gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Ja nosodīt, tad nozieguma veicējus

Čekisti bunkuru aplēja ar benzīnu un aizdedzināja

_le_pieminapartiza_em-media_large
Attēlā piemineklis sagūstītajiem Īles nacionālajiem partizāniem un viņu atbalstītājiem atklāšanas dienā 2015.gada 11.septembrī. Foto: Nils Erdmanis
Ritvars Jansons 22.septembris 2015

Krievijas Ārlietu ministrijas pilnvarotais Konstantīna Dolgovs nosodījis pieminekļa uzstādīšanu Īles nacionālajiem partizāniem un viņu atbalstītājiem Dobeles novadā. Tā esot nacistisko noziedznieku līdzskrējēju slavināšana. Kāpēc Īles nacionālo partizānu gandrīz trīs stundas ilgusī 1949. gada 17. marta kauja ar čekistu karaspēka pārspēku izsaukusi amatpersonas dusmas?

Īles partizāni – cīnītāji pirms 1949.gada marta deportācijas

Vairāk nekā 20 cilvēku lielā Visvalža Brizgas vadītā latviešu-lietuviešu Īles nacionālo partizānu grupa ar savu darbību sagādāja nopietnas galvassāpes 1949.gada iedzīvotāju deportācijas sagatavotājiem. Represīvās iestādes gan Maskavā, gan Rīgā centās nepieļaut pat mazākās pretošanās izpausmes, kas traucētu mierīgo civiliedzīvotāju deportēšanai uz Sibīriju. Viens no Īles partizāniem, dzejnieks Modris Zihmanis teic: „Ja būtu kaut mazākā informācija par deportācijām, mēs būtu gājuši no meža ārā un būtu tomēr kaut ko darījuši. Un ļoti žēl, ka tas tā nenotika!”.

PSRS un LPSR drošības iestāžu plānus Īles partizāni nevarēja zināt. Arī to, ka divas dienas pirms izšķirošās cīņas ar čekistiem tika nolemts veikt militāras operācijas pret partizāniem. Un tieši pret aktīvajiem partizāniem, kuri varēja kavēt deportācijas norisi.

Lai izvestu cilvēkus, Latvijā koncentrēja 8313 PSRS Valsts drošības ministrijas Iekšējā karaspēka militārpersonas. Karaspēka 36. strēlnieku pulka 120 kareivji, izmantojot skaitlisko pārsvaru, 17. martā no visām pusēm aplenca Īles bunkuru. Neskatoties uz varonīgo cīņu, partizāni no tā izlauzties nevarēja. Neglāba arī ap bunkuru izliktās mīnas. Čekisti bunkuru aplēja ar benzīnu un aizdedzināja. 15 partizāni krita, bet deviņus sagūstīja. Sekoja netraucēta iedzīvotāju deportācija no Dobeles un tās apkārtnes, partizānu grupas atbalstītāju aresti.

Deportācija – noziegums pret cilvēci

1949. gada 25. marta deportācija noteikti vērtējama kā noziegums pret cilvēci. Izsūtītajiem tīši tika radīti tādi dzīves apstākļi, lai tos pilnīgi vai daļēji iznīcināti. Tā no Latvijas ceļā uz nometinājumu mira 229 cilvēki, bet nometinājumā mira 5231 cilvēks – vairāk kā 12% no deportētajiem. Sliktie apstākļi nometinājumā, pārtikas trūkums, smags fiziskais darbs, biežie gadījumi, kad daļa no ģimenes palika Latvijā vai atradās ieslodzījumā, bet otra ģimenes daļa izsūtījumā neveicināja bērnu dzimšanu.

Šā nozieguma veicēji bija ne tikai iepriekš minētās 8313 čekas militārpersonas. Nozieguma organizētāji bija ne tikai ēkas galvenajā mītnē Lubjankā, bet vēl augstāk – Kremlī. Šķiet, lai nesauktu vārdā masveida noziegumu veicējus un nepieļautu viņu starptautisku nosodīšanu, viens otrs Krievijas Ārlietu ministrijā nosoda Latvijas nacionālos partizānus. Pie reizes cenšoties nomelnot Latvijas valsti.

Autors ir Dr.hist, 12.Saeimas deputāts, Nacionālā apvienība

 http://www.irir.lv/2015/9/22/ja-nosodit-tad-nozieguma-veicejus

September 24, 2015 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: