gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

“Es ticēju – Tēvzeme brīva reiz kļūs…”

Mājas Viesis,16. oktobris, 2015

“Es ticēju – Tēvzeme brīva reiz kļūs…” Latviešu leģionāri kaujās Vidzemē 1944. gada rudenī

1944. gada Mores kauju atcere katra septembra pēdējā sestdienā latviešu leģionāru kapsētā pie Roznēnu ozola un Mores kauju piemiņas parkā Siguldas novadā jau ir kļuvusi par ikgadēju atmiņu tradīciju. Šogad 26. septembrī šeit sapulcējušos ar klātbūtni pagodināja arī Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, bet publiskajā telpā tika uzsvērts, ka tieši latviešu leģionāri, cīnoties savā zemē pret desmitkārtīgu pārspēku, Mores kaujās sekmīgi aizstāvēja savu dzimteni un uz divām nedēļām aizkavēja Sarkanās armijas virzību uz Rīgu. Šajā rakstā ir sniegts ieskats latviešu leģionāru un civiliedzīvotāju pārdzīvojumos Mores kauju laikā, kā arī kritiski izvērtēti šo cīņu līdzšinējie vērtējumi.

Latviešu karavīri cīņās par savu dzimteni

1944. gada vasaras beigās pēc Latgales ieņemšanas Sarkanā armija koncentrēja savu karaspēku Lubānas apkārtnē un veidoja uzbrukuma smaili Rīgas līča virzienā ar mērķi sašķelt vācu armiju grupējuma “Ziemeļi” (“Nord”) daļas, kas atradās Dienvidigaunijā un Latvijā. Sarkanajai armijai pretī stājās arī 19. latviešu ieroču SS divīzija, kas, cietusi smagus zaudējumus atkāpšanās cīņu laikā Krievijā, bija reducēta par kaujas grupu, nosauktu divīzijas komandiera SS brigādefīrera Bruno Štrekenbaha vārdā (“Kampfgruppe Streckenbach”). Atšķirībā no 15. latviešu divīzijas, kuru nosūtīja pārformēšanai uz Vāciju, 19. latviešu divīziju pēc 18. jūlijā Mērdzenes pagastvaldē notikušās pulku komandieru sapulces bija nolemts saglabāt un iesaistīt cīņās Latvijā kā slēgtu karaspēka vienību. Tā kā nepietika piemērotu virsnieku un kareivju, grenadieru pulku vietā izveidoja pastiprinātus bataljonus. “Kaujas grupas” sastāvā iekļāva arī kaujas spējīgās 15. divīzijas daļas (15. artilērijas pulku, 15. sapieru bataljonu un piegādes vienības), kā arī atsevišķus virsniekus un kareivjus. Līdz 1944. gada augusta beigām “Štrekenbaha kaujas grupa” ar sīvām kaujām atkāpās uz Cesvaines–Kārzdabas pozīcijām, kur septembra sākumā pēc papildinājumu saņemšanas to atkal nosauca par 19. latviešu ieroču SS divīziju. Atjaunoja visus trīs (42., 43., 44.) grenadieru pulkus, katru divu bataljonu sastāvā. Šajā laikā 19. divīzijā bija 12 846 virsnieki, instruktori un kareivji.

Savā kara dienasgrāmatā 42. grenadieru pulka leitnants Ēriks Jaunkalnietis (kritis 1945. gada aprīlī Kurzemes frontē) raksta: “Pie Kārsavas ienācām Latvijā, tad no jauna drusku sakārtojāmies Dzelzavā un devāmies krievam pretī uz Lubānu, te tomēr arī nenoturējāmies, jo kreisā spārnā vācu sektorā krievs bija ielauzies uz Jaungulbenes ceļa, un tādēļ pamazām atvilkāmies uz Cesvaini un te jau no 1944. gada 8. augusta esam pozīcijās. 14. rotas vairs nav, tagad esmu štāba rotas prettanku vadā. Nav arī daudz veco zēnu. 14. augustā pa labi no pils krievs iebruka otrās rotas sektorā, ko mēs prettriecienā veiksmīgi iztīrījām, bet nu starp mums vairs nav leitnanta Grundmaņa, kas vienmēr jautri teica, ka karš ir veiksmīgs, un pēc tam uzspēlēja savu blumīzeri. Tas droši vien guļ kādā lazaretē ar šķembām kājās un rokās, tāpat smagi no mīnas cieta seržants Bernāns, pilns ar šķembām, un stāvoklis bīstams [..] Šajā laikā, kad izšķiras Latvijas būt vai nebūt, arī es nedrīkstu piederēt tikai viena cilvēka laimei, šai brīdī es nedrīkstu sevi atraut cīņai par savu zemi, man jābūt gatavam pat atdot savu dzīvību, lai piepildītu to zvērestu, kura dēļ sevi ziedojuši tik daudzi latvju vīri dažādos laikos, lai Latvija atkal būtu brīva.”

October 21, 2015 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Pretestības kustība 70-tajos gados

No Mārtiņa Zilberta tviterkonta https://twitter.com/MZilberts

zil1berts8 zilb1erts8

zilberts3  zilberts5 zilberts6 zilberts7  zilberts9 zilberts129 zilberts911 zilberts111111111119 zilberts

zilwberts7


Jaunatnes pretestības kustība padomju okupācijas laikā

Jānis Iesalnieks. Referāts–runa konferencē 2007.gada 16.jūnijā Kara muzejā.

Referātā tiks aplūkota latviešu jaunatnes nacionālā pretestības kustība padomju okupācijas laikā, īpašu uzmanību pievēršot padomju varas stagnācijas periodam no 20.gadsimta 60.gadiem līdz 80.gadu vidum, kad tieši jaunatne bija nacionālās pretošanās kustības kodols.

Ja runā kopumā par nacionālo pretestības kustību padomju okupācijas režīmam, tad tajā var izdalīt trīs lielus posmus: pirmais – no 1940.gada līdz 50.gadu vidum; otrais – no 50.gadu vidus līdz 80.gadu vidum un trešais – sākot ar 80.gadu vidu un beidzot ar Latvijas neatkarības atjaunošanu 1991.gadā. Pirmais posms, kurā notika Latvijas vairākkārtēja okupācija, 2. pasaules karš un masveidīgas represijas pret latviešiem, raksturīgs ar bruņotu partizānu cīņu pret staļinisko padomju režīmu. Šajā posmā īpaši varētu izdalīt apakšposmu, kurā latvieši, atriebjoties boļševikiem par zvērībām Baigajā gadā, brīvprātīgi vai piespiedu kārtā ņēma dalību vācu karagājienā pret Padomju Savienību, stājoties Latviešu leģionā un citās vācu militārajās vienībās. Otrais posms sākās līdz ar partizānu kustības iznīcināšanu un padomju sistēmas nostiprināšanos, kad bruņota cīņa kļuva tikpat kā neiespējama un latviešu pretošanās kustība padomju varas stagnācijas apstākļos izmantoja nevardarbīgās pretošanās paņēmienus. Trešais posms sākās līdz ar pārbūvi un totalitārisma vājināšanos Padomju Savienībā 80.gadu vidū. Šo posmu mēdz dēvēt par latviešu 3. atmodu un tam raksturīgas plašas tautas demonstrācijas un dažādu patriotisku sabiedrisko organizāciju dibināšanās. Arī šim pretošanās posmam raksturīgas nevardarbīgās pretošanās metodes un tas noslēdzās ar Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu 1991.gadā. Šo posmu referātā īpaši neaplūkošu, jo tas krietni atšķiras savā kvalitātē un kvantitātē, tāpēc būtu jau cita referāta temats.

Runājot par pirmo pretošanās posmu, ir grūti atsevišķi izdalīt jaunatnes pretestību, jo pretošanās kustībā bija iesaistīta visa latviešu tautas aktīvākā un patriotiskākā daļa. Visai neaktīvā pretošanās pēc 1940.gada 17.jūnijā veiktās Latvijas okupācijas un iekļaušanas Padomju Savienībā skaidrojama ar zināšanu trūkumu par padomju režīma patieso dabu, kā arī ar jaunatnes audzinātāja – latviešu tautas Vadoņa Kārļa Ulmaņa – aicinājumu „palikt savās vietās”. Partizānu tipa pretošanos veica vien atsevišķas armijas virsnieku, aizsargu, kā arī nacionālo studentu grupas, kuru dalībnieki saprata, ka no padomju varas represijām tāpat neizvairīsies. Labāk tad mirt cīņā, nevis tikt izvestam lopu vagonos. Pēc vācu armijas kapitulācijas, 1944.gadā Vidzemē, Latgalē un Zemgalē, bet 1945.gadā arī Kurzemē sāka veidoties bruņotas pretpadomju partizānu grupas, kurās bija iesaistīti daudzi tūkstoši kaujinieku. Partizānu kustībā iesaistījās arī daudzi jaunieši, it sevišķi lauku rajonos un mazpilsētās. Lai gan partizāniem bija liels atbalsts tautā, tomēr padomju varai, izmantojot pārspēku, nodevējus un represijas pret partizānu atbalstītājiem, galu galā izdevās šo kustību salauzt.

Otrais pretošanās posms pakāpeniski sākās 50.gadu sākumā līdz ar partizānu aktivitāšu apsīkšanu. Padomju sistēma bija nostiprinājusies, represējusi aktīvākos tās pretiniekus un tauta bija zaudējusi iepriekš visai spēcīgās, bet nepamatotās cerības uz palīdzību no rietumvalstīm. 50.gadu beigās tautas cerības saistījās ar Berklava vadīto nacionālkomunistu kustību, kuri padomju režīmu centās novirzīt no krievu imperiālisma sliedēm un padarīt to latviešiem draudzīgāku. Tomēr, ar šīs kustības sagraušanu 1959.gadā, zuda cerības arī uz pārmaiņām šādā ceļā un liela daļa latviešu samierinājās ar padomju režīmu. Turklāt padomju vara izvērsa intensīvu komunistiskās audzināšanas programmu mācību iestādēs un darbavietās, mērķtiecīgi veidojot paklausīgu un nekritiski domājošu jauno paaudzi, kas nodrošinātu režīma kontinuitāti nākotnē. Liela daļa latviešu jauniešu arī tika izveidoti par režīmam paklausīgiem karjeristiem, pamazām rusificējot viņu domāšanu un mentalitāti, tomēr, par spīti tam, no 60.gadu vidus līdz 80.gadu vidum tieši latviešu jaunatne kļuva par pretošanās kustības kodolu. Jaunieši bija daudz dumpīgāki par saviem vecākiem, kuri jau bija samierinājušies. Daļa jauniešu savu protestu pret padomju režīmu pauda personisku motīvu dēļ, savukārt citi izvirzīja Latvijas tautas un valsts brīvības ideālu.

Padomju režīma neveiksme jauniešu audzināšanā skaidrojama ar to, ka, neskatoties uz totalitāro kontroli, režīms nespēja pilnībā kontrolēt informācijas telpu – daudziem jauniešiem bija pieejamas vecāku slepeni glabātas Latvijas un vācu okupācijas laika grāmatas un preses izdevumi, kā arī Rietumu radiostacijas, turklāt daudzi vecāki un arī skolotāji nebija zaudējuši savu nacionālo stāju un stāstīja savas atmiņas par jaunības gadiem neatkarīgajā Latvijā. Režīms nespēja izkontrolēt visu, ko runā un dara ģimenēs, turklāt tas spītīgi noliedza, ka padomju laikos dzimusī paaudze varētu vērsties pret padomju režīmu pēc savas iekšējās pārliecības un nacionālajiem instinktiem. Tāpēc tika meklēti citi, režīmam tīkamāki iemesli, galvenokārt Rietumu specdienestu formā. Padomju režīms centās noliegt, ka galvenais pretestības iemesls ir nacionālo jūtu ignorēšana un apzināta nīdēšana, kā arī krievu valodas un kultūras uzspiešana visās dzīves jomās. Aiz „visu darbaļaužu solidaritātes” lozunga režīms konsekventi veica genocīdu pret visām Padomju Savienības nekrievu tautām. Pilnīgi dabiski, ka šādos apstākļos latviešu neapmierinātība ar padomju režīmu izpaudās arī naidā pret krieviem un visu krievisko.

Totalitārā režīma apstākļos absolūtais vairums no protesta akcijām tika veiktas slepeni un anonīmi, taču bija arī atklātu protestu gadījumi. Piemēram, 1969.gada 13.aprīlī, protestējot pret padomju karaspēka ievešanu Čehoslovākijā, pie Brīvības pieminekļa pašsadedzināšanās mēģinājumu veica LVU Fizikas un matemātikas fakultātes 5.kursa students Iļja Ripss. Viņš bija komjaunietis un saņēma Ļeņina stipendiju, tomēr, riskējot ar savu karjeru un dzīvību, šādi protestēja pret padomju politiku. Par šo akciju Ripsu izslēdza no universitātes un tiesāja par pretpadomju aģitāciju. Viņš tika ievietots psihiatriskajā slimnīcā, pamatojot, ka viņš slimo ar šizofrēniju un nav spējīgs atbildēt par savu rīcību. Šādi padomju režīms bieži izolēja savus pretiniekus no sabiedrības, lai nacionālistiskie vai citādi režīmam netīkamie uzskati negūtu iespēju izplatīties.

1984.gada jūlijā Minskas Kara tribunāls tiesāja kareivi Zaigi Balodi, kurš, sākot ar 1983.gada jūliju, sarunās ar dienesta biedriem apjūsmoja dzīves apstākļus Kārļa Ulmaņa vadītajā Latvijā un par savas darbības galveno mērķi izvirzīja Latvijas atdalīšanos no Padomju Savienības. Tribunāls Balodi sodīja ar trim gadiem cietumā.

Visbiežāk protests pret padomju varu izpaudās skrejlapu izplatīšanā, dažādu saukļu rakstīšanā, kā arī PSRS un LPSR karogu noraušanā. Tā, piemēram, 1969.gadā naktī uz 21.oktobri Līvānu 1.vidusskolas 11.klases skolēni pilsētā izplatīja apmēram 50 nacionāla satura skrejlapas, izlīmējot tās uz afišu stabiem, veikala durvīm, pilsētas partijas komitejas ēkas un Ļeņina pieminekļa. Kā stāsta viena no šīs akcijas dalībniecēm, tagadējā Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes dekāne Janīna Kursīte: „piedalīties šajā notikumā viņu pamudināja forsētā Līvānu pilsētas industrializācija, kam sekoja iebraucēju skaita palielināšanās, kā arī straujā latviešu valodas vides zušana.”

1971.gada janvārī un februārī Lilija Limane un Vilma Macijevska Preiļos, Maltā, Rēzeknē un Rīgā izplatīja ap 50 ar rakstāmmašīnu drukātas skrejlapas, nosūtot tās pa pastu vairākiem Latvijas vidusskolu vecāko klašu audzēkņu kolektīviem ar aicinājumu organizēties cīņai pret krieviem. Skrejlapās tika pieminēts 1940.gads kā sākums „neierobežotai krievu patvaļai”, latvieši tika aicināti izcelt savu latvietību un ar krieviem nerunāt krieviski. Skrejlapas beigās bija lozungi „Nost krievus!”, „Lai dzīvo latviešu tautas brīvība!” un citi. 1972. gada janvārī abas meitenes tiesāja „par propagandu vai aģitāciju, kas musina uz nacionālo naidu”. Aicinājums fiziski izrēķināties ar krieviem, kā arī nožēla par kaunpilno verdzības jūgu tika pausta Guntas Brantes un Viktora Volkova 1977.gada decembrī izplatītajās aptuveni 100 skrejlapās latviešu un krievu valodā. Brante par šīm darbībām saņēma nosacītu sodu, savukārt Volkovs tika ievietots psihiatriskajā slimnīcā ar diagnozi – plānprātība.

Īpaša patriotisko latviešu jauniešu aktivitāte bija vērojama 1968.–1969.gadā saistībā ar notikumiem Čehoslovākijā, kā arī Latvijas Republikas proklamēšanas piecdesmitgadi 1968.gada 18.novembrī. Šajā datumā, piemēram, Biruta Geidāne Dundagā izplatīja skrejlapas ar neatkarīgās Latvijas karoga zīmējumiem un tekstu, kas atgādināja, ka pirms 50 gadiem proklamēta Latvijas valsts. Tāpat viņa luterāņu baznīcas tornī izkāra pašas gatavoto sarkanbaltsarkano karogu. Šī pati meitene 1969.gadā naktī uz 15.maiju izplatīja skrejlapas ar uzrakstu „Lai dzīvo 15.maijs!” par godu Kārļa Ulmaņa apvērsuma 35.gadadienai. Viņa pie Dundagas Darbaļaužu deputātu padomes izpildkomitejas ēkas arī norāva un sadedzināja PSRS un LPSR karogus, vietā izkarot pašas gatavotos neatkarīgās Latvijas karogus. 1969.gada septembrī Geidāni tiesāja, sodot ar brīvības atņemšanu uz vienu gadu un sešiem mēnešiem.

Jaunieši savu protestu izrādīja arī ar dažādiem uzrakstiem – skolā uz tāfeles, uz dzīvojamo māju sienām vai sētām. Tas bija ātri izpildāms, anonīms un samērā efektīvs veids, kā paust savu sašutumu. Piemēram, 1969.gada 13.maijā uz Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta ēkas Rīgā parādījās ar dzeltenu krāsu uzkrāsots lozungs: „Ārā padomju okupantus no Čehoslovākijas un Latvijas!” Savukārt 1981.gada 8.novembrī Jelgavā ar trafaretu bija uzkrāsoti 11 pretpadomju satura lozungi. Neviens no šiem gadījumiem netika atklāts. 1969.gada aprīlī Rīgas 2.vidusskolas 9.klases skolnieki Andris Blumbergs un Ojārs Straume skolas mācību telpā bija norāvuši, saplēsuši un samīdījuši Ļeņina portretu.

1980.gada septembrī par „pretpadomju aģitāciju un propagandu” notiesāja Zinautu Stūrmani, kurš no 1977.gada līdz 1980.gadam Cēsīs bija staigājis ar somu, uz kuras bija uzrakstīts „Latvija pār visu”, kā arī sporta kreklu, uz kura muguras bija uzlīmēts Brīvības pieminekļa attēls ar vārdiem „Tēvzemei un brīvībai”.

Bieža parādība bija PSRS un LPSR karogu noraušana. Piemēram, 1981.gada 8.novembrī Daugavpilī un Rīgā bija norauti septiņi karogi, savukārt Jelgavā veseli 40. To pēc čekas ziņām esot izdarījuši skolēni un vietējo rūpnīcu strādnieki. 1969.gadā naktī uz 1.maiju Leonīds Petročenko Daugavpilī norāva un sadedzināja LPSR karogu. 1972.gada 3.jūnijā Andrejs Pūce netālu no Skrīveriem topogrāfiskajā tornī izkāra LPSR karogu, uz kuru ar melnu krāsu bija uzrakstīts lozungs, kas atgādināja par 1941.gada 14.jūnija masveida deportācijām. Viņš arī jau 1971.gada 12.jūlijā Skrīveros bija izkāris neatkarīgās Latvijas karogu, bet kopā ar Fēliksu Nikmani 1972.gada 31.martā izplatījis nacionāla satura skrejlapas Rīgā. Abus jauniešus tiesāja 1972.gada rudenī un sodīja ar cietumsodu.

Vēl biežāka pretestības forma bija nacionāla satura dziesmu dziedāšana un sacerēšana. VDK aģentu ziņojumos bieži ir ziņas par latviešu jauniešiem, kas dziedājuši neatkarīgās Latvijas himnu un nacionāla satura dziesmas. Plašas tautas masas savu pasīvo pretestību demonstrēja arī vienkārši ejot uz kapiem un noliekot svecītes latviešu tautai simboliskos datumos vai arī šim nolūkam izmantojot mirušo piemiņas dienas. Čekistiem nebija efektīvu līdzekļu, kā šādu masveidīgu parādību izskaust. Piemēram, 1968. gada novembrī „mirušo piemiņas dienā” Rīgas Meža kapos vien ieradās ap 70 000 cilvēku, lai noliktu svecītes. Tas izsauca lielu padomju režīma nemieru.

Tās bija masveidīgas stihiskas pretestības kustības, taču netrūka arī organizatoriskas struktūras aktīvai pretestībai. Pēc VDK ziņām katru gadu Latvijas PSR tika likvidētas 5 līdz 12 pretpadomju vai nacionālistiskas grupas. Viens no piemēriem ir Cēsu skolnieku 1966.gadā dibinātā pagrīdes grupa „Lāčplēsis”, kuras dalībnieki vāca kara laika ieročus un munīciju ar mērķi kādreiz tos pielietot padomju varas gāšanai, izmantojot arī Padomju armijā dienošos latviešu tautības karavīrus. Četru gadu laikā grupas dalībnieku skaits pieauga līdz 17 cilvēkiem un 1969.gada 29.jūnijā viņi vecās akmeņlauztuvēs nodeva zvērestu, ka cīnīsies pret komunistu jūgu un par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu. 1970.gadā čeka grupas darbību pārtrauca un pret tās vadītāju Gunāru Ostrovski ierosināja krimināllietu par ieroču nelikumīgu glabāšanu. Tāpat Latvijā 60.–70.gados darbojās Latvijas Nacionāldemokrātiskā partija, 70.gados grupas „Zīle” un „Tēvzemei un Brīvībai”, bet 80.gadu sākumā „Jauno latviešu klubs”. Vairākums šo nelegālo grupu dalībnieku bija skolnieki vai augstskolu studenti.

Padomju varas stagnācijas posmā ļoti reti bija gadījumi, kad tika organizētas reālas bruņotas akcijas. Viens no retajiem izņēmumiem ir tā sauktā „Zilberta banda”, kas darbojās no 1977.gada rudens līdz 1978.gada maijam. Viņi līdz arestam izdarīja bruņotus uzbrukumus valsts iestādēm un uzņēmumiem, dedzināja, spridzināja un apšaudīja tos, aizdzina automašīnas, kā arī uzbruka atsevišķiem komunistu līdzskrējējiem, tādējādi realizējot klasisku partizānu karadarbības taktiku. 1978.gada aprīlī viņi Cēsu apkārtnē vairākkārt sabojāja sliežu ceļus, ar mērķi graut padomju režīma saimnieciskos pamatus. 2000.gadā grupas izveidotājs Mārtiņš Zilberts lūdza Latvijas Republikas Augstākajai tiesai viņa grupas dalībniekiem piešķirt nacionālās pretošanās kustības dalībnieku statusu, bet tiesa kaunpilni noraidīja viņa lūgumu, degradējot viņus par vienkāršiem bandītiem. Tas ir necienīgi no Latvijas tiesas puses, jo pēc būtības šī grupa 70.gadu beigās veica to pašu, ko citi partizāni bija darījuši 40. un 50.gados.

Rezumējot jāatzīmē, ka visas referātā minētās protesta akcijas un grupas būtiskas pārmaiņas nepanāca. Jauniešu pretošanās aptvēra visu Latvijas PSR teritoriju, taču tā bija stihiska, jo nebija savstarpējo sakaru un vienojoša centra, kas to koordinētu. Tomēr pretestības kustība parādīja, ka latviešu nacionālais gars vēl nav apdzisis. 3. atmodas gados tas izlauzās uz āru ar jaunu sparu un daudzi no atmodas laikā aktīvajiem latviešu nacionālistiem nāca tieši no padomju stagnācijas laiku jaunatnes disidentu aprindām.

Referāta faktoloģiskais materiāls iegūts pārsvarā no vēsturnieka Jāņa Rimšāna referāta „Jaunatnes pretošanās izpausmes komunistiskajam režīmam Latvijas PSR (1965-1985)” starptautiskajā konferencē „Latvija un Austrumeiropa 20. gadsimta 60.-80. gados” Rīgā 2006.gada 10.oktobrī.

October 11, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Latvijas pētnieki saņēmuši svarīgus dokumentus par VDK aktivitātēm

 Latvijas Okupācijas muzejs no Latvijas Juristu apvienības (LJA) saņēmis dokumentus par LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) slepenajām operācijām un darbinieku pierakstiem, kas būs ļoti noderīgi Latvijas nacionālo partizānu kustības izpētē, vēstīja muzeja vēsturniece Inese Dreimane.

Ar apvienības rīcībā esošajiem dokumentiem Okupācijas muzeja direktors un pētnieki iepazinušies aizvadītajā nedēļā. Dokumentos ir informācija par četru bijušo PSRS dienestu NKGB-MGB darbinieku līdzdalību nacionālo partizānu kustības apkarošanā Kurzemē laikā no 1945. gada līdz 50. gadu sākumam.

Dokumenti tapuši 80. gados un bija paredzēti iesniegšanai toreizējai VDK vadībai ar mērķi panākt Lielā Tēvijas kara veterāna statusa piešķiršanu vienam no šiem čekistiem.

Kā aģentūrai LETA iepriekš norādīja LJA vadītājs Rihards Bunka, šie dokumenti tikuši “nejauši atrasti”, un to izdarījis viens no apvienības biedriem. “Kā man ir zināms, tad vienā nekustamajā īpašumā tika atrasti šie dokumenti. Tas tikai pierāda to, ka Latvijā vēl joprojām ir VDK dokumenti, kurus arvien izdosies atklāt turpmāk,” pieļāva Bunka, norādot, ka nevēlas atklāt, kurā īpašumā dokumenti tika konstatēti.

Viņš skaidroja, ka esot atklāta vesela paka pierakstu, kurus esot veikuši VDK darbinieki, vairākas uz rakstāmmašīnas veidotas hronoloģiskas atskaites, kurās darbinieki informējuši vadību par paveikto, kā arī aprakstīti vairāki desmiti slepeno operāciju un to rezultāti, tāpat daudzās atskaitēs esot norādīts uz to, “cik cilvēku ir nošauti”.

Savukārt muzeja vēsturniece skaidroja, ka ir pilnīgi iespējams, ka mājās šādus un līdzīgus dokumentus, piemēram, fotogrāfijas, priekšmetus un tamlīdzīgas lietas, var atrast. “Cita lieta ir tā, ka “atradēji” visbiežāk neiedziļinās saturā un visu izmet vai sadedzina. Īpaši tas sakāms par gadījumiem, kad māju iegādājas sveši cilvēki jebšu pēcteči, kuriem nav bijis ne mazākās intereses par savas ģimenes vai dzimtas izcelsmi un gaitām,” sacīja Dreimane.

LJA atrastos dokumentus iesniedza gan Latvijas Okupācijas muzejam, gan Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centram.

October 10, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: