gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Pirms 75 gadiem 17. jūnijā

Pirms 75 gadiem 17. jūnijā PSRS okupēja Latvijas Republiku. Saruna ar vēsturnieku Māri Zvaigzni

1940_Demonstracija_8

1940. gada padomju okupācijas notikumi ir kā mozaīka, kas no mazām epizodēm jāsaliek kopā, lai iegūtu kopainu, saka LU Vēstures un filozofijas fakultātes doktorants, Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas vēstures skolotājs Māris Zvaigzne. Vēl 80. gados studējis vēsturi aspirantūrā Maskavā, pēc tam, laikiem mainoties, izmēģinājis spēkus arī citās jomās, līdz atkal atgriezies pie vēstures. Zvaigznes izstrādājamais doktora darba temats ir “Arodbiedrību loma Latvijas sovjetizācijā” – visai neierasts skats, taču vēsturnieks arodbiedrības uzskata par daļu no 1940. gada mozaīkas. Turklāt diezgan būtisku, jo tieši padomiskotās arodbiedrības organizēja strādnieku iziešanu mītiņos un demonstrācijās, kam 1940. gada vasarā bija tik liela nozīme, lai radītu iespaidu, ka jauno varu atbalsta plašas tautas masas. Padomju Savienībā arodbiedrības bija iedzīvotāju kontroles instruments, starpposms starp pilsoņiem un valsti. Atšķirībā no “normālām” tās netika organizētas pēc profesiju, bet pēc darbavietu sistēmas.

V. Sprūde: – Diezgan pārsteidzoši, kā 1940. gadā Latvijā tik īsā laikā varēja iedēstīt padomju arodbiedrību modeli un vēl likt tajās iesaistītajiem strādniekiem apmeklēt okupācijas varas mītiņus.

M. Zvaigzne: – Tā bija tā intriģējošā lieta, kas vedināja papētīt, kas vispār ir arodbiedrības autoritāros un totalitāros režīmos. Latvijas gadījumā līdz 1934. gada 15. maija Kārļa Ulmaņa apvērsumam arodbiedrību kustība bija spēcīga, lai arī sašķelta, jo to ietekmēja kā komunisti, tā sociāldemokrāti. Arodbiedrībās bija ap 50 tūkstošiem biedru. Pēc apvērsuma arodbiedrību darbību apturēja, taču jau 1934. gada rudenī nolēma, ka tām arodorganizācijām, kas nav kreisas, darbība apturēta tikai uz laiku. Norīkoja īpašu pilnvaroto, kam bija jānodarbojas ar arodbiedrību izmantošanu jaunā režīma interesēs. 1936. gadā izveidoja Darba kameru, kuras struktūrā arodbiedrības iekļāva. Tagad tās vairs nenodarbojās kā līdz 1934. gadam ar sociālajiem jautājumiem, darba algām, darba apstākļiem, pensijām. Tās vairs neregulēja attiecības starp darba ņēmējiem un devējiem, bet pildīja jaunu uzdevumu – rūpēties par valsts izaugsmi, ražošanas attīstību, izglītojošo darbu, kultūru, sportu. Tātad pēc iespējas tālāk no politikas, dziļāk strādnieku ikdienas dzīves sakārtošanā. Ulmaņa laikos arodbiedrības locekļu skaits pieauga līdz 90 tūkstošiem, jo valsts bija ieinteresēta sekot līdzi tam, kas notiek nozarēs.

– Varat nosaukt kādu no šīm personībām?

– Tāds bija, piemēram, nākamais nacionālkomunists un Latvijas PSR arodbiedrību vadītājs Indriķis Pinksis. 1940. gadā viņu piekomandēja rūpnīcai “Ērenpreiss”. Iekšējā pārstrukturizācija un arodbiedrību pārņemšana tur faktiski notika viņa vadībā. To viņš piemin savās 1985. gada atmiņās. Viņš tolaik lepojās, ka organizējis “Ērenpreisa” strādnieku gājienus uz 1940. gada vasaras lielajām demonstrācijām. Kad pārņēma arodbiedrības, norīkoja pilnvarniekus un izveidoja struktūras, kas atbilda PSRS arodbiedrību 1928. gada kritērijiem, nākamā lieta, kam ķērās klāt, bija strādnieku komiteju organizēšana uzņēmumos. To darīja jau 26. – 27. jūnijā. Par nacionalizāciju runāt vēl bija noliegts, taču strādnieku komitejas acīmredzot jau bija nepieciešamas. Es nedomāju, ka latviešu komunisti tolaik bija tik gudri, lai paši visu izplānotu un zinātu, kā rīkoties. Droši vien bija vēl citi atsūtīti emisāri un uzraugi, ne tikai Višinskis.

Sovjetizācijas plānu jau neizstrādāja 1940. gada pavasarī. Shēma drīzāk bija izkalkulēta vēl 1939. gada sākumā. Dokumentiem, kas apstiprinātu tādu plānu eksistenci, vēsturnieki klāt netiek – tie ir vai nu noslēpti, vai iznīcināti, taču tādiem vajadzētu būt, citādi iznāk, ka padomju valsts aparāts darbojies anarhijas režīmā. Tas, ka tajā laikā bija notikusi Padomju Savienības politikas un taktikas maiņa kādu politisko un stratēģisko mērķu sasniegšanai, ir fakts. Molotovs bija paziņojis, ka PSRS stratēģiskais mērķis ir “sociālisma bāzes paplašināšanās”. Šie plāni attiecās uz trim Baltijas valstīm, un ko līdzīgu gatavoja Somijai. Nepiekrītu Krievijas vēsturniekiem, kuri tagad apgalvo, ka Staļins 1939./1940. gadā par kaut ko šaubījies. Manuprāt, viņam nekādu šaubu nebija. Plāns bija gatavs, un vienīgais jautājums, vai ir nodrošināta situācija īstenošanai. Baltijas valstu gadījumā izrādījās, ka apstākļi sovjetizācijai bija gatavi 1940. gada vasarā. To pašu arodbiedrību pārņemšana un padomiskošana bija viena mēneša jautājums! Un tikai tāpēc, ka situācija pilsoņu prātos tad bija šausmīgi sarežģīta. Visi bija apmulsuši, īsti nevarēja saprast, kas notiks, būs valsts vai nebūs.

– Tad jau būtu jāpēta, kā 1940. gadā veidojās cilvēku atskārsme par notiekošo…

– Iedomājieties: prese bazūnēja par demokrātijas atjaunošanu Latvijā. Ulmanis paliek pie varas un uztic Ministru prezidenta funkcijas Kirhenšteinam. Pat diplomāti īsti nesaprata, kas notiek. Vienkāršais strādnieks jau detaļās neiedziļinājās, turklāt strādnieku vidē varēja gadīties, ka Ulmaņa režīmu ne sevišķi ieredzēja. Bruno Kalniņš izdevumā “Latvijas sociāldemokrātijas 50 gadi” rak­sta, ka, neskatoties uz kontroli, komunistu ietekme uz atsevišķām arodbiedrībām saglabājusies līdz pat 1940. gadam. Arī sociāldemokrātos bija radikalizācija un radās simpatizētāji Kremlim. Acīmredzot situācija bija izpētīta un Maskavā uzskatīja, ka te var īstenot “sociālisma bāzes paplašināšanu”

– Esat noskaidrojis, kurš no iesūtītajiem emisāriem bija atbildīgs par strādnieku organizēšanu?

– Iespējams, nekādu īpašu piekomandētu uzraugu šajā ziņā nemaz nebija, vismaz dokumentos viņu uzvārdi neparādās. Tomēr instrukcijas no Vissavienības Centrālās arodbiedrību padomes tika saņemtas. Masīva padomju arodbiedrību sistēmas propaganda sākās gandrīz tūlīt. “Cīņa” sāka iznākt 1940. gada 22. jūnijā un jau ar pirmajiem numuriem sāka Latvijas darbaļaudīm stāstīt, kādas ir arodbiedrības PSRS. Pamazām tika veidota arodbiedrību struktūra, reorganizēts Latvijas Arodbiedrību centrālais birojs. 1940. gada 7. jūlijā izveidoja Latvijas Arodbiedrību centrālo padomi. Kad augustā Latviju pievieno PSRS, to pārdēvē par Latvijas PSR Centrālo arodbiedrību padomi. Tās pirmais priekšsēdētājs ir bijušais kreisais arodnieks, Rīgas domnieks un Saeimas deputāts Roberts Lapiņš. Viņa iestādi uzreiz pakļāva Vissavienības padomei, jo visas PSRS arodbiedrību sistēmai atbilstošās struktūras, vismaz organizatoriski, bija izveidotas vēl pirms 21. jūlija, kad “Tautas Saeima” pasludināja padomju varu, un pirms aneksijas 5. augustā. Un tad ir nākamais jautājums – par nacionalizāciju. Līdz “Tautas Saeimas” vēlēšanām 
14. – 15. jūlijā par to nerunāja. Arodmītiņos, ko laiku pa laikam sasauca, piemēram, 7. jūlijā, tas pats Lapiņš un Latvijas kompartijas centrālkomitejas arodbiedrību nodaļas vadītājs Jānis Puriņš skaidri un gaiši paziņoja, ka nekādas nacionalizācijas vai pievienošanās PSRS nebūs. Arodbiedrību pasākumos to akcentēja vairākas reizes. Bet tad notiek pārmaiņas. Uzņēmumos sāk darboties pilnvarotie un strādnieku komitejas, un augusta pirmajā nedēļā jau sākas nacionalizācija. Process atkal ritēja ārkārtīgi strauji. Viņi acīmredzot bija pietiekami droši, ka viss ies cauri un sabiedrība ir neitralizēta. Sava nozīme bija arī starptautiskajai situācijai. Un tā nacionalizāciju pabeidza dažu mēnešu laikā. Līdz 1941. gada 22. jūnijam visa Latvijas tautsaimniecība faktiski jau bija sovjetizēta. Praktiski visur bija klāt vietējo arodbiedrību vadītāji gan kā nacionalizācijas komisiju priekšsēdētāji, gan locekļi.

.– Vai bez arodbiedrību pārņemšanas okupācijas varai būtu izdevies nodrošināt propagandai vajadzīgo demonstrāciju masveidību?

– Arodbiedrības neapšaubāmi bija daļa no izplānotās taktikas. Bija taču skaidrs, ka Latvijā ir tikai daži simti komunistu un saviem spēkiem viņi galā netiks. Bet uzdevums bija “nostiprināt un paņemt sociālisma bāzi”, nodibināt kontroli. Bez arodbiedrībām, bez kreiso jauniešu organizāciju aktivitātēm, bez inteliģences piesaistes noorganizēt tādus pasākumus nebija iespējams. Ja justu, ka arodbiedrības un Latvijas sabiedrība ir opozīcijā, droši vien organizētu pavisam citus pasākumus. Vēsturnieks Edgars Dunsdorfs raksta, ka Maskavā bijuši pat pārsteigti, cik vienkārši viņiem viss izdevies. Tas viņus iedrošinājis vēl vairāk.

– Tomēr pārsteidzoši, cik disciplinēti tolaik strādnieki gāja uz jaunās okupācijas varas pasākumiem. Bija kādi draudi?

– Mani tas arī pārsteidz, tāpēc arī saku, ka vajadzētu tos notikumus izanalizēt dienu pa dienai un stundu pa stundai, lai saprastu, kas tur notika. Masu pasākumi bija. Tajos piedalījās pat Latvijas armijas karavīri. Jānoskaidro arī par sarkan­armiešiem, kas tur piedalījās. Tomēr sarkanarmieši tur nebija galvenie. Galvenais, ka okupācijas varai uz pasākumiem pilsētās izdevās mobilizēt strādniecību. Tas bija taktisks gājiens: parādīt pasaulei, ka šeit viss notiek “ar visas tautas atbalstu”. Es šaubos, vai 17. jūnijā bija kādi ziedi uz tankiem – fotogrāfijās neko tādu neredz –, taču pūlis Stacijas laukumā bija. Tas arī saprotams. Ja tagad būtu ziņa, ka Rīgas centram brauks cauri “Abrams” tanki, arī viena daļa aizietu paskatīties. Bet 1940. gadā pēc tam jau bija nepieciešamība visu laiku ar masu pasākumiem uzturēt tonusu.

– Kāda bija arodbiedrību loma strādnieku gvardes organizēšanā?

– 1940. gada jūlijā noteiktajos jaunajos arodbiedrību un strādnieku komiteju uzdevumos bija nodrošināt rūpnieciskās ražošanas nepārtrauktību, lai īpašnieks, kam uzņēmums atņemts, neiedomātos, ka var tā darbu sabotēt. Vēl viena no arodbiedrības funkcijām, lai cik tas dīvaini šķistu, bija strādnieku iesaistīšana paramilitārā struktūrā – strādnieku gvardē. Tika organizētas patruļas, rūpnīcas apsargāšana. Kāpēc Padomju Savienībā miera laikos vajadzēja strādnieku gvardi? Tāpēc, ka PSRS bija nostājusies uz kara ceļa. Un ne tikai militārpolitiski ar savu rīcību kopš 1939. gada, bet arī ekonomiski. PSRS ekonomikas pārorientēšana kara režīmā notika vienā laikā ar Baltijas valstu okupāciju. 1940. gada jūnija beigās vienu pēc otra pieņēma vairākus lēmumus, tajā skaitā par darbavietas maiņas aizliegšanu, par astoņu stundu darba dienu septiņas dienas nedēļā. Okupētās Latvijas preses izdevumos par tiem ziņoja, taču Baltijā tos līdz 1941. gada jūnija beigām neieviesa. Laikam šķita, ka pārejas periodā tas būtu pārāk radikāli. Par strādnieku gvardi daudz interesanta varētu pastāstīt tie latviešu komunisti, kuri piedzīvoja atmodu. Bet ko, piemēram, Eduards Berklavs atmiņās rak­sta par 1940./1941. gadu? Ļoti nedaudz! Tas ir temats, ko viņi atmiņās neaiztiek, daudz labprātāk rakstot par nacionālkomunisma laiku, par atmodu. Taču būtiskākais – ko tu īsti darīji tajā 1940. gadā? – izkrīt. Arhīva dokumentos ir ziņas par strādnieku gvardes izveidošanu, bet ne to, kā funkcionēja, kādi uzdevumi bija, kam atskaitījās. Karam sākoties, lielākā daļa ar arodbiedrībām saistīto dokumentu gājuši bojā vai pazuduši.

– Rodas iespaids, ka padomju laiks pamatīgi sakompromitējis arodbiedrību tēlu Baltijas valstīs.

– Arodbiedrības izmantoja arī vācieši. 1941. gada jūlijā viņi atkal nomainīja nosaukumus, bet struktūru atstāja to pašu. Padomju aktīvisti aizbēga vai tika represēti, kamēr arodbiedrības nacistu varas gados turpināja to pašu politiku, ko pie komunistiem. Jūlijā no Vācijas atbrauca īpašais pilnvarotais un paziņoja, ka nekas nav jālikvidē, bet tagad arodbiedrību jautājumi tiks risināti centralizēti no Arodbiedrību centrālās savienības Rīgā un no Berlīnes. Daudzi arodbiedrību līderi sadarbojās ar abām varām. Tāds Alfrēds Roja paspēja gan būt padomju arodbiedrībās un piedalīties arodbiedrību slimokasu likvidācijā, gan kļūt par vācu laika Arodbiedrību centrālās savienības priekšsēdētāju. Protams, padomju laika sitiens pa arodbiedrību prestižu bija milzīgs. Strādniecībā kaut kāda izpratne par to, kas tām būtu jādara, tomēr saglabājās. No tiem laikiem līdz mūsdienām pastāv priekšstats, ka arodbiedrības galvenā funkcija ir rūpju izrādīšana par strādājošiem. Mūsdienu Ukrainā un Baltkrievijā tas turpinās – arodbiedrības dala dzīvokļus, bērnudārzus un patiesībā pilda valsts deleģētās funkcijas kā PSRS, nevis gādā par sociālo aizsardzību. Bet trieciens prestižam, kā jau teicu, bijis milzīgs. Latvijā arodbiedrībās ir kādi 15 – 16% strādājošo. Igaunijā vēl mazāk. Tas ir viennozīmīgi, ka arodbiedrības un sociāldemokrāti cilvēku apziņā saistās ar komunistisko pagātni. Latvija un Igaunija Eiropā ir gandrīz unikālas ar to, ka kopš neatkarības atgūšanas nav laidušas sociāldemokrātus pie valdīšanas.

Visu sistēmu uzraudzīja Darba kameras priekšsēdētājs Kārlis Egle un sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš. Notika arodbiedrību valstiskošana. 1940. gadā tādas arodbiedrības faktiski bija jau gatavas strādāt pēc jaunajiem nosacījumiem. Vajadzēja tikai nomainīt izkārtni. Komunisti to izdarīja viltīgi. Darba kameru slēdza, taču arodbiedrības neizgaiņāja. Tām atkal deva jaunus uzdevumus. Trīs vai četras dienas pēc tam, kad Valsts prezidents Kārlis Ulmanis apstiprināja Augusta Kirhenšteina valdību, tika nolemts, ka arodbiedrības noteikti jāpārņem kontrolē. Komunistiem un tāpat sociāldemokrātiem, kuru daļai sākumā simpatizēja 1940. gada vasarā notiekošais, uzdeva visos lielākajos uzņēmumos organizēt sapulces un arodbiedrību grupas jaunās kārtības atbalstam.

June 17, 2015 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: