gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Dzīvot zem sātana varas – tas ir briesmīgi

Viss raksts lasāms:  http://www.lsm.lv/lv/raksts/cilvekstasti/dzive/lasmanedoronina-par-padomju-laikiem-dzivot-zem-satana-varas-tas-ir-briesmigi.a139101/


Lasmane–Doroņina par padomju laikiem: Dzīvot zem sātana varas – tas ir briesmīgi


Nekas nav spējis salauzt viņas garu. Katra viņas mūža epizode ir grāmatas un filmas vērta. Viņa pieredzējusi divas okupācijas un izcietusi 14 gadus padomju cietumos un lēģeros. Bijusī politieslodzītā un cilvēktiesību aizstāve Lidija Lasmane-Doroņina svinēs 90.dzimšanas dienu.

Kas gan var būt labāks par dzīvi brīvā Latvijā, kur nekas nav aizliegts, kur var lasīt un domāt ko grib, saka Lidija Lasmane-Doroņina, kura lielāko daļu mūža cīnījusies pret padomju represīvo sistēmu.

Kad 1940.gadā PSRS okupēja Latviju, Lidijai bija piecpadsmit gadi. Pirmo reizi viņu apcietināja, kad viņai bija 21 gads, jo viņas ģimene palīdzēja mežabrāļiem Kurzemē.

“Mācījos māsu skolā Rīgā, no turienes mani paņēma… tādu baltu pelīti… ieveda čekā un izģērba, izvilka no matiem sprādzes. No baltā priekšautiņa izgrieza pogas,” atceras Lidija Lasmane–Doroņina.

“Toreiz es ne vārda nepratu krieviski. Tiesa notika krievu valodā, un es nesapratu, ka man iedoti pieci gadi lēģera un trīs gadi izsūtījumā, bez tiesībām. Tur jāpaliek, es to nemaz nezināju. Es gatavojas mājās braukt pēc pieciem gadiem. Bet mani aizveda uz Vorkutu,” stāsta Lidija.

Otrreiz Lidiju apcietināja 1970.gadā – par tā sauktā “samzidata” izdevumu pārrakstīšanu un izplatīšanu. Viņa bija nodrukājusi rakstnieka Aleksandra Solžeņicina protesta vēstuli un iedevusi citiem izlasīt.

“Ja tagad atveras okeāns un appludina pusi cilvēces, kur jūs paliksiet ar savu šķiru cīņu..” Man šo vienu teikumu inkriminēja no tiem rakstiem, kurus es esmu izplatījusi… Tas tā kā būtu tas šausmīgākais teikums, par kuru jāsēž cietumā, kuru neuzrakstīju es, bet Solžeņicins – tajā laikā sēdēja savā mājā un rakstīja “Gulagu.” Tādas ačgārnības notika tajā laikā. Kam lai es uzticos, tiesai, tai varai ? Kas tā par sistēmu…” tagad stāsta Lidija.

Trešo reizi Lasmane-Doroņina nonāca lēģerī 1983.gadā. Viņu apsūdzēja par pretpadomju propagandu, par ārzemju radio klausīšanos un varai nevēlamas literatūras lasīšanu.

“Es neko ļaunu neesmu darījusi.  Es  to vēl tagad nevaru saprast, kāpēc es nevaru lasīt grāmatas… Kā var aizliegt lasīt grāmatas?” saka Lidija

Darba nometnē  Mordovijā kopā ar citām ieslodzītajām uz papīra strēmeles uzrakstīja apsveikumu ASV prezidentam Ronaldam Reiganam ar atkārtotu ievēlēšanu.

“Desmit parakstījāmies. Tajā mirklī vienu no mums izsauca uz tikšanos… Un tas papīrs kaut kādā veidā aizgāja. Dzejnieci Ratušinsku, kas bija kopā ar mums, izdzina no Padomju Savienības. Man šķiet, ka tas papīrs palika viņai rokā. Un tad, kad viņai bija tikšanās ar Reiganu, viņa parādīja, un viņš to pieņēma kā apsveikumu. To var redzēt tagad Reigana muzejā, ja aizbrauksiet uz Ņujorku,” stāsta disidente.

Par Lasmanes-Doroņinas atbrīvošanu iestājās  Starptautiskā Amnestijas komiteja. Padomju politieslodzīto liktenis izšķīrās PSRS līdera Mihaila Gorbačova un Reigana tikšanās laikā.

“Liels paldies jāsaka manam senam aizstāvim un draugam Imantam Lieģim, tagadējam vēstniekam Ungārijā – lai Dievs viņu svētī!  Viņš uzrakstīja petīciju [britu premjerministrei Mārgaretai] Tečeres kundzei un šī dzelzs lēdija ar manu uzvārdu brauca tikties ar Gorbačovu un lūdza mūs laist ārā. Tur biju ne jau es viena, bet mans uzvārds bija tajā lapā .. un to petīciju iesniedza Imants Lieģis.  Tā aizstāvība bija milzīga mums. Es domāju, ja tagad tāda būtu ukraiņiem, tas būtu lieliski. Bet nav vairs Reigana un Tečeres kundzes. Jānis Pāvils Otrais arī mūžībā,” nosaka Lidija.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Lidija strādāja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Tad viņa uzzināja, kurš čekai ziņojis par viņu. Nodevējs izrādījās labs paziņa. 1994.gadā Lasmani-Doriņinu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni. No tā viņa vēlāk atteicās, jo ordeņi tika arī tiem, kas sadarbojās ar čekistiem.

“Visi datori un kartītes kastes rindā, un likām datoros, un viena pacēla “Latvijas Vēstnesi” – jāpaskatās, kas ir apbalvots. Un viņa lasa, vienu vārdu, visi ah… un tā četras reizes.. un tepat kartīte pretī. … priekšnieks saka – Lidija, tev ir ordenis, tev kaut kas ir jādara.. Un es papīru uzrakstīju..” atceras Lidija.

“Tā patiesība ir dārgāka kā ordenis. Varbūt tā lustrācija ir dārgāka nekā ordenis. Mums ir jānoskaidro sava pagātne,” uzskata Lidija.

“Es gribēju, lai notiek kāda saruna, skatoties uz to milzīgo skaitu savervēto,  kādas šantāzas … Kādā veida sistēma to darīja …. Dzīvot zem sātana varas – tas ir briesmīgi  … viņi mūs vienkārši izmocīja.  Es gribēju, lai notiek  saruna ar tautu par šo lietu, ko mēs darīsim – piedosim, dzīvosim mierīgi tālāk,” saka Lidija.

Viņa uzskata, ka čekas maisus vajadzēja publicēt un nodot arhīvā. Tāpat vajadzējis cilvēkus mudināt atzīties un pastāstīt, kā viņus savervēja, lai viņu vārdi no turienes pazūd, un ar viņiem vairs nevar manipulēt.

Jautāta, vai tagad viņa pieņemtu ordeni, Lidija Lasmane-Doroņina saka, ka uzskata – ir to pieņēmusi. “Tas gods jau palika, ka man deva ordeni. Tā kā man pietiek goda. Ordenis jau ir tikai ordenis. Viņš jau nevar aizstāt patiesību,” saka Lidija.

Godinot jubilāri 90.dzimšanas dienā, viņas izcilo mūžu un nesalauzto garu, 28.jūlijā Rīgā notiks vairāki pasākumi.

July 27, 2015 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: