gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Vēsturnieki lauž mītus par Salaspils nometni

“Aiz šiem vārtiem vaid zeme” – vēsturnieki lauž mītus par Salaspils nometni

'Aiz šiem vārtiem vaid zeme' – vēsturnieki lauž mītus par Salaspils nometni
Foto: Sputnik/Scanpix
No Otrā pasaules kara beigām līdz pat mūsdienām par Salaspils nometni atklātībā ir pausti dažādi viedokļi tostarp ilgus gadus dominējošs bija Padomju Savienības uzskats, ka Salaspils bijusi “nāves nometne”. Latvijas vēsturnieku – Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes – monogrāfija “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941–1944” skaidro ne tikai Salaspils nometnes vēsturi, bet arī lauž padomju režīma radītos mītus un puspatiesības.

Izdevniecība “Lauku Avīze” izdoto monogrāfiju “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941–1944” vēsturnieki prezentē 27. janvārī, Starptautiskajā holokausta upuru piemiņas dienā. Portāls “Delfi” piedāvā ielūkoties, ko vēsturnieki, izmantojot apjomīgu vēstures materiālu, apkopojuši un secinājuši.

Līdz šim par Salaspils nometnes pastāvēšanu nav bijusi sarakstīta neviena monogrāfija, tāpēc šī darba uzdevums, kā norāda pētnieki, bija izpētīt un analizēt Salaspils nometnes vēsturi (1942-1944), kad “tā vienlaikus darbojās gan kā “paplašināts policijas cietums” un “darba audzināšanas nometne”, gan kā sodīto baltiešu policijas bataljonu un leģionu karavīru ieslodzījumu vieta, gan arī nometne ar vēl citām funkcijām”. Tieši tāpēc pētnieki nesauc Salaspils nometni ne par “nāves”, ne par “koncentrācijas nometni”.

Salaspils nometne kalpojusi kā Padomju Savienības propagandas sastāvdaļa, tolaik radītos mītus un puspatiesības vēl aizvien publicē dažādi Krievijas un Latvijas mediji, “kuru sniegtā informācija nereti balstās uz grūti pārbaudāmiem vēstures avotiem vai apšaubāmām faktu interpretācijām”.

Padomju Savienībā radīts priekšstats, ka Salaspils nometnē ieslodzītie nogalināti un pazemoti nepārtraukti, tostarp nometnē notikuši medicīniski eksperimenti ar bērniem, no viņiem masveidā ņemtas asinis un tamlīdzīgi. Monogrāfijas autori iezīmē, ka daudzi “no šiem padomju propagandas un melu radītajiem priekšstatiem vienā vai otrā veidā vēlāk nonākuši arī zinātniskajā apritē un atstājuši iespaidu vēstures pētniecībā un sabiedriskajā domā vēl mūsu dienās”.

Pētnieki grāmatā skaidro, ka bērni Salaspils nometnē nonāca galvenokārt kā nacistu represīvo akciju “blakusprodukts”. Viens no izplatītākajiem stāstiem par bērniem nometnē ir masveidīgas asins ņemšanas no bērniem. Autori pieļauj, ka daļai bērnu asinis ņemtas, lai veiktu medicīniskas pārbaudes. Tas varēja notiks vairākas reizes, “bet vēlāk propagandas nolūkā tika sacerēts mīts par “asins izsūkšanu no bērniem vācu karavīru vajadzībām”.

Autori nenoliedz, ka nometnē nebūtu miruši bērni, bet tas bija nepilnvērtīga uztura, bada, slimību un epidēmiju sekas nevis medicīnisku eksperimentu rezultāts. Dati par mirušajiem bērniem svārstās no 250 līdz 650.

Pētnieki arī iezīmē situāciju, ka novērota jauna padomju propagandas pārmantošanas tendence, par to liecina tas, ka darbi, kuru saturs balstās uz novecojošu padomju laika avotu un nekritisku pārstāstu, ne tikai parādās grāmatu plauktos Latvijā, bet tiek izplatīti Rīgā no jauna izdoti padomju laika izdevumi.

Kaut arī monogrāfijā minētais Salaspils nometnē ieslodzīto un bojāgājušo cilvēku skaits ievērojami atšķiras no savulaik padomju historiogrāfijā un propagandā paustajiem skaitļiem, “tas nekādā ziņā nemazina nacistu okupācijas varas un tās veiktajās represijās iesaistīto vietējo iedzīvotāju atbildību un vainu par šiem noziegumiem”.

Autoru aplēses liecina, ka no nometnes ieslodzītajiem, tranzītieslodzītajiem un karagūstekņiem, kuru kopskaits varētu būt no 21 855 līdz 23 035 cilvēkiem, miruši 1162 – 1952 ieslodzītie.

“Šajā pētījumā veiktā faktu noskaidrošana nav faktu relativizēšana vai falsificēšana, bet patiesības uzzināšana, kas ir svarīga gan Salaspils nometnes atspoguļošanā Latvijas un ārzemju akadēmiskajā vidē un publiskajā telpā, gan nacionālsociālistiskā režīma noziedzīgās sistēmas izpētē,” monogrāfijas nobeigumā uzsver autori.

Grāmatu ir izdevusi izdevniecība “Lauku Avīze” sadarbībā ar Salaspils novada pašvaldību un Latviešu Fondu.

2005. gada 1. novembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, kurā 27. janvāris tika noteikts par Starptautisko holokausta upuru piemiņas dienu. Tas notika 60 gadus pēc koncentrācijas nometņu atbrīvošanas un holokausta beigām. Kopš 2005. gada holokausta upuri šajā dienā tiek pieminēti visā pasaulē.

January 27, 2016 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: