gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Domu un darbu saskanīgums, Latvijas valstiskuma simtgadi negaidot

 http://goo.gl/HP6XB9


Informācijai par 20.gadsimta okupācijas varas tiesību sistēmas elementiem jābūt brīvi pieejamai tāpat kā Kurzemes zemes arhīvam mūsdienās


Jaunsargi_trifanova-media_large
Latviešu strēlnieku bataljonu izveidošanas simtgadei veltītajā gājienā šovasar Rīgā. Foto: Evija Trifanova, LETA

Spriežot par kolaboracionismu okupācijas laikā, mākslas zinātniece Ieva Kalniņa “Virtuves sarunās” pērn jūlijā atgādināja par padomju režīma fenomenu – domu, darbu un vārdu savstarpējo pretrunīgumu – , kas esot laidis tik dziļas saknes Latvijas prātos, ka joprojām nosaka tās dzīvi. Nākas piekrist skarbam secinājumam, vien lūkojoties uz Latvijas valsti definējošo lietu publisku apspriešanu.

Bieži piesauktās “Latvijas simtgades” gaidītāji varbūt būs sarūgtināti, jau ar torti rokās uzzinot, ka ir brangi nokavējuši, jo neapšaubāmi Latvijas valstiskumam rit jau astotais gadu simtenis, bet jubileja būs 1918.gada 18.novembrī proklamētajam Latvijas republikāniskumam un nacionālās valsts idejai, kuras rītausma risinājās divdesmitā gadsimta sākumā. Juridiski tomēr līdzvērtīgas priekšteces Lietuvai un Latvijai ir attiecīgi Mindauga valsts un Livonijas Konfederācija. Un tikai nespēja sakopot domas, vārdus un darbus vienā pārliecībā, izlaužoties cauri padomju mītiem, klišejām un nepamatotām pieticības un kauna sajūtām par pašidentifikāciju, liedz to atzīt.

Var jau gaidīt un svinēt Vācijas Federatīvās republikas septiņdesmitgadi un Francijas Piektās Republikas sešdesmitgadi, bet neviens taču neapgalvos, ka tas ir Vācijas vai Francijas valstiskuma ilgums, kas sācies 1949. gadā vai 1958. gadā.

Latvijas brīvības cīņas no 1918.gada 5.decembra līdz 1920.gada 11.augustam, no vienas puses, bija karš pret boļševiku Krieviju un Vācijas impēriju, abas sakāva Latvijas Republika, abas bija pirmās, izņemot Haiti pārsteidzošo rīcību 1919.gada 30.janvārī, kas de iure atzina Latvijas Republiku, kā tas izriet no 1920.gada 11.augusta un 15. jūlija līgumiem.

No otras puses, tas bija pilsoņu karš, jo, lai gan Pētera Stučkas Latvijas Sociālistisko Padomju Republiku faktiski izveidoja Staļins Latvijas sociāldemokrātijas centrākomitejas Krievijas biroja 1918.gada 23.novembra sēdē “simulējot patstāvību”, tomēr formāli tā bija neatkarīga valsts un de iure neatkarīga no boļševiku Krievijas. Latvijas Republikas proklamēšana nav uzskatāma par secesiju no Krievijas, bet gan par republikānisku secesiju no Apvienotās Baltijas hercogistes, ko atbilstoši 1918. gada 3. marta Brestļitovskas līgumam secīgi 1918. gada 15. martā un 22. septembrī atzina Vācijas impērijas ķeizars kā neatkarīgu valsti. Apvienotā Baltijas hercogiste bija mantiniece abām mūsu Kurzemes un Vidzemes hercogistēm; formāli Krievijas imperators vienmēr bija un reizē šeit valdīja kā Livonijas hercogs un Kurzemes hercogs. Kurzemes hercogiste neapšaubāmi bija Livonijas Konfederācijas pārmantotāja.

Pat, ja raugāmies uz ko tik “nesvarīgu” kā valsts teritorija, – reti kura Eiropas valsts, izņemot varbūt Portugāli, mikrovalstis un salu valstis, var lepoties ar pašreizējām robežām tik tuvu apriti 13. gadsimtā. Latvija, arī Livonijas konfederācijas laikos, ir rets, skaists izņēmums noturīgu robežu ziņā. Tik dīvaina ir mūsu līdzpilsoņu izpratne par mūsu valsti, vai tikai tāpēc, ka tās nosaukums atspoguļo mūsu patlaban nacionālās minoritātes – līvu – vārdu tā nav mūsu valsts?

Čehi saista savu valstiskuma vēsturi ar Bohēmiju, briti Apvienotajā Karalistē ar Angliju, neraugoties uz atšķirībām. Francijas vai Polijas robežas ir laika gaitā mainījušās krietni vairāk ne kā Latvijas robežas. Abesīnija vai Siāma nav svešas Etiopijas un Taizemes vēsturei attiecīgi. Ja Lietuvas robežas reiz bija līdz Melnajai jūrai, tad pašreizējā valsts nav Lietuva? Livonijā ietilpstošo daļu pašreizējās Igaunijas teritorijas iztēlo kā šādu identifikācijas šķērsli. Vai patiešām domas par savu gadu simtiem veco valstiskumu rastos un mēs iegūtu lietuviešiem līdzīgu apziņu tikai tādēļ, ja mūsu senči valsti būtu nosaukuši latīņu mēlē Semigalonijas Konfederācija, Selonijas vai Letonijas Konfederācija? Vai Aiestija?

Protams, te būs sašutušu ļaužu izsaukumi, ka Livonija nekādi nevar būt mūsu valsts, jo “latviešus pārvaldīja iekarotāji vācieši”, lai gan trīspadsmitajā gadsimtā nebija sastopams neviens vācietis un neviens latvietis. Livoniju esot “pārvaldījuši vāciski”, “svešās izcelsmes” līveni, tīzenhauzeni, ašerādeni un ikšķili… vai gan Latvija būs bijusi vienīgā, kur viduslaikos glabāja nelāgo ieradumu oficiālus dokumentus rakstīt latīniski? Nemaz nerunājot par to, ka, atšķirībā varbūt no Igaunijas, virknē pašreizējās Latvijas teritorijas kolektīvās aizsardzības līgumu slēgšanu dīvaini dēvēt par iekarošanu: tas jau līdzinās dziesmai, ka NATO partneru armijām mūsu zemē mēs neesam neatkarīgi. Kas šādu meldiņu velk un kādas tam ir padomju saknes – labi zināms.

Kā savdabīga liecība tam, ka Latvijas Republika savā rītausmā apzinājās valstiskuma pārmantojamību, kalpo tas, ka līdz 1938.gadam Latvijas Republika atzina autonomo tiesību sistēmu – Piltenes tiesības -, kas sakņojas viduslaiku Livonijā un Latvijas viduslaiku tiesiskajā kultūrā, attiecināmību uz Latvijas Republikas teritorijas daļu, kas iepriekš bijis Piltenes apgabals, inkorporēts Krievijas Impērijā 1795. gadā un kļuvis par Kurzemes guberņas daļu tikai 1818. gadā, īsu brīdi 18. gadsimta beigās Piltene valstiņa taču pretendēja uz neatkarību.

Virkne it kā tiesību transformācijas un pārejas no padomju tiesību sistēmas uz Rietumeiropas tiesību sistēmu atbalstītāji ir nepatīkami pārsteigti uzzinot, ka valsts kontinuitātes doktrīnas ievērošana pieprasa tiesību sistēmas restartu un okupācijas varas tiesību sistēmas noliegšanu, nevis okupētājas valsts tiesību sistēmas uzlabošanu un transformāciju. Atjaunotās valsts varas saskaras ar atjaunotās tiesību sistēmas pielāgošanas nepieciešamību laikmeta prasībām un tiesisku risinājumu nodrošināšana, ievērojot atjaunotā valstiskuma pamatā esošo ideoloģiju un tiesību sistēmas iekšējo loģiku. Ja arī okupācijas varas tiesību sistēma izmantojama tiesisku risinājumu nodrošināšanā, tad tas pieļaujams vien tad, ja tas atbilst pamatlikumam un tas vairo cilvēktiesību ievērošanu. Šīs ir it kā skaidras lietas, kas zūd konkrētībā.

Daudzi kolektīvās atmiņas zuduma atbalstītāji, tai skaitā “čekas maisu” slēpēji un iznīcinātāji, būs vīlušies, aptverot, ka Satversmes 90.pantā nostiprinātās tiesības kopsakarā ar Satversmes ievadā minēto nozīmē arī to, ka valsts kontinuitātes doktrīnas ievērošana pieprasa zināt ne vien Latvijas Republikas tiesības, bet arī atpazīt okupācijas varas tiesību sistēmas elementus. Tas nav izdarāms situācijā, ja padomju tiesību sistēma nav brīvi iepazīstama, ja normatīvie akti, Padomju Savienības komunistiskās partijas Centrālās komitejas Latvijas izdevniecības un Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas izdevniecības izdevumi, arī tie, kas darbojušies Valsts drošības komitejas (VDK) uzdevumā, nav brīvi pieejami Latvijas Nacionālās bibliotēkas tiešsaistes datu bāzēs internetā, bet “aizsargāti ar autortiesībām”. Savukārt tas, ka VDK dokumentu pieejamību apzināti apgrūtina vai pilnībā liedz, rada virkni nelabvēlīgi vērtējamu seku, kas, nemainoties situācijai, var būt izmantojami Latvijas valstiskuma graušanai.

Piemēram, VDK dokumentu daļu veido arī tā saucamā VDK bibliotēka, kam, esot Latvijas Policijas akadēmijas rīcībā, bijis noteikts slepenības statuss. Atbilstoši Valsts policijas koledžas 2015. gada 22. septembra sniegtajai informācijai Latvijas policijas akadēmijas likvidēšanas rezultātā VDK bibliotēku nenodeva vis Latvijas Universitātei, kā to paredzēja Ministru kabinets, bet Valsts policijas koledžai, kas, cik var tagad spriest, saņēmusi tikai 7% VDK bibliotēkas. Arhīvista Aināra Bambala disertācijā minēto 8751 vienību vietā atlikušas 609 vienības, no tām daļa 2014. gada 15. decembrī iznīcināta un 2015. gada 7. aprīlī “deklasificēta”, nodota Drošības policijai. Izrādās – rit 25.gads bez VDK, bet VDK bibliotēka ir izmantota kā mācību līdzekļi mācību procesā, sagatavojot Latvijas Republikas tiesību sargus.

Jājautā – vai šāda situācija būtu bijusi iespējama, ja VDK dokumenti nebūtu slēpti. Iespējams, ka nē, jo slepenība neraisa akadēmisku un zinātnisku diskusiju. Tautas priekšstāvjiem Saeimā būtu lietderīgi mazāk sašust par tiesību sargu izglītošanu atsevišķās, no akadēmiskās augstākās izglītības norobežotās institūcijās, bet jāparaugās, ko darījuši, lai to izglītošanā nebūtu jāizmanto noziegumos pret latviešu tautu apsūdzētas padomju okupācijas varas institūcijas literatūra.

Gala termiņš VDK dokumentu slepenībai iztecējis 2011. gada 25. augustā, apritot 20 gadiem kopš VDK likvidācijas un tās darbības noziedzīguma un pret Latvijas tautas interesēm vērstības atzīšanas. Slepenību liedz arī vispārīga satura ārējie normatīvie akti un tiesību principi, kas regulē valsts noslēpumu. Slepenības neierobežota pagarināšanu ir pretēja likuma jēgai. Visbeidzot, slepenības režīma neierobežota pagarināšana ir tieši vērsta pret Satversmes ievadā nostiprināto totalitāro režīmu un to noziegumu nosodījumu.

Padomju okupācijas periodā ilgstoši Kurzemes zemes arhīvs nebija pieejams Latvijas pētniekiem. Secinājumi tika veikti, pamatojoties uz sekundāriem dokumentiem, teiksim, Oto fon Mirbahu padomju periodā vainoja sagrozījumos, kurus patiesībā viņam bija laipni piegādājuši arhivāri, kas paši krita par upuri viltojumiem. Pētniekiem nebija iespējams pārliecināties par pamata dokumentu raksturlielumiem.

Latvijas Republikas tiesību sistēmas pilnveidošanās pamatā ir izpratne par Latvijas Republikas valstiskuma jautājumiem, tādēļ tikmēr, kamēr informācija par 20.gadsimta okupācijas varas tiesību sistēmas elementiem nebūs brīvi pieejama kā Kurzemes zemes arhīvs mūsdienās, arī tiesību sistēmas pilnveides procesu izpratne nebūs tik pilnvērtīga un valstiskuma izpratne būs padomju ēnā.

Autore ir LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietniece juridiskās zinātnes jautājumos, Latvijas Universitāte

December 4, 2015 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: