gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

75 gadi kopš t.s. Tautas Saeimas vēlēšanām


Aprit 75 gadi kopš tā sauktās Latvijas Tautas Saeimas vēlēšanām

 


Plakāts no LNB krājuma

Plakāts no LNB krājuma

Pēc Maskavas ieceres, “Tautas Saeimas” vēlēšanām 1940. gada jūlija gaitā vajadzēja leģitimizēt Latvijas okupāciju un inkorporāciju PSRS.

Ironiski, ka Krievijas Federācijas ģenerālprokuratūra uzņēmās sākt pārbaudi par 1991. gadā notikušās Baltijas republiku neatkarības atzīšanas likumību tieši laikā, kad aprit 75 gadi kopš Igaunijas, Latvijas un Lietuvas okupācijas. Nenāks par ļaunu atcerēties dažu 1940. gada notikumu, kas uzskatāmi parāda, cik likumīga toreiz bija Baltijas valstu “iestāšanās” PSRS.

“Tautas Saeima” un tās vēlēšanas bija galvenais instruments, ar kuru padomju okupanti centās legalizēt okupāciju. Oficiāli lēmumu par Saeimas vēlēšanām Augusta Kirhen­šteina valdība pieņēma 1940. gada 4. jūlijā, taču no dokumentiem zināms, ka jautājumu par vēlēšanu organizēšanu Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Centrālā komiteja (CK) apsprieda jau 2. jūlijā, jau agrāk nekā valdībā. Kamēr valdība 4. jūlijā pieņēma lēmumu par Saeimas vēlēšanām un attiecīgu likumu, kā arī iecēla Centrālo vēlēšanu komisiju (CVK), tikmēr LKP vadība tajā pašā dienā jau apsprieda praktiskos jautājumus – “Strādnieku bloka” izveidošanu un to, ka citas partijas legalizēties nevarēs. Jāatceras, ka 20. – 30. gados Latvijas kompartiju par partiju šā vārda vispārpieņemtā nozīmē var saukt tikai nosacīti. LKP tolaik bija Kominternes sekcija (struktūrvienība) un tās darbība bija pilnībā atkarīga no Maskavas. Tieši ­Kominterne un PSRS specdienesti apgādāja LKP ar finansēm, koordinēja un vadīja tās darbību. Daļai no LKP vadošajiem darbiniekiem, piemēram, LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam un otrajam sekretāram Žanim Spurem, pat nebija Latvijas pilsonības – viņi bija PSRS pilsoņi. Praksē LKP faktiski pildīja PSRS aģentūras funkcijas Latvijā.

Paši meta, paši auda

Komunistu iekļaušana okupācijas varas pārņemtajās un veidotajās varas institūcijās notika ārkārtīgai strauji. Kad Ministru kabineta lēmumu par CVK iecelšanu nākamajā dienā publicēja laikrakstos, redzams, ka kopumā komisijā tika iecelti astoņi cilvēki, kas pārstāvēja dažādas valsts institūcijas, arodbiedrības, un tikai divi no viņiem pārstāvēja LKP. Tie bija agrākais sociāldemokrāts Ansis Buševics un Arnolds Deglavs (viņu dažas dienas vēlāk nomainīja cits komunists – Kārlis Gailis). Bet avīzēs nerakstīja, ka arī CVK ieceltie “arodbiedrību pārstāvji” Kārlis Šics un Jēkabs Vecvagars tāpat ir kompartijas biedri. Vēl vairāk, Sabiedrisko lietu ministrijas Propagandas nodaļas vadītājs Oskars Gulbis un Iekšlietu ministrijas Pašvaldības departamenta direktors Ansis Leja (abi iecelti šajos amatos jau pēc okupācijas), lai arī komisijā it kā pārstāvēja valsts iestādes, patiesībā līdz okupācijai bija “kreiso” organizāciju aktīvisti. Tātad seši no astoņiem CVK locekļiem bija LKP un “revolucionāro” organizāciju biedri! Vēlēšanu komisijas darbību jau no paša sākuma kontrolēja “savējie”. Vienīgos patiešām neitrālos komisijas locekļus – Tieslietu ministrijas pārstāvi Aleksandru Menģelsonu un Centrālās statistikas pārvaldes pārstāvi Aleksandru Maldupu – 1941. gada 14. jūnijā deportēja… Reģionālo vēlēšanu komisiju sastāvā kompartijas biedru bija salīdzinoši mazāk, jo 1940. gada vasarā kopējais komunistu skaits Latvijā bija tik niecīgs, ka visiem atbildīgajiem amatiem vienkārši nepietika.

Nākamais fakts – četri no astoņiem CVK locekļiem paši bija deputātu kandidāti “Latvijas darba tautas blokā” – CVK priekšsēdētājs Buševics, CVK sekretārs Deglavs (no 9. jūlija viņa vietā Kārlis Gailis), kā arī jau minētie Šics un Leja. Turklāt vēlēšanās kā deputātu kandidāti piedalījs arī visi pieci apgabalu vēlēšanu komisiju priekšsēdētāji – Arvīds Kalniņš, Roberts Neilands, Kārlis Plāters, Pēteris Plēsums un Jānis Pupurs, kā arī virkne apriņķu vēlēšanu komisiju locekļu. Viņi visi, protams, “sakritības” dēļ, bija LKP un “revolucionāro” organizāciju biedri un visi kandidēja “Latvijas darba tautas bloka” sarakstos. Kopumā vismaz 24 no 100 “bloka” deputātu kandidātiem paši bija dažāda līmeņa vēlēšanu komisiju locekļi. Šie cilvēki paši organizēja vēlēšanas, paši kandidēja, paši atzina par nederīgiem konkurējošos sarakstus un nepielaida tos pie vēlēšanām, paši uzraudzīja balsu skaitīšanu un beidzot paši arī kļuva par deputātiem. Vēl lielāku interešu konfliktu grūti iedomāties!

“Uzticamie” kandidāti

Tieši tāpat kā vēlāk “Komunistu un bezpartejisko blokā”, kas bija vienīgais saraksts dažāda ranga vēlēšanās Padomju Savienībā, arī 1940. gada jūlijā “Latvijas darba tautas bloka” deputātu kandidātu lielākā daļa (ne mazāk par 60) bija LKP vai citu “revolucionāro” organizāciju locekļi. Daļa no tiem, kas kompartijā vēl oficiāli neskaitījās, bija saistīti ar PSRS specdienestiem. Tādi bija Kirhenšteina valdības locekļi Pēteris Blaus, Vilis Lācis, ģenerālis Roberts Kļaviņš un Vikentijs Latkovskis. Iespējams, vēl kāds. Pats Kirhenšteins, kurš arī kandidēja “vēlēšanās”, kā arī gleznotājs Herberts Līkums savukārt bija aktīvi “Kulturālās tuvināšanās biedrības ar Soc. Padomju Republiku Savienības tautām” biedri. Cik zināms, PSRS specdienesti šo institūciju izmantoja savām vajadzībām. Protams, nosaukt visu “Tautas Saeimu” par PSRS aģentiem nebūtu korekti. Virkne deputātu atbilda terminam “kreisā inteliģence”. Ļeņins gan tādus esot dēvējis par “noderīgiem idiotiem”…

Deputātu kandidātu sarakstus iesniegt CVK varēja no 8. līdz 10. jūlijam, ­
t. i., ne vairāk kā piecas dienas pēc tam, kad informācija par vēlēšanām parādījās presē. Saprotams, tik īsā laikā pilnvērtīgu deputātu kandidātu sarakstu sastādīt praktiski nebija iespējams. Pat paši “bloka” pārstāvji bija spiesti ķerties pie apšaubāmiem paņēmieniem, lai paspētu laikā. Piemēram, Likums par Saeimas vēlēšanām noteica, ka katrā vēlēšanu apgabalā jāiesniedz atsevišķs deputātu kandidātu saraksts un katrs no šiem sarakstiem jāparaksta vismaz 100 vēlētājiem. Latvija bija sadalīta piecos vēlēšanu apgabalos. Lai iesniegtu savu kandidātu sarakstu visos šajos apgabalos, bija nepieciešams savākt kopumā ne mazāk par 500 parakstu. Acīmredzot “blokam” atrast tādu skaitu atbalstošu vēlētāju nebija iespējams, jo, piemēram, Kurzemes vēlēšanu apgabalā iesniegto kandidātu sarakstu parakstījušo vidū ne mazāk kā septiņi paši bija “Latvijas darba tautas bloka” kandidāti citos vēlēšanu apgabalos. CVK loceklis Vecvagars vēlētāja statusā parakstīja tā paša “bloka” kandidātu sarakstu Latgales vēlēšanu apgabalam un pats arī šo sarakstu iesniedza CVK izskatīšanai.

Saprotams, citu kandidātu sarakstu pārstāvjiem dabūt 100 parakstītājus, nokārtot formalitātes un laikā iesniegt visus dokumentus bija vēl grūtāk. Un tomēr bija cilvēki, kas to izdarīja. Līdz 10. jūlijam CVK, neskaitot “Latvijas darba tautas bloka” sarak­stus, saņēma vēl 12 kandidātu sarakstus (no tiem deviņos bija uzstādīts tikai viens kandidāts). Visi, protams, tika noraidīti.

Fiktīvas personas?

Par vēlēšanu organizētājiem Kirhenšteina valdību, LKP un CVK var nosaukt tikai tiktāl, ciktāl šīs institūcijas organizēja vēlēšanu praktisko norisi. Īstais notikumu virzītājs un lēmējs Latvijā bija Maskavas emisārs Andrejs Višinskis, kurš arī saņēma norādījumus no augšas. CVK priekšsēdētāja Buševica tuvs draugs, bijušais Saeimas deputāts sociāldemokrāts Klāvs Lorencs savās nepublicētajās atmiņās rakstīja: “Kad nācis zināms, ka Centr[ālajai vēlēšanu] komisijai tiks iesniegts otrais saraksts un ka C[V]K gatavojas to apspriest reģistrēšanai, īstā Zeva bardzībā ar pērkoņiem un zibeņiem iejaucies A. Višinskis. Tika radīta trauksme [Latvijas] Komunistiskās partijas C[entrālajā] k[omitej]ā, sacelts kājās viss valdības aparāts, uz bargu tiesu izsaukts Centr[ālās] vēlēš[anu] komisijas prezidijs. A. Deglavu nomet no [CVK] sekretāra amata un uz laiku izslēdz no partijas, A. Buševicam [izsaka] bargu bārienu un [dod] jaunu uzdevumu – sagatavot nekavējoši “likumīgu un juridiski labi pamatotu” otrā kandidātu saraksta noraidīšanu.” Vai vēl jāskaidro, kurš bija vēlēšanu faktiskais vadītājs?

Starp citu, arhīvā esošajos CVK dokumentos pie noraidīto kandidātu sarakstiem nav atrodams pats pazīstamākais – Ata Ķeniņa tā sauktais Demokrātisko vēlētāju saraksts, kurš acīmredzot arī bija izraisījis pieminētos Višinska “pērkoņus un zibeņus”. Toties Ķeniņa, Jāņa Baloža un citu Latvijas inteliģences pārstāvju parakstītais “Demokrātisko latviešu aicinājums” ir pievienots Ķeniņa krimināllietai. Acīmredzot Buševicam neizdevās atrast citu pietiekami likumīgu un Višinskim tīkamu veidu, kā tikt galā ar situāciju, kā vienīgo Maskavas emisāram zināmo – ar represijām.

Gatavošanās vēlēšanām notika ārkārtīgi sasteigti. Nonāca līdz absurdam. Kuldīgas apriņķa vēlēšanu komisijā Ministru kabinets bija iecēlis kādu Paulu Kostenieku, taču, kad Kuldīgas apriņķa vēlēšanu komisija sāka darbu, izrādījās, ka “Pauls Kostenieks ir nezināma persona. Tādas nav ne Kuldīgā, ne Saldū”. Valkas apriņķa vēlēšanu komisijā bija iecelts kāds Lagzdiņš, taču CVK nezināja ne šā cilvēka vārdu, ne adresi. Vienīgais, ko tā varēja pateikt, ka ziņas par Lagzdiņu it kā “esot dabūjamas arodbiedrībā”. Citiem reģionālo vēlēšanu komisiju locekļiem bija sajaukti uzvārdi. Savukārt daži vietējo vēlēšanu komisiju locekļi pat īsti nezināja, kādu vēlēšanu komisiju viņi pārstāv. Protams, Višinski tādi sīkumi diez vai satrauca. Galvenais bija panākt rezultātu, kas būtu pa prātam Staļinam. Un viņš to panāca.

Par “Tautas Saeimas” vēlēšanu gaitā pieļautajiem likumu un Satversmes pārkāpumiem ir rakstīts daudz, tāpēc pievērsīšu uzmanību tikai vienam, ļoti raksturīgam piemēram. Uzmanīgi aplūkojot arhīvā saglabātos “Latvijas darba tautas bloka” kandidātu sarakstus, kas 1940. gada 10. jūlijā iesniegti CVK, redzams, ka tajos ir divi labojumi: Zemgales vēlēšanu apgabala sarak­stā Arnolda Deglava vārds aizlīmēts un viņa vietā ierakstīts Friča Deglava (īstais uzvārds Deklavs) vārds, savukārt Kurzemes vēlēšanu apgabala sarak­stā aizlīmēts Jāzepa Kandovska vārds un viņa vietā ierakstīts Sīmanis Simanovičs. Tas bija tiešs vēlēšanu likuma pārkāpums, jo tā 17. pants nepārprotami noteica, ka CVK iesniegtam “kandidātu sarakstam un citiem paziņojumiem jābūt bez strīpojumiem un izlabojumiem un skaidri salasāmiem”. Turklāt runa ir ne tikai par tobrīd formāli spēkā esošās Satver­smes vai citu Latvijas Republikas likumu pārkāpumiem, pret kuriem okupantiem, saprotams, nebija respekta. Pārkāpts tika pašas Kirhenšteina valdības pieņemtais vēlēšanu likums! Jaunā vara pārkāpa pati savu likumu! Vēl vairāk, līdz pat 12. jūlijam laikrakstos publicētajos “Latvijas darba tautas bloka” kandidātu sarakstos joprojām bija gan A. Deglava, gan Kandovska vārds. Un tikai 13. jūlija “Dzelzceļu Vēstnesī”, tātad dienu pirms vēlēšanu sākuma un specifiskā izdevumā ar nelielu metienu, nodrukātajā sarakstā A. Deglava un Kandovska vietā attiecīgi bija F. Deglavs un Simanovičs. Te jau var runāt par apzinātu vēlētāju maldināšanu.

Lūk, šādā veidā ievēlētā “Tautas Saeima” 1940. gada 21. jūlijā pasludināja Latvijā padomju varu un pieņēma lēmumu par Latvijas iestāšanos Padomju Savienībā. Zīmīgi, ka Latvijas PSR vēstures sacerējumos konsekventi rakstīja “Tautas Saeima”, lai tautas apziņā tīri asociatīvi vārdu “Saeima”, kas saistījās ar neatkarības laiku, padarītu nesvarīgu. Patiesībā institūcijai, kuru ievēlēja 1940. gada jūlijā, patiešām nebija nekāda sakara ar Saeimu.

July 14, 2015 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: