gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Atbrīvošanās

http://www.ir.lv:889/2015/5/6/atbrivosanas

9.maijā Latvijai nav ko svinēt, uzskata vēsturnieks Uldis Neiburgs, jo padomju karaspēks nevis atbrīvoja, bet vēlreiz okupēja Latviju. Kopš valsts atguvusi neatkarību, jāizmanto katra diena, lai atbrīvotos no okupācijas varu mītiem

Gunita Nagle 6.maijs 2015


Staļins nomira, bet es zīmēju – savas skolas zīmēšanas albumā 1953.gadā 15.martā ierakstījusi 13 gadus vecā latviešu meitene Biruta, kuru gada vecumā kopā ar mammu Valiju 1941.gada jūnijā izsūtīja uz Krasnojarskas apgabalu. Šo mammas bērnības albumu vēsturnieks Uldis Neiburgs atnesis uz Okupācijas muzeju, kurā strādā kopš 2003.gada. Valijas vīrs Kārlis Kampiņš kā Cēsu pulka skolnieku rotas karavīrs 1919.gadā bija piedalījies Brīvības cīņās un vēlāk bija aktīvs aizsargu organizācijā, kopš 1940.gada vasaras slēpās mežā. Ulda vecvecāki vairs nesatikās, jo vectēvs vācu laikā kļuva par Lubānas pagasta vecāko un vēlāk karoja vācu pusē, bet pēc kara emigrēja uz Kanādu. Savukārt vecmāmiņa ar meitu atgriezās no izsūtījuma. Iedzīvojās. Uldis atceras, kā ģimene klausījās Amerikas balsi un svinēja Ziemassvētkus ar baznīcas dziesmām, bet bērni pie eglītes varēja noskaitīt arī bērnudārzā iemācīto dzejoli par lielo Ļeņinu. Kad 1982.gadā nomira kompartijas līderis Leonīds Brežņevs, represijas izcietusī vecmāmiņa ar patiesu pārdzīvojumu teica, ka nomiris dižs cilvēks. Vēlme saprast noklusēto un aiz absurda ainiņām paslēpto vēsturi Uldi Neiburgu pamudināja pētīt Otrā pasaules kara notikumus.

Latvijai Otrā pasaules kara beigas nozīmē padomju reokupāciju. Ko Latvijai atzīmēt 8.maijā?

Otrajā pasaules karā divas totalitāras varas mainīja Eiropas karti. Latvijas traģēdija – šajā karā tā nevarēja cīnīties par brīvību un to neatguva. Latvijas un Krievijas vēsturniekiem ir bijušas diskusijas, vai Otrā pasaules kara beigās Latviju atbrīvoja. Krievijas kolēģi atzīst atkārtotu okupāciju, bet uzsver – bija taču atbrīvošana no nacisma! Manā uztverē atbrīvošana ir brīvības atgūšana. Ja cilvēku pārliek no cietuma ar metāla restēm cietumā ar koka restēm, var ilgi strīdēties, kurš cietums labāks, bet atbrīvošanas nav. Latvijai Otrā pasaules kara beigas nozīmē arī lielu traģēdiju.

Kara laikā cilvēki dzīvoja ar apziņu, ka viņiem jāsaprot, kurš [no totalitārajiem režīmiem] ir mazākais ļaunums. Bija tādi, kuri par mazāko ļaunumu uzskatīja nacistisko Vāciju, un viņiem bija liels pamats tā uzskatīt, ņemot vērā 1940.-1941.gada pieredzi. Kara sākumā Voldemāram Salnājam, Latvijas vēstniekam Zviedrijā, pat kolēģi diplomāti rakstīja, ka Latvijai ar Vāciju jāsadarbojas. Toreiz daudzi uzskatīja, ka Padomju Savienība simbolizē vislielāko ļaunumu. Vēlāk, kad bija skaidrs, ka Vācija karā zaudēs, tik un tā daudzi Padomju Savienību uztvēra kā ļaunumu un darīja visu, lai to novērstu. Tāpēc latviešu leģionāri cīnījās Vācijas bruņotajos spēkos, bija simtiem brīvprātīgo, kas iestājās leģionā vēl 1944.gada vasarā.

Līdz 1941.gada 1.jūlijam Vācija bija okupējusi lielu daļu Eiropas. Kāpēc daudzi Latvijā 1941.gada vasarā apsveica vācu armiju kā atbrīvotājus?

Tajā laikā Vācija bija PSRS sabiedrotā, maz zināja par nacistiskās Vācijas politiku okupētajās valstīs, par holokaustu un koncentrācijas nometnēm. Turklāt karš Latvijā sākās tikai nedēļu pēc deportācijām 1941.gada 14.jūnijā. Padomju okupācijas gads bija izraisījis šoku, bet Hitlera valsts līdz 1941.gada vasarai Latvijai neko ļaunu nebija nodarījusi, un daudzi cerēja, ka, aizdzenot komunistus, būs iespēja atgūt zaudēto. Toreiz daudzi domāja, ka ar vāciešiem būs labāk nekā ar krieviem. Ģenerālis Rūdolfs Bangerskis, Latviešu leģiona ģenerālinspektors, teicis: «Pie krieviem tu vari kā suns mirt, pie vāciešiem – kā suns vismaz dzīvot.»

Pētot un rakstot par pretošanās kustību Latvijā, esmu paudis pārliecību, ka iestāšanās par demokrātisku, neatkarīgu valsti ir vienīgais ceļš, kas mums ejams. To ir viegli pateikt, bet Otrā pasaules kara laikā nebija viegli iet pa šo ceļu.

Kad 1941.gada augustā veidojās sarkanās armijas Latvijas strēlnieku divīzija, daudzi latvieši Krievijā stājās tajā ar sajūsmu. Viņi tobrīd zināja par deportācijām, etniskajām tīrīšanām, bija piedzīvojuši badu Krievijā.

Viens no iemesliem: viņi vāciešus uztvēra kā vēsturiskos ienaidniekus. Otrs: latviešiem bija iespēja būt kopā. Brīnos, ka toreiz daudziem Latvijā uzaugušajiem latviešiem nebija valstiskās apziņas. Viņi sevi uzskatīja par PSRS pilsoņiem. Esmu jautājis Inesei Spurei, komjaunietei, kura dienēja sarkanajā armijā, vai nebija skaidrs, ka PSRS ir likvidējusi Latvijas valsti, bet viņa atbildēja – nē. Viņa bija no sociāldemokrātu ģimenes, par deportācijām neko nezināja, ticēja padomju ideoloģijai. Bija arī komunistiski noskaņoti latvieši, kas uzskatīja, ka deportācijās izsūtīti tikai tautas ienaidnieki.

Otrajā pasaules karā ir daudz cilvēku stāstu, kuri tagad šķiet pretrunu pilni. Piemēram, 1942.gadā Latvijā darbojās Latviešu nacionālistu savienība (LNS), kas izdeva nelegālo avīzi Tautas Balss. Savienībā darbojās vairāki kārtības policijas darbinieki. Vienam no viņiem, Vilim Rutkam, 1941.gada 30.novembrī nācās konvojēt ebrejus uz Rumbulu. Pēc viņa atmiņām, tikai 30.novembra agrā rītā, ierodoties policijas iecirknī, viņš uzzināja, ka tiks sūtīts nevis uz Bolderāju meklēt padomju izpletņlēcējus, bet būs jāpavada ebreji ceļā it kā uz koncentrācijas nometni. Tikai tad, kad kolonna tika novirzīta garām vairākām dzelzceļa stacijām, viņš nojauta ko nelāgu. Pie Rumbulas, kur konvojētājiem bija pavēlēts doties prom, viņš apjauta, kas notiek. Vēlāk šis cilvēks par Tautas Balss izdošanu un līdzdalību pretošanās kustībā nonāca SD pratināšanas kambaros, tika nežēlīgi spīdzināts. Viņš bija Salaspils koncentrācijas nometnē, divreiz Dahovas koncentrācijas nometnē. Kas viņš ir – holokausta īstenotājs, pretošanās kustības dalībnieks vai nacisma upuris?

Daudzi, kas izdzīvoja Salaspils koncentrācijas nometnē, pēc tam nokļuva padomju filtrācijas nometnēs.

Piemēram, tulkotāja Ieva Lase, kura arī vācu okupācijas laikā izdeva Tautas Balsi, bet pēc kara darbojās Franču grupā, man tā arī pateica: Salaspilī biju pusotru gadu, bet gulaga nometnēs – piecarpus. Šādi dzīves stāsti vēsta, ko Latvijas cilvēkiem nozīmēja Otrais pasaules karš. Latvijas vēsture nav melnbalta.

Vai ir izpētīts, cik daudz bija pretestības kustības organizāciju vācu okupācijas laikā?

Ir daudz rakstīts par Latvijas Centrālo padomi (LCP), bet pārējās es gandrīz vienīgais esmu pētījis. 1946.gadā Detmoldā, Rietumvācijā, nodibinājās Latviešu pretestības kustības apvienība, tajā reģistrēti 247 cilvēki: LNS un LCP dalībnieki, kurelieši, studenti, strādnieki, arī Gustava Celmiņa pērkoņkrustieši. Kopā ar leitnanta Roberta Rubeņa bataljona karavīriem, kuri 1944.gada novembrī un decembrī Kurzemē pretojās vāciešiem, bēgļu laivu pārcēlājiem un citiem sanāktu vismaz pāris tūkstoši cilvēku. Viņi bija gatavi pretoties abām okupācijas varām, nemeklējot mazāko ļaunumu. Lai gan pretestības kustības dalībnieki uzsver, ka viņu interesēs nebija militāri vājināt Vāciju cīņā pret Padomju Savienību.

Cenšos pētīt kontroversiālas tēmas. Piemēram, 1944.gada aprīlī padomju aviācijas spēki sarīkoja Rēzeknes bombardēšana, gandrīz 100 civiliedzīvotāju gāja bojā. Bet nupat bija ziņa, ka Rēzeknes pilsētas dome, pamatojoties uz Latvijas Antihitleriskās koalīcijas cīnītāju ieteikumu, nolēmusi prēmēt Otrā pasaules kara veterānus. Prēmēs tikai sarkanarmiešus, nevienu bijušo leģionāru vai pretestības kustības dalībnieku. Bet vēl ir dzīvi padomju uzlidojumā bogāgājušo tuvinieki! Ja Rēzeknes dome grib kādam maksāt kompensācijas, vai viņi nebūtu pirmie, kam tās jāsaņem? Sarkanarmieši iznīcināja pilsētu, nogalināja iedzīvotājus un par to neatkarīgajā Latvijā saņem pašvaldības finansiālu atbalstu!

Nesen Valsts prezidents Andris Bērziņš mudināja Otrā pasaules kara veterānus izlīgt un tādā veidā veicināt sabiedrības saliedētību. Rēzeknes pilsētā tas nenotiek. Rīgas mērs Ušakovs arī labprāt piedalās 9.maija pasākumos, aicina pie sevis sarkanās armijas 130.latviešu strēlnieka korpusa pārstāvjus, bet ne bijušos leģionārus.

Tu biji viens no vēsturniekiem, kurš skaidroja sabiedrībai, ka mobilizācija latviešu leģionā bija pretrunā Hāgas konvencijai, kas aizliedz svešā karaspēkā iesaukt okupēto zemju iedzīvotājus. Vai tikpat pretlikumīga nebija Latvijas pilsoņu mobilizācija sarkanajā armijā?

Bija brīvprātīgie, kas 1940./1941.gadā gāja sarkanajā armijā, jo pirms tam bija sadarbojušies ar padomju varu, bet bija tādi, kuri 1944./1945.gadā Latgalē un Vidzemē piespiedu kārtā tika mobilizēti. Atbildība par to, ka šīs atšķirības netiek skaidrotas, jāuzņemas arī medijiem. Kad biju uzrakstījis par padomju teroru Tukumā 1944.gada augustā, vienā no krievu avīzēm bija iebildes, kā gan kāds uzdrošinās pārmest kara gados novārdzinātajiem gūstekņiem! Ignorējot to, ka vācieši sarkanarmiešu gūstekņus nodeva zemnieku saimniecībās strādāt par palīgstrādniekiem, un viņi bija labi paēduši. Vai nu krievu žurnālisti to nezina, vai negrib zināt.

Līdzīgi ir ar Salaspils nometnē ieslodzītajiem bērniem. Pēc kara bija tikai pāris rakstu, kur pozitīvi novērtēts, ka bērni nodoti latviešu lauksaimniekiem. To, ka daudzi ne tikai palīdzēja bērniem atkopties, bet uzaudzināja viņus kā savus bērnus, noklusēja. Mediji turpina ieturēt šo pozīciju, pasniedzot, ka Latvijas lauksaimnieki, pie kuriem nonāca Salaspils bērni, bija gandrīz vergturi. Manuprāt, cilvēki mūsu valstī varētu dzīvot mierīgāk un draudzīgāk, ja neļautu sevi tracināt ar nepatiesiem vēstures faktiem. Tas neattiecas tikai uz krieviem. Arī latvieši daudz ko aizmirsuši vai nekad nav zinājuši.

Ar kādiem mītiem sastopies, kad pēti Salaspils nometnes vēsturi?
Krievvalodīgā presē izskan tikai vienas Salaspils nometnē ieslodzīto kategorijas balss, un tie ir no Baltkrievijas atvestie bērni. Nometnē bija ieslodzīti arī apmēram 2000 leģionāru, nometnes būvniecības laikā Rietumeiropas ebreji, vēlāk latviešu un poļu pretestības kustības dalībnieki, lietuviešu virsnieki un citi. Taču, ja palasa krievu presi, nereti rodas priekšstats, ka Salaspils ir bijusi nometne, kur visus kara gadus bērni atņemti mātēm un visu laiku notikuši medicīniskie eksperimenti. Ir taisnība, ka vairāki simti, bet ne tūkstoši bērnu mira no bada un slimību epidēmijām, bet lielākā daļa bērnu nometnē pavadīja tikai dažus mēnešus, līdz viņus nodeva pareizticīgo klosterī, bērnunamiem un lauksaimniekiem.

Kāpēc Salaspils koncentrācijas nometnes vēsturi izmanto propagandai?

Viens no iemesliem ir bērni. Kad iznāca mana un Ināras Kolmanes veidotā filma Pretrunīgā vēsture, skatītāji teica, ka Salaspils nometnē izdzīvojušā krieva Vitālija Ļeonova stāsts izraisa lielāku līdzjūtību nekā latvieša Kurta Grīnupa un ebreja Edvarda Andersa stāstītais. Mums teica: tas tāpēc, ka viņš karu piedzīvoja bērnībā. Mēs filmā apzināti nestāstījām par deportācijām, jo par to jau daudz skaidrots. Bet skatītāji teica: ja filmā būtu stāstījuši, kā deportācijās vagonos iegrūda zīdaiņus, no kuriem daudzus ceļā uz Sibīriju nedzīvus izmeta ceļmalā, tas uzrunātu tikpat spēcīgi. Bērnu pārdzīvojumi izraisa lielu līdzjūtību, un tie ir pateicīgi propagandā. Ne velti 2013.gadā bija Krievijas filma Bērnu nāves nometne Salaspils. Joprojām tiek ekspluatēti mīti, ka bērniem nometnē ņemtas asinis it kā medicīniskiem eksperimentiem. Bet asins paraugus ņēma tādēļ, lai ārsti saprastu, ar ko bērni slimo. Ir daudzi dokumenti, kas pierāda, ka vērmahts jau 1942.gadā bija atteicies no asiņu uzglabāšanas. Turklāt tīfa, dizentērijas un citu slimību nomocītu bērnu asinis diez vai būtu piemērotas asinspārliešanai.

Tu esi rakstījis, ka vairākkārtējās okupācijas sekas ir sadalīta vēstures apziņa. Kā tas ietekmē vēsturnieka darbu?
Otrajā pasaules karā un divu okupācijas varu nomaiņas rezultātā zaudējām vācbaltiešus, ebrejus un citus Latvijas pilsoņus, kurus deportēja, nogalināja, citi emigrēja. Viņu vietā pēc kara Latvijā ieradās daudzi no PSRS. Runāsim godīgi, vieniem ir saikne ar Latviju un tās vēsturi, citiem tās nav. Daļa te dzīvojošo krievu joprojām uzskata, ka lielāko ļaunumu, kas bijis pasaules vēsturē, simbolizē nacistiskā Vācija, bet Padomju Savienība pārstāvēja demokrātiskos spēkus. Tas, ka daļa Latvijas iedzīvotāju un pat pilsoņu tā uzskata, liecina, ka politiskā nācija nav izveidojusies. Dzīvoju netālu no Uzvaras pieminekļa un, ja ir iespēja, 9.maijā braucu uz laukiem. Kā Latvijas pilsonis apzinos, ko Otrais pasaules karš un PSRS uzvara tajā nozīmē manai valstij. Tas būtu jāapzinās arī politiķiem, kas piedalās 9.maija pasākumos. Ja politiķi gribētu saliedēt sabiedrību, neviens nepiedalītos ne 16.marta, ne 9.maija pasākumos.

Kādām vēstures tēmām būtu jānoloba mīti, un vai mitoloģijas mazināšana Otrā pasaules kara atainojumā saliedētu sabiedrību?
Tas nav tik vienkārši. Katrai nācijai vajadzīgi pozitīvi mīti, taču, ja ideālisma uzslāņojumu noņem, ne viss ir tik skaisti, kā izskatās. Piemēram, ja uzceltu Konstantīnam Čakstem pieminekli un pateiktu, ka viņš bija nacionālās pretošanās kustības varonis, latviešiem tas patiktu, iespējams, būtu pieņemami arī krievvalodīgajai sabiedrības daļai, jo LCP pamatā darbojās vācu okupācijas laikā. Bet, ja Čakstes darbību bezkritiski uztver vēsturnieks, viņš riskē kļūt par propagandistu. Pēdējā laikā aktualizējies jautājums par mežabrāļiem Latvijā (iznāca grāmata Meža meitas, filma Segvārds Vientulis), un raidījums 100 grami kultūras uzdeva jautājumu, vai mežabrāļu kustība netiek glorificēta. Bet varbūt daži mīti ir vajadzīgi. Piemēram, mīts, ka latvieši nepretojās PSRS okupācijai 1940.gadā, bet pretojās latviešu leģionā un mežabrāļu rindās pēc kara, palīdzēja izturēt padomju okupācijas gadus. Varam nosodīt Ulmaņa autoritāro režīmu, bet mīts par labajiem ulmaņlaikiem, iespējams, palīdzēja padomju okupācijas laikos noturēt sapni par savu valsti.

Manuprāt, maz pētīta ir otrreizējā padomju okupācija: Rēzeknes, Jelgavas nopostīšana. Varētu arī teikt, ka par vācu okupācijas laiku, holokaustu, arī 1940.gadu un pirmo padomju okupācijas periodu viss ir noskaidrots. Bet ieejiet grāmatnīcā – vai ir kāda monogrāfija par 40.gadu Latvijas vēsturi? 25 gadi pagājuši kopš neatkarības atjaunošanas, jādomā, kā izstāstīt Latvijas vēsturi populārzinātniskā veidā. Jāgādā, lai būtu teātra izrādes un filmas. Akadēmiskajam vēsturniekam 21.gadsimtā jāmāk stāstīt par vēsturi saistoši un interesanti.

5 svarīgi kultūras darbi
Lūcija Garūta, Andrejs Eglītis. Kantāte Dievs, Tava zeme deg! (1944). Kara dārdos tapis un frontes tiešā tuvumā vairākkārt atskaņots skaņdarbs, kas visdramatiskāk atspoguļo Latvijas likteni Otrā pasaules kara laikā.

Valdemārs Kārkliņš. Romāns Tikai mīlestība (1959). Kā saglabāt cilvēciskumu kara šausmu un absurda apstākļos. Stāsts par mīlestību, kas ir augstāka par visu un bez kuras dzīvei nav jēgas.

Kinofilma Akmens un šķembas (Es visu atceros, Ričard!) (1966). Uzdrīkstēšanās runāt par latviešu leģionāru tēmu aizliegumu laikmetā. Spēcīgs tālaika paaudzes traģēdijas attēlojums kara un pēckara Latvijā.

Grupa Līvi. Dziesmu cikls Kurzemei – saules ceļš (1986). Piederības apziņa savai zemei un tautai, izteikta skarbi liriskā rokmūzikas valodā. Pirmsatmodas uzdrīkstēšanās vēstnesis, kas dod spēku un neatstāj vienaldzīgu arī šodien.

Izrāde Vectēvs Jaunajā Rīgas teātrī (2009). Izrāde, kas liek domāt un noārda politkorektuma robežas. Tā uzdod daudzus svarīgus jautājumus par cilvēku (ne)izvēlēm Otrā pasaules kara laikā un to vērtējumu mūsdienās.

CV
Vēstures zinātņu doktors
Okupācijas muzeja publiskās vēstures nodaļas vadītājs
80 zinātnisku un 190 populārzinātnisku publikāciju autors
Kopā ar Vitu Zelči sagatavoja grāmatu (Divas) puses. Latviešu kara stāsti: Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās
Grāmatas Dievs, Tava zeme deg! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti autors
Gatavo monogrāfiju par Latvijas pretošanās kustību un Rietumu sabiedrotajiem, kopā ar vēsturniekiem Kārli Kangeru un Rudīti Vīksni – monogrāfiju par Salaspils nometni

May 11, 2015 - Posted by | 2. pasaules karš, represijas, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: