gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Latviešu leģiona majors Ernests Laumanis karā un gulaga lēģeros

Foto no Latvijas Kara muzeja arhīva

Foto no Latvijas Kara muzeja arhīva

1945. gada 8. maijā netālu no Kabiles majors Ernests Laumanis nostādīja ierindā 19. latviešu ieroču-SS divīzijas izlūku (fizilieru) bataljonu un paziņoja saviem vīriem, ka karš viņiem ir beidzies. Kurzemes lielkauju laikā laumanieši bija izpelnījušies t. s. frontes ugunsdzēsēju reputāciju, jo tika raidīti cīņās vissmagākajos kauju iecirkņos, kur draudēja vai jau bija noticis frontes pārrāvums. Ernests Laumanis bija izcils varonības un drošsirdības paraugs saviem karavīriem. Dzimtenes mīlestība un nelokāma uzticība saviem ideāliem ļāva E. Laumanim palikt garā nesalauztam arī ieslodzījumā padomju soda nometnēs Vorkutā un Mordvijā, kur viņš pavadīja 20 garus gadus un bija spilgta autoritāte citu politieslodzīto vidū.

Bērnība un jaunības gadi Liepājā

Ernests Laumanis piedzima 1908. gada 8. maijā Liepājā Drāšu fabrikas strādnieka Krista un mājkalpotājas Minnas Laumaņu ģimenē. Ernestam jau no sešu gadu vecuma pa dienu nācās būt galvenajam atbildīgajam par mājas darbiem, t. sk., rūpēties par jaunāko brāli Frici. Pirmo izglītību Ernests ieguva Liepājas pilsētas 5. pamatskolā, bet 1927. gadā absolvēja Valsts Liepājas tehnikumu. Abu brāļu aizraušanās ar futbolu it īpaši sekmējās par pāris gadiem jaunākajam Fricim, kurš kļuva par vienu no labākajiem Latvijas futbola izlases aizsargiem un vairākkārtējās valsts čempionvienības Liepājas “Olimpijas” balstiem. Jau vēlāk, kad Ernests kā leģiona virsnieks cīnījās Kurzemes frontē, viņu ģimene piedzīvoja lielu traģēdiju. Rietumu sabiedroto aviācijas uzlidojumā Gotas pilsētai 1945. gada 6. februārī gāja bojā ap simts Liepājas dzelzceļa darbnīcu strādnieku, kuri ar ģimenēm bija evakuēti uz Vāciju. Nogalināto vidū bija arī Ernesta vecāki un vecākā māsa Anna ar vīru. Laimīgā kārtā dzīvs palika Fricis, kurš bija to latviešu bēgļu vidū, kas tobrīd atradās primitīvi izbūvētās bumbu patversmes daļā – to aviācijas mestās bumbas neskāra. Pēc kara Fricis spēlēja futbolu Augsburgas bēgļu nometnes komandā, bet vēlāk pārcēlās uz dzīvi Filadelfijā, ASV. Savu vecāko brāli viņš vairs nekad nesatika, tomēr centās viņam palīdzēt, sūtot Ernestam zāles, kad viņš bija atgriezies Liepājā no pirmā ieslodzījuma Vorkutas soda nometnē.

Pēc Vācijas–PSRS kara sākumaPēc okupācijas varu maiņas Liepājā 1941. gada 29. jūnijā E. Laumanis sekoja aicinājumam pieteikties latviešu pašaizsardzības spēkos un kļuva par Jaunliepājas pašaizsardzības vienības (tajā pieteicās daudzi Drāšu fabrikas (“Liepājas metalurgs”) strādnieki) komandieri. Šī bija viena no četrām pilsētā izveidotām vienībām, kuras dalībnieki (kopskaitā ap 70 cilvēku) sākotnēji nēsāja pazīšanās zīmi – baltu rokas apsēju ar zaļu ugunskrustu un, bruņoti ar padomju parauga šautenēm, veica militāri svarīgu objektu apsargāšanu un kārtības nodrošināšanu. Kā zināms, 1972. – 1974. gadā notika t. s. padomju paraugprāva pret 21. (Liepājas) policijas bataljona dalībniekiem, apsūdzot viņus ebreju iznīcināšanā 1941. gada septembrī un decembrī Liepājā un Šķēdes kāpās. Kaut arī 21. latviešu policijas bataljonā acīmredzot iekļāvās arī daļa šo noziegumu līdzdalībnieku, līdz šim nav izdevies konstatēt kādas liecības par Jaunliepājas pašaizsardzības vienības dalībnieku dalību šajās soda akcijās, un čekas pēckara pratināšanās to ir noliedzis arī pats E. Laumanis. Viņš bija to brīvprātīgo vidū, kuri, ietērpti Latvijas armijas formastērpos un svinīgi no Liepājas pavadīti, 21. latviešu policijas bataljona sastāvā 589 vīru stiprumā pa dzelzceļu 1942. gada 1. aprīlī sasniedza Krasnoje Selo. Vēl nepilnīgi apbruņotu, bez pietiekama skaita automātisko ieroču, bataljonu drīz vien iesaistīja cīņās pret sarkano armiju Ļeņingradas frontē. Īpaši smagas kaujas pret skaitliski lielāku pārspēku notika 1942. gada 20. – 22. jūlijā, kad sarkanarmiešu uzbrukumus ievadīja stundām ilga artilērijas un mīnmetēju uguns, un tajos piedalījās pat smagie tanki un lidmašīnas. Virsleitnants E. Laumanis bija starp tiem 34 karavīriem, kurus par izrādīto varonību izvirzīja apbalvošanai, un viņš tika iecelts par rotas komandieri.Latviešu leģionā

Pēc latviešu leģiona izveidošanas 1943. gada pavasarī 21. bataljonu iekļāva leģiona 1. (vēlāk 39.) grenadieru pulkā un 30. aprīlī pa dzelzceļu nosūtīja uz Dolgovo staciju Volhovas frontē. Tur 1943. gada jūlijā kapteini E. Laumani ievaino, bet mēnesi vēlāk apbalvo ar kaujās godam nopelnīto 2. šķiras Dzelzs krustu. Jau pēc 2. latviešu ieroču-SS brigādes pārveidošanas par 19. divīziju un atkāpšanās uz Latviju 1944. gada 1. maijā Piebalgas Zosēnos tiek izveidots 19. latviešu ieroču-SS divīzijas papildinājumu (vēlāk – trieciena) bataljons, un par tā komandieri kļūst E. Laumanis. Par prasmīgu bataljona vadību Daļģu–Aizkūju kaujās Vidzemē E. Laumani 1944. gada augustā apbalvo ar I šķiras Dzelzs krustu. Pēc atkāpšanās uz Kurzemi 1944. gada oktobrī un vēlāk sekojošās cīņās pie Džūkstes, Lestenes un Blīdenes E. Laumaņa komandētais bataljons kļuva slavens ar kaujas nopelniem un vairākām pārdrošām akcijām sarkanās armijas aizmugurē. Savu karavīru atmiņā E. Laumanis ir palicis kā ļoti stingrs komandieris, kurš prasījis pienākumu izpildi katram, sākot no karavīra un beidzot ar virsnieku. Kauju uzdevumus izskaidrojis vienkārši un labi saprotami, bez kādas garas runāšanas, bet vienlaikus bijis pretimnākošs un rūpējies par saviem padotajiem. E. Laumaņa triecienbataljona seržants Jānis Zvirbulis atceras, ka kopā ar citiem leģionāriem pirmoreiz ierodoties bataljona štābā, tā komandieris skaidri pateicis, ka viņam ir vajadzīgi drošsirdīgi vīri, uz kuriem var paļauties un kuri saprot, ka cīņas ir smagas un prasīs arī upurus, aicinot tos, kuri tam nav gatavi, doties uz kādu citu vienību. Visi jaunpienācēji tomēr palikuši uz vietas un bataljona komandieris licis savam ziņnesim ieliet katram glāzi vīna. Nav noslēpums, ka tikpat pamatīgi kā kaujas laukā, E. Laumanis centās pavadīt laiku arī kauju starplaikos, kad viņa komandpunktā tika dzerts uz nebēdu, sekojot sauklim “baudi karu, jo miers būs briesmīgs”.

19. divīzijas triecienbataljonā gandrīz pusotru mēnesi dienēja arī leitnants Arturs Vīdners, kurš, stāstot par cīņām pie Vamžiem, vēlāk atcerējās, ka “mēs kā parasti gājām divas grupas 22 vīru sastāvā un tās mājas ieņēmām, bet pretinieks tās ieņēma ar 200 vīriem. Tas notika vairākkārtīgi, viņi mūs no rīta izsita ārā, mēs vakarā tikām atpakaļ. Krievi ar dzīvā spēka palīdzību tikai varēja ko panākt. Mēs parasti gājām vīnogu ķekara veidā uz priekšu, vispirms komandieris, tad 1., 2., 3. numurs un tā tālāk, komandiera vietnieks palika aizmugurē, gājām izklaidus, lai var šaut no visām pusēm. Bet pretinieks gāja slēgtā līnijā viļņveidīgā ķēdē pāri. Vecie, kas mēs jau bijām bijuši frontē, zinājām, kā jāuzvedas, bet jaunajiem dažreiz nervi neizturēja. Tikko tās ķēdes iznāca, jau sāka šaut, atklāja jau sevi, bet drīkstēja šaut tikai tad, kad rotas vai vada komandieris deva komandu, mēs laidām pretinieku pēc iespējas tuvāk, lai rastos panika un lai mēs ātrāk ar viņiem tiktu galā”.

1945. gada februārī E. Laumani paaugstināja par majoru un 5. martā apbalvoja ar ierakstu Vācijas bruņoto spēku goda sarakstos. Tāpat kā vairākums latviešu leģionāru viņš nebija nekāds lielais vācu draugs, bet uztvēra viņus kā tā brīža vienīgos reālos “sabiedrotos”. Kā raksta J. Zvirbulis, kad E. Laumanis saviem karavīriem paziņojis par Lielvācijas vadoņa Ādolfa Hitlera nāvi 1945. gada 30. aprīlī, kāds no viņiem paskaļi teicis: “Paldies Dievam.” Bataljona komandieris pretēji reglamentam tam nav pievērsis nekādu uzmanību, vien teicis: “Tavu uzvārdu es neprasīšu.” Jau pēc 1945. gada 8. maija E. Laumaņa bataljona virsnieki izolētā ložmetēja kastē salika dažādus dokumentus un apbalvojumus un apraka Rendas ūdensdzirnavu katlumājā. Neraugoties uz daudzajiem mēģinājumiem, līdz šim tos nevienam tā arī nav izdevies atrast.

Desmit gadi Vorkutā

Pēc Vācijas vispārējās kapitulācijas E. Laumanis kādu laiku slēpās Kurzemes mežos. Liktenīgs viņam tomēr izrādījās 1945. gada 18. jūnijs, kad, tērpušies civilās drēbēs, kopā ar leitnantu Alfonu Ķišķi viņi nejauši uzdūrās sarkanarmiešu postenim pie vācu trofeju munīcijas noliktavas netālu no Pūres stacijas. Vairākās pratināšanās čekas ieslodzījumā un slēgtajā tiesas sēdē, kas norisinājās 1946. gada 2. martā Liepājā, E. Laumanis neslēpa savu nacionālo pārliecību. Apsūdzēts dzimtenes nodevībā, viņš savu vainu neatzina un arī pēdējā vārdā tiesā paziņoja, ka ir karojis pret sarkano armiju par patstāvīgu Latviju. LPSR IeTK Kara tribunāls 1946. gada 2. martā notiesāja viņu uz 20 gadiem katorgas darbos. Atšķirībā no daudziem citiem E. Laumanis nekad nelūdza savu sodu mīkstināt vai sevi apžēlot. Ieslodzījumā Vorkutā viņš pavadīja desmit garus gadus, kad tika atbrīvots saskaņā ar PSRS Augstākās padomes prezidija 1955. gada 17. septembra dekrētu par amnestiju. Par E. Laumaņa pārdzīvojumiem, pēc 10 gadiem atgriežoties dzimtenē, spilgti liecina ieraksti viņa dienasgrāmatā 1955./1956. gada mijā: “Rīgā pirmais gājiens pie Brīvības pieminekļa. Zelta zvaigznes vēl mirdz. Tas arī ir vienīgais, kas norāda, ka Rīga ir latviešu pilsēta. Bez vārdnīcas Rīgā latvietis netiek cauri. [..] Aizmigt nevaru. Izkāpjot Liepājā aizmirstu brilles. Tomēr nervi. [..] Un tad pirmā vizīte jūrai! Neaprakstāma sajūta! Tā šodien ir īsti balta. Sveicinot viņu, noņemu cepuri un vējš plosa manus plānos matus. [..] Apciemoju savu meitu. Dīvaina sajūta. Asiņu balss tomēr runā. Viņa ļoti satraukta un kautrīga. Prieks tomēr liels! Ceru, ka paliksim labi draugi.”

Politieslodzīto nometnē Mordvijā

Tā kā E. Laumanis bija atklāts izteikumos, kas neglaimoja okupācijas varai, viņu pēc kādas denunciācijas 1957. gada 16. martā apcietināja atkārtoti. Kopā ar Vorkutas ieslodzījuma biedriem Sigismundu Zemzaru un Andreju Macpānu viņu apsūdzēja pretpadomju sacerējumu sarakstīšanā un izplatīšanā. E. Laumanis tiesas sēdē atteicās no advokāta un paskaidroja, ka neuzskata sevi par vainīgu pretpadomju aģitācijā, jo savas piezīmes rakstījis tikai paša vajadzībām. Kādā no stenografētām esejām viņš izteica pārliecību, ka “mūsu pienākums pret saviem priekštečiem un nākošajām paaudzēm ir pielikt visas pūles, lai latviešu tauta neaizietu bojā pašreizējā krīzes periodā. Daudzos aspektos mūsu cīņai ir jānotiek daudz grūtākos apstākļos nekā iepriekšējām paaudzēm. Tomēr vienā aspektā tā ir nesalīdzināmi vieglāka. Mums pagātnē ir patstāvīga Latvijas valsts. Tā parāda, ka latviešu tauta ir spējīga būt brīva un neatkarīga, un mēs esam vairāk spējīgi, lai to izcīnītu vēlreiz”. 1957. gada 18. jūnijā LPSR Augstākā tiesa notiesāja viņu uz pieciem gadiem ieslodzījumā, ietverot to iepriekšējā spriedumā noteiktajā sodā, un izsūtīja uz Potmas nometni Mordvijā. Tur E. Laumanis nopietni nodarbojās ar filozofijas studijām, pārtulkoja no sanskrista latviski “Bhagavadgītu” (“Dievišķo dziesmu”), uzrakstīja savu dzīves “Credo”. Viņš bija autoritāte un paraugs citiem politieslodzītajiem, tolaik vēl gados jauno Gunāru Astru ieskaitot. Daudzu atmiņā E. Laumanis ir palicis kā personība ar īpašu auru, kas prasīja stāju, ar viņu runājot. Cilvēks, kas pieskaitāms tai nelielajai gulaga lēģeru iemītnieku kategorijai, kas nevis tikai rūpējās par savu fizisko eksistenci, bet stāvēja pāri grūtajai ikdienai un dzīvoja pēc principa, ka cilvēka gars nav nedz ieslogāms, nedz iznīcināms. “Viņš interesējās par literatūru, bet es aktīvi turpināju rakstīt. Mēs šad un tad aprunājamies. Viņš daudz tulkoja, bija nopietns kritiķis arī manai dzejai. Viņš teica, ka manā dzejā ir par maz pozitīvā momenta, kas mani toreiz ļoti izbrīnīja. Tikai vēlāk sapratu, ko viņš ar to domā, un piekritu – tā tas ir,” tādu E. Laumani vēl šodien atceras dzejnieks Knuts Skujenieks. Pašu E. Laumani ieslodzījumā Mordvijā stiprināja sarakste ar meitu Brigitu, kura savu tēvu pirmoreiz bija ieraudzījusi divu, otrreiz jau 14 gadu vecumā un pēc īslaicīgas tikšanās viņu kā cilvēku tagad iepazina ar vēstuļu starpniecību. Arī no Mordvijas 1962. gada 1. decembrī nosūtītajā vēstulē savai mūža mīlestībai – Brigitas mātei Domicellai (viņi iepazinās kara laikā kādā no frontes atvaļinājumiem) Ernests rakstīja: “Esmu Tev pateicīgs par lielo laimi, kuru Tu man esi devusi – mūsu meitu [..] Esmu Tevi pa otram lāgam iemīlējis: kā es varu nemīlēt tevi, ja tik ļoti mīlu Brigitu, viņa taču ir daļa no Tevis [..] Es vairāk nekā Dievam nelūdzu, lai tikai viņa būtu laimīga, lai viņas dzīve būtu skaistāka nekā mana.”

Mūža pēdējie gadi Latvijā

Pēc soda izciešanas 1966. gada 17. novembrī E. Laumanis atgriezās dzimtenē jau ar sabojātu veselību, jo sirga ar kuņģa jēlumu un sirds vājumu. Tā kā oficiāli viņam bija aizliegts apmesties Latvijā, par savu galamērķi viņš norādīja Pitalovu (bijušo Abreni). Tomēr draugi viņam nopirka lidmašīnas biļeti no Maskavas uz Rīgu, kur viņu tūlīt pat aizveda uz Stradiņa slimnīcu, lai tur uzlabotu veselību. Kādu laiku E. Laumanis dzīvoja pie kapteiņa Pūpola netālu no Brīvdabas muzeja, bet tad Ganību dambī pie Mordvijas nometnes ieslodzījuma biedra Gunāra Stefana. Lai izvairītos no čekas pārlieku lielās uzmanības, E. Laumanis ar kara biedru palīdzību atrada mitekli “Rubeņu” mežsarga mājās Ozolnieku pagastā, kur sākotnēji uzraudzīja meža ugunsdrošību, bet vēlāk strādāja Jelgavas cukurfabrikā. “Visos valsts un leģiona svētkos, atceres dienās grupa viņam uzticīgu cilvēku pulcējāmies otrā stāva mazajā istabiņā. Biežs viesis bija arī Eduards Rozenštrauhs. Nenotika lielas pļēgurošanas, jo majors slimoja ar hronisko dizentēriju, vairāk cienīja čefīru, bet, kad paņēma kādu stiprāku malku, tad abi ar sajūsmu nodziedāja “Tur, kur Rauna…”,” tā E. Laumani vēl šodien atceras bijušais leģionārs Aldis Hartmanis. Diemžēl E. Laumanim tā arī vairs neizdevās atgriezties dzimtajā Liepājā. Kad 1968. gada aprīlī pasaulē nāca viņa mazdēls Zigmunds, čekisti piedāvāja E. Laumanim parakstīt dokumentu, ka viņš atsakās no savas pārliecības, un tad drīkstēs apciemot mazdēlu, taču to izdarīt E. Laumanis nespēja.

G. Stefans stāsta, ka E. Laumanis arī pēc atgriešanās no Mordvijas palicis garā nesalauzts, stingrs un spēcīgs vīrs, kurš nav mīlējis daudz runāt par izbijušām cīņām frontē, bet gan mudinājis domāt par Latvijas brīvību nākotnē. Neraugoties uz skarbo frontes pieredzi, E. Laumanis esot bijis ļoti jūtīgs cilvēks un, klausoties Friča Bārdas dzeju, viņam acīs riesušās asaras. E. Laumaņa došanās mūžībā 1968. gada 13. decembrī ir bijis nepatīkams pārsteigums, jo tikai divas dienas iepriekš abi strādājuši pie malkas sagatavošanas, dzēruši kafiju un nekas neesot liecinājis par ko sliktu. Aizdomīga tolaik likusies arī E. Laumaņa draudzība ar Jelgavas psihiatriskās slimnīcas bijušā direktora meitu, kas, iespējams, iepazinusies ar viņu padomju drošības iestāžu uzdevumā. Pat E. Laumaņa izvadīšana pēdējā gaitā Rīgas Meža kapos nenotika bez čekistu klātbūtnes, kuri centās nofotografēt bērēs notiekošo. Neraugoties uz okupācijas varas pūlēm to nepieļaut, arī vēlāk katru gadu 8. maijā pie E. Laumaņa kapa vietas pulcējās bijušie kara un lēģera biedri. Kā liecina kāda čekas aģenta ziņojums, tad arī 1976. gadā “pēc G. Astras iniciatīvas personu grupa, kas agrāk tiesātas par sevišķi bīstamiem valsts noziegumiem, sapulcējās pie Ernesta Laumaņa kapa I Meža kapos, lai atzīmētu viņa dzimšanas dienu”. Šī tradīcija turpinājās arī atmodas laikā, bet mūsdienās šo vietu rotā 2008. gadā atklātais kapu piemineklis, kurā iekalts leģiona vairodziņš un ozollapām apvīts zobens, tā simbolizējot E. Laumaņa karavīra mūžu.

Foto no Latvikas Okupācijas muzeja arhīva

Latvijas Nacionālais arhīvs-Latvijas Valsts arhīvs

May 19, 2015 - Posted by | 2. pasaules karš, KGB, nepakļaušanās, pretošanās, REPRESĒTIE, čeka

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: