gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Mūsu dzimtene mums ir svēts mantojums

Guntis Kalme

kalme-lestene-20151223

Kurzemes Ziemassvētku kauju atcerē 2015.gada 23. decembrī Lestenes dievnamā

Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu

1 Moz. 2, 15.

Svēts mantojums
Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai,
Un svētīts tas, kurš drošs par viņu krīt,
Lai mūžu mūžos zelt un plaukt Dievs ļauj tai

L.Breikšs

Mūsu dzimtene mums ir svēts mantojums trīskārt:

  1. jo tā ir mums piešķirta no Dieva, kurš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu (Ap.d. 17, 26-7). Tāpēc latviešu nāciju apliecinošākajā dziesmā – valsts himnā, lepni dziedam: Dievs, svētī Latviju!
  2. Jo mūsu iepriekšējās paaudzes, atbilstoši Dieva pavēlētajam uzdevumam mums uzticēto teritoriju kopt, ir gadsimtiem šo zemi kopuši, veidojuši un atstājuši mums, nākamajām paaudzēm, mantojumā kā tautas kopkapitālu, kas nodrošina mūsu dzīvi šodien. Mūsu uzdevums savukārt ir to vēl izkoptāku un labāk sargātu atstāt mantojumā bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem, t.i., – savējiem.
  3. Jo mūsu tautas karavīri šo zemi ir sargājuši, par to lējuši asinis un krituši neskaitāmos karos. Upurējot savas dzīvības, viņi ir pilnā mērā piepildījuši Dieva pavēli sargāt mums uzticēto zemi. Viņi apliecināja savu piederību Dieva pavēlei pēc augstākās – pašuzupurēšanās mērauklas.

Ar to viņu nestais upuris ir kļuvis negrozāms, neatsaucams, nemanipulējams. Mēs varam vien godbijībā tā priekšā noliekt galvas un censties pārmantot viņu aizstāvētās vērtības. Tādēļ uzticīga sekošana vērtībām, par kurām viņi cīnījušies, ir tas mantojuma dokuments, “testaments”, kas apliecina mūsu piederību Dzimtenei. Tāpēc mums ikvienam ir pienākums sargāt katru Latvijas metru. Nekas nevar atcelt Dzimtenes neatdodamību, tās neizpārdodamību. Nevienam nav tiesību to izdāļāt, iztirgot vai atļaut okupēt – dažādi līgumi šādu iztirgošanu varbūt var padarīt juridiski legālu, bet ne morāli leģitīmu.

Mums ir dramatiska vēstures pieredze, no kuras vajadzētu mācīties. 1940.g.17.jūnijā K.Ulmanis sacīja: Mūsu zemē ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu, kas izriet no draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Vēlos, ka iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību.[1] Lieki atgādināt, kādas šausmas sekoja. Ne tikai Baigais gads, bet arī tūkstošiem ienākušo militāro un pēc kara – vairāk kā 900 000 civilokupantu. Tieši šīs svešu kultūru pārstāvošās migrantu masas bija (un joprojām ir) galvenais okupācijas spēks, kas aizņēma latviešu tautai piederošo zemi. Armija bija tikai instruments, kas deva tiem iespēju ierasties.

Arī K.Ulmaņa pavēlei palikt savās vietās bija dramatiskas sekas. Lai tā ir mūsu šodienas vēstures mācību stunda: ar radikālu ļaunumu nav iespējamas nekādas vienošanās, ne diplomātiskas, ne arī kādas citas. Sākt dialogu ar to nozīmē zaudēt visu.

Tikai trīs gadus pēc K.Ulmaņa pavēles atvērt robežu, latviešu leģionāriem un nacionālajiem partizāniem nācās nesamērīgi dārgi, ar savām asinīm un dzīvībām, maksāt par centieniem atgūt katru Latvijas zemes metru. Tas neizdevās un joprojām nav izdevies, ienākušie okupanti joprojām ir šeit – mēs to pieredzam gan ikdienā, gan katru gadu 9.maijā.

Bet ne tikai no vēstures varam mācīties. Arī no tagadnes. Parasti tiek radīts priekšstats, ka mūsu atrašanās Eiropas provincē ir ģeopolitisku un kultūras trūkums, jo kamēr pie mums atnāk tās sasniegumi, jaunievedumi, reformas, paiet ilgs laiks, un tas rada atpalicības, mazvērtības sajūtu.

Gudrība ir prasme izmantot jebkurus apstākļus sev par labu. Vai tam, ka atrodamies Eiropas provincē varētu būt arī kāda priekšrocība?

Jā, jo tā mums ir dota iespēja mācīties no viņu, ne savām kļūdām. Mums vajadzētu skatīt Eiropu ne tikai kā sasniegumu banku, bet arī kā ideju un norišu poligonu un analizēt tur notiekošo, nevis nekritiski atdarināt un ciest viņu bezatbildības un kļūdu sekas.

Atrašanās Eiropas nomalē dod laika rezervi, lai spētu gaidāmajām norisēm atbilstoši sagatavoties. Tas nozīmē vispirms saprast notiekošo no pamatvērtību pozīcijām. Pamatvērtības, kā tas ietverts jau jēdzienā, ir tās, kas ir fundamentālas mūsu esībai.

Eiropas kristīgās kultūras ietvarā viena no pamatvērtībām ir cilvēka dzīvība. To esam mantojuši no kristīgās ticības, kas vēsta, ka cilvēks ir veidots pēc paša Radītāja tēla, ka Dieva dēls Kristus redzēja cilvēku tik vērtīgu, ka nekavējās par to savu dzīvību nodot.

Citās civilizācijās, kas veidojušās uz citu reliģiju pamata, cilvēka dzīvībai nav šādas vērtības[2]. Tas, kas mums ir vērtība, nav un nevar būt tāds viņiem, jo tiem ir citi vērtību avoti un, līdz ar to arī citi, ar mūsu civilizācijas vērtību sistēmu nesaskanīgi noteikumi. Viņi gan labprāt izmanto mūsu civilizācijas labumus, privilēģijas, sasniegumus, bet nepieņem vērtību sistēmu. Ir lētticīgi domāt, ka pretējas lietas ir apvienojamas, integrējamas. Turklāt pretējas nenozīmē tikai –atšķirīgas. Pretējs labajam ir nevis citāds labais, bet gan ļaunais.

Tagad mēs zinām (un par to esam maksājuši ļoti dārgi), ka “diplomātiskas vienošanās”, uz kuru pamata mūsu zemē tiek atļauts ienākt svešas civilizācijas pārstāvjiem, nozīmē mūsu zemes un tautas izpostīšanu, – jo viņiem šī zeme nav svēts mantojums, bet tikai izmantojams resurss.

Vispārzināma ir atziņa, ka vēsture atkārtojas. Tomēr katram laikmetam ir savs karošanas veids. Jaunie – demogrāfiskie okupanti ienāk bez formām un ieročiem.[3] Ar šo demogrāfisko karu iesākas Eiropas pamatnāciju pakāpeniska, bet konsekventa izspiešana no teritorijām, kuras tās ir gadsimtiem kopušas, pārmantojušas un sargājušas. Tas notiek ar atsevišķu amatpersonu patvaļīgi izprastām un īstenotām pilnvarām. Notiek politiskā absurda teātris – brīdī, kad Eiropā tautas pauž vēlmi aizstāvēt savu zemi, to demokrātiski paustie uzskati tiek ignorēti, aizbildinoties tieši ar demokrātijas vērtībām. Ar pseidohumāniem saukļiem par kaut kādu abstraktu solidaritāti tiek apspiests pats demokrātijas nesējs – tauta.

Mums atkal ir pavēlēts atvērt robežas – ielaist mūsu zemē gandrīz ikvienu, kurš te vēlas iemitināties un mums liek uz sava rēķina vēl par viņu rūpēties. Atkal mūsu tautai ir atņemta iespēja aizstāvēt savu zemi un savējos.

Šodien vairs nevaram izmantot pagātnes cīņu militāro pieredzi pilnā apmērā, jo kara forma ir cita. Šodien mums jau ir jācīnās par pašu iespēju cīnīties. Tāpēc svarīgāk kā jebkad agrāk ir paturēt vērā mūsu leģionāru cīņu morālo piemēru, ka par savu dzimteni ir jācīnās vienmēr – grūtos, ļoti grūtos un neiespējamos apstākļos. Lai viņu upuri mums atgādina, cik vērtīga ir Latvija un kas par to ir maksāts.

Ziemassvētki ir klusi, skaisti un priecīgi svētki, jo “Kristus ir nācis, pestīt mūs sācis.”[4] Tā nebija 1944.gada ziemā. Tikai pārlasot kauju aprakstus vien un kaut attāli cenšoties iedomāties notikušo, nodreb sirds un iekšā viss sažņaudzas. Pēc senas kristīgas tradīcijas Jēzus dzimšanas dienā tika pārtrauktas cīņas un kari, jo šai naktī “Kristus ir dzimis, viss ienaids rimis.” Ja kāds uzdrīkstējās uzsākt vai turpināt karu, tas tika pamatoti uzskatīts par barbaru, par tādu, kurš tīši un patvaļīgi ir šķērsojis robežu, kas šķir cilvēku no dzīvnieka.

Ja Kristīgā Baznīca svin šo dienu kā pasaules Gaismas piedzimšanu, tad Staļina impērija to atzīmēja ar plaši organizētu cilvēku izkaušanu abpus frontes līnijām. Daudziem tie bija beidzamie Ziemassvētki viņu mūžā. Tā nebija “klusa nakts, svēta nakts.” Tā bija baisa nakts un šausmīgas dienas, kad nakts dabisko klusumu un mieru pārtrauca lielgabalu šāvienu troksnis un granātu sprādzieni, mirstošo vaidi un ievainoto saucieni pēc palīdzības.

Ziemassvētki kā Kristus dzimšanas diena ir sākums Viņa mūžam, kura nozīmi izsaka Viņa paša un Viņa apustuļa vārdi: „Es esmu pasaules Gaisma,” (Jņ 8, 12) „Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus” (1. Jņ 3,8), „Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību” (Jņ 18:37).

Patiesība par Ziemassvētkos dzimušo Pestītāju ir vienlaikus arī patiesība par mums pašiem kā Viņa atpestītiem, atbrīvotiem – no grēka, ļaunuma un mūžīgās nāves. Kristus sacītais: „Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ 8, 31-32) māca mūs stāvēt pretī savam un citu grēcīgumam, pašam ļaunumam kā tādam un pēcgalā mūs arī atpestī no tā. Patiesība par Ziemassvētku naktī dzimušo Jēzus bērnu dara mūs stiprus un brīvus.

Ziemassvētku kaujas ir aizdunējušas. Mūsu leģionārus Sarkanarmijas pārspēks nesalauza. Kurzemes cietoksnis palika kaujās neieņemts. Lai arī okupācijas tumsa nolaidās pār mūsu zemi un tautu gadu desmitiem ilgi, taču Dieva mums dotās un uzturētās brīves alkas tā nespēja pārmākt.

„Kādreiz uzausīs uzvaras diena, kādreiz sabruks šis sarkanais drauds” – tā dziedāja leģionāri. Šodien šo dziesmu vairs nevajag dziedāt ar ilgām, jo gaidītais ir piepildījies. Tā dēļ bija vērts cīnīties. Tā dēļ arī šodien jāturpina cīnīties – vienalga, pret kādu pretinieku – konvencionālu, hibrīdveida vai demogrāfisku. Lai Kristus miera un mīlestības vēsts varētu aizvien no jauna skanēt pilīs un būdiņās, kādiem aizvien ir jāsargā mūsu zemes fiziskā un kādiem – tās garīgā, vērtībtelpa.

„Ziemassvētku kaujas” – ir traģiska pretruna. Nu tā ir atrisināta. Dievs ir uzvarējis. Mūsu acu priekšā sabruka „Ļaunuma impērija” un atjaunojās Latvijas valsts. Nesprāgst vairs šāviņi, nebirst no debesīm bumbas, bet skanēs „klusa nakts, svēta nakts”, jo „Kristus ir dzimis, viss ienaids rimis.”

Ziemassvētku mīlestības un patiesības vēsts saka, ka, lai arī pasaulē ir un vēl būs ļaunums, taču tas neuzveica un neuzveiks patiesību un taisnību. Jo galu galā vienmēr uzvar un uzvarēs Dievs – visas patiesības, taisnības un mīlestības iemiesojums.

[1] http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/10314-ko-sacija-valsts-prezidents-karlis-ulmanis-1940-gada-17-junija

[2] http://www.delfi.lv/news/arzemes/daesh-atlavusi-gustekniem-izoperet-organus-pat-ja-vini-rezultata-mirst.d?id=46881267 Par to liecina arī piem., t.s. cilvēku vairogu izmantošana karadarbībā.

[3] Mums ir „jauns izaicinājums – bēgļi, kas gan ne vienmēr ir bēgļi. Tas ir milzu riska faktors, kura apmērus mēs nespējam apjaust.” Edvīns Inkēns, http://nra.lv/latvija/159127-edvins-inkens-krievijai-jasaprot-kodolieroci-nav-tikai-viniem.htm . Latvijai viņi faktiski nozīmē vienas – nepārvarētās komunistu režīma okupācijas papildināšana ar jaunu.

[4] Dziesmu grāmata latviešiem tēvzemē un svešumā, Latviešu evaņģēliski luteriskās Baznīcas Amerikā apgāds un Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas izdevniecība, Pieksämäki, 1992., 23. dziesma “Ak tu priecīga.”

January 4, 2016 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: