gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Latviešu tautai zudušie

“Nokaltis zars” – tā par savas grāmatas, dokumentu krājuma “Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni” varoņiem – bērniem bāreņiem, kuri 1944. gada beigās tika evakuēti uz Vāciju un vēlāk izklīda pa visu pasauli, – saka krājuma sastādītājs Jānis Riekstiņš. Apgādā “Mansards” izdotais vēsturnieka darbs piedzīvoja savu atvēršanu Rīgas svētku laikā.

J. Riekstiņam šis jau ir trešais izdevums, kas veltīts bāreņu aprūpes un bāreņu namu vēsturei Latvijai skarbajos 20. gadsimta pirmās puses gados. Divi iepriekšējie bija “Bāra bērni” (1992) un dokumentu krājums “Sauli dzīves pabērniem” (2012). Ņemot vērā, ka pats vēsturnieks bērnību pavadījis Naukšēnu bērnunamā, tā ir misijas apziņa. Šoreiz autora uzmanības lokā nonācis 1944. gada rudenī evakuēto Valsts Rīgas zīdaiņu nama, Valsts Majoru bērnunama un Liepājas bērnunama iemītnieku liktenis. Vācu rīcība, viņus aizvedot, toreiz bija grūti izprotama, jo arī sabiedroto bumbotā Vācija 1944. gada beigās vairs nebija drošs patvērums. Par spīti latviešu organizāciju iebildēm, Vācijā nonāca ap 400 bāreņu no zīdaiņu vecuma līdz pilngadībai. 1945. gada pavasarī karš viņus panāca atkal, un arī vācu ierēdņi latviešu bērnus uzskatīja par lieku nastu. Liepājas bērnunama audzēkņi no padomju okupācijas zonas nonāca atpakaļ Latvijas PSR, bet bērni no Rīgas un Majoru namiem ar starptautisko bēgļu aprūpes organizāciju ziņu 40. gadu otrajā pusē – lielākoties pie audžuvecākiem ASV, Austrālijā un Kanādā.

Autors uzsver, ka patiesībā šī grāmata ir par bāreņu kopējiem un audzinātājiem, kuri, bieži vien upurējot savu labklājību, arī svešumā palika uzticīgi pienākumam un vismaz kādu laiku gādāja, lai bērni turpinātu dzīvot latviskā vidē. Diemžēl latviešu trimdas organizāciju centieni panākt, lai latviešu bērnus nodotu adopcijā latviešu ģimenēs Rietumos, vairākumā gadījumu atkal cieta sakāvi un šie bērni nekļuva par mūsu tautas nākotni. Bijušais Klingbergas bērnunama audzinātājs Jānis Mežaks pēcvārdā raksta: “Kā atsevišķi cilvēki viņi bija ieguvuši – izauguši par labiem cilvēkiem brīvā zemē. Diemžēl viņi aizmirsa latviešu valodu un savu dzimteni, mūsu tautai viņi ir zuduši.”

Riekstins_bareni_4

“Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni” ir 198 lappuses dokumentu, fotogrāfiju un atmiņu stāstu. Tajā ir nodaļas, kas vēsta par bāreņu dzīves apstākļiem pagaidu mītnes vietās Vācijā, padomju repatriācijas kampaņu, starptautisko organizāciju attieksmi, latviešu bāreņu nodošanu audžuvecākiem citās zemēs, kā arī bijušo bērnunamu darbinieku un latviešu trimdas organizāciju pārstāvju atmiņas par piedzīvoto. “Mansards” ar Valsts kultūrkapitāla fonda un J. Mežaka atbalstu darbu izdevis vēsturisko grāmatu sērijā “Nospiedumi”, tajā pašā, kuru aizsāka latviešu karavīru dienasgrāmatu apkopojums “(Divas) puses. Latviešu kara stāsti”. J. Riekstiņš apgāda pārstāvim Arvim Ostrovskim pavēstījis, ka vēlētos uzrakstīt vēl divas grāmatas – vienu par Naukšēnu bērnunamu un otru par pēckara gadiem Padomju Latvijā, kad bērnunamus un patversmes pārveidoja par internātskolām.

August 19, 2015 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: