gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Okupācijas gados Latvija PSRS atdeva 1/5 no ieņēmumiem

 Vēsturnieks: Okupācijas gados Latvija PSRS atdeva piektdaļu no ieņēmumiem

Vēsturnieks: Okupācijas gados Latvija PSRS atdeva piektdaļu no ieņēmumiem

Laikā no 1946.gada līdz 1990.gadam Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) no Latvijas ieguva 15,9 miljardus rubļu jeb 18,8% no kopējiem ieņēmumiem šajā periodā, šodien grāmatai “Latviešu tautsaimniecībai 100” veltītajā preses konferencē sacīja vēsturnieks Gatis Krūmiņš.

Kā sacīja Krūmiņš, kopumā Latvijas ieņēmumi no 1946. gada līdz 1990. gadam bija 84,9 miljardi rubļu pēc 1961. gada rubļa ekvivalenta. No tiem 44,3 miljardi rubļu tika uzreiz novirzīti Latvijas Padomju Sociālistiskajai Republikai (LPSR), bet 40,6 miljardi rubļu tika ieskaitīti PSRS budžetā.

Pēcāk PSRS Latvijai atskaitīja atpakaļ 24,7 miljardus rubļu, no kuriem armijas un Valsts drošības komitejai tika veltīti 13,3 miljardi rubļu, citiem izdevumiem – 7,3 miljardi rubļu, bet LPSR budžeta vajadzībām – 4,1 miljards rubļu.

Tādējādi kopējā PSRS izdevumu un ieņēmumu bilance no Latvijas okupācijas gados ir 15,9 miljardu rubļu ieguvums.

“Militārie un VDK izdevumi veidoja 18,9% no kopējiem PSRS izdevumiem Latvijas teritorijā. Turklāt visus šos izdevumus nosedza ieņēmumi no Latvijas teritorijas,” sacīja Krūmiņš, piebilstot, ka dokumentos militārie un VDK izdevumi bija atrodami sadaļā “Sociālkulturāli mērķi”.

Viņš arī norādīja, ka PSRS finanšu politiku Latvijas teritorijā okupācijas gados var raksturot kā koloniālu, teritoriju izlaupošu politiku – lai arī te tika attīstīta industrija, visa nauda tika ņemta ārā. “Šeit ļoti attīstīja industriju, jo bija iespējams ļoti labi nopelnīt,” sacīja Krūmiņš. “Tāpēc rūpnīcas netika atvērtas šķietami loģiskākās vietās, kur resursi bija tuvāk atrodami.”

Kā ziņots, tuvojoties Latvijas simtgadei, starpdisciplināra darba grupa ar ekonomistiem un vēsturniekiem divu gadu garumā izstrādāja saturu izdevumam “Latvijas tautsaimniecībai 100”, kas atspoguļo Latvijas tautsaimniecības vēsturi no 19.gadsimta beigām līdz mūsdienām.

Grāmatas autori ir ekonomisti Ojārs Kehris, Uldis Osis, Edmunds Krastiņš, Tālis Linkaits, Roberts Remess, Maija Manika, Pauls Viesturs Karnups, vēsturnieki Ēriks Jēkabsons, Edvīns Evarts, Jānis Šiliņš, Gatis Krūmiņš un demogrāfs Ilmārs Mežs.

Patlaban grāmatas satura izstrāde ir noslēguma stadijā, un izdevuma drukātās versijas izdošana paredzēta 2016.gada novembrī apgādā “Jumava”. Grāmata veltīta Latvijas proklamēšanas simtgadei, un tās tapšanu finansiāli atbalsta Latvijas uzņēmēji.

November 14, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vēsturnieku komisija neērtā situācijā

 Foto - Timurs Subhankulovs

Foto – Timurs Subhankulovs

Aleksandrs Čubarjans (no kreisās) un Antonijs Zunda

Viesturs Sprūde. Latvijas Avīze, 13. novembris, 2015

Šodien Latvijas vēstniecībā Maskavā Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisijas Krievijas puses līdzpriekšsēdētājs akadēmiķis Aleksandrs Čubarjans ar aptuveni gadu ilgu kavēšanos pasniegs Latvijas vēstniecei Astrai Kurmei apmēram 2,5 tūkstošus lappušu Krievijas arhīva materiālu kopiju. Čubarjans Krievijas medijos pārliecinoši apgalvo, ka šis žests kļuvis iespējams tādēļ, ka Latvija pošoties atjaunot Ukrainas notikumu dēļ 2014. gada vasarā apturēto divpusējās vēsturnieku komisijas darbu. Komisijas Latvijas puses līdzpriekšsēdētājs profesors Antonijs Zunda tādus plānus kategoriski noliedz. Latvijas Ārlietu ministrija (ĀM) tikmēr spriež, ka vēsturnieku komisijas darbu nevajadzētu politizēt.

Attiecībā uz šodien saņemamajiem dokumentiem Krievijas vēsturnieks savas valsts medijiem uzsvēris, ka tie nav materiāli, kas vēstītu ko Krievijai kompromitējošu par 1939. vai 1940. gada notikumiem, bet attiecas uz 20. gadiem un 30. gadu sākumu un vēsta par ekonomiskajām attiecībām un kultūras saitēm. Latvijas vēsturnieki patiesībā jau bija zaudējuši cerības jebkad saņemt visas Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisijas aktīvās darbības laikā Krievijas arhīvos pasūtītās dokumentu kopijas. Līdz 2014. gada vasaras beigām Latvija saņēma tikai trešdaļu pasūtītā. Dokumentus paredzēja izmantot dokumentu krājumā “Latvijas Republikas un PSRS ekonomiskās un politiskās attiecības un kultūras sakari starpkaru periodā 1918 – 1939″.

Čubarjana spēles

Latvijas un Krievijas kopīgo vēsturnieku komisiju izveidoja saskaņā ar Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera un Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva vienošanos 2010. gada 20. decembrī Maskavā. Reāli komisija sāka darbu 2011. gada beigās.

Tās oficiāli definētais mērķis ir Latvijas un Krievijas 20. gadsimta vēstures padziļinātā pētīšana, lai nodrošinātu mazāk izpētīto un diskutablo abu valstu vēstures un attiecību problēmu akadēmisko atspoguļošanu plašā starptautiskā kontekstā. Pastāvēja zināmas cerības, ka abu valstu vēsturnieku sadarbība varētu mazināt Krievijas kategoriski noraidošo nostāju Baltijas valstu okupācijas jautājumā. No Latvijas puses komisijas darbā piedalījās desmit vēsturnieki. Kad sākās Krievijas agresija Ukrainā, Latvijas vēsturnieki komisijā vienbalsīgi nobalsoja, ka sadarbība ar Krieviju morālu apsvērumu dēļ nav iespējama un Latvijas līdzpriekšsēdētājs A. Zunda par to informēja Krievijas līdzpriekšsēdētāju. Vienlaikus tika atcelts arī 2014. gada decembrī Rīgā paredzētais komisijas kolokvijs un apturēts darbs pie kopīgā dokumentu krājuma veidošanas. Juridiski kā institūcija komisija gan turpina pastāvēt. Toreiz, pirms gada, Latvijas vēsturnieki bija saņēmuši tikai trešdaļu komandējumu laikā Maskavā atlasīto dokumentu kopiju. Komisijas locekļi apzinājās, ka var zaudēt vairāku gadu darbu, taču nebija gatavi turpināt sēdēt ar Krievijas vēsturniekiem pie viena galda, izliekoties, ka nekas nav noticis. Dokumentu kopiju izsūtīšanu Krievijas arhīvisti, aizbildinoties it kā ar aizņemtību un lielo pasūtījumu skaitu, patiesībā bija sākuši vilcināt jau pirms iesaldēšanas lēmuma. Pēc tā vilcināšanās jau kļuva apzināta. 6. novembrī intervijā portālam “rubaltic.ru” Čubarjans ir atklāts: “Kad komisijas darbs tika apturēts, mēs rekomendējām arhīvam, kuram bija pienākums dot pētniekiem dokumentus, tos neizsniegt (..). Mēs uzskatījām, ka nebūtu mērķtiecīgi izsniegt viņiem dokumentus viņu, es teiktu, naidīgās pozīcijas dēļ. Tagad situācija mainās. Bet nekādus jaunus dokumentus mēs viņiem neizsniedzam. Atdodam tikai tos, kurus viņi paši atrada, strādājot pie mums apmēram pirms gada.” Pēdējos mēnešos Krievijas akadēmiķis sniedzis vairākas intervijas, tajā skaitā minētajam portālam un oficiozam “Rossijskaja gazeta”, kurās nepārprotami saista aizkavēto dokumentu kopiju izsniegšanu ar komisijas darba “atsaldēšanu”, uzlūkojot to kā darījumu. Čubarjans savas valsts medijiem klāsta pārsteidzošas lietas! Proti, ka Latvija šoruden piekritusi atjaunot sadarbību, ka Latvijas līdzpriekšsēdētājs Zunda bijis Maskavā un par to ar viņu vienojies, ka nākamā gada vidū Rīgā notikšot savulaik atliktā komisijas sēde un Zunda, “lai arī jūt zināmu spiedienu no tiem, kuri nevēlētos redzēt komisiju strādājam, droši vien saņēmis norādījumu no Latvijas vadības šo lietu turpināt”.

Sašutums komisijā

“Tas, ko stāsta Čubarjans, nav tiesa. Braucu tikai ar vienu mērķi – iegūt dokumentu kopijas, kuras nevarēja dabūt darba grupa. Šie dokumenti ir svarīgi Latvijai, nevis Krievijai,” tagad skaidro, maigi sakot, neērtā situācijā nostādītais profesors Zunda. Viņš atzīst, ka tikšanās, par kuru Latvijā nācās uzzināt no Krievijas medijiem, tiešām notikusi 7. oktobrī Latvijas vēstniecībā vēstnieces Astras Kurmes un viņas vietnieka Klāva Sniedzes klātbūtnē: “Mērķis bija tikai viens: iegūt dokumentu kopijas. Čubarjans visu laiku teica, ka komisija jāatjauno. Es, ka nekādā gadījumā, ka tās ir tikai sarunas ar ideju iegūt pasūtītās dokumentu kopijas. Otrā lieta, par kuru mēs vienojāmies, ka mūsu darba grupa izskatīs dokumentus, ko saņemsim, un uz nākamo gadu piedāvāsim Krievijas pusei savu redzējumu par šo dokumentu krājumu.” Zunda ir gatavs teju zvērēt, ka “ne ar vienu vārdu” nav pieminējis komisijas atjaunošanu. Kurmes kundze tam esot lieciniece. Runa ir tikai par krājuma darba grupas, nevis komisijas darbībām. Komisijas ­līdzpriekšsēdētājs stāsta, ka Krievijas pārstāvji komisijas darba atjaunošanas sakarā viņu sākuši uzrunāt jau jūnijā: “Brauca tāds Renalds Simonjans (Krievijas ZA Socioloģijas institūta Krievijas–Baltijas centra vadītājs, viens no komisijas locekļiem) un interesējās, vai Latvijas vēstniecība Maskavā atbalsta ideju par abu ­līdzpriekšsēdētāju (Zundas un Čubarjana) tikšanos. Es teicu, ka mums nav ko runāt, jo komisijas darbs taču iesaldēts. Viņš lūdza: “Bet jūs taču varat parunāt, kādus kontaktus uzturēt?” Es atbildēju: “Varu.””

Lai nu kā, brauciens uz Maskavu, pirms tam neinformējot un nekonsultējoties ar pārējiem kolēģiem Latvijā, izsaucis ļoti asu reakciju. “Daži komisijas locekļi – Daina Bleiere un Valters Ščerbinskis – uzskatīja, ka esmu pārkāpis sarkano līniju un man nebija tiesību tikties ar Čubarjanu,” atzīst Zunda. Abi minētie vēsturnieki protestējot no komisijas jau izstājušies. “Tādus lēmumus viens cilvēks nedrīkstēja pieņemt. 2014. gadā par komisijas darba apturēšanu mēs nobalsojām kopā,” atgādina Ščerbinskis. Par atteikšanos turpmāk strādāt Zundas vadībā paziņojuši arī dokumentu krājuma darba grupas (bet ne komisijas) locekļi Juris Ciganovs un Ēriks Jēkabsons. Savukārt Jānis Šiliņš paskaidroja, ka lēmumu, kā rīkoties, pieņems, vadoties no komisijas tālākās rīcības. Ja ņem vērā, ka arī profesors Aivars Stranga negatavojas darboties komisijā, pēc priekšsēdētāja Maskavas brauciena Latvijas grupa faktiski ir izjukusi. Nez vai te ko līdzēs Zundas skaidrojumi, ka viņa brauciens uz Maskavu nav uztverams kā komisijas darba atjaunošana, bet tikai kā iepriekšējo darbu pabeigšana un ka par kolēģu izteiktajām apsūdzībām viņam “sāp sirds”.

Ja interesē, strādājiet

Profesors Zunda nekad nav slēpis, ka aizstāv diskusijas nepieciešamību ar Krievijas vēsturniekiem un akadēmisko diskusiju stingru nošķiršanu no politikas: “Domāju, ka kontakti ar Krievijas puses vēsturniekiem jāsaglabā un jāturpina,” šovasar augusta sākumā viņš sacīja intervijā aģentūrai LETA. Pozitīvā attieksme, kam citos ārpolitiskajos apstākļos būtu pavisam cits skanējums, Krievijā tika uztverta kā signāls. Vismaz tas izriet no Čubarjana teiktā intervijā “rubaltic.ru”. Krievijas puses ­līdzpriekšsēdētājs uz intervētāja jautājumu par “dažu” Latvijas komisijas locekļu naidīgumu atsaka: “Komisijā patiešām ir tādi atsevišķi cilvēki. Mums ar to jārēķinās. Bet mēs orientējamies uz līdzpriekšsēdētāja pozīciju. Tādēļ nekādas oficiālas, pret Krieviju vērstas pozīcijas nav. Ir tikai masu medijos izteikti viedokļi. Oficiāli mums ir darīšana ar Latvijas komisijas daļas priekšsēdētāju. Bet kas tur vēl notiek… nu, Dievs ar viņiem.”

Protams, viss notiekošais šā vai tā saistāms ar Latvijas ārpolitiku. Divpusējā komisija Latvijā atrodas Valsts prezidenta kancelejas paspārnē, un Zundas brauciens uz Maskavu acīmredzot notika par komisijai atvēlētajiem līdzekļiem, jo ĀM to nav finansējusi. Kā Zunda, tā Latvijas Vēsturnieku komisijas vadītājs profesors Inesis Feldmanis iepriekš izteikušies par Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa vēlmi, lai sadarbība ar Krievijas vēsturniekiem “netiktu noraidīta”. ĀM preses sekretārs Raimonds Jansons atzīst, ka ministrija un vēstniecība Maskavā ir lietas kursā par komisijā notiekošo. ĀM ieskatā, komisija savu darbu varētu arī turpināt, “ja ir interese no abu pušu vēsturnieku puses, ja ir jautājumi un iespējas šos jautājumus apspriest”. Dažādi viedokļi par institūcijas tālākā darba lietderību komisijas dalībnieku vidū esot pieļaujami. Jansons noliedz pieņēmumu, ka pašreizējos ārpolitiskajos apstākļos, kad tiešās valstu attiecības nepārdzīvo labākos laikos, šis varētu būt veids, kā izmantot komisiju vismaz zemāka līmeņa kontaktu uzturēšanā: “Ministrija neuzskata, ka komisijas jautājums būtu jāpolitizē. Tas nav kanāls politisku vēstījumu sūtīšanai.” Bet ja nu Krievija ir citās domās par komisijas pielietojumu? “Sankciju apstākļos viņu viedoklis par to varētu būt mainīgs,” komentē Latvijas ĀM pārstāvis.

Jebkurā gadījumā kā komisijas tālākais darbs, tā dokumentu krājuma izdošana joprojām ir zem lielas jautājuma zīmes. Pat no saņemtajām dokumentu kopijām jēga ir ierobežota, jo iepriekšējā vienošanās paredz, ka Latvija materiālus drīkst publicēt tikai pēc saskaņošanas ar Krieviju. Akadēmiķis Čubarjans daudzkārt pieminētajā intervijā “rubaltic.ru” to strikti atgādina: “Nekad mūžā nepieļausim, ka dokumentu krājums Latvijā iznāktu bez mūsu līdzdalības.”

November 13, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Varonība nav kolektīvais fenomens

Harijs Tumans: varonība nav kolektīvais fenomens, tas vienmēr ir individuāls gribas akts  

LV portālam: HARIJS TUMANS, antīkās vēstures speciālists, Latvijas Universitātes asociētais profesors



Harijs Tumans: „Varonis ideāla vārdā upurē pašu dārgāko, kas viņam ir, – savu dzīvību. Viņš pārvar lielāko šķērsli ceļā uz varonību – dabiskās cilvēka bailes. Visvairāk cilvēki baidās no nāves, un tikai tas, kas ir uzvarējis šīs bailes, var kļūt par varoni. Un bailes varonis var pārvarēt tikai tāpēc, ka viņam ir ideāls, ir vērtība, kas dārgāka par dzīvību.”
Foto: Aiga Dambe, LV portāls

Varonis un varonība pastāv noteiktā vērtību sistēmā. Kad tā sabrūk, zūd gan ideāli, kas veido varoņus, gan pati civilizācija, kuru tie pārstāvējuši, skaidro antīkās vēstures speciālists, Latvijas Universitātes asociētais profesors HARIJS TUMANS. Viņa šogad izdotā monogrāfija „Varoņi un varonība Senajā Grieķijā” ir pirmais latviešu valodā tapušais oriģinālais pētījums par senās Grieķijas vēsturi un kultūru. Kas notiek ar Eiropas civilizāciju un tās varoņiem šodien, ieskaitot šo brīdi, kad atceramies Brīvības cīņas un valsts dibināšanu?

Kā ir veidojies varonības jēdziens Eiropā? Kas, kādas īpašības, ideāli ir tā pamatā?

Varonības koncepts laika gaitā mainās; runāt par vienotu varoņa ideālu nevar – tāda nav. Eiropas kultūra ir veidojusies no antīkās kultūras, kristietības tradīciju un ģermāņu, barbaru kultūras mantojuma. Tajās ir daudz atšķirīgā, taču kopējais ir tas, ka varonis Eiropas kultūrā vienmēr bijis aktuāls līdz pat nesenam laikam, kad tas kļuvis nevajadzīgs.

Katrā laikā dominējis kāds varonības tips. Antīkajā pasaulē tas ir bijis karotājs, bet kristietība radīja citu varoņa tipu, kas ir varonis askēts un moceklis, garīgās varonības piemērs. Senajā Grieķijā varoņa ideāls bija varonības kā goda un slavas ideāls. Grieķu varonis būtībā kalpoja pats savas varonības idejai. Viduslaikos garīgās varonības ideālam pievienojas arī bruņinieka, karavīra ideāls, kurš mēģina apvienot kristietības garīgos un varonīga karotāja ideālus. Cita varonība ir ģermāņu cilšu varonība, kuru redzam ģermāņu eposos un poēmās, kur varonis veic varoņdarbu un bieži vien iet bojā. Tas viss veidojis Eiropas kultūras telpu un priekšstatu par varonību.

Varonības koncepts dažādās kultūrās ir bijis atšķirīgs, bet vienmēr tiem ir bijis kopīgs pats galvenais – varonība nozīmē upurēšanos, gatavību upurēt sevi augstākas vērtības labā. Varonis ideāla vārdā upurē pašu dārgāko, kas viņam ir, – savu dzīvību. Viņš pārvar lielāko šķērsli ceļā uz varonību – dabiskās cilvēka bailes. Visvairāk cilvēki baidās no nāves, un tikai tas, kas ir uzvarējis šīs bailes, var kļūt par varoni. Un bailes varonis var pārvarēt tikai tāpēc, ka viņam ir ideāls, ir vērtība, kas dārgāka par dzīvību. Eiropas civilizācijas vēsture, pat neraugoties, ka to veidojušas dažādas kultūras, saglabā šo varonības ideālu.

Kas ar varonību un tās ideāliem notiek patlaban?

Tādu vairs nav. Es atbalstu konceptu, ka katra kultūra līdzīgi dzīvam organismam savas dzīves laikā iziet cauri dažādām attīstības stadijām – bērnībai, briedumam un vecumam, kas beidzas ar nāvi. Katram no šiem posmiem atbilst noteikti procesi, ieskaitot deģenerāciju mūža nogalē.

Katras kultūras pamatā ir kāda ideja. Mana tēze ir, ka kultūras veidojas nevis uz ekonomiska, bet ideju pamata. Pasauli vada idejas, un idejas veido vēsturi un kultūru. Tad, kad kultūra ir realizējusi savu ideju, izsmēlusi to, tā ieiet vecumdienu stadijā. Eiropa patlaban jau tur atrodas. Tā ir kultūra, kurā ideāli ir zuduši, bet par galveno vērtību kļuvis personīgais labums. Vienkāršoti izsakoties, nauda un bauda.

Tas ir raksturīgi vecai kultūrai, kura jau piedzīvo degradāciju. Šai stadijai ir gājušas cauri Babilonija, Senā Grieķija un Roma un daudzas citas kultūras, tagad to piedzīvo Eiropa. Kad augstākā vērtība ir materiālā labklājība un bauda, beidz pastāvēt tādi ideāli, kuru dēļ cilvēks būtu gatavs upurēt savu dzīvību, būt varonis.

Jūs sakāt: kultūra nonāk norieta stadijā, kad ir realizējusi savu ideju. Taču – vai Eiropas kristietības un apgaismības idejas var uzskatīt par realizētām? Un kad vispār Eiropas kristīgā kultūra ir sasniegusi savu kvalitatīvo kulmināciju? Jau 1918. gadā Osvalds Špenglers raksta par Vakarzemes norietu…

Civilizācija var realizēt savu ideālu, bet var arī atteikties no tā. Eiropa acīmredzami ir atteikusies vispirms no kristietības ideāliem, bet vēlāk – arī no apgaismības. Nav nejauši, ka Špenglers jauno laiku Eiropas kultūru nosauca par Fausta kultūru – Fausts, kā zināms, ir pārdevis savu dvēseli. Figurāli izsakoties, var teikt, ka Eiropa izdarīja to pašu – atteicās no savām saknēm, no savas kultūras varas un naudas dēļ. Rezultātā nav jābrīnās, ka šodien mums nav nekādu ideju un vērtību, atskaitot naudu un baudu…

Pāvests Francisks, pērn uzrunājot Eiropas Parlamentu, salīdzināja Eiropu ar vecmāmiņu, taču vienlaikus aicināja uz jaunu renesansi. Vai tas ir iespējams – norietošai kultūrai atgriezties jaunības vai brieduma posmā?  

Protams, pāvestam tas bija jāsaka, un daudzi cilvēki tā arī varbūt domā. Un pareizi dara. Bet no otras puses, ir taču saprotams – tas ir tikpat reāli kā otrā jaunība cilvēkam. Tā ir utopija. Cilvēks var uz kādu laiku uzlabot savu stāvokli, bet nevar kļūt jaunāks. Tas pats attiecināms uz kultūru – nekad nevienam nav izdevies pagriezt civilizācijas laika ratu atpakaļ.

Tātad Eiropa, Eiropas Savienība, Rietumu kultūra kopumā ir bez perspektīvas?

Es šeit nerunāju konkrēti par Eiropas Savienību un politiku. Es runāju par Rietumu civilizāciju kā tādu. Un šajā skatījumā kultūras vecuma stadija ir acīmredzams fakts. Jautājums tikai – cik ilgs būs šis periods? Romas impērija savās vecumdienās pastāvēja ļoti ilgi. Mūsdienās, kad sabiedriskie procesi risinās ātrāk, šis periods, iespējams, nebūs tik garš kā Romai, taču minēt ir bezjēdzīgi. Pagaidām viss norāda, ka Eiropas civilizācija nav spējīga mainīt sevi tik ļoti, lai atgūtu jaunību.

Ko vispār nozīmē mainīt sevi? Tas nozīmē atteikties no saviem pamatprincipiem. Tas nozīmētu atteikties arī no demokrātijas un no kapitālisma – diviem galvenajiem pamatprincipiem, uz kuriem patlaban viss balstās. Vai tas ir iespējams? Domāju, ka nē. Tātad viss pamazām ripos līdzšinējā virzienā līdz kādam finālam. Tad, visticamāk, ir divi varianti – straujas beigas vai gara agonija. Varbūt varam mierināt sevi ar cerību, ka atnāks barbari un uz impērijas drupām uzcels savu jauno pasauli, kā tas jau ir bijis Eiropā. Tomēr šķiet, ka mūsdienu barbari nav spējīgi uz jaunas civilizācijas radīšanu, tie tāpat degradē. Procesus uz priekšu modelēt ir iespējams tikai salīdzinoši īsam laika posmam, taču civilizācijas nenomainās ātri.

Kā šajā kontekstā vērtēt pašreiz notiekošo migrāciju no Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas uz Eiropu?

Manuprāt, tas ir atpakaļceļš uz mežonību, ceļš uz Eiropas sagrāvi. Masas, kas patlaban ienāk Eiropā, nenes nekādu kultūru. Varētu iebilst, ka tās pārstāv islāma kultūru. Taču tā tas ir tikai daļēji, turklāt ļoti bieži – zem islāma karoga ienāk radikāli noskaņoti grupējumi, kuri nav noskaņoti konstruktīvi, bet drīzāk destruktīvi – tie ir tendēti uz mūsu civilizācijas graušanu. Jauna kultūra nes jaunas konstruktīvas vērtības, jaunu sabiedrības modeli, jaunus ideālus, bet šeit nekā tāda nav. Imigrantu masas ir ar ļoti zemu kultūras līmeni, un arī islāma ticība nav galvenais viņus motivējošais faktors. Liela daļa no viņiem ir nevis bēgļi, bet vienkārši migranti. Par to mēs šodien nevēlamies sevišķi runāt, bet viņu nolūks nav integrācija Eiropā, bet – labākajā gadījumā – labāka dzīve.

Pašlaik Eiropā notiekošais dod pamatu runāt par civilizāciju sadursmi, kura ir Eiropai graujoša un var beigties ar jaunu mežonību. Jau tagad Vācijā redzam plakātus: “Jūsu bērni pielūgs Allāhu vai mirs.” Tā diemžēl daudzi no musulmaņu ieceļotājiem saskata savu misiju Eiropā, tādu viņi redz alternatīvu nākotnē. Un tāda arī ir reālā mūsu alternatīva – vai nu Rietumu civilizācija spēs ar šo problēmu tikt galā, vai arī notiks tā, kā ir rakstīts uz šiem plakātiem. Tas būtu Eiropas civilizācijas gals. Cerēsim, ka tik traki vēl nav, taču uztraukumam ir pamats.

Mūsu politiķu bieži piesauktais arguments par to, ka arī latvieši ir bijuši bēgļi, ir nekorekts, maldinošs un aizēno lietas būtību. Jo tiek “aizmirsts” fakts, ka latvieši bija bēgļi Rietumu civilizācijas telpā, tātad meklēja un atrada patvērumu starp “savējiem”. Latvieši bija lojāli un draudzīgi pret tām valstīm, kuras viņus uzņēma, un labprāt integrējās. Turpretī šie bēgļi, starp kuriem lielu īpatsvaru veido migranti, ir citas civilizācijas pārstāvji, kas parasti nevēlas integrēties, turklāt ļoti bieži viņi ir naidīgi noskaņoti pret mums un mūsu civilizāciju. Te ir civilizāciju sadursme, te ir reāli draudi Eiropai, nevis kaut kādu nevainīgu bēgļu ienākšana.

Cik reāli, jūsuprāt, Eiropas valstu un Eiropas Savienības līderi raugās uz šo faktu, sevišķi ņemot vērā, ka paši ir atzinuši – integrācijas politika Eiropā ir izgāzusies?

Tas ir visiem skaidrs, ka izgāzusies. Varam vilkt skaidru paralēli ar Seno Romu, kura arī savulaik nespēja tikt galā ar “bēgļu” masām. 376.gadā Romas impērijas teritorijā no austrumiem masveidā ienāca goti, kuri bēga no huņņiem – mežonīgiem klejotājiem no Tālajiem Austrumiem. Goti lūdza patvērumu Romas impērijas teritorijā. Romieši viņus ielaida kā bēgļus, atļaujot ienākt bez ieročiem, bet goti ienāca, protams, ar ieročiem. Pēc dažiem gadiem izcēlās viņu konflikts ar Romas administrāciju, sacelšanās. 378.gadā notika kauja pie Adrianopoles, kur romiešu karaspēks tika sakauts, ar ko faktiski sākās Romas impērijas sabrukums.

Aina bija tieši tāda kā patlaban – sākumā Romas impērija bija stipra un pletās plašumā. Vairākus gadsimtus tā ļoti labi pastāvēja – kā kosmopolītiska sistēma, kas spēj integrēt dažādas tautas ar dažādām kultūrām uz Romas kultūras, likumu, ideoloģijas, labklājības un barbarus fascinējoša impērijas spožuma pamata.

Roma bija ļoti toleranta pret ienācējiem no perifērijas – piedāvāja savu dzīves modeli, romiešu tiesības, turklāt bija izteikti lojāla pret ienācēju un pievienoto teritoriju reliģiju. Tas neapšaubāmi atgādina šodienas Eiropas pieeju. Kāpēc tieši tas vainagojās ar impērijas sabrukumu?

Kādus trīs gadsimtus šis modelis, kurš bija ļoti vilinošs, pastāvēja. Taču labas dzīves modelis, bez kādiem ideāliem pats par sevi izrādījās tukšs un nekonstruktīvs  – tas nevis vienoja, bet šķēla sabiedrību. Tā noslāņojās, un, trūkstot vērtībām, kas to vienotu kādam augstākam kopējam mērķim, sākās atšķirīgu sabiedrības grupu cīņa par varu, labāku vietu zem saules – tā teikt, skorpionu cīņa stikla burkā.

Tas ir tas pats, ko mēs piedzīvojam patlaban – patieso vērtību un ideālu nav, ir tikai saldās dzīves mirāža, pēc kā visi tiecas, tikai nauda un bauda… Un dzīve līdz ar to kļūst grūtāka – labumu visiem nepietiek, plus vēl ekonomiskās problēmas. Principā visi ekonomiskie un politiskie modeļi darbojas kādu noteiktu laiku, līdz tie izsmeļas. Kad laika gaitā uzkrājas pārmaiņas, kuras ir pretrunā ar pastāvošo modeli un tas nespēj reģenerēties, radīt kaut ko kvalitatīvi jaunu, tas kļūst graujošs un iznīcinošs.

Vienu laiku romieši varēja teikt: mūsu dzīves modelis un mūsu likumi ir vislabākie, mēs nesam pasaulē gaismu. Taču ar laiku impērijas spožums nobālēja un sākās grūtības. Un vienmēr, pienākot brīdim, kad resursi ir izsmelti, sākas cīņa par vietu zem saules, cilvēki rauj kumosu viens otram no mutes un ir gatavi pārgriezt rīkles viens otram, tie pārvēršas par mežoņiem. Ir teiciens: Roma gāja bojā nevis tāpēc, ka barbari iekaroja Romu, bet tāpēc, ka romieši bija kļuvuši par barbariem. Viņi tiešām bija zaudējuši savu kultūru, varonības un citus ideālus.

Šis process labi atspoguļots avotos: romiešu autori liecina, ka, jau sākot ar II gs., kultūrā sāka dominēt destruktīvi procesi – pieauga sociālās un ekonomiskās problēmas, korupcija un birokratizācija, zuda interese par mākslu, literatūru, filozofiju un zinātni, bibliotēkas stāvēja tukšas, toties milzīgā cieņā bija izklaides un šovi – gladiatoru cīņas, ratu braukšanas sacīkstes, cirka spēles utt. Tad skolotājs gadā saņēma tikpat lielu atalgojumu, cik ratu braucējs – analogs mūsdienu šovmenim, sportistam vai kinozvaigznei – saņēma vienā dienā…  Tie visi ir nopietnas krīzes simptomi, un tālāk mēs redzam, ka slavenais pax romana nespēja vairs iedvesmot ne tikai barbarus, bet arī pašus romiešus.

Romas impērijā samazinājās dzimstība, pietrūka darbaspēka un karavīru armijai. Tajā pašā laikā turpināja  ienākt barbari no malas  – kā “gestarbaiteri”. Impērijas vadība domāja, ka savas problēmas varēs atrisināt uz barbaru ienācēju rēķina. Un tiešām, pirmajā brīdī bija efekts: barbari ienāca, strādāja, dienēja armijā – pat veselas armijas vienības tika komplektētas no ģermāņiem. Taču neizbēgami pienāca brīdis, kad barbaru daudzums impērijas teritorijā sasniedza kritisko masu. Tad apstājās integrācijas process un sākās kultūru konflikts. Tad izrādījās, ka šis civilizācijas modelis ir sevi izsmēlis – tas vairs nav vilinošs nedz pašiem romiešiem, nedz barbariem. Romieši nicināja barbarus kā mežoņus, savukārt barbari nicināja romiešus kā augstprātīgus sapuvušās civilizācijas  pārstāvjus, nekam vairs nederīgus hedonistus.

Konflikts atspoguļojās arī likumdošanā – IV gadsimtā tika pieņemti likumi, kas aizliedza Romā valkāt bikses un kažokādas, ko uzskata par barbaru pazīmēm; tika pieņemti edikti, kuri nosodīja romiešu laulības ar ģermāņiem. Radās savstarpēja konfrontācija, integrācijas process bija beidzies, pretrunas un naids pieauga.

Arī patlaban pastāv uzskats, ka Eiropas laipnā pretimnākšana patvēruma lūdzējiem un labklājība būs uz integrāciju iedvesmojošs piemērs musulmaņiem.

Kāda daļa imigrantu tiešām ir spējīgi integrēties, bet šķiet, ka lielākā daļa to nemaz nedomā darīt. Viņi ļoti labprāt bauda Rietumu civilizācijas radītās vērtības, bet izturas nicinoši pret to, jo uzskata eiropiešus par neticīgajiem un degradentiem. Tāpēc arī rodas lozungi par islāma triumfu Eiropā… Gribot negribot ir jāatceras Romas impērijas pieredze: kad tai uzbruka barbari no ārpuses, tos atbalstīja nelojālu barbaru masas iekšpusē. Rezultātā Romas impērija pazuda no pasaules kartes.

Un ir jāatceras, ka romieši paši pieņēma lēmumu barbarus ielaist un iesaistīt – dot viņiem dzīves telpu, valsts amatus, pieņemt armijas dienestā. Pēc tam šie barbari pārvērtās par Romas impērijas kapračiem. Ja šodien Eiropa dara to pašu, zinot Romas pieredzi, rodas jautājums: kādēļ tas tiek darīts? Zinot, kādas problēmas šāda rīcība var radīt, ir laiks aizdomāties, kāda būs mūsu nākotne. Redzot, ka tik daudzi imigranti nevēlas integrēties, ir skaidrs, ka Eiropas modelis viņiem jau vairs nav saistošs – ar visām izrietošajām sekām…

Cik lielā mērā, jūsuprāt, Eiropas politiķi apzinās šos riskus? Kā šajā kontekstā raudzīties uz Turcijas uzņemšanu Eiropas Savienībā, sevišķi, zinot, ka tai tiek solīta pretimnākšana apmaiņā pret bēgļu izmitināšanu šīs valsts teritorijā?

Nevaru par šo jautājumu pietiekami kompetenti spriest, jo neesmu nedz politiķis, nedz politologs. Varu izteikt tikai savu viedokli. Runājot par imigrantu ienākšanu Eiropā, redzam, ka tas tiek darīts apzināti. Tādēļ gribētos zināt: kādi ir varas mērķi, kāds ir projekts? Pagaidām nav atbildes.

Kas attiecas uz Turciju, domāju, ka situācija ir pavisam cita, un tā jāaplūko globālā kontekstā. Es šo jautājumu skatu caur Semjuela Hantingtona koncepcijas par civilizāciju sadursmi prizmu. Manuprāt, viņa “The Clash of Civilizations” joprojām ir ļoti aktuāls darbs, lai gan rakstīts vēl 90.gados. Tas ir visai pravietisks, jo prognozēja nevis vispārēja miera un saticības iestāšanos pasaulē pēc PSRS sabrukuma, bet paredzēja civilizāciju sadursmi. Hantingtons redz pasauli sastāvošu no dažādām civilizācijām. Katrai civilizācijai ir sava “mugurkaula valsts”, kā viņš saka, – tā valsts, kas šo civilizāciju ir radījusi un kas to uztur. Taču ir arī “sašķeltas civilizācijas”, kurās savulaik tika veiktas radikālas reformas civilizācijas identitātes nomaiņai.

Izrādījās, ka līdz galam nomainīt identitāti nav iespējams, un tādas valstis paliek iekšēji sašķeltas. Spilgtākie piemēri, viņaprāt, ir Turcija un Krievija. Par Turciju Hantingtons saka, ka tagad tā vairs nav nedz īsti islāma, nedz arī Rietumu valsts, tā ir daļēji vesternizēta islāma valsts. Tomēr Turcijas vesternizācijas procesa rezultāti dod pamatu redzēt šo valsti kā Eiropas sastāvdaļu.

Islāma civilizācijai šobrīd nav savas “mugurkaula valsts”. Tas, protams, sadrumstalo islāma pasaules spēku. Taču Hantingtons raksta, ka vismaz teorētiski jārēķinās ar iespēju, ka Turcija varētu pārskatīt savu kultūras identitāti un atjaunot savu piederību islāma civilizācijai. Tādā gadījumā Turcija, ņemot vērā tās ekonomisko un militāro potenciālu, varētu kļūt par islāma civilizācijas “mugurkaula valsti”. Kā zināms, islamizācijas process pēdējos gados Turcijā iet plašumā. Perspektīvā tas draud sagādāt Eiropai lielas problēmas.

Noraidot Turciju, Eiropa riskētu, ka tā sevi “restartēs” kā islāma civilizācijas valsti. Tas savukārt varētu radīt lielākus riskus nekā Turcijas tālākā vesternizācija un pievienošana Eiropai. Turklāt, iespējams, vesternizācijas riski nav tik lieli, jo zināms, ka līdz šim Eiropā nonākušie turki pārsvarā ir labi integrējušies. Viņiem ir liels gan intelektuālais, gan darba potenciāls. Turki patiešām prot strādāt atšķirībā no tiem pūļiem, kas tagad plūst uz Eiropu.

Galvenos riskus rada radikālā islāma pārstāvji vai vispār bezkultūras masu ienākšana, kas mēdz būt agresīva vai labākajā gadījumā parazītiski noskaņota. Manuprāt, Eiropas līderi labi apzinās situāciju un iespējamās alternatīvas…

Nacionālā identitāte, kuru lielā mērā nosaka nacionālā varoņa tēls un vēstījums, daudzām Eiropas nācijām joprojām ir ļoti nozīmīga. Varonis parasti uzvar un arī iet bojā. Ar Lāčplēsi situācija ir divdomīga – diezin vai iegāšanos dzelmē kopā ar Melno bruņinieku var nosaukt par uzvaru. Kalpaks iet bojā pārpratuma pēc. Kādu iespaidu, jūsuprāt, tas atstāj uz latviešu identitāti? Kā to vērtēt no simboliskā viedokļa?

Es nedomāju, ka šiem varoņu tēliem vajadzētu piešķirt kādu maģiska spēka nozīmi vai programmējošu arhetipu raksturu. Lāčplēsis tomēr ir rakstnieka radīts literārs tēls, turklāt vēlu radīts. Un vispār, ir labi, ka pastāv nacionālie mīti, tie ir nepieciešami katrai tautai, bez tiem nevar būt identitātes (šeit mīts ir jāsaprot kā ideoloģisks konstrukts, nevis kā melu stāsts.) Cita lieta, ka mīti var novecot un zaudēt aktualitāti citos laikos. Taču būtiskāk ir tas, ka šodien tiek apkarotas nacionālās valsts ideja un nacionālā identitāte kā tāda. Šodien mēs arvien biežāk dzirdam, ka nacionālā valsts un nacionālā identitāte ir novecojuši jēdzieni. Tas nav nejauši, un tas norāda virzienu, kurā attīstās procesi. Acīmredzot jaunajā nākotnes pasaulē nebūs vietas nacionālajiem mītiem un nacionālajiem varoņiem.

Varētu iebilst, ka šī tendence varētu izraisīt plašu pretreakciju, nāciju mobilizēšanos uz nacionālās identitātes un vērtību apdraudējuma pamata.

Postmodernajā laikmetā visas vērtības ir izskalotas. Tās bieži vien mēdz būt tikai lozungi uz naudas un baudas meklēšanas fona. Jā, protams, ir un būs cilvēki, kuri būtu ar mieru nacionālo interešu vārdā upurēt savu dzīvību un kļūt par varoņiem. Un nav izslēgts, ka šāda iespēja viņiem arī būs. Tomēr nedomāju, ka šādi varoņi spētu mainīt pasaules attīstības virzienu – tas būtu tas pats, kas nostāties pret braucošu vilcienu. Un pastāv draudi, ka krīzes laikmetā patriotismu var aizstāt bīstams surogāts – nacisms.

Brīvības cīņas saista ar varonību. Tai pašā laikā šajās cīņās neizgaismojas atsevišķi spilgti varoņi. Tādi kā Ahilejs un Hektors Trojas karā. Vai var teikt, ka Neatkarības karam Latvijā piemīt vairāk kolektīvas varonības raksturs?

Varonība nav kolektīvais fenomens, tas vienmēr ir individuāls gribas akts. Ir ļoti labi, kad tautai ir daudz varoņu – tad mēs varam tēlaini runāt par tautas varonību. Tas viss ir pareizi, bet jāsaprot, ka katru reizi ir bijusi katra konkrēta cilvēka izvēle, viņa gatavība mirt par dzimteni. Patiesa varonība izpaužas uz dzīvības un nāves sliekšņa, un tā ir vienmēr individuāla izvēle.

Vai ētiskā relatīvisma un savtīguma laikmetā varonības statusu varētu iemantot kāda šķietami pašsaprotama kvalitāte, piemēram, vienkāršs godīgums?

Jā, var runāt par ētisko varonību. Varonība nav vienmēr noteikti jāmeklē tikai kara laukā. Sokrāts, izšķiroties iedzert indi, rīkojās varonīgi savu ētisko principu vārdā.

Brīvības cīņām ir cits konteksts. Tas bija laikmets, kad cilvēki tika audzināti tradicionālā garā, viņiem bija gan tradicionāla izglītība, gan tradicionāla vērtību sistēma – toreiz dzimtenes mīlestība, gods un cieņa bija augstākās vērtības, nevis tukši vārdi. Brīvības cīņu laikā Latvijā bija daudz cilvēku, kuri tika audzināti ar šādām vērtībām un bija gatavi upurēties dzimtenes vārdā, tieši tādēļ tika izcīnīta brīvība.

November 11, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Bēgšana no Jakutskas gulaga uz Tibetu

Aizraujošs stāsts par varonīga poļu virsnieka un viņa biedru leģendāro izglābšanos
Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

Подвиг. От вертухаев к попугаям. История эпического побега из ГУЛАГа в Тибет

Легендарный побег из сибирского подразделения ГУЛАГа, в ходе которого выясняется, что при наличии топора, мешка сухарей, ватника и при полном отсутствии сомнений можно не только выжить за Полярным кругом, но и перейти пустыню Гоби без запасов воды, перевалить Гималаи, повидать Лхасу, покататься на яке и выкупаться в Индийском океане.

Текст: Влад Смирнов

Гулкий звук шагов в каменном коридоре. Молодого человека с разбитым лицом ведут двое конвоиров. Он гордо вскидывает голову. Перед ним открывают дверь полутемной камеры и толкают его на одну ступеньку вниз. Это место называют «кишка» — узкий каменный чулан, где нельзя даже сесть, выпрямив ноги, можно только стоять, прислонившись спиной к стене или прижавшись к ней разбитым лицом. Тут могут оставить на сутки и более, не выпуская даже в туалет, и пол хранит следы пребывания предыдущих заключенных.

Славомир Равич, 24-летний польский офицер, обвиненный в шпионаже против СССР, ощупывает руками липкие каменные стены в подвале НКВД в Харькове. Его, как и тысячи тысяч других, засосало в гигантскую мясорубку, перерабатывающую человеческие жизни. Сейчас, когда он смотрит на луч мутного света высоко под потолком каменной кишки, ничего не зная о месяцах допросов и пыток, которые ему предстоят, происходящее кажется случайным кошмаром, нелепым недоразумением, которое разрешится, стоит лишь немного потерпеть и объяснить, настоять на своем, достучаться до сознания людей, управляющих этим странным механизмом. Пройдет год, и на суде, где ему огласят приговор — 25 лет исправительно-трудового лагеря, Равич поймет, что нет никаких отдельных людей, есть безличный конвейер, по которому движется человеческая масса.

Москва - Сибирь

Вот уже две недели вагон для скота ехал на восток. Внутри вплотную друг к другу стояли люди. Стояли так тесно, что для того, чтобы поднять руку, надо было просить соседа посторониться. Вагон двигался по ночам, чтобы не привлекать внимания, днем его отгоняли в глухие тупики. Где-то раз в сутки заключенных выпускали наружу на полчаса, чтобы они могли размяться, и раздавали по пайке черного хлеба. Равич давно привык к такой диете. Он сразу съедал большую часть хлеба, но маленький кусочек обязательно откладывал за пазуху. Эта привычка быстро сформировалась у всех заключенных: никто не знал, когда будут давать хлеб в следующий раз. Шел декабрь. Внутри неотапливаемого вагона было тепло от людских испарений, однако те, кто стоял, прижавшись к ледяным стенкам, промерзали до костей. К счастью, среди пассажиров «скотовозки» быстро сформировалась система распределения, и места у стенки занимали по очереди. Те, кому выпадало мерзнуть, получали небольшой бонус: они могли смотреть в щель между досками. Особенно ценились в группе люди, которые не только смотрели, но и комментировали происходящее, развлекая скучающих товарищей. Однажды рано утром Равич, которому как раз выпало стоять у стены, вдруг увидел, что их вагон поставили в тупике рядом с другой такой же «скотовозкой», из которой раздавались смутный гул и вздохи. Он присмотрелся и в плохо заколоченном окне вагона напротив увидел женские глаза, лоб, повязанный платком.

— Там женщины! — закричал Равич. — Там напротив такой же поезд, в котором везут женщин, наших женщин!

Этот крик вызвал настоящую бурю. Все разом попытались протиснуться к той стене, где стоял Равич. Заключенные лезли друг на друга с глухим, звериным рыком отчаяния. Стоявшие ближе к выходу попытались сломать дверь вагона. Еще немного, и, казалось, вагон просто перевернулся бы. Конвойные солдаты побежали вдоль состава, и вскоре их поезд тронулся, спешно увозя кричащих от бессилия мужчин в сереб­ристо-снежную тихую пустоту.

Впрочем, это был единичный эпизод. Большую часть времени осужденные находилось в каком-то полумертвом оцепенении. В сумерках вагона истощенные, измученные пытками люди колыхались в полудреме на грани между жизнью и смертью. Если кто-нибудь умирал, зачастую это замечали только в тот момент, когда все выходили наружу. Тело хоронили в сугробе. Копать настоящую могилу в промерзшей земле было слишком хлопотно.

Прошел месяц этого сюрреалистического путешествия. Видимо, поезд двигался хаотически, добирая заключенных по всей европейской части России. Тем не менее общее направление было на восток, и вскоре стало понятно, что состав идет по Транссибирской магистрали. Конечной точкой путешествия оказался заснеженный железнодорожный тупик за Иркутском. Толпу людей в холщовых рубахах и штанах вывели из поезда и отвели за несколько километров от железной дороги — на заснеженное картофельное поле, открытое всем ветрам. Это было место ночлега.

Вскоре первоначальное оцепенение сменилось лихорадочной деятельностью: люди принялись делать из снега защитные укрепления от ветра. Конвой позволил нарубить веток в соседнем леске, ими выстлали дно укрытий. Впервые за много недель заключенные смогли лечь, тесно прижавшись друг к другу, чтобы хоть немного согреться на морозе под открытым звездным небом Сибири.

С утра выяснилось, что ночью на поле пригнали еще один состав заключенных, колонну армейских грузовиков и даже полевую кухню, которая смотрелась особенно беспомощно на фоне пятитысячной толпы. Тем не менее мощностей кухни хватило на всеобщую раздачу горячего эрзац-кофе. На этом чудеса не закончились. После кофе заключенным выдали зимнюю одежду: фуфайки, ватные штаны…

Примеряя новые казенные ботинки, которые оказались почти впору, Равич неожиданно почувствовал себя счастливым. Оглядываясь по сторонам, он понял, что это призрачное чувство распространилось по всей толпе. Люди, лишенные дома, семьи, много месяцев уже не евшие досыта, люди, которым предстояло годы работать на каторге на границе Полярного круга, дурачились как дети, примеряя нелепые ватники.

Лагерь № 303

Уже к вечеру выяснилось, что значили все эти роскошества: огромную массу будущих каторжников готовили к перегону по сибирской тайге. Их лагерь находился примерно в полутора тысячах километров отсюда, и этот путь им предстояло пройти пешком, колоннами по сто человек, пристегнутыми наручниками к длинным стальным цепям. На ночь колонны останавливали, людям разрешали вырыть себе укрытие в сугробе и разжечь костер. Однако заключенных предупредили, чтобы они не пытались отогревать окоченевшие руки и ноги: возвращающаяся циркуляция крови приносила невыносимую боль. Четыреста граммов черного хлеба и две чашки горячего «кофе» в день составляли их походный рацион. Перегон длился почти два месяца. Сейчас из уютного кресла кажется, что это была своеобразная форма медленного убийства, изощренный способ утилизации несогласных, инородных, просто слишком образованных, чтобы вписаться в стройную систему тоталитарного общества. Однако же смертность во время этого невероятного марш-броска была гораздо ниже, чем можно себе представить. Это было не осознанное злодеяние, а просто способ максимально экономного перемещения рабочей силы по огромной северной стране, где отсутствовали дороги. Возможности человеческого организма невероятны, и в конце января около восьмидесяти процентов заключенных, начавших движение от картофельного поля под Иркутском, добрались до лагеря № 303 на северном берегу Лены. В их числе был и Славомир Равич.

Он снова поразился, какое острое ощущение счастья дает первая ночевка под крышей на дощатых нарах после двух месяцев, проведенных в сугробах; каким вкусным кажется слабый овощной отвар после черного хлеба всухомятку; как удивительно, когда, проглотив хлеб, не надо спешно собираться в дорогу, а можно просто покурить и поговорить с другими людьми. Однако снова осознавать себя человеком было не только приятно, но и тревожно. Пытки в тюрьме и невероятный перегон из Москвы в Сибирь можно было терпеть, просто твердя себе, что это скоро кончится — возможно, уже завтра, возможно, через неделю, но должно чем-то кончиться. И вот Равич сошел на конечной остановке своего жизненного трамвая. Славомиру было 25 лет, и почти всю оставшуюся жизнь предстояло провести тут, на этих нарах, поднимаясь на заре по сигналу, весь день махая топором в лесу, торгуясь за табак, который был главной местной валютой, и слушая лекции политрука по средам, считавшиеся главным культурным развлечением. Ужасный перегон по сибирской тайге вселил в большинство заключенных странное чувство обреченности: они будто были отправлены на другую планету, откуда нет выхода. Оставалось только смириться с существующим порядком вещей.

«Труд в СССР - дело чести, дело доблести и геройства» - кадр из фильма «Путь домой»

Однако Славомир думал иначе: физические страдания, которые он смог пережить, вселили в него чувство безграничной уверенности в резервах собственного тела. А еще он никак не мог выкинуть из головы встречу, которая произошла во время перегона. На каком-то этапе армейские вездеходы, сопровождавшие колонну, окончательно увязли в снегу. На подмогу конвоирам прислали местных — якутов на санях, запряженных оленями. Мать Славомира была русской, он прекрасно знал язык и смог поговорить с одним из оленеводов. Тот назвал заключенных «несчастными» и сказал, что их испокон века гонят по этой земле. Местные всегда жалели «несчастных», сочувствовали тем, кто решался на побег, и оставляли еду в таежных охотничьих хижинах. Рассказ про оленевода стал любимой байкой Равича за вечерним чаем. Вскоре у него появились друзья, и их захватила общая идея.

Семеро смелых

Первым был сосед Равича по бараку, 30-летний сержант польской армии Маковски. Он помог найти еще одного поляка — кавалерийского сержанта Палушовича, человека средних лет, не потерявшего военной выправки даже в сибирском лагере. Вскоре к их компании присоединились скандинавский гигант Колеменос, маленький чернявый шутник Заро, обстоятельный Марчинковас и, наконец, удивительный персонаж по фамилии Шмидт, которого все считали обрусевшим немцем, пока не выяснилось, что это американский инженер Смит, выписанный для строительства российского метро и обвиненный в шпионаже.

Собственно, сам план побега был предельно прост. Заговорщики решили дождаться какой-нибудь снежной ночи, сделать подкоп под ограду с колючей проволокой, перебежать полосу, по которой ходил патруль с собаками, в промежутках между обходами и перебраться через глубокий ров с помощью гиганта Колеменоса. Равич раздобыл овчинную куртку — еще в детстве от знакомых охотников он слышал, что, если волочить ее за собой, это собьет собак со следа человека.

Главный вопрос состоял в том, куда отправиться семерым беглецам дальше. На сотни километров вокруг лагеря простиралась сибирская тайга, и, даже если бы им удалось выйти к человеческому жилью, напуганные комиссарами местные жители тотчас выдали бы их властям. Это означало, что надо двигаться к границе, рассчитывая только на себя. Но к какой? Проще всего было бы дойти до Камчатки, однако побережье в тот момент было особо охраняемой зоной. Оставался только длинный путь через монгольские степи и гималайский хребет, ведущий в британскую Индию. Этот маршрут не требовал ни карты, ни компаса — просто надо было двигаться на юг, ориентируясь по солнцу. После нескольких оживленных совещаний, которые проходили по дороге в уборную (собираясь в столовой или в бараке, они могли бы вызвать подозрения), было решено «махнуть через Гималаи».

К началу апреля 1940 года все было готово, ждали только снегопада. И вот 10 апреля, ближе к вечеру, повалил тяжелый мокрый снег. Подходя к месту раздачи вечернего пайка, Равич нашел глазами всех семерых заговорщиков, возбужденно всматривавшихся в товарищей. Они поняли друг друга без слов. Сегодня. Когда лагерь затих после вечернего отбоя, все собрались возле условленного углового барака и притаились в его тени. Беглецы дождались громкого лая из сарая, где жили караульные собаки, — он возвещал, что начался круговой обход. Охранники с собаками прошли мимо и скрылись. Впереди час, за который надо все успеть! Заговорщики бросились копать с таким энтузиазмом, что уже через десять минут под забором зияла внушительная дыра. Один за другим они быстро протиснулись в пограничную зону. Колеменос, как и ожидалось, с легкостью спрыгнул в ров и подсадил всех по очереди почти на четырехметровую стену, которая возвышалась на противоположной стороне. И тут возникло непредвиденное: перебравшиеся беглецы тянули руки вниз, чтобы вытащить гиганта, однако тот, даже подпрыгнув, никак не мог до них достать. В конце концов Маковски и Марчинковас взяли Смита и Равича за ноги, спустили их вниз, каждый ухватился за одну из рук Колеменоса — и великана вытащили из ямы.

Снег продолжал падать вниз гигантскими хлопьями, он уже почти замел следы беглецов на пограничной полосе. Вдалеке темнел перелесок, куда, не теряя ни секунды, они бросились стремглав, не разбирая дороги. Бежали не останавливаясь, вперед и вперед на юг, много часов, пока заря не окрасила лес розовым, пока их дыхание не превратилось в рвущийся из груди кашель, пока в полубеспамятстве не свалились все вместе в овраг, заваленный пушистым снегом.

Большая часть беглецов была готова расположиться на отдых прямо на дне оврага, однако Равич опять вспомнил свой разговор с якутом. Нельзя спать на снегу, надо обязательно сделать укрытие. Он настоял, чтобы его товарищи из последних сил вылезли из ямы и выкопали берлогу под деревьями, наподобие тех, в каких они ночевали во время перегона из Иркутска. Так было не только теплее, но и безопаснее. О костре, естественно, пока не могло быть и речи. Беглецы поглодали сухарей, при этом их ждало неприятное открытие: бравый сержант Палушович оказался абсолютно беззубым. «Они выбили мне все зубы во время допросов», — развел он руками. Палушович не жаловался, просто прием пищи занял у него гораздо больше времени: пришлось размачивать сухари в талом снеге.

После заката беглецы вылезли из укрытия и снова тронулись в путь. Этот режим они сохраняли несколько недель: дремали в снежной берлоге днем и проходили по 20–30 километров ночь­ю. К диете из сухарей было не привыкать, и они не надеялись ни на что большее в заснеженной тайге. Однако через две недели после побега их ждала невероятная удача: в буреломе они нашли еще живого оленя, который там запутался и застрял. Беглецы решили остановиться на сутки и разжечь костер, чтобы поджарить и съесть столько мяса, сколько было в их силах. Целый день лежать у костра и впервые, быть может, за год чувствовать абсолютную сытость — это было одно из самых ярких воспоминаний в дороге. Остатки мяса вместе со шкурой провялили за ночь и забрали с собой.

Снаряжение для перехода Якутск - Лхаса

Постепенно сибирские морозы стали отступать. Где-то к началу мая беглецы вышли к Байкалу. Они почувствовали его запах, запах водорослей и рыбы, за несколько дней до того, как увидели само озеро. Тут их ждала еще одна удивительная встреча.

Проснувшись утром на берегу, они услышали в соседних кустах какой-то шум. Поскольку по закону вероятности это просто не мог быть еще один олень, то все насторожились и приготовились к обороне. Но тут к месту их ночлега вышла девочка, испуганная, замотанная какими-то тряпками, такая же грязная и дикая, как они сами. Услышав, как Равич и Маковски переговариваются по-польски, она расплакалась. Выяснилось, что она тоже депортированная полячка, которая сбежала с места своей принудительной работы. Ее звали Кристина. Польская часть компании мгновенно прониклась к ней симпатией, Колеменос и Заро в силу своих дружелюбных характеров также не могли сдержать улыбки, видя, как Кристина набросилась на сухари, словно голодный зверек. Только Смит с сомнением смотрел в сторону, избегая встречаться глазами с поляками. Но девочка очень хотела идти с ними, была готова преодолевать любые трудности и взяла на себя роль медсестры. Вскоре даже скептический американец убедился, что она не будет обузой.

Между тем компания продвигалась все дальше к югу и вскоре без особых проблем перешла границу с Монголией. Было очевидно, что погони за ними нет и не будет, беглецы расслабились и позволили себе первые контакты с людьми. Местные кочевники с удивлением рассматривали их, вскоре самый общительный и контактный Смит нашел формулировку, которая много раз помогала им впоследствии: они говорили, что идут в Лхасу. Тут уже начиналась земля, где все слышали про буддийскую святыню. Беглецов считали паломниками, с уважением качали головами, наливали им странный местный чай с маслом. Гостеприимство пастухов простиралось так далеко, что часто для путников резали барашка или козленка.

Это был край степей и небольших пологих гор, перерезанных чистыми глубокими реками, и здесь уже давно царило лето. Идти по сбитой каменистой почве было хоть и легче, чем по сугробам, но обувь у всех прохудилась, и одной из главных проблем стали незаживающие раны на ногах. Но в целом это была самая приятная и беспроблемная часть их путешествия. Они засыпали у костра, вставали с рассветом и получали удовольствие от этой простой кочевой жизни, где целью было само движение вперед. Однако скоро беглецам предстояло поплатиться за эту беспечность.

Вот уже несколько дней путешественникам не попадалось ни одной реки, даже маленького ручейка. Пейзаж неуклонно менялся: появились дюны, даже сухая растительность совсем исчезла. Каждое утро Колеменос и Равич забирались на самый высокий окрестный холм и с надеждой всматривались в горизонт. Впереди простиралась, насколько хватало глаз, плоская серая поверхность. К полудню эта гигантская сковорода раскалялась до 45 градусов, было нечем дышать. Компания попыталась идти ночами, однако вскоре стало казаться, что они ходят кругами — никто не ориентировался по звездам. Постепенно всех начал охватывать страх. Друзья поняли, что, даже если повернуть назад, им уже не дойти до воды. Оставалось только надеяться, что новый день принесет перемены. Они не знали, что впереди на несколько сотен километров простирается пустыня Гоби. Попытаться пересечь ее в августе без каких-либо запасов воды было полным безумием.

Однако у безумцев свой бог. На седьмой день пути Колеменос, забравшийся с утра на дюну, вдруг замахал руками как сумасшедший. Вдалеке был оазис — углубление с водой и пальмы! И это был не мираж! Путешественники впервые испытали, что обычная вода может пьянить, как вино. Неподалеку они нашли полуобглоданные кости — остатки трапезы проходившего недавно каравана. И снова отчаяние сменилось эйфорией и покоем. Это заставило беглецов совершить роковую ошибку: единственным правильным решением было бы сидеть у воды и ждать следующий караван, однако путники решили тронуться дальше.

Через два дня у Кристины, а потом и у Маковски безобразно опухли ноги, они упали в песок и не смогли больше подняться.

Карта побега из ГУЛАГа в Тибет

Звон колокольчиков, хлопанье флажков лунгта на ветру, мычание скота, добрые, обветренные инопланетные лица вокруг. Рассвет в тибетской высокогорной деревне. Сюда привело четверых беглецов заветное слово «Лхаса». Позади две могилы, выкопанные в песке из последних сил. Позади пустыня, через которую удалось перейти, научившись ловить змей и жарить их на камнях. Позади смерть Марчинковаса, который однажды ярким кристальным утром просто не проснулся на берегу горного ледяного озера. Вероятно, его организм не выдержал перепада высоты. Позади крик Палушовича, беззубого добродушного сержанта, который сорвался в пропасть на горной тропе.

Равич, Колеменос, Заро и Смит в лагерных фуфайках, которые им удалось пронести через тысячи километров и которые так обветрились и выгорели на солнце, что выглядели вполне как местные традиционные кафтаны, сидят кружком вокруг очага и пьют соленый чай с маслом, к которому они уже успели привыкнуть и даже полюбить.

Им опять дадут гостинцев, и они пойдут по горным козьим тропам все дальше вперед. Издалека они увидят, как блестят золотые крыши буддийской святыни, но так и не зайдут в город — нет, они идут не в монастырь. Возможно, золотые крыши будут светиться у них в памяти как истинная цель их потрясающего путешествия, до которой они так и не дошли. Потому что спустя год после побега из лагеря они достигнут того простого и человеческого, к чему на самом деле стремились, — лагеря британских военных на севере Индии, чистых простыней больничных коек, удобной и легкой одежды, банок с калифорнийскими консервированными персиками, сладкий сок которых течет как нектар по измученным цингой деснам.

Почти месяц потребуется путешественникам, чтобы снова адаптироваться к цивилизации. Все это время они будут метаться в бреду в британском госпитале в Мадрасе, прятать еду под матрас, пытаться бежать, скрываться под кроватью от конвоиров. Затем все они проснутся как от глубокого сна, не помня о том, как провели этот месяц.

А мир к этому моменту уже окончательно накроет война. И миллионы других людей будут так же метаться на больничных койках, и невероятное путешествие беглецов из лагеря № 303 потонет в потоке других смертей и других приключений. Едва поправившихся путешественников война разметает по всему миру, и они никогда уже не увидят друг друга, так и не приедут в гости к Смиту, который часто у вечернего костра обещал показать им Мексику, не попробуют яблок из сада Равича, не съездят на балтийское взморье к Заро, и Колеменос не повезет их на рыбалку. От прежнего мира не останется ничего.

Однако доподлинно известно, что Равич станет подданным Великобритании и много лет спустя напишет книгу «Долгий путь» об их невероятном путешествии. Ее переведут на десятки языков, снимут по ней фильм. И до конца жизни, которая закончится в 2004 году, Славомир Равич каждое утро будет отвечать на письма восторженных читателей. Иногда в этом ему будут помогать жена и пятеро детей.

Долгий путь Равича

November 8, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Pa represētajam katrā ģimenē?

http://www.irlv.lv/2015/11/6/pa-represetajam-katra-gimene

Gatis Liepiņš 6.novembris 2015

Precīzu represēto skaitu varēs konstatēt tikai tad, kad arhīva dokumentos esošā informācija tiks savadīta un apkopota datubāzēs

Stura_maja_restes_trifanova-media_large
Skats pa logu no Stūra mājas. Foto: Evija Trifanova, LETA

Daļā sabiedrības valda uzskats, ka padomju represiju upuri ir teju katrā Latvijas ģimenē, turpretī citi, lai arī nenoliedz represijas, tomēr uzskata, ka padomju represiju izraisītās sekas Latvijas iedzīvotāju vidū ir pārspīlētas. Represijas bija viens no padomju varas pamata līdzekļiem, lai saglabātu neleģitīmo okupācijas varu un uzspiestu absurdo politiski – ideoloģisko kārtību.


Cik kopumā Latvijas iedzīvotāju padomju vara ar Valsts drošības komitejas palīdzību ir represējusi? Izmantojot dažādus avotus, šis raksts būs mēģinājums apkopot sarežģīto padomju represiju upuru skaitu.

To, kam Latvijā piešķirams represētā statuss, nosaka 1995.gadā Saeimas pieņemtais likums „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem”. Tas nosaka, ka par represētām personām komunistiskajā režīmā uzskatāmi pilsoņi, kuri:

1) nogalināti vai miruši represiju rezultātā;

2) apcietināti, ieslodzīti cietumos, koncentrācijas, PSRS filtrācijas (pārbaudes) un labošanas darbu nometnēs vai piespiedu kārtā ievietoti iestādēs, kur viņiem tika piemēroti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi;

3) izsūtīti, nometināti vai pārvietoti no pastāvīgās dzīvesvietas (izņemot personas, kas tika evakuētas vai pārvietotas no frontes joslām vai karadarbības apdraudētajām teritorijām, bēgļus un kara laikā darba dienestam pakļautās pilngadīgās personas), dzimuši izsūtījumā vai nometinājumā – ja viens no vecākiem vai abi vecāki bija izsūtīti vai atradās nometinājumā – pēc vecāku noņemšanas no speckomandantūras uzskaites līdz tam brīdim, kad tika saņemta atļauja atgriezties Latvijā, bet ne vēlāk kā gadu no dienas, kad vecāki tika noņemti no speckomandantūras uzskaites.

Pirmā padomju okupācija un deportācijas

Latvijā Sarkanā armija ienāca 1940.gada 17.jūnijā, un jau pirmās represijas pret Latvijas iedzīvotājiem padomju okupācijas režīms sāka veikt, kad vēl formāli Latvijā nebija nodibināta padomju vara un Latvija iekļauta PSRS sastāvā. Zīmīgi, ka sākuma posmā 1940.gada vasarā represijas veica Latvijas Republikas laika institūcija – Iekšlietu ministrijas Valsts drošības pārvalde. Līdz 31.augustam arestēja 466 personas*. Iemesli galvenokārt bija piederība dažādām sabiedriskajām organizācijām vai darbošanās Latvijas Republikas tiesībsargājošo iestāžu struktūrās.

„Baigajā gadā” – no 1940.gada 18.jūnija līdz 1941.gada 14.jūnijam – tika arestētas 3307 personas, bet tā padomju represīvajām iestādēm bija tikai „iesildīšanās”.

Naktī uz sestdienu, 1941.gada 14.jūnijā, kad vislielākā iespējamība, ka cilvēki atrodas savās mājās, tika arestēti un deportēti uz attāliem PSRS apgabaliem 15 443 iedzīvotāji, no kuriem izsūtījumā vai ieslodzījumā mira vairāk kā trešā daļa – 5938. Padomju vērstais terors pret Latvijas iedzīvotājiem bija sasniedzis kulmināciju. Ja atsevišķi aresti nebija tik pamanāmi un vispārēju uztraukumu neradīja, tad šāda plaša deportācija, kuras rezultātā masveidā pazuda veselas ģimenes, radīja pamatotu satraukumu par savu un tuvinieku drošību, šokēja vairumu iedzīvotāju.

Pēc nacistiskās Vācijas uzbrukuma PSRS 1941.gada 22.jūnijā Latvijas PSR represīvās iestādes un cietumi ar ieslodzītajiem tika evakuēti uz PSRS iekšieni, kur turpināja savu darbību ar jau iepriekš arestētajiem un 14.jūnijā deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Ap 200 000 bēgļu, kuriem izdevās pamest Latviju 1944. – 1945.gadā, viens no galvenajiem šādas rīcības iemesliem bija bailes par šādu padomju režīma represiju atkārtošanos. Un tās atkārtojās.

Visapjomīgākā deportācija, kuras mērķis bija piespiedu lauksaimniecības kolektivizācijas īstenošana un nacionālās pretošanās kustības sagraušana, tika īstenota laikā no 1949.gada 25. līdz 30.martam, kad pēc PSRS ministru padomes lēmuma no Latvijas izsūtīja „kulaku un nacionālistu” ģimenes. Kopā ar nometinātajiem pēc soda izciešanas skaits ir ļoti liels – 55 570 cilvēki.

Otrās padomju okupācijas laikā īstenoja vēl vairākas masveida deportācijas. Piemēram, pēc PSRS Valsts drošības tautas komisāra Vselovoda Merkulova mutiska norādījuma naktī no 5. uz 6.februāri 1945.gadā no Rīgas un Jūrmalas izsūtīja 666 vācu tautības pilsoņus**, bezpavalstniekus un viņu ģimenes.3 Šādās salīdzinoši nelielās vairākās deportācijās no 1945. – 1953.gadam izsūtīja 2188 cilvēkus.

Latvijas Valsts arhīva datu bāze “Deportētie Latvijas iedzīvotāji. 1941-1953” rāda, ka visās padomju deportācijās kopējais izsūtīto cilvēku skaits ir 73 201 un tas patiesi šķiet iespaidīgs, tomēr tas nebūt nav viss.

Arestētie

Ļoti lielu skaitu Latvijas iedzīvotāju arestēja un „tiesāja” pēckara gados. Viņi represijās cieta ļoti smagi, jo bija spiesti atrasties VDK izmeklēšanas izolatoros, piedzīvot fizisku vai psiholoģisku vardarbību pratināšanu laikā, doties pa etapu uz ieslodzījuma vietām, saskaroties ar rūdītiem kriminālnoziedzniekiem no visas PSRS, viņi cieta necilvēcīgos apstākļos GULAG labošanas darbu nometņu un cietumu sistēmā. Šos cilvēkus sodīja par to, ko viņi darījuši vai, kas bijuši neatkarīgās Latvijas Republikas laikā un vācu okupācijas laikā, par dažādām pretpadomju darbībām, kā, piemēram, „pretpadomju aģitāciju”, „pretvalstiskas” literatūras un periodisko izdevumu glabāšanu, piedalīšanos nacionālo partizānu kustībā vai to atbalstīšanu, bēgšanu uz ārzemēm, Latvijas Republikas karoga izkāršanu un citu „kaitniecību”pret padomju varu.

Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā glabājas vairāk nekā 52 924 „VDK par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas” un Latvijas Komunistiskās partijas dokumenti, kas liecina, ka no Latvijas okupācijas 1940. gadā līdz 1953.gadam arestētas 46 207 personas, bet no 1954. gada līdz 1986.gadam 1011 personas – pavisam kopā 47 2184 personas***. Ir pamats uzskatīt, ka arestēto cilvēku skaits ir lielāks, jo krimināllietu ir vairāk nekā arestēto personu. Lai arī cilvēkus mēdza arestēt un tiesāt vairākas reizes, VDK bija prakse ļoti bieži veidot grupu lietas, kurās tiesāja vairākus cilvēkus vienā krimināllietā. Precīzs arestēto un tiesāto skaits būs zināms drīzumā, kad tiks pabeigta datu ievade Latvijas Valsts arhīva topošajā datu bāzē.

Filtrētie

Milzīgs represēto cilvēku skaits, kas, piemēram, pārsniedz visas deportācijas kopā, izgāja cauri filtrācijai. Filtrācijas upuri parasti bija gūstā saņemtie leģionāri un vācu militārajos formējumos dienošie Latvijas iedzīvotāji, vācu gūstā kritušie sarkanarmieši, vācu okupācijas režīma spaidu darbos ārpus Latvijas aizvestie iedzīvotāji un tie, kuri kara beigu posmā dažādu iemeslu dēļ atradās Vācijā angļu, amerikāņu vai franču okupācijas zonās un vēlējās atgriezties Latvijā.

Filtrācijas mērķis bija noskaidrot visu, ko persona darījusi vācu okupācijas laikā, vai nav veikusi kara noziegumus un kādas citas „pretpadomju darbības”. Tā kā padomju ekonomika un infrastruktūra kara laikā tika sagrauta un filtrācijā pārsvarā nonāca jauni cilvēki darbaspējīgā vecumā, tad filtrācija faktiski bija līdzeklis, lai padomju tautsaimniecības atjaunošanā spaidu apstākļos nodarbinātu vairākus miljonus Padomju savienības atbrīvoto un okupēto teritoriju iedzīvotājus. Filtrējamie nonāca speciālās nometnēs, kuras atradās visā PSRS teritorijā un tur veica dažādus darbus necilvēcīgos apstākļos.

Var uzskatīt, ka filtrāciju izgājuši 80 000 – 90 000 Latvijas iedzīvotāji, tomēr precīzs skaits nav zināms, jo Latvijā atrodas arī atsevišķas citu PSRS iedzīvotāju lietas, bet Latvijas iedzīvotāju lietas var atrasties kādā no citu bijušās PSRS valstu arhīviem.

Pie represētajiem iedzīvotājiem morālu un ētisku apsvērumu dēļ vēl varētu pieskaitīt nezināmu skaitu Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas iznīcinātāju bataljonu čekistiskajās kaujas operācijās nogalināto nacionālās pretošanās kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju. Sadursmēs bija iesaistīts liels skaits lauku iedzīvotāju, jo ciemus un viensētas apdzīvoja nacionālo partizānu tuvinieki, kurus regulāri mēdza terorizēt iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, izmantojot psiholoģisko teroru, fizisku spēku, laupīšanu, nepakļaušanās gadījumā, piemēram, nodedzinot kādu saimniecības vai dzīvojamo ēku.

Kopskaits

Visās padomju deportācijās kopā uz attāliem PSRS apgabaliem izsūtīja 73 201 Latvijas iedzīvotājus, bet arestēja 47 218. Filtrāciju izgājušas līdz 90 000 personas. PSRS totalitārā režīma represēto Latvijas iedzīvotāju kopskaits varētu būt ap 210 000 vai pat vairāk****.

Interesanti būtu noskaidrot aptuveni, cik procentus Latvijas pamatiedzīvotāju padomju okupācijas režīms represējis. Pēc 1935.gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja 1 950 502 iedzīvotāji (nākamā tautas skaitīšana Latvijā notika tikai 1959.gadā, kad šeit sāka ierasties migranti no citām PSRS republikām un bija dislocēts liels padomju bruņoto spēku kontingents). Ņemot vērā, ka 1939.-1941.gadā no Latvijas izceļoja ap 66 tūkstošiem vācbaltiešu, bet nacistiskās Vācijas okupācijas režīms nogalināja 70 – 90 000 Latvijas iedzīvotāju, kā arī liels skaits devās bēgļu gaitās uz Rietumvalstīm, Latvijā pēc kara varēja būt palikuši ap 1 600 000 pirmskara iedzīvotāju. Šie palikušie Latvijas iedzīvotāji un viņu pēcteči tad arī lielākajā daļā gadījumu atbilst represētās personas sociālajam portretam.

Šādi rēķinot, padomju režīma represēto personu īpatsvars Latvijas iedzīvotāju vidū varēja būt ap 13%.

Diez vai pavisam precīzu padomju upuru skaitu jelkad noskaidrosim, jo, sarkanajai armijai „atbrīvojot” Latviju 1944. un 1945.gadā, tika nošauti vai pazuduši nezināms skaits militārpersonu un civilpersonu, par ko nav apkopotas dokumentāras liecības.

Tik liels cietušo īpatsvars nevar neatstāt pēdas Latvijas tautas sociālajā atmiņā. Baigā gada represijas pārcietušie vairumā gadījumu jau ir miruši, bet lielākā daļa represēti tieši pēckara gados, no kuriem vēl daudzi ir dzīvi. Tagad par šo laiku kolektīvo atmiņu ģimenē veido represēto bērni, kuri vai nu paši ir deportēti vai bijuši spiesti augt bez tēva vai mātes, brāļa, māsas vai cita tuvinieka. Padomju vara bija vardarbīgi izšķīrusi ļoti lielu skaitu ģimeņu Tas noteikti atstāja iespaidu tālākajā dzīvē dibinot sociālās saites, apmeklējot skolu, universitāti, veidojot karjeru – šiem cilvēkiem VDK pievērsa pastiprinātu uzmanību, par ko liecina VDK virsnieku izdarītās atzīmes represēto personas lietās vēlākajās desmitgadēs.

Tagad represēto bērni ir pensijas vecumā un ir pelnījuši piedzīvot atklātību, kad visi VDK dokumenti ir brīvi un viegli pieejami. Un paldies tiem, kuri, lai arī ar grūtībām, stāsta saviem mazbērniem par pārdzīvoto. Mūsu uzdevums ir to atcerēties un pavēstīt citiem, lai vairs nekad nekas tāds neatkārtotos.

Autors ir vēsturnieks, LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas loceklis

* Ērglis, Dz. u.c., Padomju represijas Latvijā 1940. gada jūnijā – augustā: struktūranalīze. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti 13. sēj. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds. 2004. 99. – 101. lpp.

** Riekstiņš, J., 1949. gada 25. marta deportācija Latvijā. Aizvestie. 1949. gada 25. marts. Rīga: Latvijas Valsts arhīvs. 2007. 12. – 13. lpp.

*** Ērglis, Dz., Kangeris, K., Vīksne R., Žvinklis A., u.c., No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940 – 1986. Noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas personu rādītājs.Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds. 1999. 972. lpp.

**** Jāpiemin, ka represēto apjomu noskaidrot ir mēģinājuši vairāki vēsturnieki. 2005. gadā grāmatā „Latvijas vēsture 20.gadsimts” Daina Bleiere ir mēģinājusi apkopot vēsturnieku aplēses, minot, ka represiju upuru skaits varētu būt 180 – 190 tūkstoši. Kopš 2005.gada ir papildinātas un uzlabotas Latvijas Valsts arhīva datubāzes, kas ļauj noteikt nedaudz precīzāku represēto personu apjomu. Skaitot represētos, šajā rakstā izmantoti arhīva dati un katram represētajam atbilst personas lieta un/vai uzskaites kartīte. Precīzu represēto skaitu būs iespējams konstatēt tikai tad, kad arhīva dokumentos esošā informācija tiks savadīta un apkopota datubāzēs, bet paši dokumenti digitalizēti. Kamēr tas netiks izdarīts, padomju represiju apjomi būs vēsturnieku interpetācijas objekts.

November 7, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: