gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Izstāde “Latvijas Republikas Pilsoņu kongresam – 25″

Izstāde “Latvijas Republikas Pilsoņu kongresam – 25″ Gaismas pilī
Foto - LETA

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) piektajā stāvā atklāta izstāde “Latvijas Republikas Pilsoņu kongresam – 25″, kas iekārtota par LNB līdzekļiem pēc Pilsoņu kongresa (PK) bijušo aktīvistu lūguma. Izstāde nav plaša un iekārtota visai neierastā formā.

Ekspozīcija nākusi ar vairāku mēnešu novēlošanos. Tai vajadzēja būt vēl maijā, kad ar konferenci Kara muzejā un svinīgu sanāksmi Lielajā ģildē tika pieminēta 25. gadskārta kopš Latvijas Republikas Pilsoņu kongresa pirmās sesijas. Tomēr LNB telpās maijā tāds pasākums notikt nevarēja, jo tad tās vēl izmantoja Latvijas prezidentūra ES.

Izstādes atklāšanā apmeklētāju nebija daudz, pārsvarā paši agrākie PK organizētāji. Skanēja viedoklis, ka Latvijas valsts apzināti cenšoties mazināt PK nopelnus, kaut kongress bija atmodas laika lielākais tautas pašorganizēšanās piemērs. Raugi, Latvijas Tautas frontes (LTF) gadadienas pasākumus dāsni finansējot Latvijas valsts, bet PK atvēlēts vien nieks. Kara muzeja vēsturnieks Jānis Maurītis atzina, ka PK nozīme Latvijas valstiskuma atgūšanā tiešām vēl nav novērtēta un kongress bijis “sargsuns, kas stāvēja aiz Augstākās padomes muguras”, neļaujot LTF cīņā par neatkarības atgūšanu palikt pārāk mērenai, un raugoties, lai tiktu ieturēts kurss uz 1918. gada Latvijas Republikas atjaunošanu, nevis “jaunas” Latvijas valsts dibināšanu vai pilsonības nulles variantu. No 1989. līdz 1990. gadam padomju okupācijas apstākļos tika reģistrēti vairāk nekā 700 tūkstoši Latvijas Republikas pilsoņu – tie, kas tādi bija okupācijas brīdī, un viņu pēcnācēji. Kongresa aktīvisti rīkojās saskaņā ar Satver­smes principu, ka valstī varas avots ir Latvijas tautas pilsoņu kopums. PK augstākā pārstāvniecība bija Pilsoņu kongress, ko ievēlēja 1990. gada aprīļa beigās. Kongresa izpildinstitūcija “Latvijas Komiteja” pieprasīja Latvijas valsts “de facto” atjaunošanu, pamatojoties uz 1922. gada Satversmi.

Materiāli izstādei atlasīti LNB, Latvijas Nacionālā arhīva krājumos; tos devuši arī bijušie pilsoņu kustības dalībnieki. Jāsecina tas pats, kas tika runāts jau PK darbībai veltītajā konferencē maijā – ka publiski pieejamu arhīvu dokumentālu un notikumu dalībnieku atstātu liecību joprojām ir maz.

Vairākumu materiālu PK vadība tur pie sevis, daloties tikai izstādes iekārtošanas vajadzībām.

Izstāde iznākusi diezgan askētiska – fotokolāžas, īss PK darbības raksturojums, iespēja noskatīties un noklausīties PK dibināšanas sesiju un šāgada maija svinīgo sanāksmi Lielajā ģildē. Planšetes ar dokumentālām liecībām nevis izvietotas pie sienām, bet sakārtotas lielās kubveida kastēs. Apmeklētājam pašam tās jāņem ārā, ja vēlas ko izlasīt, tātad jābūt patiešām ieinteresētam, ar vēlmi iedziļināties. Sākotnēji LNB ļaudīm bijusi doma veidot divas izstādes – vienu Gaismas pils telpās, otru ceļojošo, ar iespēju parādīt to skolās, bibliotēkās vai citās kultūras iestādēs. Tomēr nācies abas apvienot vienā. Izstādes autore Maija Krūmiņa atzīst, ka drīzāk varētu būt runa par izstādes vešanu uz bibliotēkām, jo ārpus Rīgas ir daudz ļaužu, kas paši savulaik piedalījās PK nodaļu veidošanā un kam tāda tikšanās ar dokumentiem būtu pievilcīga. Skolēniem izstāde drīzāk būs par smagu. “Latvijas Republikas Pilsoņu kongresam – 25″ apskatāma LNB darba laikā līdz 23. oktobrim. Ieeja bez maksas.

September 27, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Viņi attaisnoja Staļina uzticību

http://www.la.lv/vini-attaisnoja-stalina-uzticibu/

Visinskis

1940. gada vasarā okupācijas varas jau kontrolētā Baltijas valstu prese atainoja Staļina emisāru rosību, taču nepaskaidroja, ko tieši augstās padomju amatpersonas te dara. No laikraksta “Rīts” publikācijām redzams – A. Višinskis regulāri brauca “konsultēties” uz Maskavu.

Pirms 75 gadiem, 1940. gada vasaras beigas iezīmējās ar PSRS okupēto Baltijas valstu formālā sovjetizācijas jeb padomiskošanas procesa noslēgumu augustā Igaunija, Latvija un Lietuva bija oficiāli “uzņemtas” Padomju Savienībā, stājās spēkā Latvijas PSR konstitūcija, “Tautas saeimu” pārsauca par Augstāko padomi, varas monopols pilnībā pārgāja kompartijai, bet 6. septembrī arī sarkanbalsarkano karogu nomainīja pret sarkano.

Visu šo procesu katrā no sev uzticētajām Baltijas republikām uzraudzīja Staļina emisāri – attiecīgi Ždanovs, Višinskis un Dekanozovs. Kas viņi bija?

Kad 1940. gada 7. augustā Maskavā notika PSRS Augstākās padomes 7. sesija, kurā Igauniju, Latviju un Lietuvu “uzņēma” PSRS sastāvā, pēc Staļina domām, no formālā viedokļa visam vajadzēja būt pilnīgā kārtībā. Grūti pateikt, cik ļoti cilvēki Baltijā un pasaulē tobrīd visu šo “lūgšanas” un balsošanas farsu uztvēra nopietni, taču, neskaitot pašu Staļinu un, iespējams, arī ārlietu tautas komisāru Vjačeslavu Molotovu, bija vēl trīs personas, kas farsa praktiskās aizkulises noteikti zināja labāk nekā visi pārējie. Tie bija paša Staļina izraudzītie emisāri, kurus vēl 1940. gada jūnijā atsūtīja uz Igauniju, Latviju un Lietuvu, lai līdz augustam praksē īstenotu visu trīs Baltijas valstu okupācijas nomaskēšanu ar skaistām “darba tautas atbrīvošanas” dekorācijām. Šie trīs bija Andrejs Ždanovs, Andrejs Višinskis un Vladimirs Dekanozovs.

Ždanovs Igaunijai

Andrejs Ždanovs ir dzimis 1896. gada 14. februārī Mariupolē – tajā pašā Ukrainas pilsētā, kuru tagad ik pa brīdim sola “atbrīvot” “Doņeckas tautas republikas” pārstāvji. 1915. gadā viņš iestājās Krievijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā un pieslējās tās boļševiku jeb lielinieku novirzienam. Ždanova straujā izvirzīšanās partijas elitē tieši saistījās ar Staļina cīņu par varu divdesmito gadu otrajā pusē. Tolaik Staļins, lai nostiprinātu savas pozīcijas un mazinātu konkurentu ietekmi partijā, nozīmīgākajos amatos izvirzīja savus cilvēkus – tādus, kuri gatavi izpildīt jebkādus viņa norādījumus un kuriem par karjeru bija jāpateicas tieši Staļina protekcijai. Tādus mēdza saukt par “vidviženciem” (“izvirzītajiem”). Ždanovs bija tieši šāds “vidvižeņecs”. Jau 29 gadu vecumā viņš kļuva par komunistiskās partijas centrālās komitejas (CK) locekļa kandidātu, bet 34 gadu vecumā par pilntiesīgu partijas CK locekli. Taču lielākos panākumus un arī uzticību Staļinam Ždanovs demonstrēja 30. gados. Pēc Ļeņingradas apgabala kompartijas komitejas pirmā sekretāra Kirova noslepkavošanas tieši Ždanovu iecēla par šā apgabala partijas komitejas pirmo sekretāru, tas ir, par faktisko pilsētas un apgabala vadītāju. Jau 1934. – 1935. gadā visā PSRS sāka organizēt “nodevēju”, “spiegu” un “tautas ienaidnieku” meklēšanu. Kad sākās 1937. – 1938. gada “lielās tīrīšanas”, Ždanovs pastāvīgi pieprasīja pastiprināt cīņu pret “tautas ienaidniekiem” un arī pats aktīvi piedalījās “ienaidnieku” likvidēšanā. Staļins centību novērtēja. 30. gadu beigās Ždanovs kļūst par vienu no Staļina tuvākajiem līdzgaitniekiem un ieņem virkni augstākā ranga amatu kompartijas un valsts institūcijās. 1939. gadā viņu ieceļ jau par kompartijas politbiroja locekli.

1940. gada 19. jūnijā, nosūtīts uz Igauniju, Ždanovs ķērās pie tās pievienošanas organizēšanas Padomju Savienībai. Jau nākamajā dienā pēc ierašanās viņš izsniedza Igaunijas Valsts vecākajam Konstantīnam Petsam gatavu “tautas valdības” sastāva sarak­stu, kurā Petsam kaut ko mainīt netika ļauts. Viņš drīkstēja sarakstu vien apstiprināt. Pēc tam tika organizētas demonstrācijas, vēlēšanas un visbeidzot “padomju varas” nodibināšana. Būtībā no tā brīža 1940. gadā līdz pat nāvei Ždanova karjera turpinājās augstākajā līmenī – kara laikā viņš ieņēma dažādus politiskā vadītāja amatus armijā, bet 1944. gadā Ždanova pārziņā nonāca PSRS literatūras un mākslas ideoloģiskā vadība (šis laiks PSRS kultūras vēsturē pat ieguvis neoficiālu apzīmējumu “ždanovščina”).

Andreja Ždanova nāve 1947. gada 31. augustā, pēc oficiālās versijas, bija ilgstošas sirds slimības rezultāts. Taču pēc “labākajām” Staļina laiku tradīcijām, drīz vien parādījās versija, ka Ždanovs ticis nepareizi ārstēts un pie tā bijuši vainīgi “ārsti – kaitnieki”. Šo versiju 1952. gada beigās un 1953. gada sākumā izmantoja tā saucamās ārstu lietas organizēšanā. Lai arī pēc Staļina nāves paraugprāvas organizēšanu izbeidza, minējumi par Ždanova nomiršanu nedabīgā ceļā turpina cirkulēt.

Višinskis Latvijai

Arī Latvijas “pievienotājs” Andrejs Višinskis ir dzimis Ukrainā, Odesā. Viņš nāca pasaulē 1883. gada 28. novembrī. No komunistu viedokļa Višin­skim bija izteikti “nepareiza” izcelsme – no poļu aristokrātu dzimtas. Krievijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā Višinskis iestājās 1903. gadā, taču tobrīd pieslējās tās meņševiku novirzienam, kuru vēlāk komunisti pasludināja par “darba tautai” naidīgu. Vēl vairāk, 1917. gadā, pēc Februāra revolūcijas Krievijā, Višinskis, būdams Maskavas Jakimankas rajona milicijas iecirkņa komisārs, pildot pagaidu valdības pavēli, pat izdeva rīkojumu par boļševiku līderu Ļeņina un Zinovjeva arestu. Tikai 1920. gadā, kad komunisti guva pārsvaru Krievijas Pilsoņu karā, Višinskis iestājās kompartijā. Kā uzskata daudzi pētnieki, šie “traipi” viņa biogrāfijā bija galvenie iemesli, kādēļ Višinskis vēlāk tik ļoti centās izkalpoties Staļina priekšā. Acīmredzot Staļins prata izmantot viņa “pagātnes kļūdas”, lai padarītu šo cilvēku par absolūti paklausīgu ieroci savās rokās.

20. gadu otrajā pusē Višinskis bija tiesas priekšsēdētājs tā laika skaļākajās politiskajās prāvās. Taču īstu ievērību viņš izpelnījās 30. gadu otrajā pusē, kad prokurora statusā uzturēja apsūdzības 1937., 1938. gada politiskajās prāvās. Višinskis apsūdzības runās atklāti lamāja apsūdzētos, saucot tos vārdos, kam nebija nekā kopīga ar jurisprudenci. Viņam pieder bēdīgi slavenā frāze, ka padomju valsts “nodevējus” vajag “nošaut kā nešķīstus suņus”. Staļins šādu uzcītību novērtēja, un 1939. gadā Višinskis kļuva jau par kompartijas CK locekli, kā arī PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieku. Kopš 1940. gada viņš ir arī Ārlietu tautas komisāra pirmais vietnieks. Tieši šādā statusā Višinskis 1940. gada 18. jūnijā ieradās Latvijā un organizēja tās “iestāšanos” Padomju Savienībā. Atšķirībā no Ždanova, kurš Igaunijas “vizītes” brīdī jau bija sasniedzis savas varas virsotni, Višinska karjera turpināja augt arī pēc Latvijas okupācijas un Otrā pasaules kara. 1949. gadā viņu iecēla par PSRS ārlietu ministru, bet 1952. gada rudenī Višinskis kļuva par komunistiskās partijas prezidija (tā pēc partijas XIX kongresa sāka dēvēt agrāko politbiroju) locekļa kandidātu. Višinska karjerai un, ļoti iespējams, arī dzīvei, punktu pielika Staļina nāve. Vēl Staļina nāves dienā – 1953. gada 5. martā – Višinski atcēla no ārlietu ministra amata un drīz iecēla par PSRS pastāvīgo pārstāvi ANO. Tātad prom no Kremļa un varas institūcijām, kurās pieņēma nozīmīgākos lēmumus. Višin­skis PSRS pārstāvniecības telpās Ņujorkā nomira mīklainos apstākļos 1954. gada 22. novembrī. Pārstāvniecībā neielaida ne amerikāņu ārstus, ne policistus, bet Višinska līķi jau nākamajā dienā ar speciālu lidmašīnu izveda uz Padomju Savienību. Saprotams, tāda steiga raisīja baumas gan par Višinska noindēšanu, gan pašnāvību. Kura no versijām pareizāka, to mēs diez vai kādreiz uzzināsim.

Dekanozovs Lietuvai

Vladimirs Dekanozovs, īstajā uzvārdā Dekanozišvili, dzimis 1898. gadā Baku, Azerbaidžānā, gruzīnu ģimenē. Līdzīgi Višinskim, arī Dekanozovs kompartijā iestājās tikai pēc 1920. gada, taču jau no 1921. gada sāka strādāt Ārkārtas komisijā (čekā), kur iepazinās ar vēlāko čekas šefu Lavrentiju Beriju. Dekanozova sasniegumi 20. gados un 30. gadu sākumā bija pieticīgāki nekā Ždanovam un Višin­skim. Tajā laikā viņš strādāja tikai dažādos čekas un kompartijas amatos Kaukāzā. Viss mainījās 1938. gadā, kad Beriju iecēla par PSRS iekšlietu tautas komisāru. Berija izsauca savu paziņu uz Maskavu un iecēla viņu par Militārās pretizlūkošanas dienesta vadītāju un Valsts drošības pārvaldes priekšnieka pirmo vietnieku. Šeit Dekanozova talanti izpaudās pilnībā – viņš aktīvi nodarbojās ar Berijas priekšteča Ježova kadru “tīrīšanu” iekšlietu struktūrās, kā arī bija viens no galvenajiem organizatoriem sarkanās armijas “iztīrīšanā” no nevēlamiem elementiem. Laikam viņa darbība bija tik iespaidīga, ka Dekanozovu pamanīja arī Staļins. 1939. gada maijā Dekanozovu iecēla par PSRS ārlietu tautas komisāra Molotova vietnieku. Viņš kļuva par kompartijas CK locekļa kandidātu. Šādā statusā Dekanozovu 1940. gada jūnijā nosūtīja misijā uz Lietuvu.

Pēc kara Dekanozova “zvaigzne” sāka bālēt. Viņš ieņēma mazietekmīgus amatus un 1952. gadā pat zaudēja statusu kompartijas CK. Pēc Staļina nāves, kad Berija īslaicīgi izvirzījās par vienu no potenciāli iespējamiem Staļina varas mantiniekiem, viņu iecēla par Gruzijas PSR iekšlietu ministru, taču dažas dienas pēc Berijas aresta arestēja arī Dekanozovu. Viņu apsūdzēja “dzimtenes nodevībā” un 1953. gadā pēc nāves sprieduma piespriešanas decembrī nošāva.

Īstenie staļinieši

Kas bija kopīgs šiem trim cilvēkiem? Kāpēc tieši viņus Staļins izvēlējās par Baltijas okupācijas scenārija aizkulišu īstenotājiem? Pirmkārt, viņi visi piederēja cilvēku kategorijai, kas izvirzījās partijas elitē, tieši pateicoties Staļinam (Dekanozovs gan vairāk bija “Berijas cilvēks”). Turklāt runa nav tikai par Staļina protekciju. Viņi paši bija palīdzējuši Staļinam likvidēt gan reālos, gan iedomātos iespējamos konkurentus, tādējādi ne tikai nostiprinot Staļina varu, bet arī paši ievirzoties varas elitē. Otrkārt, visi trīs bija ļoti aktīvi piedalījušies 30. gadu “lielajās tīrīšanās” un guvuši ievērību ar to, ka mērķa sasniegšanai neapstājas nekādu upuru priekšā. Treškārt, ievērības cienīga ir Ždanova, Višinska un Dekanozova izdzīvošanas spēja tādos apstākļos. Daudzi citi no 1937., 1938. gada represiju dalībniekiem tajās bija darbojušies ne mazāk aktīvi par viņiem un ieņēmuši pat vēl augstākus amatus, taču pēc tam paši kļuva par “tautas ienaidniekiem”, kamēr Ždanovs, Višinskis un Dekanozovs pa to laiku tieši otrādi – taisīja karjeru. Acīmredzot viss nosauktais īpašību kopums arī bija noteicošais, kamdēļ Staļins šo trijotni 1940. gadā izraudzījās par Baltijas sovjetizācijas īstenotājiem. Viņš redzēja, ka tie “attaisnos dāvāto uzticību”.

September 26, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vai būs starptautiska tiesa par padomju varas noziegumiem?

Franks Gordons: Vai būs starptautiska tiesa par padomju varas noziegumiem?
Foto - Timurs Subhankulovs

Foto – Timurs Subhankulovs

Franks Gordons

“Vergangenheitsbewaeltigung”. Šis bezgala garais vācu vārds latviskojot būtu – pagātnes pārvarēšana. Vāciem garus 70 gadus nācās pārvarēt savas zemes pagātni – 12 “brūnos” hitleriskās Lielvācijas gadus. Manuprāt, šo bezgala garo vārdu pareizāk, plašāk un varbūt trāpīgāk būtu jātulko tā – tikt galā ar pagātni. Visā t. s. pēcpadomju telpā joprojām tikt galā ar padomju pagātni, kas vilkās 70 gadus (Baltijā tikai 45), ir bezgala grūti.

Man patiess prieks par ziņu, ka 3. septembrī Maskavas Starptautiskajā universitātē uz savu kārtējo sēdi sanāca iniciatoru grupa, kuras mērķis ir sasaukt starptautisku tiesu par staļinismu un visiem padomju perioda varas noziegumiem.

Tika nolemts izveidot darba grupas, kas savāktu faktisko materiālu, veiktu juridisko ekspertīzi padomju likumdošanas un starptautisko tiesību ietvaros, sastādītu apsūdzības aktus un plašāku sabiedrību ar tiem iepazīstinātu, izmantojot medijus un internetu, gatavotu speciālus kursus skolēniem un studentiem par tematu “Padomju perioda varas represijas un noziegumi”.

Minētajā sēdē piedalījās arī Sergejs Kovaļovs, Jurijs Pivovarovs, Nikolajs Svanidze, Alla Garbere, Marieta Čudakova, Igors Čubaiss – cilvēki, kurus Kremlim idejiski pietuvinātie zākā kā liberastus, sorosītus, kosmopolītus. Iesaukas, kas dzirdētas un lasītas arī Latvijā…

Kursi skolēniem un studentiem? Svētīgs, bet sasodīti smags uzdevums ap­stākļos, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins, “krievu pasaules” ekspansijas sludinātājs, izmisīgi laipo, mēģinot “izglītot tautu par vēsturi”, izdabājot gan staļinisma epigoniem, gan “krievestības garīguma” jūsmoņiem.

1. septembrī Maskavas Kristus Pestītāja katedrāles baznīcas koncilu zālē (!) notika vēstures mācību grāmatas prezentācija. Runa ir par mācību līdzekli četros sējumos, ko sastādījis Jevgeņijs Spicins – vēsturnieks un pedagogs, kurš, uzrunādams klātesošos, norādīja, ka šī grāmata “atbilst izglītības standartam, ko apstiprinājis prezidents Vladimirs Putins”.

Sējumu nosaukumi: “Senā un viduslaiku Krievzeme. IX – XVII gs.”, “Kriev­ijas impērija. XVIII gs. – XX gs. sākums”, “Krievija – Padomju Savienība. 1917 – 1945″, “Krievija – Padomju Savienība. 1945 – 1991″. Interesanti, ka sākotnējais metiens ir niecīgs – tikai 300 eksemplāru. Izdevēji bija steigušies, lai prezentētu četrus sējumus ne vēlāk par 1. septembri. Tikmēr Krievijas skolotāji un skolēni lieto triju dažādu apgādu izdotas vēstures mācību grāmatas, kas “sarakstītas pirms gadiem divdesmit un uz kuru pamata patriotus neuzaudzināsi”, kā izteicies kāds prezentācijas dalībnieks.

Vēstures zinātņu doktors profesors Aleksejs Lubkovs šajā pasākumā sacīja, ka līdzšinējais Krievijas Izglītības ministrijas t. s. vēstures kultūras standarts esot juceklīgs – formulēta atbrīvošanas kustības teorija, saskaņā ar kuru 1825. gadā dekabristi cildināti kā diži revolucionāri, kuru vienīgais mērķis esot bijusi cīņa pret Krievijas valstiskumu, bet, no otras puses, nostādne rādot virzību uz modernizāciju.

Ej nu sazini, vai tie četri sējumi ienesīs kādu loģisku skaidrību Krievijas skolotāju un skolēnu galvās.

Cildens un nepārspēts tā arī paliek profesora Andreja Zubova veikums – viņa rediģētā “Krievijas vēsture XX gadsimtā” divos sējumos, kas 2009. gadā iznāca ACT apgādā. Pirmais sējums aptver laikposmu no 1894. līdz 1939. gadam, otrais – no 1939. līdz 2007. gadam. Šajā nevainojami rūpīgi rediģētajā grāmatā ir runa par 1941. – 1945. gada padomju un nacistu karu. Tāds taču šis karš patiesībā bija. Diemžēl jēdziens “Lielais Tēvijas karš” joprojām ir mūsdienu Krievijas pamata mīts un svētums, kuru apšaubīt ir krimināli sodāmi…

Atgādināšu vēl, ka profesors Zubovs bija pirmais, kurš atklāti uzdrošinājās salīdzināt Putina izdarības, pievienojot Krievijai Krimu, ar Hitlera izdarībām, pievienojot Lielvācijai Sudetu novadu.

Šķiet, ka pēcpadomju telpā ar savu koloniālo un padomju pagātni sekmīgi tiek galā Kazahstāna, kuras jaunajā, mirdzošajā galvaspilsētā Astanā tika svinīgi atzīmēta Kazahu hana valsts 550. gadskārta. Šo veidojumu bezgalīgajā Centrālāzijas stepē dibināja sultāni Kerejs un Žanibeks, šī dinastija valdīja mūsdienu Kazahstānas vidienē no 15. gadsimta līdz 1718. gadam. No šīs samērā tālās pirmskoloniālās pagātnes pārcelsimies uz 1987. gada decembri, kad toreizējā Kazahijas PSR galvaspilsētā Alma-Atā notika kazahu nacionālistu – galvenokārt jauniešu – protesta mītiņš, kura dalībnieki tika daļēji apšauti. Tas faktiski bija pirmais “Maidans” t. s. “perestroikas” brieduma dienās, un protesta iemesls bija etniska krieva, vietējo apstākļu nepazinēja, iecelšana republikas KP CK pirmā sekretāra amatā. Tagad šajā laukumā uzcelts obelisks – brīvības cīnītāju piemiņai.

Un vēl arī patiess stāsts par tīri fiziskām grūtībām, kas jāpārvar ukraiņiem, lai tiktu galā ar padomju pagātni. Kijevas centrā 120 metru augstumā (ieskaitot pamatni) slejas ar tērauda plāksnēm apšūts sievietes stāvs. Tā ir “Māte Dzimtene”, ukrainiski – “Batkivščina-Mati”. Sieviete vienā rokā tur 16 metru garu zobenu, kas sver 9 tonnas, bet otrā rokā lielu vairogu, kas sver 13 tonnas. Vairogu grezno PSRS valsts ģerbonis. Tā “Dzimtene” nav vis Ukraina, bet Padomju Savienība, un viss šis gigantisms cildina uzvaru Lielajā Tēvijas karā.

Tagad Ukrainas valdība vēlētos vismaz pārdēvēt šo memoriālu par “Māti-Ukrainu”. Tāpēc vajadzētu no milzu vairoga noņemt PSRS ģerboni un aizvietot to ar Trizubu (Trejdeksni), vēsturisko Ukrainas ģerboni. Šis smagais darbs būtu jāveic alpīnistiem un maksātu bargu naudu. Par Uzvaras pieminekli to tādā gadījumā saukt būtu kutelīgi, jo zem karoga ar Trizubu karoja arī ukraiņu leģionāri vācu pusē. Un dažs labs Ukrainas parlamenta (Radas) deputāts, galvu kasīdams, prāto – varbūt visu to neticami smago padomju memoriālu nojaukt? Tiec nu galā ar šo…

Raksts publicēts avīzē 
”Laiks”/”Brīvā Latvija”

September 25, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Ja nosodīt, tad nozieguma veicējus

Čekisti bunkuru aplēja ar benzīnu un aizdedzināja

_le_pieminapartiza_em-media_large
Attēlā piemineklis sagūstītajiem Īles nacionālajiem partizāniem un viņu atbalstītājiem atklāšanas dienā 2015.gada 11.septembrī. Foto: Nils Erdmanis
Ritvars Jansons 22.septembris 2015

Krievijas Ārlietu ministrijas pilnvarotais Konstantīna Dolgovs nosodījis pieminekļa uzstādīšanu Īles nacionālajiem partizāniem un viņu atbalstītājiem Dobeles novadā. Tā esot nacistisko noziedznieku līdzskrējēju slavināšana. Kāpēc Īles nacionālo partizānu gandrīz trīs stundas ilgusī 1949. gada 17. marta kauja ar čekistu karaspēka pārspēku izsaukusi amatpersonas dusmas?

Īles partizāni – cīnītāji pirms 1949.gada marta deportācijas

Vairāk nekā 20 cilvēku lielā Visvalža Brizgas vadītā latviešu-lietuviešu Īles nacionālo partizānu grupa ar savu darbību sagādāja nopietnas galvassāpes 1949.gada iedzīvotāju deportācijas sagatavotājiem. Represīvās iestādes gan Maskavā, gan Rīgā centās nepieļaut pat mazākās pretošanās izpausmes, kas traucētu mierīgo civiliedzīvotāju deportēšanai uz Sibīriju. Viens no Īles partizāniem, dzejnieks Modris Zihmanis teic: „Ja būtu kaut mazākā informācija par deportācijām, mēs būtu gājuši no meža ārā un būtu tomēr kaut ko darījuši. Un ļoti žēl, ka tas tā nenotika!”.

PSRS un LPSR drošības iestāžu plānus Īles partizāni nevarēja zināt. Arī to, ka divas dienas pirms izšķirošās cīņas ar čekistiem tika nolemts veikt militāras operācijas pret partizāniem. Un tieši pret aktīvajiem partizāniem, kuri varēja kavēt deportācijas norisi.

Lai izvestu cilvēkus, Latvijā koncentrēja 8313 PSRS Valsts drošības ministrijas Iekšējā karaspēka militārpersonas. Karaspēka 36. strēlnieku pulka 120 kareivji, izmantojot skaitlisko pārsvaru, 17. martā no visām pusēm aplenca Īles bunkuru. Neskatoties uz varonīgo cīņu, partizāni no tā izlauzties nevarēja. Neglāba arī ap bunkuru izliktās mīnas. Čekisti bunkuru aplēja ar benzīnu un aizdedzināja. 15 partizāni krita, bet deviņus sagūstīja. Sekoja netraucēta iedzīvotāju deportācija no Dobeles un tās apkārtnes, partizānu grupas atbalstītāju aresti.

Deportācija – noziegums pret cilvēci

1949. gada 25. marta deportācija noteikti vērtējama kā noziegums pret cilvēci. Izsūtītajiem tīši tika radīti tādi dzīves apstākļi, lai tos pilnīgi vai daļēji iznīcināti. Tā no Latvijas ceļā uz nometinājumu mira 229 cilvēki, bet nometinājumā mira 5231 cilvēks – vairāk kā 12% no deportētajiem. Sliktie apstākļi nometinājumā, pārtikas trūkums, smags fiziskais darbs, biežie gadījumi, kad daļa no ģimenes palika Latvijā vai atradās ieslodzījumā, bet otra ģimenes daļa izsūtījumā neveicināja bērnu dzimšanu.

Šā nozieguma veicēji bija ne tikai iepriekš minētās 8313 čekas militārpersonas. Nozieguma organizētāji bija ne tikai ēkas galvenajā mītnē Lubjankā, bet vēl augstāk – Kremlī. Šķiet, lai nesauktu vārdā masveida noziegumu veicējus un nepieļautu viņu starptautisku nosodīšanu, viens otrs Krievijas Ārlietu ministrijā nosoda Latvijas nacionālos partizānus. Pie reizes cenšoties nomelnot Latvijas valsti.

Autors ir Dr.hist, 12.Saeimas deputāts, Nacionālā apvienība

 http://www.irir.lv/2015/9/22/ja-nosodit-tad-nozieguma-veicejus

September 24, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Izskaust padomju gadu ideoloģiskās klišejas par Salaspils nometni

Salaspilī 25.septembrī notiks starptautiska zinātniska konference «Salaspils nometne, 1941.- 1944. Vēsture un piemiņa», portālu «Apollo«informē Salaspils novada domes pārstāveLolita Balcerbule .

Līdz šim Salaspils memoriāls asociējās ar padomju ideoloģijas mantojumu, taču nozīmīga ieslodzīto daļa šajā nometnē bija Latvijas iedzīvotāji.

Šā gada 8.maijā Salaspils memoriālā notika pirmais piemiņas pasākums ar valdības un diplomātiskā korpusa pārstāvju piedalīšanos, kurā tika akcentēta tieši latviešu ieslodzīto piemiņa. Memoriālā notiek arī jaunas ekspozīcijas iekārtošana.

Stāsts par Salaspils nāves nometni, pielīdzinot to teju Aušvicai, bieži tiek izmantots dažādu politisko platformu stiprināšanai. Šoruden nāks klajā vēsturnieku Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes kopdarbs «Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne, 1941 – 1944». Tas būs akadēmisks darbs, kurā beidzot apkopota zināmā un dokumentāli pierādāmā informācija par šo soda nometni. Salaspils novada dome atbalsta topošās grāmatas izdošanu, cerot, ka tā palīdzēs izskaust padomju gados izdomātās ideoloģiskās klišejas.

Jau pēc nedēļas Salaspils kultūras namā «Rīgava» tiksies vēsturnieki no Latvijas, Lietuvas, Ukrainas, Baltkrievijas un Vācijas, tai skaitā topošās grāmatas autori, lai atklātu līdz šim plašākai publikai nezināmus faktus un dzēstu esošos mītus par Salaspils nometni.

Konferences laikā būs nodrošināts sinhronais tulkojums latviešu un krievu valodā, tai varēs sekot online vietnē www.salaspils.lv.

September 21, 2015 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Ināra Mūrniece uzrunā brīvības cīnītājus un to atbalstītājus pie Īles bunkura

Šodien esam pulcējušies, lai pieminētu varonīgās baltiešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem, kas ilga vairāk nekā desmit gadus pēc kara. Visvalža Brizgas jeb Īles partizānu grupā plecu pie pleca cīnījās latvieši un lietuvieši. Kā stāstīja klātesošais grupas dalībnieks Modris Zihmanis – “..kad lietuviešiem palika par karstu Lietuvā, viņi nāca uz Latviju, bet kad mūsējiem par karstu šeit, tad gājām uz Lietuvu..” Tas vēsta par baltu vienotību. Tas atgādina seno zemgaļu nepadošanos vācu iekarotājiem 13. gadsimtā. Viņi nodedzināja Tērvetes pili, bet lepni un neuzvarēti aizgāja uz Lietuvu, kur bija iespējams saglabāt valstiskumu.
Valstiskumu padomju okupācijas gados glabāja baltiešu partizāni. Viņi pasaulei pierādīja, ka baltieši nesamierinās ar apspiestību. Varoņi bija arī 24 latviešu un lietuviešu partizāni Īles apvidū. Viņu varonību pierāda vairāk nekā trīs stundu ilgā kauja ar čekas karaspēka pārspēku 1949. gada 17. martā – dažas dienas pirms lielās deportācijas. Par to liecina apņēmība aizstāvēt savu tautu. Atkal jācitē Modris Zihmanis- “ja mēs būtu zinājuši par izvešanu, tad būtu ātrāk nākuši no meža ārā un censtos vismaz šajā apkārtnē to traucēt”.
Baltiešu vienotība ir ļoti svarīga arī mūsdienās, kad Eiropai jāsastopas ar jauniem starptautiskiem izaicinājumiem. Mums jāstiprina bruņotie spēki, jāsadarbojas ar Baltijas valstīm, NATO valstīm, lai kādam pat doma prāta nenāktu, mums uzbrukt. Baltieši savā vēsturē ir pierādījuši, ka viņu garu nevar salauzt. Mēs esam sevi apliecinājuši kā spēcīgas tautas, kurām ir arī labi karavīri. Šodienas modernajā pasaulē vairs visu neizšķir katras valsts tanku skaits, bet tās vieta un loma starptautiskajā drošības sistēmā, valsts iedzīvotāju saliedētība. Saliedētība ir tas spēks, kas grantē valsts attīstību. Valsts, kurai jābūt ar pietiekoši lielu aizsardzības budžetu, bet kurā jānovērš sociālā nevienlīdzība. Tādēļ arī jādomā par pabalsta palielināšanu pretošanās cīnītājiem. Nacionālie partizāni bija tautas cīnītāji, bet nebūtu varējuši cīnīties bez tautas – vienkāršu zemnieku un arī pilsētnieku atbalsta. Šodien atklājamā piemiņas plāksne veltīta varoņiem,kuri izdzīvoja pēc kaujām ar čeku un viņu atbalstītājiem. Cilvēkiem, kuri neatkarības ideju saglabāja ilgus okupācijas gadus, lai pēc tam varētu atjaunot mūsu valsti – Latvijas Republiku.
Mūžīga slava Latvijas neatkarības cīnītājiem!

September 14, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Bāreņiem izglāba dzīvību, bet atņēma latvietību

 Autors: Egīls Zirnis, Sestdiena. 2015. gada 30. augusts http://goo.gl/9rsH0B

Gribēju uzrakstīt par tiem cilvēkiem, kuri šos bērniņus aprūpēja, — stāstu par savu jaunāko Latvijas bāreņiem veltīto pētījumu, apgādā Mansards iznākušo grāmatu Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni sāk vēsturnieks un žurnālists Jānis Riekstiņš. Un piebilst, ka šai grāmatai ir ļoti gara un sena vēsture.

“Biju dzirdējis, ka vienu daļu latviešu bārenīšu kara beigās aizveda uz Vāciju. Diezgan daudz tika runāts, ka šis kuģis esot nogremdēts.” Riekstiņš sāka meklēt arhīvos un konstatēja, ka bāreņu kuģa nogrimšana ir viens no vēstures mītiem. Bāreņi no Rīgas pilsētas zīdaiņu nama un Majoru bērnu nama tiešām tika vesti ar kuģi, bet sekmīgi aizvesti uz Vāciju un nokļuva Rietumu okupācijas zonā. Taču viņu tālākais liktenis izvērtās tāds, ka Latvijai viņi bija zuduši. Grāmata ir iepriekš nepublicētu dokumentu un fotogrāfiju krājums, atmiņu stāsti, kas veido priekšstatu par latviešu bāra bērnu dzīves apstākļiem, tolaik valdošo varu interesēm un latviešu audzinātāju centieniem saglabāt šos bērnus latvietībai.

“Kad pirms daudziem gadiem sāku šo tēmu risināt, biju naivi iedomājies, ka varēšu dabūt šo bērnu atmiņas. Bet tie bērniņi bija ļoti mazi, viņiem nekādu atmiņu nav un nevar būt, atskaitot to, ka meta bumbas un šāva,” stāsta Riekstiņš. Jau pats pirmais viņa grāmatā ievietotais dokuments, 1944.gada 18.novembrī tapušais Tautas Palīdzības pabalsta nodaļas vadītājas Elīnas Rūtas Heines ziņojums Latviešu Pārvaldei par evakuētā Valsts Majoru bērnu nama audzēkņu dzīves apstākļiem, rāda skarbu ainu: “Galvenā nama divos augšējos stāvos izvietoti 92 bērni, caurmērā 2–6 g. vecumā. Otrā stāvā 3 audzinātāju vāciešu pārziņā ir 48 bērni. Saprašanās neiespējama, jo bērni nesaprot vāciski, audzinātājas ― latviski. Izlīdzas ar zīmēm. Trešā stāvā 2 audzinātāju latviešu uzraudzībā 40 bērni. Telpas šauras, aukstas, nav dubultlogu. Māja piemērota vasaras dzīvei, bet nekādā ziņā ne ziemas mītnei. Katrā stāvā 6 guļamistabas, no tām tikai divās mazas dzelzs krāsniņas, kuras kurinot ļoti, ļoti taupīgi. Bērnu guļamistabās tik auksts, ka var redzēt elpu. Nav domājams, ka te varēs izturēt ziemas aukstumu, jo arī siltu sedziņu nav pietiekami. Jau tagad gandrīz visiem bērniem ir klepus, iesnas, bronchits, vairāki guļ ar temperatūru ap 40. Audzinātājas paskaidroja, ka grīdas neatļaujot mazgāt biežāk kā pa 2 nedēļām reiz, lai nesapūdētu. Ēdamistaba atrodas nama pagrabā. Telpa nekurināta, logi izdauzīti, caurvējš, un tik auksts, ka man pat virsdrēbēs sala. Mazākie bērni visu ēšanas laiku nepārtraukti raudāja, ka viņiem salstot. Arī vannas istaba atrodas pagrabā, ļoti aukstā, neapkurinātā telpā. Bērni mazgājoties raud aiz aukstuma, vienmēr apsaldējoties, tāpēc tagad jau 2 nedēļas neesot mazgāti…” Arī citi ziņojumi uzrāda līdzīgu ainu.

Kara laikā uz Vāciju aizvestie bērni turēti bērnu namos līdz 1949.gadam, kad pamazām sāka likvidēties pārvietoto personu nometnes. Tad šos bērniņus pārsūtīja uz ASV un Kanādu, lai nodotu adopcijā amerikāņu ģimenēm. “Audzinātājas man ir stāstījušas, ka šiem bērniem atņēma latviešu grāmatiņas. Viņi bija jāuzaudzina kā amerikāņi, kanādieši vai austrālieši,” stāsta Riekstiņš. Materiāli šie cilvēki ir sasnieguši tādu stāvokli, kādu Latvijā varbūt nebūtu sasnieguši, tikai latvietība zudusi.

“Šie bērni vairs nav latvieši,” atzīst Riekstiņš. Daži no bāra bērniem pie viņa ir bijuši, vēlēdamies uzzināt savu izcelsmi. “Viens kungs bija atbraucis no Bostonas, pilnīgs amerikānis ar citu vārdu un uzvārdu, dzīvē daudz ko sasniedzis. Es pameklēju ziņas par viņu, un izrādījās, ka māte viņu 1939.gadā bija pametusi. Kā tu cilvēkam pateiksi, ka viņš ir pamests?

Nevar teikt, ka pirmskara Latvijā morāles ziņā viss bija ideāli, tā nav nevienos laikos. Meitenēm (tai skaitā poļu laukstrādniecēm, kuru Latvijā bija daudz), ja tām piedzima bērniņš, bija iespēja viņu atstāt zīdaiņu namā. Latvijā bija trīs valsts zīdaiņu nami — Rīgas, Grīvas un Liepājas, un tie vienmēr bija pilni. Ļoti labi funkcionēja bāriņtiesas, tās mātēm, kas par saviem bērniem nerūpējās un pret viņiem slikti izturējās, bērnus atņēma. Bērnu namos bija daudz arī atradeņu. Jāņem vērā, ka sadzīves apstākļi pirmskara Latvijā bija ārkārtīgi smagi, tātad bāreņiem īpaši smagi, jo bārenis ir kā maza laiviņa sabangotā jūrā, viens pats viņš nevar izķepuroties. Tad ir svarīgi, kāda ir valsts sistēma, kas viņam palīdz, un šī sistēma pirmskara Latvijā bija perfekti izstrādāta. Ja māte atteicās no bērna, tai pašvaldībai, no kuras šī māte nāca, vajadzēja maksāt valstij zināmu summu par bērniņa uzturēšanu.”

Viss raksts par aizvesto bāreņu likteni lasāms žurnāla Sestdiena 28.augusta numurā.

September 11, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Orlando Faidžīss “Čukstētāji”

Orlando Faidžīss. Čukstētāji: privātā dzīve Staļina Krievijā / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2010. (Orlando Figes. The Whisperers: Private Life in Stalin’s Russia. 2007)

https://burtkoki.wordpress.com/2015/09/07/orlando-faidziss-cukstetaji-2010/

Faidžīss_čukstetaji

Lasāmā izvēlē ejot pa Otrā pasaules kara taku, es kādā brīdī kārtējo reizi no Latvijas nonācu Krievijā, kura neļāva sevi ierobežot viena kara ietvaros un pēdējās izlasītās grāmatas aptver jau krietni plašāku laika periodu. Droši vien uzrakstīt par vasarā izlasīto man visvieglāk būs sākot ar neseno, palēnām kāpjoties atpakaļ un, iespējams, atkal nonākot pie latviešu autoriem.Orlando Faidžīss ir britu vēsturnieks, kurš specializējies 20. gs pirmās puses Krievijas vēsturē. Kā autors raksta pēcvārdā, doma rakstīt grāmatu par privāto dzīvi Staļina Krievijā, viņam radusies jau 80. gadu vidū, kad viņš, vācot materiālus disertācijai par Pilsoņu karu, pirmoreiz novērtējis ģimenes atmiņas kā pretsvaru padomju vēstures oficiālajai versijai. Sākumā Faidžīss privātos ģimeņu dokumentus meklējis Krievijas arhīvos, taču vēlāk sapratis, ka visauglīgāk būs intervēt joprojām dzīvos vēstures lieciniekus un sastapies ar negaidīti lielu atsaucību. 2003. gada sākumā pētījumu atbalstam viņš ieguva divus britu institūciju mērķfinansējumus un palīgos iesaistīja biedrību “Memorial” (dibināta 80. gadu beigās, lai saglabātu padomju represiju upuru piemiņu).

Lai arī mutvārdu ceļā iegūtās vēstures liecības neapšaubāmi ir vērtīgas, tām ir savas metodoloģiskās grūtības: cilvēka atmiņas īpatnības, pašcenzūra, spēja un vēlme reflektēt par savas dzīves notikumiem. Vilis man nesenos komentāros norādīja uz neveiklo situāciju, kas radusies 2012. gadā, kad grāmatu plānoja tulkot krieviski − parādījušies negatīvi izteikumi (šeit pat raksts), kas apšauba Faidžīsa vēsturnieka profesionalitāti, norādīts uz sagrozījumiem liecībās un tendenciozitāti vērtējumos. Es personīgi grāmatā neatradu acīmredzamas aplamības, savukārt Faidžīss pēcvārdā ir norādījis, ka atmiņu daļa ir tulkota krieviski un saskaņota ar intervētajām ģimenēm. Domāju, ka šādai attieksmei no krievu puses ir daudz iemeslu, bet pamatā − šobrīd Krievijā disputs par vēsturi ir iespējams tikai varas noteiktos ietvaros, kas lielā mērā attaisno staļinismu. Turklāt šajā grāmatā padomju nācija parādās ne tikai kā cietēji un kara varoņi, bet arī kā otra − vardarbīgā puse, kas apsūdzēja, denuncēja, tiesāja, šāva, ieslodzīja cietumos un nometnēs; būtībā tauta tika sašķelta varas atbalstītajos un “tautas ienaidniekos”. Un šādas atklāsmes vēl jāuzklausa no britu vēsturnieka, kas pētījumus veicis par ārzemju naudu!

Dvorec Strani sovetov

Padomju pils makets – pili plānoja uzcelt 415 m augstumā, ko vainagotu 80 m augsta Ļeņina statuja. 1931. gadā tādēļ uzspridzināja Kristus Glābēja katedrāli, bet pili tā arī neuzcēla, tai vietā ilgus gadus bija atklātais peldbaseins.

Faidžīsa aptvertā tēma ir tik milzīga, ka es jau veselu nedēļu mokos, lai uzrakstītu aprakstu, kas iekļautos kādos nebūt rāmjos. Grāmatā taču īstenībā ir atspoguļoti tikai vienas valsts vēstures nepilni 40 gadi (ar nelielu, rezumējošu skatu pēc 1953. gada), taču pat vienkāršs faktu izklāsts noved pie gara apraksta, nerunājot nemaz par vēlmi pieminēt arī atmiņu stāstus, kas vēsturi padara dzīvu un personisku. Un es saprotu, kādēļ autoram no krievu puses ir pārmesta subjektivitāte, jo nosacīti normālā pasaulē uzaugušam cilvēkam ir ļoti grūti saprast padomju vārprātu − tas viss vairāk līdzinās absurda teātrim; varbūt man kā padomju bērnam ir pat vieglāk, jo es vēl atceros gastronomu, kurā vienīgā pārtika bija dekoratīvā piramīdā izkārtoti zivju konservi, pionieru “svēto” kaklautu un lietas, par kurām ārpus ģimenes nerunāja. Taču Staļina Krievijā viss bija simtreiz sliktāk,  un cilvēki garīgi izdzīvoja tikai tādēļ, ka neko labāku nezināja: Staļina režīms iznīcināja atmiņas par citu dzīvi un tās, kuras nevarēja iznīcināt, nomelnoja un padarīja par noziedzīgām. 20. gados par komunisma sabiedrības ideālu uzskatīja t.s. “kolektīvās personības”, kuru personiskā sfēra bija pakļauta publiskai uzraudzībai, un šādam uzskatam pakārtoja bērnu audzināšanu. Tādēļ jau 30. gadu sākumā varas struktūrās līdztekus vecajiem kadriem parādījās jauna cilvēka tips − karjerists, dedzīgs režīma atbalstītājs; tie bija pirmie padomju ideoloģijas produkti, kuriem mātes vietā bija partija, un akla ticība Staļina nospraustajam kursam, uz tādiem Staļins balstīja režīmu, dāsni atalgojot tos ar iespēju baroties pie labākas siles (tiešā nozīmē).

Varbūt man vajadzētu uzskaitīt dažus no grāmatā nosauktajiem skaitļiem: piespiedu kolektivizācijas kampaņas rezultātā no 1929.−1932. gadam kā kulakus no mājām izdzina 10 miljonus cilvēku; 1934. gadā Gulaga nometnēs atradās 1 miljons cilvēku; Lielā terora laikā strauji pieauga nāvessodu skaits – 1937.-1938. gadā nošāva aptuveni 700 000 cilvēku utt. Taču skaitļi var viegli paslīdēt garām apziņai un, iespējams, tādēļ vēstures izpratnei  ir tik būtiski lasīt memuārliteratūru, tad tā uzreiz top pietuvināta kā caur lupu  un iespējams redzēt, ka to dienu sistās brūces ir sadzijušas neglītās rētās, kas joprojām sakropļo gan personisko dzīvi, gan valsts attieksmi pret cilvēku. Kas bija stiprākie cirtieni sabiedrībai? Kolektivizācija izjauca gadsimtiem ierasto zemnieku vidi, atkulakošana demoralizēja laukus − zemnieki bēga uz pilsētām, masveidā tika pamesti bērni (1934.-1935. gadā kā bezprizorņiki Krievijā tika savākti 842 144 bērni). Sabiedrība tika gan piespiesta, gan pati aktīvi iesaistījās denuncēšanas procesā − cilvēki baidījās skaļi paust savas domas, turklāt propaganda bija tik veiksmīga, ka pat ģimenes locekļi šaubījās viens par otra lojalitāti režīmam. Traģiski, ka bērns bija spiests visu mūžu noliegt savus vecākus, baidīties no izstumšanas no sabiedrības, un tādējādi režīms to visefektīvākajā veidā piespieda kļūt par “vispareizāko” padomju pilsoni, kas pats vēršas pret šaubīgiem elementiem.

Stāsts par Gulaga nometnēm, protams, ir īpašs. Sākotnējā cietumu sistēma diezgan ātri kļuva par plašu darba nometņu tīklu, kurā ieslodzītos izmantoja kā vergus. Pirmajā piecgadē Staļins izvirzīja hipertrofētus industrializācijas mērķus: Maskavas−Volgas un Baltās jūras kanāli, Dņeprostrojs, Magņitogorskas pilsēta u.c., taču visi šie padomju tautas sasniegumi ir ieslodzīto darbs. Cara laikā, piemēram, Baltās jūras kanālu nevarēja uzcelt, jo tas izmaksāja pārāk dārgi, taču staļinisti uzcēla − divos gados 227 km tika izrakti ar primitīviem darbarīkiem.

[Ziemā] darbadienas beigās darba vietā palika līķi. (..) Naktīs atbrauca ragavas un viņi tika savākti. (..) Vasarā no līķiem, kas nebija laikus aizvākti, palika tikai kauli, kuri kopā ar granti nonāca betona maisītājā. Tā viņi iekļuva pēdējo slūžu betonā pie Belomorskas pilsētas un glabāsies tur mūžīgi.

Pēc kara Gulaga nometnēs ieplūda deportētie “nacionālisti” un 1949. gadā ieslodzīto bija 2,4 miljoni; tas varēja būt līdz pat 18% no PSRS industriālā darbaspēka. Turklāt vergi strādāja aukstos un tālos reģionos, kur nevienu cits negribēja strādāt pat par lielu samaksu. Pēc nometnēm cilvēki atgriezās ar fiziskām un garīgām traumām, atsvešinājušies no tuviniekiem un noslēgušies sevī.

Negaidītā kārtā Otrais pasaules karš grāmatā tiek pasniegts nevis kā viennozīmīga nelaime, bet kā iespēja tautai pēc ilgiem gadiem neuzticības gaisotnē beidzot būt vienotai cīņā pret ienaidnieku. Cilvēki pat atļāvās skaļi paust viedokli, par kuru pirms tam garantēti būtu arestēti. Atmiņas vēsta, ka beidzot zuda bailes, sakaru trūkuma apstākļos cilvēki nebaidījās rīkoties patstāvīgi un beidzot sajuta savu piederību valstij.

Faidžīss bija uzņēmies veikt ļoti apjomīgu uzdevumu − analizēt Staļina laika terora ietekmi uz personisko un ģimenes dzīvi. Ko domāja un juta padomju cilvēks? Kāda bija privātā dzīve, ja valsts kontrolēja gandrīz katru tās aspektu? Ja jāatbild ļoti īsi − tā bija sūdīga. Taču īstā māksla bija šo sūdīgo dzīvi ar smadzeņu skalošanas paņēmieniem pamatot kā izcilu, vienreizēju upurmākslas paraugu: īsts padomju cilvēks pacieš jebkuras grūtības, jo tas ir ceļš uz komunismu, uz labāku nākotni; visi upuri un kļūdas ir attaisnojami, jo tas notiek cēla mērķa labā. Cilvēki taču tiešām ticēja, ka viņu kaimiņš, draugs, rads vai pat tēvs ir “tautas ienaidnieks” un pelnījis sodu vai arī noticis kāds “pārpratums”, ko drīz noskaidros. Daudzi izvēlējās dzīvot savdabīgā “iekšējā emigrācijā”, neredzēt acīmredzamo − bet, iespējams, tā bija vienīgā iespēja kā saglabāt veselo saprātu.

Grāmata sniedz ļoti daudz informācijas, turklāt notikumi ir atspoguļoti no dažādiem rakursiem. Iespējams, kāda daļa − piemēram, rakstnieka Simonova dzīvesstāsts − man šķita pārāk izvērsta, taču saprotama ir autora vēlme iekļaut vairāk atmiņu. Ne mirkli nenožēloju lasot patērēto laiku, jo man radās iespēja uz pāris lietām paraudzīties no citas puses.

September 8, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: