gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Brežņeva sveiciens jaunajā gadā

Mārtiņš Kaprāns iz www.ir.lv (ir.lv)

m_rti___kapr_ns_leta-large.jpg


Latvijas sabiedriskajā domā pieaugošā vēlme ignorēt padomju režīma nedemokrātiskumu raisa nopietnākas bažas

Pirms kāda laika manā rīcībā nonāca 2014. gadā veiktas starptautiskas aptaujas rezultāti, kas atsedz arī Latvijas sabiedrības priekšstatus par padomju laiku. Šajā reprezentatīvajā aptaujā īpaša uzmanība ir pievērsta salīdzinošajai dimensijai. Proti, iegūtie dati parāda, kā respondenti vērtē padomju sistēmu salīdzinājumā ar mūsdienu Latvijas liberālo demokrātiju*. Aptaujas rezultāti mulsina, īpaši, ja ņem vērā Latvijas valsts oficiālo nostāju pret padomju laiku, kas ierakstīta arī Satversmes preambulā.

Šī, protams, ir ne pirmā un ne pēdējā aptauja, ar kuru sociologi mēģina nomērīt attieksmi pret režīmu, kas Latvijā beidza pastāvēt pirms 25 gadiem. Tomēr atšķirībā no līdzīgiem pētījumiem minētajā aptaujā es ieraudzīju reti izteiktu un konkrētu labvēlību pret aizgājušo politisko sistēmu. Piemēram, 55% no Latvijā aptaujātajiem cilvēkiem uzskata, ka padomju sistēma attiecībā pret vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu bija labāka (noteikti labāka vai nedaudz labāka) nekā pašreizējā sistēma; 57% respondentu ir atzinuši, ka padomju režīms labāk nodrošināja pieklājīgus dzīvošanas standartus; savukārt 62% Latvijā aptaujāto uzskata, ka padomju sistēma spēja labāk nodrošināt pieeju valsts sniegtiem pakalpojumiem, tādiem kā izglītības iegūšana vai veselības aprūpe, kaut arī daudzi (42%) atzīst, ka pašreizējā sistēma var labāk nodrošināt šo pakalpojumu kvalitāti.

Īsumā – aptauja skaidri izgaismo to sociālās atmiņas segmentu, kas Latvijas iedzīvotājos rosina ne tikai pastāvošās kārtības kritiku, bet kas var arī kalpot par postpadomju nostalģijas avotu.

Un, lai gan latviešu vidū nostalģija ir krietni vājāka nekā rusofonajā Latvijas sabiedrības daļā, šī kolektīvā apjausma par padomju labklājības politikas pārākumu, šķiet, ir svarīgākais pavediens, kas piešķir ticamību stāstam par padomju periodu kā „zelta laikmetu” Latvijas vēsturē.

Tāpat atšķirībā no citām aptaujām šie jaunākie dati ļoti uzskatāmi parāda paaudžu atšķirības priekšstatos par padomju laiku. Proti, jo vecāks ir respondents, jo biežāk viņš sliecas simpatizēt padomju labklājības valsts modelim. Jaunākajām vecumgrupām – demokratizācijas paaudzei, kas veidojusies pēc PSRS izjukšanas – bezmaksas izglītība un veselības aprūpe lielākoties ir tikai pastarpināta pieredze. Turpretī pagājušā gadsimta 60. gados vai agrāk dzimušie Latvijas iedzīvotāji padomju laiku krietni biežāk saista ar drošības sajūtu, kurā vispirms atbalsojas sociāli apdraudētākās Latvijas iedzīvotāju daļas noskaņojums.

Tomēr jāņem arī vērā, ka šo cilvēku attieksme pret padomju sistēmu lielā mērā sakņojas t. s. Brežņeva laika pieredzē. Tas bija politiski vismierīgākais posms PSRS vēsturē, kas šodien iedveš ne tikai stagnācijas, bet arī, kā liecina biogrāfiskie pētījumi, normalitātes apziņu, kurai bieži vien tiek pretnostatīti liberāldemokrātiskajā sistēmā iekodētie sociālie riski un vērtību krīze. Tieši Brežņeva laika cilvēku priekšstati par PSRS pašlaik rada asāko kontrastu ar Latvijas vēstures politikas nostiprināto padomju režīma nosodījumu, kas pamatā ir vērsts uz staļinisma noziegumiem. Citiem vārdiem, noteikta sabiedrības daļa no padomju laika vēsturiskā tēla „izgriež” staļiniskā totalitārisma nozīmes. Jo asiņainais staļinisms, kas vēl 90. gados dominēja Latvijas sabiedrības attieksmē pret padomju periodu, nudien nav tas pats, kas rimtais brežņevisms, par kuru vēl aizvien var atcerēties virtuves sarunās.

Atklāti sakot, vēlīnais padomju periods (60.-80. gadi) man ilgu laiku ir licies kā patvērums cilvēkiem, kas kopš Atmodas nav vēlējušies par savu padomju laika ikdienu domāt tikai nosodījuma vai noklusējuma kategorijās. Tomēr kopš brīža, kad Krievijas populārās kultūras un publiskās diplomātijas darboņi ir sākuši mērķtiecīgi mitoloģizēt PSRS progresīvo lomu cilvēces vēsturē, Latvijas sabiedriskās domas pieaugošā nevērība pret padomju režīma nedemokrātiskumu raisa nopietnākas bažas. PSRS kā labklājības valsts nosacītie sasniegumi nereti izslēdz spēju kritiski domāt, spēju atcerēties, ka vēlīnā padomju represīvā sistēma, kas naganus un cirvjus bija nomainījusi pret iebiedēšanām un psihiatriskajām klīnikām, turpināja darboties ar pilniem apgriezieniem arī 60., 70. un 80. gados; tā joprojām bija noziedzīga sabiedrības kontroles sistēma, kuras darbināšanā piedalījās mūsu līdzpilsoņi.

Ir svarīgi apzināties, ka pašreizējā paaudžu konstelācija Latvijā rada pateicīgus apstākļus padomju perioda pārdefinēšanai. Tas var vairot ne tikai dziļāku izpratni par ārkārtīgi sarežģīto vēlīno padomju periodu, bet arī veicināt plašākā sabiedrībā pārliecību, ka patiesībā padomju laikā cilvēki bija brīvi, visi dzīvoja mierā un saticībā ar pastāvošo režīmu, bet valsti, kā tagad mēdz uzsvērt Krimas aneksijas apdziedātāji, pārvaldīja tikai pieklājīgi cilvēki ar saviem pieklājīgajiem skatiem. Tas var veicināt ignoranci pret faktu, ka tieši Brežņeva laikā cilvēku konformisms izpaudās visā savā krāšņumā, ļaujot nomaskēt profilaktiskās represijas un nomenklatūras diskrēto šarmu, kas pazemoja cilvēkus un sabiedrībā dēstīja vērtības, kuras vēl aizvien zināmos apstākļos varam dēvēt par padomju mantojuma kroplākajām izpausmēm.

Pašlaik oficiālais padomju režīma nosodījums Latvijā sāk atgādināt Brežņeva iemidzinošo jaungada uzrunu jaunajai paaudzei – vārdi skan tukši un bez adresāta. Nedz Latvijas vēstures politikas veidotāji, nedz vēsturnieki līdz šim nav spējuši vai gribējuši radīt pārliecinošu nosodījuma diskursu attiecībā uz vēlīno padomju periodu, kurā sadarbība un lēni gruzdošā pretestība bija savijusies jēgpilnā izdzīvošanas prasmē. Tālaika amatpersonas faktiski ir izvairījušās no kriminālas vai politiskas atbildības par sistemātiski praktizētajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas kultivējis vēsturiskās netaisnības apziņu.

Jaunās izpratnes un vārdu krājuma attīstīšana, lai aprakstītu šo normalizēto padomju laiku, ir tuvākās nākotnes nepieciešamība, jo citādāk mūsu sociālajā atmiņā turpinās vairoties iluzoras versijas par padomju laika „cilvēcisko seju” iepretim šodienas realitātei, bet Latvijas vēstures politika kļūs arvien līdzīgāka apnicīgajiem un čerkstošajiem Brežņeva sveicieniem jaungadā.

*Diemžēl šie dati būs pilnībā pieejami tikai 2017. gadā. Vairāk par aptaujas uzdevumiem un rezultātiem var uzzināt, kontaktējoties ar Eiropas Savienības finansētā pētījumu projekta „Public Goods through Private Eyes. Exploring Citizen Attitudes towards Public Goods and the State in East-Central Europe” vadošo pētnieci Natalju Letki.

Autors ir LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas loceklis

December 28, 2015 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: