku un atriebības laiki.”

1941. gada 14. jūnija deportācija Veras ģimeni tieši neskāra, bet nez kur un kāpēc pēkšņi pazuda vairākas viņu draugu ģimenes. Jau pēc vācu karspēka ienākšanas tika arestēta un nošauta ebreju saimnieku ģimene, kurai piederošajā mājā Vera dzīvoja. 1941. gada jūlijā arestēja viņas vecāko brāli (strādāja Armijas ekonomiskajā veikalā par pārdevēju) un kopā ar vēl 60 apcietinātajiem bez vainas uzrādīšanas un tiesas sprieduma 16. decembrī nošāva Ančupānu kalnos. 1944. gada 6./7. aprīļa naktī, kad sākās padomju aviācijas uzlidojums Rēzeknei, tolaik 19 gadus vecā Valsts komercskolas audzēkne Vera kopā ar tēvu, kurš strādāja pilsētas skolu zēnu darbnīcās, meklēja paslēptuvi nelielā dārza bunkurā netālu no mājas, kurā dzīvoja.

“Mūsu mājas tuvumā bija nomestas vairākas bumbas. Rītā pēc bombardēšanas mūsu mājiņa bija vēl neskarta, tikai bez logu stikliem, arī apmetums no griestiem bija nobiris. Mēs pēc pirmās bombardēšanas nakts ar apģērbu saiņiem bijām atraduši mītnes vietu pie paziņām laukos (5 km no pilsētas). Otrajā naktī bombardēšana atkārtojās, un arī mūsu māja ar visu iedzīvi nodega. Pilsēta izskatījās pilnīgi sagrauta,” tā šīs nakts notikumus vēlāk atcerējās Vera Bistrova.

Iespēja atkal atgriezties uz dzīvi pilsētā radās pēc okupācijas varu maiņas Rēzeknē 1944. gada 27. jūlijā, kad Veras tēvu nozīmēja darbā par saimniecības vadītāju Izglītības nodaļā, bet viņa pati turpināja mācības savā skolā, kas tagad bija nosaukta par Ekonomisko tehnikumu. Viņiem piešķirtā nelielā dzīvoklīti ar nobirušu apmetumu sākās jauna dzīve, kurā “viss jau būtu labi, bet mēbeles un trauki gāja bojā bombardēšanas laikā. Tikai pateicoties tēva darbīgumam, mēs kaut kā iekārtojāmies. Ikkatru no darba brīvu mirkli viņš gāja uz Skolotāju institūta drupām un katru reizi kaut ko atnesa. Pēc tam laboja, montēja. Tā mēs tikām pie dzelzs gultiņām no bijušās skolas kopmītnēm. Samontēja galdiņu, arī kaut kādus krēslus sameistaroja. Atrada pat dažas bļodiņas un krūzītes, laikam no ķīmijas kabineta. Karotes un dakšiņas mums bija “paņēmušās”, bēgot no bombardēšanas.”

Pēc kara Vera strādāja par skolotāju Makašēnu septiņgadīgajā skolā un eksterni ieguva pedagoga izglītību. Skolas direktora drosme un godaprāts palīdzēja viņai izvairīties no izsūtīšanas 1949. gada 25. martā, jo pagasta vadība deportējamo sarakstos bija iekļāvusi arī jauno skolotāju. Jau izvešanu laikā skolas direktors viņai atklāja: “Man tomēr izdevās viņus pārliecināt, lai tevi izsvītro no šī saraksta. Es iebildu, ka tava ģimene jau vācu laikā ir cietusi no represijām. Es centos viņus pārliecināt, ka arī tagad neredzu iemeslu, par ko tevi vajadzētu sodīt.”

April 19, 2015 - Posted by | 2. pasaules karš, kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci, Okupācija

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: