gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kā VDK centās izskaust baznīcu

Čeka reliģijas vietā piedāvāja cirku – kā VDK centās izskaust baznīcu


Klajā nākusi Latvijas Universitātes (LU) pētnieces, Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijas dalībnieces, filozofijas zinātņu doktores Solveigas Krūmiņas-Koņkovas apskats par baznīcas un čekas attiecībām, ko paredzēts iekļaut plašākajā tā dēvēto “čekas maisu” pētījumā.

Sarunā ar portālu “Delfi” viņa atklāj, ka čeka Latvijā reliģijas vietā iedzīvotājiem centusies piedāvāt cirku, bet garīdzniekiem vieglu roku atņēmusi tiesības vadīt draudzes.

Intervijas laikā Krūmiņa-Koņkova vairākkārt uzsver, ka komisija nestrādā, lai radītu sarakstu linča tiesai – zinātnieku mērķis ir atklāt un izgaismot padomju varas izmantoto represiju tehniku. Viņa arī izsaka cerību, ka vienkāršs saraksts ar vārdiem un uzvārdiem nav tas, ko no pētnieku darba sagaida Latvijas iedzīvotāji.

Tirdziņi un cirks – alternatīva kristīgiem Aglonas svētkiem

Latvijā no 1944. līdz 1954. gadam darbojās divi par reliģiskām lietām atbildīgie: PSRS Ministru Padomes Reliģisko kultu lietu padomes (RKLP) pilnvarotais un PSRS Ministru Padomes Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes pilnvarotais.

Aglonā neļāva vēl vairāk, neļāva garīdzniekiem pieņemt grēksūdzi.Pētot RKLP sniegtos ziņojumus, Krūmiņa-Koņkova savā darbā spējusi atainot apstākļus, kādos Latvijā par pastāvēšanu bija jācīnās garīdzniecībai.

Piemēram, cenšoties novērst Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētku Aglonā svinēšanu 15. augustā, RKLP vadītājs Voldemārs Šeškens piedāvājis “alternatīvas” laika pavadīšanas iespējas, tostarp vietējiem ļaudīm organizējis dažādus tirdziņus, kā arī cirka viesmākslinieku izrādes. Cik varot spriest no tā laika ziņojumiem, šāds čekas plāns Aglonā nav vainagojies panākumiem.

“Vēsturiski Aglonas baznīcas tuvumā vienmēr ir bijuši dažādi tirdziņi, sākot jau no divdesmitajiem un trīsdesmitajiem gadiem. Cilvēki pie tirdziņiem bija pieraduši. Cirks? Grūti pateikt, bet vienā no RKLP ziņojumiem atzīts, ka šādas tehnikas uz fanātiķiem nedarbošoties,” stāsta Krūmiņa-Koņkova.

Fanātiķi RKLP izpratnē bija visi ticīgie, īpaši vecāka gada gājuma dievlūdzēji. “Viņiem varēja darīt ko grib, bet tāpat uz baznīcu ies. Šie pasākumi bija orientēti uz to svārstīgo masu – uz jauniešiem, kuri, iespējams, nozīmīgas izvēles par baznīcu vēl nebija izdarījuši. Bija iespēja, ka jaunākiem cilvēkiem parādās alternatīva labāk aiziet dejot, nevis uz baznīcu.”

Daudz nopietnākus centienus ietekmēt garīdzniecību čeka vērsusi arī pret esošajām draudzēm.

Saucu par stukačiem, un viņi būtu stukači jebkurā sabiedrībā.”Atbilstoši tā laika likumiem, garīdznieks drīkstēja kalpot tikai savā draudzē, viņš nedrīkstēja pārkāpt savas draudzes robežas. Piemēram, nedrīkstēja braukt palīdzēt kaimiņu garīdzniekam. Nedrīkstēja, pat ja kaimiņu mācītājs bija saslimis un vajadzēja aizvietot. Aglonā neļāva vēl vairāk, neļāva garīdzniekiem pieņemt grēksūdzi. Tas mehānisms ļoti labi darbojās, jo, iedomājieties, ierodas cilvēki izsūdzēt grēkus, bet nav biktskrēsla un biktstēva, kurš varētu grēksūdzi pieņemt, līdz ar to, ja nav izsūdzējis grēkus, cilvēks arī nedrīkst iet pie sakramenta. Tas ir tas paņēmiens, kā cilvēkam liedza reliģisko vajadzību apmierināšanu.”

Garīdznieki “stučīja” savtīgu interešu dēļ

Krūmiņa-Koņkova savā darbā citē ievērojamo Nobela prēmijas laureātu literatūrā Aleksandru Solžeņicinu, kurš rakstījis, ka represijas pret pareizticīgo baznīcu Krievijā “salauza krievu tautas mugurkaulu”. Viņa tic, ka Latvijā garīdzniecība, neskatoties uz “čekas rokas tvērienu”, lai gan brīžiem bijusi naiva, tomēr spējusi izdzīvot šajos apstākļos. Cilvēki, kuriem ticība bijusi svarīga, to nosargājuši mājās, slepenībā.

“Redzams, ka daļa garīdznieku ziņojuši par saviem amata brāļiem savtīgu interešu vadīti, vēloties ieņemt labākus amatus, nonākt labākās draudzēs. Redzams, ka bieži viņu intereses nav politiskas, bet savtīgas. Es nedomāju, ka šādi cilvēki pat vienmēr saprata, ko dara un kādas var būt šādu ziņojumu sekas. Vēlāk viņi pēc saviem ziņojumiem varēja pat nesaprast, kāpēc kāds labs garīdznieks vienkārši pazudis. Saucu par stukačiem, un viņi būtu stukači jebkurā sabiedrībā,” skarbi saka zinātniece.

Krūmiņa-Koņkova aicina ņemt vērā un neaizmirst, ka RKLP pilnvarotie Latvijā bijuši Valsts drošības ministrijas pārstāvji. Cilvēki, kuri garīdzniecību uzraudzījuši, bijuši pārliecināti un profesionāli čekisti.

“To nedrīkst aizmirst, jo viņi nebija kaut kādi diletanti. Tie bija profesionāli vervētāji. Stāties pret šādiem cilvēkiem un mēģināt spēlēt spēli un uzvarēt bija ļoti sarežģīti. Viņi prata atrast cilvēku vājās vietas, vāca kompromatus. Ar to ir jārēķinās, domājot, kāpēc diez kāds cilvēks piekritis sadarboties,” atzīst pētniece.

Pieļauju, ka visvairāk gaida nodevēju sarakstu, gaida, kad varēs linčot.Savā ziņojumā kā kompromitējošus materiālus pētniece pieminējusi personas homoseksualitāti, kas Padomju Savienībā tika definēta kā kriminālnoziegums. Draudēts arī izplatīt baumas par garīdznieku privāto dzīvi.

Kā sarunā ar portālu “Delfi” skaidro pētniece, pētot baznīcas lietas, ir jāsaprot, ka tā ir sava veida “cita pasaule”. “Garīdznieki vienā vai otrā baznīcā, draudžu ticīgie cilvēki – viņi skatījās uz pasauli caur vēl vienu dimensiju. Vēl nesen dzirdēju teicienu, ka Dieva lietas ir Dieva lietas, bet ķeizara lietas – ķeizara. Priesteri bieži apzinājās briesmas, bet turpināja kalpot. No mūsu skatupunkta raugoties, tagad liekas, ka viņi ir naivi, bet jāsaprot, ka šiem cilvēkiem reliģija bija svarīgāka par politiku. Nereti viņi vienkārši neredzēja vai nesaprata, kas tieši ir tie apkārtējie draudi.”

Vienā no topošajiem ziņojumiem Krūmiņa-Koņkova arī gatavojas publiskot dokumentu, kurā izklāstīts, kā RKLP vadība, uzdodoties par ārzemniekiem, ieradās Latgalē pie kāda katoļu priestera.

“Viņi izliekas, ka izrāda interesi par baznīcu, un priesteris, protams, kļūst priecīgs, ka ārzemnieks atnācis par baznīcu interesēties. Sarunas gaitā viņš naivi izstāsta, ka to, lūk, lūgšanu grāmatu dabūjis no Polijas, nevis caur Baltkrieviju. Viņš praktiski atzīstas tajā nodarījumā, kas Padomju Savienībā tiek tiesāts kā kontrabanda. Viņš ir priecīgs un ārzemniekiem stāsta, kā situācijā, kurā nav grāmatu, viņš tās tomēr ir dabūjis. Viņš nenojauš, ka vēlāk, kad RKLP pārstāvji atgriezīsies Rīgā, par viņu taps ziņojums,” tā laika čekas paņēmienus atklāj zinātniece.

Viņa uzskata, ka padomju vara baznīcu Latvijā nesalauza. “Sākotnēji baznīcu vadība nevēlējās sadarboties, tad nu pamazām vadību nācās nomainīt,” skaidro Krūmiņa-Koņkava, piebilstot, ka vairāki garīdzniecības līderi pasludināti par Padomju Savienības nodevējiem, jo čeka nav cerējusi, ka šos cilvēkus izdosies mainīt.

“Mājas kārtībā gan viss notika – Ziemassvētki tika svinēti, pieskaņojot tos dažādu radinieku jubilejām, lūgšanas tika lasītas, rožukroņi skaitīti. Tas viss bija noslēpts no svešām acīm, bet vēsturiskā atmiņa un tradīcija nekur nebija pazudusi,” raksturojot cilvēku vēlmi represiju laikā nosargāt ticību, skaidro pētījuma apskata autore.

Sabiedrība gaida linča tiesu?

Jautāta, cik liela daļa no VDK arhīva dokumentiem tikusi izvesta no Latvijas vai iznīcināta, Krūmiņa-Koņkova lakoniski atbild, ka to, iespējams, neviens nezina. “Reizēm domāju, ka situācija ir krietni vienkāršāka, nekā piedāvā sazvērestības teorijas. Visā tajā haosā, Latvijai VDK lietas pārņemot, kāds interesents, iespējams, paņēma kaut ko savam arhīvam, vai šīs lietas tikpat labi varēja būt izmestas, izvazātas.”

Viņa atzīst, ka komisijai šobrīd nav pilnīgas piekļuves VDK arhīvu datiem. “Problēma ir tāda, ka būtiska daļa no arhīva materiāliem atrodas Satversmes aizsardzības biroja (SAB) telpās, līdz ar to tās pētniekiem ir nepieejamas, atliek vien iesniegt lūgumus par konkrētu failu izsniegšanu. Tāpat daļa dokumentu atrodas Maskavā, bet “ārpolitiskās situācijas dēļ” tie pagaidām izskatās nepieejami.”

Domājot par to, vai līdz 2018. gada pavasarim, kad paredzēta dokumentu publiskošana, izdosies vērienīgo pētniecības darbu noslēgt, Krūmiņa-Koņkova norāda, ka par to izvēlējusies vēl nedomāt.

“Pieļauju, ka visvairāk gaida nodevēju sarakstu, gaida, kad varēs linčot. Mani vairāk interesē tas, kādā veidā godīgu, stipru un varonīgu cilvēku varēja piespiest sadarboties un kādi bija motīvi, kāpēc cilvēks piekritis sadarboties. Tā ir situācija, kas var atkārtoties un notikt arī ar mums. Svarīgāk atklāt mehānismu, nevis nosaukt vārdus,” saka pētniece.

“Varbūt šos vārdus nosaukt mums nemaz neizdosies. Es neuzskatu, ka mēs varam pierādīt, ka kādi konkrēti cilvēki ir nodevēji. Es varu izvirzīt savu pieņēmumu, bet varu kaut vai šodien jau pateikt, ka, iespējams, varu pati būt kļūdījusies. Mēs no arhīva dokumentiem varam izsecināt kādus jautājumus, bet nav paša svarīgākā – nav cilvēku dokumentētas piekrišanas sadarboties. Mēs redzam lietu fragmentus un kā detektīvi cenšamies skatīties, vai kāds slepens čekas segvārds ar savu dzīvi un rīcību atbilst kādai reālai personai,” rezumē zinātniece.

Ar pilnu Krūmiņas-Kroņkovas ziņojuma tekstu iespējams iepazīties šeit.

Kā ziņots, VDK datu pētniecībai komisija piesaistījusi ap divdesmit zinātņu doktorus vēsturē, socioloģijā, literatūrzinātnē, filozofijā, komunikācijas zinātnē un jurisprudencē.

Tāpat ziņots, ka pēc dažādiem konfliktiem valdība nolēma mainīt LPSR VDK dokumentu izpētes komisijas padotību, no Tieslietu ministrijas nododot to Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM).

Komisijas darbību IZM pārraudzībā nodrošina Latvijas Universitāte.

January 30, 2016 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: