gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Padomju kažoku pārvilcēji – kā tas notika

Foto

PIETIEK 06.01.2016.


Palasot vecas avīzes, brīžam uzmācas sirreālas sajūtas – cilvēki, ko mēs tagad pazīstam kā lielus neatkarīgās Latvijas patriotus, vēl nemaz ne tik sen runāja kaut ko pilnīgi pretēju. Taču, mainoties konjunktūrai, viņi veikli un eleganti pārmeta kažoku uz otru pusi. Un tas viss sākās 1985. gadā – sākumā paklusām un pamazām, tad – aizvien straujāk un straujāk, vēl pēc tam – jau ar īstas lavīnas efektu. Gan par īstajiem disidentiem, gan par veikliem kažoku pārvilcējiem stāsta šis fragments no trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005. (Attēlā – students Jānis Dūklavs saņem kompartijas biedra karti.)

Gorbunova evolūcija

Ir lietas, ko cilvēki neaizmirst – lai cik aizrautīfgi kaismīgais nacionālis Pēteris Tabūns no jau neatkarīgās Latvijas Saeimas tribīnes runātu par nekrietnajiem okupantiem, vienmēr atradīsies kāds preses izdevums vai sabiedriskais darbinieks, kas atgādinās, ka „Pēteris Tabūns ir tas pats cilvēks ar patīkamo balsi, kas 7. novembra un 1. maija demonstrāciju laikā Daugavmalā vēstīja: „Slava padomju tautai – komunisma cēlājai! Slava KP – mūsu uzvaru kaldinātājai!” un tā tālāk. Tagad „Daugavmalas svilpotājs svilpo pavisam citu dziesmu”. Tomēr agrākā „dziedātprieka degsme” nav zudusi”!

Taču zināmākais piemērs, kā no sarkana pārkrāsoties par sarkanbaltsarkanu, protams, ir bijušais Latvijas kompartijas Centrālkomitejas ideoloģiskais sekretārs Anatolijs Gorbunovs. Līdz 1988. gadam viņš bez mazākās aiztures runāja par marksisma – ļeņinisma lomu padomju pilsoņu dzīvē, bet tad zibenīgi kļuva par Latvijas neatkarības cīnītāju un tās Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju, kas pieņēma Neatkarības deklarāciju. Apbrīnojamas pārmaiņas, ja palūkojamies, ko A. Gorbunovs runāja īsi pirms tam.

Tā vēl tikai 1988. gadā, tiekoties ar vēlētājiem kādā karaspēka daļā, viņš izteica savas domas par 1940. gada notikumiem. Proti: ja reiz būtu notikusi okupācija, tad taču toreizējais prezidents Kārlis Ulmanis būtu kaut ar pušplēstu vārdu ieminējies kādā dokumentā. Taču tas nav noticis, tādēļ par okupāciju nevarot būt ne runas…

A. Gorbunova 1987. gadā teiktā uzruna par godu padomju varas atjaunošanas gadadienai vispār var kalpot par tipisku piemēru, kā komunistiskā iekārta interpretēja 1940. un 1941. gada notikumus Latvijā: „Pirmās pārmaiņas notika laikā, kad tiem, kuriem bija atņemta politiskā vara, ekonomiskā kundzība un kuriem tādēļ jaunā kārtība nepatika, nikni pretojās, palīgā aicinot visreakcionārākos spēkus. Un, kad pie starptautiskā apvāršņa sāka mākties tumši mākoņi, tautas varas ienaidniekiem tie likās kā dieva dāvana. Bijušie zemes un māju īpašnieki, aizsargi un buržuāziskās armijas virsnieki, nacionālistu biedrību locekļi un nacistu maksas aģenti visus savus nākotnes plānus saistīja ar karu.”

Savukārt nākotnē biedrs Gorbunovs raudzījās ar neslēptu optimismu: „Nešaubos, ka jaunatne būs gudrāka un labāka par mums, ka tā būs drosmīgāka. Jaunie būs īsti pionieri, kas meklēs visu jauno un turpinās revolucionārās tradīcijas. (..) Mums jāapgūst ļeņiniskā metodoloģija pieejā un argumentācijā. Ir jāstudē Ļeņina grāmatas. Šodien tas ir īpaši nepieciešams.”

Tas gan viss ir nieks salīdzinājumā pārdomām, ko Anatolijs Valerjanovičs pauda 1987. gada sākumā laikrakstā Literatūra un Māksla, kur aizrādīja, ka varbūt tomēr rakstniekiem un publicistiem nevajadzētu pārlieku aizrauties ar Staļina laiku represiju aprakstīšanu: „Mūsu rakstnieki ar pārāk vieglu roku publicistikā ķeras klāt pie mūsu tautas un republikas nesenās pagātnes, ļoti sarežģīto un nebūt ne viennozīmīgo vēstures mezglojumu, atsevišķu faktu un notikumu izvērtēšanas it kā šodienas atklātuma un taisnīguma garā, patiesības vārdā. (..) Katra mākslas parādība, katra rakstnieka daiļrade ir jāredz un jāvērtē konkrētā vēsturiskā, kultūrpolitiskā, kultūrideoloģiskā kontekstā. Galvenais šeit ir un paliek kritēriji, stingra marksistiska pozīcija.”

Tepat A. Gorbunovs izteica arī savas domas valodu jautājumā un sabāra Literatūras un Mākslas līdzstrādnieku Ainaru Meieru, kurš kādā rakstā bija atļāvies norādīt, ka diez vai par internacionālistiem var saukt cilvēkus, kas gadiem ilgi dzīvo nacionālā republikā, bet prot tikai vienu valodu. „Vai tā nav klaji ciniska ļeņiniskās nacionālās politikas principu sagrozīšana?” reaģējot uz šo „izlēcienu”, sekojošā publikācijā šķendējās LKP CK sekretārs, uzsverot, ka A. Meiera replika esot bijusi „ideoloģiska kļūda, kas jau tagad ļoti negatīvi rezonējusi lielā sabiedrības daļā.”

Pašam A. Gorbunovam tolaik bija konkrēts viedoklis šajā jautājumā: „Es kategoriski iebilstu pret to, ka priekšplānā tiek izvirzīta prasība pēc latviešu valodas prioritātes visās republikas sabiedriskās dzīves aprisēs, tās pretnostatījumu krievu valodai.” Tiesa, vēlāk gan atklājās, ka kritisko rakstu īstenībā nemaz nebija rakstījis pats A. Gorbunovs, bet gan sarūpējis LKP CK otrais sekretārs V. Soboļevs un „gādīgi” palicis A. Gorbunovam parakstīšanai. Tā arī Cīņā tas tika nodrukāts kā A. Gorbunova garadarbs, par ko viņš pats vēlāk nemaz nebija priecīgs un, gods kam gods, publiski atvainojās A. Meieram. Tiesa, tas gan notika jau Atmodas laikā. Par labu A. Gorbunovam šajā incidentā liecina arī tas, ka kompartijas funkcionārs iestājās par to, lai žurnālists netiktu atlaists no darba.

Šķietami paradoksāli, taču jau pēc gada, kā vēlāk atcerējās toreizējais avīzes Sovetskaja Molodjož galvenais redaktors Aleksandrs Bļinovs, tas pats A. Gorbunovs, kurš līdz tam centrālo laikrakstu iknedēļas sapulces bija vadījis tikai krievu valodā, pēkšņi vienā dienā pārgāja uz latviešu valodu. „Es viņam vienreiz jautāju: sak’, kā tad tā, vakar jūs runājāt krieviski, šodien jau latviski, kas par lietu? Uz ko viņš atbildēja: „Latviešu valoda ir mūsu valsts valoda,”” daudzus gadus vēlāk atmiņās dalījās A. Bļinovs.

Par to, ka ne vienam vien Tautas frontes aktīvistam A. Gorbunova „kažoka mešanas” politika diez ko negāja pie sirds un īpašas uzticības nesenajam kompartijas sekretāram nebija, liecina arī bijušā LTF priekšsēdētāja un Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja vietnieka Daiņa Īvāna memuāri. Lūk, kā viņš apraksta LTF aktīva sadarbību ar A. Gorbunovu 1990. gadā, kad visa šī kompānija jau bija ievēlēta Augstākajā Padomē: „Neraugoties uz deklaratīvās politikas unisonu, sirds dziļumos mēs viņam neuzticējāmies. LTF „sešinieka” regulārajās kopējās apspriedēs mēs nereti lēmām, ko teikt, par ko un kā runāt Gorbunova klātbūtnē. Arī praktiskā Augstākās Padomes politika tapa ārpus tās vadītāja kabineta sienām.”

Šāda neuzticība liekas visai loģiska, jo no tiem pašiem D. Īvāna memuāriem varam uzzināt, kā tad A. Gorbunovs 1990. gada pavasarī iekļuva pēdējā Augstākās Padomes sastāvā caur LTF vēlēšanu sarakstu. Vispirms viņš piekritis iet uz vēlēšanām kopā ar LTF, taču pēdējā brīdī atkal sācis svārstīties, acīmredzot baidoties nodedzināt aiz sevis visus tiltus. „Galvenā prasība LTF kandidātiem bija viņu gatavība balsot par neatkarības deklarāciju. Un tomēr pēc kandidātu saraksta nodošanas Padomju Jaunatnes redakcijā, jau vēlā pēcpusdienā vēlēšanu komisijas vadītājs mani sameklēja mājās. Gorbunovs ar prezidija sekretāra starpniecību bija paziņojis, ka esot pārdomājis. Lai viņa parakstu atsaucot. Ja nu LTF vēlēšanās neuzvar, viņam nebūšot izredžu tikt ievēlētam atbildīgā amatā,” vēsta D. Īvāns.

Principā A. Gorbunovam visu atlikušo mūžu vajadzētu būt D. Īvānam pateicīgam, jo tieši pēdējā lēmums nekādas izmaiņas sarakstā pēdējā brīdī neveikt (sak, pateiksim, ka avīze jau bija salikta un tehnisku iemeslu dēļ neko vairs nevarēja mainīt) bija tas, kas bijušajam LKP CK sekretāram ļāva palikt politikā arī neatkarības gados. Nebūtu Tautas frontes vadība viņu atbalstījusi, kas zina, vai turpmākajā desmitgadē mēs par tādu A. Gorbunovu būtu ko dzirdējuši…

Jāteic gan, ka vēlāko gadu politiķi, kuriem ir nācies strādāt kopā ar A. Gorbunovu, uz viņa pārkrāsošanos vienmēr ir raudzījušies ar vieglu ironiju. „Cilvēks ir pieradis svārstīties kopā ar ģenerālo līniju. Kāda ģenerālā līnija ņēma virsroku, bija skaidrs. Un nebija arī nekādu šaubu, ka viņš var iedurt mugurā,” tā vēlāk viņu raksturoja nākamais Saeimas deputāts Boriss Cilēvičs. Līdzīgas domas pauda arī pēdējais Latvijas kompartijas vadonis Alfrēds Rubiks: „Īstenībā Gorbunovam nav nekādu uzskatu. Sociālisms viņam deva iespēju virzīties pa karjeras kāpnēm uz augšu, bet viņš to nenovērtēja. Nāca jauna vara un solīja jaunus labumus, un Gorbunovs pieslējās jaunajai varai.” Savukārt Gorbunova partijas biedrs noLatvijas ceļa laikiem Andrejs Panteļējevs kādā intervijā bija diplomātiskāks, bet varbūt arī ironiskāks: „Zināmā mērā Gorbunovs simbolizē tīri latvisku evolūciju, vismaz vienas daļas latviešu noteikti…” Nu, bet bijušais disidentu lietu apsūdzību uzturētājs Valdis Batarags 1997. gadā presē jau pavisam skeptiski noteica: „Ja Gorbunovs ies pie Mātes Latvijas nožēlot grēkus, raudās, es varētu sekot viņam – cieņas dēļ, jo viņš beidzot to būs izdarījis. Bet viņš nekad to nedarīs…”

Atmodas celmlauži un citi

Bet, protams, ideoloģiskais sekretārs nebija vienīgais. Tikai gadu pirms slavenā Radošo slavenību plēnuma tā viens no dzinējspēkiem, dzejnieks Jānis Peters Maskavas laikrakstam Pravda uzrakstīja tik ļoti komunistiskā garā ieturētu rakstiņu, ka gribas izberzēt acis – vai neesam kļūdījušies, lasot tā autora vārdu. Bet nē – parakstījies ir tieši Jānis Peters, kurš visai padomju tautai vēstīja: „Latvijas valstiskums formulā „Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika” ir drošs un perspektīvs… (..) Latviešu strēlnieki mums ir atstājuši mantojumā šo zemi – Padomju Latviju. Nu mums tā ir jāveido visu citu padomju republiku kopībā un nevis „iekļautībā” vai „inkorporācijā”, kā, pazemojot latviešus, mēģina iestāstīt kādas valsts administrācija savās diplomātiska rakstura rotaļās. (..) Gribas atgādināt kādu svētku dienu mūsu vēsturē un kalendārā, un proti – 30. decembri. Tā ir PSRS izveidošanas diena. Pēc manām personiskajām domām mēs to nesvinam ar pietiekamu pacēlumu.”

Bet ko nu par tik senām runām, ja vēl pāris mēnešus pirms slavenā Radošo savienību plēnuma J. Peters visnotaļ nopietni ieteica internacionālajā audzināšanā mācīties no Ļeņina: „Es ticu, ka Ļeņins bija ļoti tuvu izpratnei par to, kā jāattīstās nāciju savienībai. (..) Nevaru piekrist tiem, kas uzskata, ka pēdējā laikā notiek zināma nacionālistisku spēku konsolidācija. Tas nav nopietns apgalvojums! Līdz „nacionālistu spēkiem” pie mums, manuprāt, lieta vēl nav nonākusi.” Īpatni, taču šie vārdi tika sacīti vien trīs mēnešus pirms Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dibināšanas, kam apzīmējums „nacionālistu spēki” bija ļoti atbilstošs. Taisnības labad gan te jāpiebilst, ka 1987. un 1988. gadā vārdu ekvilibristika, atsaucoties uz Ļeņinu visdažādākajās situācijās, lai tā kompartijas funkcionāriem izsistu ieročus no rokām (kā gan iebildīsi pret paša proletariāta vadoņa citātiem!) bija modē un to sākumā izmantoja ne viens vien tautfrontietis publiskās diskusijās.

Bet neba nu J. Peters bija vienīgais sociālisma slavinātājs, kurš viena gada laikā „pārauga”. Kā viens no Atmodas aizsācējiem vēsturē paliks Mavriks Vulfsons, kurš 1988. gada Radošo savienību plēnumā uzstājās ar tiem laikiem sensacionālu runu, paziņojot, ka nekādas sociālistiskās revolūcijas 1940. gadā Latvijā nebija un Sarkanā armija Latvijā ienāca tādēļ, ka 1939. gada 23. augustā bija noslēgts Molotova – Ribentropa pakts ar tā slepenajiem protokoliem, kas Baltiju atstāja PSRS ietekmes sfērā ar visām no tā izrietošajām sekām.

Taču tikai pirms nepilna gada, 1987. gada novembrī M. Vulfsons Cīņā par to pašu tēmu rakstīja kaut ko pilnīgi pretēju un apgalvoja, ka slepenais pielikums (kaut gan nekur neesot teikts, ka tas būtu patiešām autentisks) jebkurā gadījumā tikai nosakot Baltijas valstu vietu Otrā pasaules kara pirmajā posmā, proti, kopā ar Padomju Savienību. Un, pateicoties tam, ka Latvijā 1939. gadā tika izvietotas Sarkanās armijas bāzes, kas atturēja Ulmaņa valdību no represīvām akcijām, „antifašisti varēja 1940. gada 21. jūnijā masu demonstrācijās izpaust tautas vairākuma vienoto gribu.”

Tādēļ M. Vulfsonam bija kas sakāms tiem cilvēkiem, kuri, „rietumu radiobalsu sakūdīti”, 18. novembrī gāja likt ziedus pie Brīvības pieminekļa: „Jūsu rīcība bija izdevīga tikai demokratizācijas procesa pretiniekiem – Rietumu speciālo dienestu inspirētajiem politiskajiem provokatoriem, kuri cer uz „spēli bez zaudējuma.” Tiem cilvēkiem gribas izteikt savu padomu: es negribētu būt jūsu ādā.” Gods kam gods, M. Vulfsons, kurš preses slejās pēc 1987. gada 14. jūnija kaunināja „helsinkiešus” par ziedu likšanu pie pieminekļa, vienlaikus arī uzsvēra, ka varas iestādes rīkojušās pareizi, nevēršoties pret ziedu licējiem ar visu iespējamo bardzību. Jo, raugi, to noteikti izmantotu „aizokeāna suflieri”, lai izbazūnētu pa visu pasauli sev izdevīgā gaismā. Tagad varam vien minēt, ko īstenībā domāja sirmais vīrs, rakstot šādus vārdus…

Uz šī fona jau vidēja ranga partijas funkcionāru domu graudi liekas tāda sīka pļāpāšana, kaut ļoti konkrēti priekšvēlēšanu laikā 1988. gadā izteicās, piemēram, Liepājas partijas komitejas sekretārs Alfrēds Čepānis, kurš intervijā ar skaļu nosaukumu Biju un palieku komunists! cita starpā skaidri un gaiši paziņoja: „Te daži mani sauc par nacionālistu un separātistu, saka, ka es vēlos Latvijas atdalīšanos no PSRS… Nekā tamlīdzīga!” 1987. gada oktobrī tas pats A. Čepānis arī bez mazākajām aizturēm aizgūtnēm slavēja revolūcijas kārtējo gadadienu: „Lielā Oktobra svinības kļuva par mūsu iekarojumu un pārkārtošanās skati. Savas darba veltes jubilejai bija sagatavojuši arī Liepājas darbaļaudis…”

Savukārt Latvijas komjaunatnes Centrālās komitejas sekretāre Baiba Stašāne – vēlāk pazīstama kā Jaunā laika Rīgas domes deputāte Baiba Brigmane – astoņdesmito gadu vidū bija nopietni pievērsusies jaunatnes audzināšanai sociālisma garā. Tieši viņa bija tā, kas 1985. gadā norādīja uz dažām neapgūtām sfērām jaunās paaudzes audzināšanā: „Komjaunatnei jāuzņemas arī daudz lielāka atbildība par tādām jaunatnes vidū populārām kultūras funkcionēšanas formām kā diskotēkas un estrādes mūzika. Šos jaunatnes interešu lokus nedrīkst atstāt pašplūsmai, tie aktīvi jāizmanto komjaunatnes komiteju idejiskā un kultūras darba arsenālā.”

Diezgan interesants bija arī atjaunotās Latvijas Republikas premjera Valda Birkava ceļš līdz varas elitei. Septiņdesmitajos gados viņš iztiku pelnīja, rakstot brošūras lektoriem par tādu interesantu tēmu kā sociālistiskā īpašuma izlaupīšana un šī noziedzības veida apkarošana. Pavisam jauki būtu, ja viņa vēlākie līdzgaitnieki būtu likuši aiz auss kaut vai šo V. Birkava atziņu, kas pausta 1975. gadā iznākušajā brošūrā Sargāt sociālistisko īpašumu: „Darba kolektīvi arvien vairāk apzinās, ka cīņa ar tautas mantas izsaimniekotājiem nav tikai justīcijas orgānu, bet gan ikviena godīga padomju pilsoņa pienākums, ka tikai kopīgiem spēkiem varēs radīt patiesu neiecietības atmosfēru pret sociālistiskā īpašuma izlaupītājiem, uzcelt nepārvaramu barjeru nesaimnieciskumam, izšķērdībai un tautas mantas izsaimniekošanai jebkurā tās formā.”

Laikam jau dzirdīgas ausis šis aicinājums neatrada, jo nepagāja ne divdesmit gadi, kad tieši V. Birkava partijas biedri bija tie, kas naski ķērās pie „tautas mantas” pārdalīšanas, aizsākot privatizācijas ēru. Starp citu, astoņdesmitajos gados arī pašam V. Birkavam radās nelielas problēmas sociālistiskā īpašuma sargāšanas frontē, jo viņa vadītās laboratorijas līdzstrādniekam nācās stāties tiesas priekšā par tautas mantas izsaimniekošanu. Turklāt minētais līdzstrādnieks tiesā neatlaidīgi apgalvoja, ka viņa priekšnieks V. Birkavs par visu bijis lietas kursā un pievācis lielu daļu izsaimniekotās mantības, taču tiesneši šos apgalvojumus beigu beigās atzina par nepierādītiem.

„Patiesības brīdis”…

Izšķirošais pārbaudījums cilvēkiem, kuri veidojuši veiksmīgu karjeru padomju laikos, bet astoņdesmito gadu nogalē bija spiesti izvēlēties, uz kuru pusi griezt kažoku, pienāca 1987. gadā, kad notikumi pie Brīvības pieminekļa 14. jūnijā, 23. augustā un 18. novembrī bija īsts „patiesības brīdis” – kaut, tiesa, jau pēc dažiem gadiem patiesība sāka izraisīt niknus strīdus pat šķietamos sīkumos. Piemēram, žurnālists Edvīns Inkēns teic, ka no 23. augusta notikumiem vadījis tiešo reportāžu; nekā tamlīdzīga, – tā apgalvo radiokomitejas vadītājs Jānis Leja, un arī fotogrāfs Uldis Briedis E. Inkēnam pārmet „nekaunīgu strādāšanu pie pieminekļa”; savukārt tas pirmajam pārmet iztapīgi sakumpušu muguru, otram – gļēvuma un nodevības brīdi puča laikā trīs gadus vēlāk, bet savu pozīciju presē izsaka vārdiem: „Kāds mans draugs, kurš piedzīvoja Otro pasaules karu, pēc tā beigām teica – varoņu laiks beidzies, sācies tūtiņdreijeru laiks. Arī tagad daži paši sev mēģina piemeklēt ordeņus. Diemžēl atmodas galvenais varonis – tauta – uz šodienas politiku skatās no malas. Bet gļēvuļi, lai attaisnotu sevi, vēl ilgi vels vainu uz citiem…”

Tik pamatīgi ņemas nebūt ne pirmās tālaika personas – ko tad runāt par cilvēkiem, kuri tiešām bija augstos un atbildīgos posteņos. Kad 1987. gada 23. augustā miliči uzbruka cilvēkiem, kuri nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa, viņu vidū bija arī Viktors Bugajs – tobrīdējais Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes priekšnieka vietnieks, kurš pēc tam preses pārstāvjiem vēl demonstrēja ziedu nolicējiem it kā atņemtos aukstos ieročus. Taču jau deviņdesmitajos iekšlietu ministrs Dainis Turlais Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisijai rakstīja, ka – ticiet vai ne – „1987. gadā sarežģītajos politiskajos apstākļos, sākoties atmodai, pārvaldes priekšnieka vietnieks V. Bugajs prasmīgi organizēja sabiedriskās kārtības nodrošināšanu Rīgas pilsētā. Kritiskos momentos pieņēma saprātīgus lēmumus, lai nepieļautu konfrontāciju starp Tautas frontes piekritējiem un pretēji domājošiem”. (Kaut patiesībā nekāda Tautas fronte 1987. gadā nemaz nebija nodibināta…)

Tiesa, to pašu A. Gorbunovu pārkrāsošanās čaklumā nepārspēt arī šajā gadījumā. 1987. gadā viņš vēl rakstīja: „Es gribu pieminēt bēdīgi slavenos notikumus 23. augustā, kā arī iespējamās akcijas 18. novembrī. Vai tā nav kauna lieta, ka pāris ārzemju radiostaciju musināšanas dēļ mēs sev esam radījuši nepatikšanas, kuru dēļ pat jāsarkst pasaules sabiedrības acu priekšā. (..) Lai šajā datumā pie Brīvības pieminekļa iet tikai tie, kas ir pret mūsu sociālistisko iekārtu.” Toties divus gadus vēlāk: „Paceļot nacionālos sarkanbaltsarkanos karogus, mācīsimies atzīmēt šo dienu kā tautas vienotības svētkus Latvijai…” Pasakaina pārtapšana un pārdzimšana? Gods kam gods – deviņdesmito gadu otrajā pusē A. Gorbunovam pietika paškritiskuma, lai presei tomēr atzītu: „Vai es divu gadu laikā varēju pārtapt, tas, protams, ir jautājums, uz kuru diez vai var sniegt tādu apstiprinošu atbildi…”

Toties vai, kādi lāsti (protams, ne jau pilnīgi labprātīgi izteikti, bet arī ne čekas nagu maukšanas kambaros izspiesti) tālajā 1987. gadā gāzās pār grupas Helsinki 86 pārstāvju galvām pēc ziedu nolikšanas pie Brīvības pieminekļa 23. augustā, – turklāt no cilvēkiem, kas arī vēlāk bija sabiedrībā ļoti cienīti. Tā mākslinieks Indulis Zariņš „helsinkiešus” publiski nodēvēja par „saujiņu cilvēku, ko moka nostaļģija pēc buržuāziskās Latvijas”, un pravietiski piebilda: „Mēģinājumi uzdot šādu noskaņojumu par tautas, kas izvēlējusies sociālistisko attīstības ceļu, viedokli, ir lemti neveiksmei.” Vēl daiļrunīgāks bija kinorežisors Aloizs Brenčs: „Jā, partija ir pasludinājusi kursu uz visas mūsu dzīves demokratizāciju. Taču PSRS konstitūcija un PSKP programma paliek nemainīgas! Tātad nemainīgi paliek arī mūsu šķiru uzskati, mūsu ideoloģija.” Viņaprāt, milicija esot rīkojusies pilnīgi pareizi, vēršoties pret ziedu licējiem. Un vispār: „Man nav skaidrs, kādēļ Brīvības piemineklis ir kļuvis par vispārēju brīvības simbolu? Jo ir taču zināms, ka tas atklāts buržuāziskās Latvijas kārtējā gadadienā un simbolizē buržuāzisko brīvību.”

Jāteic, ka strauju pārkrāsošanos var pārmest diezgan lielai daļai inteliģences, un kā diezgan skumju piemēru te varam minēt gadījumu ar disidentu Gunāru Astru. Kad G. Astras piederīgie un domubiedri 1987. gadā centās panākt viņa atbrīvošanu no ieslodzījuma un lūgumus pēc palīdzības aizsūtīja ne tikai Padomju Savienības līderim Mihailam Gorbačovam, bet arī 62 Latvijā populāriem rakstniekiem, dzejniekiem un kultūras darbiniekiem (adresātu vidū bija, piemēram, Imants Ziedonis, Jānis Peters, Vizma Belševica, Māris Čaklais, Marina Kosteņecka, Māra Zālīte, Alberts Bels, Viktors Avotiņš, Ēriks Hānbergs, Andris Jakubāns, Andris Kolbergs, Regīna Ezera un Ilze Indrāne), reakcija bija identiska. Proti – nekādas atbildes un ieinteresētības. Situācija esot mainījusies tikai pēc tam, kad kāda ārzemju brauciena laikā oficiālā pieņemšanā kāds publiski uzdevis jautājumu J. Peteram – kā gan Latvijas rakstnieki palīdz G. Astram? Taču tobrīd jau arī jebkāda palīdzība bija novēlota, jo disidents bija neglābjami slims, un vienīgais, kā drosmīgākā sabiedrības daļa varēja paust G. Astram savu cieņu, bija piedalīšanās viņa bērēs.

… un pēdējās atraugas

Viens no pēdējiem mohikāņiem vēl 1987. gada nogalē bija Latvijas Universitātes komjaunatnes komitejas sekretāra vietnieks ideoloģiskajā darbā, vēlākais eiroskeptiķu kustības līderis Normunds Grostiņš, kurš avīzē Padomju Students viņš pamanījās sapīt kopā 18. novembra atzīmēšanu ar līgumu par vidējās darbības rādiusa raķetēm, ko tolaik gatavojās parakstīt PSRS un ASV.

Pēc kvēlā komjaunieša domām, ziedu likšana pie Brīvības pieminekļa varot novest pie tā, ka lielvalstis līgumu neparakstīs un visa cīņa par mieru būs vējā: „Mūsdienās pat notikumi Latvijā var tikt izmantoti, lai, piemēram, torpedētu vienošanos par vidējas darbības rādiusa raķetēm. Te es domāju par 18. novembri. Kas notiks pie pieminekļa? Tas ir atkarīgs no mums pašiem, no mūsu spējas orientēties situācijā un atbildības. Arī zināšanām. Jo, ja kāds nezin, kas ir 18. novembris, šoreiz viņš var paskatīties vēstures mācību grāmatās. Katrs, kas domā maksāt meslus šim datumam, lai pilnībā apzinās – viņš lej ūdeni tikai un vienīgi uz imperiālisma dzirnavām. Atbildība par to būs jāuzņemas pilnā mērā.”

Ja N. Grostiņa spriedelējumus studentu laikrakstā lielākā daļa sabiedrības ij nepamanīja, tad neapskaužamāks liktenis bija tiem oratoriem, kam nācās uzstāties mītiņā pret ASV kongresmeņu paziņojumu, ka viņi neatzīstot Latvijas iekļaušanu PSRS. Mītiņš notika Strēlnieku laukumā 1987. gada 18. novembrī, un visvairāk tajā nepaveicās (no mūsdienu viedokļa, protams) žurnāla Padomju Latvijas Sieviete galvenajai redaktorei Monikai Zīlei, kam tika uzticēts nolasīt mītiņa rezolūciju, kurā cita starpā bija šādas rindas:

„Par ASV valstsvīru provokācijas ieganstu izraudzīts 18. novembris – datums, kurā 1918. gadā kontrrevolūcijas spēki uzspieda Latvijas tautai savu buržuāzisko pagaidu valdību. Tas ir atklāts mēģinājums sagrozīt vēstures gaitu, jo latviešu tauta sava valstiskuma saknes saskata nevis buržuāziskajā republikā, bet gan Padomju Latvijā. Savu vēsturisko izvēli – par sociālismu – latviešu tauta atkal apstiprināja 1940. gadā, kad tika gāzta Ulmaņa diktatūra un atjaunota padomju vara. (..) Mēs stingri paziņojam, ka nevienam neļausim vājināt mūsu daudznacionālās dzimtenes – Padomju Sociālistisko Republiku Savienības – tautu brālību, draudzības spēku un sadarbību.” Solījums gan izrādījās reti neizturīgs, jo nepagāja necik ilgs laiks, kad daudznacionālā dzimtene bija izjukusi, žurnāls no Padomju Latvijas Sievietes pārtapis par vienkārši Sievieti, bet pati solītāja – par neatkarīgās un nedaudz buržuāziskās Latvijas Republikas Saeimas deputāti…

Un tā notika ne tikai Rīgā vien: vēl 1988. gadā, kad 23. augustā Ventspilī atkal sāka plīvot sarkanbaltsarkanais karogs, vietējais kompartijas sekretārs Jānis Blažēvičs, vēlākais miljonārs un Ventspils naftas prezidents, ventspilniekus no vietējās preses lappusēm uzrunāja ar vārdiem „komunistiskā partija ir visu padomju tautu avangards, kur pēc būtības ir koncentrēts labākais tautas intelektuālais un tikumiskais potenciāls”, bet nākamā pilsētas mēra rīcība laikrakstā Padomju Venta tika izklāstīta šādos vārdos: „LKP CK instruktors Aivars Lembergs, izsakot pateicību par uzaicinājumu balotēties par pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju, atzīmēja, ka ar sirdi viņš joprojām esot Ventspilī, taču viņa kā partijas darbinieka paša vēlmei neesot izšķirošā nozīme: viņš strādāšot tur, kur viņu norīkos LKP Centrālā komiteja…”

Taču arī šādi „nelaikmetīgi” izteikumi nebija augstākais sniegums: šajos gados vēl atradās arī pa kādam eksemplāram, kas ar pārkrāsošanos kavējās un pat metās otrā galējībā – taisīt karjeru „pa partijas līniju”, izmantojot brīdi, ka liela daļa līdzšinējo funkcionāru bija jau pārgājuši pretējā nometnē. Piemēram, vēlākais uzņēmējs, neveiksmīgā krievu oligarha Borisa Berezovska paziņa un lielu zemes īpašumu apsaimniekotājs Roberts Līcis (tas pats, kura sieva Ilona Līce krietni vēlāk bija premjera Induļa Emša padomniece) vēl 1991. gadā mēģināja kļūt par vadošu komjaunatnes darbinieku. Tiesa, tobrīd gan komjaunatne bija mainījusi nosaukumu uz Jaunatnes progresa savienību, un tad nu R. Līcis ne tikai kļuva par Daugavpils rajona pirmo sekretāru, bet pat… uzrakstīja iesniegumu ar lūgumu uzņemt viņu komunistiskajā partijā.

Atgādināsim – tas notika laikā, kad pat Roberta tēvabrālis Kārlis Līcis, kurš astoņdesmitajos gados bija strādājis par LPSR Ministru Padomes lietu pārvaldnieku (mūsdienu terminoloģijā – kancelejas vadītāju), jau bija piemērojies jaunajiem spēles noteikumiem, kas viņam ļāva saglabāt amatu arī jaunajā Ivara Godmaņa valdībā! Tikmēr 22 gadus vecais Roberts intervijā Latvijas Jaunatnei filozofēja par marksismu („Neviens marksisma teoriju tīrā veidā nav īstenojis. Kā gan var spriest par tās (ne)dzīvotspēju?”) un kompartijas nākotni („Kompartija nekad nebūs bezperspektīva, jo tā katram cilvēkam dod iespēju ticēt savām spējām, tam, ka viņš, atdodams nieku, iegūs daudz vairāk.”) Tiesa, par spēju paredzēt nākotni jaunajam cilvēkam gan visu cieņu: „Visticamāk, ka ar laiku tik tiešām kļūšu par biznesmeni, jo komunistiem jaunajās varas struktūrās acīmredzot vietas nebūs…”

Interesanti, ka „uzskatu evolūciju” piedzīvoja ne tikai cilvēki, kas atrada sev vietu jaunajā Latvijā, bet arī viens otrs par dzelžainu komunistu uzskatīts vīrs. Piemēram, pēdējais Rīgas pilsētas kompartijas šefs Arnolds Klaucēns, kurš pēc augusta puča izgāšanās uzskatīja par labāku pārvākties uz Krieviju, drīz vien kādā intervijā nāca klajā ar pārsteidzošu un īstenam komunistam it kā nepiedienīgu atziņu – sak, ja jau tautas vairākums reiz bija par Latvijas neatkarību, tad acīmredzot tautai bija taisnība un viss notika tā, kā tam bija jānotiek.

„Katrai republikai jāņem viss savā pārziņā un jādara pašai. PSRS prezidents nespēja nodrošināt nedz ekonomikas aizsardzību, nedz pilsoņu tiesības. Citas izejas vairs nav, un Latvijai jāstrādā, balstoties uz saviem likumiem. Jā, pirms pusgada es domāju citādi, bet process ir mainījies ārkārtīgi strauji. Un es negribu līdzināties āzim, kas nekā jaunu nevēlas saredzēt,” jau pāris nedēļas pēc puča izgāšanās bija spiests atzīt A. Klaucēns. Viņam piebalsoja arī bijušais Latvijas kompartijas centrālkomitejas otrais sekretārs Vitālijs Soboļevs, kurš vēl nesen ļoti aktīvi bija vērsies pret jebkādiem Latvijas mēģinājumiem atdalīties no PSRS, bet tad savlaicīgi pārvācās uz Maskavu un kļuva par Krievijas valdības nacionālo jautājumu speciālistu: „Es strādāju Krievijas Republikai, mūsu prezidents jūsu neatkarību ir atzinis, un man atliek tikai pakļauties.”

Uzskatus nemainīja vien pēdējais Latvijas komunistu vadonis Alfrēds Rubiks. Kaut gan, ja ticam laikabiedriem, tad nav izslēgts, ka varbūt A. Rubiks barikāžu otrā pusē palika apstākļu sakritības dēļ, jo vēl astoņdesmito gadu vidū viņš skaitījās diezgan nacionālistiski noskaņots vīrs. Tā publicists Vladlens Dozorcevs atceras, ka par Rubika „nacionālismu” liecinājuši daži „nacionāli izlēcieni” kadru atlases jautājumā. Lūzuma periods viņa uzskatos sācies laikā, kad Tautas fronte uzsāka cīņu pret Rīgas metro, kura ideju ļoti aizstāvēja izpildkomitejas priekšsēdētājs Rubiks.

Līdzīgu viedokli savās atmiņās pauda arī bijušais premjerministrs Māris Gailis: „Īstenībā Rubiks ir traģiska personība. Es uzskatu, ka varēja gadīties, ka Rubiks kļūst par vienu no Tautas frontes un attiecīgi arī par vienu no jaunās valdības līderiem. Viņa pagrieziens projām no tautas sākās tajā brīdī, kad viņš bija iecerējis, manuprāt, visai loģisku metro būves plānu Rīgai un sabiedrība šo ideju nepieņēma. Tā vietā, lai meklētu kaut kādus jaunus pārliecināšanas un motivācijas veidus, Rubiks šo savu ideju aizstāvēja cieti un neelastīgi un rezultātā tika asociēts ar visiem iespējamiem ļaunumiem. Tas viņu iedzina pretējā frontē,” atmiņās raksta M. Gailis, neaizmirstot uzskaitīt A. Rubika kā Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētāja labos darbus – organizētas atkritumu izvešanas sistēmas izveidi, līgumu noslēgšanu ar poļu restauratoriem par Vecrīgas atjaunošanu, kā arī dažādu sporta pasākumu organizēšanu.

Pats Alfrēds Petrovičs vēlāk kādā intervijā gan uzsvēra, ka viņš jau no paša sākuma bijis pret Tautas fronti: „Man tas bija pilnīgi nepieņemami! Es neesmu no tiem, kas šodien puķes dod vienai, bet rīt – otrai. Man nepatika pats nosaukums – fronte. Es biju pieredzējis kara laikus, un man jau pietika ar tām frontēm. Tad, kad es redzēju, ka tur skaidri tiek runāts par kapitālisma restaurāciju, tas man bija nepieņemami.”

Pie visa tā vēl tikai jāpiebilst, ka jau citos „patiesības mirkļos” atradās ļaudis, kas bija tikpat gatavi „atkrāsoties atpakaļ”. LPSR VDK priekšsēdētāja vietnieks Jānis Trubiņš jau jaunajā gadu tūkstotī senos notikumus presei atminējās šādi: „Mans paziņa partijas orgānos stāstīja, ka tad, kad 1991. gada augustā TV ekrānos rādīja vienu vienīgu baletu, tas ir, sākās pučs, desmiti nacionālradikāļu steidzami ar savām partijas biedru biļetēm metās uz vietējām partijas organizācijām un sāka maksāt biedra naudas par visu laiku no 1989. gada. Galvenais viņiem bija – saņemt zīmodziņu partijas biļetē par kārtīgu biedra naudas maksāšanu. Tas nav joks, cilvēki tiešām cerēja šādā veidā nodrošināties pret iespējamām nepatikšanām.” Diemžēl nevienu vārdu bijušais čekists tā arī nenosauca…

 

Fašistu diversants un budža mazdēls

1987. gada 14. jūnijs tiešām bija tā diena, kad kļuva skaidrs – padomju valsts no tiesas sāk mainīties. Pāris gadus pirms tam būtu pilnīgi neiedomājams, ka bariņš cilvēku varētu atklāti iet pie Brīvības pieminekļa un nolikt ziedus, tā protestējot pret padomju režīma noziegumiem. Taču todien vairāki cilvēktiesību aizstāvju grupas Helsinki 86 dalībnieki to uzdrošinājās paveikt, un, kas pats dīvainākais, viņus par to neaizsūtīja uz Sibīriju!

Protams, VDK un milicija ar lielu sajūsmu ziedu licējus nesagaidīja, un, zinot, ka šāds pasākums ir gaidāms, jau savlaicīgi bija sperti šādi tādi pretsoļi. Piemēram, lai „pretpadomju akcija” nenotiktu dienas vidū, pie Brīvības pieminekļa tika sarīkoti riteņbraucēju svētki, tā ierobežojot helsinkiešiem pieeju piemineklim. Pēc velosipēdistu izklīšanas helsinkieši (gan vājinātā sastāvā, jo grupas līderus Raimondu Bitenieku, Linardu Grantiņu un Mārtiņu Barisu varas iestādes savlaicīgi bija izsaukušas uz armijas rezervistu apmācību, tādēļ 14. jūnija akcijas vadību nācās uzņemties Rolandam Silaraupam un Evai Biteniecei) un miliči palika aci pret aci – pirmie Bastejkalnā, bet otrie pie pieminekļa.

VDK ģenerālis Edmunds Johansons, kurš mazliet vēlāk tika iecelts par LPSR VDK šefu, savos memuāros (kuros gan pamatīgi putrojas notikumu hronoloģijā) daudzus gadus vēlāk atzīmēja, ka ideja par riteņbraucēju svētkiem esot viņa un toreizējā Sporta komitejas vadītāja Daumanta Znatnaja kopražojums: sak, publika, kuru šāda tāda informācija par gaidāmo helsinkiešu akciju bija sasniegusi, atnākusi ieraudzīs sportistus, paskatīsies un ies mājās. Tomēr tik vienkārši viss nebeidzās, jo vairākus simtus lielais cilvēku pūlis projām negāja, dziedāja tautas dziesmas un gaidīja notikumu tālāko attīstību.

Mavriks Vulfsons (tolaik viņam Molotova – Ribentropa pakta atmaskošana vēl nebija ne prātā) savos memuāros atceras, ka piegājis pie helsinkiešiem, kuri viņu gan uzņēmuši diezgan piesardzīgi, tomēr lūguši noskaidrot, kā miliči un čekisti reaģēs uz mēģinājumu doties pie pieminekļa. M. Vulfsons tad arī aizgājis pie netālu stāvošā Latvijas VDK šefa Staņislava Zukuļa un skaidri un gaiši uzprasījis, vai tikai drošībnieki negatavo asinspirti. „Viņš apjuka, tad norūca: „Pasakiet saviem draugiem, lai neiet frontāli pie pieminekļa, bet pa to ceļu, pa kuru pats nokļuvāt – tad viņus neaiztiks.”” „Pa to pašu ceļu” nozīmēja ar nelielu līkumu, un galvenajos vilcienos čekists vārdu arī turēja – uzreiz helsinkiešiem virsū neviens nemetās, „audzinošie pasākumi” sekoja vēlāk, taču arī salīdzinoši vieglā formā. Proti, pa avīzēm viņus gan ķengāja (starp helsinkiešu kritizētājiem, lai cik tas paradoksāli liktos, bija arī M. Vulfsons, kurš gan vēlāk godīgi atzina, ka acīmredzot tobrīd vēl neesot bijis nobriedis jaunajai situācijai) un uz pratināšanām sauca, taču akurāt cietumā vairs nebāza.

„Tajā laikā pret viņiem veikt represijas jau bija neiespējami. To kvalificēt kā pretpadomju pasākumu arī nevarēja. Tauta drīkst dziedāt tautas dziesmas. Jutu, ka mītiņa laikā valda ļoti elektrizēta gaisotne, ja iejauktos milicija, cilvēki padotos masu psihozei un notiktu smagas sadursmes. Ļoti prātīgi, ka milicijai netika doti rīkojumi izdzenāt pūli,” vēlāk rakstīja E. Johansons. Tiesa, pie pieminekļa notiekošo „orgāni” gan ļoti rūpīgi iemūžināja video, lai piefiksētu visus „pretpadomju elementus”. Par spīti tam, cilvēki ziedus pie pieminekļa turpināja likt arī nākamajās dienās, un, kā atceras kāds aculiecinieks, īpaši aizraujošs bijis skats, kad līdz piemineklim atsoļojoši vairāk nekā desmit panki, nostājušies pretim uzrakstamTēvzemei un Brīvībai un sinhroni paklanījušies. Bet, kas attiecas uz E. Johansona pieminētajām tautas dziesmām, tad tās 14. jūnijā varas iestādes mēģināja gan apslāpēt, šim nolūkam sākot blakus piemineklim novietotajos skaļruņos atskaņot mūziku.

Pāris mēnešus vēlāk, 23. augustā pie Brīvības pieminekļa jau izcēlās pamatīga jezga, jo Molotova – Ribentropa pakta gadadienā tur ieradās ne tikai daži helsinkieši un daži desmiti atbalstītāju, bet lielas ļaužu masas. Pareizāk sakot, mēģināja ierasties, jo varas iestādes darīja visu, lai nekādi mītiņi nevarētu notikt. Gar pieminekli, kam tolaik apkārt bija nevis tukšs laukums, bet gan iela ar dzīvu satiksmi, tika virzīta papildus transporta plūsma arī no Gorkija (tagad Kr. Valdemāra) ielas, uz kuras – kāda sagadīšanās! – pilsētas apsaimniekotāji tieši todien bija uzsākuši remontdarbus (vēlāk ideju par remontdarbu izmantošanu nevēlamu saietu nepieļaušanai pārņēma arī neatkarīgās Latvijas varas iestādes). Rezultātā ap pieminekli veidojās sastrēgumi un ielu malās stāvēja autobusi.

Cauri visai šai transporta burzmai izlauzties līdz piemineklim bija pagrūti, nerunājot nemaz par brīvas vietas atrašanu mītiņošanai. Kaut gan mēģinājumi to darīt bija, un vienu no tiem diezgan ironiskā tonī aprakstīja tā laika vienīgais disidentiskais izdevums, Lidijas Doroņinas – Lasmanes vadītais Auseklis: „Operas kora mākslinieks Atis Silaroze, iededzies vadoņa lomā, teica varen juceklīgu runu. Pēc visa spriežot, 1939. gada 23. augusta notikumus Silaroze pārzināja krietni vājāk par saviem klausītājiem.” Pašiem helsinkiešiem šajos notikumos piedalīties nebija lemts, jo viņiem „orgāni” bija sarūpējuši mājas arestu kādā dzīvoklī, pa kura logu disidenti gan drīz vien izkāra lielu plakātu ar uzrakstu, ka te ir ieslodzīti Helsinku grupas dalībnieki – pēc šāda „izlēciena” viņus aizvizināja līdz milicijas pārvaldei un atbrīvoja tikai vēlā vakarā.

Teorētiski ziedus likt pie pieminekļa nevienam aizliegt nevarēja, taču, pateicoties „korķim”, miliči vienlaikus vairāk par pāris cilvēkiem pie pieminekļa nelaida. Loģiski, ka beidzās tas viss ar pamatīgu spaidīšanos (pēc helsinkiešu aprēķiniem, pievakarē pieminekļa apkaimē bija sapulcējušies pat 10 000 cilvēku), kas savukārt milicijai kalpoja par iemeslu aktīvākos ziedu licējus un protestētājus aizturēt – saskaņā ar oficiālajiem datiem tika aizturētas 193 personas. Sev par nelaimi, miliču rindās tur „nozīmējās” arī vēlākais Rīgas Galvenās policijas pārvaldes priekšnieks Viktors Bugajs – vēlākos gados ļaudis atcerējās, kā viņš tiem griezis rokas un vēlāk presei demonstrējis it kā pie pieminekļa konfiscētus aukstos ieročus. Taču bijušais iekšlietu ministrs Ziedonis Čevers uzskata, ka V. Bugaja loma 23. augusta notikumos esot stipri pārspīlēta un viņš patiesībā bijis viens no visprogresīvāk noskaņotajiem kadriem tā laika milicijā:

„Bugajs, kurš pēc tautības ir baltkrievs, diezgan bieži runāja latviski, viņa pirmā sieva bija latviete. Viņam bija absolūts naids uz Maskavu, jo pēc akadēmijas pabeigšanas viņu gribēja sūtīt uz vienu no Krievijas apgabaliem par priekšnieku, taču viņš atteicās, un tad viņu ar pazeminājumu atsūtīja uz Latviju. Tieši Bugajs bija tas, kurš 1991. gada augusta puča laikā milicijas sapulcē paziņoja – tagad ir jāizvēlas, kurā pusē nostāties, un izvēloties, neaizmirstiet, ka jūs dzīvojiet Latvijā. Par to viņš tad arī dabūja ar automāta laidi, un viņu kā nodevēju izmeta no kabineta. Maskava viņam ļoti nepatika: atceros, kad pēc politdaļas likvidēšanas pie mums atbrauca ģenerālis no Maskavas, lai mācītu mūs dzīvot, tad Bugajs ar viņu runāja nu ļoooti skarbi – mums te ir sava republika, un jūs ar savām problēmām tieciet paši galā! Jā, vēlāk viņam ilgi pārmeta piedalīšanos mītiņa izklīdināšanā pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 23. augustā, taču gribu precizēt – ar to nodarbojās ne jau Bugajs, bet gan Nikolajs Gončarenko. Bugajs bija tas, kurš mēģināja to situāciju glābt. Viņš pārvaldē atbildēja tīri par operatīvo darbu, bet kārtības uzturēšana bija Gončarenko darbs. Tādēļ arī pie pieminekļa darbojās Gončarenko, bet Bugaju tur vispār pamanīja tikai viena iemesla dēļ – viņš ir liela auguma un tāpēc filmētājiem vairāk dūrās acīs nekā mazais Gončarenko.”

Ja 14. jūnija notikumus padomju varas iestādes vienkārši mēģināja noklusēt, tad pēc 23. augusta šis numurs vairs negāja cauri, un kompartijas ideoloģiskais aparāts tautai ar preses starpniecību pamēģināja iebarot kaudzi disidentus nomelnojošas informācijas. Ne vienmēr gan tas izdevās, jo, piemēram, tā laika visbrīvdomīgākais izdevums Literatūra un Māksla 23. augustu sagaidīja ar lielu Brīvības pieminekļa bildi uz pirmās lapas un Māra Čaklā rakstiņu blakus, kurā paustas pārdomas par to, ka brīvības jēdzienu nevar ielikt klišejās. Lai „orgāni” nevarētu piesieties, teksts bija rakstīts Ezopa valodā un vienā vietā par piemēru pat piesaukts padomju varas ieviesējs Vidusāzijā, „izcilais valstsvīrs Jānis Rudzutaks”, taču jebkurā gadījumā šāda publikācija bija diezgan drosmīgs solis.

Taču tas bija tikai izņēmums, un pēc 23. augusta disidenti no avīzēm varēja uzzināt daudz interesanta par sevi. Piemēram, vēsturnieks Arturs Puga Padomju Jaunatnē ziedu licējus raksturoja šādi: „Vairākums no viņiem sadzirdējis to valstu reakcionāro politiķu un ideologu saukļus, pēc kuru firmu etiķetēm un biksēm saglabājas pieprasījums. (..) Problēma tā, ka tīņi nezina vēsturi, viņiem nav tās ideoloģiskās cīņas pieredzes, kas gadsimta pirmās puses paaudzei.” Pēc vēsturnieka tālaika domām, par melnu dienu uzskatāms nevis 23. augusts, bet jau viss trīsdesmito gadu vidus, kad Anglija un Francija ļāva Hitleram vaļu. Bet stāsti par Molotova – Ribentropa pakta nozīmīgumu esot blēņas: „Zinātniski un nopietni izvērtējot starptautiskās politikas attīstību, katram godīgam cilvēkam kļūst skaidrs, ka Baltijas buržuāzisko režīmu sabrukumu ārējie priekšnoteikumi bija tieši Anglijas un Francijas kapitulantiskie soļi 30. gadu vidū un otrajā pusē.” Savukārt Rīgas Proletāriešu rajona komjaunatnes sekretārs, vēlākais telekomunikāciju miljonārs Pēteris Šmidre presē pauda nepatiku par to, ka pie pieminekļa sapulcējušies jaunieši „danco pēc svešas stabules”, vienlaikus gan atzīstot, ka nepieciešams labāk mācīt vēsturi, lai atsevišķus tās faktus 23. augusta kontekstā „dažs labs” nevarētu locīt pēc sava prāta.

Ziedu likšana pie Brīvības pieminekļa pievērsa arī vissavienības izdevumu uzmanību. Rīgā ieradās PSRS oficioza Pravda speciālkorespondenti, kuri žigli vien sacerēja „atmaskojošu” materiālu par „pretpadomju elementu” patiesajiem nodomiem. Šķiet, te viņi pirmoreiz tika nosaukti vārdos, pievienojot iznīcinošus raksturojumus. Piemēram, „Jānis Rožkalns. Pretpadomju darbībai viņš pievērsās astoņdesmito gadu sākumā, musināja uz nacionālo naidu un nesaticību, aicināja cīnīties pret padomju varu, par buržuāziskās iekārtas atjaunošanu Latvijā. 1983. gadā viņu sodīja ar brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem un izsūtījumu uz trim gadiem”.

„Linards Grantiņš. Viņš joprojām nevar samierināties, ka nav saņēmis mantojumā vectēva saimniecību: 60 hektārus zemes, piecus zirgus, govju ganāmpulku, cūku fermu un piecus kalpus piedevām. Tagad šis līderis izcieš sodu par atteikšanos ierasties uz mācībām padomju armijā.”

„Jānis Barkāns. Nav spējis pabeigt vidusskolu. Trīs reizes sodīts. Pirmoreiz par ļaunprātīgu huligānismu, pēc tam par nelikumīgu valsts robežas pāriešanu un visbeidzot par pretpadomju aģitāciju, par padomju varu apmelojošu lapiņu izgatavošanu un izplatīšanu.”

„Edmunds Cirvilis. Dienējis fašistu armijā. 1944. gadā Dānijas teritorijā pabeidzis diversantu un izpletņlēcēju kursus. 1945. gada aprīlī pēc iesūtīšanas PSRS teritorijā sagūstīts. Nikns padomju varas ienaidnieks.”

Ar vārdu sakot, briesmoņi, ne cilvēki. Tiesa, viens gaišs punkts Pravdas skarbajā rakstā gan bija – avīze atzina, ka Baltijā problēmas starpnacionālajās attiecībās zināmā mērā mēdz rasties tādēļ, ka daudzi iebraucēji neprot latviešu valodu, un šo trūkumu būtu nepieciešams novērst.

Savu porciju kompromata saņēma arī mazliet vēlāk helsinkiešu rindas papildinājušais Rēzeknes ārsts Juris Vidiņš. Tobrīd viņš bija arī Rēzeknes rajona tautas deputātu padomes deputāts, taču pēc iesaistīšanās Helsinki 86 grupā vietējā partijas komiteja žigli vien sasauca Sakstagala vēlēšanu apgabala (no tā J. Vidiņš bija ievēlēts) vēlētāju sapulci, kas ar 237 balsīm „par” un tikai 4 „pret” atņēma viņam mandātu. Argumentācija bija krāšņa: par rajona veselības aizsardzības kolektīva morālā mikroklimata graušanu un par mūsu sociālistiskās dzīves apmelošanu ar imperiālistu paspārnē funkcionējošo radiostaciju palīdzību.

Augusta mācība

Pēc 23. augusta notikumiem pie Brīvības pieminekļa pamatīgu brāzienu no Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas saņēma Rīgas izpildkomiteja – par to, ka nav veikusi pasākumus, lai nepieļautu nacionālistisko elementu saietu pie Brīvības pieminekļa. Ko tālāk? No incidenta jāgūst mācība, bet masu informācijas līdzekļiem turpmāk „jāpastiprina darbs, ko tie veic, lai atmaskotu buržuāzisko radiocentru graujošo darbību un tā dēvētās grupas Helsinki 86 nacionālistisko pretpadomju būtību, kā arī jāatklāj tās dalībnieku ekstrēmistiskais raksturs.”

Protams, sekoja arī darba kolektīvu vēstuļu straume, kurā nosodīti buržuāziskie nacionālisti. Tā Vissavienības naftas eksporta kantora inspektoram A. Sirotkinam bijis kas sakāms par R. Bitenieku, kurš bija viens no helsinkiešu līderiem: „”Patriota” Bitenieka ģimeni pazīstu jau vairākus gadus. Netālu no Ventspils viņi savulaik devās jūrā, mēģinot pamest dzimteni. Taču robežsargi viņus aizturēja. Tagad viņu uzdevums ir sakompromitēt mūsu zemē sākušos atklātuma un demokratizācijas procesu.”

Pēc 23. augusta jezgas, mācoties no kļūdām, 18. novembri partija un prese jau sagaidīja ar savlaicīgu kampaņu, kas vērsta pret „nacionālistiskajiem ekstrēmistiem”. Lai kādam neienāktu prātā atkal iet pie Brīvības pieminekļa, Strēlnieku laukumā tika sarīkots mītiņš pret iejaukšanos Padomju Latvijas iekšējās lietās – tajā tika izteikts protests ASV Kongresa rezolūcijai, kurā Baltija atzīta par okupētu. Mītiņā piedalījās 10 000 cilvēku, daļa centra bija slēgta, it kā lai nodrošinātu kārtību pasākuma laikā. Naktī gan Rīgā šur tur pastkastītēs bija iemestas nacionālistiska satura skrejlapas, taču par masveida akciju to nevarētu saukt.

Beigās avīzes varēja atviegloti uzelpot: „Plašā provokatīvā akcija, kuras scenāriju bija izstrādājuši aizokeāna speciālie dienesti, cieta pilnīgu sakāvi.” Un kā nu ne, ja ap Brīvības pieminekli bija izvietotas miliču ķēdes (LPSR kompartijas vadītājs Boriss Pugo ziņoja, ka šim nolūkam mobilizēti 6000 miliču un brīvprātīgo kārtības sargu), kas potenciālajiem ziedu licējiem nobloķēja ceļu, apturot viņus jau pie veikala Sakta un Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes, tā cita starpā pamatīgi apgrūtinot studentiem iekļūšanu ēkā un izkļūšanu no tās.

Daudzos darba kolektīvos tika sarīkotas sapulces amerikāņu imperiālisma nosodījumam. Piemēram, Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē ar kvēlām runām, nosodot „aizokeāna likumdevēju rupjo izlēcienu”, uzstājās profesors Juris Bojārs un 4. kursa students, vēlākais Saeimas juridiskā dienesta vadītājs Gunārs Kusiņš. Avīze Padomju Students šo sapulci aprakstīja īsi: „1918. gada 18. novembris ir latviešu tautai sveša diena. Tā atnesa tikai neskaitāmas represijas pret iedzīvotāju progresīvo daļu un revolucionārās kustības dalībniekiem, ciešanas un kapitāla jūgu darba tautai.” Tiesa, studentu rindās bija arī pavisam pretēja viedokļa paudēji, piemēram, topošais vēsturnieks Konstantīns Pupurs, kurš publiski paziņoja, ka Latviju ir okupējis svešas valsts karaspēks, ko nepieciešams izvest.

Par to viņš, protams, izpelnījās kritiku republikāniskajā presē. „Par kādu svešzemju karaspēku runā K. Pupurs, nav skaidrs. Ja runa ir par padomju armiju, tad jāteic, ka tajā dien tūkstošiem latviešu tautas dēlu, kas lepojas ar padomju karavīra nosaukumu. Bet K. Pupuram šīs jūtas ir svešas. Viņam rūp tikai viens – izkalpoties ideoloģisko diversantu priekšā un pārspēt viņus naidā pret padomju tautas varu,” – tik niknas rindas studentam un Helsinku grupas dalībniekam bija veltītas laikrakstā Cīņa. Starp citu, nevarētu teikt, ka savos uzskatos K. Pupurs būtu bijis vientuļš, jo, kad varas iestādes mēģināja viņu izsviest no augstskolas, sarīkojot kursa biedru sapulci, kurai loģiski vajadzēja beigties ar vienbalsīgi pieņemtu aicinājumu izslēgt „pretpadomju elementu” no Alma mater, tad par lielu pārsteigumu pasākuma organizatoriem par šādu aicinājumu bija tikai divas balsis.

Interesanti, ka riebīgos imperiālistus atmaskojošos mītiņus rīkojošie „Latvijas darbaļaudis” bija arī deleģējuši trīs darba kolektīvu pārstāvjus uz Maskavu, lai viņi ASV sūtnim iesniegtu oficiālu protestu. Nekas prātīgs gan no šīs ieceres neiznāca: delegātiem nācies 40 minūtes dirnēt ārā salā, līdz saņemta atbilde, ka vēstniekam nav laika ar delegāciju tikties. Kāds no vēstniecības sekretāriem gan kaut kad varot ar viņiem tikties, taču tikai kā ar privātpersonām, nevis neatzītās LPSR delegāciju.

Nākamajā gadā trači ap piemiņas dienām jau gāja mazumā. 1988. gada 25. martā varas iestādes izdomāja veidu, kā izdarīt, lai kaza būtu dzīva, bet vilks paēdis – oficiāli tika sankcionēts piemiņas pasākums Brāļu kapos, tā novēršot mītiņošanu pie Brīvības pieminekļa. Pilnībā gan šo plānu īstenot neizdevās, jo vakarpusē cilvēki tāpat nāca pie pieminekļa, neraugoties uz to, ka ne vienu vien atkal aizturēja milicija. Aculiecinieki vēlāk apgalvoja, ka gandrīz aizturēts ticis arī visuresošais M. Vulfsons, taču laikus paspējis izraut no kabatas sarkanu apliecību, kas miličus atvēsinājusi. Starp citu, tieši 25. marts bija tā diena, kad pēc ilgiem laikiem pie Brīvības pieminekļa publiski tika dziedāta Dievs, svētī Latviju!, gluži tāpat kā gadu iepriekš tieši 25. martā Radošo savienību padome pirmoreiz saņēma atļauju ziedu nolikšanai Brāļu kapos, lai pieminētu 1949.gada deportāciju upurus.

Tomēr tie vēl bija laiki, kad par patiesības teikšanu varēja nākties piedzīvot nelielas represijas. Kad 24. marta vakara radioraidījumā Mikrofons žurnālists Ilmārs Latkovskis palaida sižetu par izsūtītajiem, tad nākamajā rītā cilvēki velti gaidīja ierasto pārraides atkārtojumu – tā vietā tika atskaņots… koncerts pēc milicijas darbinieku vēlmēm. Līdzīgā kārtā nogrēkojās arī TV žurnālists Ojārs Rubenis, kurš, neraugoties uz „vadošiem norādījumiem” bija sagatavojis „ideoloģiski kļūdainu” sižetu par notikumiem pie Brīvības pieminekļa. Rezultātā abi izpelnījās rājienus.

1988. gada 14. jūnijs aizritēja bez represijām, un varas iestādes sankcionēja mītiņu pie Kongresu nama, kur ar runām par Staļina represijām uzstājas Vides aizsardzības kluba pārstāvis Valdis Turins, Padomju Jaunatnes galvenais redaktors Andrejs Cīrulis un pat vēl pavisam nesen par buržuāzisko nacionālistu lamātais mācītājs Juris Rubenis. Tiesa, mītiņot pie Brīvības pieminekļa arī todien vēl nebija ļauts, un, lai cik diplomātiskā tonī būtu ieturētas oficiāli atļautajā mītiņā dzirdamās runas, kompartijas spicei īsti pie sirds negāja arī tādas. LKP 1. sekretārs B. Pugo pēc mītiņa spēja vien bēdīgi secināt: „Mītiņā bija saglabāta kārtība, netika nolauzts neviens zariņš, neviena zālīte netika samīdīta. Tikai žēl, ka zaļie dabas sargātāji ar šo ideālo kārtību ievainoja galveno koku – tautu draudzības koku…”

Vēl pēc gada – 1989. gada 25. martā – staļinisko represiju upurus pieminēt ar ziediem pie Brīvības pieminekļa jau devās visa Latvijas kompartijas „spice”. Bez sīkām domstarpībām gan arī toreiz neiztika, jo Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks LTF organizēto pasākumu negribēja atļaut, uztraucoties, ka uz to sabraukušie laucinieki paliks galvaspilsētā un nākamajā dienā paredzētajās PSRS tautas deputātu vēlēšanās nobalsos tajos Rīgas iecirkņos, kur LTF kandidāti konkurē ar kompartijas kandidātiem. Beigās vajadzīgo atļauju izsniedza Ministru padome, bet A. Rubika uztraukumi izrādījās velti, jo laucinieki tomēr aizbrauca vēlēt mājās.

Mācītāji – pagrīdnieki

Helsinkieši nebija vienīgie tā laika disidenti, jo drošības iestāžu uzmanību izpelnījās arī nacionāli noskaņotu mācītāju grupa. Zināmā mērā par šo uzmanību mācītāji varēja pateikties radiostacijai Brīvā Eiropa, kas ziņoja par to, ka Latvijā esot nodibināta cilvēktiesību aizstāvēšanas luterāņu grupa Atdzimšana un atjaunošana. Savukārt „orgāni” bija noskaidrojuši, ka grupā darbojušies mācītāji Juris Rubenis, Modris Plāte, Māris Ludviks, Ēriks Jēkabsons, bet no rietumiem darbību koordinējot mācītājs Juris Cālītis.

Pagrīdniekiem Padomju Jaunatnē tika veltīts ķengājošs raksts ar attiecīgu nosaukumu –Farizeji bez maskas. Te tad arī bija izklāstītas kulta kalpu pretvalstiskās darbības izpausmes. Piemēram, J. Rubenis kādā sarunā esot atzinis, ka „pienācis laiks izgaisināt pēdējo padomju mītu par marksistiski ļeņinisko ideoloģiju, jo pēc tam sabruks visa caur un cauri izkurtējusī padomju sistēma”. Viņš arī esot plānojis izplatīt pretpadomju literatūru, bet 1987. gada 23. augustā Liepājas Ziemeļu kapos, izliekoties, ka notur dvēseļu aizlūgumu, īstenībā nodarbojies ar nacionālistisko propagandu. Arī M. Plātes sprediķos bieži esot dzirdama nacionālisma propaganda. Savukārt Ē. Jēkabsona pārziņā esot karatē speciālgrupa (atcerēsimies, ka nodarbošanos ar austrumu cīņām tolaik varas iestādes ne visai atbalstīja), un pats viņš praktizējot melno maģiju.

Pats briesmīgākais, ka visas šīs darbības tiekot finansētas par rietumnieku līdzekļiem, jo tautieši M. Plātem 1985. gadā uzdāvinājuši žiguli un volgu, tiešās ļaunprātībās nepieķertajam Jānim Vanagam – volgu, bet J. Rubenim – žiguli. Tiesa gan, raksta autoram J. Piparam ar laikraksta redakciju nekāda sakara nebija, un, visticamākais, paskvilu arī nemaz nebija rakstījis cilvēks ar šādu vārdu, jo to Padomju Jaunatnei atsūtīja no VDK. Un par to, ka VDK bija labi informēta par grupas darbību, liecina kaut vai šāds fakts – kad reiz nacionāli noskaņotie mācītāji (skaitā mazāk par desmit) bija sarunājuši konspirācijas apstākļos satikties piepilsētas mežā, tad atbraukuši esot konstatējuši, ka mežs ir jau pilns ar čekas darbiniekiem…

Ja šādas apsūdzības būtu nākušas gaismā dažus gadus agrāk, tad, visticamākais, visi lietā pieminētie mācītāji uz pāris gadiem nonāktu aiz restēm, taču 1987. gadā tik represīvas metodes vairs nebija pieļaujamas. Tā nu rezultātā viss beidzās ar to, ka Ē. Jēkabsons pieņēma „orgānu” piedāvājumu atstāt Latviju (oficiālā versija), bet pārējiem mācītājiem nācās samierināties ar to, ka vēl labu laiku viņiem nervus bendēja „kompetentu iestāžu” darbinieki. Turklāt vairāki grupas dalībnieki tika atcelti no amatiem – M. Plāti atbrīvoja no prāvesta pienākumu pildīšanas, bet prāvestu Aivaru Neimani un teoloģijas semināra rektoru Robertu Akmentiņu no pienākumu pildīšanas atbrīvoja daļēji. Jāpiezīmē, ka mācītājiem – disidentiem netrūka arī aizstāvju, piemēram, Teoloģijas semināra profesors Roberts Feldmanis iebilda pret R. Akmentiņa atcelšanu no rektora amata, savukārt pret M. Plātes atcelšanu tika savākti vairāki simti Kuldīgas draudzes locekļu paraksti. Laikam tomēr lielākais cietējs „mācītāju lietā” izrādījās M. Ludviks, kuram, cenšoties viņu pielauzt sadarboties ar VDK, inkriminēja spekulāciju un pusotru gadu noturēja aiz restēm.

Jāteic, ka čekisti astoņdesmito gadu otrajā pusē brīžam uzvedās diezgan īpatnēji, jo nereti pat aiz brīvdomīgi noskaņotu personu sapulcēm viņiem rēgojās imperiālistu specdienestu garās rokas. Vai, kas liekas ticamāk, gribējās, lai tās rēgotos. Piemēram, 1988. gadā VDK „atmaskoja” sevišķi bīstamu nacionālistu grupu, kas esot gatavojusies organizēt partizānu vienības ar kopējo nosaukumu Slepenais dienests (SD), lai ar ieročiem rokās cīnītos pret padomju varu. Lielāka efekta labad pat tika publiskotas grupējuma dalībnieku liecības. Piemēram, viens no pagrīdniekiem Roberts Kļimovičs, ja ticam VDK ģenerāļa Vjačeslava Široņina grāmatai Pod kolpakom kontrrazvedki, esot pat pavēstījis: „Mērķis bija pagrīdes konspiratīvo grupu izveidošana, to apbruņošana, fiziskā un speciālā sagatavošana, sakaru līdzekļu nodrošināšana, ekonomiskās darbības un finansējuma nodrošināšana. (..) LTF 1. kongresa laikā es iepazinos ar no Zviedrijas atbraukušo Juri Kažu, man teica, ka viņš esot kaut kāda ārzemju specdienesta izlūks… Es viņam izstāstīju par SD un īsumā izskaidroju tās mērķus. Kaža pozitīvi izteicās par šo organizāciju un teica, ka tā var nest labumu politiskajā cīņā.”

Stāsti, protams, no mūsdienu viedokļa smieklīgi, taču 1988. un 1989. gadā ar tādiem varēja būt gana, lai daudziem cilvēkiem rastos lielas problēmas – pat neraugoties uz to, ka sakarus ar ārzemju spiegiem tā arī nevienam neizdevās „piešūt”. Interesanti ir palūkoties, kas ar lietas „figurantiem” notika tālāk: R. Kļimovičs daudzus gadus vēlāk kļuva par TV šovu vadītāju, savukārt „ārzemju spiegs” J. Kaža astoņdesmito gadu nogalē tika no Latvijas izraidīts par to, ka uz akciju Brīvības ceļš bija sadomājis palūkoties no helikoptera (kas, pēc drošībnieku domām, kalpoja par kārtējo pierādījumu spiegošanā), bet pēc neatkarības atjaunošanas atgriezās un kļuva par tehnoloģiju žurnālistu.

January 6, 2016 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: