gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Bāreņiem izglāba dzīvību, bet atņēma latvietību

 Autors: Egīls Zirnis, Sestdiena. 2015. gada 30. augusts http://goo.gl/9rsH0B

Gribēju uzrakstīt par tiem cilvēkiem, kuri šos bērniņus aprūpēja, — stāstu par savu jaunāko Latvijas bāreņiem veltīto pētījumu, apgādā Mansards iznākušo grāmatu Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni sāk vēsturnieks un žurnālists Jānis Riekstiņš. Un piebilst, ka šai grāmatai ir ļoti gara un sena vēsture.

“Biju dzirdējis, ka vienu daļu latviešu bārenīšu kara beigās aizveda uz Vāciju. Diezgan daudz tika runāts, ka šis kuģis esot nogremdēts.” Riekstiņš sāka meklēt arhīvos un konstatēja, ka bāreņu kuģa nogrimšana ir viens no vēstures mītiem. Bāreņi no Rīgas pilsētas zīdaiņu nama un Majoru bērnu nama tiešām tika vesti ar kuģi, bet sekmīgi aizvesti uz Vāciju un nokļuva Rietumu okupācijas zonā. Taču viņu tālākais liktenis izvērtās tāds, ka Latvijai viņi bija zuduši. Grāmata ir iepriekš nepublicētu dokumentu un fotogrāfiju krājums, atmiņu stāsti, kas veido priekšstatu par latviešu bāra bērnu dzīves apstākļiem, tolaik valdošo varu interesēm un latviešu audzinātāju centieniem saglabāt šos bērnus latvietībai.

“Kad pirms daudziem gadiem sāku šo tēmu risināt, biju naivi iedomājies, ka varēšu dabūt šo bērnu atmiņas. Bet tie bērniņi bija ļoti mazi, viņiem nekādu atmiņu nav un nevar būt, atskaitot to, ka meta bumbas un šāva,” stāsta Riekstiņš. Jau pats pirmais viņa grāmatā ievietotais dokuments, 1944.gada 18.novembrī tapušais Tautas Palīdzības pabalsta nodaļas vadītājas Elīnas Rūtas Heines ziņojums Latviešu Pārvaldei par evakuētā Valsts Majoru bērnu nama audzēkņu dzīves apstākļiem, rāda skarbu ainu: “Galvenā nama divos augšējos stāvos izvietoti 92 bērni, caurmērā 2–6 g. vecumā. Otrā stāvā 3 audzinātāju vāciešu pārziņā ir 48 bērni. Saprašanās neiespējama, jo bērni nesaprot vāciski, audzinātājas ― latviski. Izlīdzas ar zīmēm. Trešā stāvā 2 audzinātāju latviešu uzraudzībā 40 bērni. Telpas šauras, aukstas, nav dubultlogu. Māja piemērota vasaras dzīvei, bet nekādā ziņā ne ziemas mītnei. Katrā stāvā 6 guļamistabas, no tām tikai divās mazas dzelzs krāsniņas, kuras kurinot ļoti, ļoti taupīgi. Bērnu guļamistabās tik auksts, ka var redzēt elpu. Nav domājams, ka te varēs izturēt ziemas aukstumu, jo arī siltu sedziņu nav pietiekami. Jau tagad gandrīz visiem bērniem ir klepus, iesnas, bronchits, vairāki guļ ar temperatūru ap 40. Audzinātājas paskaidroja, ka grīdas neatļaujot mazgāt biežāk kā pa 2 nedēļām reiz, lai nesapūdētu. Ēdamistaba atrodas nama pagrabā. Telpa nekurināta, logi izdauzīti, caurvējš, un tik auksts, ka man pat virsdrēbēs sala. Mazākie bērni visu ēšanas laiku nepārtraukti raudāja, ka viņiem salstot. Arī vannas istaba atrodas pagrabā, ļoti aukstā, neapkurinātā telpā. Bērni mazgājoties raud aiz aukstuma, vienmēr apsaldējoties, tāpēc tagad jau 2 nedēļas neesot mazgāti…” Arī citi ziņojumi uzrāda līdzīgu ainu.

Kara laikā uz Vāciju aizvestie bērni turēti bērnu namos līdz 1949.gadam, kad pamazām sāka likvidēties pārvietoto personu nometnes. Tad šos bērniņus pārsūtīja uz ASV un Kanādu, lai nodotu adopcijā amerikāņu ģimenēm. “Audzinātājas man ir stāstījušas, ka šiem bērniem atņēma latviešu grāmatiņas. Viņi bija jāuzaudzina kā amerikāņi, kanādieši vai austrālieši,” stāsta Riekstiņš. Materiāli šie cilvēki ir sasnieguši tādu stāvokli, kādu Latvijā varbūt nebūtu sasnieguši, tikai latvietība zudusi.

“Šie bērni vairs nav latvieši,” atzīst Riekstiņš. Daži no bāra bērniem pie viņa ir bijuši, vēlēdamies uzzināt savu izcelsmi. “Viens kungs bija atbraucis no Bostonas, pilnīgs amerikānis ar citu vārdu un uzvārdu, dzīvē daudz ko sasniedzis. Es pameklēju ziņas par viņu, un izrādījās, ka māte viņu 1939.gadā bija pametusi. Kā tu cilvēkam pateiksi, ka viņš ir pamests?

Nevar teikt, ka pirmskara Latvijā morāles ziņā viss bija ideāli, tā nav nevienos laikos. Meitenēm (tai skaitā poļu laukstrādniecēm, kuru Latvijā bija daudz), ja tām piedzima bērniņš, bija iespēja viņu atstāt zīdaiņu namā. Latvijā bija trīs valsts zīdaiņu nami — Rīgas, Grīvas un Liepājas, un tie vienmēr bija pilni. Ļoti labi funkcionēja bāriņtiesas, tās mātēm, kas par saviem bērniem nerūpējās un pret viņiem slikti izturējās, bērnus atņēma. Bērnu namos bija daudz arī atradeņu. Jāņem vērā, ka sadzīves apstākļi pirmskara Latvijā bija ārkārtīgi smagi, tātad bāreņiem īpaši smagi, jo bārenis ir kā maza laiviņa sabangotā jūrā, viens pats viņš nevar izķepuroties. Tad ir svarīgi, kāda ir valsts sistēma, kas viņam palīdz, un šī sistēma pirmskara Latvijā bija perfekti izstrādāta. Ja māte atteicās no bērna, tai pašvaldībai, no kuras šī māte nāca, vajadzēja maksāt valstij zināmu summu par bērniņa uzturēšanu.”

Viss raksts par aizvesto bāreņu likteni lasāms žurnāla Sestdiena 28.augusta numurā.

September 11, 2015 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: