gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Pieminot izvestos: Gadiem krāti atmiņu stāsti

Atis Rozentāls; Diena. 2015. gada 14. jūnijs


Kādu māti ar dēlu, tāpat kā daudzus citus, izsūtīja 1941. gada 14. jūnijā. Dēls no koka izgatavoja sev atgriešanās koferi, taču slimība izrādījās stiprāka un viņš tā arī neatgriezās. Uz Sibīriju visus aizveda pret savu gribu par valsts līdzekļiem, bet atpakaļ katram bija jābrauc par savu naudu. Tāpēc mājupceļš daudziem iekavējās, kamēr pārdeva lopus vai kartupeļus. Tagad koka koferis kopā ar daudziem citiem priekšmetiem un fotogrāfijām atrodas Okupācijas muzeja krājumā, kurā ir vairāk nekā 55 tūkstoši vienību.

Ne visi filmējas

Šā gada jūlijā Okupācijas muzejam apritēs 22 gadi. Krājums gan ir divus gadus jaunāks par muzeju, kas sāka savu darbību kā projekts un sākotnēji bija tikai izstāde, stāsta galvenā krājuma glabātāja Taiga Kokneviča. Pirmajos divos gados savāca materiālus no represētajiem, vasaras laikā, kad ēka nebija jāapkurina, ekspozīcija bija pieejama skatītājiem, bet rudenī eksponātus atdeva īpašniekiem. Videoliecību filmēšana sākās 1996. gadā, atceras Audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja Lelde Neimane.

Muzejs ir savācis 2238 videoliecības, no tām par deportācijām stāsta 855 cilvēki, 231 video saistās tieši ar 1941. gada 14. jūnija izvešanām. “Mūsu mērķis ir iegūt pēc iespējas precīzāku vēsturisko liecību, protams, tam līdzi nāk emocionālais un psiholoģiskais stāsts, bet, uzdodot jautājumus, mēs viņu virzām. Kolīdz stāsts aizvirzās uz kaimiņu tanti, mēs atgriežamies pie tā, ko precīzi viņš ir redzējis. Cilvēks atceras: “Nāca krievi”, – bet, vai tas bija 1941. vai 1944. gadā, vairs neatceras. Tāpēc intervē profesionāli vēsturnieki, kuri pārzina vēstures faktus,” norāda Neimane. Daļa cilvēku atsakās runāt kameras priekšā, un tas ir arī saprotams, jo stāstīt par piedzīvoto ir ļoti smagi. Bieži ir tā, ka cilvēki vēlas uzdāvināt muzejam kādu priekšmetu un viņiem piedāvā sniegt arī videoliecību.

Kaut arī izstāstīt savu likteni ir ļoti smagi, reizēm tas ir kā sava veida terapija, kas palīdz uz piedzīvoto paskatīties it kā no malas, stāsta Neimane. 1941. gadā izsūtīto ir palicis maz, daudzi jau ir viņsaulē. Deviņdesmito gadu beigās vēl izdevās paspēt nofilmēt arī, piemēram, māti un meitu, taču tagad dzīvi ir vairs tikai tie, kurus izsūtīja kā bērnus.

No mamuta kaula

1941. gada deportācijām ir raksturīgi, ka reti kura ģimene pēc izsūtījuma beigām Latvijā atgriezās no tās vietas, kur tā sākotnēji tika nometināta. Lielāko daļu vairākkārt pārsūtīja uz citām vietām. Īpaši jauniešus – gan puišus, gan meitenes – aizsūtīja tā sauktajā ziemeļu zvejā, kur viņi ļoti skarbos apstākļos zvejoja zivis. Bija jāizpilda plāni, jo ar šīm zivīm apgādāja Sarkanās armijas karavīrus frontē. «Nevienam nenāca prātā, ka šos plānus varētu nepildīt, un nenāca arī prātā, ka kādu zivi varētu paņemt sev,» stāsta T. Kokneviča, rādot Kauliņu ģimenes fotogrāfijas, kas tapušas izsūtījuma pēdējos gados. Krājumā ir arī no koka izgatavotas saiviņas tīklu lāpīšanai, muzeja ekspozīcijā ir arī saiviņa no mamuta kaula.

Krājumā nonākusi arī kristību kleitiņa, cepurīte un zeķītes no suņa vilnas. Šie priekšmeti saistīti ar Latvijas armijas pulkveža Jāņa Streipa ģimeni. Viņš pats tika nošauts jau 1941. gada sākumā, sieva un dēls deportēti 1941. gada 14. jūnijā, nomitināti Krasnojarskas apgabalā. 1951. gadā dēlam un viņa sievai Verai Streipai piedzima meitiņa Mirdza, kuras kristību kleitiņu un cepurīti šuvusi pati mazās meitenītes mamma. Starp citu, bieži izmantoja tieši suņu vilnu – tā neskrāpē miesu, ja ar to berzē apsaldētās ķermeņa daļas.

“Cilvēki nezināja, kas ir deportācijas. Daži gan tika brīdināti, bet viņi neapzinājās, ka paņems visu ģimeni. Vīri iebēga mežā, sievas ar bērniem palika mājās. Kad redzēja, ka aizvestas ir arī sievas ar bērniem, vīri bieži vien pieteicās paši, neapzinoties, ka viņus nošķirs no ģimenēm. 1941. gada deportācija vairāk tika orientēta uz inteliģences iznīcināšanu, atlasīja redzamākos cilvēkus pagastā, bija arī ierēdņi, advokāti,” stāsta Neimane. Kokneviča viņas teikto papildina: “Cilvēki vagonos nesaprata, kas notiek, jo stacijās vilcieni bieži stāvēja. Tad pamazām pienāca informācija, ka ir sācies karš un pretējā virzienā dodas vilcieni uz fronti. Bija neziņa par radiniekiem, tas turpinājās vairākus gadus, jo sarakstīšanās ar Latvijā palikušajiem atsākās tikai 1944. gada beigās.” 1941. gadā izvestajiem papildu psiholoģiskā slodze bija arī tā, ka vietējie iedzīvotāji viņus uzskatīja par fašistiem, tāpēc atteica zirgu, lai aizvestu slimu bērnu uz slimnīcu, bet bērna nāves gadījumā nedeva laiku, lai to apglabātu. Trūka pārtikas, īpaši pirmajā ziemā, un ļoti daudzi gāja bojā no bada un aukstuma. Nometināja arī vietās, kur barakas bija jābūvē pašiem. Mātes atrāva kumosiņus sev, lai tiktu bērniem, tāpēc pašas gāja bojā. “Šobrīd reizēm saka – tam nevar ticēt, to cilvēks ir izdomājis -, bet tā ir patiesība,” uzsver Neimane.

June 14, 2015 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: