gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Pētījums par Salaspils nometni izraisa sašutumu Krievijā

159646_41c381f106

Portāls nra.lv, lsm.lv

Vēsturnieku Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes grāmata “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941.-1944.” izraisījusi sašutumu Krievijas medijos, ziņo Latvijas Televīzijas raidījuma “Kultūršoks” veidotāji.
“Mēs rakstām vēsturi, izejot no avotiem, no visa pieejamā materiāla. Mēs nerakstām vēsturi no padomju viedokļa, kas bija noteikts no augšas,” uzsver vēsturnieks, grāmatas autors Kārlis Kangeris.

Kā zināms, padomju historiogrāfija, atsaucoties uz nepārbaudāmāam Valsts ārkārtas komisijas ziņām, apgalvoja, ka Salaspils nometnē gājuši bojā simts tūkstoši cilvēku, tā bijusi īsta nacistu nāves nometne, kurā cilvēki ne tikai nonāvēti gluži industriālā veidā, bet arī no bērniem ņemtas asinis vācu karavīru ārstēšanai, veikti arī citi eksperimenti.

Vēsturnieks Kaspars Zellis skaidro, ka šis Salaspils nometnes šausmu mīts tika mākslīgi radīts, lai pamatotu Latvijas „atbrīvošanu” no vāciešiem.
“Krievu ideologi vai propagandisti, kas šo grāmatu nav nemaz lasījuši un netaisās lasīt, bet kurus uztrauc viena cita lieta – tas, ka no viņu Otrā pasaules kara koncepcijas pazūd viens nopietns ķieģelītis, kas ir Salaspils nometne,” saka vēsturnieks, grāmatas recenzents Kaspars Zellis.

Grāmatas autori, pārbaudot gan nacistiskās Vācijas laika dokumentus, gan tiesu prāvas, kā arī uzklausot liecinieku stāstīto, ir secinājuši, ka kopīgais Salaspils nometnē bijušo ieslodzīto skaits svārstās no 22 līdz 23 tūkstošiem. Bojā gājuši līdz diviem tūkstošiem cilvēku. Pētnieki nav atraduši apstiprinājumu padomju propagandas šausmu stāstiem par zvērībām pret bērniem.

Taču kaimiņvalstī un arī daļā krievvalodīgo mediju tepat Latvijā šis vēsturnieku veikums uzņemts ar sašutumu.

Skarbs vērtējumos ir Krievijas fonda „Vēsturiskā atmiņa” pētnieks Vladimirs Simindejs, kuru pirms dažiem gadiem pasludināja par Latvijai nevēlamu personu un liedza iebraukšanu valstī.
“Lasot rodas iespaids, ka avoti tiek izmantoti, lai būtiski samazinātu gan nometnes upuru, gan arī caur to izgājušo skaitu,” saka Krievijas fonda „Vēsturiskā atmiņa” pētnieks Vladimirs Simindejs.

“Tas, ka nometnes būvniecības laikā ir gājuši bojā ap 1000 cilvēku, vēlāk vēl ap 2000, tas nebūt nemazina ne nacistiskā režīma noziedzīgo raksturu, ne konkrēto cilvēku – vācu vai vietējo Latvijas iedzīvotāju – līdzdalību šajos noziegumos,” norāda vēsturnieks, grāmatas autors Uldis Neiburgs. “Tas, ka ir mazāk bojā gājušo, nemazina šo upuru ciešanas.”

Arī Kangeris uzsver, ka “neviens jau negrib attaisnot nacismu”.
“Tie noziegumi, ko izdarīja Salaspilī, paliek noziegumi. Vienīgi – mēs rakstām vēsturi un nevaram uzturēt nepatiesības spēkā,” piebilst vēsturnieks.

Vislielākos Vladimira Simindeja iebildumus saņem avotu novērtējums.
“Šajā grāmatā izmantoti apgalvojumi, ka padomju izcelsmes dokumenti nevar būt uzticami, bet paļauties vajag uz vācu izcelsmes dokumentiem vai atsevišķu Salaspils nometnes ieslodzīto atmiņām, kamēr citu atmiņas pēc nesaprotamiem kritērijiem autoriem šķiet neinteresantas vai nesvarīgas,” skaidro Simindejs. “Protams, pēckara apstākļos neviens aprēķinus neveica nopietni un pilnībā. Izmeklēšana bija masveidīga, pieļāva pieņēmumus aprēķinos. Droši vien tie tika noapaļoti, bet autori vērtē to ne kā saprotamu kļūdu, bet kā apzinātu propagandu.”

“Viņiem ir viedoklis, ka 2016.gadā tie kaut kādi oficiozi vēsturnieki, kas pilda pasūtījumu, ka tas viss ir blēņas, bet staļinisma apstākļos darbojusies ārkārtas komisija un tā ir vēstures patiesība. Tas ir murgs,” komentē Neiburgs.
Tikpat kritiski Latvijas vēsturnieki vērtēja pieejamās Salaspils nometnes bijušo ieslodzīto liecības.

“Ir diezgan liela starpība, ko var atcerēties divus trīs gadus vecs bērns vai pieaugušais, kurš kā politieslodzītais atradies Salaspils nometnē,” turpina Neiburgs.
“Padomju laikā šiem bērniem bija dota shēma, apraksts, kur viņi ir atradušies un kādā veidā ir mocīti. Tas padara šīs atmiņas apšaubāmas,” skaidro Zellis. “Kad Salaspilī bija tā konference, viena piecēlās un sāka stāstīt to pašu, un tad viņai vienkārši pajautāja: ja jums bija divi gadi, kā jūs varat to atcerēties? Un viņa atklāti atbildēja: mums pēc tam stāstīja. Ar to viss skaidrs, tā nav atmiņa vairs, tā ir gatava konstrukcija, ko šiem bērniem uzspieda. Var runāt par citu traģēdiju, ka viņiem atmiņa ir nozagta.”
“Ir atsevišķi ieslodzītie, kam mēs uzticamies vairāk – Arturs Neparts un Vilis Riekstiņš, kuri strādāja nometnes vecākā birojā tieši pie kartotēkas, kur ienāca visa statistika,” turpina Neiburgs.

Savukārt Kaspars Zellis uzskata, ka, “izlasot grāmatu, normālam cilvēkam būs skaidrs, ka šī nometne absolūti netiek reabilitēta”.

“Tā tiek atbrīvota no propagandas uzslāņojumiem, kā rezultātā mēs iegūstam patiesu ainu par to, kas tur notika. Tas no grāmatas autoru puses ir cieņas izrādījums Salaspils nometnes upuriem,” uzskata grāmatas recenzents. “Krievu puse to nekad neakceptēs dēļ ideoloģiskiem apsvērumiem. Tur ir jāmainās vēstures politikai Krievijā. Tikai tad ir iespējams runāt par kādu saskaņu.”

AVOTS: lsm.lv


Ķengu raksts no Krievijas preses:  http://tvzvezda.ru/news/vstrane_i_mire/content/201601301750-sqaj.htm

February 6, 2016 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: