gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Dokumentu krājums par padomju eliti 1937-1938.g.

Ļubjanka. Padomju elite staļiniskajā Golgātā.

Хаустов В. Лубянка. Советская элита на сталинской голгофе. 1937-1938. Документы.

Grāmatā daudz materiālu arī par PSRS latviešu iznīcināšanu. Grāmata bez maksas lejuplādējama šeit:

http://royallib.com/book/haustov_v/lubyanka_sovetskaya_elita_na_stalinskoy_golgofe_1937_1938.html

1003207587

 

 

 

February 27, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

«Kungi, Staļins ir nosprādzis»

«Kungi, Staļins ir nosprādzis»: čekas krimināllietas par izteikumiem 1953. gada martā. Mārtiņa Dātava analīze.

VDK zinātniskās izpētes komisija 20.02.2016

http://www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/38683/


PSKP XX kongresa, kurā nosodīts diktatora Staļina personības kults, sešdesmito gadadienu atzīmējot, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija publicē stipendiāta Mārtiņa Dātava apskatu “Staļina kritikas atspoguļojums Latvijas Padomju Sociālistiskā Republikas drošības iestāžu 1953. gada martā ierosinātajās krimināllietās”, kurā atspoguļots kā čekisti vismaz 46 krimināllietās represēja okupētās Latvijas iedzīvotājus, kuri izteicās Staļina nāves sakarā. Interesanti, ka paši LPSR čekisti bijās šausmās no Staļina vārda, ko var salīdzināt ar Sātana minēšanu, lietojot eifēmismus, ka pat apsūdzošās krimināllietās par Staļina apvainošanu viņa vārdu rakstīt nevarēja, teju visās LPSR krimināllietās 1953. gadā tas aizstāts ar apzīmējumiem, piemēram, “viens no PSKP un valdības vadītājiem”. Pētījumā arī pierādīts, ka čekas ārštata darbinieku jeb aģentu īstie vārdi atrodami ne tikai SAB TDSC kartotēkās un Krievijas Federācijas arhīvos, bet arī Latvijas Valsts arhīva materiālos.

Par vienu no svarīgākajiem Padomju Savienības līdzekļiem savas varas nodrošināšanai bija kļuvušas dažādas represijas, kas bieži vien, ar vai bez juridiska pamatojuma, bija vērstas pret tās iedzīvotājiem, nešķirojot tos pēc sociālās, politiskās, nacionālās vai jebkādas citas piederības.

Viens no izmantotākajiem juridiskajiem pamatojumiem represiju īstenošanā bija 1927. gadā pieņemtie grozījumi Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR) Kriminālkodeksā, kas virknē pantos 58.1 – 58.14 uzskaitīja dažādas darbības, kas kvalificējamas kā kontrrevolucionāri noziegumi. Par kontrrevolucionāriem noziegumiem uzskatīja, piemēram, bruņotu sacelšanos, spiegošanu, sabotāžu, neatļautas literatūras izplatīšanu un aģitēšanu pret Padomju Savienību. Sodi par minētajiem noziegumiem variēja, sākot no 6 mēnešiem ieslodzījumā līdz nāves sodam. Arests uz aizdomu pamata par kādu no KPFSR Kriminālkodeksa 58.1 – 58.14 pantiem visbiežāk rezultējās notiesājošā spriedumā. Ieslodzījuma vietās uz minētā pamata notiesātās personas apzīmēja “politiskais” (политический – krievu val.) un ierādīja visai zemu sociālo stāvokli, kādēļ attiecīgās personas nereti kļuva par citu ieslodzīto upuriem.

1953. gada ietvaros īpaši liels Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) drošības iestāžu ierosināto krimināllietu skaits bijis 1953. gada martā. Veicot padziļinātu un plašāku šo krimināllietu satura izpēti, secināts, ka absolūtais vairākums apsūdzību “pretpadomju aģitācijā vai propagandā” bija saistītas ar vēršanos pret Padomju Savienības vadītāju Josifu Staļinu.

Krimināllietas atrodamas Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 1986. fondā. Tajā pieejamas 179 krimināllietas , no kurām 112 jeb 62,6 % krimināllietu sāktas 1953. gada martā, pamatojoties uz KPFSR Kriminālkodeksa 58.10 pantu. No minētajām martā uzsāktajām krimināllietām 46 jeb 41 % krimināllietās viena no izvirzītajām apsūdzībām pamatojas uz “pretpadomju aģitācijas un propagandas” vēršanu pret Staļinu. No šīm lietām, savukārt, 13 jeb 28,3 % krimināllietu izbeigtas: piecos gadījumos krimināllieta ir pārtrauktas to izskatīšanas procesā, apsūdzētajām personām nepiespriežot sodu; atlikušajos astoņos gadījumos krimināllietas ir pārtrauktas. No 46 apsūdzētajām personām 3 jeb 6,5 % personu krimināllietās minēta iepriekšējā sodāmība, savukārt, 4 jeb 8,7 % personu bija izgājušas filtrāciju.
Analizējamās lietās noteikti divu veidu kriminālsodi – brīvības atņemšana un “tiesību atņemšana”. Visbiežāk noteikta 10 gadu brīvības atņemšana un “tiesību atņemšana” uz 5 gadiem. Šāds sods noteikts 16 jeb 48,5 % personām. Vienai no notiesātajām personām, ievērojot to, ka apsūdzība pamatota arī ar KPFSR Kriminālkodeksa 58.1a pantu par “tēvijas nodevību”, noteikta 25 gadu brīvības atņemšana un tiesību atņemšana uz 5 gadiem. Trijos gadījumos notiesātajām personām noteikta tikai brīvības atņemšana, savukārt, 5 jeb 10,9 % personām dažādu iemeslu dēļ nav noteikts neviens no minētajiem sodiem.

Salīdzinoši lielāka apsūdzību daļa bijusi celta pret krieviem. Līdz ar to var secināt, ka liela daļa Latvijas teritorijā dzīvojušo krievu tautības iedzīvotāju pretēji izplatītiem stereotipiem nav bijuši noturīgi Padomju varas atbalstītāji. To pierāda arī aplūkotajās personu krimināllietās izvirzītās apsūdzības, kur līdzās izteikumiem pret Staļinu izteikta arī, piemēram, kritika par padomju iekārtu un kolhozu sistēmu. Divās no šīm krimināllietām izvirzītas apsūdzības par “buržuāziskās Latvijas” režīma slavināšanu. Ievērojami, ka viena no apsūdzētajām personām LPSR bija ieradusies no KPFSR, bet otra persona bija dzīvojusi Latvijā vēl pirms padomju okupācijas 1940. gada 17. jūnijā. Attiecīgā persona – Semjons Aleksejevs savā darba vietā citu personu klātbūtnē esot teicis, ka pie Ulmaņa dzīvojis labāk, kam sekoja apvainojoši izteikumi par Staļinu (LVA, 1986. f., 1. apr., 21093. l., 137. lp).

Apsūdzētās personas bieži nežēlīgi spīdzināja, tādēļ atzinušās neesošos noziegumos. Par vispārēju praksi bija kļuvusi izmeklēšanas materiālu falsificēšana, kā arī iesaistīto liecinieku sniegto liecību uzskatīšana par neapgāžamu pierādījumu. Šādos gadījumos nevar izslēgt arī liecinieku tīšu nepatiesu liecību sniegšanu. Kā piemēru tam var minēt Austras Balodes krimināllietā esošo kasācijas sūdzību. Tajā viņa min, ka viņas krievu tautības kolēģes, būdamas naidīgi noskaņotas pret viņu un ar zemāku darba stāžu, esot savstarpēji sarunājušas Balodi apmelot (LVA, 1986. f., 2. apr., 3138. l., 151. lp.).

1953. gada 3.martā Staļins pēc asins izplūduma smadzenēs ieslīga komā un mira 5.martā. Ziņas par viņa slimību un nāvi publiski paziņotas ar vienas dienas nobīdi. Šie pret Staļinu vērstie mutvārdu izteikumi aplūkotajā periodā lielākajā vairumā gadījumu izpaudās kā nosodošas attieksmes vai prieka paušana sakarā ar paziņojumiem par Staļina saslimšanu vai nāvi, par kuru bija publiski ar radio vai laikrakstu palīdzību paziņots 1953. gada 5. un 6. martā. Analoģiskas un līdzīga satura apsūdzības celtas sakarā ar Staļina nāvei sekojošo vairāku dienu sēru periodu. Tā, piemēram, 10 jeb 21,7 % krimināllietu uzsāktas pirms Staļina nāves sakarā ar tā saslimšanu, savukārt, pēc nāves fakta paziņošanas ierosinātas 29 jeb 63 % no visām aplūkotajām krimināllietām. Lielākajā daļā šo krimināllietu apsūdzība par izteicienu vēršanu pret Staļinu ir tikai daļa no plašākas apsūdzības, kurā kā papildus apsūdzības nereti dominē “izdomājumu” izteikšana par kādu no padomju dzīves aspektiem.

Tieša Staļina vārda pieminēšana šo apsūdzību izvirzošajos dokumentos ir ārkārtīgi reta parādība, un starp visām aplūkotajām krimināllietām konstatēta tikai vienā gadījumā, proti, Grigorija Orlova krimināllietā. Sākumā izvirzītajā apsūdzībā minēts, ka viņš 1953. gada 8. martā Viļānu dzelzceļa stacijas bufetē sakarā ar paziņojumu par biedra Staļina nāvi veica asu pretpadomju aģitāciju starp vietējiem iedzīvotājiem. Savukārt, jau krimināllietas noslēgumā izvirzītajā apsūdzībā minēts, ka Orlovs dzelzceļa bufetē Viļānos apmelojis vienu no PSKP un valdības vadītājiem (LVA, 1986. f., 1. apr., 21273. l., 3. lp., 58. lp.). Visās pārējās aplūkotajās krimināllietās dominē tieši šis Staļina apzīmējums, ko var uzskatīt par vienu no viņa daudziem tituliem. Līdzīgā formā Staļins attēlots liecinieku liecībās vai tiesu protokolos.

Par netīša rakstura izteikumiem varētu uzskatīt izteikumus, kuros konstatēts konkrēts fakts, no kura tālāk izdara dažādus secinājumus, kur, savukārt, nepareizā interpretācija novedusi pie personas aresta. Aplūkotajās krimināllietās novērojami pāris šādi gadījumi. Tā, piemēram, Andrejs Stravenko savā kasācijas sūdzībā min, ka 1953. gada 6. martā, uzstājoties ar runu Staļina piemiņas mītiņā, bijis ļoti uztraucies, kā rezultātā pieļāvis kļūdu viena vārda izrunā, ko, savukārt, uztvēra kā teiktu ar kontrrevolucionāru nodomu. A. Stravenko arī minēja to, ka kļūdu raisījusi viņa nervu kaite. Rezultātā A. Stravenko apsūdzēja par “pretpadomju izteiciena” pieļaušanu pret Staļinu, par ko piesprieda cietumsodu. (LVA, 1986. f., 2. apr., 1115. l., 136. lp., 146. lp.).

Čekisti asāk apgājās ar tiem, kas pret ģenerālisimusu vērsās alkohola iespaidā. 1953. gada 19. martā arestēta Anna Zaiceva, kas sēru laikā 8. martā dziedājusi “pretpadomju dziesmas” un necenzēti izteikusies par Staļinu. Liecinieku liecībās minēts, ka Zaicevai šādu darbības veikšanu esot lūgts pārtraukt, bet viņa atbildējusi: “Ko gribu, to dziedu, gribu nopelnīt 25 gadus,” un pēc tam turpinājusi dziedāt, līdz atnācis milicis un viņu aizvedis. Zaiceva vēlāk atgriezusies un turpinājusi dziedāt. (LVA, 1986. f., 1. apr., 21094. l., 99. lp.). Aleksandrs Bauļins kādā Valkas bufetē 12. martā izteicis gandarījumu par Staļina nāvi un paudis uzskatu, ka būtu labi, ja šāds liktenis piemeklētu arī pārējos partijas un valdības vadītājus. Papildus tam viņš paudis, ka Staļins nav neko labu izdarījis un izsūtījis daudzus nevainīgus cilvēkus. (LVA, 1986. f., 1. apr., 21274. l., 88. lp).

Daudz plašākā mērogā izvirzītas apsūdzības par izteikumiem, kuri bijuši sacīti tīši un apsūdzētajai personai esot pie pilnas apziņas. Lielākā daļa šādu izteikumu novērojami tieši sakarā ar paziņojumiem par Staļina saslimšanu un nāvi. Septiņās no tām apsūdzētās personas, paužot prieku un gandarījumu, izteikušās, ka līdz ar Staļina nāvi beigs pastāvēt arī kolhozi, un cilvēku dzīves uzlabosies. Jābilst, ka šādi uzskati sabiedrībā bijuši daudz plašāki, nekā tie parādās aplūkotajās krimināllietās. Atsevišķos dokumentos fiksēts, ka daudzviet Latvijā runājuši, ka sīkīpašnieki atgūs savas tiesības uz zemi. Zemi sadalīšot no 15 līdz 30 hektāriem lielos gabalos, un būšot atļauts izmantot arī algotu darbaspēku. Esot bijušas paustas arī cerības, ka būšot iespējams atgūt nacionalizēto īpašumu. Viens no šādu uzskatu paudējiem bija Boruhs Dukarēvičs, dzimis 1908. gada 28. decembrī Rīgā, dzīvojot Tallinā 1937. gadā no Ābrama Dukarēviča mantoja lauksaimniecības rīku speciālfabriku Razevskis Auls, Dukarēvičs un biedri Margrietas ielā Rīgā (Valdības Vēstnesis, 1937, 24. aprīlis, 4. lpp.). Apsūdzībā viņš raksturots kā izteikts “buržuāziskais nacionālists”, kurš apvaino Staļinu, PSKP un padomju valdību valsts novešanā līdz nabadzībai. Staļinu viņš uzskata par sliktu līderi, tā vietā slavē Ļevu Trocki un pauž viedokli, ka viņš valsti līdz šādai situācijai nenovestu. B. Dukarevičš esot izteicies, ka gaidot, kad sāksies PSRS un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) karš, kurā PSRS zaudēšot, kas ļaus viņam atgūt savus īpašumus. (LVA, 1986. f., 2. apr., 1106. l., 3. lp.) Brīnumaini, bet pēc smagas un detalizētas apsūdzības Dukarēviču, kurš slavēja Trocki un gaidīja ASV iebrukumu… padomu “taisnā tiesa” attaisnoja “pierādījumu trūkuma dēļ”… Iespējams, ka šis gadījums prasa dziļāku izpēti.

Imants Vičis atnāca uz darbu un pauda neviltotu prieku par “tautu tēva un skolotāja” aiziešanu aizsaulē, izstāstot anekdoti, kuras saturs atbilstoši liecinieku teiktajam bijis sekojošs: “Maskavā spiegiem piespriests nāves sods. Viens no tiem savā pēdējā vārdā izteicies, ka grib, lai viņu apglabā starp PSKP un Padomju valsts vadoņiem.” (LVA, 1986. f., 1. apr., 21092. l., 3. lp.).

Helmūtu Pallo arestēja vēstuļu perlustrācijas rezultātā, jo viņš uz papīra bija izteicies, ka Staļins ir miris. 1953. gada 6.martā viņš savam brālim rakstīja sekojošo: “Sveiks Brāļuk!!! Tavu vēstuli saņēmu. Par ko ļoti priecājos. Vai Jūs to arī ziniet, ka pats Staļins ir nomiris. 5. martā izlaidis savu nolādēto dvēseli. Varbūt ka tagad kaut kas grozīsies [..].” (LVA, 1986. f., 1. apr., 44227. l., 126b. lp.) PSRS neko tādu uz papīra rakstīt nedrīkstēja, jo vēstules pastā, īpašos “zīmogošanas iecirkņos”, kur, maskējoties zem pasta darbinieku vārda, strādāja čekisti ar tvaika palīdzību atvēra un izlasīja, vai tajās PSRS iedzīvotāji uz papīra kaut ko neraksta tādu, kas atšķiras no PSKP oficiālas programmas.

1953. gada februāri Velta Ralmane izgatavoja skrejlapas, kas aicināja uz gaidāmo vēlēšanu izjaukšanu, un izvietoja tās pie Ainažu pilsētas izpildkomitejas durvīm. 1953. gada martā vēlāk V. Ralmane izgatavoja vēl 8 skrejlapas, kuras ar tādu pašu saturu kā iepriekš bija izvietotas Ainažu centrā netālu no izpildkomitejas ēkas. Četrās no tām bija uzsaukumi, kas vērsti pret Staļinu sakarā ar tā nāvi. Vienā no tām minēts:
“Kungi, Staļins ir nosprādzis ar vēzi rīklē. Un par mums valda padomju vara.”
Savukārt, citā, izmēros lielākā skrejlapā minēts:
“Ievērībai. Biedri Pilsoņi! Mēs 1. martā balsosim par badu un iznīcību. Staļins ir miris, sen cilvēku asinis sūkdams. Par mums valda padomju vara. Mēs, Kungi, jūs drīz atbrīvosim no komunistu jūga. Un par mums būs valdnieki kungs Zariņš un Feldmanis, kuri atrodas ārzemēs.” (LVA, 1986. f., 1. apr., 19676. l., 158. lp., 179. lp., 183. lp.). Acīmredzot bija dzīva cerība, ko uzturēja ārvalstu radiostacijas, ka Latvijas Republikas sūtnis Londonā Kārlis Zariņš un sūtnis Jūlijs Feldmanis (Šveice 1942. gadā aizliedza Baltijas valstu sūtniecību darbību, atļaujot J. Feldmanim palikt personālā statusā), kas 1953. gadā jau strādāja ASV, varētu kā trimdas valdība atkal kļūt ne vien par juridiski leģitīmo, bet arī faktisko varu Latvijā

Divos gadījumos aplūkotajās krimināllietās personas apsūdz “pretpadomju noskaņojuma” dzejas rakstīšanā. Tā 1953. gada 9. janvārī Arvīds Reimanis dzērumā kādā Rīgas tramvajā skaļi aģitējis, ka sarkanie ir vissliktākie un ka tie okupējuši Latviju. Tāpat esot teicis, ka pienākšot laiks, un latvieši tos padzīšot. Viņš arī norādījis, ka strādājot tikai priekš latviešiem. A. Reimaņa rīcība “palikusi neievērota” līdz 1953. gada 23. martam, kad viņu arestējuši. Dzīves vietā veiktās kratīšanas rezultātā atrasta papīra lapa, kura saturējusi “pretpadomju rakstura dzejoli” par dzīvi kolhozā. Pēdējā no šī dzejoļa rindiņām lasāms:
“Iļjičs mācīs maizi taupīt;
Josifs atkal zagt un laupīt;
Kultūra, kultūra visaugstākā;” (LVA, 1986. f., 1. apr., 21282. l., 76a. lp.). Ar to pietika.

Pret Latvijas iedzīvotājiem čekisti vērsās arī gadījumos, kas skāra, ironiski līdzīgi traktiernieka Paliveca lietai, ģīmetnes apvainošanu. Piemēram, 1953. gada janvārī bija plaši publicēta Kremļa “Ārstu lieta”. Aplūkotajās krimināllietās šis gadījums pret Staļinu vērstu izteikumu kontekstā parādās trīs reizes. Viens no šādiem gadījumiem janvārī noticis arī kādā Ludzas strādnieku kantorī, kur savstarpējā strādnieku sarunā par “Ārstu lietu” Mihails Trašenko izteicies, norādot ar pirkstu uz Staļina portretu: “Slikti, ka netika tam ūsainajam klāt.” Uzrādot vēl citas apsūdzības, M. Trašenko arestēts tikai 19. martā. Apsūdzībā šie izteikumi pret Staļinu bija raksturoti kā teroristiski.(LVA, 1986. f., 1. apr., 21624. l., 256. lp., 185. lp.).

Līdzīga, bet apjoma ziņā iespaidīgāka krimināllieta ierosināta 1953. gada 28. martā, kad par “pretpadomju aģitācijas un propagandas” veikšanu personu grupā bija arestētas Balvu vidusskolas 10. klases skolnieces – sešpadsmit, septiņpadsmit un astoņpadsmit gadus vecas meitenes. Minētā skolnieču grupa apsūdzēta par krasa “pretpadomju satura dzejas” rakstīšanu un tās izplatīšanu iekšējā lokā, tā cerot mainīt pastāvošo sistēmu Latvijā. (LVA, 1986. f., 2. apr., 2749. l., 3. lp.) Iespējams, ka šī krimināllieta ir ārkārtīgi nozīmīga ar to, ka pierāda, ka Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centram nav monopola uz informāciju par to, kas slēpjas aiz čekas aģentu segvārdiem, jo šāda informācija ir arī, piemēra, Latvijas Valsts arhīva lietās. Līdz ar to izveidojas situācija, ka dažādi čekas darbinieki jeb aģenti ir nelīdztiesīgā situācijā. Staļina tēls šajā krimināllietā attēlots īpaši spilgti. Krimināllietas apsūdzībā minēts, ka šīs skolnieces periodiski tikušās minētās aģentes “Dzidras” dzīvoklī, kur pretpadomju garā veikušas pārrunas par padomju iekārtu un Staļinu. Tālāk apsūdzības dokumentos minēts, ka viena no šīm skolniecēm aģentes “Dzidras” klātbūtnē saķēpājusi Staļina portretu un par viņu uzrakstījusi lamu vārdus, savukārt, cita no šīm skolniecēm apsūdzēta avīzes saplēšanā, kur attēlots Staļina portrets. Visas apsūdzētās esot smējušās Staļina sēru mītiņa laikā. (LVA, 1986. f., 2. apr., 2749. l., 166. lp.) Skolnieces uz šādām pretpadomju izdarībām esot pamudinājis 1948. gadā uz skolas jumta izkārtais Latvijas Republikas sarkanbaltsarkanais karogs. Rezultātā šo skolnieču rīcībā bija vainota slikta audzināšana, ko izmeklēšanā atzinis arī LKP Balvu rajona komitejas birojs.

LVA 1986. f., 2. apr., 2749. l. ir norādīts, ka aģents “Dzidra” ir Anna Oskara meita Štoknis. Atrodams, ka 1905. gadā dzimusī Anna Štokne (Štoknis, Štokņa) Balvu pagasta Dubļevā [arī Dubļovā, tag. Briežuciema pagasts], 1926. gadā dzemdējusi meitenīti, kuru “nomušījusi” un aprakusi turpat istabā zem klona. (“Lauku dzīve”, Balss, Nr. 11., 1926, 15. janvāris, 2. lpp.). Viņu apcietināja. (“Apcietināta māte”, Latvis, Nr. 1286, 1926, 15. janvāris, 2. lpp.). Persona ar šādu vārdu un uzvārdu ir devusies uz PSRS, Sibīrijas Olugas kolhozu Latviešu mednieks, Ačinskas rajonā, no kurienes komandēta uz Omskas partijas skolas “latvju un latgaļu sektoru” (Levons J., “Oportunisti Ačinskas un Itates rajonkomitejās ignorē Omskas partskolu”, Sibīrijas Cīņa, Nr. 2 (725), 1932, 6. janvāris, 2. lpp., Sibīrijas Cīņa, Nr. 133 (856), 1932, 21. decembris, 4. lpp.), mācījusies Ačinskas pedagoģiskajā tehnikumā, strādājusi kolhozā Gaismas stars (Sibīrijas Cīņa, Nr. 87, 1934, 9. augusts) par teļkopi, kur viņas ģimene 1933. gadā esot izplatījusi baumas, ka Staļins aizbēdzis no PSRS, (“Komunas “Gaismas Stors” valde auklejas ar kaiteklim (Nagornovas cim. p., Ačinska raj.)”, Taisneiba – Vyssavineibas Kompartijas Vokoru Sibira Apgobola Komiteta organ, Nr.12 (518), 1933, 5. februāris, 3. lpp.; “Komunas “Gaismas stors” vadeitoji slep zagļus un irovejus”, Taisneiba Nr. 29(535), 1933, 28. marts, 1. lpp.), kļuvusi kolektīva Atbalss skolotāja (“Olimpiade parōdēja, ka myusu storpā ir talanti”, Taisneiba, Nr. 74(939), 1936, 15. augusts).

No pārmetumiem nav izvairījusies arī minētā aģente “Dzidra”, kura savā dzīvoklī, ļaujot šīm skolniecēm rīkot satikšanos, savlaicīgi neesot pārtraukusi skolnieču sakropļoto izpratni par padomju iekārtu un pati esot pieļāvusi nepareizus izteicienus.Šajā gadījumā var uzskatīt par pierādītu tēzi, ka kļūšana par LPSR VDM ziņotāju nenozīmēja paglābšanu no apsūdzībām arī “politiskajos noziegumos”. Minētajai krimināllietai pievienoti arī lietiskie pierādījumi – dzejoļi, saplēsta avīze un apķēpāts Staļina portrets.

Pētījuma apskats *.pdf datnes formā ir pieejams šeit Dātavs, Mārtiņš. “Staļina kritikas atspoguļojums Latvijas Padomju Sociālistiskā Republikas drošības iestāžu 1953. gada martā ierosinātajās krimināllietās”, VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti 1. sējums. Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas. [elektroniskā versija] Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, 2016. 20 lpp.

Plašāka informācija – pētnieks, stipendiāts Mārtiņš Dātavs, martins.datavs@gmail.com +37128374365, komisijas priekšsēdētāja vietniece juridiskās zinātnes jautājumos Dr. iur. Kristīne Jarinovska, kristine.jarinovska@lu.lv +37129777788

February 22, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Valkas skolēnu pretošanās grupa

Valkas skolēnu pretošanās grupas tiesa – čekas piesegs brutālām represijām, atklāj pētījums

http://www.delfi.lv/news/national/politics/valkas-skolenu-pretosanas-grupas-tiesa-cekas-piesegs-brutalam-represijam-atklaj-petijums.d?id=47080011
Valkas skolēnu pretošanās grupas tiesa – čekas piesegs brutālām represijām, atklāj pētījums
Foto: LETA
Imitējot tiesas procesu, 1946. gada 10. martā Kara tribunāls notiesāja tā dēvēto Valkas skolēnu grupu – 19 personas vecumā no 14 līdz 33 gadiem par dzimtenes nodevību, līdzdalību tajā, kā arī dalību pretpadomju organizācijā. Šī tiesa, kurā apsūdzības bija uzrādītas par tādiem “noziegumiem” kā sarkanbaltsarkanu papīra karodziņu izgatavošana un Latvijas brīvības cīnītāju kapu apkopšana, bijusi vien dekorācija un piesegs brutālām represijām, izriet no šonedēļ publicētā Kristīnes Rotbahas apskata “Latvju Nacionālās Jaunatnes Apvienības (LNJA) Valkas grupa (1945). Atmiņu mantojums”, ko paredzēts iekļaut tā dēvētajā Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijas pētījumā.

1946. gada 11. februārī apsūdzības tika izvirzītas 19 personām, kas bijuši LNJA Valkas un Ķeguma grupu biedri. Visas šīs personas apsūdzētas pretpadomju darbībā. Gandrīz pēc mēneša Kara tribunāls tiesāja visus šos cilvēkus. Jaunākajam bija 14 gadi, sešiem cilvēkiem – 15 gadi, divi bija sasnieguši 16 gadu vecumu, viena bija 17 gadus veca jauniete, bet septiņas personas bija vecumā no 18 gadiem līdz 33 gadiem. No visiem tiesājamajiem seši nebija apvienības dalībnieki.

Pret jauniešiem vērstās apsūdzības pārsvarā bija saistītas ar “dzimtenes nodevību”, “līdzdalību dzimtenes nodevībā”, “dalību pretpadomju organizācijā”, “teroraktu un diversijas mēģinājumiem”, kā arī neziņošanu padomju varas iestādēm par organizāciju. Valkas grupas nevardarbīgā pretošanās padomju varai izpaudusies arī tādās darbībās kā nacionāla rakstura uzsaukumi, Latvijas valsts karogu izgatavošana, karavīru kapu sakopšana. Čeka jauniešu dzīvesvietās atradusi arī ieročus, sprāgstvielas un munīciju, taču tās vākšana esot bijusi raksturīga pēckara jaunatnes nodarbe. Bruņoti uzbrukumi padomju varas pārstāvjiem neesot konstatēti.

Zinātniece apskatā secinājusi, ka izmeklēšana un tiesas process saistībā ar LNJA Valkas grupas darbību noticis bez reālas aizstāvības iespējām. Tiesa bijusi krievu valodā, kuru apsūdzētie jaunieši nav pārvaldījuši.

“Pēc tiesas sprieduma Valkas grupas dalībnieki tika sodīti ar brīvības atņemšanu no astoņiem līdz 20 gadiem un nosūtīti “pāraudzināt” uz Sibīriju un Krievijas Tālo ziemeļu apgabaliem. Divi jaunieši mira, sodu neizcietuši. Visas notiesātās personas šobrīd ir reabilitētas,” secinājusi pētniece.

“Spriežot pēc aculiecinieku stāstītā un to salīdzinot ar krimināllietās pieejamo informāciju, var secināt, ka tulka un advokāta piesaiste procesā bijusi formāla,” secinājusi pētījuma autore, atzīmējot, ka advokāta loma, kurš pārstāvējis jauniešus šajā procesā, būtu atsevišķs pētniecības vērts temats.

Pētnieces intervētie cilvēki advokāta dalību šajā prāvā neatminoties. Tiek minēts kāds advokāts Mandelštams, pār kuru krīt aizdomas par apzinātu līdzdalību čekas organizētajās “dekoratīvajās” prāvās.

Advokātu Mandelštamu publicists un vēsturnieks Ādolfs Šilde minējis kā piederīgu čekas priekšnieka Sīmaņa Šustina “tiesnešu un advokātu štābam”, kas palīdzējis tiesas procesu organizēt “kā dekorāciju brutālām represijām”. Presē bijusi pieejama informācija par diviem Mandelštamiem – zvērinātu advokātu palīgu Borisu Mandelštamu, kurš 1936. gada nogalē, pamatojoties uz Zvērinātu advokātu padomes lēmumu, kļuvis par zvērinātu advokātu, kā arī par zvērinātu advokātu palīgu Benjamiņu Mandelštamu.

Pētnieces intervētās personas – tolaik tiesātie jaunieši – neatceras, ka būtu tikušies ar advokātu Mandelštamu, kā arī to, ka būtu ar viņu runājuši izmeklēšanas vai tiesas laikā. “Minētais apliecina Šildes tēzi par [tiesas] procesu dekoratīvo nozīmi, radot iespaidu par taisnīgu padomju tiesu, kur katram apsūdzētajam it kā nodrošinātas tiesības uz aizstāvību,” secināts pētījumā. Īstenībā ziņas par advokātu tā arī nav pieejamas.

Vairākas jaunatnes pretošanās organizācijas Latvijā izveidotas tūlīt pēc Otrā pasaules kara. Tad arī izveidojusies LNJA, kuras statūtus bija izstrādājis Nacionālo partizānu apvienības vadītājs Pēteris Supe, atklāj pētījums.

Tāpat pētījumā minēts, ka jauniešus pretoties okupācijas varai līdztekus citiem faktoriem mudinājušas arī padomju represijas, kas skārušas viņu ģimenes – vairāku Valkas grupas dalībnieku piederīgie bijuši arestēti, izriet no apskatā izpētītajām krimināllietām. Pētot krimināllietas, arī secināts, ka Valkas grupa paplašinājusies pamazām. Paši jaunieši tajā iesaistījuši sev labi pazīstamus draugus.

Šonedēļ publiskotajā apskatā arī izceltas nesakritības un pretrunas toreizējās Valkas grupas jauniešu atmiņu stāstījumos un krimināllietas materiālos. Piemēram, krimināllietas materiālos, tostarp personu pratināšanas protokolos, aprakstīta detalizēta grupas sapulču norise un apspriestie jautājumi. Liecībās lietota tāda valoda kā “gāzt padomju varu”, “gatavoties teroraktiem”, “paplašināt nelegālo pretpadomju darbību”, taču grupas dalībnieki tādus izteikumus vai darbības neatceras.

Līdz ar to “rodas pamatotas šaubas, vai liecība fiksēta precīzi, vadoties pēc jauniešu teiktā, vai arī notikuši pierakstījumi”, secinājuši pētnieki.

Ar pilnu apskatu iespējams iepazīties šeit.

Jau ziņots, ka iepriekšējā likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” redakcija paredzēja, ka 2015. gadā beidzas noteiktais termiņš personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanai.

2014. gada maijā Saeima veica grozījumus likumā, par vēl 30 gadiem pagarinot termiņu, lai noteiktajā kārtībā būtu iespējams konstatēt kādas personas sadarbības faktu ar VDK padomju laikā.

 

February 19, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vilis Lācis personīgi iesaistījies baznīcas vajāšanā

 http://www.delfi.lv/news/national/politics/vilis-lacis-personigi-iesaistijies-baznicas-vajasana-atklaj-petijums.d?id=47069127

Vilis Lācis personīgi iesaistījies baznīcas vajāšanā, atklāj pētījums

Vilis Lācis personīgi iesaistījies baznīcas vajāšanā, atklāj pētījums

Foto: Arhīva foto
Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Ministru padomes priekšsēdētājs, pretrunīgi vērtētais latviešu rakstnieks Vilis Lācis 1958. gadā personīgi piedalījies mazo konfesiju nomelnošanā un diskreditācijā, liecina Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijas jaunākie pētījumi.
Tā dēvētais Hruščova “atkusnis”, kas aizsāka totalitārā režīma daļēju liberalizāciju, Latvijā uz baznīcu neattiecās. LPSR, kā uzskatīja padomju vara, bija novērojama “buržuāziskā nacionālisma atdzimšana” un “zinātniski ateistiskās propagandas nepietiekamība”, raksta tā dēvēto “čekas maisu” komisijas stipendiāte Madara Brūnava, kura filozofijas doktores Solveigas Krūmiņas-Koņkovas vadībā strādājusi pie pētījuma par reliģijas kontroli LPSR laika posmā no 1956. līdz 1959. gadam.
Vilis Lācis personīgi iesaistījies baznīcas vajāšanā, atklāj pētījums
Foto: VDK izpētes kom.

Reliģijai Hruščova laiki nozīmēja pārkārtošanos no fiziskām represijām uz administratīvām vajāšanām, minēts pētījumā apskatā. Valsts manipulēja ar iedzīvotājiem un radīja piemēru dubultstandartu praktizēšanā. Mazās draudzes kā “komunismu kavējošas” un grūti prognozējamas kopienas pakļāva, lielās – izmantoja padomju ideoloģijas aģitācijā.

Pētījumā pieminēts arī 1958. gada dokuments, kas pierāda LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča un viņa vietnieka Eduarda Berklava līdzdalību LPSR VDK operācijās atsevišķu kristīgo konfesiju diskreditēšanai “republikas presē”, izmantojot krimināllietu pret vienu no draudzes locekļiem, kurš atradies “nelegālā stāvoklī” un glabājis ieročus.

1958. gada 20. jūnijā, kā aprakstīts pētījumā, VDK priekšsēdētājs ģenerālmajors Jānis Vēvers rakstījis specziņojumu LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim par Cēsu Septītās dienas adventistu draudzes locekli Vili Mežciemu, kurš 14. jūnijā aizturēts par sabiedriskās kārtības traucēšanu un izrādījies esam bijušais “nelegālis”, jo 1948. gadā dezertējis no Sarkanās armijas un slēpies līdz 1951. gadam.

Mežciems pēc aizturēšanas izteicis vēlmi sarunai ar VDK darbiniekiem. Sarunas laikā aizturētais atklājis informāciju, ka viņa dzīvesvietā – lauku saimniecībā – atrodoties šaujamierocis, kura īpašnieks nav zināms.

Pārbaudot Mežciema dzīvesvietu, atklājies, ka tur glabājas daudz vairāk – pieci dažāda veida šaujamieroči, trīs granātas un munīcija. Izrādījies, ka minētie šaujamieroči un munīcija piederot Mežciemam, kas iegūti “nelegālā” stāvokļa laikā, izņemot vienu pistoli, kas iegūta pēc tam.

“Legalizācijas” brīdī Mežciems nodevis tikai vienu šaujamieroci, bet citus kopā ar munīciju noslēpis. Ziņojumā tālāk seko tieša norāde, ka konkrēto gadījumu izmeklēs VDK un ka pēc izmeklēšanas un tiesāšanas iegūtās ziņas tikšot izmantotas “republikas presē” Septītās dienas adventistu kompromitēšanai. Šo ziņojumu Vilis Lācis 1958. gada. jūlijā pārsūtījis LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietniekam Eduardam Berklavam.

Ar pilnu pētījuma tekstu iespējams iepazīties šeit.

Jau ziņots, ka iepriekšējā likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” redakcija paredzēja, ka 2015. gadā beidzas noteiktais termiņš personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanai.

2014. gada maijā Saeima veica grozījumus likumā, par vēl 30 gadiem pagarinot termiņu, lai noteiktajā kārtībā būtu iespējams konstatēt kādas personas sadarbības faktu ar VDK padomju laikā.

Kā norādīts likumprojekta anotācijā, lēmums par termiņa pagarinājumu bija nepieciešams, lai aizsargātu valsts drošību un demokrātisku valsts iekārtu.

February 17, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Čekas veiktā Valkas skolēnu pretošanās grupas likvidēšana

Čekas veiktā Valkas skolēnu pretošanās grupas likvidēšana – Kristīnes Rotbahas apskats

VDK zinātniskās izpētes komisija. 16.02.2016.   http://www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/38594/

2016. gada 15. martā – apritēs septiņdesmit gadu kopš Kara tribunāls 1946. gadā notiesāja deviņpadsmit jauniešus par nevardarbīgu pretošanos, dalību “pretpadomju organizācijā” vecumā no 14 gadiem, tajā skaitā par tādiem “noziegumiem” kā sarkanbaltsarkanu papīra karodziņu izgatavošana, kā arī Latvijas brīvības cīnītāju kapu apkopšanu. LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija publicē stipendiātes Kristīnes Rotbahas apskatu “Latvju Nacionālās Jaunatnes Apvienības Valkas grupa (1945). Atmiņu mantojums”, kas izveidots Dr. hist. Jāņa Ķerusa un Dr. iur. Elīnas Grigores-Bāras vadībā. Latvijas Republikas Satversmes ievadā nostiprināts Latvijas tautas pienākums pieminēt svešo varu upurus, nosodot “komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus”. .

Apskats “Latvju Nacionālās Jaunatnes Apvienības Valkas grupa (1945). Atmiņu mantojums” ir prezentēts starptautiskajā zinātniskajā konferencē “Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas: dokumentu izpēte un tās metodoloģija”, 2015. gada 15., 16. un 17. decembrī, kā arī tiks izdots LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas rakstu 1. sējumā 2016. gadā, *.pdf datnes formā tas pieejams šeit.

csm_dsc02883_9c884cdbfe

csm_dsc03879__2__bdee3d5b19

 

 

Par nevardarbīgo pretošanos padomju totalitārajam režīmam LNJA biedrus un līdzzinātājus sagaidīja nežēlīgas padomju varas represijas. 2016. gada martā aprit septiņdesmit gadu, kopš padomju vara notiesāja Valkas jauniešus, kas bija apvienojušies Latvju Nacionālās Jaunatnes Apvienībā (LNJA), lai nevardarbīgi pretotos padomju totalitārajam režīmam, un nosūtīja tos “labošanas darbos” uz Sibīriju un Krievijas Tālajiem ziemeļiem. 1946. gada 15. martā jauniešus notiesāja par šīs “pretpadomju organizācijas” atbalstīšanu un četras personas par neziņošanu padomju varai par organizācijas esību. Neatkarīgi no līdzdalības pakāpes un veiktajām darbībām, visām 19 personām bija piespriesta brīvības atņemšana, īsākais spriedumā noteiktais soda izciešanas laiks bija trīs gadi, bet garākais – 20 gadi. Vairākām personām noteikta arī mantas konfiskācija un tiesību degradēšana. Visus nosūtīja uz lēģeriem.

Apskata mērķis ir, izmantojot un salīdzinot Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā (LNA LVA) un citviet esošos materiālus un notikumus laikabiedru atmiņās, izpētīt jauniešu nevardarbīgo pretošanos padomju totalitārajam režīmam 1945. gadā Valkā, sniedzot ieskatu par LNJA Valkas grupas rašanos, darbību un likvidēšanu. Represēto, toreizējo Valkas jauniešu atmiņas sniedz liecības, kādas nav iespējams atrast nevienā dokumentētajā vēstures avotā, proti, kāda bija viņu personīgā motivācija uzsākt nevardarbīgo pretošanos. Apskatā izmantots LNA LVA 1986. fonds “Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) par sevišķi bīstamiem, pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas (1940 – 1985)”, kurā iekļautas 56 612 krimināllietas. 2015. gada nogalē, kad veikts pētījums, autorei zināmi vēl dzīvi trīs grupas dalībnieki: Alfons Meiris (1930), Lilita Forstmane (dzim. Plotniece, 1929) un Judīte Gudriniece (dzim. Vēvere, 1930). Pētījumā izmantotas divu pirmo dalībnieku, kā arī Tomskā mirušās grupas dalībnieces Dzintras Purviņas (1930 – 1946) ģimenes locekļu atmiņas, kas liecina par represiju atstātajām sekām uz notiesāto ģimenes locekļiem.

Vairākas jaunatnes pretošanās organizācijas Latvijā izveidotas tūlīt pēc Otrā pasaules kara, tai skaitā LNJA. LNJA statūtus izstrādāja Latvijas Nacionālo partizānu apvienības (LNPA) vadītājs Pēteris Supe . Apvienībai bija savas grupas Viļakā, Rīgā, Alūksnē un Valkā. Dažām bija nosaukumi, piemēram, Alūksnes pilsētas skolēnu pagrīdes grupa “Tālavas sili” , taču Valkas grupai nosaukums nebija dots, lai gan apspriests nosaukums “Koknese”.

Lilita Forstmane atceras, ka Latvijas okupācijas pirmajā gadā pazuduši daudzi valcēnieši. 1941. gada jūlijā, pēc nacionālsociālistiskās Vācijas armijas ienākšanas Valkā atrakti masu kapi, kur bijuši apglabāti Baigā gada upuri. Lilita Forstmane situāciju raksturo sekojoši: “Visa tā šaušana jau notika pāri Pedelei Tālavas ielā, kur apriņķa valde, pie sētas mājas. Tur krievi ierīkoja kameras un cietumu. Atceros, es pagalmā spēlējos un dzirdu, un nevaru saprast, ko tās mašīnas sprakšķ, tur pāri Pedelei, tas – pirms krievi atkāpās. Nu tak’ cilvēkus šāva! Valkā daudzi pazuda, un aprakuši viņi bij’ turpat šķūnī, un tad viņi atradās. Vistrakāk jau atstāja iespaidu, kad atraka tos krievu nošauto kapus, atraka paši latvieši vācu laikā. Es atceros to drausmīgo formalīna smaku, kad tos līķus raka ārā. Tur līķi bija strīpām. Tad cilvēki gāja atpazīt savējos, tad tur bija tās runas, kā viņi bijuši mocīti – gan nagi maukti, gan krūtis nogrieztas, izkropļoti, nu briesmīgi! Un tas taču viss palika mums atmiņā. Un tad bija tās bēres, kad viņus tur glabāja, to vēl atceros.”

Nākamais faktors, kas mudināja jauniešus pretoties okupācijas varai, bija padomju represijas, kas jau bija skārušas vairākas valcēniešu ģimenes. Alfons Meiris dalās pieredzētajā:
“Man tēvs jau bija arestēts. [..] Tēvam piederēja apavu veikals; labi dzīvojām; lauku māja bija nopirkta. 1940. gadā atņēma veikalu, kurā arī dzīvojām, un mēs aizgājām uz laukiem. Kara laikā tā māja nodega, kā par laimi. [..] Vācu laikā tēvam bija jāiet sargāt tilti kā aizsargam. Tēvu arestēja [19]45. gada 19. janvārī; viņš bija lāgerī [lēģerī] Ņižņij Tagila, Kušvā [Нижний Тагил, Кушва – krievu val.]; atbrīvojās [19]49. gada rudenī; es jau tad biju lāgerī.”

Valkas grupas krimināllietas materiāli sniedz informāciju, ka vairāku Valkas grupas dalībnieku piederīgie bijuši arestēti jau iepriekš, piemēram, ziņās par Alfona Meira tēvu Jānis Meiris norādīts – “tautas ienaidnieks, kas arestēts 1945. gadā” (LVA, 1986. f., 2. apr., P-9259. l., 1. sēj., 52. o. p., 57. lp.)

Trešais faktors bija jauniešu nacionālais noskaņojums, ko bija sekmējusi patriotiskā audzināšana līdz 1940. gadam skolā un ģimenēs, kā arī taisnīguma izjūta, kas pastiprinājās apkārt valdošo ētisko un morāles normu degradācijā. Latvijā pirms padomju okupācijas pastāvošā izglītības sistēma spēja ieaudzināt jauniešos tik dziļu un noturīgu patriotismu un savas dzimtenes mīlestību, ka viņi nespēja samierināties ar svešas varas okupāciju. To apliecina Lilita Forstmane: “Patriotisms mums auga šo apstākļu varā – tās valdību maiņas, tas Baigais gads, kas mūs atmodināja, un tie leģionāri! Karogs sarkanbaltsarkanais vējos atraisījies skrej… [Edvarta] Virzas dzejoli vēl tagad atceros, ko skolā mācīja.[..] Pirms tam gan man mamma taisni noliedza – nekādu politiku, ir nemierīgs laiks, ir partizāni, nekur neiesaisties!”

Margarita Bratuška LNJA uzdevumā bija devusies uz Rīgu, lai te veidotu jaunatnes organizācijas nodaļas. 1945. gada 27. augustā Margaritas Bratuškas māsai Valērijai Bratuškinai Pēteris Supe vēstulē rakstīja:
“[..]Lūdzu padomāt par iesaistīšanos sava novada jauniešu – meiteņu vadītājas darbā.
Margai mūsu kopējo pasākumu labā, kā arī personīgi būtu ieteicams no Viļakas izrauties un darboties Rīgā.
Vienoti augsim un audzināsim Latvijai!” (LVA, 1986. f., 2. apr., P-10774.l., 9. sēj.; LVA, 1986. f., 2. apr., P-10774.l., 1.sēj., 48. lp.) 1945. gada augusta sākumā sarunās ar Margaritu Bratušku Lūcija Pence, uzzinot par to, kā nevardarbīgā pretošanās padomju varai noris Latgalē, nolemj līdzīgi rīkoties Valkā. 1945. gada 5. decembra Lūcijas Pences nopratināšanas protokolā krievu valodā norādīts sekojošais par Margaritas Bratuškas teikto: “Bratuškina man stāstīja par to, ka Latgalē daudzas personas, vēloties izbēgt no padomju varas orgānu represijām, slēpjas mežā. Turpat Latgalē vietējie iedzīvotāji organizējuši nelegālas organizācijas, kas bandītiem, kuri slēpjas mežā, palīdz ar pārtiku un informāciju.” (LVA, 1986. f., 2. apr., P-10774.l., 1. sēj., 26. lp.)

1945. gada septembra beigās skolotāja L. Pence pastāstīja par LNJA un iedeva izlasīt statūtus savām trim skolniecēm, ar kurām mācību laikā mitinājusies vienā dzīvoklī Valkā. To apstiprina arī grupas dalībnieces Judītes Vēveres pašrocīgi rakstītā liecība. Tādējādi pašu pirmo grupas dalībnieku izvēle pavisam nejauši krita uz Valkas lauku pagastu meitenēm Judīti Vēveri, dzimušu 1930. gadā, Ausmu Pogu, dzimušu 1929. gadā, un Olgu Rosicku, dzimušu 1928. gadā, kurām vecāki uz skolas laiku bija sarunājuši gultas vietu dzīvoklī Rīgas ielā 32a, Valkā, kur istabu īrēja arī Ērģemē dzīvojošā skolotāja Lūcija Pence .

Ziņa par “interesanto lietu”, kā to nosauca Judīte Vēvere , kopā ar LNJA statūtiem pēc skolotājas ieteikuma pāris dienu laikā no mutes mutē bija nodota draudzenēm Elgai Kagainei, dzimušai 1930. gadā, un Dzintrai Purviņai, dzimušai 1930. gadā. Par Dzintras Purviņas iesaisti var spriest no 1945. gada 7. decembra nopratināšanas protokolā:
“1945. gada septembra beigās [..] paziņa Vēvere Judīte man piedāvāja iestāties pagrīdes jaunatnes nacionālajā organizācijā. Es tai pat reizē piekritu iestāties tajā organizācijā. Par organizācijas mērķiem un uzdevumiem Vēvere man neko nestāstīja. ”
Skolā Dzintra Purviņa ziņu par organizāciju pastāstīja savam bērnības draugam Alfonam Meirim, kas savukārt notikušo raksturo sekojoši:
“Sākusies tā grupa Viļakā. [..] Tā mūsu skolotāja Rīgā bija gājusi kopā kursos ar vienu no Viļakas grupas. [..] Tā ideja bija skolotājai. 1945. gadā oktobra sākumā pienāca pie manis Dzintra un teica, ka organizējās latviešu nacionālā organizācija, un prasīja, vai es gribu piesaistīties, es piekritu, un tā vadītāja bija latviešu valodas skolotāja Lūcija Pence. Tā apvienība bija tā kā jaunatnes apvienība, kas izvērš aģitāciju iedzīvotāju vidū, vāc materiālus partizāniem. Dzintra, es – mēs jau bijām veci draugi, tikai viņa man piedāvāja, neviens man arī vairāk nepiedāvāja.”

Meiris par apvienību izstāstījis saviem draugiem Vidāram Andersonam, dzimušam 1931. gadā, Modrim Rudītim, dzimušam 1930. gadā, un Ilgvaram Brokam, dzimušam 1931. gadā; kopā ar Dz. Purviņu iesaistījuši Lilitu Plotnieci, dzimušu 1929. gadā. Lilita Forstmane savu iesaisti raksturo sekojoši:
“Dzintra un Alfons sauc: “Lilit, panāc šurp!” [..] abi divi man tagad par to organizāciju. [..] jāstājas ir organizācijā… Mēs Latviju mīlam? Mīlam! Un es uzreiz: “Vai, man mamma neatļauj!” Un Dzintra bija tā, kas atgriezās: “Vai, Tu mūs nodosi!” “Dzintra! Nekad dzīvē, nē! Es eju ar jums! Un nedomādama!” Nu, noziegums man pret mammu, bet es tak nevarēju savus biedrus pamest. [..] Es pat riktīgi nezinu, kā viņa saucās, tā organizācija.” Savukārt Elga Kagaine organizācijā iesaistījusi savas draudzenes Vizbulīti Radziņu, dzimušu 1931. gadā, un Gaidu Labsvīru, dzimušu 1930. gadā. Spriežot pēc krimināllietā pieejamiem dokumentiem, jauniešiem nebija skaidrības par turpmāko rīcību, piemēram, Judīte Vēvere liecinājusi: “Skolā Meiris sacīja, ka nu jau ir diezgan daudz biedru, ka vajadzētu kaut ko darīt.” Lai noskaidrotu, kas būtu jādara, jaunieši vērsās pie skolotājas Pences.

Alfona Meira atmiņās sapulces raksturotas vispārīgi tikai kā daļa no Valkas grupas organizēšanās:
“Tad mums sākās tā saiešana. Astoņi cilvēki mēs bijām. Tad mēs sākām iepazīt viens otru. [..] Sanācām sanāksmēs un aprunājāmies. Tikšanās mums bija ārā, mežā. 9. klasē mēs gājām visi. Skolā sarunājām, kad tiksimies. Mani ievēlēja par grupas vecāko un Judīti Vēveri ievēlēja par manu palīdzi. Tad sāka organizēties otra grupa – Radziņa, Labsvīra, Andersons, mans labs draugs Broks. Viņi četri bija tajā grupā, kad sāka organizēties. Tā bija otra grupa. Visi 8. klases vienklasnieki. Vecāki pilnīgi neko nezināja. Tā bija mūsu pašu iniciatīva. Tad mēs pārspriedām visus privātos notikumus un skolas gaitas, un tā… Tajā laikā jau tā doma bija tāda – jādara un viss.”
Tikmēr krimināllietas materiālos, tostarp vairāku personu pratināšanas protokolos, norādīta detalizēta sapulču gaita un tajā apspriestie jautājumi, lai gan arī te fiksētās liecības par apspriestajiem jautājumiem atšķiras. Ievērojot liecībās lietoto valodu, piemēram, “gāzt padomju varu”, “gatavoties teroraktiem”, “paplašināt nelegālo pretpadomju darbību”, rodas pamatotas šaubas, vai liecība fiksēta precīzi, vadoties pēc jauniešu teiktā, vai arī notikuši pierakstījumi.

Intervijā Lilita Forstmane norādīja, ka viens no galvenajiem Valkas grupas uzstādījumiem bija nepieļaut jauniešu iestāšanos Komjaunatnē: “[..] mēs tak viņus medījām un gānījām.” Kādā no LNJA Valkas grupas sapulcēm dalībnieki sprieduši, ka būtu jāsoda tie, kas iestājas Komjaunatnē. Viens šāds “nosodāmais” esot bijis vēlākais laikraksta Cīņa redaktors, bet tolaik Valkas apriņķa laikraksta Mūsu zeme atbildīgais redaktors, viens no pirmajiem Valkas komjauniešiem – Ilmārs Īverts –, dzimis 1924. gada 24. martā. Nacionāli noskaņotie Valkas vidusskolēni esot gatavojušies savam bijušajam skolasbiedram, komjaunietim – I. Īvertam uzmaukt galvā piķa maisu, par ko gan uzzinājis pats I. Īverts, gan liela daļa vecāko klašu skolēnu, šī iecere gan netika īstenota sakarā ar Valkas grupas dalībnieku arestu.

Padomju režīma noliegums un pretošanās tam pausta arī simboliski, piemēram, sagraizot Josifa Staļina portretu tautas namā. Tomēr LNJA Valkas grupas dalībnieku galvenās aktivitātes saistītas ar Latvijas Republikas proklamēšanas atceres sarīkojumiem, ko pēc pašu iniciatīvas veica vairāki Valkas vidusskolas skolēni. Šādas rīcības pamatojums meklējams, piemēram, Judītes Vēveres liecībā, kur viņa norāda, ka, ievērojot to, ka skolotājai bija pārtrūkuši sakari ar LNJA augstāko vadību, viņa nekādus rīkojumus nav varējusi dot un ieteikusi jauniešiem “kaut ko pašiem ar labu gribu izgudrot un izdarīt”. Tā kā J. Vēvere bija “sakarniece” starp skolotāju un grupu, tad vairāki jaunieši vēlāk pratināšanā norāda, ka uzdevumus J. Vēvere devusi vai nu pati savā vai grupas priekšnieka vārdā.

1945. gada novembrī grupas dalībnieki vairākkārtīgi sprieda, kā rīkoties sakarā ar Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienu. Esot bijuši izvirzīti trīs galvenie uzdevumi, kas vēlāk arī veiksmīgi veikti. Pirmkārt, bija nolemts uzrakstīt uzsaukumus uz pilsētas namu sienām. Otrkārt, vienojās apkopt un izrotāt ar ziediem un nacionālajiem karogiem kritušo brīvības cīnītāju kapus Valkā. Treškārt, nolēma pacelt Latvijas Republikas valsts karogu pilsētas laukumā pretī Valkas apriņķa izpildkomitejai. Sprieduši arī par proklamāciju izgatavošanu un izplatīšanu, ko it kā ierosinājusi Elga Kagaine. Lai gan šāds ierosinājums esot izteikts, tomēr neesot atbalstīts, jo nevienam neesot bijusi drosme proklamācijas rakstīt ar roku, bet rakstāmmašīna grupas dalībniekiem nebija pieejama.
1945. gada 18. novembris bija sestdiena, tādēļ vairākiem grupas dalībniekiem, kas nākuši no lauku pagastiem bija jādodas mājup, Valkā palika tikai pilsētnieki. Tādēļ jau dažas dienas iepriekš, vakaros pastaigādamies, jaunieši bija sarakstījuši uz Valkas namu sienām un žogiem aicinājumus pieminēt 18. novembri. Alfons Meiris atminas, ka tikmēr, kamēr viņš esot rakstījis, citi bijuši sardzē. Savā “vaļsirdīgajā atzīšanās”, kā to nosaukuši padomju izmeklētāji, 1945. gada 17. decembrī viņš liecinājis:
“Uz 18. novembri visa grupa gāja rakstīt uz māju sienām un sētām visādus uzsaukumus. Šī rakstīšana notika 15. un 16. novembrī. Uzrakstījām uz kādām trīsām mājām.” Uzraksti bija rakstīti ar krāsainiem krītiņiem un vēstījuši, piemēram, sekojošu: “Latvieši, pieminiet 18. novembri!” “Dievs, svētī Latviju!” “Dievs, sargi Latviju, velns parauj Krieviju,” (LVA, 1986. f., 2. apr., P-9259. l., 4. sēj., 220. lp.)
1945. gada 17. novembra vakarā daļa grupas dalībnieku – V. Andersons, G. Labsvīra un V. Radziņa – devās uz Brāļu kapiem, kur tolaik vēl atradās piemineklis Latvijas atbrīvošanas cīņās 4. Valmieras kājnieku pulka kritušo karavīru piemiņai, ko divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu sākumā demontēja un apraka netālu no uzstādīšanas vietas Varoņu ielas pretējā pusē. Jaunieši nolika uz karavīru kapiem krustus un ziedus, kā arī pie pieminekļa pacēla sarkanbaltsarkano karogu. Tādi papīra karodziņi bijuši vairākiem jauniešiem, izgatavoti ar mērķi izlikt uz karavīru kapiem. Tie jaunieši, kas uz Brāļu kapiem neaizgāja, šos karodziņus saglabāja neizmantotus. Dzintra Purviņa, uzzinot par skolotājas L. Pences arestu, divus šādus karodziņus kopā ar LNJA statūtiem noslēpa šķūnītī, par ko pastāstīja vairākiem grupas biedriem. Vēlāk, veicot kratīšanu Dz. Purviņas dzīvesvietā, VDTK operatīvie darbinieki, rīkojās tā, it kā zinājuši, ka paslēptās lietas jāmeklē šķūnītī. Rezultātā atrasto izmantoja kā lietiskos pierādījumus krimināllietā. Viens no šiem karogiem, uz kura baltās joslas mūžīgs paliks pratināšanas laika apliecinājums: “Izgatavoju es. Dz. Purviņš.”

Savukārt Lilitas Forstmanes atmiņās tieši karoga pacelšana, faktiski papīra karoga piespraušana pie kioska sienas pretī apriņķa padomei, saglabājies kā vienīgā viņas pašas veiktā aktīvā darbība. Taču apsūdzības rakstā šīs darbības veikšanu inkriminē vairākiem citiem grupas dalībniekiem, bet ne L. Plotniecei (tagad Forstmanei). Vēl dažos dokumentos norādīts, ka L. Plotniece novietojusi karogu Brāļu kapos. Lilita Forstmane intervijā norādīja uz citādu lietu norisi nekā apsūdzībā minēts:
“Tagad bij’ 18. novembris. 18. novembrī ir jātaisa brīnumi. Un es nesaprotu, kāpēc skolā žetonvakars bija, laikam, 17. novembra vakarā. Nu laikam netīšām [..]. Mēs tagad dancojam, dancojam. Tagad jāietek strādāt. Man bija liels no papīra sarkanbaltsarkanais karogs. To es salocīju, uzliku uz krūtīm. To vajag uzspraust te. [Zīmē Valkas pilsētas laukumu, kur atradās čeka, kur kiosks, kur Rīgas iela.] Nu un tiem čekistiem jāiet gar to kiosku garām. Nu un es tur uzspraudu to karogu. Tāds biezs bija… No kartona… [..] Kur dabūju neatceros, laikam tak Alfons sagādāja. Bet Alfons tajā laikā uz Brāļu kapiem… Tur to pieminekli apkopt bija. Nu tas lielākais varoņdarbs, laikam.”
Krimināllietā glabājas karogs, uz kura ar roku rakstīts uzraksts vēsta: “Šo karogu kopā ar citiem izliku Valkas kapos 1945. gada 17. novembŗa vakarā. V. Andersons, M. Rudītis, V. Radziņa, G. Labsvīra.” Tā Valkas vidusskolas skolēni okupētajā Latvijā 1945. gadā pieminēja Latvijas Republikas 27. gadadienu.

Notikušo detalizēti raksturo aculiecinieku stāstījumi. Tā Alfons Meiris norāda:
“5. decembrī, trešdien, Padomju Savienības konstitūcijas dienā arestēja skolotāju Lūciju Penci. 6. decembrī skolā uzzinājām, un mēs jau sākām uztraukties. Ja mēs aizbēgtu, tad mūsu vecākus paņemtu ciet, tāpēc nebēgām. 7. decembra vakarā, naktī mūs arestēja. Vakarā ienāca tēva brālis pa priekšu, to bija čekisti speciāli paņēmuši, domāja, ka es kaut kā pretošos. Aiz viņa viens ar automātu un viens ar pistoli. Ienāca un teica: “Ruki v verh! [Rokas augšā! – krievu val.]” Tas bija tāds gaidīts pārsteigums. Skolotāja jau visu bija izstāstījusi. Nedomāja jau, ka būs tādas sekas. Tad mūs aizveda uz Stendera ielu, uz čeku. Mūs visus vienā vakarā paņēma. Visi vienā istabā bijām kopā. Pence jau bija citur. Mēs tur bijām – Radziņa, Plotniece, Vēvere, Lielause, Purviņa, Poga, Labsvīra, Kagaine, Rosicka un mēs četri puiši – Meiris, Andersons, Rudīts, Broks. Ruka, Sapola, Barona – tās, ko ar mums tiesāja, ar tām mums nebija nekāda sakara. Tās tur nemaz nebija.”

Savukārt Lilita Forstmane savās atmiņās raksta:
“7.XII – divas dienas pēc mūsu latviešu val. skolotājas aresta, mēs jutām apjukumu, nomācošas gaidas. [..] Bija ziemas vakars, ar salu līdz -200. Apmēram 20-20 atskanēja klauvējiens pie durvīm. [..] Šoka nebija – jāģērbjas silti, pats galvenais – izturēt, nevienu draugu nenodot. [..] Tad jau bija ceļš uz Valkas cietumu, pratināšana turpinājās visu nakti. Tad sekoja pārsteigums, ka savākta visu mūsu skolēnu grupa bez izņēmuma. Tā taču bija nodevība, ko arī vēlāk sapratām. Pēc 2 dienām, 20 grādu salā, sēdināja mūs vaļējā kravas mašīnā. Sekoja ceļš 170 km garumā līdz Rīgai. Raudoši, cits pie cita piespiedušies, lai nedaudz saglabātu siltumu, vakarā ieceļojām Stabu ielas ellē [..], asaras pār nosalušajiem vaigiem sasala. Sekoja pratināšanas, mocības un tiesa. Viss notika pilnībā svešajā krievu valodā – nesapratu neviena vārda krieviski. Tāpat arī visi pratināšanas tiesas procesi bija man pilnībā nezināmi, varbūt tāpēc arī tiesu neatceros.” Intervijā Lilita Forstmane precizē:
“Mūs nodeva- bērnus- tūlīt pēc aresta tā skolotāja Pencīte. [..] Visu to, ko viņa zināja, zināja čekā. [..] Visus kā putniņus vienā vakarā krātiņā salika. [..] Mēs bijām noņēmušies nerunāt, nenodot nevienu, a viņa visu pēdējo sīkumu. Ā, uz viņas varbūt ka iedarbojās? Nezinu, nezinu… Nu kā viņa tā varēja darīt!? [..] Es vēl, ka mani arestēja, domāju: “Ā, Judīte [Vēvere] atnāca līdzi čekistam, tātad Judīte ir ciet un es – nevienu nenodot, nevienu nenodot!” [..] Kad pratināja – nevienu vārdu! Ā, kur ņēmām tās zināšanas? Krievi paši vainīgi. Rādīja filmas tādas – Zoja Kosmodemjanska [..]. Tas viss palika iespaidā. Ka tagad ar mums tā, nu un tagad mums jāuzvedas tāpat kā Zojai. Bet nevajadzēja jau. Čekai jau pilnīgi viss, viss bija zināms!”

Pielikums nr.1

LNJA Valkas grupas sastāvs

Vārds, uzvārds
Dzimšanas gads
Nodarbošanās
skaits
Lūcija Pence
1920
skolotāja
1
Alfons Meiris
1930
9.a klases skolnieks
2
Modris Rudītis
1930
9.a klase skolnieks
Judīte Vēvere
1930
9.b klase skolniece
6
Ausma Poga
1931
9.b klase skolniece
Dzintra Purviņa
1930
9.b klase skolniece
Olga Rosicka
1928
9.b klase skolniece
Elga Kagaine
1930
9.b klase skolniece
Lilita Plotniece
1929
9.b klase skolniece
Ilgvars Broks
1931
8. klase skolnieks
4
Vizbulīte Radziņa
1931
8. klase skolniece
Vidārs Andersons
1931
8. klase skolnieks
Gaida Labsvīra
1930
8. klase skolniece

Pielikums Nr.2

Ar LNJA Valkas grupu saistītās apsūdzības

Vārds, uzvārds
KPFSR KK panti, kas uzrādīti apsūdzības rakstā
KPFSR KK panti, kas uzturēti apsūdzībā tiesā
Lūcija Pence
581a, 19-588, 19-589, 5811
581a, 19-588, 19-589, 5811
Alfons Meiris
581a, 19-588, 19-589, 5811
581a, 19-588, 19-589, 5811
Modris Rudītis
581a, 19-588, 19-589, 5811
581a, 19-588, 19-589, 5811
Judīte Vēvere
581a, 19-588, 19-589, 5811
581a, 19-588, 19-589, 5811
Ausma Poga
581a, 19-588, 19-589, 5811
581a, 19-588, 19-589, 5811
Dzintra Purviņa
581a, 19-588, 19-589, 5811
581a, 19-588, 19-589, 5811
Olga Rosicka
581a, 19-588, 19-589, 5811
581a, 19-588, 19-589, 5811
Elga Kagaine
581a, 19-588, 19-589, 5811
581a, 19-588, 19-589, 5811
Lilita Plotniece
581a, 19-588, 17-589, 5811
581a, 19-588, 19-589, 5811
Ilgvars Broks
581a, 19-588, 17-589, 5811
581a, 19-588, 19-589, 5811
Vizbulīte Radziņa
581a, 19-588, 19-589, 5811
581a, 19-588, 19-589, 5811
Vidārs Andersons
581a, 19-588, 19-589, 5811
581a, 19-588, 19-589, 5811
Gaida Labsvīra
581a, 19-588, 17-589, 5811
581a, 19-588, 19-589, 5811
Velta Lielause
581a, 19-588, 19-589, 5811
581a, 19-588, 19-589, 5811
Brunhilde Pūce
581a, 19-588, 17-589, 5811
581a, 19-588, 19-589, 5811
Milda Ruka
581a, 19-588, 17-589, 5811
581a, 19-588, 19-589, 5811
Dzidra Poga
581a, 19-588, 17-589, 5811
581a, 19-588, 19-589, 5811
Alīda Sapola
581a, 19-588, 17-589, 5811
581a, 19-588, 19-589, 5811
Amanda Irma Barona
17-581a, 17-588, 17-589, 5811
5812

581a – dzimtenes nodevība

17-581a – līdzdalība dzimtenes nodevībā

19-588 – gatavošanās terora aktu veikšanai pret padomju varas pārstāvjiem

17-588 –līdzdalība terora aktu veikšanā

19-589 – gatavošanās infrastruktūras un sabiedriskās mantas bojāšanai kontrrevolucionārā nolūkā

17-589 – līdzdalība infrastruktūras un sabiedriskās mantas bojāšanā

5811 – organizatoriskā darbība, vērst uz augstākminēto noziegumu izdarīšanu

5812 – neziņošana padomju varas iestādēm par zināmajām kontrrevolucionārām darbībām

Apskatu *.pdf datnes formā var apskatīt šeit.

Plašāka informācija – Kristīne Rotbaha +37129153634 vdk@lu.lv

 

February 16, 2016 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Reliģiju kontrole LPSR un čekas darbība pret mazajām konfesijām

Reliģiju kontrole LPSR un čekas darbība pret mazajām konfesijām (1956-1959) – Madaras Brūnavas apskats

VDK zinātniskās izpētes komisija  14.02.2016   http://www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/38564/

LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija publicē Madaras Brūnavas apskatu “Reliģijas kontrole Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā: mazo kristīgo konfesiju piemērs (1956 – 1959)”, kurā atspoguļota Valsts drošības komitejas un tās piesegstruktūru darbība pret baptistu, septītās dienas adventistu kristiešu draudzēm. Apskats, citastarp, iekļauj arī 1958. gada dokumentu, kas pierāda LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča un viņa vietnieka Eduarda Berklāva informētību un līdzdalību LPSR VDK specoperācijās atsevišķu kristīgo konfesiju diskreditēšanai “republikas presē”, izmantojot krimināllietu pret vienu no draudzes locekļiem, kurš atradies nelegālā stāvoklī un glabājis ieročus.

PSRS Ministru Padomes Reliģisko kultu lietu padomes (RKLP) noteiktos obligātās reģistrēšanas kritērijus  izturēja sešas kristīgās konfesijas – Romas katoļu, evaņģēlisko luterāņu, pareizticīgo, vecticībnieku, baptistu un septītās dienas adventistu – un septītā reliģija Mozus ticīgie (jūdaisti).

Skaitliski mazāk bija baptistu un septītās dienas adventistu. 1956. gadā bija 7000 baptistu draudžu locekļi (LVA, 1448. f. 1. apr., 36. l.,56. lp.) un 2600 – septītās dienas adventistu (LVA, 1448. f.,1. apr., 119. l., 4. lp).  Draudžu skaits baptistiem un septītās dienas adventiem bija neliels. Salīdzinājumam jāmin, ka 1957. gadā bija reģistrētas 276 evaņģēliski luteriskās, 187 Romas katoļu, 133 pareizticīgo, 87 baptistu, 80 vecticībnieku un 29 septītās dienas adventistu draudzes (LVA 1448. f.,1. apr.,10. l.1. lpp.).  Padomju vara šo konfesiju kontroli īstenoja citādāk nekā attiecībā uz lielākajām tradicionālajām konfesijām.

    

Līdz ar padomju varas atgriešanos Latvijā sakarā ar atkārtotu okupāciju 1944. gada 11. –12. novembrī Latvijas Baptistu draudžu bīskaps Kārlis Lāceklis  notur ārkārtas konferenci Rīgā, kurā piedalās Rīgas, Jelgavas un Latgales mācītāji un kurā spriež par draudžu darbu sakarā ar varas maiņu. Rezultātā nodibina Latvijas Baptistu draudžu savienības (LBDS) Pagaidu padomi un ieceļ priekšsēdētāja amatā K. Lācekli, kas to pilda līdz 1946. gadam.  Šajā laikā Rīgā viesojas padomju varas 1944. gada 26. – 29. oktobrī izveidotās Vissavienības evaņģēlisko kristīgo – baptistu savienības (VEKB) ģenerālsekretārs A. Karevs un padomes loceklis Nikolajs Levidanto, lai pārliecinātu LBDS pievienoties VEKB, ierādot Latvijas baptistu draudžu kopdarbam guberņas tiesības. Sakarā ar šo vizīti Pagaidu padome sasauc LBDS kongresu 1945. gada 21. aprīlī, kurā piedalās 53 delegāti no 33 draudzēm, spriežot par pievienošanos VEKBS un konkrētiem nosacījumiem, kas maksimāli nodrošinātu pilnvērtīgu draudžu darbu un neatkarību. No iecerētajiem deviņiem nosacījumiem padomju okupācijas gadu laikā saglabājas vien baptistu draudžu nosaukums, garīdznieku, sludinātāju un mācītāju iekārta un garīdznieku sanāksmes kā kopdarba vadīšanas forma.

1945. gada augustā Maskavā K. Lāceklis paraksta dokumentu par LBDS “brīvprātīgu pievienošanos VEKBS”, vienlaikus kļūstot par VEKBS padomes locekli un vecāko prezbiteru jeb bīskapu Latvijas evaņģēlisko kristīgo un baptistu draudzēm. N. Levidanto nozīmē par VEKBS pilnvaroto visās trijās Baltijas republikās ar uzturēšanās vietu Rīgā. 1945. gada jūlijā notiek oficiāla LBDS Savienības nama atsavināšana, pret ko iebilst K. Lāceklis, neparakstot atsavināšanas dokumentus. Minētais kļūst par vienu no ieganstiem viņa arestam  un deportācijai 1946. gada martā.[1]

No Kārļa Lācekļa lietā apkopotajiem piemēriem redzams, cik attīstīta bija kontroles sistēma un cik invazīvi bija tās līdzekļi. Regulāras Reliģisko kultu lietu padomes pilnvarotā LPSR atskaites, sadarbība un informācijas apmaiņa ar valsts drošības orgāniem, iedzīvotāju pratināšana, kas liecina par bailēm no valsts drošības orgāniem, kas savukārt izraisa līdzcilvēku apsūdzēšanu pašsaglabāšanās vārdā. Redzama arī pieturēšanās pie ateisma kursa jaunatnes vidū, izdarot spiedienu uz visu, kas traucē šī plāna īstenošanā. Manāma arī šķelšana starp kristīgām, pat līdzīgām draudzēm to pašpārvaldes augstākajos līmeņos, kas liecina par pakļaušanos padomju varas noteikumiem un konfesijas taktiku sadarbībai ar VDK Reliģisko kultu lietu padomes pilnvarotā personā.

  

1953. gada oktobrī pēc N. Levidanto netīkamā A. Rēdliha atcelšanas no amata par jauno bīskapu ‘’ievēl’’ Rīgas 2. Mateja draudzes mācītāju Frici Hūnu, kurš 1956. gadā publicē ar PSRS VDK saskaņotu tekstu, kur aicina atgriezties Amerikā dzīvojošus vadošos baptistus Frici Čukuru , Rūdolfu Ekšteinu  un citus Padomju Savienībā.  1959. gada decembrī VEKBS padome publicē jaunu nolikumu, t.s. “instruktīvo vēstuli”, kas paredz sekojošo. VEKBS padome ir nepārvēlams orgāns; kongresu rīkošana nav paredzēta. Par vienpersonisku vadītāju visās Baltijas republikās paliek N. Levidanto; likvidē līdzšinējos bīskapu amatus.

Pieņemot, ka Ņ. Hruščova apstiprinātā galvenā stratēģija bija konfesiju nomelnošana, S. Kuližskija – ierobežošana likuma ietvaros, N. Levidanto – apvienošana lielākās kopienās ar varai lojālu līderi priekšgalā, kļūst redzams, ka vietējais pilnvarotais vienlaikus nevarēja praktizēt vairākas mainīgas stratēģijas un vēl pārstāvēt LPSR baptistu un septītās dienas adventistu intereses Maskavā. Šo problēmu risināja sadarbība ar VDK, kuras pamatfunkcijas Ņ. Hruščova laikā, galvenokārt, izpaudās administratīvajās represijās pret reliģiskām organizācijām, piemēram, informācijas ievākšana, kompromitējošu liecību iegūšana, kolaborantu rekrutēšana. Šāda čekas stratēģija deva valstij neierobežotu varu pār jebkuru pilsoni, regulēja amatu sadali pārvaldes aparātā, morāli pakļāva iedzīvotājus.


[1] Kārļa Lācekļa garīdznieka 1957. gada 21. septembra anketa. LVA, 1419. f., 2. apr., 12. l., 140. lp.

Aplūkot šeit *.pdf datnes veidā – Brūnava, Madara. “Reliģijas kontrole Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā: mazo kristīgo konfesiju piemērs (1956 – 1959)”, VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti 1. sējums. Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas. [elektroniskā versija] Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, 2016. 37 lpp.

Plašāka informācija: vdk@lu.lv

Madara Brūnava +37125930294

Dr. phil. Solveiga Krūmiņa-Koņkova +37129404211

February 14, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vai sadarbības ar VDK fakta konstatēšanas process vispār ir derīgs?

Vai sadarbības ar VDK fakta konstatēšanas process vispār ir derīgs? Publicēta eksperta Stukāna analīze.

VDK zinātniskās izpētes komisija 07.02.2016 http://www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/38365/

LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija publicē *.pdf datnes veidā daļu no komisijas piesaistītā eksperta, zinātniskā asistenta, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas tiesneša Jura Stukāna veiktā pētījuma, kas atspoguļo patieso situāciju ar sadarbības fakta ar Valsts drošības komiteju procesa konstatēšanu tiesā, kur būtiski trūkumi ir konstatējami visās likumā noteiktajās procesa stadijās. Saskaņā ar likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar LPSR VDK konstatēšanu” (Likums par VDK dokumentiem) regulējumu sadarbības fakta konstatēšana notiek šajā likumā noteiktajā, sevišķajā kārtībā. Saskaņā ar rajona (pilsētas) tiesu sniegto statistiku kopš Likuma par VDK dokumentiem spēkā stāšanās dienas 1994. gada 3. jūnijā līdz 2015. gada 19. decembrim pirmās instances tiesas ir izskatījušas 298 lietas par sadarbības fakta konstatēšanu.

Jau 2015. gada 15. februāra starptautiskajā konferencē “Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas: dokumentu izpēte un tās metodoloģija” M. iur. Juris Stukāns un Dr. iur. Kristīne Jarinovska apgāza vairākus priekšstatus, kas, cita starpā, izmantoti, lai novilcinātu VDK dokumentu atklātību. Aktuālā judikatūra atzīst VDK dokumentu īstumu, tostarp, aģentūras kartotēkas patiesumu un īstumu. Sadarbības fakta konstatēšanas šķērslis ir sevišķi noteiktā procesa un ar to saistīto tiesību normu piemērošanas izpratnes trūkumi. Trūkumi konstatējami visās procesa stadijās.

Pētnieki uzsvēra, ka nereti tiesas spriedumos analizē tikai to, vai personas “apzināti sadarbojušās ar VDK”, proti, vai bijušas “VDK informatori” saskaņā ar likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 3. panta otro daļu, taču bez vērības atstāts jautājums, vai personas ir bijušas “VDK darbinieki” – saskaņā ar šā panta pirmo daļu VDK darbinieki ir arī ārštata darbinieki – personas, kuras devušas piekrišanu slepenai sadarbībai ar VDK, neatkarīgi no tā, vai tas noticis par atlīdzību vai bez atlīdzības, turklāt “VDK darbiniekiem”, tātad arī ārštata darbiniekiem jeb “aģentiem”, likumdevējs nav noteicis kritēriju “apzināti sadarbojušies”. Pati piekrišana slepenai kļūšanai par ārštata darbinieku aizstāj nepieciešamību pēc apzinātas sadarbības kritērija obligātuma. M. iur. Juris Stukāns vērsa uzmanību uz aģentūras kartotēkas secīgas reģistrēšanas faktu saglabātā reģistrācijas žurnālā, kurā atrodas ārštata darbinieku personas lietu numuri un kura attiecīgās daļas kopijas atrodas pārbaudes lietās.

Lietās sastopami arī unikāli kuriozi, kas norāda uz procesuālām problēmām, piemēram, neminot VDK ārštata darbinieka jeb aģenta vārdu, un VDK štata darbinieka vārdu var atspoguļot, ka persona, par kuru TDSC rīcībā bija alfabētiskās uzskaites kartīte un kuru turēja aizdomās par VDK aģenta statusu jeb sadarbību ar VDK, sniedza liecību, ka ir satikusies vairākas reizes ar VDK štata darbinieku, dzēruši konjaku, persona ir izvēlējusies segvārdu, aizpildījusi anketu un savervēta. Pēc šīs liecības attiecīgais VDK štata darbinieks, savukārt, sniedza liecību, ka vispār neesot VDK štata darbinieks, nekad neesot strādājis PSRS drošības orgānos. Savukārt, ievērojot, ka ir saglabājusies VDK štata darbinieka personas lieta, tika veikta rokraksta ekspertīze, kas atzina, ka rokraksts pieder personai, kas noliedz, ka ir VDK štata darbinieks. Procesam beidzoties Augstākajā tiesā, sadarbības fakts juridiski netika konstatēts, kā arī VDK štata darbinieks netika saukts pie kriminālatbildības par nepatiesas liecības sniegšanu, jo viņam esot tiesības neliecināt pret sevi, kaut gan liecības sniegšanas brīdī Latvijas Republikas normatīvie akti neparedzēja kriminālatbildību par to faktu vien, ka persona ir strādājusi kā štata darbinieks LPSR VDK.

PSRS nobeiguma posmā ārštata darbinieku jeb aģentu vervēšanas mehānismu un aģentūras uzskaiti LPSR VDK iestādēs veica saskaņā ar PSRS VDK 1983. gada 4.jūlija pavēli Nr. 00140 “Par nolikuma “Par PSRS VDK iestāžu aģentūras aparātu un uzticības personām PSRS Valsts drošības komitejā” spēkā stāšanos” un pavēli Nr. 00145 “Par instrukcijas “Par PSRS VDK aģentūras uzskaiti” apstiprināšanu”, kuras nosaka aģentu uzskaites slepenību un aģentu konspiratīvo statusu, segvārda izvēli konspirācijas nolūkos, kā arī citus jautājumus. Atbilstoši 1983. gada 4. jūlijā ar PSRS VDK priekšsēdētāja Viktora Čebrikova pavēli Nr. 00140 apstiprinātajam nolikumam VDK operatīvajam darbiniekam, kurš strādā ar ārštata darbinieku jeb aģentu, regulāri jāveic kontroltikšanās ar aģentu un, tiekoties ar operatīvo darbinieku, aģentam jāatskaitās par uzdotā uzdevuma izpildi, jānoskaidro informācijas iegūšanas apstākļi un uzdevuma nepildīšanas iemesli, aģentam piedaloties, jāizstrādā jauns uzdevums un jānosaka uzdevuma izpildes veidi, aģenta uzvedība; iegūtā informācija jānoformē rakstveidā aģentūras ziņojuma veidā.

Ģenerālprokurora īpaši pilnvarots prokurors, saņemot pieteikumu par sadarbības fakta konstatēšanu, ierosina pārbaudes lietu un veic pārbaudi, vācot pierādījumus stingrā atbilstībā Kriminālprocesa likumā noteiktajai izmeklēšanas darbību veikšanas kārtībai un veicot Likumā par VDK dokumentiem noteiktās darbības. Pieteikumu prokuratūrai par sadarbības fakta konstatēšanu var iesniegt Saeimas Prezidijs, republikas pilsētas domes un novada domes priekšsēdētājs, jebkuras valsts vai pašvaldības iestādes vadītājs par personu, kas attiecīgajā iestādē ieņem tādu amatu, kurā saskaņā ar normatīvo aktu regulējumu ir aizliegts būt LPSR VDK darbiniekam vai informatoram. Pieteikumu prokuratūrai iesniedz tad, ja atbilde ir apstiprinoša, bet persona, par kuru pieprasīta izziņa no Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC), noliedz savu sadarbību ar LPSR VDK. Ja persona atzīst sadarbības faktu, pieteikums prokuratūrai netiek iesniegts, un persona zaudē amatu. Šobrīd Likums par VDK dokumentiem ir nepilnīgs, jo prokurors, veicot pārbaudi un atzīstot, ka pierādījumi nav pietiekoši, lai pamatotu pārbaudāmās personas apzinātu sadarbību ar LPSR VDK, sagatavo un nosūta tiesai atzinumu apzinātas sadarbības fakta konstatēšanai. Likumā par VDK dokumentiem šobrīd ir paredzēta neloģiska darbība, kuras īstenošanas process satur savstarpēji pretrunīgu rīcību. Prokuroram tiesā ir jāpierāda personas apzināta sadarbības fakta esība, pastāvot arī tādiem apstākļiem, kuros jau iepriekš prokurors ir atzinis sadarbības fakta neesību

Piemēram, 2005. gadā tiesās ir izskatītas 35, 2006. gadā – 32, 2007. gadā – 17, 2008. gadā – 7, 2009. gadā – 2, 2010. gadā – 3, 2011. gadā – 2, 2012. gadā 3 šādas lietas. Gandrīz visos pārbaudes lietas izskatīšanas gadījumos tiesas, veicot prokurora un pārbaudāmās personas iesniegto pierādījumu pārbaudi un novērtēšanu, konstatēja faktu, ka pārbaudāmā persona nav apzināti slepeni sadarbojusies ar LPSR VDK. No no 2007. līdz 2013. gadam bijuši tikai divi gadījumi, kad tiesa ar esošo procesu ir spējusi juridiski konstatēt sadarbības ar LPSR VDK faktu.

Vērtējot informācijas pilnīgumu uzskaites kartotēkā, jāņem vērā, ka tiesa ir konstatējusi gadījumus, kad TSDC rīcībā nav aģenta alfabētiskās un statistiskās uzskaites kartītes. Abos gadījumos aģents bija izslēgts no aģentūras tīkla (Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2000. gada 20. decembra spriedums lietā Nr. 1-429/7-00, Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2000.gada 22.jūnija spriedums lietā Nr.1-429/8-2000).

Fakts, ka Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā ir aģenta alfabētiskās uzskaites kartīte forma F-3 un aģentu personas un darba lietu reģistrācijas žurnāls (par lietas reģistrāciju), nav pietiekošs, lai būtu pamats atzīt pārbaudāmās personas apzinātas sadarbības faktu ar LPSR VDK. Saskaņā ar esošo likumu, tiesai, izvērtējot iesniegtos pierādījumus, ir pienākums saskaņā ar Likuma par VDK dokumentiem 14. panta sesto daļu, taisot spriedumu par personas sadarbības ar LPSR VDK fakta konstatēšanu, spriedumā ar pierādījumiem pamatot faktu, ka sadarbība ar LPSR VDK ir notikusi (laiks, vieta, forma un citi apstākļi) un personas subjektīvu attieksmi pret sadarbību (vai šī sadarbība bijusi apzināta vai neapzināta), izņemot Likuma par VDK dokumentiem 3. panta pirmo daļu. Kaut vai viena apstākļa nekonstatēšana liedz iespēju tiesai atzīt personas sadarbības ar LPSR VDK faktu Likuma par VDK dokumentiem izpratnē. Savukārt, atšķirībā no, piemēram, Administratīvā procesa likuma, tiesa nemaz nevar veikt objektīvu izmeklēšanu lietā, vācot pierādījumus pēc savas iniciatīvas, uzaicinot lieciniekus, jo šajā procesā pierādījumu iesniegšanas tiesība atvēlēta vienīgi prokuratūrai un pašai personai jeb tās aizstāvim.

Vērtējot iespējas arī turpmāk pierādīt pārbaudāmās personas sadarbības ar LPSR VDK faktu, ir jāņem vērā, ka daudzos gadījumos jau iepriekš tiesās izskatītajās pārbaudes lietās bija konstatēts, ka LPSR VDK darbinieki, kuri aizpildīja vai parakstīja aģenta alfabētiskās uzskaites kartīti forma F-3, ir miruši. Ir jāņem vērā arī tiesā LPSR VDK darbinieku sniegto liecību saturs, proti, sniedzot informāciju par dokumentu aprites kārtību, noliedzot pārbaudāmo personu slepenu sadarbību, neapstiprinot vervēšanās faktu, norādot uz neatcerēšanos, pieļaujot iespēju, ka ziņas it kā esot iekļautas aģentūras tīklā vervēšanas plāna dēļ.
Latvijas Republikas Satversmes 91. pants nosaka, ka visi ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Saeima 2014. gada 8. maijā ir pieņēmusi grozījumus Likumā par VDK dokumentiem, kas stājās spēkā 2014. gada 23. maijā. Grozījumu rezultātā Likums par VDK dokumentiem papildināts ar 9. panta pirmo prim daļu, kas paredz, ka valsts drošības iestādēm valsts drošības interesēs ir tiesības neizpaust iegūto un tās rīcībā esošo informāciju par LPSR VDK darbiniekiem un informatoriem. Ievērojot minēto, radīts vēl viens nopietns šķērslis LPSR VDK dokumentu pieejamībai un iespējai pārbaudīt un pierādīt noteikto personu sadarbības ar LPSR VDK faktu.

Izveidojusies judikatūra, izvērtējot materiālus par to, kādā veidā Latvijas institūcijas pārņēma LPSR VDK dokumentus, atzīst, ka katra ar dokumentu un materiālu virzību saistīta darbība bija dokumentēta, noteikta apsardzes kārtība un režīms, tādēļ secināms, ka bija izslēgta iespēja veikt ar šiem dokumentiem un materiāliem jebkādas manipulācijas, apmaiņu vai viltošanu. Tāpat izveidojusies judikatūra atzīst, ka TDSC rīcībā esošie LPSR VDK oriģinālie uzskaites dokumenti ir autentiski.

Ir pamats atzīt, ka sadarbības ar LPSR VDK esības konstatēšana nav pilnīga un nav objektīva. Šīs sistēmas pilnveidošana saistāma ar iespēju Likumā par VDK dokumentiem noteikt prezumpciju par sadarbības fakta esību (nevis neesību), ņemot vērā par konkrēto pārbaudāmo personu TDSC esošo dokumentu esību un sastāvu.

Analīzes teksts pieejams šeit.
Plašāka informācija Juris Stukāns +37129451315 juris.stukans@gmail.com un Kristīne Jarinovska +37129777788 kristine.jarinovska@lu.lv

February 7, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Pētījums par Salaspils nometni izraisa sašutumu Krievijā

159646_41c381f106

Portāls nra.lv, lsm.lv

Vēsturnieku Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes grāmata “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941.-1944.” izraisījusi sašutumu Krievijas medijos, ziņo Latvijas Televīzijas raidījuma “Kultūršoks” veidotāji.
“Mēs rakstām vēsturi, izejot no avotiem, no visa pieejamā materiāla. Mēs nerakstām vēsturi no padomju viedokļa, kas bija noteikts no augšas,” uzsver vēsturnieks, grāmatas autors Kārlis Kangeris.

Kā zināms, padomju historiogrāfija, atsaucoties uz nepārbaudāmāam Valsts ārkārtas komisijas ziņām, apgalvoja, ka Salaspils nometnē gājuši bojā simts tūkstoši cilvēku, tā bijusi īsta nacistu nāves nometne, kurā cilvēki ne tikai nonāvēti gluži industriālā veidā, bet arī no bērniem ņemtas asinis vācu karavīru ārstēšanai, veikti arī citi eksperimenti.

Vēsturnieks Kaspars Zellis skaidro, ka šis Salaspils nometnes šausmu mīts tika mākslīgi radīts, lai pamatotu Latvijas „atbrīvošanu” no vāciešiem.
“Krievu ideologi vai propagandisti, kas šo grāmatu nav nemaz lasījuši un netaisās lasīt, bet kurus uztrauc viena cita lieta – tas, ka no viņu Otrā pasaules kara koncepcijas pazūd viens nopietns ķieģelītis, kas ir Salaspils nometne,” saka vēsturnieks, grāmatas recenzents Kaspars Zellis.

Grāmatas autori, pārbaudot gan nacistiskās Vācijas laika dokumentus, gan tiesu prāvas, kā arī uzklausot liecinieku stāstīto, ir secinājuši, ka kopīgais Salaspils nometnē bijušo ieslodzīto skaits svārstās no 22 līdz 23 tūkstošiem. Bojā gājuši līdz diviem tūkstošiem cilvēku. Pētnieki nav atraduši apstiprinājumu padomju propagandas šausmu stāstiem par zvērībām pret bērniem.

Taču kaimiņvalstī un arī daļā krievvalodīgo mediju tepat Latvijā šis vēsturnieku veikums uzņemts ar sašutumu.

Skarbs vērtējumos ir Krievijas fonda „Vēsturiskā atmiņa” pētnieks Vladimirs Simindejs, kuru pirms dažiem gadiem pasludināja par Latvijai nevēlamu personu un liedza iebraukšanu valstī.
“Lasot rodas iespaids, ka avoti tiek izmantoti, lai būtiski samazinātu gan nometnes upuru, gan arī caur to izgājušo skaitu,” saka Krievijas fonda „Vēsturiskā atmiņa” pētnieks Vladimirs Simindejs.

“Tas, ka nometnes būvniecības laikā ir gājuši bojā ap 1000 cilvēku, vēlāk vēl ap 2000, tas nebūt nemazina ne nacistiskā režīma noziedzīgo raksturu, ne konkrēto cilvēku – vācu vai vietējo Latvijas iedzīvotāju – līdzdalību šajos noziegumos,” norāda vēsturnieks, grāmatas autors Uldis Neiburgs. “Tas, ka ir mazāk bojā gājušo, nemazina šo upuru ciešanas.”

Arī Kangeris uzsver, ka “neviens jau negrib attaisnot nacismu”.
“Tie noziegumi, ko izdarīja Salaspilī, paliek noziegumi. Vienīgi – mēs rakstām vēsturi un nevaram uzturēt nepatiesības spēkā,” piebilst vēsturnieks.

Vislielākos Vladimira Simindeja iebildumus saņem avotu novērtējums.
“Šajā grāmatā izmantoti apgalvojumi, ka padomju izcelsmes dokumenti nevar būt uzticami, bet paļauties vajag uz vācu izcelsmes dokumentiem vai atsevišķu Salaspils nometnes ieslodzīto atmiņām, kamēr citu atmiņas pēc nesaprotamiem kritērijiem autoriem šķiet neinteresantas vai nesvarīgas,” skaidro Simindejs. “Protams, pēckara apstākļos neviens aprēķinus neveica nopietni un pilnībā. Izmeklēšana bija masveidīga, pieļāva pieņēmumus aprēķinos. Droši vien tie tika noapaļoti, bet autori vērtē to ne kā saprotamu kļūdu, bet kā apzinātu propagandu.”

“Viņiem ir viedoklis, ka 2016.gadā tie kaut kādi oficiozi vēsturnieki, kas pilda pasūtījumu, ka tas viss ir blēņas, bet staļinisma apstākļos darbojusies ārkārtas komisija un tā ir vēstures patiesība. Tas ir murgs,” komentē Neiburgs.
Tikpat kritiski Latvijas vēsturnieki vērtēja pieejamās Salaspils nometnes bijušo ieslodzīto liecības.

“Ir diezgan liela starpība, ko var atcerēties divus trīs gadus vecs bērns vai pieaugušais, kurš kā politieslodzītais atradies Salaspils nometnē,” turpina Neiburgs.
“Padomju laikā šiem bērniem bija dota shēma, apraksts, kur viņi ir atradušies un kādā veidā ir mocīti. Tas padara šīs atmiņas apšaubāmas,” skaidro Zellis. “Kad Salaspilī bija tā konference, viena piecēlās un sāka stāstīt to pašu, un tad viņai vienkārši pajautāja: ja jums bija divi gadi, kā jūs varat to atcerēties? Un viņa atklāti atbildēja: mums pēc tam stāstīja. Ar to viss skaidrs, tā nav atmiņa vairs, tā ir gatava konstrukcija, ko šiem bērniem uzspieda. Var runāt par citu traģēdiju, ka viņiem atmiņa ir nozagta.”
“Ir atsevišķi ieslodzītie, kam mēs uzticamies vairāk – Arturs Neparts un Vilis Riekstiņš, kuri strādāja nometnes vecākā birojā tieši pie kartotēkas, kur ienāca visa statistika,” turpina Neiburgs.

Savukārt Kaspars Zellis uzskata, ka, “izlasot grāmatu, normālam cilvēkam būs skaidrs, ka šī nometne absolūti netiek reabilitēta”.

“Tā tiek atbrīvota no propagandas uzslāņojumiem, kā rezultātā mēs iegūstam patiesu ainu par to, kas tur notika. Tas no grāmatas autoru puses ir cieņas izrādījums Salaspils nometnes upuriem,” uzskata grāmatas recenzents. “Krievu puse to nekad neakceptēs dēļ ideoloģiskiem apsvērumiem. Tur ir jāmainās vēstures politikai Krievijā. Tikai tad ir iespējams runāt par kādu saskaņu.”

AVOTS: lsm.lv


Ķengu raksts no Krievijas preses:  http://tvzvezda.ru/news/vstrane_i_mire/content/201601301750-sqaj.htm

February 6, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Liepājas zvejnieku bēgšana no PSRS

Bēgšana no PSRS: čeka, ziņotāji un palicēju represēšana Liepājas zvejnieku traļu krimināllietās


LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis Dr. hist. Jānis Ķeruss. Kristīnes Jarinovskas foto.
Bēgšana no PSRS: čeka, ziņotāji un palicēju represēšana Liepājas zvejnieku traļu krimināllietās – publicēta Jāņa Ķerusa analīze
VDK zinātniskās izpētes komisija
31.01.2016

Bēgšana no PSRS okupētās Latvijas bija viens no pretošanās padomju totalitārajam režīmam veidiem. LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija publicē VDK zinātniskās izpētes komisijas locekļa, vadošā pētnieka Dr. hist. Jāņa Ķerusa apskatu “Bēgšana zvejnieku traleros no Liepājas kolhoza “Boļševiks” (1952 – 1957): motīvi, norise, varas īstenotāju reakcija”, kurā nosaukti ne vien čekistu un ziņotāju vārdi, bet arī analizēti bēgļu rīcības motīvi, kā arī padomju iestāžu sistēmai raksturīgā savstarpējā paranoja, aizdomīgums un izrēķināšanās, nespējot aizkavēt okupētās Latvijas pilsoņu mēģinājumus izkļūt no “sociālisma cietokšņa”, kas noveda, piemēram, pie nāves pēc čekas pratināšanām vai mātes notiesāšanas uz 25 gadiem cietumā par ēdiena sagatavošanu saviem bērniem kā “dzimtenes nodevību”.

Kopš 1953. gada, kā liecina čekas krimināllietas, zināmi trīsdesmit personu sekmīgas bēgšanas no Latvijas gadījumi, vismaz trīs no šiem bēgļiem vēlāk atgriezās Latvijā. No šiem veiksmīgas bēgšanas gadījumiem astoņas personas attiecās uz Niču bēgšanu 1953. gada ziemā un tralera RB-49 bēgšanu 1957. gada vasarā. Pēc tam bēgšana notikusi galvenokārt individuāli vai nelielās grupās. Trīs bēgšanas gadījumi no Liepājas zvejnieku kolhoza (toreizējā terminoloģijā – arteļa) bija vienīgie zināmie sekmīgie zvejnieku traleru bēgšanas gadījumi no Latvijas. 1965. gadā no zvejas kuģa aizbēga Valdis Svarāns un Jānis Tēbergs. Neveiksmīgi bija divdesmit personu dažāda veida bēgšanas mēģinājumi uz Zviedriju, par ko ierosinātas krimināllietas.

Bēgšana no PSRS skaitījās viens no lielākajiem un smagāk sodāmajiem pretvalstiskajiem noziegumiem. PSRS Centrālā izpildu komiteja 1934. gada 8. jūnija lēmumā papildināja pretvalstiskā nozieguma jēdzienu. Saskaņā ar šo lēmumu Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR) Kriminālkodeksu papildināja ar 58.1a – 58.1g pantiem, kuri kļuva par politisko represiju pamatu.[1] KPSFR 58.1a pants paredzēja, ka bēgšana no PSRS ir spiegošanai un valsts noslēpuma izpaušanai pielīdzināms noziegums, un tas ir sodāms ar nāvi.[2]

Divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados iedzīvotāju gatavība riskēt ar izkļūšanu no PSRS bija lielāka nekā vēlāk, kad totalitāri un autoritāri birokrātiskā režīma spaidi kļuva vaļīgāki. Būtisku lomu divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados spēlēja arī tas, ka daudzi vēl atcerējās savus tuvākos un tālākos radus ārzemēs, nesenā pagātnē bija Kurzemes zvejnieku masveida bēgšanas pieredze uz Zviedriju.

Apskatā Dr. hist. Jānis Ķeruss atspoguļo apstākļus, kādos zvejnieki kļuva par Valsts drošības ministrijas, vēlāk VDK slepenaiem ārštata darbieniekiem: uz katra zvejas kuģa bija jābūt vienam stukačam – čekas sūdzētājam. Dokumenti sniedz ieskatu par avotiem, kas bijuši represīvu iestāžu rīcības pamatā, cik selektīvi izmantoti avoti notiesāšanai.  Piemēram, apsūdzība, kas celta pret 1957. gada bēgšanas organizētāju pamatojās uz  radinieka teikto par viņa pausto vēlmi bēgt uz Zviedriju 1945. gadā, kaut kad daudzi Kurzemes piekrastē to apsvēra.

Bēgšanas zvejas traļos apsprieda visaugstākajā okupētās Latvijas līmenī – VDM ministra vietnieks Fotījs Pešehonovs ziņoja par to LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam, to apsprieda LKP CK biroja sēdē, vienā no kurām  VDM vadītājs Alfons Noviks šausminājās, ka par spīti tam, ka Liepājas ostā ir tik daudz struktūru, kas veic pretizlūkošanu, tomēr līdz 1952. gada vasarai nav bijis zināms fakts par zvejnieku un robežsargu brāļošanos. LKP CK birojā sēdē, kas notika pēc Niču un Kaira bēgšanas sacīts, ka saskaņā ar 1952. gada 24. jūnija LKP CK lēmumu pavisam no amatiem noņemti 150 cilvēki, no tiem zvejas artelī „Boļševiks” – trīsdesmit, kolhozu vadībā – deviņi, Liepājas motorizētajā zvejniecības stacijā  – septiņi. Izteica rājienus arī augsti stāvošiem padomju elites funkcionāriem kā Viļa Lāča brālēns, agrākajam PSRS izlūkdienestu aģentam Latvijas Republikā, LPSR zivju rūpiecības ministra vietiekam Elmārs Briedis, bijušajam 4. Saeimas deputātam, LPSR Zvejnieku kolhozu savienības valdes priekšsēdētājam Fricim Briedim, savukārt pēc vairāku reižu nakts pratināšanas čekā kolhoza priekšsēdētājs Andrejs Lanka mira ar infarktu, savukārt zvejas traļu komandas locekļi tika apsūdzēti par “dzimtenes novedību”, Kriminālkodeksa 58.12 pantā minēto neziņošanu, lai būtu vieglāk notiesāt inkriminēja pat arī par tādas “pretpadomju literatūras” kā kalendārs Latviešu gada grāmata 1944. gadam, žurnāls namamātēm Mana māja (Nr. 3, 1942) un pirms Otrā pasaules kara Latvijā iznākušā bērnu žurnāls Cīrulītis glabāšanu. Ģimenes locekļiem piespriesti 10 un 25 gadi cietumā, kur krimināllietu apsūdzības slēdzienā redzams, viņu notiesāšanas pamats bijusi neziņošana, turklāt visiem ģimenes locekļiem inkriminēta raidījuma Amerikas Balss klausīšanās, arī atbildība noteikta vēl arī par to, ka mājās atrastas “buržuāziskās Latvijas” un vācu laikā iznākušās grāmatas. Papildus dažus radus notiesāja par dienēšanu leģionā, kopā piespriežot divdesmit piecus gadus cietumā.

Bēgļu māti notiesāja uz 25 gadiem cietumā par to, ka viņa saviem bērniem Latvijā bija sagatavoja ēdienu.

Apskatā atspoguļots, kuri zvejnieki, saskaņā ar LKP CK biroja materiāliem, šajās lietās bija esošie un bijušie čekas aģenti, arī apstākļi kā pēc tam, kad PSRS vēstniecības Zviedrijā latviešu “kultūras atašeja”, VDK štata darbinieka Leonīdam Rimjanim bija izdevies panākt viena bēgļa brīvprātīgu, demonstratīvu atgriešanos, viņam – bijušajam VDK ārštata aģentam – kriminālsodu 1958. gadā VDK priekšsēdētājs J. Vēvers atceļ pavisam.


Лунеев, ВикторПреступность ХХ века Мировые региональные тенденцииМосква Волтерс Клувер

Уголовный кодекс РСФСР. С изменениями на 1 июля 1938 г. Москва: Юридическое издательство Наркомюст СССР, 1938, С. 27 – 32. Pieejams: www.gumer.info/bibliotek_Buks/History/Article/st_58.php

 

Apskats Ķeruss, Jānis. Ķeruss, Jānis. “Bēgšana zvejnieku traleros no Liepājas kolhoza “Boļševiks” (1952 – 1957): motīvi, norise, varas īstenotāju reakcija.”, VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti 1. sējums. Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas. [elektroniskā versija] Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, 2016 ir pieejams šeit *.pdf datnes veidā.

Plašāka informācija Dr. hist. Jānis Ķeruss janis.keruss@lu.lv,  +37129652260

February 1, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: