gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

1941. gada 14. jūnija “trūkumi”

Foto - LETA

Foto – LETA

Kas Latvijā notika 1941. gada šausmīgajās jūnija dienās, sniedz arhīvā saglabātie atsevišķu LK(b)P apriņķu komiteju un represīvo iestāžu darbinieku atskaites ziņojumi par pašu deportācijas norisi.

Kad 1941. gada 16. maijā PSRS iekšlietu tautas komisārs L. Berija un PSRS valsts drošības tautas komisārs V. Merkulovs nosūtīja J. Staļinam VK(b)P CK un PSRS TKP lēmuma projektu “Par pasākumiem Lietuvas PSR attīrīšanai no pretpadomju, kriminālajiem un sociāli bīstamajiem elementiem”, tajā pēdējā brīdī līdzās “Lietuvas PSR” ar roku tika pierakstīts arī “Latvijas un Igaunijas PSR”. Lēmuma projekta 9. punkts “Arestus un izsūtīšanu Lietuvā veikt mēneša laikā” bija aizstāts ar “Arestēšanas un izsūtīšanas operāciju Lietuvā, Latvijā un Igaunijā pabeigt trīs dienu laikā”.

Būtisku papildinājumu ziņām par to, kas Latvijā notika šajās trijās šausmīgajās jūnija dienās, sniedz arhīvā saglabātie atsevišķu LK(b)P apriņķu komiteju un represīvo iestāžu darbinieku atskaites ziņojumi par pašu deportācijas norisi.

LK(b)P Jelgavas apriņķa komitejas organizatoriskās nodaļas vadītājs Špeņevs 1941. gada 18. jūnija ziņojumā LK(b)P CK sūdzējies: “Šajās dienās paveiktā šķiriski naidīgo elementu izņemšanas akcija Jelgavas apriņķī tika sagatavota un paveikta nepareizi. Izņemšanai paredzētie aizsargi zināja par gaidāmo operāciju, kā rezultātā daudzi no viņiem paslēpās, pirms pie viņiem ieradās ar izņemšanas orderiem.” Biedrs Špeņevs minēja “nepareizās rīcības” piemērus. Tā Jelgavas apriņķa Valsts drošības tautas komisariāta (VDTK) un Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) darbinieki (priekšnieks Bunga) iedzīvotājos esot radījuši nojausmu par gaidāmo operāciju vēl 22 – 23 stundas pirms tās sākuma. Jau 13. jūnijā plkst. 11 dienā apriņķa izpildkomitejas priekšsēdētājam bija dots “nepareizs” norādījums, lai viņš nosūtītu pagastu izpildkomitejām telegrammu par visu partorgu, komsorgu un pagasta izpildkomiteju priekšsēdētāju ierašanos Jelgavā līdz 13. jūnija plkst. 14, un par aktīva dežūrām ar zirgiem pagastu izpildkomitejās. Tādējādi pie Jelgavas Arodbiedrību nama, kur bija jāierodas visiem izsauktajiem, līdz plkst. 17 sabrauca ap 40 kravas un vieglo automašīnu, bija nostādīti sargi. Instruktāžai vajadzēja sākties plkst. 21, taču pats instruktāžas noturētājs Vasiļjevs aizkavējās un ieradās tikai pusnaktī. Līdz ar to instruktāžu pabeidza 14. jūnija rītā plkst. 5, turklāt, pēc Špeņeva domām, nav bijis pareizi sacīt, ka operāciju var veikt visu dienu, kas procesu novilcis līdz vakaram. Tā Bēnes pagastā apcietinātāji ieradās tikai 14. jūnijā plkst. 17, bet Penkules pagastā aizveda četru aizsargu ģimenes ar bērniem, kamēr vīri bija paslēpušies jau 13. jūnija vakarā. “Partijas pilsētas komitejas un apriņķa komitejas sekretāri no operācijas vadības norobežojās, un viņi pat nezināja, kas notiek,” norādījis ziņotājs.

“Orgānu vājums” Tukumā

Par deportācijas norisi Tukuma apriņķī visizsmeļošāk ziņots LK(b)P CK un LPSR TKP pilnvarotā Beloglazova un LPSR IeTK pilnvarotā Vasenkova 1941. gada 19. jūnija ziņojumā J. Kalnbērziņam “Par LK(b)P CK un LPSR TKP speciālā uzdevuma izpildi Tukuma apriņķī”. Tajā norādīts: “1941. gada 9. jūnijā notika paplašināta partijas apriņķa komitejas sēde jautājumā par LK(b)P CK un LPSR TKP speciālā lēmuma izpildi, kurā piedalījās arī partijas aktīvs un VDTK un IeTK pārstāvji. Tika pieņemts lēmums: “Komandēt partijas vadošo daļu ar partijas aktīvu uz pagastiem ar detalizētu viņu praktiskās darbības plānu, lai izpildītu CK un LPSR TKP speciālo uzdevumu. Šajā darbā bija aizņemti 17 pilsētas komunisti un pagastu partijas–padomju aktīvs.”

Dienu pirms deportāciju sākuma tika noturēta otra paplašināta apriņķa komitejas sēde, kurā izklāstīja kompartijas un padomju aktīva uzdevumus gaidāmajā operācijā, “lai attīrītu apriņķi no sociāli bīstamiem elementiem”. Pašai operācijai bija mobilizēti 85 cilvēki no partijas–padomju aktīva, 37 no strādnieku gvardes. Pēc tam 13. jūnijā plkst. 22 sasauca visus operācijas dalībniekus kopā ar IeTK un VDTK personālsastāvu un sarkanarmiešiem, kuri ieradās apriņķī. Šajā sanāksmē visi dalībnieki tika sīki iepazīstināti ar uzdevumu, instruēti detaļās un tehnikā. Saņēmuši instrukcijas, viņi devās uz vietām, kur tiem bija jāizpilda plānotie operatīvie uzdevumi. Savukārt 16. jūnijā jau tika sasaukta partijas apriņķa komitejas sēde, lai apriņķa komiteju atbildīgie pilnvarotie atskaitītos par deportācijām pagastos un partijas–padomju aktīvs saņemtu uzdevumu “veikt partijas masu izskaidrošanas darbu iedzīvotāju vidū”.

Ziņojuma sadaļā “Operācijas sagatavošana un izpilde, lai izņemtu pretpadomju elementus” Beloglazovs un Vasenkovs norādīja: “Operācijas sagatavošanu, organizāciju un izpildi, kā arī operatīvā plāna sastādīšanu vadīja apriņķa piecnieks šādā sastāvā: priekšnieks Leimanis, LPSR VDTK pilnvarotais Koltins, IeTK pilnvarotais Vasenkovs, partijas apriņķa komitejas pilnvarotais biedrs Mazjēcis un LK(b)P CK un LPSR TKP pilnvarotais biedrs Beloglazovs. Operatīvais piecnieks operāciju izveda pēc iepriekš izstrādāta plāna, kurš bija saskaņots un piemērots apriņķa apstākļiem. Bija izveidotas operatīvās grupas pa četriem pieciem cilvēkiem katrā, nozīmēti un instruēti grupu vecākie. Viņiem tika izsniegtas visas arestam paredzētās lietas un doti papildnorādījumi operatīvajām grupām par aresta īpatnībām katrā atsevišķā gadījumā.” Operācija visā Tukuma apriņķī bija jāuzsāk pusnaktī no 13. uz 14. jūniju. Pēc plāna bija jā­arestē 148 “ģimenes galvas”, taču arestēja “tikai” 131. Partijnieki un čekisti aizveda 318 “tautas ienaidnieku” ģimenes locekļus. Taču atskaitē arī teikts, ka 11 “aizbēga vai paslēpās no aresta”, pieci bija aizbraukuši uz Rīgu, Jelgavu vai neatradās uz vietas, viens bija slims. Tukumā cilvēku izraušanu no mājām pabeidza lielākoties jau plkst. 6 no rīta, kamēr pagastos tā ievilkās līdz 14. jūnija vakaram: “Pats ešelons (vagoni) ar izvestajiem bija aizturēts un stacijā “Tukums 2″ nostāvēja apmēram divas diennaktis.”

Arī Beloglazovs un Vasenkovs atzīmējuši “operācijas negatīvās puses”. Proti, katrai operatīvajai grupai dots uzdevums arestēt 4 – 5 ģimenes, bet tās bija izvietotas dažādos attālumos cita no citas, kas radījis grūtības ātrai “darba” beigšanai un konspirācijas saglabāšanai. Daļa aktīvistu un miliču netika galā ar kratīšanas protokolu un īpašumu aprakstu sastādīšanu. Uz pagastiem bijis atkārtoti jāsūta kompetentāki aktīvisti un jānovieto apsardze. No Rīgas Tukuma apriņķim palīgā atsūtītie 25 strādnieku gvardisti uz vietas ieradušies trīs stundas vēlāk par operācijas sākumu, līdz ar to netika pilnībā izmantoti. Tāpat no Rīgas sūtītie VDTK operatīvo grupu vecākie ieradušies tikai vienu divas stundas pirms operācijas sākuma, kamdēļ nav paguvuši labi iepazīties ar stāvokli uz vietas. “VDTK apriņķa daļa un IeTK apriņķa daļa no 1800 uzskaitītiem aizsargiem, bijušajiem policistiem un citiem pretpadomju elementiem izņemšanu noformēja tikai 131. Šo orgānu darba vājums ir izskaidrojams ar vadības pieredzes trūkumu, štatu nokomplektēšanu un pieredzējušu operatīvo darbinieku trūkumu,” minēts ziņojumā.

“Neizturēja nervi”

Deportācijas norisi Rēzeknes apriņķī ziņojumā LPSR valsts drošības tautas komisāram S. Šustinam 19. jūnijā aprakstījis LPSR VDTK pretizlūkošanas daļas 2. nodaļas priekšnieks V. Saveļjevs. Viņš pēc Šustina pavēles bija turp komandēts, “lai organizētu un palīdzētu visādā veidā kontrrevolucionāro elementu izņemšanas operācijā no LPSR Rēzeknes apriņķa”. “Operācija ilga no rītausmas līdz nākamās dienas pusnaktij. Aizkavēšanās laika ziņā notika sakarā ar operācijas vietu lielo attālumu no iekraušanas punktiem ešelonos un vispār no dzelzceļa, attālumā no 50 līdz 100 km pa lauku ceļiem. Pēc ešelona nosūtīšanas ar arestētajiem un izsūtāmajiem tika konstatēts, ka operācijā nav realizētas 22 lietas. Pēc steidzami veiktajiem operatīvajiem pasākumiem uz 1941. gada 18. jūniju visos apriņķa 19 pagastos un Rēzeknes pilsētā palika neizsūtīti 12 cilvēki,” sūkstījās čekists. “Pārrāvums” bija izveidojies no Atašienes pagasta, kas atradās vistālāk no apriņķa centra un kur viensētas bija ļoti izkaisītas, līdz Daugavpils apriņķa robežām: “Neraugoties uz triju pastiprinātu operatīvo grupu izveidošanu, no arestam paredzētajiem septiņiem cilvēkiem tika aizturēti tikai divi. Dienā aizturēja vēl vienu cilvēku, bet pārējie četri, pēc saņemtajām ziņām, operācijas dienā paslēpās mežā. Bēgļu meklēšanas operācijas pēdējās dienās tika noskaidrots, ka šīs personas slēpjas mežā un gatavojas organizēt visus no Rēzeknes apriņķa, kaimiņu – Daugavpils apriņķa un citu apriņķu pagastiem izbēgušos. Viņi cenšas dabūt ieročus, lai viņu aizturēšanas mēģinājumos izrādītu bruņotu pretestību (nepārbaudītie aģentūras ziņojumi).” Čekistiem netīkams incidents notika Makašēnu pagasta Jaškānu sādžas Usnes viensētā, kur bija paredzēts arestēt divus aizsargu komandierus, brāļus Meikulu (dz. 1913. g.) un Josifu (dz. 1907. g.) Usnes. Viensēta atradās pie meža. Uz mājām veda tikai taciņa. Operatīvā grupa “Usnēs” aizturēja trešo brāli – Pēteri Usni (dz. 1916. g.). Viņu nogādāja Rēzeknes apriņķa VDTK daļā nopratināšanai, lai noskaidrotu, kur varētu slēpties meklētie. Pēteris liedzās, skaidrojot, ka nezina brāļu atrašanās vietu. Vēlāk viņš nosauca vairākas vietas, kur tie it kā slēpjoties līdz ar citiem aizbēgušajiem. Saveļjevs personīgi noorganizēja VDTK darbinieku un miliču operatīvo grupu VDTK apriņķa daļas izmeklētāja Priļepaševa vadībā, lai tā vakarā pārmeklētu nopratinātā minētās vietas. Cilvēku tvarstītāji atkal apmeklēja arī “Usnes”. Noskaidrojās, ka tikmēr paslēpies ģimenes galva Gavrila Usne, “liels kulaks”, kā teikts ziņojumā. Acīmredzot čekisti palaida Pēteri Usni mājā, bet paši iekārtoja pie viensētas slēpni, ko viņš nezināja: “Nakts bija tumša, un, tikko Usne izgāja no mājām un pārgāja pusei no pagalma, viņš ātri metās uz šķūņa tumšo pusi, pārskrēja pāri pagalmam, izskrēja uz aruma un sāka skriet uz meža pusi. Izliktās apsardzes brīdinājuma saucieniem Usne nepievērsa uzmanību. Usne turpināja slēpties un noskrēja no viensētas pa arumu 50 soļus un tad pēc otrā šāviena tika nošauts uz vietas. P. Usnes līķis prokurora un ārsta klātbūtnē tika aprakts biezā mežā, 40 km no notikuma vietas.” Operatīvās grupas priekšnieks Priļepaševs paskaidrojumā norādīja, ka Pēteri Usni nošāvis, jo viņam neizturējuši nervi – bijusi “nakts un tuvumā mežs” un bijis bail, ka Usne var paslēpties un visu paziņot brāļiem.

Jau 1945. gada 10. jūnijā pilnīgi slepenā ziņojumā PSRS VDTK “A” daļas priekšniekam A. Gercovskim LPSR valsts drošības tautas komisāra vietnieks J. Vēvers cita starpā norādīja:

“Visbeidzot nepieciešams izlemt jautājumu par 1941. gadā izsūtīto ģimenes locekļiem, kuri kaut kāda iemesla dēļ tajā laikā palika neizsūtīti (nebija mājās, slimoja, noslēpās utt.). Šie ģimenes locekļi palika neizsūtīti tikai kara apstākļu dēļ. Rodas jautājums, vai nevajadzētu viņus izsūtīt tagad, lai apvienotos ar ģimenes lielāko daļu.” Gercovskis atbildē Vēveram norādīja, ka izsūtīt no Latvijas represēto ģimenes locekļus tagad varot tikai ar PSRS IeTK Sevišķās apspriedes lēmumu.

June 11, 2015 - Posted by | deportācijas, represijas, REPRESĒTIE

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: