Latvieši PSRS varas virsotnēs: ilūzijas un traģēdija, 20. gs. 20.—30. gadi / sast. un red. Juris Goldmanis. – Rīga: Zvaigzne, 2013.

Latvieši PSRS varasJa kāds ceļotājs laikā domātu, kuru valsti un laika periodu viņam izvēlēties par ceļojuma galamērķi, tad Krievija 20. gadsimta pirmajā pusē nebūtu tā labākā izvēle: Pirmais pasaules karš, Pilsoņu karš, padomju valsts dibināšana ar asiņaina terora palīdzību, piespiedu kolektivizācija, staļiniskā totalitārisma uzplaukums, tautas ienaidnieku iznīcināšana, Otrais pasaules karš… Uzskaitītais nebūt nav viss, kas noticis nepilnos piecdesmit gados. Grāmatas “Latvieši PSRS varas virsotnēs” autori ir pievērsušies vēl nepietiekami pētītam tematam — latviešiem PSRS varas struktūrās, kas padomju laikos tika apskatīts tendenciozi, bet vēlāk — spekulatīvi.

Grāmatas ievadā sastādītājs ieskicē vispārējo situāciju, kādēļ Krievijā 20. gadsimta sākumā bija tik daudz latviešu. Jau pirms Pirmā pasaules kara Krievijā bija vairāk nekā 500 latviešu zemnieku koloniju, latvieši brauca meklēt darbu industriālajos centros un mācīties augstskolās. Kara laikā tiem piepulcējās bēgļi un karavīri abās frontes pusēs, kā arī visi idejiskie cīnītājie, t.s. vecie partijas kadri. (Saskaņā ar tautas skaitīšanas datiem 1897. gadā Krievijas impērijā dzīvoja 112 000 latviešu, 1926. gada PSRS dzīvoja 151 410 latviešu (60% — laukos), 1939. gadā to skaits ir krities līdz 128 345.) Šī vēstures lappuse skar arī manu ģimeni, jo gadsimta sākumā uz Krieviju pārcēlās dzīvot daļa mana vectēva radinieku, bet kara gados tiem piepulcējās visa lielā ģimene (mans vectēvs bija devītais, jaunākais bērns). Dzimtas vārdā ir pat nosaukta apdzīvota vieta, tādēļ arī šajā pētījumā meklēju dzimtas uzvārdu (un atradu!), varbūt arī citiem dzimtas vēstures pētniekiem var paveikties.

Monogrāfija sastāv no vairākiem pētījumiem: vispirms tiek apskatīts iespējamais latviešu skaits Maskavas elitē (autors Vitālijs Šalda), tad latvieši armijā un iekšlietu struktūras (Ēriks Jēkabsons), atsevišķi analizēts Krievijā dzimušo latviešu īpatsvars padomju iestādēs (Toms Ķikuts), kā arī raksti par Jukumu Vācieti (Ēriks Jēkabsons), Jāni Rudzutaku (Vitālijs Šalda) un Robertu Eihi (Jānis Riekstiņš).

Es rakstu šīs rindas decembra pirmajā svētdienā, kas kalendāra atzīmēta kā Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīdu upuru piemiņas diena, un šodien tiek pieminēti Staļina represijās cietušie 20. gs. 30-to gadu beigās. Lai arī monogrāfija nav tieši veltīta šai tēmai, tomēr nepārprotams ir daudzu latviešu traģiskās nāves gads — 1938. 30-to gadu beigās Krievijas Lielā terora ietvaros tika organizētas t.s. nacionālās operācijas, 1956. gada PSKP CK ziņojums vēsta, ka to gaitā līdz 1938. gada 10. IX nošauti gandrīz 14 tūkstoši latviešu (skat. Latviešu iznīcināšana PSRS (1937-1938)), turklāt par iemeslu tam varēja būt tikai tautība ‘latvietis’ (čekistu atmiņās tiekot minēts, ka aresti notika pat pēc telefonu grāmatām). Pat paši ortodoksālākie, režīmam uzticīgākie latvieši nevarēja būt pārliecināti par savu drošību, īstenībā tieši viņi gandrīz visi tika nogalināti. Vēsturnieks Jēkabsons min, ka no pētījumā aplūkotajām 117 augstākajām militārpersonām 1937.-1938. gadā tika apcietināti vismaz 111 cilvēki, lielākai daļai izpildīts nāvessods, tai skaitā pirmajam Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlniekam Jukumam Vācietim.

Latviešu izvirzīšanos padomju varas struktūrās lielā mērā noteica tas, ka viņi (protams, tie, kuri atbilda jaunās varas izvirzītajām prasībām) bija izglītotāki par vietējiem (arī strādnieki un zemnieki), zināja svešvalodas un turpināja pašizglītoties. Protams, ka latviešu skaits varas struktūras tiek vērtēts proporcionāli visam latviešu skaitam, tādēļ to pieņemts uzskatīt par augstu, bet latvieši nekādā veidā nav uzskatāmi par noteicošo nāciju padomju varas gaiteņos. Interesanti, ka vēsturnieks Ķikuts atzīmē, ka to latviešu vidū, kuri pēc lielinieku apvērsuma veidoja jaunā režīma civilās, militārās, iekšlietu un saimnieciskās sistēmas eliti, ļoti maz bija tādu, kuri Krievijā bija dzīvojuši jau pirms Pirmā pasaules kara. Tāpat vēsturnieks Jēkabsons apgāž priekšstatu, ka starp latviešu izcelsmes Sarkanās armijas un NKVD augstākajiem virsniekiem būtu bijušo latviešu strēlnieku dominance — no 113 tādu bija tikai 22.

Nozīmīgs, bet diegan grūti izsverams moments šadā monogrāfijā ir latviešu darbība staļiniskā terora pusē. Daļa latviešu (piemēram, Maskavas inteliģence) tika nošauti safabricētu lietu rezultātā, bet daļa tomēr paši bija varas pārstāvji, līdz Staļins tos nolēma iznīcināt. Īpaši spilgts piemērs ir Rūdolfs Eihe — boļševiku fanātiķis, nelokāms partijas zaldāts, kuru sauca par Staļina “Sibīrijas vietvaldi” un tieši viņam piedēvē slaveno “troiku” izveidošanas iniciatīvu. 1938. gadā Eihes asiņainie darbi pagriezās pret viņu pašu, un apraksts par viņa spīdzināšanām ir patiesi šausminošs. Jāpiemin arī tadas personības kā Leonīds Zakovskis, Pēteris Maggo, Ernests Mačs un gan jau vēl bija citi, kuri fanātiski nīdēja “tautas ienaidniekus”, līdz režīms iznīdēja viņus pašus.

Monogrāfija “Latvieši PSRS varas virsotnēs” ir interesants un vajadzīgs zinātniskais darbs, bet, protams, lasītājam ir jābūt ieinteresētam attiecīgajā tēmā un lasīšana nebūs nekāda vieglā izklaide. Tā kā autori stāsta ne tikai par virsrakstā pieteikto tematu, bet cenšas iezīmēt arī vispārīgu laikmeta ainu, grāmata sniedz gan plašu ieskatu Krievijas vēsturē starpkaru periodā, gan pavēsta interesantas nianses, (piemēram, pirmā sieviete, kas apbalvota ar nozīmi “Goda čekiste” bija latviete Elza Grundmane, Staļina personiskās apsardzes priekšniece), gan atklāj jaunus personāžus (piemēram, brāļus Mežlaukus un Voldemāru Āziņu). Rudzutaka biogrāfija gan atstāja daudzus neatbildētus jautājumus.

https://burtkoki.wordpress.com/2013/12/02/latviesi-psrs-varas-virsotnes-2013/