gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kā VDK centās izskaust baznīcu

Čeka reliģijas vietā piedāvāja cirku – kā VDK centās izskaust baznīcu


Klajā nākusi Latvijas Universitātes (LU) pētnieces, Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijas dalībnieces, filozofijas zinātņu doktores Solveigas Krūmiņas-Koņkovas apskats par baznīcas un čekas attiecībām, ko paredzēts iekļaut plašākajā tā dēvēto “čekas maisu” pētījumā.

Sarunā ar portālu “Delfi” viņa atklāj, ka čeka Latvijā reliģijas vietā iedzīvotājiem centusies piedāvāt cirku, bet garīdzniekiem vieglu roku atņēmusi tiesības vadīt draudzes.

Intervijas laikā Krūmiņa-Koņkova vairākkārt uzsver, ka komisija nestrādā, lai radītu sarakstu linča tiesai – zinātnieku mērķis ir atklāt un izgaismot padomju varas izmantoto represiju tehniku. Viņa arī izsaka cerību, ka vienkāršs saraksts ar vārdiem un uzvārdiem nav tas, ko no pētnieku darba sagaida Latvijas iedzīvotāji.

Tirdziņi un cirks – alternatīva kristīgiem Aglonas svētkiem

Latvijā no 1944. līdz 1954. gadam darbojās divi par reliģiskām lietām atbildīgie: PSRS Ministru Padomes Reliģisko kultu lietu padomes (RKLP) pilnvarotais un PSRS Ministru Padomes Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes pilnvarotais.

Aglonā neļāva vēl vairāk, neļāva garīdzniekiem pieņemt grēksūdzi.Pētot RKLP sniegtos ziņojumus, Krūmiņa-Koņkova savā darbā spējusi atainot apstākļus, kādos Latvijā par pastāvēšanu bija jācīnās garīdzniecībai.

Piemēram, cenšoties novērst Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētku Aglonā svinēšanu 15. augustā, RKLP vadītājs Voldemārs Šeškens piedāvājis “alternatīvas” laika pavadīšanas iespējas, tostarp vietējiem ļaudīm organizējis dažādus tirdziņus, kā arī cirka viesmākslinieku izrādes. Cik varot spriest no tā laika ziņojumiem, šāds čekas plāns Aglonā nav vainagojies panākumiem.

“Vēsturiski Aglonas baznīcas tuvumā vienmēr ir bijuši dažādi tirdziņi, sākot jau no divdesmitajiem un trīsdesmitajiem gadiem. Cilvēki pie tirdziņiem bija pieraduši. Cirks? Grūti pateikt, bet vienā no RKLP ziņojumiem atzīts, ka šādas tehnikas uz fanātiķiem nedarbošoties,” stāsta Krūmiņa-Koņkova.

Fanātiķi RKLP izpratnē bija visi ticīgie, īpaši vecāka gada gājuma dievlūdzēji. “Viņiem varēja darīt ko grib, bet tāpat uz baznīcu ies. Šie pasākumi bija orientēti uz to svārstīgo masu – uz jauniešiem, kuri, iespējams, nozīmīgas izvēles par baznīcu vēl nebija izdarījuši. Bija iespēja, ka jaunākiem cilvēkiem parādās alternatīva labāk aiziet dejot, nevis uz baznīcu.”

Daudz nopietnākus centienus ietekmēt garīdzniecību čeka vērsusi arī pret esošajām draudzēm.

Saucu par stukačiem, un viņi būtu stukači jebkurā sabiedrībā.”Atbilstoši tā laika likumiem, garīdznieks drīkstēja kalpot tikai savā draudzē, viņš nedrīkstēja pārkāpt savas draudzes robežas. Piemēram, nedrīkstēja braukt palīdzēt kaimiņu garīdzniekam. Nedrīkstēja, pat ja kaimiņu mācītājs bija saslimis un vajadzēja aizvietot. Aglonā neļāva vēl vairāk, neļāva garīdzniekiem pieņemt grēksūdzi. Tas mehānisms ļoti labi darbojās, jo, iedomājieties, ierodas cilvēki izsūdzēt grēkus, bet nav biktskrēsla un biktstēva, kurš varētu grēksūdzi pieņemt, līdz ar to, ja nav izsūdzējis grēkus, cilvēks arī nedrīkst iet pie sakramenta. Tas ir tas paņēmiens, kā cilvēkam liedza reliģisko vajadzību apmierināšanu.”

Garīdznieki “stučīja” savtīgu interešu dēļ

Krūmiņa-Koņkova savā darbā citē ievērojamo Nobela prēmijas laureātu literatūrā Aleksandru Solžeņicinu, kurš rakstījis, ka represijas pret pareizticīgo baznīcu Krievijā “salauza krievu tautas mugurkaulu”. Viņa tic, ka Latvijā garīdzniecība, neskatoties uz “čekas rokas tvērienu”, lai gan brīžiem bijusi naiva, tomēr spējusi izdzīvot šajos apstākļos. Cilvēki, kuriem ticība bijusi svarīga, to nosargājuši mājās, slepenībā.

“Redzams, ka daļa garīdznieku ziņojuši par saviem amata brāļiem savtīgu interešu vadīti, vēloties ieņemt labākus amatus, nonākt labākās draudzēs. Redzams, ka bieži viņu intereses nav politiskas, bet savtīgas. Es nedomāju, ka šādi cilvēki pat vienmēr saprata, ko dara un kādas var būt šādu ziņojumu sekas. Vēlāk viņi pēc saviem ziņojumiem varēja pat nesaprast, kāpēc kāds labs garīdznieks vienkārši pazudis. Saucu par stukačiem, un viņi būtu stukači jebkurā sabiedrībā,” skarbi saka zinātniece.

Krūmiņa-Koņkova aicina ņemt vērā un neaizmirst, ka RKLP pilnvarotie Latvijā bijuši Valsts drošības ministrijas pārstāvji. Cilvēki, kuri garīdzniecību uzraudzījuši, bijuši pārliecināti un profesionāli čekisti.

“To nedrīkst aizmirst, jo viņi nebija kaut kādi diletanti. Tie bija profesionāli vervētāji. Stāties pret šādiem cilvēkiem un mēģināt spēlēt spēli un uzvarēt bija ļoti sarežģīti. Viņi prata atrast cilvēku vājās vietas, vāca kompromatus. Ar to ir jārēķinās, domājot, kāpēc diez kāds cilvēks piekritis sadarboties,” atzīst pētniece.

Pieļauju, ka visvairāk gaida nodevēju sarakstu, gaida, kad varēs linčot.Savā ziņojumā kā kompromitējošus materiālus pētniece pieminējusi personas homoseksualitāti, kas Padomju Savienībā tika definēta kā kriminālnoziegums. Draudēts arī izplatīt baumas par garīdznieku privāto dzīvi.

Kā sarunā ar portālu “Delfi” skaidro pētniece, pētot baznīcas lietas, ir jāsaprot, ka tā ir sava veida “cita pasaule”. “Garīdznieki vienā vai otrā baznīcā, draudžu ticīgie cilvēki – viņi skatījās uz pasauli caur vēl vienu dimensiju. Vēl nesen dzirdēju teicienu, ka Dieva lietas ir Dieva lietas, bet ķeizara lietas – ķeizara. Priesteri bieži apzinājās briesmas, bet turpināja kalpot. No mūsu skatupunkta raugoties, tagad liekas, ka viņi ir naivi, bet jāsaprot, ka šiem cilvēkiem reliģija bija svarīgāka par politiku. Nereti viņi vienkārši neredzēja vai nesaprata, kas tieši ir tie apkārtējie draudi.”

Vienā no topošajiem ziņojumiem Krūmiņa-Koņkova arī gatavojas publiskot dokumentu, kurā izklāstīts, kā RKLP vadība, uzdodoties par ārzemniekiem, ieradās Latgalē pie kāda katoļu priestera.

“Viņi izliekas, ka izrāda interesi par baznīcu, un priesteris, protams, kļūst priecīgs, ka ārzemnieks atnācis par baznīcu interesēties. Sarunas gaitā viņš naivi izstāsta, ka to, lūk, lūgšanu grāmatu dabūjis no Polijas, nevis caur Baltkrieviju. Viņš praktiski atzīstas tajā nodarījumā, kas Padomju Savienībā tiek tiesāts kā kontrabanda. Viņš ir priecīgs un ārzemniekiem stāsta, kā situācijā, kurā nav grāmatu, viņš tās tomēr ir dabūjis. Viņš nenojauš, ka vēlāk, kad RKLP pārstāvji atgriezīsies Rīgā, par viņu taps ziņojums,” tā laika čekas paņēmienus atklāj zinātniece.

Viņa uzskata, ka padomju vara baznīcu Latvijā nesalauza. “Sākotnēji baznīcu vadība nevēlējās sadarboties, tad nu pamazām vadību nācās nomainīt,” skaidro Krūmiņa-Koņkava, piebilstot, ka vairāki garīdzniecības līderi pasludināti par Padomju Savienības nodevējiem, jo čeka nav cerējusi, ka šos cilvēkus izdosies mainīt.

“Mājas kārtībā gan viss notika – Ziemassvētki tika svinēti, pieskaņojot tos dažādu radinieku jubilejām, lūgšanas tika lasītas, rožukroņi skaitīti. Tas viss bija noslēpts no svešām acīm, bet vēsturiskā atmiņa un tradīcija nekur nebija pazudusi,” raksturojot cilvēku vēlmi represiju laikā nosargāt ticību, skaidro pētījuma apskata autore.

Sabiedrība gaida linča tiesu?

Jautāta, cik liela daļa no VDK arhīva dokumentiem tikusi izvesta no Latvijas vai iznīcināta, Krūmiņa-Koņkova lakoniski atbild, ka to, iespējams, neviens nezina. “Reizēm domāju, ka situācija ir krietni vienkāršāka, nekā piedāvā sazvērestības teorijas. Visā tajā haosā, Latvijai VDK lietas pārņemot, kāds interesents, iespējams, paņēma kaut ko savam arhīvam, vai šīs lietas tikpat labi varēja būt izmestas, izvazātas.”

Viņa atzīst, ka komisijai šobrīd nav pilnīgas piekļuves VDK arhīvu datiem. “Problēma ir tāda, ka būtiska daļa no arhīva materiāliem atrodas Satversmes aizsardzības biroja (SAB) telpās, līdz ar to tās pētniekiem ir nepieejamas, atliek vien iesniegt lūgumus par konkrētu failu izsniegšanu. Tāpat daļa dokumentu atrodas Maskavā, bet “ārpolitiskās situācijas dēļ” tie pagaidām izskatās nepieejami.”

Domājot par to, vai līdz 2018. gada pavasarim, kad paredzēta dokumentu publiskošana, izdosies vērienīgo pētniecības darbu noslēgt, Krūmiņa-Koņkova norāda, ka par to izvēlējusies vēl nedomāt.

“Pieļauju, ka visvairāk gaida nodevēju sarakstu, gaida, kad varēs linčot. Mani vairāk interesē tas, kādā veidā godīgu, stipru un varonīgu cilvēku varēja piespiest sadarboties un kādi bija motīvi, kāpēc cilvēks piekritis sadarboties. Tā ir situācija, kas var atkārtoties un notikt arī ar mums. Svarīgāk atklāt mehānismu, nevis nosaukt vārdus,” saka pētniece.

“Varbūt šos vārdus nosaukt mums nemaz neizdosies. Es neuzskatu, ka mēs varam pierādīt, ka kādi konkrēti cilvēki ir nodevēji. Es varu izvirzīt savu pieņēmumu, bet varu kaut vai šodien jau pateikt, ka, iespējams, varu pati būt kļūdījusies. Mēs no arhīva dokumentiem varam izsecināt kādus jautājumus, bet nav paša svarīgākā – nav cilvēku dokumentētas piekrišanas sadarboties. Mēs redzam lietu fragmentus un kā detektīvi cenšamies skatīties, vai kāds slepens čekas segvārds ar savu dzīvi un rīcību atbilst kādai reālai personai,” rezumē zinātniece.

Ar pilnu Krūmiņas-Kroņkovas ziņojuma tekstu iespējams iepazīties šeit.

Kā ziņots, VDK datu pētniecībai komisija piesaistījusi ap divdesmit zinātņu doktorus vēsturē, socioloģijā, literatūrzinātnē, filozofijā, komunikācijas zinātnē un jurisprudencē.

Tāpat ziņots, ka pēc dažādiem konfliktiem valdība nolēma mainīt LPSR VDK dokumentu izpētes komisijas padotību, no Tieslietu ministrijas nododot to Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM).

Komisijas darbību IZM pārraudzībā nodrošina Latvijas Universitāte.

January 30, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vēsturnieki lauž mītus par Salaspils nometni

“Aiz šiem vārtiem vaid zeme” – vēsturnieki lauž mītus par Salaspils nometni

'Aiz šiem vārtiem vaid zeme' – vēsturnieki lauž mītus par Salaspils nometni
Foto: Sputnik/Scanpix
No Otrā pasaules kara beigām līdz pat mūsdienām par Salaspils nometni atklātībā ir pausti dažādi viedokļi tostarp ilgus gadus dominējošs bija Padomju Savienības uzskats, ka Salaspils bijusi “nāves nometne”. Latvijas vēsturnieku – Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes – monogrāfija “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941–1944” skaidro ne tikai Salaspils nometnes vēsturi, bet arī lauž padomju režīma radītos mītus un puspatiesības.

Izdevniecība “Lauku Avīze” izdoto monogrāfiju “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941–1944” vēsturnieki prezentē 27. janvārī, Starptautiskajā holokausta upuru piemiņas dienā. Portāls “Delfi” piedāvā ielūkoties, ko vēsturnieki, izmantojot apjomīgu vēstures materiālu, apkopojuši un secinājuši.

Līdz šim par Salaspils nometnes pastāvēšanu nav bijusi sarakstīta neviena monogrāfija, tāpēc šī darba uzdevums, kā norāda pētnieki, bija izpētīt un analizēt Salaspils nometnes vēsturi (1942-1944), kad “tā vienlaikus darbojās gan kā “paplašināts policijas cietums” un “darba audzināšanas nometne”, gan kā sodīto baltiešu policijas bataljonu un leģionu karavīru ieslodzījumu vieta, gan arī nometne ar vēl citām funkcijām”. Tieši tāpēc pētnieki nesauc Salaspils nometni ne par “nāves”, ne par “koncentrācijas nometni”.

Salaspils nometne kalpojusi kā Padomju Savienības propagandas sastāvdaļa, tolaik radītos mītus un puspatiesības vēl aizvien publicē dažādi Krievijas un Latvijas mediji, “kuru sniegtā informācija nereti balstās uz grūti pārbaudāmiem vēstures avotiem vai apšaubāmām faktu interpretācijām”.

Padomju Savienībā radīts priekšstats, ka Salaspils nometnē ieslodzītie nogalināti un pazemoti nepārtraukti, tostarp nometnē notikuši medicīniski eksperimenti ar bērniem, no viņiem masveidā ņemtas asinis un tamlīdzīgi. Monogrāfijas autori iezīmē, ka daudzi “no šiem padomju propagandas un melu radītajiem priekšstatiem vienā vai otrā veidā vēlāk nonākuši arī zinātniskajā apritē un atstājuši iespaidu vēstures pētniecībā un sabiedriskajā domā vēl mūsu dienās”.

Pētnieki grāmatā skaidro, ka bērni Salaspils nometnē nonāca galvenokārt kā nacistu represīvo akciju “blakusprodukts”. Viens no izplatītākajiem stāstiem par bērniem nometnē ir masveidīgas asins ņemšanas no bērniem. Autori pieļauj, ka daļai bērnu asinis ņemtas, lai veiktu medicīniskas pārbaudes. Tas varēja notiks vairākas reizes, “bet vēlāk propagandas nolūkā tika sacerēts mīts par “asins izsūkšanu no bērniem vācu karavīru vajadzībām”.

Autori nenoliedz, ka nometnē nebūtu miruši bērni, bet tas bija nepilnvērtīga uztura, bada, slimību un epidēmiju sekas nevis medicīnisku eksperimentu rezultāts. Dati par mirušajiem bērniem svārstās no 250 līdz 650.

Pētnieki arī iezīmē situāciju, ka novērota jauna padomju propagandas pārmantošanas tendence, par to liecina tas, ka darbi, kuru saturs balstās uz novecojošu padomju laika avotu un nekritisku pārstāstu, ne tikai parādās grāmatu plauktos Latvijā, bet tiek izplatīti Rīgā no jauna izdoti padomju laika izdevumi.

Kaut arī monogrāfijā minētais Salaspils nometnē ieslodzīto un bojāgājušo cilvēku skaits ievērojami atšķiras no savulaik padomju historiogrāfijā un propagandā paustajiem skaitļiem, “tas nekādā ziņā nemazina nacistu okupācijas varas un tās veiktajās represijās iesaistīto vietējo iedzīvotāju atbildību un vainu par šiem noziegumiem”.

Autoru aplēses liecina, ka no nometnes ieslodzītajiem, tranzītieslodzītajiem un karagūstekņiem, kuru kopskaits varētu būt no 21 855 līdz 23 035 cilvēkiem, miruši 1162 – 1952 ieslodzītie.

“Šajā pētījumā veiktā faktu noskaidrošana nav faktu relativizēšana vai falsificēšana, bet patiesības uzzināšana, kas ir svarīga gan Salaspils nometnes atspoguļošanā Latvijas un ārzemju akadēmiskajā vidē un publiskajā telpā, gan nacionālsociālistiskā režīma noziedzīgās sistēmas izpētē,” monogrāfijas nobeigumā uzsver autori.

Grāmatu ir izdevusi izdevniecība “Lauku Avīze” sadarbībā ar Salaspils novada pašvaldību un Latviešu Fondu.

2005. gada 1. novembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, kurā 27. janvāris tika noteikts par Starptautisko holokausta upuru piemiņas dienu. Tas notika 60 gadus pēc koncentrācijas nometņu atbrīvošanas un holokausta beigām. Kopš 2005. gada holokausta upuri šajā dienā tiek pieminēti visā pasaulē.

January 27, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kas notiek ar Nākotnes nama projektu

Brīvā Latvija. Ligita Kovtuna    26.01.2016

 Mūsu laikraksta iepriekšējā numurā publicējām skumju un satraucošu ziņu – „Rīgas pilsētas būvvalde nevar izsniegt atļauju Okupācijas mūzeja piebūves celtniecībai, jo nav saņēmusi  ne koriģētu būvprojektu, ne pozitīvu Rīgas pilsētas architekta biroja atzinumu.” Okupācijas mūzejs ir trimdas tautiešu lolojums un tas nav emocionāli pārspīlēti teikts.

Lasīt tālāk…

January 27, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Pētījuma apskats par Baznīcu un čeku

VDK izpētes komisija publicē pirmo pētījuma apskatu par Baznīcu un čeku

http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/593383-vdk_izpetes_komisija_publice_pirmo_petijuma_apskatu_par_baznicu_un_ceku

VDK izpētes komisija publicējusi pirmo apskatu pētījumam – komisijas locekles, filozofijas zinātņu doktores Solveigas Krūmiņas-Koņkovas arhīva izpētes rezultātus laikā no 2015. gada septembra līdz decembrim «Sadarbība starp Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas drošības iestādēm un PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvaroto Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (1944 – 1954)».

Apskatā par komisijas pētījumā, izvēloties konkrētus gadījumus, kas atspoguļo visaptverošu PSRS Reliģijas kultu lietu padomes pilnvarotā LPSR kontroli pār Latvijas Romas katoļu baznīcu un Latvijas evaņģēliski luterisko Baznīcu, sniegts īss ieskats, ar kādiem paņēmieniem bija ierobežota Baznīcu darbība, diskreditēti un par padomju varas ienaidniekiem pasludināti Baznīcai uzticīgi mācītāji un priesteri. Publicētajā apskatā, izmantojot Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva (LVA) 1448., 1419., un 270. fondā pieejamos, lielākoties nepublicētos dokumentus, tuvāk aplūkoti daži piemēri reliģijas lietu pilnvarotā darbības raksturošanai laika posmā no 1944. līdz 1954. gadam.

Pilns pētījuma apskats lejuplādēšanai pieejams Resursos (pdf fails, 2.6 mb)

LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas locekle, filozofijas zinātņu doktore Solveiga Krūmiņa-Koņkova

LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas locekle, filozofijas zinātņu doktore Solveiga Krūmiņa-Koņkova. Foto: Kaspars Zellis

Citastarp, dokumenti vēlreiz pierāda, ka okupācijas režīma Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis personīgi iesaistījās okupētājvalsts drošības iestāžu slepenajās operācijās gan attiecībā uz Romas katoļu baznīcu (LVA, 1448.f., 1.a., 239.l., 8. – 12. lp.), gan Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcu pat tik prozaiskās detaļās kā tās virsvaldes locekļa Šlosberga «dzīvokļa lietā» Vecrīgā Jāņa ielā 7, dzīvoklis 3 (LVA, 1448.f., 1.a., 49. l., 4. lp); iejaukšanās bija tik dziļa, ka Lācis pašrocīgi rediģēja Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapa publisku runu tekstus (Skat. LVA, 270.f., 1c.a., 711. l., 45. – 51.lp.), piemēram, tādas čekas pieseginstitūcijas kā PSRS miera aizstāvēšanas komiteja sarīkojumam.

Komisijas atbalstītos 2015. gada pētījumus Latvijas Universitāte izdos sērijas «VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti» 1. sējumā «Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas» 2016. gada februārī.

January 26, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Ir viegli aiziet par taciņu, kas ved nekurienē

Vēsturnieks Guntis Zemītis: ir viegli aiziet par taciņu, kas ved nekurienē

LV portālam: GUNTIS ZEMĪTIS, LU Latvijas vēstures institūta direktors

Guntars Laganovskis 22.01.2016


 Guntis Zemītis: „Latvija atrodas uz civilizāciju sadursmes robežas, un, ja nerakstīsim savu vēsturi paši, tad to uzrakstīs kādi citi.”  Foto: Evija Trifanova/ LETA
  • Vēstures grāmatām viens no svarīgākajiem orientieriem ir izdevējs – izdevniecība, kurā grāmata izdota. Ja vēlaties garantēti akadēmiski uzticamu avotu, tad jāraugās, lai tie ir akadēmiskie apgādi. Nopietnām grāmatām profesionālā līmenī ir norādīti recenzenti. Vismaz vienam vai diviem recenzentiem vēlams būt no citas institūcijas vai ārzemēm.
  • Patiesība ir ļoti abstrakts jēdziens. Ir kāds notikums pagātnē, bet liecības, kuras nonākušas līdz mums ir vai nu skopas, vai pretrunīgas. Katram laikabiedram, kurš par to rakstīja, bija savs skatījums, kas bija atkarīgs gan no autora pārliecības vai uzdevuma, kuru viņš pildīja. Saprotams, ka tas var būtiski atšķirties no tām kategorijām, kurās domā mūsdienu cilvēks.
  • Vēsturi cilvēki uztver tādu, kādu viņi to redz galvenokārt filmās. Kino ir ārkārtīgi iedarbīgs līdzeklis sabiedrības viedokļa veidošanā, taču ne vienmēr filmas vēsturi atspoguļo objektīvi, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai pastāvētu akadēmiskā pētniecība, kura palīdz sabiedrībai nodalīt ideoloģiskus uzslāņojumus, propagandas radītus avotus no vēstures faktiem.
  • Nezinošs cilvēks ir ārkārtīgi viegli manipulējams un tādam viegli iegalvot, ka viss ir relatīvs. Ja valsts atstāj vēstures pētniecību pašplūsmā, tā ir politiska pašnāvība. Mūsdienu karš, kā zināms, sākas nevis ar militāru darbību, bet prātu iespaidošanu.
  • Kamēr pastāvēs nacionālas valstis, tās vienmēr centīsies atrast šādus un līdzīgus argumentus. Latvija atrodas uz civilizāciju sadursmes robežas un mēs izjūtam to daudz skaudrāk un, ja nerakstīsim savu vēsturi paši, tad to uzrakstīs kādi citi.
Vēsture kļuvusi nepieredzēti publiska – mūsdienās par vēsturi rakstīt un pat izdot grāmatas var teju jebkurš. Par to, kā šo fenomenu vērtēt, kā atšķirt pelavas no graudiem un ko šajā ziņā varam sagaidīt no profesionālajiem vēsturniekiem – saruna ar Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta direktoru GUNTI ZEMĪTI.

Kā vērtēt publiskas informācijas pārbagātību attiecībā uz daudzām vēstures jomām? Kā apsveicamu avotu dažādību vai kā vēstures profanāciju un iespēju dažādām spekulācijām?

Jā, viedokļu daudzveidība ir laba lieta, bet vienlaikus arī redzam, ka figurē daudz aplamu, absurdu darbu par vēstures tēmām. Uzņēmīgi cilvēki publiski pauž savu viedokli par pagātnes notikumiem, kaut ko raksta, un parastam cilvēkam ir visai grūti orientēties visā šajā klāstā. Ir viegli aiziet par taciņu, kas ved nekurienē.

Kā vēsturi nestudējušam cilvēkam orientēties šajā piedāvājumu klāstā, nenonākot maldu neceļos? Vai varat norādīt uz kritērijiem, kas lasītājam palīdzētu novērtēt informācijas avota drošumu?

Viens no svarīgākajiem orientieriem ir izdevējs – izdevniecība, kurā grāmata izdota. Ja vēlaties garantēti akadēmiski uzticamu avotu, tad jāraugās, lai tie ir akadēmiskie apgādi, kā, piemēram, mūsu Latvijas vēstures institūta apgāds, izdevniecība “Zinātne” vai Latvijas Universitātes izdevumi. Nopietnām grāmatām profesionālā līmenī ir norādīti recenzenti. Vismaz vienam vai diviem recenzentiem vēlams būt no citas institūcijas vai ārzemēm. Šādā gadījumā gan jārēķinās, ka izdevumi, kuros ievēroti akadēmiskie kritēriji, vienkāršam lasītājam var nelikties tik saistoši. Jāatzīst: tā ir liela māksla rakstīt tā, lai darbs ir avotos pietiekami balstīts un vienlaikus interesants plašākam lasītāju lokam.

Šī problēma, protams, uzliek savu daļu atbildības arī mums, vēstures profesionāļiem. Akadēmiskajai vēsturei līdztekus tās tradicionālajiem uzdevumiem būtu jāvelta pietiekama daļa uzmanības, lai mūsu balsis nepaliek nesadzirdētas, lai būtu iespējas publicēties, rīkot konferences. No viens puses, no vēsturniekiem sagaida profesionālos rakstus un tajā paša laikā vēlas, lai mēs būtu arī vēstures popularizētāji. Ir jāmeklē kāds zelta vidusceļš. Tas gan ir ļoti reti, kad zinātnieki vienlaikus ir arī vēstures popularizētāji. Ir vesels starpslānis – cilvēki, zinātnes popularizētāji, cilvēki, kuri par to raksta. Protams, problēma ir cieši saistīta ar izglītības sistēmu – vismaz pēc vidusskolas cilvēkam būtu jāspēj orientēties vēstures pamatjautājumos, tos izprast.

Kam organiski vajadzētu aizpildīt šo zelta vidusceļa nišu?

Domāju, ka mums, profesionāļiem, tas arī jādara. Varētu būt tādas valsts pētījumu programmas sastāvdaļas kā, piemēram, valsts pētījumu programma “Letonika”,  kurā ir sadaļa, darbi, kas paredzēti plašāki auditorijai. Pašreizējā situācija ir tāda, ka zinātnieku darbu vērtē  tikai pēc  rakstiem angļu valodā, kas ievietoti  starptautiski atzītās datu bāzēs, bet sabiedrība no mums gaida populārzinātniskus rakstus.  Protams, ir nepieciešami populārzinātniski raidījumi televīzijā un radio. Kāda daļa no tiem jau aizpilda šo nišu, piemēram, Latvijas Radio raidījums “Zināmais nezināmajā,” uz kuru bieži tiek aicināti arī vēsturnieki. Lūk, arī jūs esat atnācis ar mani runāt, ir preses publikācijas.

Man liekas, ka kopumā šī ir problēma, kuru nevar atrisināt vienā dienā. Ir kompleksi jāstrādā – vispirms ir jābūt stabilai bāzei, stabilam vēsturnieku lokam, stabilai fakultātei, kas sagatavo speciālistus u.tml. Būtībā lielie spēlētāji, kuri vēstures jomā parasti uzrunā sabiedrību, ir muzeji, Kultūras ministrijas iestādes. Universitātes, pētnieciskās iestādes, institūti – tās nodrošina šo akadēmisko līmeni, kurš faktiski baro lielākoties uz plašāku auditoriju orientētās iepriekšminētās struktūras. Protams, būtu labi, ja mums būtu plašāks rakstošo vēsturnieku slānis.

Nonākam pie jautājuma, kas attiecas uz pašiem vēsturniekiem. Par notikumiem pagātnē nepastāv viena vienīga patiesība, figurē pretrunīgi avoti. Kā ar šo problēmu tikt galā, vēsturnieka interpretācijā cenšoties pietuvināties iespējami objektīvākam rezultātam? Varētu arī jautāt, cik lielā mērā viens pretī otram runājoši viedokļi spēj viens otru papildināt, tuvinot objektīvam skatījumam?

Jāteic: avots ir avots – tas kaut ko pasaka. Jautājums – kā šo avotu interpretē. Protams, katra paaudze raksta savu vēsturi. Tā ir. Un šodienas akadēmiskās brīvības apstākļos, protams, pastāv dažādas avotu interpretācijas.

Vienmēr esmu uzsvēris, ka Latvijā profesionālu vēsturnieku ir par maz. Ir veseli vēstures periodi, attiecībā uz kuriem mums akadēmiskajā līmenī ir tikai viens šajā jomā specializējies vēsturnieks. Labi, viņš var būt izcils, bet viņš ir viens, un viņa viedoklis šajā jomā ir jāpieņem kā patiesība. Taču ir labāk, ja ir dažādi skatījumi, dažādi viedokļi, interpretācijas. Kā saka – akadēmiskos strīdos dzimst patiesība.

Bet kas ir patiesība? Patiesība ir ļoti abstrakts jēdziens. Ir kāds notikums pagātnē, bet liecības, kuras nonākušas līdz mums, ir vai nu skopas, vai pretrunīgas. Katram laikabiedram, kurš par to rakstīja, bija savs skatījums, kas bija atkarīgs gan no autora pārliecības vai uzdevuma, kuru viņš pildīja. Saprotams, ka tas var būtiski atšķirties no tām kategorijām, kurās domā mūsdienu cilvēks. Tai pat viduslaiku vēsturē ir nopietni jautājumi, kurus nāktos pārskatīt. Piemēram, ir jēdzieni, kuru nozīme laika gaitā mainās, un ir svarīgi saprast, ko tieši ir domājis senais autors. Vārdam, ko lietojis senais  autors, var būt pilnīgi cita nozīme, nekā to saprotam mēs šodien. Tas pats sakāms ne tikai par atsevišķiem jēdzieniem, bet arī lietu, parādību uztveri kopumā.

Vēstures izpētes vai intereses objektu mēs cenšamies piemērot šodienas pasaules uztveres pamatnostādnēm.  Piemēram, raganu dedzināšanu viduslaikos ir pašsaprotami nosodīt tikai tam, kurš raganām netic. Cik lielā mērā šīs laika distances radītās atšķirības vēstures novērtējumā ir problēma vēstures pētniecībā kopumā?

Ir jāvērtē kompleksi. Jā, ja lasām kaut vai Indriķa Livonijas hroniku, to jāvērtē, raugoties no autora viedokļa, viņa laika acīm, kas daudzas lietas parāda pilnīgi atšķirīgi, salīdzinot ar mūsdienām. Viņš redzēja pasauli “balts” un “melns” kategorijās, kur kristieši ir pilnīgi labie, bet pagāni pilnīgi sliktie. Piemēram, vārds  “draugs”, kas minēts hronikās, nav mūsu personīgs draugs, kā mēs to varētu saprast, bet pilnīgi cits jēdziens – karadraudzes loceklis, kara draugs u.tml.

Par raganu prāvām, ko jūs minējāt, – jā, tur, bez šaubām, ir sava daļa patiesības. Raganu prāvas, starp citu, nav nemaz tik sena pagātne, pēdējās notika 17.gadsimtā, turklāt jau protestantu, luterāņu pasaulē. Šīs apsūdzības burvestībās, protams, ir šausmīgas un var šķist pilnīgi absurdas. Bet iedomājieties, piemēram, gadījums, kad pastāv mīlas trijstūris – viens puisis patīk divām meitenēm. Viņš apprec vienu, bet otra paliek pievilta. Viņa uzzina buramvārdus un nospriež: ja nav man, tad lai nav nevienai, un buras, lai puisi pazudinātu. Viņš brauc jūrā, izceļas vētra, un puisis patiešām aiziet bojā. Ja kādu iemeslu dēļ šī buršana nāk gaismā, būrēju spīdzina, un viņa atzīstas un arī pati no visas sirds tic, ka patiesi piebūrusi šo nelaimi. Tādējādi iznāk, ka šī vainas atzīšana nav panākta tikai, pateicoties tās izspiešanai no apsūdzētās. Mūsdienu cilvēka acīm raugoties, šāds notikums tiktu vērtēts melnbalti, jo mēs uzlūkotu to  kā absurdu, bet tālaika cilvēki uz to raudzījās pavisam reāli, loģiski un nebūt ne absurdi. Arī Īzaks Ņūtons, kurš šodien zināms kā izcils fiziķis, savā laikā bija gan alķīmiķis, gan saistīts ar masoniem – tātad daudzējādā ziņā domāja citādāk, nekā mēs šodien, un tas, ko viņš ir veicis kā fiziķis un ko mēs šodien saprotam, ir tikai viena daļa no viņa darbības.

Tas aktualizē jautājumu, ko no vēstures paņem, izceļ. Līdz šim pagātnes izklāstā dominējusi militāri politiskā vēsture, taču lielā mērā tikusi marginalizēta sadzīves, cilvēka domāšanas, jūtu vēsture. Kā raugāties uz šo faktu?

Tas arī ir viens no lauciņiem, kur mūsu vēsturnieki cenšas darboties. Uz vienu notikumu, kā jau minēju, ir iespējams paraudzīties ļoti dažādi. Nesen saskāros ar mežabrāļu tēmu novadā, no kura es nāku, Salgales  pagastā. Mežabrāļu jautājums Latvijā joprojām ir ļoti neviennozīmīgi vērtēts  – tie ir ļaudis, kuri pēckara gados pretojās padomju režīmam, bet nogalināja arī cilvēkus, kas ar to sadarbojās, nereti tā paša pagasta iedzīvotājus.  Vēsturniekam svarīgi saprast, kā viņus uztvēra cilvēki, kuri dzīvoja laukos tajā laikā. Vai vairākums juta viņiem līdzi, kā vērtēja tos, kurus viņi nošāva. Mana personīgā pieredze ir tāda, ka šos cilvēkus atcerējās kā varoņus vai upurus, kurus mežā iedzina sveša vara. Bet saprotu, ka var būt arī cits viedoklis. Tas pats attiecas uz okupācijas režīmiem un to vērtējumu.

Vēstures sadzīviskā puse, kas tiešām bieži vien ir pietiekami nenovērtēta, ir ārkārtīgi būtiska, jo parāda, kā konkrētus vēstures notikumus uztvēruši cilvēki, laikabiedri, sabiedrības vairākums.

Lielākā daļa cilvēku, šķiet, priekšstatus par vēsturi gūst no daiļliteratūras un spēlfilmām, kuras pagātnes notikumus nereti tver caur sadzīves, indivīda pozīcijām. Kā raudzīties uz sadzīves vēsturi kā starta punktu tā dēvētās lielās, militāri politiskās vēstures izgaismošanai un popularizēšanai?

Jā, vēsturi cilvēki uztver tādu, kādu viņi to redz galvenokārt filmās. Neņemsim par piemēru šajā ziņā mūsdienu Krieviju, kura auditorijas iespaidošanu ar noteiktām vēstures interpretācijām filmas izmanto politisku mērķu sasniegšanai. Arī ASV šajā ziņā, starp citu, nav bez grēka – Reigana laikā tas bija diezgan izteikti. Vjetnamas karš bija radījis milzīgu morālu traumu amerikāņu sabiedrībā, ko centās kliedēt filma par Rembo, kurš viens pats būtībā pārspēlē šo karu tā, ka amerikānis ir uzvarētājs. Kino ir ārkārtīgi iedarbīgs līdzeklis sabiedrības viedokļa veidošanā, taču ne vienmēr filmas vēsturi atspoguļo objektīvi, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai pastāvētu akadēmiskā pētniecība, kura palīdz sabiedrībai nodalīt ideoloģiskus uzslāņojumus, propagandas radītus avotus no vēstures faktiem.

Kā reaģēt uz Krievijas īstenotajā hibrīdkarā redzamo pārliecības nostiprināšanu, ka nav vienas patiesības, nekas nav pilnīgi neapšaubāms, viss ir relatīvs?

Latvijai līdzās ir ārkārtīgi bīstama valsts, kura izmanto vēstures interpretācijas savu politisko mērķu sasniegšanai. Tāpēc mums ir vajadzīga uz zināšanām balstīta sabiedrība. Tā ir jāveido, jo pati no sevis tāda nerodas. Ja paši to nedarīsim, arī mūsu vēsturi varēs viegli pakļaut dažādām interpretācijām, iestāstīt, ka mūsu neatkarība ir pilnīgs pārpratums, mēs jau sen esam bijuši pareizticīgo pasaules sastāvdaļa u.tml. Nezinošs cilvēks ir ārkārtīgi viegli manipulējams, un tādam viegli iegalvot, ka viss ir relatīvs. Ja valsts atstāj vēstures pētniecību pašplūsmā, tā ir politiska pašnāvība. Mūsdienu karš, kā zināms, sākas nevis ar militāru darbību, bet ar prātu iespaidošanu.

20.gadsimta 20.-30.gadi bija nacionālisma uzplūdu laiks – nacionālais kolektīvs pāri visam un vēsture apkalpoja attiecīgu politisko pasūtījumu. Šobrīd ir pilnīgi cits laiks, kad Eiropā trešais lielākais politiskais spēks uz nacionālajām vēsturēm skatās kā uz kaut ko lieku, kas ne pie kā neved un tādēļ ir atliekams malā. Taču pēdējā laika notikumi, konfrontācija ar islāma pasauli atkal liek diskutēt par tādiem jautājumiem kā eiropeiskā identitāte un vērtībām, uz kurām tā balstās. Viena no Eiropas vērtībām ir nacionālā daudzveidība, ko uzsvēra jau viens no vienotās Eiropas idejiskajiem tēviem Robērs Šūmans. Viņam pieder doma, ka nacionāla valsts izauga no ģimenes, bet ģimene neizzuda pēc tam, kad izveidojās valsts. Tāpat vienotā Eiropa izauga no nacionālām valstīm, bet tas nenozīmē, ka valstīm ir jāizzūd. Nacionālo valstu vēsture ir daļa no kopīgās Eiropas vēstures. Vēsturnieku pienākums ir to pētīt.

Mums noteikti nenāk par labu sliktā pašapziņa, ko veicina latviešu tautas kā upura lomas akcentēšana vēsturē, runājot par 700 verdzības gadiem, nacistu un padomju okupāciju. Ir viedoklis, ka to vajadzētu kompensēt ar “nacionāli patriotisko līniju” valsts vēstures politikā. Taču – cik tālu tajā var iet, negrēkojot pret vēstures objektivitāti? Vai jēdziens “valsts vēstures politika”, kuras trūkumu Latvijā pārmet, jau pats par sevi nav kaut kas tāds, kas ir pretrunā vēstures objektīvam novērtējumam?

Es domāju, ka nevajadzētu runāt tieši par kādu vēstures nacionālo politiku, jo tas tiešām būtu kaut kāds valsts pasūtījums, un vēsturnieki atkal kļūtu par tā izpildītājiem. Valsts politikai vajadzētu būt pietiekamam atbalstam vēstures pētniecībai.

700 verdzības gadi ir mīts, kas arī savā laikā radās kā politisks uzstādījums, kuram vēsturnieki piemeklēja faktus un interpretēja, lai to tā pamatotu. Tas sākās ar Garlība Merķeļa centieniem apgaismības laikmetā atmodināt sabiedrību, vācu muižniecību, vērst uzmanību uz netaisnībām, kuras piedzīvojuši latvieši. Savukārt, rodoties Latvijas valstij, politiskais uzstādījums bija radīt vēstures mītus un atdarīt šiem pāridarītājiem. Iedziļinoties vēstures faktos, šos mītus ir ļoti vienkārši revidēt.

Tomēr valstis, pat īpaši nesagrozot vēstures faktus, bet kaut ko relatīvi nedaudz akcentējot vai notušējot, savā vēstures politikā vienmēr ir meklējušas akcentus, kas pamato to pastāvēšanu, ceļ sabiedrības pašapziņu. Iespējams, bez šādiem mītiem vispār nav iespējama nācijas pastāvēšana. Vai uz Latvijas vēstures fona šajā ziņā ir iespējams rast kādu zelta vidusceļu?

Domāju, ka var. Protams, tas ir ļoti cieši saistīts ar nacionālās identitātes jautājumu, kas ir ārkārtīgi svarīgi. Palūkosimies kaut vai uz Grieķijas vēsturi tīri etniski. Mūsdienu Grieķijas iedzīvotāji ir nākuši no Anatolijas zemniekiem, kuriem ir visai maz saistības ar vēsturiskajiem senajiem grieķiem. Taču viņu nacionālā identitāte balstās uz stāstu par slaveno antīko Grieķiju. Kamēr pastāvēs nacionālas valstis, tās vienmēr centīsies atrast šādus un līdzīgus argumentus. Latvija atrodas uz civilizāciju sadursmes robežas, un mēs izjūtam to daudz skaudrāk, un, ja nerakstīsim savu vēsturi paši, tad to uzrakstīs kādi citi.

Jautājums, cik lielā mērā Latvijas valsts to dara. 2014.gadā, diskutējot par vēstures nozares stāvokli Latvijā, izskanēja viedoklis, ka līdzekļu trūkuma dēļ mūs valstī tā piedzīvo degradāciju.

Nedomāju, ka vēstures nozare degradējas kā tāda. Drīzāk šobrīd izjūtam sekas tam, kas ir ielaists jau daudzus gadus. Pirmkārt, vēsturnieku ir par maz, un daudzi vēstures periodi tādējādi ir palikuši bez pienācīga izvērtējuma, piemēram, Kurzemes hercogistes periods. Mārīte Jakovļeva šajā jomā ir izcila speciāliste, bet tāda ir tikai viņa viena. Mums ir par maz cilvēku, kuri spēj lasīt tekstus latīņu valodā un tādējādi – arī viduslaiku vēstures speciālistu. Drīz pienāks brīdis, kad Latvijā pietrūks speciālistu, kuri spētu lasīt avotus arī vācu valodā, kas ir ārkārtīgi svarīgi Latvijas vēstures pētniecībā.

Mums pietrūkst speciāli izglītotu arheologu – viņi lielākoties aug institūtā, ar šo jomu saskaroties, pārņemot šo pieredzi darba gaitā. Latvijā top vēsturnieku paaudze, kura varbūt spēs interpretēt, lasīt literatūru angļu valodā, bet katra nākamā paaudze tiek arvien vājāk sagatavota pētniecības darbam ar avotiem. Iemesls šādai tendencei ir līdzekļu trūkums, kura dēļ fakultāte nespēj algot pietiekamu skaitu speciālistu, tā ir maz pelnoša, jo studentu skaits ir neliels.

Tātad – ir tomēr pamats runāt par nozares degradāciju…

Domāju, ka visi minētie ir satraucoši simptomi. Un tos nevar atrisināt tikai ar vēsturnieku, fakultātes spēkiem vien. Šeit arī ir vajadzīga atbalstoša valsts politika, jo īpaši dzīvojot hibrīdkara apstākļos, bet nozare, kura var dot tam pretsparu, ir noplicināta tiktāl, ka gandrīz vairs nav kurp atkāpties.

Jūs minējāt speciālistu trūkumu attiecībā uz senākiem vēstures periodiem, bet kāpēc tik maz vai tik negribīgi pētīts padomju okupācijas periods, kuru personīgi piedzīvojusi lielākā daļa patlaban aktīvo vēsturnieku un kur nepastāv valodas barjera? Sevišķi tas attiecināms uz tādiem sabiedriski sensitīvākiem aspektiem kā kolaborācija, sadarbība ar režīmu, kurā joprojām nav tāda aptveroša īsti godīga izvērtējuma. 

Redziet, padomju gados mēs, vēsturnieki, gandrīz visi, ieskaitot mani, gribējām nodarboties ar senāko vēsturi, jo tajā varēja patiešām pētīt Latvijas pagātni. Kad pienāca neatkarības gadi, daudzi strauji metās pētīt jaunākos laikus. 20.gadsimta tēmas – Brīvības cīņas, Kārļa Ulmaņa personība – kļuva aktuālas, pieprasītas. Daudzi speciālisti, kuri iepriekš bija pasnieguši zinātnisko komunismu vai partijas vēsturi, kļuva par 20.gadsimta vēsturniekiem. Taču padomju perioda vēstures tēmas patiešām palika ēnā gan nelielās laika distances dēļ, gan varbūt nešķita tik interesantas, likās nepateicīgas. Tomēr nevar teikt, ka tās atmestas pavisam – par padomju laiku daudz raksta vēsturniece Daina Bleiere, tūlīt jānāk klajā Vēstures institūta lielam kolektīvam darbam – 20.gadsimta Latvijas vēstures 3.sējumam, kurā aplūkots Otrais pasaules karš un pēckara periods. Tātad nevar teikt, ka šajā jomā pētniecība nenotiek, bet, protams, tās ir par maz.

Cik lielā mērā padomju perioda vēstures izpēti kavē fakts, ka liela daļa sabiedrības, ieskaitot arī daļu vēsturnieku, bijusi pārāk cieši saistīta ar režīma struktūrām, lai vēlētos patiešām godīgu šī laikposma izvērtējumu?

Attiecībā uz Vēstures institūtu, var teikt, ka savulaik tā vadītājs Indulis Ronis, kurš vairs gan aktīvi nestrādā, šo iestādi no padomju propagandas institūcijas pārveidoja par patiešām Vēstures institūtu,un nedomāju, ka tiem kolēģiem, kuri patlaban strādā ar 20.gadsimta tēmām, traucētu kādi pagātnes grēki vai simpātijas pret padomju režīmu. Es, protams, nevaru atbildēt par visiem vēsturniekiem, taču domāju, ka kopumā tas ir jau diezgan noiets etaps. Pieņemu, ka var traucēt pati domāšana – spēja distancēties, spēja atmest personīgo. Iespējams, ir jānāk pilnīgi jaunai vēsturnieku paaudzei, kas uz padomju okupācijas periodu spēs skatīties absolūti citādi.

Tā dēvēto čekas maisu izpētes komisijas smagā tapšana un darbības uzsākšana liecina par joprojām nopietnu pretestību patiesības atsegšanai augstākajā politiskajā līmenī.

Jā, izskatās, ka diezgan daudzi joprojām ir ieinteresēti, lai patiesības atklāšana šajā jomā pārceltos kaut kad tālākā nākotnē. Ir skaidrs, ka neviens vien, kurš tādā vai citādā veidā sadarbojies ar padomju režīmu, joprojām ir politikā, ieņem augstus amatus. Protams, tas izpaužas arī valsts mērogā, un tāda īsta attīrīšanās procesa Latvijā nav bijis.

Cik, jūsuprāt, determinēta ir vēsture, cilvēces attīstības gaita? Ir viedoklis, ka vēsture jau ir lielā mērā noteikta, atsevišķi notikumi izriet no kādas lielākas notikumu ķēdes un cilvēks to gandrīz nespēj ietekmēt. Un ir arī pretējs uzskats, kurš uzsver atsevišķu personu un notikumu iespaidu kopējā vēstures plūdumā.  

Lai gan pēc savas dabas kā indivīds esmu fatālists – tas attiecas uz manu personīgo likteni, manu dzīvi, bet, runājot par vēstures gaitu, domāju, ka vēsturi tomēr veido cilvēki un mēs neesam gluži tikai skrūvītes šajā procesā. Kaut vai runājot par Latvijas valsts tapšanu, var jau teikt, ka izšķiroša nozīme bija tam, ka ASV prezidents Vudro Vilsons bija deklarējis tautu pašnoteikšanās tiesības. Tas tomēr bija tikai princips. Ja latviešu tauta tās nerealizētu, nekādas neatkarības arī nebūtu. Varam arī teikt, ka PSRS sabrukums bija jau ieprogrammēts, taču – vai tas būtu noticis jau 1991.gadā, ja cilvēki nebūtu aktīvi iesaistījušies šajā procesā? Iespējams, tas notiktu kaut kad vēlāk un notikumu gaita noritētu citādi. Es ticu, ka cilvēkiem ir jāpiedalās vēstures procesos un mēs katrs tajā esam spēlētāji.

January 22, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kas ir ievērojamākie čekisti Latvijā

 http://nra.lv/latvija/160760-vesturniece-daina-bleiere-par-to-kas-ir-ieverojamakie-cekisti-latvija.htm

Vēsturniece Daina Bleiere par to, kas ir ievērojamākie čekisti Latvijā

Drīzumā apgāds Jumava laidīs klajā grāmatu Zem LKP kupola. Tas ir V. Hermaņa ieskats Latvijas Komunistiskās partijas līkločos (1945–1991). Autors uzrunājis, intervējis, mēginājis portretēt LKP vadošus kadrus konkrētās situācijās, piemēram, Vili Krūmiņu un Eduardu Berklavu, Anatoliju Gorbunovu, Alfredu Čepāni un Mārīti Rukmani, Alfrēdu Rubiku un citus. Tāpat tolaik bezpartijiskā Ivara Godmaņa skats no malas. Grāmatā kā pēcvārds autora saruna ar vēsturnieci, vienu no mūsu vadošajām totalitārisma pētniecēm Dainu Bleieri (lasāma saīsināta).

– Kā jūs raksturotu LKP sastāvu un potenciālu 1945. gadā, tas ir, tūlīt pēc «Kurzemes cietokšņa» krišanas?

– Salīdzinot ar 1940.–1941. gadu, situācija bija būtiski mainījusies. Daudzi no pirmskara aktīvistiem gāja bojā, jo latviešu strēlnieku divīzijā zaudējumi bija ļoti lieli.

Uz 1945. gadu pirmskara pagrīdes daļa kompartijā bija būtiski samazinājusies. Vēl kara laikā – no 1944. gada jūlija un vēlāk – Latvijas kompartija bija nomenklatūras, padomju ierēdņu partija. Tie, kas ieradās no citām PSRS republikām, bija dažādu veidu priekšnieki.

– Bet veterāni, kas tepat dzīvojuši?

– Bija demobilizētie karavīri, pārsvarā iebraucēji. Tiem, komunistiem, kas bija palikuši Latvijas teritorijā un izdzīvojuši, biedru kartes netika automātiski atjaunotas. Varas iestādēm radās jautājums, kāpēc viņš, būdams komunists, izdzīvojis. Pēc kara tika izskatītas ļoti daudzas komunistu lietas, kā viņi pazaudējuši partijas dokumentus. Neko sliktu nav darījis, bet nav arī pretojies, par ko izslēdza no partijas. Tas attiecās ne tikai uz latviešiem, tāpat arī uz krieviem un pārējiem. Tie, kas šeit ieradās, pārsvarā bija vai nu Krievijas latvieši, vai nelatvieši.

– Vai pirmskolhozu ērā partorgi bija visos Latvijas pagastos?

– Pamazām partorgi tika iecelti visos pagastos. Viņi nebija no vietējiem, viņi skaitījās LKP CK partorgi. Tos iecēla no augšas, lai arī pagastā, kur nav neviena komunista, tādus radītu, viņi bija partijas organizatori.

– Kādā savā pētījumā rakstāt, ka nozīmīgs centra kontroles mehānisms Latvijas gadījumā bija Krievijas latviešu pastiprināta ieplūdināšana. Varbūt latviešiem šeit pašiem vajadzēja vairāk stāties partijā?

– Pat ja vietējie latvieši būtu vairāk stājušies partijā, viņi nevarēja būt vadībā. Lai tiktu augstākas nomenklatūras amatos, tiem bija jāsasniedz zināms karjeras līmenis.

Redzams, ka, sākot ar 1946./1947. gadu, vietējie komunisti, agrākie pagrīdnieki aizvien vairāk tiek atbīdīti. Piemēram, Līna Zaļkalne, kas bija Cēsu apriņķa pirmā sekretāre. Tāpat kā Ieva Pliesmane Madonā. Šos komunistus atcēla no amatiem par dažādām lietām: nepietiekami cīnījušies pret buržuāziskajiem nacionālistiem, nav pildītas labības piegādes.

– Un iebraucējiem durvis pavērās vēl plašāk?

– Tieši tā: ļoti stipri ieplūst Krievijas latvieši. Daudzi brauca šurp pēc savas iniciatīvas. Arī komjauniešu vecuma cilvēki, kas atbrauca un taisīja karjeru šeit, – Imants Andersons, Leonīds Freibergs un citi. Bija viņu skaitā tā dēvētie kolonisti no Sibīrijas, no Baškīrijas, kas gribēja atpakaļ uz Latviju.

Vienu daļu šo Krievijas latviešu šurp vienkārši nosūtīja. Staļina laikā komunisti, ko lika, nevarēja nedarīt. Šeit pavērās ļoti labas iespējas karjeristiem. Piemēru, kad Krievijas latvieši pa partijas līniju taisa karjeru, bija daudz. Universitātē marksisma ļeņinisma katedru vadīja Vladimirs Miške, tajā strādāja Kārļa Pugo sieva, Borisa Pugo māte Marta Peizuma. Krievijas latviešiem Maskava vairāk uzticējās, un viņi bija vieglāk vadāmi.

– Smaga nodaļa LKP vēsturē – nacionālkomunistu sagrāve 1959. gadā. Redzamākais cietējs, par sava veida simbolu kļuva Berklavs. Vai kaut ko vēl varēja grozīt bēdīgi slavenajā 7.–8. jūlija plēnumā?

– Plēnuma laikā vairs nekas nevarēja grozīties. Tā kauja jau bija zaudēta sanāksmē pie Hruščova, kas notika 1. jūlijā. Kalnbērziņa referāta pamatā bija ziņojums, kas tika nolasīts LKP CK biroja sēdē 20.–21. jūnijā pēc Muhitdinova brigādes pārbaudes Rīgā.

Minētajā CK biroja sēdē bija daži mēģinājumi iebilst, ka šajā ziņojumā ne visi fakti pareizi atspoguļoti. Diezgan varonīgi to kritizēja Vilis Krūmiņš. Līdz plēnumam lielākā daļa biroja locekļu savu viedokli bija mainījuši. Lasot plēnuma stenogrammu, rodas sajūta: visi domā par to, kā glābt savu ādu. Arī Krūmiņš. Vienīgi Berklavs ietiepīgi paliek pie sava.

– Kas Maskavā reāli pārstāvēja Latviju? Bijušais Cīņas redaktors Jānis Britāns atceras, cik vadības priekšā Maskavā bailīgs bijis Augusts Voss. Varbūt lielāks svars bija Baltijas kara apgabala pavēlniekam un CK 2. sekretāram?

– Principā sistēma visur bija vienāda, CK otrie sekretāri nāca no Maskavas. Izņemot tās divas reizes, kad Latvijā šajā amatā bija Vilis Krūmiņš. Maskavā tie bija augsta ranga PSKP CK darbinieki, kuriem bija labi sakari. Otrie sekretāri novadīja direktīvas uz Latviju, viņiem bija jānodrošina atgriezeniskā saikne ar Maskavu. Tas pats Voss nevienu lēmumu nav pieņēmis, neaprunājies ar (Nikolaju) Beluhu. Bieži vien otrā sekretāra viedoklis (tas izriet no atmiņām) bija svarīgākais.

Būtiska nozīme bija tam, kas bija pirmais sekretārs un kā viņš prata kārtot attiecības ar Maskavu. Šajā ziņā ne Kalnbērziņš, ne Pelše, ne Voss nebija tādi, kuriem būtu pietiekami stingrs mugurkauls. Un arī skaidra izpratne par to, ko īsti grib panākt, kas ir republikas labums. Pirmais sekretārs bija atbildīgs, lai republika sekmīgi attīstītos.

Baltijas kara apgabala pavēlnieka uzdevums bija nodrošināt saikni starp republikas vadību un padomju armiju, raudzīties, lai visas tās vajadzības un intereses Latvijā tiktu apmierinātas bez ierunām.

– Šķiet, ka šo balansēšanas mākslu apskaužami labi pieprata kompartijas CK pirmais sekretārs Antans Snečkus Lietuvā?

– Jā, Snečkus to noteikti prata daudz labāk. Viņš arī bija ļoti autoritārs līderis, kurš nepieļāva sev nekādu konkurenci. Turpretim Latvijas kompartijas vadībā 1959. gadā bija reāla šķelšanās.

Lietuvā Snečkus noteica, kas ir pareizi, kas nepareizi. Patiesībā 1959. gadā centra pretenzijas pret Lietuvu bija pat lielākas nekā pret Latviju, jo kadru politikā viņi ļoti aktīvi centās izspiest no vadības nelietuviešus. Tomēr Lietuvas KP CK plēnumā, kas notika 14.–17. jūlijā, pakritizēja tos, kas jau agrāk bija atcelti no amatiem, un ar to viss beidzās.

– Esat pētījusi jautājumu par partijas un padomju nomenklatūras dažādiem līmeņiem līdz pat Brežņeva meitas Gaļinas briljantiem. Tātad bija oficiālā alga un tai līdzās – krustu šķērsu savīta privilēģiju sistēma?

– Ne tikai. Vispirms gan jāsaka, ka dažādos laikos algu ziņā politika atšķīrās. Staļina laikā oficiālās algas arī trim republikas augstākajām amatpersonām bija samērā zemas: 50. gadu pirmajā pusē 2000 rubļu, kamēr strādnieka vidējā alga rūpniecībā – 700 rubļu. Vienlaikus pastāvēja tolaik iedibinātā neoficiālā piemaksu sistēma un faktiskās nomenklatūras ierēdņu algas bija krietni augstākas.

Hruščova reformas rezultātā tika skaidri definēts, kādi papildu labumi pienākas partijas nomenklatūras līmenim. Pamatos šīs algas saglabājās līdz perestroikai. 1989. gadā CK 1. sekretārs saņēma (pēc nodokļu nomaksas, ar piemaksām un prēmijām) 660 rubļu mēnesī. CK otrais sekretārs vairāk nekā 560 rubļu, CK instruktoram zemākais līmenis bija 250 rubļu.

– 1989. gadā vidējā mēneša alga Latvijas PSR (atbilstoši oficiālajai statistikai) bijusi 150–200 rubļu robežās. It kā partijas darbinieku vidējais ešelons ne tik ļoti atrāvies no darba tautas?

– Taču partijas nomenklatūrai bija daudzas privilēģijas – apmaksātas ceļazīmes uz sanatorijām un atpūtas namiem Krimā vai Melnās jūras Kaukāza piekrastē (reizi gadā), iespēja daudz ātrāk nekā vidusmēra pilsonim iegūt valsts dzīvokli, iespēja izmantot valsts transportu, iegādāties pārtikas un rūpniecības preces ārpus rindas, speciāla veselības aprūpe – poliklīnikas un slimnīcas. Augstākā līmeņa partijas darbiniekiem bija arī iespējas regulāri doties ārzemju ceļojumos, uzlabot veselību Karlovi Varos vai Varnā.

– Latvijā atšķirībā no Lietuvas pamattautas īpatsvars nekad nav pārsniedzis pusi no komunistu kopskaita. Kā liecina statistika, līdz Gorbačova nākšanai pie varas latviešu daļa partijā pat nedaudz kritusies. Kāpēc tā?

– Viens no galvenajiem faktoriem – migrācija. Piemēram, demobilizējās no armijas un kā partijas biedri te automātiski palika. Otra lieta: kopš Hruščova laikiem, uzņemot partijā, priekšroka tika dota strādniekiem un zemniekiem. 70.–80. gados latviešu īpatsvars samazinās daudzās nozarēs, vairākumā viņi ir tikai lauksaimniecībā, izglītībā (ar tendenci samazināties), kultūrā, mākslā, valsts pārvaldes orgānos. Tās ir nozares, kurās uzņemšanas kvotas bija mazākas. Vienīgais izņēmums bija lauksaimniecība, kas arī izskaidro, kādēļ Atmodas laikā lauku rajonu komunisti bija ļoti aktīvi tās atbalstītāji. Rūpniecībā, transportā, celtniecībā, arī zinātnē latvieši bija mazākumā.

– Bijušais LKP CK pirmais sekretārs Jānis Vagris kādā intervijā saka, ka partijas vai padomju darbs tajos laikos bija profesija.

– Viena lieta būt partijas biedram, cita lieta – partijas darbiniekam, kas taisa karjeru. Viens no otra automātiski neizriet. Abos gadījumos cilvēki savu izvēli izdarīja apzināti. Partijā nevarēja iestāties bez uzaicinājuma. Partijas biedra karte, protams, kaut kādā veidā atvieglināja dzīvi vietējā līmenī, radošajās savienībās, deva iespējas veidot kopējo atmosfēru.

Tomēr partijas karjera jau bija cits līmenis. Pāriet partijas darbā nevienu ar varu nespieda. Iztēlot viņus par nevainīgām avītīm arī nebūtu īsti pareizi. Partijas darbinieki zināja, uz ko gāja, katram bija izvēle. Viņi bija administratori, ierēdņi noteiktas sistēmas ietvaros. Tā bija profesija. Šai administratīvajai darbībai bija savas negatīvās puses, saistītas ar ideoloģiju, ar čekas darbību. Bija jālemj, ko darīt ar sistēmai nevēlamiem cilvēkiem.

– Daudzi bijušie LKP CK lektori, partijas vēstures pasniedzēji drīz vien pārtapa par politologiem, neatkarīgās Latvijas augstskolu mācībspēkiem. Vai bija kāda alternatīva?

– Padomju laika sabiedrisko zinību speciālisti daudzējādā ziņā bija ašāki un fleksiblāki. Viņi bieži vien bija labāk informēti. Zinātniskā komunisma pasniedzējiem bija pieejams daudz vairāk informācijas. Viņi bija lasījuši ārzemju literatūru arī pirms Gorbačova laika. Tā pati Sabiedrisko zinātņu akadēmija Maskavā – ne slikta izglītība tiem laikiem. Protams, dogmatizēta, bet tur bija daudz profesoru ar plašu redzesloku.

Vai toreiz bija iespējas masveidā sūtīt jaunos apmācībām Rietumos? Brauca gan, bet tie bija atsevišķi cilvēki. Šodien ir samērā daudz cilvēku, kas ieguvuši mūsdienīgu un kvalitatīvu izglītību, tomēr šis process prasījis vairāk nekā 20 gadu.

– Kā tikt galā ar vecās sistēmas atstāto ideoloģisko mantojumu? Atkārtoti publicēt «Komunisma melno grāmatu»? Varbūt vairāk prasīt individuālu atklāsmi, nevis bezpersonisku kopatbildību?

– Šī problēma ļoti bieži reducēta uz sodīšanu vai tamlīdzīgi. Man liekas, ka mums vajadzētu domāt, lai šī ideoloģija, domāšana, tas dzīves stils nevarētu atjaunoties. Labi redzams, kas tagad notiek Krievijā, kur atteikšanās no pagātnes nekad nav notikusi, kur Ļeņina pieminekļi stāv kā stāvējuši, kur daudzi lepojas, ka bijuši kompartijas biedri vai strādājuši čekā. Mums ir jāapzinās, ka tā ir bijusi slikta pagātne. Pagātne, kas nav pārvērtēta, vienmēr var atgriezties.

– Izskatās, ka interese par padomju laikiem vairāk tiek kanonizēta vai nu antikomunistiskā noliegumā, vai nekritiskā nostalģijā, ka «nebija nemaz tik slikti».

– Vairāk domāju par tiem cilvēkiem, kam tagad 30 gadu, kuri reāli padomju iekārtā nav dzīvojuši. Viņi tad piedzimuši, bet pašiem nav nekādu reālu atmiņu. Tas nozīmē, ka atkal pēc gadiem 10–20 var sākties šīs iekārtas idealizācija. Vēl jo vairāk tādēļ, ka komunistiskā ideoloģija balstās uz utopiju – sapni par ideālu politisku iekārtu, kurā visas reālās pasaules problēmas tiks atrisinātas. Utopijas – komunistiskas, nacionālistiskas, impēriskas – vienmēr pievelk cilvēkus.

Svarīgi ne tik daudz virspusēji nosodīt un izdalīt konkrētos vainīgos. Svarīgi saprast, kā cilvēki šajā sistēmā darbojās, kā atražoja tādu domāšanu, dzīvesveidu. Ir jāsaprot, kā darbojās totalitārā iekārta un kāpēc tā sliktāka nekā demokrātiskā. Vieglāk ir pateikt: nopublicēsim čekistu vai stukaču sarakstu un tad zināsim, kuri ir tie sliktie.

– Kādus redzat turpmākos soļus šajā virzienā? Skolā, augstskolā, mediju telpā, publiskajā diskursā?

– Labs solis ir tas, ka nodibināta VDK dokumentu izpētes komisija. Tā vismaz par savu mērķi izvirzījusi pētīt, kā šī sistēma darbojās kopumā, kādā veidā pastāvēja tās saites ar kompartiju. Tātad nevis izolēti «čekas maisu» jautājums, bet kā VDK bija ieausta visā administratīvajā un politiskajā tīklā.

Runājot par publisko telpu, domāju, ka stāvoklis nav īpaši labs. Vēsturnieku uzdevums ir rakt un rakt – faktus, dokumentus, liecības. Tālākais vairs nav tikai viņu ziņā. Tas, ko vēsturnieki uzrakuši, būtu jāpastāsta valodā, ko emocionāli uztvertu arī plašāka publika, īpaši jaunieši.

– Nenoliegsim, ka sižeti par Latvijas jaunāko laiku vēsturi parādās mūsu presē, radio, televīzijā, kinolentēs. Vaina kvantitātē vai kvalitātē?

– Raksti bieži vien ir sausi un neinteresanti. Arī ne visiem skolotājiem tas izdodas. Diezgan daudzi raidījumi vai grāmatas vairāk uzrunā tos, kas paši tajā laikā dzīvojuši, bet ne jauniešus. Ja par to laiku raksta cilvēki, kas to laiku zina, tas uzliek kaut kādus ierobežojumus. Mums šķiet, ka daudzas lietas pašas par sevi saprotamas un nav jāskaidro. Tā tas nav.

January 20, 2016 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Rendā piemin Kabiles partizānu grupas kauju

Lai arī Latvijas nacionālie partizāni, kas pēc Otrā pasaules kara ar partizānu kara metodēm cīnījās pret padomju okupācijas varu, vairāku gadu laikā tika sakauti, tie atstājuši nozīmīgas lappuses latviešu tautas vēsturē. Tāpat kā janvāra Barikāžu laiks, tās liecina par drosmi nepadoties pārspēka priekšā un dzimtenes mīlestību. Kuldīgas pusē viena no ievērojamākajām bija Kabiles partizānu grupa, kas pirms 70 gadiem janvāra pirmajā dienā izcīnīja vienu no lielākajām latviešu partizānu kaujām ar padomju varas spēkiem.

January 20, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

KGB arhīvus Krievijā neatslepenos

Krievijā valsts noslēpumu aizsardzības komisija paziņojusi, ka liecības par čekistu darbību kopš 1917.gada nav zaudējušas aktualitāti un to publicēšana var kaitēt Krievijas nacionālai drošībai.

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)


Комиссия по гостайне отказалась рассекречивать архивы КГБ

Дмитрий Евстифеев 19.01.2016   Газета.Ru

Активистам из объединения «Команда 29» отказали в рассекречивании архивов органов госбезопасности СССР. Комиссия по защите государственной тайны заявила, что сведения о работе чекистов с 1917 года «сохраняют актуальность», а их публикация может нанести ущерб нацбезопасности России.

Об итоге кампании за рассекречивание чекистских архивов «Газете.Ru» рассказал представитель «Команды 29» Александр Цыганков. По его словам, после того как петиция за открытие архивов на сайте change.org собрала свыше 50 тыс. подписей, она была направлена в Межведомственную комиссию по защите государственной тайны. И вскоре оттуда пришел ответ.

«В заключении Межведомственной комиссии перечислены сведения о силах и средствах разведывательной, контрразведывательной и оперативно-разыскной деятельности, а также деятельности в области противодействия терроризму органов безопасности за указанный период (1917–1991 годы. — «Газета.Ru»), — говорится в ответе комиссии.


Группа москвичей попросила мэрию не препятствовать перевозу памятника

Дзержинского хотят доставить к «месту прописки»

Прокуратуру и мэрию Москвы попросили разобраться с законностью «переезда» памятника Дзержинскому с Лубянской площади в «Музеон»… 


Эти сведения сохраняют актуальность в настоящее время, поскольку их распространение может нанести ущерб безопасности РФ,и требуют продления сроков засекречивания».

В комиссии подчеркнули, что в архивах нет сведений о репрессиях, которые были рассекречены ранее.

«Заключение не содержит ссылок на материалы, касающиеся массовых репрессий, подлежащие рассекречиванию в соответствии с указом президента от 23 июня 1992 года, — заявили в комиссии. — Возможные попытки использовать заключение для сокрытия информации, относящейся к репрессивной политике советского государства, могут быть обжалованы в установленном порядке».

В «Команде 29» заявили, что ожидали подобного ответа, однако намерены обратиться в суд.

«Чудеса свершаются редко, но мы надеялись, что раз петиция набрала 60 тыс. подписей, то ответ будет не такой скупой, а в комиссии проведут анализ засекреченных документов, — говорит юрист объединения Дарья Сухих. — Планируем оспаривать решение в суде. Ведь для того, чтобы продлить срок засекречивания документов, комиссия должна руководствоваться лишь исключительными обстоятельствами».

Напомним, петицию за рассекречивание «Команда 29» запустила после того, как в марте 2014 года Межведомственная комиссия по защите государственной тайны решила продлить срок засекречивания еще на 30 лет — до 2044 года.


«Газета.Ru» составила список самых успешных выходцев спецслужб и вспомнила нескольких экс-сотрудников, чья карьера сложилась иначе

Хороший и плохой чекисты В День чекиста «Газета.Ru» вспоминает бывших сотрудников спецслужб, чья карьера после Лубянки пошла вверх, и тех, кто оказался в опале у… 


Как указывают активисты, таким образом, до 2044 года гриф «секретно» будет стоять на любых документах, содержащих информацию о разведывательной, контрразведывательной, оперативно-разыскной деятельности, о лицах, сотрудничавших на конфиденциальной основе с органами госбезопасности, о сотрудниках органов госбезопасности, принимавших участие в спецоперациях, и т.д. — список категорий информации из 23 пунктов дает возможность продлить срок секретности практически любого документа, созданного между 1917 и 1991 годами.

Также активисты опасались, что под действие этого решения попадает огромное количество документов, касающихся «Большого террора» 1937–1938 годов, чрезвычайно востребованных историками и родственниками жертв репрессий.

«Сотни тысяч человек, попавших под расстрельные статьи, могут остаться безымянными, несмотря на все усилия потомков узнать о судьбе своей семьи в годы «Большой чистки», — говорится на change.org.

January 20, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Nāk klajā grāmata par Salaspils nometni

Nāk klajā vairāku vēsturnieku veidotā grāmata par Salaspils nometni

http://www.aprinkis.lv/zinas/item/28949-nak-klaja-vairaku-vesturnieku-veidota-gramata-par-salaspils-nometni
Nāk klajā vairāku vēsturnieku veidotā grāmata par Salaspils nometniFoto: arhīvs

13. janvāris, 2016

Starptautiskajā holokausta piemiņas dienā klajā nāks grāmata par Salaspils nometni. Vairāku vēsturnieku veidotā grāmata “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941.-1944.” ļaus katram plašāk ieskatīties tā laika traģiskajos notikumos.

Kopš Otrā pasaules kara beigām līdz pat mūsdienām par Salaspils nometni atklātībā pausti dažādi viedokļi. Tikai pēdējos gados ir tapuši pētījumi, kuros nopietni skaidrota Salaspils nometnes būtība un norises. Tieši tāpēc vēsturnieku Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes jaunā grāmata, kas 27.janvārī tiks prezentēta Latvijas Kara muzejā, sniegs plašāku skaidrojumu par tā laika notikumiem, portālam “Apriņķis.lv” pavēstīja Salaspils pašvaldības pārstāve Lolita Balcerbule.

Viņa arī piebilda, ka šī grāmata, ko izdod izdevniecībā “Lauku avīze” sadarbībā ar Salaspils novada pašvaldību un Latviešu Fondu, stāsta par Salaspils nometnes izveidošanu, pārvaldi, ieslodzītajiem, dienas kārtību, darbu, represijām un nometnes likvidēšanu. Tāpat monogrāfijā arī apkopots daudzveidīgais vēstures dokumentu, atmiņu, kā arī fotomateriālu klāsts.

Salaspils nometnes memoriālais ansamblis, kas radīts vēl padomju gados, ir ievērojamākais vides mākslas, arhitektūras un vēstures objekts Salaspilī. Bet diemžēl no tiem laikiem tas daudzu cilvēku apziņā saglabājies arī kā padomju propagandistu radītais stāsts par notikumiem šajā vietā Otrā pasaules kara laikā. Monogrāfija par Salaspils nometni ir tapusi, lai mītus aizstātu ar iespējami objektīvu skatījumu.

Nelielu ieskatu pētījumā par Salaspils nometni mums sniedz Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Dr. hist. U. Neiburgs:

“Salaspils nometnes būvniecība tika uzsākta 1941. gada oktobrī, kad tās celtniecībā iesaistīja vietējos būvamatniekus, kā arī padomju karagūstekņus un ieslodzītos no Rīgas Centrālcietuma. Sākot ar decembri nometnes galvenais darbaspēks bija ap 1500-1800 no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas deportētie ebreji. No 1942. gada maija Salaspils sāka darboties kā paplašināts policijas cietums (Erweitertes Polizeigefängnis), ar tam pievienotu darba audzināšanas nometni (Arbeitserziehungslager). Tās pastāvēšanas laikā nometnē nonāca ap 1000-2000 darba kavētāju, kuri bija sodīti ar ieslodzījumu ne ilgāk par 56 dienām. Atsevišķas ieslodzīto kategorijas bija kriminālnoziedznieki, prostitūtas utml.

Paplašinātajā policijas cietumā nonākušo lielāka daļa bija politieslodzītie, kas te atradās drošības ieslodzījumā(schutzhaft) līdz kara beigām, un viņu ātrāka atbrīvošana notika tikai atsevišķos gadījumos. Liela daļa no viņiem bija apcietināti par sadarbību ar padomju okupācijas režīmu 1940.-1941. gadā. Politieslodzīto vidū bija arī vairāk nekā 100 latviešu un arī poļu nacionālās pretošanās kustības dalībnieku, t.sk. Latvijas Centrālās padomes locekļi Konstantīns Čakste, Bruno Kalniņš, Ludvigs Sēja un citi. Visu politieslodzīto kopskaits nometnes pastāvēšanas laikā varēja sasniegt 5000-6000 cilvēku.

Sākot ar 1943. gada decembri, lielāko daļu no viņiem nosūtīja uz Štuthofu un citām koncentrācijas nometnēm nacistu okupētajā Polijā un Vācijā.
1943. gada februārī – aprīlī Salaspilī nonāca vismaz 4500 cilvēku no Baltkrievijas, kuri bija arestēti pretpartizānu apkarošanas akcijas “Ziemas burvība” (Winterzauber) laikā. 1943. gada augustā – septembrī uz Salaspili atveda 3284 personas, kas bija arestētas piespiedu darbaspēka akcijas “Vasaras ceļojums” (Sommerreise) laikā Latgalē. Abās šajās akcijā uz Salaspili atvestos darba spējīgos vīriešus un sievietes nosūtīja darbos uz Vāciju. Vismaz 2741 bērnu nodeva lauksaimniekiem Rīgas novada pagastos un aizbildņu ģimenēm. Daļa bērnu nonāca Rīgas Svētās Trijādības – Sergija sieviešu klosterī, kā arī tika nosūtīti uz bērnu namiem Bulduros un Saulkrastos.

1942./1943. gada mijā Salaspilī izveidoja “speciālu nodaļu igauņiem, latviešiem un lietuviešiem, kurus notiesājušas SS un policijas tiesas” (besondere Abteilung für SS- und polizeigerichtlich verurteilte Esten, Letten und Litauer), un sākot ar 1943. gada pavasari nometnē sodu izcieta baltiešu policijas bataljonu karavīri un latviešu, igauņu, kā arī citu tautību leģionāri, kuri bija notiesāti par dažādiem pārkāpumiem uz laiku, ilgāku par 3 mēnešiem. Īslaicīgi Salaspilī atradās lietuviešu ģenerālis Pāvils Plehavičus ar sava štāba virsniekiem, kopskaitā ap 50 cilvēku. 1944. gada vasarā – rudenī ap 2000 no Salaspilī ieslodzītajām militārpersonām iesaistīja vairākos armijas soda un būvbataljonos.

Precīzu Salaspilī ieslodzīto un bojā gājušo personu kopskaitu neļauj noteikt apcietināto personu reģistra trūkums, jo to kartotēka ir iznīcināta un nav saglabājusies līdz mūsdienām. Tāpēc tikai aptuveni ir iespējams konstatēt, ka dažādos laikos Salaspilī bija ieslodzīti ap 17 000-18 000 cilvēku, no kuriem ap 8000 – 9000 bija speciālās akcijās pārvietotas personas, kas Salaspilī uzturējās īslaicīgi un vēlāk tika nosūtītas citur. Līdz 1942. gada jūlijam – augustam ap 1000 ārzemju ebreju mira Salaspilī smago dzīves un darba apstākļu, necilvēcīgo miesas un nāves sodu dēļ. Saskaņā ar bijušā Salaspils nometnes ieslodzītā Artura Neparta (bija nodarbināts nometnes kancelejā, t.sk. atbildēja par ieslodzīto statistiku) aprēķiniem, nometnes pastāvēšanas laikā 100 politieslodzītos nošāva 1943. gada 5./6.maija naktī pēc viņu pārvešanas uz Rīgas Centrālcietumu, 400-500 mira no slimībām, ap 25 nošāva par gatavošanos bēgt vai bēgšanas laikā, 100-150 cilvēku mira no necilvēcīgiem sodiem, bet vairāki simti novārgušo bērnu mira no tīfa, dizentērijas un citām epidēmijām un slimībām, kas bija izplatījušās Salaspilī. Tāpēc ļoti aptuveni var pieņemt, ka Salaspils nometnē bojā gājušo skaits sasniedza vismaz 2000 cilvēku.

Ja raksta par Salaspils nometni, tad to parasti/visbiežāk dēvē par “koncentrācijas nometni”. Latviešu valodā šis apzīmējums nav tik neparasts, kad norobežotas, apsargātas nometnes, kurā lielā skaitā tiek ievietoti civiliedzīvotāji vai militārpersonas, mēdz dēvēt par koncentrācijas nometnēm. Tā, piemēram,1934./1935. gadā Liepājā izveidoto nometni, kurā Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms ievietoja savus pretiniekus, sauca par koncentrācijas nometni.

Tad arī nepārsteidz, kad, vācu okupācijai sākoties, Latvijas teritorijā izveidoja dažādas ieslodzījuma vietas/nometnes, latvieši tās visas sāka saukt par koncentrācijas nometnēm. Pat dažas nometnes oficiālā vācu pārvaldes sarakstē dēvēja par koncentrācijas nometnēm, kā, piemēram, Liepājas un Madonas nometnes: Konzentrationslager Libau, Konzentrationslager Modohn. Saprotams, ka arī par Salaspili runāja kā par koncentrācijas nometni, un pat vācu pārvaldes sarakstē sāka šis apzīmējums ieviesties. Lai novērstu vārda “koncentrācijas nometne” nepiemērotu lietošanu, tad no SS pārvaldes puses vēlāk tika skaidri noteikts, ka koncentrācijas nometnes ir tikai tās un tikai tās drīkst par tādām saukties, kas ir pakļautas SS saimniecības Galvenās pārvaldes D apakšpārvaldei. Salaspils tādā statusā nebija, bet tas nenozīmēja, ka sabiedrībā ārpus vācu pārvaldes tādu apzīmējumu “koncentrācijas nometne” nelietoja.

Salaspils būtībā bija “speciāla” nometne, jo tā sastāvēja no trim atsevišķām daļām: to izveidoja kā “paplašinātu policijas cietumu” (Erweitertes Polizeigefängnis), kam 1942. gada vasarā pievienoja “darba audzināšanas nometni”(Arbeitserziehungslager). Tā vācu pārvaldes oficiālaja sarakstē uz Salaspils oficiālajām veidlapām rakstījaErweitertes Polizeigefängnis und Arbeitserziehungslager. 1942. gada beigās/1943. gada sākumā noteica, ka Salaspilī vēl izveidojama (tai pievienojama) “Speciāla nodaļa igauņiem, latviešiem un lietuviešiem, kurus notiesājušas SS un policijas tiesas” (besondere Abteilungfür SS – und polizeigerichtlichverurteilte Esten, Letten und Litauer), kaut šīs jaunās struktūras nosaukumu neietilpināja Salaspils oficiālajā pārvaldes apzīmējumā.

Zinātniskā darbā mēs Salaspils nometnes apzīmēšanai nevaram lietot sabiedrībā populāro “koncentrācijas nometnes” apzīmējumu, jo mēs rakstām par vācu okupācijas laiku, kurā apzīmējums “koncentrācijas nometne” vācu dažādo represīvo nometņu sistēmā bija attiecināms (rezervēts) tikai uz viena vienīga tipa nometnēm. Tāpat apstāklis, ka Salaspils nebija tikai viena atsevišķa tipa nometne, bet sastāvēja no trim dažādām struktūrām, liek mums šim darbam izvēlēties neitrālo apzīmējumu “Salaspils nometne”, nepretendējot uz kādas no šo trīs nometņu tipu prioritāti, Tomēr, ja apstākļi prasīs kaut ko precizēt, tuvāk izskaidrot, tad arī lietosim situācijai atbilstošāko specifisko Salaspils nometnes daļas tipoloģisko apzīmējumu.

Tāpat uz Salaspili nav attiecināms “nāves nometnes” apzīmējums. Zinātniskajā literatūrā par nāves nometnēm apzīmē tās koncentrācijas nometnes, kurās notika sistemātiska, masveidīga, industriālās formās izvesta nometnē ieslodzīto vai uz nometni atvestu personu slepkavošana. Ja paskatāmies uz Salaspili, tad nevienā šīs nometnes pastāvēšanas posmiem, sākot ar 1941. gada beigām, cilvēki tajā netika ieslodzīti, lai viņus tur nogalinātu vai citādi iznīcinātu, kas ir pamats, lai kādu nometni, atšķirībā no citām, sauktu par “nāves nometni””.

January 19, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Aprit 75 gadi kopš pirmajiem čekas nošautajiem Rīgā

Melna gadadiena – aprit 75 gadi kopš pirmajiem čekas nošautajiem Rīgā


 Foto - Karīna Miezāja

Foto – Karīna Miezāja

Šī gada 15. janvārī aprit 75 gadi, kopš Latvijā Padomju Savienības okupācijas varas galvenais represīvais orgāns – čeka – veica pirmos politiski motivētos Latvijas pilsoņu nāvessodus, LA.lv uzzināja Okupācijas muzejā.

1941. gada 15. janvārī parakstīti desmit akti par nāves soda izpildi. Nošaušana notika čekas galvenajā ēkā Rīgā, Brīvības ielā 61 ierīkotajā šautuvē.

Līdz šim zināms, ka 1941.gadā no janvāra līdz jūnija beigām Rīgā čekisti izpildījuši nāvessodus 285 cilvēkiem. 186 cilvēku mirstīgās atliekas tika atrastas Baltezerā, Babītē, Dreiliņos un Ulbrokā, bet 99 cilvēki nošauti Rīgas Centrālcietumā un apraksti 4.korpusa pagalmā, pastāstīja Okupācijas muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste Līga Strazda.

Pēc fotogrāfijām, kas uzņemtas 1941. gada vasarā vai rudenī, var noprast, ka čekā ierīkotās šautuves sienas bijušas izklātas ar koka apšuvumu, kam pāri pārvilkts melns, gumijots audums. Grīdā bija ierīkota noteka asinīm, kuras pēc nāves soda izpildes aizskaloja. Lai slāpētu šāvienu troksni, šautuves durvis no abām pusēm bija trīskārtīgi polsterētas ar filcu un pārvilktas ar dermatīnu. Nogalināto cilvēku mirstīgās atliekas ielika kravas automašīnā, kas stāvēja līdzās šautuvei ierīkotajā garāžā. Nošautos aizveda un apraka mežos. Lielu daļu šo apbedījuma vietu kara laikā atrada un mirušos pārapbedīja. 1941.gada jūlijā šautuvē atrada ap 240 izšautas patronu čaulītes un 94 šāvienu pēdas sienās un griestos.

Latvijā kopumā pirmajā padomju okupācijas periodā nošauti 400 cilvēku. Tomēr noziegumu izpēte pilnībā vēl nav notikusi, tāpēc skaitlis vēl varētu tikt precizēts.
Pašlaik ēkā Brīvības ielā 61 var apskatīt Latvijas Okupācijas muzeja veidoto izstādi par čeku un kopā ar gidu iziet ekskursijā pa ēkas telpām, tai skaitā, apskatīt šautuves vietu. Pērn Latvijas Okupācijas muzejs sadarbībā ar Latvijas Institūtu izveidoja virtuālu izstādi “Izstaigā stūra māju”, kurā fiksēti ēkas iekšskati un ārskati, kādi patlaban vairs nav ieraugāmi.

Paralēli apmeklētāju uzņemšanai muzeja veidotajā izstādē, pateicoties Kultūras ministrijas atbalstam, muzejs nodarbina arī vēsturnieku, kas veic 1941.gadā okupācijas varas (čekas) veikto represiju izpēti, stāsta Strazda: “Ir izdevies noskaidrot faktus, kas līdz pat nesenam laikam vēsturniekiem bija nezināmi. Tomēr lielāko izpētes darbu prasa nošauto, bet līdz mūsdienām neidentificēto čekas upuru personību noskaidrošana.”

1941. gada 15. janvārī čekā nošautie:

– Fadejs Bernarčiks (1912)
– Pēteris Dāvis (1901)
– Laimonis Donis (1916)
– Ādolfs Jozeps (1895)
– Arvīds Levans (1916)
– Augusts Nuķis (1892)
– Aleksandrs Paškovskis (1901)
– Artūrs Rekšāns (1900)
– Jēkabs Silarājs (1898)
– Sigizmunds Vasiļevskis (1902).

January 14, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: