gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Intervija ar Aleksandru Kiršteinu

Intervija ar Aleksandru Kiršteinu: Par latviešu karotprasmi un 700 verdzības gadiem

http://spektrs.com/visas-zinas/par-latviesu-karotprasmi-un-700-verdzibas-gadiem/

Latviešu nācijai tiek iegalvots, ka citas tautas ir nesušas tai izglītību, kultūru, prasmi un spējas, jo latvieši vienmēr bijuši tikai vergi, zemnieki un kungu kalpi. Saka, ka latvieši ir ar verga dvēselīti un lētticīgu saprašanu. Ja reiz tā ir, tad kādā veidā latviešu starpā dažādos vēsturiskos starplaikos uzrodas izcili zinātnieki, rakstnieki, spožas personības, kā arī karotprasme un augsti sasniegumi dažādās nozarēs? Latvieši nav bijusi tauta, bet vergu pūlis? Ja reiz tā ir, tad kādā veidā uzradās turīgie Kuršu ķoniņi? Kādā veidā 700 gadu laika posmā latvieši nemitīgi ar kādu karoja savas zemes aizsargāšanā, ja reiz bija vergi? Latvijā gadsimtiem dzīvojošie vācu kungi, tik un tā vēl 18. gadsimtā esot baidījušies no latviešiem, spītības un bezbailības dēļ, kā arī dēļ nepakļaušanos netaisnības priekšā. Kādā veidā izveidojās verga dvēselītei neatbilstošs raksturs? Zīmīgi, ka “1746. gada Brāļu draudzes sinodē Ceistā, Holandē, kur debatēs par iespējamu latviešu Brāļu draudzes patstāvību kā pretargumentu tai minēja apstākli, ka viņos [latviešos] vēl ir dzīvs seno valdnieku gars.” -raksta Gundars Ceipe grāmatā “Dieva tautas dzimšana latvieši”. Kā verdziski domājošie spējuši uzvarēt leģendārajā Bermontiādes kaujā? Kā panākami Kurzemes katlā  latviešu brīnumainie rezultāti, turoties pretī skaitliskam pārspēkam?

Varbūt nākošreiz dzirdot šādus vārdus vērts pavērot, kurš to saka un ar kādu mērķi.. Un izrādīsies, ka tās ir bailes no Latvijas īstajiem saimniekiem valsts nācijas-latviešiem, jo “kultūras nesēji” nejūtas tai piederīgi.

Nesen klajā nākusi mācītāja Gunta Kalmes grāmata „Latviešu karotprasme 1944-1945 desmit sarunas par Latviešu leģionu”. Grāmatas prezentācijas laikā, tika pārdots 300 eksemplāru. “Jāņa Rozes” grāmatnīca ir pasūtījusi 100 eksemplāru. “Latvju grāmata”- 60. Kara muzejam un okupācijas muzejam atvēlētas 400. Trīs dienās pārdotas puse no 1000 grāmatu tirāžas.

Zināms, ka aiz izcilām personībām stāv ne mazāk spožas zvaigznes, kuras palīdz iecerei izdoties. Tāpēc šoreiz stāsts par ēnā palikušo, kurš noteikti jāizgaismo. Stāsts par grāmatu izdevēju ilggadējo Latvijas politiķi Aleksandru Kiršteinu.

Aleksandra Kiršteina pārstāvētā biedrība “Domas spēks”  aizņem specifisku vietu izdevēju klāstā, jo tās mērķis saistāms ar latviešu pašapziņas atspoguļošanu vēsturiskajos laika posmos. Biedrības nākotnes plānos ietilpst rudenī izlaist grāmatas par prūšiem un Vidzemes  latviešu un igauņu  ķoniņiem, sauktiem par leimaņiem Vidzemē.

Jautājums: Kiršteina kungs, kādu grāmatu izdevāt pirmo reizi?

Aleksandrs Kiršteins: 2007. gadā radās ideja iztulkot Aleksandra Solžeņicina pazīstamo darbu  ”200 gadus kopā”. Grāmatā tiek aprakstīts boļševisma ģenēzes process. Arī par to, kā 1918. gadā radās pirmās koncentrācijas nometnes, par kurām Latvijā maz zināms. Kaut gan ir Jura Lina grāmata “Zem skorpiona zīmes”, taču to nevar salīdzināt ar Solžeņicina grāmatu. Mūsu biedrība “Domas spēks” bijām pirmie, kuri iztulkoja grāmatu latviešu valodā 2008.gadā. Taču faktiski biedrība tika izveidota ar mērķi aizpildīt robu, kuras lielās izdevniecības ir palaidušas garām. Proti, grāmatas par latviešu pašapziņu. “Nezināmais karš: Nacionālie partizāni cīņā pret  padomju okupantiem no 1944. līdz 1956. gadam” klajā nākusi divos izdevumos. Iztulkots arī angļu valodā un ir atrodams Amazon Kindle elektroniskajā grāmatnīcā. Roberts Gabris sarakstījis labu grāmatu “Latvju virsnieks Nr. 35473″,   Kurts Grīnups  sarakstīja partizānu atmiņu grāmatu „Cauri komunisma ellei”; 2009 gadā izdevām Arnolda Bērza sarakstīto grāmatu “Sarkanā migla”. Grāmatā apkopotas pretlatviskās organizācijas Latvijā, ne tikai par Interfronti. Uzskaitītas vairāk nekā 20 organizācijas, kuras aktīvi darbojās pret Tautas Fronti.

Jautājums: Kādās grāmatās bija jāiegulda vairāk darba?

Aleksandrs Kiršteins: Lielākais darbs bija veicams ar Agra Dzeņa grāmatu „Kuršu ķoniņi un citi lēņavīri Rietumlatvijā” un ar Gunta Kalmes grāmatu „Latviešu karotprasme 1944-1945 desmit sarunas par Latviešu leģionu”. Zināms, ka Eiropā nav praktiski nevienas valstis, kas nebūtu cīnījusies antikomunistiskā koalīcijā pret Staļina režīmu sākot ar Somiju un beidzot ar Itāliju.

Jautājums: Uzskaitiet, lūdzu, arī pārējās valstis.

Aleksandrs Kiršteins: Rumānija, Slovākija, Ungārija, Bulgārija, Baltijas valstis un pat tās valstis, kuras tika uzskatītas par neitrālām Dānija, Zviedrija, Norvēģija, arī flāmi piedalījās kā brīvprātīgie 4.SS tanku divīzijā. Viņus nepiespieda, armijā neiesauca. Praktiski nav neviena zināma valsts, kura nekarotu pret Staļinu un boļševismu. Piemēram, Spānija tiešā veidā nepiedalījās, taču sūtīja vienu divīziju uz austrumfronti. Dānijas karalis 1941.gada 22. jūnijā parakstīja rīkojumu par brīvprātīgās divīzijas dibināšanu. Pēc kara visiem bija jāmelo un jāizliekas, ka piedalījušies antihitleriskā koalīcijā.

Jautājums: Kāds bija melošanas iemesls?

A. Kiršteins: Jo karā uzvarēja Anglija un Amerika, nevis Krievija, kura pēc tam stāstīja, ka piedalījusies antihitleriskā koalīcijā. Krievija kā Vācijas sabiedrotā taču uzbruka Somijai, Polijai un iegāja arī Baltijas Valstīs un tikai pēc tam pārsviedās sabiedroto pusē, kad dabūja pa mizu no saviem nesenajiem draugiem vāciešiem. Un tagad Krievija stāsta, ka cīnījusies pret fašismu. Briti un amerikāņi gaisa uzlidojumos sagrāva 80% no Vācijas stratēģiskajiem mērķiem un pārējās valstis karoja pret boļševikiem. Tāpēc mūsu biedrība aizpilda šo vēsturisko robu. Jaunā grāmata “Latviešu karotprasme” domāta jaunsardzei un jauniešiem. Tā ir ar krāsainām ilustrācijām.  Attēloti ieroči, formas tērpi, dienesta pakāpju atšķirības zīmes. Lai jaunie cilvēki zina kā tas bija.

130 000 tūkstošu cilvēku piedalījās leģionā tiešā veidā, tas nozīmē, ka katra trešā ģimen, jo ,toreiz ģimenes bija lielas, saistīta ar leģionu. Praktiski katrā ģimenē bija kāds no radiniekiem iesaistīts leģionā, tā bija tautas kustība pret boļševikiem. Tāpēc ir apkaunojoši, ka 16. martā politiķi izliekas, ka viņiem nav nekādas saistības ar to. Tagad grib norobežoties un izpatikt Rietumvalstu politkorektajai pasaules interpretācijai. Bet mēs taču zinām par to, ka tagad jau publicētos dokumentos par 1943. gada apspriedēm Teherānā ir rakstīts, ka ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts Staļinam pateica: “Ja jūs pēc kara ieiesiet Baltijas valstīs mēs neiebildīsim.” Tātad mēs tajā laikā palikām bez sabiedrotajiem. Notika Baltijas valstu okupācija.

Jautājums: Kā Jūs domājat, kāpēc lielās izdevniecības Latvijā iespējams, ka nesaskata vajadzību aizpildīt robus latviešu nācijas pašapziņas laukā?

A. Kiršteins: Daudz kas notiek pēc inerces. LPSRS laikos nedrīkstēja tādas lietas atcerēties. Robu aizpildīja ar Garllība Merķeļa rakstīto par 700 gadu verdzības vēsturi. Taču tagad mēs zinām, ka Merķelis saņēma naudu no cara administrācijas, par rusifikācijas fakta noklusēšanu. Piemēram, tajā laikā neviens nezināja, ka Livonijā nebija dzimtbūšanas un apstākļi bija daudz labāki, nekā Rietumeiropā, kurā iedzīvotāji dzīvoja sliktākos apstākļos. Jāsaka, ka arī pirms kara bija sevišķa cīņa ar vācbaltiem, tāpēc nebija vēlmes daudz reklamēt patieso situāciju. Atcerēsimies, jaunlatvieši domāja, ka viņi varētu konkurences cīņā saimnieciski uzvarēt un parādīt savu pārākumu par vāciešiem. Tad vajadzēja netīši izpatikt Krievijas cara administrācijai. Piemēram, Kaspars Biezbārdis, Krišjānis Valdemārs un citi domāja, ka varētu orientēties uz Krieviju, lai izspiestu ekonomiskās sacensībās vāciešus, bet beidzās ar to, ka sākās rusifikācija un krievi viņus pašus izspieda. Vēlāk pēc inerces arī Latvijas laikā tā sistēma darbojās un turpinājās.

Jautājums: Tā bija toreiz, divu lielvaru attiecību kārtošana uz mazas valsts rēķina, bet kāpēc mūsdienās politiķi izliekas, ka nesaprot 16. marta nozīmi? It kā nesaprot arī valstiskās pašapziņas nostiprināšanas nepieciešamību? Neizprot pat jaunās Latvijas vēstures notikumus?

A. Kiršteins: Latvijas laika vēsturnieki ir citā saulē, bet viņu vietā nāca padomju laikā skolās apmācītie. Kaspars Kļaviņš par to labi raksta: “Jūs nevarat būt adekvāts Latvijas vēsturnieks, ja nezināt lejasvācu un latīņu valodu”. Jo dokumenti tika rakstīti latīņu vai lejasvācu valodā. Par Hanzu apraksti glabājas Ziemeļvācijā. Ir materiāli arī Anglijas arhīvos un Vatikānā. Starp citu, Kaspars Kļaviņš un Agris Dzenis zina lejasvācu valodu un tādēļ spēj uzzināt vēsturisko patiesību.

Jautājums: Bet padomju laika vēsturnieks zina krievu val. un rokās pa Krievijas arhīviem..

A. Kiršteins: Viņš zina krievu un varbūt arī angļu val. Tāpēc jēdzīgus materiālus arī no arhīviem dabūt nevar.

Jautājums: Runājot par mūsdienu politiķu attieksmi pret patieso Latvijas vēsturi, šķiet, ka tagad izlikties par to, ka neko nesaprot arī nebūtu adekvāti. Piemēram, bijušais deputāts Visvaldis Lācis uzrakstīja „ Īsa latviešu leģiona vēsture” un skaidroja Saeimas deputātiem 16. marta nozīmi. Kāpēc jāturpina V.V-Freibergas 2006. gada Brīvības pieminekļa žoga apvilkšana šajā datumā. Toreiz fiziskā veidā, bet tagad norunas veidā, ka ministri nedrīkst piedalīties gājienā pie Brīvības pieminekļa. Kas tas par farsu?

A. Kiršteins: Jānis Straume no “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” rakstīja un izdalīja grāmatiņas skolēniem par 16. martu. Taču nopietnu izdevumu nav bijis.

Jautājums: Droši vien Krievija jau saskata savas leģendas apdraudēšanu, jo nesen Krievijas ārlietu ministrs pārmeta Latvijai vēstures pārrakstīšanu.

A. Kiršteins: Varētu padomāt, ka Krievija reklamē un ir ieinteresēta, lai sabiedrībā izplatītos ziņa par to, ka pēc Parīzes ieņemšanas, Staļins nosūtīja apsveikuma kartiņu Hitleram. Lai viņi vispirms savā vēsturē ieskatās. Bet latviešiem ir tā lieta, par kuru Kaspars Kļaviņš uzsver, ir jāmaina latviešu cietēja oreols. Latvieši bija arī ļoti turīgi cilvēki. Piemēram, Šteinhauers viens no turīgākajiem rīdziniekiem.[No red. Viens no galvenajiem Rīgas apkārtnes latviešu hernhūtiešu vadītājiem] Viņam piederēja četras muižas. Pie viņa meitām baroni stāvēja garā rindā kā precinieki. Un neviens nespēja mēroties bagātības ziņā. Tāpēc iestāstītais par 700 verdzības gadiem bija lielvaru konkurences savstarpējā cīņa par mūsu teritoriju.

Jautājums: Vai tā ir galvenā problēma, kas iedzīta latviešu identitātē, kura nemaz neatbilst patiesībai un tādā veidā tiek smeltas sekas, jo šodien jaunieši Latvijā nevēlas strādāt un iedzīvotāji dzīvo uz pabalstiem?

A. Kiršteins: Ne tikai. Padomju laikos mums vairs nemācīja kristīgo ticību. Kļaviņš pareizi atklājis, mums iegalvots, ka šeit dziedāja laimīga tauta un tad ienāca krustneši un visus paverdzināja. Piemēram, Cēsu pilī dzīvoja četrpadsmit krustneši, sakiet kā viņi varēja 200 000 vidzemnieku paverdzināt? Tas nebija iespējams. Tas bija sadarbības Līgums, kuru noslēdza vietējie iedzīvotāji ar ordeņbrāļiem. Latvieši piesaistīja sabiedrotos un noslēdza sadarbības līgumus, lai pasargātu sevi no kaimiņu igauņu, leišu un krievu sirojumiem. Krustnešiem bija modernizēts aprīkojums. Viņi šāva ar arbaletiem, bet mūsējie šāva ar lokiem. Tā arī ir visa atšķirība. Turklāt mēs taču arī zinām, ka pastāvēja arī pāvesta bulla. Ja kāds latvietis pieņēma kristīgo ticību, tad automātiski nokļuva baznīcas aizsardzībā un viņu aiztikt nevarēja. Un tāpēc tādi vēsturnieki kā Šterns, sīki tos laikus apraksta. Tieši tāpēc par Kuršu ķoniņiem pat nevarēja iepīkstēties. Tas negāja kopā ar to, ka visi taču bija vergi un dzimtcilvēki.

Jautājums: Un tad izrādās, ka bija bagāti un ietekmīgi latvieši. To taču nedrīkst pieļaut, lai par to zinātu, savādāk latviešos celsies nacionālā pašapziņa..

A. Kiršteins: Jā, skolās nemācīja, ka mestra Pletenberga laikā Smoļinas kaujā livonieši Andreja Peniķa vadībā sakāva Ivanu III. Un tādēļ krievi 50 gadus šeit nevarēja iekļūt. Ja viņi būtu ieņēmuši Vidzemi, tad visus iedzīvotājus būtu uzsēdinājuši uz mietiem. Es domāju, ka galvenā kļūda sākās ar to, ka agrārās reformas laikā vācbaltiem zemi  un mežus konfiscēja nesamaksājot. Tā bija liela kļūda. Viņiem pie muižu centriem atstāja tikai 50 hektārus zemes, kas bija par maz, lai saimnieciski tās uzturētu. Un pat tie, kas karoja brīvības cīņās, piemēram, Līveni, zaud;eja savu Mežotnes muižu. Tas sabojāja attiecības starp vāciem un latviešiem. Un līdz šodienai mēs saskaramies ar situāciju, ka tagad Latvijā ir palikušas labi, ja kādas 20 muižu ēkas labā stāvoklī. Pārējās ir sabrukušas. Tas ir politiskās darbības rezultāts. Ja mēs saprātīgi būtu rīkojušies agrārā reformā, tad šodien nebūtu ne tāda Rībentropa-Molotova pakta ne arī PSRS laikā Latvijā sabraukušo krievu. Jo, ja tiek izspiesti 60 000 vācbaltu no Latvijas, kuriem ir sakari ar lieliem rūpniekiem un bankām, tad kas tiek saņemts pretī? To vietā nāca 600 000  aziātu no austrumiem.

Jautājums: Kāda ir jūsu attieksme saistībā ar centieniem pareizticīgo ziemassvētku padarīšanu par valsts svētkiem?

A. Kiršteins: Varu atbildēt tikai nenopietni. Kā var pēc Jaunā gada svinēt Ziemassvētkus? Un neiedomāties, ka tādā gadījumā vajadzētu pastumt arī Jauno gadu uz priekšu. Tā ir šizofrēnijas pazīme. Līdzīgi, kā var būt Sanktpēterburga Ļeņingradas apgabalā? Bet arī atsaukšanās uz vecticībniekiem ir aplama. Jauno kalendāru Latgalē ieviesa pēc Polijas karaļa Sigismunda Augusta rīkojuma 1584. gadā, bet vecticībnieki Latvijā parādījās vēlāk, kā bēgļi no Pētera I vajāšanām. Kad Jūs ienākat svešā zemē taču neuzspiežat visai valstij savus pātarus. Viņiem deva patvērumu zemē, kura lieto jauno kalendāru, viss!

July 31, 2015 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: