“Mūs veda trīs nedēļas…”

Jānis Lapiņš, Rīgas Politiski represēto biedrības priekšsēdētājs. Rāda vecāku bildes – tēvs Jānis Lapiņš pēc atgriešanās no Sibīrijas un vecāki trīsdesmito gadu vidū brīvvalsts Preses ballē. Daina Lapiņa ieguva galveno balvu par tērpu, kurā bija izmantoti visu Latvijā tolaik iznākošo laikrakstu nosaukumi.

ILZE VĪTOLA, LA 24. marts, 2016

---

“Vajag atjaunot pieminekli!” sparīgi ierosina Jānis Lapiņš, Rīgas Politiski represēto biedrības priekšsēdētājs. Izrādās, Rīgā, Rūdolfa ielā 5, slējies piecarpus metrus augsts obelisks brīvības cīņās kritušiem 5. Cēsu kājnieku pulka kareivjiem. Viņi atdeva dzīvību par Latvijas valsti, kurā uzplauka arī Jāņa Lapiņa tēva paraugsaimniecība. 1949. gada 25. marts novilka sarkanu svītru – vienā pusē palika māte ar trim meitām, otrā – tēvs ar dēlu un meitu. Tā no sarunas par pieminekli nonākam arī līdz Jāņa Lapiņa atmiņām: “Mūs izveda 1949. gada 25. martā no dzīvokļa Rīgā, Blaumaņa ielā 29 – 25, kā kulaku ģimeni. Mans paps jaunībā bija nabadzīgs, bet, dienu un nakti strādājot par tipogrāfu “Brīvajā zemē”, sapelnīja daudz naudas, nopirka 53 hektārus zemes Jumpravā un uzcēla skaistu paraugsaimniecību, ūdeni pumpēja, moderns traktors bija. Ģimenē bijām tēvs, māte un mēs – pieci bērni.

Man bija 12 gadu, gāju 4. klasē, māsa Jana – 3. klasē. Mēs ar māsu būtu bijuši laukos un nebūtu izvesti, bet nākamajā dienā – 25. martā – mums vajadzēja dabūt liecības. 24. marta vakarā mammu pavadījām uz Rīgas staciju, jo viņa devās uz Langstiņiem, kur bijām apmetušies. Gājām garām Parka ielai (tagad A. Kalniņa iela), tā bija pilna ar smagajām mašīnām. Atceros, kā tēvs ar māti brīnījās un raustīja plecus. Uz perona atvadījāmies un nezinājām, ka šķiramies uz astoņiem ar pusi gadiem.

Mamma mums bija saklājusi gultas, un tad jau nākamajā dienā saņemsim skolā liecības un brauksim pie mammas un māsām uz Langstiņiem, tur dzīvoja arī vectēvs ar vecmāmiņu. No mūsu paraugsaimniecības Jumpravā jau bijām paglābušies Langstiņos.

Vienos naktī Blaumaņa ielā klauvēja pie durvīm. Čekisti formas tērpos ar pistolēm pie sāniem ieradās gluži kā mājās, viens tūdaļ atgūlās uz dīvāna. Pārbaudīja tēva dokumentus un jautāja – kur sieva un pārējie bērni. Tēvu pratināja līdz rītam, bet viņš tikai atkārtoja – nošaujiet mani, bet neteikšu. Un nepateica. Ausa gaismiņa, un vajadzēja mūs vest uz vilcienu. Ielas mājā apcietināja vēl otru ģimeni – vecu tantiņu ar meitu Zelmu Gravu un viņas puisīti.

Pa Vidzemes šoseju brauca mašīna pie mašīnas ar izvestajiem. Ropažu stacijā mūs sadzina vagonos divos stāvos. Iedomājieties, vistas tā var transportēt, pat aitas ne. Kas tad tagad būs – visi jautāja. Vienā pusē vagonam bija lodziņi vaļā, pieaugušie skatījās un komentēja – paskat, paskat, piebrauc limuzīns, izkāpj Vilis Lācis ādas mantelī, paraksta papīrus… Kad viņš aizbrauca, sākām kustēt.

Paps bija paņēmis mammas pasi sev līdzi. Kā lai atdod? Paps sasēja pasi ar šņorīti un uzrakstīja: “Braucam nezināmā virzienā.” Kur pasi izsviest? Pretim Baltezera stacijai ir dzelzceļnieku māja un aka. Kāda sieviete bija atnākusi pēc ūdens. Kad braucām akai garām, paps izsvieda pasi. Labi, ka sieviete bija gudra, necēla uzreiz augšā. Stāvēja, kamēr vilciens aiziet, un tad pasi bija ienesusi stacijā. Vēlāk labi cilvēki bija sameklējuši mammu.”

Rublis par ievogu glāzi

“Mūs veda trīs nedēļas, cik vien tālu varēja, līdz Amūrai. Cilvēki visu laiku mira, katru rītu no vagoniem vilka ārā nomirušos un svieda beidzamajā – līķu vagonā. Kamēr dzīvie tupēja pļavā, grāvī apraka mirušos. Bet ko tu salā ieraksi? Mirušajiem vēl iesita ar lāpstu pa galvu, pārbaudīja, vai kāds nav dzīvs. To redzējām…

Izsūtījumā nodzīvojām astoņus ar pusi gadus, mēs ar māsu skolā mācījāmies kopā ar ķīniešiem, sapratu ķīniski, vēl tagad šo to atceros – šanga, langa, sīga, ugo, špaga (viens, divi, trīs, četri, pieci). Ķīnieši bija draudzīgi. No Van-Cai paps vēlāk nopirka laivu. Sākumā nebija ne maizes, nekā. Gravas vecā mamma bija paņēmusi no Rīgas līdzi smukas salvetītes ar monogrammu. Krievietes domāja, ka tie ir lakatiņi. Par salveti deva spaini kartupeļu. Zelma Grava bija strādājusi pie Benjamiņiem, kuri viņai bija uzdāvinājuši rakstāmlietu veikalu Kaļķu ielā. No pēdējā sūtījuma, kas veikalam pienāca no Vācijas, Grava uz Sibīriju bija paņēmusi līdzi pusmaisu ķīmisko zīmuļu un rulli audekla, kam abās pusēs līme, bet pa vidu – zīds. Nogrieza pāris metrus, noskaloja Zejas upē, līme prom, un sanāca zīda lakati, ko pārdot. Kad jau iedzīvojāmies, ar laivu, ko nopirkām no ķīnieša, braucām šo to pārdot. Par iev­ogu glāzīti vai loku buntīti dabūjām rubli. Atpakaļ gan laiva bija jāvelk pret straumi. Tēvam bija darba gars – viņš mācēja saimniekot tā, lai viss būtu. Pa diviem ar Gravu viņi nopirka govi. Govīm dzima teliņi, un pēc astoņiem gadiem mums bija astoņi ragu lopi. Komendants teica: “Vas nado budet s nova raskulačivatj” (aptuvens tulkojums no krievu valodas: “Jums atkal vajadzēs visu atņemt.”).

Pirmajā ziemā nesapratām, kāpēc sibīrieši mēslus no kūtīm izgāž upē uz sniega. Zeme tur bija tik auglīga, ka nekādu mēslojumu nevajadzēja, melones, arbūzi, kukurūza, viss auga griezdamies. Kolhoznieki bieži vien nenovāca ražu. Reiz, padzirdējuši, ka brauks pārbaude, bet burkānu lauks nav novākts, izgudroja – uzlaidīs aitas, tās burkānus apēdīs, ka dubļi vien paliks. Atbrauca pārbaudītāji un redzēja – jauki, burkānu lauks novākts. Tā tur dzīvoja.

Vai mamma par mums zināja? Langstiņos mammai viens vīrs Lūsītis palīdzējis govij atvest sienu. Runājušies, viņš stāstījis, ka bijis par šoferi pie izvešanām. Kur? Blaumaņa ielā. Tur bijis vīrietis ar diviem maziem bērniem. Tā māte uzzināja, kas ar mums noticis. Vēlāk tēvs šifrēti sarakstījās ar tanti. Manas māsas sauca Alda, Anda un Daina. Tēvs vēstulē jautāja: kā iet aldandainai. Un katrā vēstulē apvaicājās – kā vecmammai ar veselību. Tas bija domāts – kāds stāvoklis valstī. Tad nu tante atbildēja – visu laiku slimo vai arī – vecmammai labāk.

Atgriezāmies 1957. gadā, kad man bija divdesmit. Mamma atnāca uz Baltezera staciju. Mēs izkāpām… Mamma bija tāda pati. Paps arī tāds pats – stalts, tikai ar lielu bārdu. To nedzīšu nost, kamēr Latvija nebūs brīva, viņš teica.”

“Mājās bijām, bet kur lai strādā un kas ņems darbā? Paps aizgāja uz tipogrāfiju, kur strādāja pirms izsūtīšanas. Galveno inženieri Pēteri Kupču paps savulaik bija izglābis no cietuma. Kupčs drukājot bija kļūdījies, un tēvs to tekstu pārdrukāja. Kupčs šo gadījumu nebija aizmirsis. Abi ar tēvu pie viņa aizgājām. Kupčs man jautāja – vai gribu uz vietas tipogrāfijā pie laba meistara mācīties vai skolā. Skaidrs, ka pie laba meistara! Tā es tiku pie brigadiera Teodora Karpova. Viņš man teica: “Trīsdesmit gadus esmu nostrādājis, es tev iemācīšu visus stiķus.” Domāju – trīsdesmit gadi, tik ilgi! Bet pats tipogrāfijā nostrādāju četrdesmit divus.”

Vajag atjaunot pieminekli!

Piecarpus metrus augstais monuments, ko par savu naudu uzcēla 5. Cēsu kājnieku pulka karavīri savu brīvības cīņās kritušo biedru piemiņai. Foto no J. Lapiņa personīgā arhīva
Piecarpus metrus augstais monuments, ko par savu naudu uzcēla 5. Cēsu kājnieku pulka karavīri savu brīvības cīņās kritušo biedru piemiņai. Foto no J. Lapiņa personīgā arhīva

Jāņa Lapiņa dēls noskaidrojis, ka tagadējās Rūdolfa ielas 5 teritorijā pirms kara atradies skaists piecarpus metrus augsts obelisks. Par savu naudu to uzcēluši 5. Cēsu kājnieku pulka karavīri savu brīvības cīņās kritušo biedru piemiņai. 1925. gada 23. martā – pulka gadadienā – to atklāja Valsts prezidents Jānis Čakste. Kāpēc piemineklis celts šajā vietā, nevis Cēsīs? Tāpēc, ka 1922. gadā brīvības cīņu dalībnieki – 5. Cēsu kājnieku pulka karavīri – tika dislocēti Rīgā, Pērnavas ielas 5 kazarmās (tagad Rūdolfa ielas 5 teritorijā) un pulka mācību laukumā tad arī uzslēja pieminekli. Tas veidots pēc pulka pulkvežleitnanta Mellupa meta, tēlnieka J. Miesnieka vadībā. Pieminekļa priekšpusē senlatviešu karavīra taurētāja cilnis un zem tā bronzas burtiem veidots teksts: “Brīvības cīņās kritušiem varoņiem. 5C.K. pulks 1925″, pieminekļa aizmugurē vārdi: “Mūžam nerims Daugavas viļņi, Mūžam dzīvs varoņu gars.” Pieminekļa sānu plāksnēs granītā iekalti 129 kaujās kritušo varoņu vārdi. Pieminekļa pakājē bija ierīkota svētuguns un stāvēja godasardze. Tur tika rīkotas militārās parādes ar valsts augstāko amatpersonu un armijas virspavēlniecības līdzdalību.

Otrā Pasaules kara laikā Grīziņkalna kazarmās atradusies gūstekņu nometne. 1941. gadā Rīgas pilsētas apgabala komisārs un virsbirģermeistars uzdevis pieminekli pārveidot, saglabājusies ziņa, ka 1942. gada pavasarī piemineklis nojaukts. Tagad Rūdolfa ielā atrodas Valsts robežsardzes Galvenā pārvalde.

Zināms, ka 2006. gadā valsts robežsardzes priekšnieks sasaucis darba grupu. Tajā bijuši Aizsardzības un Iekšlietu ministrijas pārstāvji, Latvijas Kara muzeja, Brāļu kapu komitejas un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas un citu organizāciju pārstāvji, kuri izskatījuši pieminekļa atjaunošanas iespējas. 2007. gadā darba grupa nosūtījusi vēstuli Iekšlietu ministrijas Valsts nekustamo īpašumu aģentūrai ar lūgumu, veicot Rūdolfa ielas 5 teritorijas apbūves plānošanu, ņemt vērā iespēju atjaunot pieminekli tā kādreizējā atrašanās vietā.

“Aizsardzības ministrija nolēmusi nepiedalīties Valsts robežsardzes iniciatīvā atjaunot pieminekli “Brīvības cīņās kritušajiem varoņiem”. Par pieminekļa atjaunošanu jārūpējas tai institūcijai, kuras teritorijā atradies šis objekts, proti, robežsardzei.” (LETA, 2007. gada 2. maijs).

“Pieminekli gribam atjaunot mēs, Rīgas politiski represēto biedrība, bet vieni nespējam. Tomēr atjaunot vajag, viņi taču cīnījās par mūsu brīvību”, atgādina Jānis Lapiņš.

http://www.la.lv/mus-veda-tris-nedelas/

Par aizvestajiem un par aizbraukušajiem

Inese Lūsiņa. 2016. gada 24. marts

Šā gada kalendārā Lielā Piektdiena ir 25. martā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, kad pieminam un atceramies traģiskos notikumus Latvijas vēsturē, to, ka padomju režīms 1949. gada 25. martā no Latvijas uz Sibīriju izveda vairāk nekā 42 tūkstošus cilvēku.

Lielās Piektdienas koncertā, kas Rīgas Svētā Pētera baznīcā notiks 25. martā plkst. 17, orķestris Rīga muzicēs kopā ar kopkori, kurā diriģents Andris Veismanis pulcējis Rīgas kamerkori Ave Sol, kamerkori Fortius un Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas jaukto kori Frekvence. Programmu vainagos vērienīgs, jau oriģinālā pūtēju orķestrim ar kori sacerēts romantisma laikmeta mūzikas šedevrs – Hektora Berlioza Sēru un triumfa simfonija. Īpašs notikums būs jaunā latviešu komponista Jēkaba Jančevska tieši šim notikumam radītās kantātes Klusiņām jūra tek pirmatskaņojums.

“Skaņdarbs ir par tiem, kurus pirms aptuveni 70 gadiem aizveda lopu vagonos, un par tiem 300 000, kuri ir ārpus Latvijas šodien,” atklāj autors. Jančevska jaunais darbs balstīts latviešu tautasdziesmā, un tajā savīsies orķestra, lielā kopkora, koklētājas Andas Eglītes un Aijas Veismanes soprāna skanējums.

Šis ir jaunā komponista pirmais skaņdarbs pūtēju orķestrim. Jēkabs Jančevskis ir nācis no kordiriģentu vides un neslēpj, ka viņam tas ir bijis liels izaicinājums. “Bet vēl lielāks izaicinājums bija pūtēju orķestra skanējumam pievienot kokles skaņas: skanīguma atšķirības ir diezgan lielas, taču koklei skaņdarbā ir vairāk simboliska nozīme. Kokle kā latviskā simbols.” Šādi, kā simbolietilpīgu zīmi, komponists kokli izmantojis jau iepriekš kora skaņdarbā Ar zvaigžņu kluso gaismu, kas komponēts ar Ojāra Vācieša tekstu. Tajā kokle simbolizēja cilvēka dvēseles ceļu aizmūža pasaulē.

“Es vienmēr esmu gribējis izrādīt cieņu represētajiem upuriem, uzrakstīt skaņdarbu par to. Izsūtījumā aizveda arī visu manas mammas ģimeni, izņemot vecmāmiņu. Abas vecāsmammas māsas vēlāk atgriezās, bet viņu tētis tur aizgāja bojā. Kad biju mazs, viņas daudz par to stāstīja. Savukārt šobrīd vairāki mani draugi un arī tuvi radinieki jau ir aizbraukuši dzīvot ārpus valsts, un no mūsu sarunām es saprotu: ja Latvijā nekas ļoti neuzlabosies, viņi atpakaļ nebrauks,” stāsta Jēkabs Jančevskis. Viņu satrauc tas, ka kopš Latvijas neatkarības atgūšanas aizbraukušo cilvēku skaits ir milzīgs – ap 300 000. Vairāk nekā 1941. un 1949. gadā uz Sibīriju deportēto. “Tendence ir ārkārtīgi bīstama, un mēs varam cerēt, ka atgriezīsies varbūt trešdaļa, ja apstākļi Latvijā jūtami uzlabosies,” Jančevskim skaidrojuši viņa aptaujātie demogrāfijas eksperti. Par to domādams, komponists sākumā meklējis tēmai atbilstošu, emocionāli rezonējošu tautas dziesmu intonatīvos kodolus, bet atradis vienu ārkārtīgi spilgtu tautas dainas tekstu: Klusiņām jūra tek miglainā rītiņā,/ Ejam, māsas, skatāmies, vai ir visi bāleliņi… Dziesmas divpadsmit zīmīgās rindas viņš atminas no galvas un var norunāt jebkurā brīdī. Diemžēl izrādās, ka bezmaksas ielūgumi uz Lielās Piektdienas koncertu beigušies vienā stundā, jo vietu Sv. Pētera baznīcā ir maz.

Marta deportācijas: Nākotne lopu vagona logā

 Inese Liepiņa, Diena. 2016. gada 24. marts

1949. gada 25. marts pārrakstīja simtiem likteņu. Sibīrijas bērnu stāsti ir cits par citu skaudrāki, taču Monika Turlaja (84), pāršķirstot savas pagātnes lapas, vairākkārt lieto vārdus: “mēs izvilkām laimīgo lozi”.

---

 

Aizvedīs tur, nezin kur

Atcerēties liktenīgo dienu Monikai nenākas viegli, acīs sariešas asaras un sarunas pavediens aizvijas prom – pie priecīgākiem notikumiem. Taču, kad pirmās emocijas pāri, viņa atgriežas sešpadsmit gadu vecumā un vēlreiz izstaigā tēva mājas: “Bija ļoti agrs, tikko uzlēca saule, pat lopi vēl nebija pabaroti, kad sētā ieradās vairāki zaldāti. Es biju pietiekami veca, lai saprastu, ka tas nav uz labu. Mums deva 20 minūtes, lai savāktu mantas. Neko sīkāk neteica. Mums paveicās, ka viņi pateica, lai paņemam siltas drēbes. Tā man bija liela traģēdija, ka bija jāatstāj mājas. Daudz raudāju, bet tēvs mierinādams solīja, ka reiz atgriezīsimies.”

Pa sniegotajiem ceļiem zirgu pajūgā ģimeni aizveda uz Preiļiem, tur pārsēdināja automašīnā un nogādāja Aglonas dzelzceļa stacijā. “Mūs visus salādēja vagonos un veda prom 13 sutkas,” atceras Monika. Gandrīz visu ceļa posmu viņa pavadīja, veroties caur nelielo lopu vagona logu un cenšoties saprast, kur būs vilciena galapietura. Vagonā bija tumšs, cilvēki runāja maz, lai sasildītos, vīri kurināja krāsni, bet vējš tolaik jaunajai meitenei pamatīgi sapūtis acis. Reizi dienā dots ēdiens, tieši kāds, nu viņa vairs neatminas, bet starplaikos tukšoti savi krājumi – speķis, medus kanna un divi miltu maisi. Lai gan apstākļi nebija labi, Monika jau tad saprata, ka notikušais jāsaista ar varu, ne konkrētiem cilvēkiem: “Tēvs kādā no pieturām pazaudēja pasi, kur iekšā bija visa mūsu nauda, bet to atrada kāds zaldātiņš un atnesa. Es tik skaidri atceros, kā viņš sniedza roku un teica: “Toļko ņegovoriķe što vse ruskije vori.” (Tikai nesakiet, ka visi krievi ir zagļi – krievu val.)

Septiņi sausuma gadi

Pēc 13 diennakšu brauciena vilciens, lai turpinātu ceļu jau tukšiem vagoniem, apstājās Isiļkuļas rajonā. Ģimenes nostādīja rindās, un gluži kā veikala skatlogā dažādi cilvēki izvēlējās sev tīkamākās: “Mēs izvilkām laimīgo lozi un tikām labā sovhozā. Tur mūs visus uzreiz ielika pirtī, nomazgāja, un tad sadalīja brigādes, es ar mammu, tēti, māsu un brāli tiku otrajā brigādē. Kopā mēs tur bijām 33 latviešu ģimenes.”

Par pirmajām mājām bija jāsauc govs mēsliem izklātā zemnīca, bet vēlāk mājoklis celts pašu rokām: “Mēs ar kājām mīcījām govs mēslus ar salmiem, taisījām no tās masas ķieģeļus un cēlām māju, bet jumtu izklājām velēnām.”

Septiņus tur pavadītos jaunības gadus Monika atceras epizodiski, sākot ar smago darbu un beidzot ar lēnajiem valšiem vietējā ballē. Laikā no maija līdz oktobrim brīvdienu nebija ne pieaugušajiem, ne bērniem: “Mani pielika pie sējmašīnas sākumā, tur vajadzēja nest 50 kilogramus smagus maisus. Kā es tur viņus stiepu! Visa mugura bija sapampusi, ārsts teica, ka no caurvēja, bet kāds tur caurvējš, es tak pati nemaz nesvēru tik daudz, cik nesamais!” Ko darīt, atradās vienmēr – pavasarī sēja, vasarā pļāva, rudenī vāca ražu, bet ziemā tīrīja sniegu. “Visgrūtāk bija karstumā. Ziniet, visus tos septiņus gadus, ko es tur biju, lietus nolija tikai vienu vienīgu reizi.”

Par vietējiem neesot neviens slikts vārds sakāms, plecu pie pleca svinētas kāzas, atzīmēti sarkanie datumi, šūtas kleitas un nodejotas neskaitāmas balles. “Mums tur viens spēlēja akordeonu, un mēs taču visiem krievu puikām valsi iemācījām!” Monika gremdējas patīkamākajās atmiņās.

Lai ilustrētu visu iepriekš sacīto, sieviete no saviem krājumiem izvelk nelielu aploksni ar uzrakstu “Sibīrijas gadi”. Fotogrāfijās iemūžināti gan svētki, gan ikdiena, dažās ar roku izkrāsotas acis un lūpas, bet daļu iegrauzis laikazobs.

Monika atceras nosaukt gandrīz katru bildē redzamo seju, zina stāstīt, kurš šuvis puķainos apģērba gabalus un kurš jau sen kā zem zemes. Taču vienu fotogrāfiju viņa izlaiž – tur smaidīga, skaista meitene sadevusies rokās ar ne mazāk simpātisku puisi. Pēc jautājuma pastāstīt vairāk sieviete samulst, novērš skatienu un atrunājas, ka tas jau tikai labs draugs. Tikai vēlāk neslēpj, ka jaunekļa māte abus gribēja izprecināt, bet liktenis lēma citādi.

Dzīve bijusi raiba, skaļi smejoties, Monika atceras, kā, gadu mācoties mašīnistu kursos, piekoptas arī ekstrēmas izklaides: “Jūs zināt, kā mēs braucām mājās? Biļetes jau vienmēr nevarēja nopirkt, kāpām uz vagonu jumtiem. Toreiz tas bija ideāli, bet, ja tagad iedomājos, ka mani bērni tā darītu, es traka paliktu. Vienreiz atceros, ka ar draudzeni braucām divatā bez puišiem – bija bail. Aizgājām gandrīz pie pašas lokomotīves. Bet toreiz jau vilcieni dūmoja, kad sasniedzām galapunktu, mēs taču bijām cauri melnas nokūpējušas ar draudzenīti!”

“Tu esi atbrīvota”

Laiks nepielūdzami skrēja, un vien retu reizi kāds klusībā atļāvās sapņot, ka reiz par mājām atkal sauks Latviju. Taču 1955. gads nāca ar priecīgām vēstīm: “Labi atceros, ka mums tur kursos pirmdienās bija svinīgā līnija. Es aizeju, un mani zēni kliedz: “Tu esi atbrīvota!” Viņi svieda mani gaisā aiz laimes!” Ka vārdi ir patiesi, Monika saprata vien tad, kad atnāca pavēste no milicijas: “Aizbraucu, un tad man tas milicis saka, ka esmu brīva. Atbildēju: “Re, cik labi, es tagad braukšu uz savu dzimteni.” Kā šodien atceros, ko viņš atcirta: “Nedomājiet, Latvija vairs nav tāda, kādu jūs to atstājāt.” Tie vārdi vēl tagad skan galvā.” Lai gan sirds jau meta kūleņus un kājas pašas nesa tēvzemes virzienā, vēl bija jāpabeidz iesāktais. Ģimene aizbrauca uzreiz, bet Monika Sibīrijā palika līdz mācību gada beigām.

Visu Monikas Turlajas stāstu lasiet ceturtdienas, 24. marta laikrakstā Diena!

Čekas Bauskas nodaļas darbība

Čekas Bauskas nodaļas darbību un nevardarbīgo pretošanos (1954 – 1985) apskatījusi VDK pētniece Ruhocka
VDK zinātniskās izpētes komisija

Pilns raksts: http://www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/39291/

---

LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija publicē baušķinieces B. hist. Agnijas Ruhockas pētījuma apskatu “LPSR Valsts drošības komitejas Bauskas rajona nodaļas darbība un iedzīvotāju nevardarbīgā pretošanās (1954 – 1985)”, kas izstrādāts vēstures zinātņu doktora Jāņa Ķerusa vadībā.

Apskats ir veltīts Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts drošības komitejas (VDK) Bauskas rajona nodaļas darbības izpētei, pievēršot uzmanību padomju totalitāri un autoritāri birokrātiskā režīma vērstajām represijām pret vietējiem Bauskas rajona iedzīvotājiem. Šajā tēmā iekļauti arī vietējo iedzīvotāju mēģinājumi pretoties vietējai varai ar nevardarbīgu metožu palīdzību.

LPSR VDK darbība aptvēra visu Latvijas teritoriju, izveidojot LPSR VDK teritoriālās struktūras, kas bija izvietotas atbilstoši republikas administratīvi teritoriālajam iedalījumam. Republikas nozīmes pilsētās bija izvietotas pilsētu daļas (Rīgā, Ventspilī, Liepājā, Daugavpilī, Jūrmalā un Jelgavā), pārējās – rajonu nodaļas, tostarp Bauskas rajonā, kur darbojās LPSR VDK Bauskas rajona nodaļa. LPSR VDK nodaļu kontroli dažādu lēmumu un darba koordinēšanas veidā visbiežāk nodrošināja ar Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) pirmorganizāciju palīdzību. 1954. gadā dibinātā VKD oficiāli bija Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Ministru Padomei (PSRS MP) pakļauta institūcija ar ministrijas tiesībām, bet faktiski to kontrolēja nevis valdība, bet gan Padomju Savienības komunistiskās partijas (PSKP) Centrālā komiteja (CK)[1]. LKP Bauskas nodaļa izveidoja LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas LKP pirmorganizāciju, kurai bija noteicošā loma, jo tā kontrolēja LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas darbu un līdzdarbojās jautājumos, kas bija saistīti ar valsts drošības nostiprināšanu Bauskas rajonā.

Laika posms no 1944. līdz 1956. gadam bija raksturīgs ar plašām, pret Latvijas iedzīvotājiem vērstām masveida represijām – 1949. gada deportācija, bruņotās nacionālās pretošanās kustības dalībnieku fiziska iznīcināšana, spiegu atmaskošanas akcijas, represijas pret cilvēkiem to ideoloģisko vai citu uzskatu dēļ, kā arī dažādas provokācijas, kuru rezultātā cieta daudzi nevainīgi cilvēki. Plašas akcijas risinājušās arī Bauskas apriņķī – gan deportācija, gan cīņa ar daudzām partizānu grupām.

Pēc valsts drošības sistēmas reorganizācijas, kas notika 1953. gadā, 1954. gadā kā VDK un tās aparātu reorganizēja okupācijas varas drošības iestādes rajonos un pilsētās. Mainījās arī represīvo metožu kopums, pārejot no masveida akcijām uz individuālajām vai atsevišķu personu grupu represēšanu, kā arī bija izveidota visaptveroša sabiedrības kontroles sistēma.

Pētījumā analizēts PA-848. fonds, kurā ietilpst Bauskas rajona Tautas deputātu padomes izpildu komitejas iekšlietu daļas LKP pirmorganizācijas dokumenti, aptverot laika posmu no 1944. līdz 1990. gadam. Šajā fondā pieejami dažādi dokumenti, tostarp protokoli, darba plāni par iekšlietu daļu darbu, vispārīga un fragmentāra informāciju par LPSR VDK Bauskas rajona VDK darbu atskaišu veidā. Fondā iekļauti arī daudzi milicijas pirmorganizācijas dokumenti, kas sniedz informāciju par cīņu ar noziedzību un veicamajiem darbiem rezultātu uzlabošanā. Par kriminālizmeklēšanas daļas darba rezultātiem nekas konkrēts nav minēts, sniegti pārsvarā tikai vispārīgi vērtējumi, atklāto noziedzīgo nodarījumu procentuālie rādītāji, nevis veikto noziedzīgo nodarījumu konkrēts raksturs. Tāpat pētījumā caurskatīts arī PA-849. fonds, kurā ir LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas LKP pirmorganizācijas dokumenti laika periodā no 1945. līdz 1957.gadam. Fonds ietver dažādus protokolus, darba plānus. Šie dokumenti lielākoties atspoguļo informāciju par iekšējās disciplīnas jautājumiem, iedzīvotāju, kolhozu, sovhozu, Mašīnu un traktoru staciju (MTS) uzraudzību. Izskatīts arī PA-7518. fonds, kurā pieejami Bauskas rajona tautas tiesas un prokuratūras LKP pirmorganizācijas dokumenti no 1950. līdz 1975. gadam, tostarp protokoli, atskaites, darba plāni, priekšlikumi par tiesu darbu aktivizēšanu, darba disciplīnu, uzdevumiem cīņā pret noziedzību, informāciju par dažādu direktīvu apspriešanu, lekciju organizēšanu kolhozos par juridiskiem jautājumiem, partijas un valdības lēmumu izskaidrošanas plāni sabiedrībai, informācija par audzināšanas darbu sociālistiskās likumības izskaidrošanā. Pētījumā izmantotas arī 16 krimināllietas, kas pieejamas 1986. fondā Latvijas PSR VDK par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas.

Analizējot LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas struktūru, jāvērš uzmanība, ka LPSR VDK Bauskas rajona nodaļa bija iekļauta Bauskas rajona Tautas deputātu padomes izpildu komitejas iekšlietu daļā. Iekšlietu nodaļas uzdevumos ietilpa nodrošināt valsts normatīvu ievērošanu, cīnīties pret noziedzību un veikt sabiedriskās kārtības nodrošināšanu Bauskas rajonā. Bauskas rajona Tautas deputātu padomes izpildu komitejas iekšlietu daļa sastāvēja no šādām struktūrvienībām: Kriminālmeklēšanas nodaļa, Ārējais dienests, Autoinspekcijas un ceļu uzraudzības vads, Izmeklēšanas nodaļa, Kaitniecības un spekulācijas nodaļa, Bērnu istaba (veica darbu saistībā ar nepilngadīgo lietām), Ugunsdzēsības inspekcija, Speckomandatūra, Valsts drošības komiteja, Pasu galds, Sekretariāts, Medicīniskā atskurbtuve, Iekšlietu daļas vadība.

Lai iekšlietu nodaļas darbs sabiedriskās kārtības nodrošināšanā būtu pēc iespējas veiksmīgāks, visas iepriekšminētās struktūrvienības papildināja cita citu un intensīvi sadarbojās. LKP iekšienē tas bija uzdots pat kā pienākums – pastāvīga iekšlietu daļas darbinieku sadarbības uzlabošana, lai daudz labāk spētu cīnīties pret personām, kuras ir “kaitīgas padomju Latvijas sabiedrībai”.

Tā kā Bauskas rajonam bija nodaļas statuss, atbilstoši 1959. gada Nolikumam par PSRS MP Valsts drošības komiteju un tās reģionālajiem orgāniem[2] tās darba nodrošināšanai bija paredzēti trīs līdz pieci darbinieki. Spriežot pēc iekšlietu nodaļas protokolos un atskaitēs pieejamās informācijas, LPSR VDK Bauskas rajona nodaļā divdesmitā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados bija trīs pastāvīgie operatīvie darbinieki (PSKP biedri), no 1981. līdz 1983. gadam – 4, bet no 1984. līdz 1985. gadam – 5. LPSR VDK Bauskas rajona nodaļa sastāvēja no administratīvās daļas, kurā ietilpa šie operatīvie darbinieki (PSKP biedri). Saņemot iedzīvotāju iesniegumus vai cita veida informāciju, tālākam darbam izmantoja sadarbību ar pārējām iekšlietu daļas struktūrvienībām. Ziņas par pašiem LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas darbiniekiem ir ļoti skopas, īpaši pēc 1957. gada, jo atsevišķas LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas fondu lietas LNA LVA nav.

Divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas protokolos parādās tādi uzvārdi (bez personvārdiem) kā Titovs, Purviņš, Borisovs, Ošmanis un Dāvis. Dokumentos nav norādīta informācija par to, kurš ir nodaļas priekšnieks. Informācija pieejama tikai par sekretāru, kurš katru mēnesi tika pārvēlēts. No sešdesmitajiem gadiem un turpmāk parādās jau tādi uzvārdi (bez personvārdiem) kā Ziediņš, Jegorovs, Serkovs un Burbo. Sākot no septiņdesmitajiem gadiem Iļja Burbo kļūst par vadošo pilnvaroto LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas LKP pirmorganizācijā, vēlāk ( līdz pat LPSR VDK likvidēšanai 1991. gada 24. augustā) strādāja kā LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas priekšnieks. Sākot ar astoņdesmitajiem gadiem, iekšlietu daļas pilnvarotie jo īpaši uzteica I. Burbo darbu. Viņa vadībā vairs nebija konstatēti darba disciplīnas pārkāpumi LPSR VDK Bauskas rajona nodaļā, bija veikts veiksmīgs “profilaktēšanas” darbs, novērsti dažādi nevardarbīga rakstura “pretpadomju aktivitāšu” draudi[3]. Salīdzinājumam sešdesmito un septiņdesmito gadu iekšlietu daļas protokolos var lasīt pastāvīgus aizrādījumus par darbinieku disciplīnas pārkāpumiem, nepilnvērtīgi veiktu darbu.

Līdzās pastāvošajiem sarežģījumiem apzināt konkrētus LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas darbiniekus ir arī tie, kas liedz precīzi noteikt LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas iekšējo struktūru. Pieejamajos un līdz šim izskatītajos dokumentos neparādās, piemēram, informācija par operatīvā darba struktūrvienībām jeb “daļām”. Ievērojot nodaļas statusu, nav izslēgts, ka likts uzsvars uz administrāciju, kuras darbinieku skaits variē no trīs līdz pieciem, bet citu struktūrvienību detalizētai noteikšanai nav pievērsta uzmanība. Ievērojot to, ka atbilstoši PA 848. fondā pieejamajām iekšlietu daļas atskaitēm, LPSR VDK Bauskas nodaļa ļoti intensīvi sadarbojās ar citām iekšlietu daļas struktūrvienībām, un pieļaujams, ka tās aizstāja nepieciešamību pēc atsevišķām operatīvā darba struktūrvienībām.

LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas centrālā iestāde atradās Uzvaras ielā 3, Bauskā – ēkā, kas atrodas tagadējās Parka ielas un Uzvaras ielas stūrī. Otra adrese ir Padomju iela 16 (tagad Kalna iela 16), Bauskā, kur VDK atradās tās darbības nogalē, nav fiksēt precīzs darbības laika sākums pēdējā adresē.

Līdzās LPSR VDK Bauskas rajona nodaļai LKP Bauskas nodaļas uzraudzībā darbojās arī Bauskas rajona milicijas daļa, kas sadarbojās ar LPSR VDK. Bauskas rajona milicijas daļa sastāvēja no kriminālnodaļas un kaitniecības un spekulācijas nodaļas. Kriminālnodaļas kompetencē bija noziedzīgu nodarījumu atklāšana, cīņa ar visa veida noziedzību. Valsts aparātam “bīstamos elementus” tā nodeva LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas rokās. Kaitniecības un spekulācijas nodaļas pārraudzībā lielākoties bija ekonomisko noziedzīgo nodarījumu izmeklēšana, cīņa ar “spekulantiem”, “sabiedriskā īpašuma izšķērdētājiem” un “parazītiskiem elementiem”, kuri dzīvoja pāri saviem līdzekļiem un kuri nonāca arī LPSR VDK uzmanības lokā. Daudzus it kā noziedzīgos nodarījumus tautsaimniecībā radīja Latvijas Republikas tiesiskajai sistēmai pretējā okupācijas režīma iekārta, kura noliedza privāto iniciatīvu, un personas, kas veica mazo uzņēmējdarbību vai bija pašnodarbinātas, darbojās pretēji pastāvošajiem normatīviem, kā, piemēram, atsevišķi Bauskas rajona lauku veikala vadītāji nonāca milicijas un LPSR VDK redzeslokā, jo tie caur pazīšanos no noliktavām saņēma maizes miltus un citus produktus daudz vairāk nekā paredzēts[4].

LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas sadarbība notika arī ar Valsts ugunsdzēsības inspekciju. LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas darbinieki ar inspekcijas palīdzību organizēja kopīgus reidus[5] lauksaimniecības uzņēmumos ražas novākšanas laikā, lai nepieļautu neatļautas spekulācijas ar ievākto ražu.

Nozīmīgs palīgspēks ne tikai visai iekšlietu nodaļai, bet arī čekistiem LPSR VDK Bauskas rajonā bija komjaunieši. Komjaunieši veikuši ievērojamu darbu cīņā par sabiedriskās kārtības ievērošanu un noziedzības likvidēšanu. LPSR VDK Bauskas rajona nodaļa bija sevišķi ieinteresēta, lai ar komjauniešu palīdzību varētu panākt vietējo jauniešu ikdienas gaitu kontroli. Bauskas rajonā bija organizētas komjauniešu patruļas[6], kas ne tikai uzraudzīja sabiedrisko kārtību, bet arī centās iesaistīt “problemātiskos” jauniešus Komjaunatnē, kas atsevišķos gadījumos bija arī daļa no tā saucamās “profilaktēšanas”.

LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas iekšlietu daļai iesniegtajās dažāda veida atskaitēs par padarīto bija norādīts, ka bieži saņemta informācija un tādēļ izvirzīti uzdevumi cīņai pret šādu rīcību, kā politiski un nacionālistiski nepareizi un pretvalstiski izteicieni, ideoloģiski kaitīgās literatūras glabāšana, pretvalstisku lapiņu izplatīšana, nelikumīga ieroču glabāšana, vietējo kontakti ar ārzemniekiem. LPSR VDK Bauskas rajona nodaļa pieņēma iesniegumus no Bauskas rajona iedzīvotājiem, veica “profilaktēšanas” darbu, lasīja lekcijas, veica pratināšanas, kratīšanas, vāca pierādījumus, bet visbiežāk lietas nodeva LPSR VDK izmeklēšanas daļai Rīgā, kur pieņēma lēmumu par lietas tālāko virzību.

1944. gadā, PSRS karaspēkam otrreiz okupējot Latvijas Republiku, Bauskas rajonā no 1944. gada līdz piecdesmito gadu pirmajai pusei vērojamas izteiktas Latvijas nacionālo partizānu aktivitātes, pret kurām PSRS valsts drošības spēki vērsa dažādas akcijas. Šo akciju un operāciju kulminācija piedzīvota no 1950. līdz 1951. gadam, kad Bauskas rajonā bija likvidētas gandrīz visas nacionālo partizānu grupas[7]. Dažas operācijas pret nacionālajiem partizāniem norisinājās vēl līdz 1954. gadam. Pēc valsts drošības sistēmas reorganizācijas drošības iestāžu uzmanība Bauskas rajonā līdz pat divdesmitā gadsimta sešdesmitajiem gadiem joprojām bija pievērsta personām, kas bija iesaistītas partizānu aktivitātēs vai bija šo aktivitāšu atbalstītāji.

Plaši aresti līdz pat divdesmitā gadsimta sešdesmitajiem gadiem vērojami arī bijušo pašaizsardzībnieku, leģionāru, latviešu policijas bataljona darbinieku un citu “vāciešu atbalstītāju” vidū, par ko liecina LNA LVA 1986. fonda aprakstā iekļauto cilvēku saraksts. Tas norāda, ka minētajā laika posmā vislielākā uzmanība bija pievērsta tādiem “pretpadomju elementiem”, kas bija saistīti ar Otrā pasaules kara aktivitātēm. Piemēram, pētot LNA LVA 1986. fonda krimināllietas, var konstatēt, ka 1954./1955. gada ziemā ticis arestēts bijušais pašaizsardzībnieks Viktors Lasmanis (1900 –?), kuram piesprieda astoņus gadus ilgu cietumsodu[8]. Bauskas apriņķī mitinājušās arī atsevišķas personas, kas ietilpa tā sauktajā “Arāja komandā”. 1955. gada augustā bija ierosināta krimināllieta un par “dzimtenes nodevību” un nelikumīgu ieroča glabāšanu apcietināts 1911. gadā dzimušais Pēteris Iklāvs[9]. 1941. un 1942. gadā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā P. Iklāvs strādāja laikrakstā “Zemgale” par ārštata korespondentu, bet 1942. un 1943. gadā bija “Arāja komandas” sastāvā, apsargājot vienu no Bauskas rajonā esošajiem geto un piedaloties ebreju šaušanas akcijās, pēc tam ticis mobilizēts Latviešu SS brīvprātīgo leģionā un piedalījies kaujās pret padomju armiju. Pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas saņemts padomju gūstā un pildījis dažādus darbus sagrauto pilsētu atjaunošanā. 1946. gadā, atgriezdamies no filtrācijas nometnes, nolūkā slēpt savu piedalīšanos nacistiskās Vācijas armijā, sācis dzīvot “nelegāli”, slēpdamies tēva mājās Iecavas ciema Iklāvos. P. Iklāvs ar tēva starpniecību dabūjis “krievu sistēmas kara šauteni” un munīciju. Milicija notvēra P. Iklāvu un nodeva LPSR VDK rokās. Rezultātā P. Iklāvam noteikta brīvības atņemšana uz 10 gadiem.[10]

LPSR VDK Bauskas rajona pārstāvji jo īpaši aicināja biedrus būt modriem attiecībā uz politiski apcietinātajiem, kuri divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados atgriezās no apcietinājuma. Šādas personas uzskatīja par “politiski nedrošiem elementiem”. Šīs “politiski neuzticamās personas” LPSR VDK ieskatā centās savu iepriekš sodīto darbību atsākt un iesaistīt jaunatni[11]. Ievērojot to, ka vietējie darba ņēmēji, pieņemot darbā, bieži nepārbaudīja attiecīgo personu identitāti un nenoskaidroja pagātni, arī to, vai persona atgriezusies no specnometinājuma, LPSR VDK darbinieki aicināja vietējiem būt uzmanīgiem un pārbaudīt ikkatra aizdomīga cilvēka identitāti un ziņot LPSR VDK Bauskas rajona nodaļai. Ja radās aizdomas par saistību ar pretpadomju aktivitātēm, šie cilvēki nonāca LPSR VDK pastāvīgā uzraudzībā.[12]

Viena no metodēm, lai valsts drošības iestāžu darbs būtu pēc iespējas efektīvāks, bija ziņotāju vervēšana, pretī solot gan naudas samaksu, gan iespēju izvairīties no obligātā dienesta padomju armijā, gan citus labumus, piemēram, profesionālajā darbībā.

1954. gada 12. martā PSKP CK pieņēma lēmumu Par valsts drošības orgānu darbu[13], kas paredzēja, ka pretizlūkošanas galvenais uzdevums ir “imperiālistisko valstu iesūtīto spiegu, diversantu un teroristu atklāšana un atmaskošana”.[14] Tā rezultātā LPSR VDK Bauskas rajona nodaļa lielu uzmanību pievērsa arī vietējo iedzīvotāju saziņai ar ārzemēm, kā arī kontaktiem ar ārzemniekiem. Piemēram, divdesmitā gadsimta septiņdesmito gadu otrajā pusē LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas atskaitēs iekšlietu daļai atspoguļots, ka katru gadu gan republikas iekšienē, gan ārpus tās ar ārzemniekiem satikās vidēji 60 līdz 80 Bauskas rajona iedzīvotāju[15]. Šajā sakarā bija saņemta informācija, ka dažas personas, satiekoties ar ārzemniekiem, neatbilstoši uzvedas. Proti, vietējie iedzīvotāji esot ļāvušies ārzemju ideoloģiskai iedarbībai un pieļāvuši citas “kaitīgas darbības”[16]. Konkrēti piemēri gan nav minēti. Lai ar šo parādību cīnītos, LPSR VDK darbinieki ciešā kontaktā ar Pasu galda darbiniekiem cīnījās par pasu režīma ievērošanu Bauskas rajonā un valsts noziedznieku meklēšanu. Katru gadu pārbaudīti vairāk nekā 100 cilvēki, kuri brauca uz ārzemēm no Bauskas rajona personīgās un citās darīšanās[17]. Nodaļas pilnvarotie uzturēja arī ciešus sakarus ar partijas un padomju aktīvu, veicot aģitācijas darbu lekciju veidā.

Saistībā ar LPSR VDK ārštata darbinieku vervēšanu jāmin Leopolds Kļaviņš. Viņš bija viens no pirmajiem, kurš 1991. gadā publiski atzinās, ka bijis LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas ziņotājs, pamatojot savu atklāsmi šādi:

“Es nespēju un arī negribu vairs slēpt patiesību. Gribu, lai man nebūtu noslēpumu no darbabiedriem, draugiem un tuviniekiem. Tikai tad varēšu justies kā cilvēks, vēl jo vairāk tādēļ, ka nevienu neesmu nodevis”.[18]

Kad Rundāles pilī sākās restaurācijas darbi, tur sāka vest arī ārzemju tūristus, tādēļ LPSR VDK Bauskas rajona nodaļai Rundāle kļuva par pirmās nozīmes objektu. Bija jāpasargā vietējie no nekontrolējamiem sakariem ar ārzemniekiem, īpaši no saskares ar latviešu emigrantiem. Bija steidzīgi jāmeklē “savi cilvēki”. Tobrīd L. Kļaviņš bija Rundāles pils direktora vietnieks, tādēļ kā LPSR VDK darbinieku izvēlējās tieši viņu. Kļaviņam tika doti dažādi norādījumi, kuru izpilde bieži pat neesot bijusi iespējama. Šādu situāciju L. Kļaviņš raksturoja sekojoši: ”Tad jau katram ārzemniekam būtu jāpieliek novērotājs.”[19] Reizēm viņš tika izsaukts arī pie LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas priekšnieka I. Burbo, kas šādās reizēs veica “audzināšanas darbu”. Bieži sekoja arī pamudinājumi aktīvi iesaistīties darbabiedru sarunās, organizēt debates, organizēt iedzeršanas, lai varētu iegūt pēc iespējas izsmeļošāku informāciju par katru potenciāli aizdomīgo personu.

Sākot no divdesmitā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad bija apspiesti Otrā pasaules kara un nacionālās bruņotās pretošanās “pretpadomju elementi”, Bauskas rajonā vērojamas nevardarbīgās pretošanās izpausmes, kurām piemīt nacionālistisks raksturs. Viena no LPSR VDK darba prioritātēm bija cīņa ar “nacionālisma izpausmēm”, jo tās uzskatīja par “bīstamām” PSRS iekšējai stabilitātei. Par galvenajām “nacionālisma izpausmēm” atzina tādas darbības kā nacionālu uzskatu paušanu, “pretpadomju un nacionālistisku” radiopārraižu klausīšanos, “pretvalstiskas” literatūras lasīšanu, izplatīšanu un latviešu patriotisku dziesmu dziedāšanu. LPSR VDK par sevišķi bīstamiem uzskatīja politiski aktīvos jauniešus, jo atšķirībā no vecākās paaudzes, kura bija diezgan atturīga, tieši jaunieši bija tie, kuri atļāvās paust daudz radikālākus uzskatus nacionālajos jautājumos. Latviešu jaunieši dažādās protesta formās vērsās pret Latvijas pilsoņu, īpaši latviešu, nacionālo apspiešanu. Par sevišķi bīstamiem uzskatīja informāciju par to, ka kāds gatavojas izveidot pretpadomju grupu.

Lai novērstu šādas aktivitātes, LPSR VDK Bauskas rajona nodaļa organizēja kultūrmasu sarīkojumus, lasīja informatīvas lekcijas, kā arī ļoti rūpējās par pašu pilnvaroto darbinieku izglītību, lai liktu uzsvaru uz “profilaktiskā” darba paplašināšanu rajonā. Vietā citāts no viena protokola:

“Profilaktiskais darbs ir kā ķīla tam, ka, jūtot un zinot mūsu darbinieku vienmēr un visur, noziedzīgie elementi baidīsies izvērst savu noziedzīgo darbību”.[20]

Minētā “profilakse” (saukta arī “profilaktēšana”) jeb brīdinošu sarīkojumu kopums, kas visbiežāk izpaudās kā izsaukšana uz LPSR VDK, bija biežākais lietotais līdzeklis pret jauniešu rīcību. Daudzus “profilaktēja” ar milicijas palīdzību, bet gadījumos, kad “varai naidīgā” darbība turpinājās, sodīja kā “antisabiedriskus elementus” un huligānus. Saistībā ar iepriekšminēto Bauskas rajonā plaši vērojama milicijas darbība, piemēram, 1963. gadā kopā ar citām iekšlietu daļas struktūrvienībām bija izstrādāts kopējs sarīkojumu plāns cīņai ar noziedzības likvidēšanu nepilngadīgo vidū. Tas saistāms arī ar to, ka 1962. gadā “profilaktiskajā uzskaitē” nonāca 32 jaunieši[21]. Savukārt 1960. gadā Bauskas rajonā atklāja Jura Ziemeļa jauniešu pretpadomju grupu, kas izvērsa pretpadomju aģitāciju.

1941. gadā Bauskas rajona Bārbeles ciemā dzimušais Juris Ziemelis, sasniedzis vien astoņpadsmit gadu vecumu, 1959. gada 23. janvārī bija sodīts ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem[22]. Minētā krimināllieta plaši atspoguļota LNA LVA 1986. fonda 43919. lietā un sastāv no pieciem sējumiem. 1958. gada novembrī J. Ziemelis bija nodomājis izkārt Bauskā Latvijas Republikas valsts karogu, bet uz sienām uzrakstīt “pretpadomju lozungus”. Savā dzīvoklī glabājis un lasījis “pretpadomju literatūru”, piemēram, laikrakstus Tēvija un Laikmets un grāmatas, kā, piemēram, Tev mūžam dzīvot, Latvija! (izdota 1938. gadā).[23] Taču tas bija tikai sākums, jo jau pēc atbrīvošanas kopā ar domubiedriem bijis gatavs izvērst bruņotu pretošanos.

1959. gada septembrī pēc pirmstermiņa atbrīvošanas no ieslodzījuma Mordvijas Autonomajā padomju sociālistiskajā republikā (APSR) ceļā uz dzīvesvietu J. Ziemelis kopā ar Vilni Krūkliņu apsprieda jautājumu par “pretpadomju” darbības atjaunošanu savās dzīvesvietās. J. Ziemelis, dzīvodams Bauskas rajona Bārbeles ciemā no 1959. gada beigām līdz 1960. gada jūlijam, savu paziņu starpā veica “pretpadomju aģitāciju”, vērstu pret padomju varu, kolhoziem, un izteica gatavību turpināt cīņu pret padomju varu līdz savas dzīves beigām. J. Ziemeļa aģitācijas iespaidā viņam pievienojās arī Zigurds Masulis un Jānis Jadzevičs. Visu triju ieskatā okupācijas vara bija netaisnīga, kolhoznieki un strādnieki par savu darbu maz saņēma un padomju valstī tauta bija aplaupīta. Rezultātā nodibināja primitīvu pagrīdes tipogrāfiju “pretpadomju lapiņu” izgatavošanai, meklēti ieroči[24]. 1960. gadā bija gaidāms, ka J. Ziemeli iesauks padomju armijā, kurā viņš negribēja dienēt, tāpēc Ziemelis nolēma atstāt darbu un pāriet “nelegālā stāvoklī” ar nolūku cīnīties pret padomju varu. J. Jadzevičs un Z. Masulis pievienojās J. Ziemelim. Visi trīs apsprieda iespējamos cīņas veidus pret padomju varu bruņotā ceļā, “pretpadomju lapiņu” izgatavošanu un izplatīšanu, nacionālo karogu izkāršanu un naudas līdzekļu rašanu ieroču iegādes. Viņu mērķis bija rīkoties līdzīgi, kā tas bija darīts 1956. gadā Ungārijā, kur bija pieredzēta spontāna sacelšanās pret Ungārijas staļinistu valdību un tās Padomju Savienības atbalstīto politiku. Šajā laikā J. Ziemelis esot izteicies, ka jāiznīcina personas, kas, viņaprāt, ir latviešu tautas nodevēji. Viņš uzskatīja, ka latviešu tautas nodevējiem esot pieskaitāmi Bauskas rajona kolhoza Gaisma priekšsēdētājs A. Laugalis, vairāki LKP Bauskas nodaļas biedri, Bauskas rajona Bārbeles ciema padomes priekšsēdētājs, LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas pilnvarotie un divas personas, kas bija liecinājušas pret viņu 1959. gadā[25]. Savā dienasgrāmatā Ziemelis rakstījis, ka viņš vēlas cīnīties par brīvību, asinīm, biedru ciešanām, kuri jau miruši, jo tie krituši cīņā par Latvijas neatkarību vai smok ieslodzījuma vietās[26].

1960. gada 28. augustā J. Ziemelis un J. Jadzevičs apmeklēja Rīgas Brāļu kapus, kur 1960. gada 18. novembrī nolēma noraut LPSR karogu un tā vietā iekārt Latvijas Republikas valsts karogu. Šo ieceri viņiem neizdevās īstenot, jo drīz vien tika aizturēti. Pirms aizturēšanas abi devās uz Talsu rajonu pie V. Krūkliņa, lai ar viņa palīdzību iegādātos ieročus, kā arī kopīgi, paļaujoties uz uzticamām personām, mēģinātu apzināt vietas, kur no Otrā pasaules kara laika saglabājušies ieroči un munīcija. Viņi esot noteikti apņēmušies izrēķināties ar latviešu tautas nodevējiem, pie kuriem pieskaitīja partijas aktīvu. Lai iegūtu līdzekļus ieroču iegādei savas “pretpadomju grupas” vajadzībām, visi trīs vienojušies aplaupīt veikalu Saldus pilsētas tuvumā un atrakt kapavietas Dobeles rajona Vadakstes apkaimes kapos, lai mēģinātu atrast vērtslietas. Tāpat bijis izstrādāts tālāks plāns aplaupīt veikalu Lietuvas Pučekalna ciematā un kiosku Ķekavā. Tad bija nolemts kādu laiku slēpties Bauskas apriņķa Taurkalnes mežos, kur būtu iespējams atrast ieročus un munīciju un vēlāk izbūvēt mežā bunkurus pārtikai un munīcijai, kā arī iesaistīt vairāk cilvēku, lai sāktu aktīvu cīņu pret padomju varu,.

Par spīti vērienīgajām iecerēm, 1960. gada 28. septembrī visi trīs tika notverti un vēlāk tiesāti[27]. J. Ziemelim noteica 14 gadus brīvības atņemšanas par “politiska terora” plānošanu un “pretpadomju propagandu”. Tāpat tika tiesāti arī domubiedri J. Jadzevičs un Z. Masulis. Rezultātā vienam piesprieda 10 gadus brīvības atņemšanas, bet otram – 6. J. Ziemelis sodu izcieta Vladimiras cietumā un Mordvijas Autonomās Padomju Sociālistiskās Republikas (APSR) nometnēs. Pēc atbrīvošanas 1975. gadā atradies drošības iestāžu uzraudzībā[28].

Analizējot jauniešu grupas, noteikti minams arī Aivars Kalniņš, dzimis 1952. gada 16. janvārī Bauskas rajona Gailīšu ciemā. 1970. gadā ticis saukts pie kriminālatbildības par to, ka, atrodoties “buržuāziski nacionālistisko” ideju iespaidā, 1969. gadā kopā ar Jāni Veidmani un Hariju Bērziņu apsprieda jautājumus par aktīvas propagandas un aģitācijas īstenošanu nolūkā musināt uz “nacionālu naidu un nesaticību” starp latviešu un krievu tautības pilsoņiem, dzīvojošiem LPSR, kā arī vienojās par “musinoša rakstura” skrejlapu izplatīšanu, kas bija vērstas pret krievu tautības pilsoņiem LPSR VDK uzdevumā LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas pilnvarotajiem uzdeva veikt kratīšanu Aivara Kalniņa un viņa ģimenes dzīvesvietās – Bauskas rajona Gailīšu ciema Saulīšos un Codes ciema Traniņu mājās – ar mērķi atrast uz “nacionālo naidu musinošu” literatūru, dokumentus, sacerējumus, personības raksturojošus vai citus dokumentus un to izgatavošanas līdzekļus. Kratīšanas rezultātā atrastas rakstāmmašīnu papīra lokšņu pakas un kopējamā papīra loksnes[32]. Ievērojot minēto, A. Kalniņš bija izslēgts no Rīgas Politehniskā institūta un īslaicīgi apcietināts.

Kopš divdesmitā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem skolas vecuma jaunieši, ievērojot to, ka atšķirībā no augstākās izglītības vidējā izglītība bija obligāta un ka tādēļ skolēnam nedraudēja izslēgšana no skolas, atšķirībā no studenta, kam izslēgšana faktiski sagrāva nākotnes izredzes uz sekmīgu karjeru, iesaistījās dažāda veida darbībās, par kurām interesējās okupācijas varas drošības iestādes.

Tā, piemēram, 1976. gada novembrī “profilaktētā” skolēnu grupa – Valdis Vītoliņš, Ojārs Kirilka un Māris Ramanis – atklāti pie žaketēm nēsāja leģionāru zīmes ar Latvijas Republikas valsts karoga attēlu[33]. Lai gan daudzi to bija redzējuši, tomēr neviens neko neziņoja ne LPSR VDK Bauskas rajona nodaļai, ne milicijai. LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas atskaitēs iekšlietu daļai minēti “signāli”, ka ne tikai skolēni, bet arī pieauguši puiši braukājot ar motocikliem un uz ķiverēm uzzīmēti dažādu ārvalstu karogi, pat Latvijas Republikas valsts ģerbonis[34]. LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas pilnvarotie nolēma, ka šajā jautājumā jāpiestrādā arī ceļu uzraudzības vada darbiniekiem, organizējot sabiedrību un izskaužot šādu parādību.

Starp represētajiem minams arī 1965. gadā dzimušais baušķenieks Jānis Legzdiņš, Vides aizsardzības kluba informācijas nozares vadītājs. No 1985. gada J. Legzdiņu un viņa ģimeni sistemātiski vajāja LPSR VDK[35]. 1985. gadā J. Legzdiņš kopā ar vēl diviem jauniešiem 15 gadu vecumā ceļamkrāna galā uzvilka “buržuāziskās Latvijas karogu”. VDK to novērtēja kā sevišķi cinisku rīcību. Saskaņā ar J. Lagzdiņa mātes Annas Legzdiņas atmiņām izmeklēšanas laikā dēls ticis provocēts. Turklāt viņam esot pat uzbrukts, piemēram, 1986. gada maijā J. Legzdiņam Iecavā uzbrukuši iereibuši vīrieši. Otrā rītā LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas priekšnieks I. Burbo zvanījis puiša mātei uz darbu un interesējies par Jāni. Līdz minētajam notikumam I. Burbo telefoniski nekad nebija interesējies par J. Legzdiņu. Notikušā uzbrukuma rezultātā J. Legzdiņš nonāca slimnīcā ar smadzeņu satricinājumu. J. Legzdiņš mācījās Rīgas 4. medicīniskajā skolā, un, kad LPSR VDK Bauskas rajona nodaļa informēja skolas vadību par J. Legzdiņa “cinisko rīcību”, proti, par karoga uzvilkšanu, J. Legzdiņu no skolas izslēdza, jo ārsta profesija neesot savienojama ar šādu rīcību[36]. Turpmāk visa J. Legzdiņa dzīve līdz Latvijas Republikas neatkarības atgūšanai noritēja LPSR VDK uzraudzībā. 1990.gadā par J. Legzdiņu iestājās Bauskas rajona Tautas deputātu padomes deputāte Inta Baltgalve, kura laikrakstam Pilsonis un tās izdevējam Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresam uzrakstīja atklātu vēstuli par šo nepieņemamo LPSR VDK rīcību.

Starp jauniešu aktivitātēm vērts minēt arī “pretpadomju literatūras” izplatīšanu. Kā raksturīgs piemērs minams gadījums ar Laimoni Bračku, dzimušu 1924. gadā Bauskas rajonā, un Veru Valteri, dzimušu 1903. gadā Bauskas rajonā. Šo gadījumu atspoguļojošā krimināllieta detalizēti lasāma LNA LVA 1986. fondā.

V. Valtere bija bijušā Paņemūnes luterāņu baznīcas draudzes mācītāja Teodora Valtera sieva. V. Valtere sākusi rakstīt reliģiozus “pretpadomju satura sacerējumus” un glabājusi reliģioza rakstura “pretpadomju literatūru”, ko deva lasīt citiem. Savos apcerējumos viņa esot apmelojusi Padomju Savienības vadītājus, sniegusi par viņiem fantastiskus izdomājumus un nosaukusi par zvēriem. Tāpat viņa esot apmelojusi PSKP un padomju valdības politiku, izteikusies par padomju varas krišanu. Šos apcerējumus V. Valtere sākusi izplatīt 1958. gadā Bauskas apriņķa Brunavas ciemā. Laimonis Bračka, kurš tobrīd bija Paņemūnes kūdras purva tehniskais vadītājs, palīdzējis sacerējumus pavairot, pārrakstot tos ar rakstāmmašīnu, un izplatīt[37]. Sarunās ar L.Bračku laika posmā no 1958. līdz 1959. gadam V. Valtere viņu esot aģitējusi “pretpadomju garā”, uzsverot viedokli par antikristu (antikristu personificējot ar Padomju Savienību). Viņa esot norādījusi, ka antikrists pārņemšot visu pasauli un pēc tam tā tiks iznīcināta. Šie lielie notikumi sākšoties drīz, tāpēc cilvēkiem jābūt gataviem – nedrīkst piedalīties sabiedriskā darbā, nedrīkst apmeklēt skolu, teātri, kino, slimnieki nedrīkst saņemt medicīnisko palīdzību.

LPSR VDK Bauskas rajona nodaļa veica kratīšanu L. Bračkas un viņa ģimenes locekļu mājās Vecsaules un Brunavas ciemos, kā arī V. Valteres pastāvīgajā dzīvesvietā Rīgā. L. Bračkas dzīvesvietās bija atklāti gan reliģiozie apcerējumi, gan “fašistiskās Latvijas” aizliegtā literatūra, gan Latvijas Republikas valsts karogs. L. Bračkam 1960. gadā tika noteikts divu gadu ilgs cietumsods, par V. Valteri dots ekspertu slēdziens, ka viņa savu “pretpadomju aģitāciju” esot veikusi nepieskaitāmības stāvoklī, tāpēc kā psihiski slimai noteikta piespiedu ārstēšana apvienojumā ar izolāciju no sabiedrības[38].

Par “pretpadomju aktivitātēm” varēja atzīt arī dedzināšanu. Bauskas rajonā 1939. gadā dzimušais Laimonis Liepa kopā ar 1911. gadā Šauļu apriņķī dzimušo Albertu Zartmani atriebības nolūkā kolhoza vadībai ļaunprātīgi nodedzinājuši Bauskas rajona kolhozos Dzintars un Svitene divus šķūņus ar labību[39]. A. Zartmanis ar mērķi izrādīt savu nepatiku pret kolhozu vadību 1959. gada augusta beigās, satiekot L. Liepu, pierunāja viņu palīdzēt aizdedzināt kolhozu šķūņus. Kā atlīdzību par šķūņu aizdedzināšanu apsolījis četras pudeles degvīna. L. Liepa piekrita. 1959. gada naktī no 13. uz 14. septembri L. Liepa ar velosipēdu brauca līdz kolhozam Dzintars piederošajam šķūnim un ar sērkociņiem aizdedzināja šķūnī esošo labību. Pēc tam L. Liepa nolēma aizdedzināt vienu no kolhoza Svitene šķūņiem.

Papildus minētajam A. Zartmanis esot sistemātiski veicis arī “pretpadomju aģitāciju”. No 1955. līdz 1959. gadam A. Zartmanis risināja “pretpadomju rakstura sarunas” savas ģimenes lokā[40]. Viņš esot cildinājis dzīvi “buržuāziskajā Latvijā”, “apmelojot”
“padomju dzīves īstenību”, kā arī izteica cerību par varas maiņu un amerikāņu atnākšanu LPSR. Saistībā ar minēto dedzināšanu un “pretpadomju aģitācijām” LPSR VDK Bauskas rajona nodaļas pilnvarotie veica plašas un intensīvas nopratināšanas, kas atspoguļotas LVA 1986. fonda 43592. lietā. Rezultātā L. Liepa tika sodīts ar četru gadu cietumsodu, bet A. Zartmanim tika noteikti pieci gadi brīvības atņemšanas. Tāpat nosprieda piedzīt no abiem grēkāžiem par labu Bauskas rajona valsts apdrošināšanas inspekcijai atlīdzību par nodarītajiem zaudējumiem.

Pilnu pētījuma apskatu *.pdf datnes formā var lasīt šeit.

Plašāka informācija Agnija Ruhocka +37129670313, Dr. hist. Jānis Ķeruss +37129652260, Dr. iur. Kristīne Jarinovska +37129777788

[1] Bleiere, Daina, Eiropa ārpus Eiropas… Dzīve Latvijas PSR. Rīga: LU akadēmiskais apgāds, 2012, 43. lpp.

[2] “Положение о Комитете государственной безопасности при Совете Министров СССР и его органах на местах)”, Лубянка. Органы ВЧК-ОГПУ-НКВД-НКГБ-МГБ-МВД-КГБ 1917-1991. Справочник. Под. ред. акад. А. Н. Яковлева. Москва: Международный фонд “Демократия”, 2003, C. 693. Pieejams: http://www.memo.ru/uploads/files/724.pdf

[3] LVA, PA-848. f., 1. apr., 37. l., 152. lpp

[4] LVA, PA-848. f., 1. apr., 19. l., 70. lp.

[5] LVA, PA-848. f., 1. apr., 37. l., 134. lp.

[6] LVA, PA-848. f., 1. apr., 20. l., 79. lp.

[7] Ābelnieks, Raitis, Urtāns, Aigars. “Nacionālā pretošanās kustība un padomju okupācijas represīvo iestāžu pretdarbība Bauskas apriņķī /rajonā (1944. gads – 50. gadu vidus)”, Okupētā Latvija 1940 – 1990, Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 19. sējums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2005, 396. lpp.

[8] LVA, 1986. f., 1. apr., 28387. l., 10. lp.

[9] LVA, 1986. f., 1. apr., 41277. l., 2. sēj., 5. lp.

[10] Turpat, 22. lp.

[11] LVA, PA-848. f., 1. apr., 19. l., 48. lp.

[12] LVA, PA-7518. f., 1. apr., 4. l., 31. lp.

[13] Постановление ЦК КПСС “О работе органов государственной безопасности”.

[14] Jansons, Ritvars. Latvijas PSR drošības iestāžu darbība un loma okupācijas režīma nostiprināšanā 1944 – 1956, promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2009, 5. lpp. Pieejams: dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/4560/13698-Ritvars_Jansons_2009.pdf

[15] LVA, PA-848. f., 1. apr., 31. l., 80. lp.

[16] LVA, PA-848. f., 1. apr., 31. l., 80. lp.

[17] Turpat.

[18] Leopolds, Kļaviņš. “Es biju ziņotājs…”, Pilsonis, Nr. 42, 1991, 22. oktobris, 5. lpp.

[19] Leopolds, Kļaviņš. “Es biju ziņotājs…”, Pilsonis, Nr. 42, 1991, 22. oktobris, 5. lpp.

[20] LVA, PA-848. f., 1. apr., 24. l., 96. lp.

[21] LVA, PA-848. f., 1. apr.,19. l., 48. lp.

[22] LVA, 1986. f., 1. apr., 43919. l., 128. lp.

[23] LVA, 1986. f., 1. apr., 45182. l., 2. sēj., 284. lp.

[24] LVA, 1986. f., 1. apr. 43919. l., 129. lp.

[25] Turpat, 130. lp.

[26] Turpat, 131. lp.

[27] Turpat 132.lpp

[28] Brīvība, nr.1,-2, 01.01,1980, 14.lpp

[29] LVA, f.1986, apr.1, l.45182, 2.sējums, 65.lpp

[30] LVA, 1986. f., 1. apr., 45182. l., 2. sēj., 44. lp.

[31] LVA, 1986. f., 1. apr., 45182. l., 1. sēj., 9. lp.

[32] LVA, 1986. f., 1. apr., 45182. l., 2. sēj., 18. lp.

[33] LVA, PA-848. f., 1. apr., 31. l., 79. lp.

[34] LVA, PA-848. f., 1. apr., 31. l., 79. lp.

[35] Baltgalve, Inta. “Vai tiešām VDK var darīt ko grib?”, Pilsonis, Nr. 6, 1990, 9. oktobris, 3. lpp.

[36] Turpat.

[37] LVA, f. 1986, apr.1, l. 43874, 1.sēj., 33.lpp

[38] LVA, f. 1986, apr.1, l. 43874, 2.sēj., 16.lpp

[39] LVA, f. 1986, apr.1, l.43592, 2.sēj., 421.lpp

[40] Turpat, 142.lpp

Iebraukušo cittautiešu pretošanās padomju režīmam

Iebraukušo cittautiešu pretošanās padomju režīmam: Anastasijas Smirnovas VDK krimināllietu analīze. VDK zinātniskās izpētes komisija.  06.03.2016

---

LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija publicē komisijas stipendiātes, Vēstures un filosofijas fakultātes bakalaura programmas studentes Anastasijas Smirnovas apskatu “Latvijā iebraukušo etnisko minoritāšu pārstāvju nevardarbīgā pretošanās padomju režīmam LPSR Valsts drošības komitejas krimināllietu atspoguļojumā (1956 – 1968). Pretpadomju propaganda un aģitācija.” “Tautai laiks ir apgāzt komunistisko kārtību! Padomju paradīze ar margarīnu un aknu desu!” šādu pretpadomju skrejlapiņu krievu valodā izgatavoja krievs, beidzis septiņas klases, katlumājas strādnieks, precējies, viena bērna tēvs, nodzīvojis Rīgā četrus gadus.

Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) okupētajās valstīs un satelītvalstīs Austrumeiropā (šeit drīzāk kā politisks termins, nevis ģeogrāfisks ) pretošanās padomju režīmam notika jau Otrā pasaules kara laikā un lielākoties līdz PSRS sabrukumam. Īpaši aktīva pretošanās bija valstīs, kur pēc Pirmā pasaules kara izveidojās stabilas, neatkarīgas nacionālās valstis vai kur notika valstiskuma izveides mēģinājumi. Padomju režīmu nepieņēma, nesaprata un tam pretojās arī Latvijā. Latvija kā Rietumeiropas vērtību “šūpulis” ar augstu “eiropeiskās attīstības līmeņa rādītāju”  arī tiesiskās kultūras ziņā, saskaroties ar padomju varu, kur valsts pārvalde balstījās uz tādiem valsts pārvaldes līdzekļiem kā terors un kolektivizācija, piedzīvoja ievērojamu kultūršoku. Ievērojot minēto, Latvijas iedzīvotāju pretošanās šādai varai uzskatāma par loģisku.

Latvijas teritorijā pēc tās okupācijas varēja brīvi pārcelties uz dzīvi padomju pilsoņi, kas bija nākuši no citurienes,  īpaši no tādām vietām, kur padomju režīmam bijusi senāka vēsture. Arī šādas personas, dzīvojot Latvijas teritorijā, pretojās padomju režīmam. Ievērojot to, ka minētais fenomens joprojām ir nepietiekami skatīts, pētījums ir veltīts atsevišķu tā aspektu analīzei. Turklāt jebkāda izpēte bieži tiek politizēta vai saistīta ar mītu un stereotipu atražošanu, tādēļ pētījuma mērķis ir sniegt konkrētos datos balstītu skatījumu. Ērtības labad apskatā būs lietots jēdziens “etniskās minoritātes” šaurākā izpratnē, attiecinot to tikai uz personām, kas atbilst trijiem kritērijiem, proti, pirmkārt, kas nav dzimušas Latvijā, otrkārt, etniski nav latvieši, un, treškārt, kurām nav radniecisku saišu ar Latvijas iedzīvotājiem. Tātad apskatā nebūs aptverta visu “etnisko minoritāšu” pretošanās padomju režīmam.

Komisija publicē “Latvijā iebraukušo etnisko minoritāšu pārstāvju nevardarbīgā pretošanās padomju režīmam LPSR Valsts drošības komitejas krimināllietu atspoguļojumā (1956 – 1968). Pretpadomju propaganda un aģitācija.” VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti. 1. sējums. Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas. [elektroniskā versija] Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, 2016. 22 lpp.

Pētījuma hronoloģiskās robežas izvēlētas par pamatu ņemot divus notikumus: Ņikitas Hruščova Padomju Savienības komunistiskās partijas (PSKP) 20. kongresa ziņojumu, kurā bija nosodīts staļinisms, novērtējot to kā personības kultu,  1956. gadā un PSRS reakciju uz Prāgas pavasari 1968. gadā.

Ievērojot to, ka pētījums pamatā saistīts ar LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) krimināllietu analīzi, izmantots Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva (LNA LVA) 1986. fonds Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas. No šī fonda atlasītas 26 lietas, kas bija atbilstošas kvalifikācijas un iekļāvās izvēlētajā hronoloģiskajā periodā. Atlasē izmantots “noziegumos pret padomju valsti” apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs , ko LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas vajadzībām pielāgojis tā eksperts M. comp. Ilmārs Poikāns. Tomēr lietu skaits varētu būt lielāks, jo visām krimināllietām nav aprakstu.

No 26 atlasītajām krimināllietām par atbilstīgām pētījumā nospraustajiem nosacījumiem atzītas 17 krimināllietas pret 18 apsūdzētajiem. Krimināllietu sadalījums pa gadiem ir sekojošs: 1956. gadā – 1, 1957. gadā – 1; 1958. gadā – 6, 1959. gadā – 3, 1961. gadā – 3, 1962. gadā – 1, 1963. gadā – 1, 1968. gadā – 1. Visās šajās lietās apsūdzētie bija no citām Padomju Savienības republikām iebraukušās ar Latviju pēc izcelsmes un radniecības nesaistītas personas. Deviņās pārējās krimināllietās astoņi apsūdzētie – latvieši, kas dzimuši pašreizējā Krievijas teritorijā, un viens – krievs , kas dzimis Abrenes apriņķī, Pleskavas apgabalā, kas savulaik piederējis Latvijas Republikai.

Laika ietekmi uz apsūdzēto rīcību vislabāk raksturo sekojošs citāts no viena apsūdzētā pratināšanas protokola par to, kad attiecīgā persona sākusi veikt savas piezīmes:“Savas domas, ko pierakstīju burtnīcās, uz grāmatām un avīžu izgriezumiem, domātas tikai man, un uz tiem nav attiecināma izpratne par pretpadomju izdomājumiem. Galvenokārt mani pieraksti attiecināmi laika periodam pēc Staļina nāves, un vēl vairāk tie paplašinājās pēc 20. PSKP kongresa.”(Šeit un turpmāk autores Anastasijas Smirnovas tulkojums no krievu valodas. LVA, 1986. f., 1. apr., 42679. l., 66. lp. Minētā persona – 65 gadu vecs vīrietis, krievs, ar nepabeigtu augstāko izglītību, precējies, bērni, līdz lietas nonākšanai tiesā astoņus gadus dzīvojis Latvijā. Rezultātā bija atzīts par nepieskaitāmu, spriedumā norādot, ka “izstrādā savu pretpadomju koncepciju”, kas, spriežot pēc krimināllietas materiāliem, bija filozofisku domu kopums, kas, cita starpā, norādīja uz padomju ideoloģijas kļūdainību. Argumentācija ir skaidri izklāstīta un balstīta uz dažādiem pazīstamiem filozofisko skolu spriedumiem.)
Minētais norāda uz to, ka Staļina nāve kļūdaini raisīja personu izpratni par apziņas brīvības robežu paplašināšanos vismaz tiktāl, lai savas domas pats sev varētu brīvi paust savā privātajā dzīves telpā. Tomēr Hruščova atkusnis, salīdzinot ar Leonīda Brežņeva laiku apskatāmā pētījuma hronoloģiskajās robežās (1964 – 1968), raksturīgs ar šādu robežu paplašināšanas tendencēm.

Gan sociāli, gan arī vidēji statistiski apsūdzētās personas bija ģimenes cilvēki, kam ir vismaz 90 % gadījumos viens bērns un kas 60 % gadījumos precējušies. Vietā gan aizrādījums, ka norāde uz to, vai persona ir precējusies, ne vienmēr nozīmēja oficiālu kopdzīves reģistrēšanu. Ievērojami, ka trīs no apsūdzētajiem bijuši bērnunamu audzēkņi. Visi apsūdzētie bijuši PSRS pilsoņi, arī ungārs – Otrā pasaules kara gūsteknis, kuram apsūdzības brīdī jau trīs gadus bijusi padomju pilsonība un kurš Padomju Savienībā bija nodzīvojis aptuveni 17 gadus, izveidojis Ungārijā un PSRS ģimeni, kurā bija bērni un, par spīti trim nesekmīgiem mēģinājumiem bēgt, uzsvēris: “[..] es bēgu un arī turpmāk bēgšu.”(LVA, 1986. f., 1. apr., 43923. l., 66. lp.)

Raksturojot tautību, vidējais statistiskais apsūdzētais bija krievs (11 jeb 61%). Minētais īpatsvars gan būtu saistāms arī ar attiecīgās tautības īpatsvaru Latvijas sabiedrībā. Vēl apsūdzēto vidū bija 3 ukraiņi (17%), 2 lietuvieši (11%), 1 polis un 1 ungārs. Vietā gan norāde, ka krimināllietas ietvaros minētā tautība vērtējama kritiski, jo, piemēram, viena apsūdzētā persona, kuras gadījums neiekļāvās izpētē sakarā ar pastāvošo saiti ar Latviju (ģimene dzīvojusi Latvijas Republikas parlamentārisma posmā, it kā ir krievu izcelsmes), tomēr krimināllietā secināts, ka attiecīgais cilvēks ir “ļoti kareivīgs un nacionāli noskaņots, jo viņā plūst poļu asinis”.(Anastasijas Smirnovas citāta tulkojums no krievu valodas. LVA, 1986. f., 2. apr., P-6851. l., 47. lp. )

Tomēr krimināllietu atlase parādīja, ka ne izcelsme, ne valoda ir obligāti saistāmas. Tāpat konstatēts, ka tikai padziļināta krimināllietas izpēte var sniegt ziņas par personas izcelsmi. Piemēram, vienā lietā latviešu izcelsmes vīrietis, kas bija dzimis Krievijā, latviešu valodu pārvaldīja ar grūtībām. (Ārsts, precējies, divu bērnu tēvs, sodīts par mutvārdos paustajiem “pretpadomju izteicieniem”, ko gan pats par tādiem neatzina. LVA, 1986. f., 2. apr., P-4525. l., 68. lp.) Vēl citā lietā apsūdzētais bija adoptēts lietuvietis, kuram bija grūtības mācīties latviešu valodā.(LVA, 1986. f., 1. apr., 42488. l., 29. lp.)   Sastopamas arī tādas lietas, kur, tikai iepazīstoties ar krimināllietas materiāliem, var konstatēt apsūdzētā saistību ar Latviju, piemēram, vienā lietā apsūdzētā meitas vēstulē bija norādīts, ka apsūdzētā māte ir latviete, kas 1915., 1916. gadā aizbrauca strādāt uz Gruziju, vēlāk atgriezās Latvijā, lai atkal dotos strādāt 1926. gadā uz Krieviju, kur arī piedzima apsūdzētā persona.(LVA, 1986. f., 1. apr., 44793. l., 230. – 233. lp.)

Atlasīto krimināllietu analīze atklāj, ka izcelsme un valodas prasmes nesaista nodarīto ar attiecīgo personu. Piemēram, vienā gadījumā krievs, kas Latvijā nodzīvojis vien divus gadus un kam ar Latviju nav bijusi nekādas iepriekšējas saiknes, bija notverts, izplatot “pretpadomju skrejlapas” arī latviešu valodā. (LVA, 1986. f., 1. apr., 39186. l.) Jābilst, ka krimināllietu atlase pierādīja, ka tautība un izcelsmes vieta nav obligāti savstarpēji saistāmas. Atlasītajās krimināllietās ir trīs šādi gadījumi: polis, kas dzimis Lietuvā, krievs, kas dzimis Mordvijā, un krievs, kas dzimis Baltkrievijā.

Populārākais krimināllietās minētais nevardarbīgās pretošanās izpausmes veids bija “pretpadomju propaganda un aģitācija” ar skrejlapu palīdzību vai mutvārdos darba vietā. Visbiežāk apsūdzības rakstā bija minēti abi veidi. 10 gadījumos “pretpadomju propaganda un aģitācija” notikusi rakstveidā, piemēram, “pretpadomju skrejlapas” (4 gadījumi), vēstules amatpersonām, kā Ņikitam Hruščovam, PSKP, Amerikas Savienoto Valstu (ASV) vēstniecībai (4 gadījumi). Mazāk krimināllietās sastopama “pretpadomju propaganda un aģitācija” mutvārdos, proti, “pretpadomju izteikumi”, ko varēja pierādīt ar liecinieku palīdzību. Ievērojot to, ka rakstveida “pretpadomju propaganda un aģitācija” bija vizualizējama un tātad vieglāk pierādāma, jāsecina, ka apsūdzību skaits neuzrāda patieso lietu būtību tā laika Latvijas sabiedrībā.

Lai ilustrētu to, ko atzina par “pretpadomju propagandu un aģitāciju”, der citēt dažus piemērus. Viens no “pretpadomju skrejlapiņas” piemēriem:
“Nost ar padomju imperializāciju!”(LVA, 1986. f., 1. apr., 39186. l., 164. lp.)
To izgatavoja latviešu valodā krievs, divdesmit gadus vecs, četrus gadus nodzīvojis Latvijas teritorijā, beidzis septiņas klases, precējies, viena bērna tēvs.

Vēl viens “pretpadomju skrejlapiņas” piemērs:
“Jaunieši! Tauta! Komunisti atņēma jums dzīvi. Nāvi komunistiem! Lai dzīvo Kenedijs!” (LVA, 1986. f., 1. apr., 44942.  l., 3. lp.)
Šo skrejlapiņu krievu valodā izgatavoja ukrainis, 47 gadus vecs, beidzis septiņas klases, vairākkārt sodīts, neprecējies, bez bērniem, bērnunama audzēknis.

Vēl piemēram minams šāds “pretpadomju skrejlapiņas” teksts:
“Tautai laiks ir apgāzt komunistisko kārtību! Padomju paradīze ar margarīnu un aknu desu!” (LVA, 1986. f., 1. apr., 39186. l., 160. lp.)
Šādu padomju sadzīves kritikas pilnu “pretpadomju skrejlapiņu” krievu valodā izgatavoja krievs, beidzis septiņas klases, katlumājas strādnieks, precējies, viena bērna tēvs, nodzīvojis Rīgā četrus gadus.

Seko “pretpadomju spiedogu” piemēri, kur minēts arī okupācijas fakts:
“Nāvi komunismam” un “Nāvi okupantiem” (LVA, 1986. f., 1. apr., 42488. l., 18. lp.)
Šo “pretpadomju spiedogu” latviešu valodā izgatavoja lietuvietis, 19 gadus vecs, beidzis sešas klases, mūrnieks, neprecējies, bez bērniem, Latvijā dzīvojis 9 gadus, iepriekš nesodīts. Apsūdzētais uzskatījis par savu pienākumu izgatavot spiedogus arī ar radiostaciju, ko viņš klausījās, nosaukumiem.

Ieskatam seko viens izvilkums no iesnieguma PSRS Iekšlietu ministrijai tulkojuma latviešu valodā:
“Man nav nekā un neviena PSRS. Visā manā apziņā man nav nekā kopīga ar komunistu psiholoģiju, ar jūsu komunistisko pasaules skatījumu, ideoloģisko pārliecību. Neticu un nevēlos ticēt solījumiem. Komunisms ir paradokss, tā ir jaunākā reliģija, esmu pilnībā materiālists un ticu reālām lietām. Jūs, komunisti, solāt tautai dzīvi rītdienā, bet paši izmantojat visus dzīves labumus tagad. Jūs muļķojat tautu. Un jūs ir sapratuši.
Es kategoriski pieprasu, lai man izsniedz vīzu un atņem PSRS pilsonību, lai būtu izdevība izbraukt uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur es pieņemšu ASV pilsonību un kur es būšu brīvs cilvēks nevis vilku suns, ar kuru veic eksperimentus 40 gadus.
Kad es biju ASV vēstniecībā p.[ilsētā] Maskavā, man solīja nodrošināt visus nepieciešamos dzīves apstākļus. Un es tam ticu. Lai arī es dzīvotu sliktāk, kaut arī sliktāk nevar dzīvot kulturāls cilvēks. Lai arī sliktāk, jo ASV nav pienākums man nodrošināt dzīves apstākļus. Bet es būšu brīvs. Pār mani neplīvos VDM [Valsts drošības ministrija (МГБ)] tirānija un fanātiskā komunistu ideoloģija.”(LVA, 1986. f., 1. apr., 42764. l., 58. lp.)
Šo vēstuli krievu valodā ar atsaucēm, piemēram, uz Borisa Pasternaka (1890 – 1960) romānos izteikto kritiku Padomju Savienībai, uzrakstīja krievs, 45 gadus vecs, beidzis četras klases, neprecējies, bez bērniem, nodzīvojis Latvijā septiņus gadus, vairākkārt sodīts. Rezultātā VDK atzina minēto personu par nepieskaitāmu.
Pētījuma elektroniskā datne pieejama šeit.

Anastasija Smirnova, +37126049624,

Komisijas priekšsēdētāja vietniece juridiskās zinātnes jautājumos Dr. iur. Kristīne Jarinovska, +37129777788, kristine.jarinovska@lu.lv

http://www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/38984/

Aizstāvība ar ģenerāli Vlasovu

Krievijas vēsturniekam K.Aleksandrovam draud kriminālatbildība. Prokuratūra pēta viņa disertāciju par vlasoviešiem iespējamai apsūdzībai par “aicinājumiem uz agresīva kara izraisīšanu”

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

Защита с генералом Власовым

Петербургскому историку Кириллу Александрову грозит уголовная статья. Прокуратура изучает его диссертацию о власовцах на предмет «призывов к развязыванию агрессивной войны».

В Санкт-Петербургском институте истории РАН прошла беспрецедентная защита диссертации. Беспрецедентная даже не потому, что автор писал о власовцах, а его работой заинтересовались движение «Народный собор» и прокуратура. Сотня историков, пожалуй, впервые с перестроечных времён попыталась договориться, куда движется российская наука и способна ли она быть вне идеологии и политики. Согласия не вышло.

Во вторник, 1 марта, на входе в Санкт-Петербургский институт истории РАН лежал листок. В нём было записано под 90 фамилий, и гостей всё прибывало.

– Откуда же нам столько стульев брать? – сокрушалась вахтёрша.

– Ничего, мы постоим, – отвечали историки. Престарелые и моложавые, в галстуках и свитерах, а некоторые – на каблуках и с кокетливо накрашенными губами.

Причина столпотворения – защита докторской диссертации Кирилла Александрова «Генералитет и офицерские кадры вооруженных формирований Комитета освобождения народов России 1943–1946 гг.». КОНР, напомним, – идеологическое и организационное ядро Русской освободительной армии, проще говоря – власовского движения.

– Интерес к этой теме проснулся у меня ещё в средней школе, в середине 80-х годов, – рассказал «Фонтанке» историк. – Когда мне было 14, я прочитал роман Аркадия Васильева «В час дня, ваше превосходительство». Это мистическая книга о Власове и людях из его окружения. Она произвела на меня абсолютно шокирующее впечатление, потому что я об этом ничего не знал. У меня в голове это застряло. Мне захотелось разобраться в этом вопросе.

С тех пор он написал о власовцах несколько книг и кандидатскую диссертацию. С защитой докторской возникли проблемы… Но об этом – позже, для начала – несколько штрихов к портрету героя.

Власовцы

Александров знаком научному сообществу как человек, который имеет свою точку зрения. Она сводится к последовательному антисталинизму. В этом он близок известному московскому историку Андрею Зубову, со скандалом уволенному из МГИМО.

В соавторстве с Зубовым Александров выпустил книгу. Как и Зубов, входил в Народно-трудовой союз – антисоветскую эмигрантскую организацию, выпускающую журналы «Посев» и «Грани». Предшественники НТС во времена Второй мировой, кстати, были близки к Власову.

Историк делал сюжеты для русской службы «Радио Литвы» и вильнюсской газеты «Содействие», защищал сейм Литвы в январе 1991 года и Мариинский дворец в августе 1991-го. Учительствовал в петербургских школах, работал в энциклопедическом отделе Института филологических исследований СПбГУ.

В диссертации Александров впервые пытается разобраться, кто такие среднестатистические офицеры и генералы власовского движения. Как они жили, кем были до войны и зачем примкнули к коллаборационистам. Для этого историк сплошняком анализирует 180 случайно выбранных биографий власовцев. Их он собрал в российских, немецких и американских архивах.

– Так что это были за люди? – заинтересовалась «Фонтанка».

– Около половины составляли люди зрелые, перешагнувшие 40-летний рубеж. Это были люди с опытом памяти, а может быть, и участия в революции и гражданской войне. Среди них были и граждане Советского Союза, и эмигранты. Русские, или великороссы, как тогда говорили, преобладали в офицерском корпусе КОНР. Но были представители и других национальностей. Даже евреи, которых вроде бы не должно было быть совсем в рейхе, и этнические поляки.

– Вы являетесь сторонником Власова? – без обиняков спросил журналист.

Вот ответ:

– Практически все сторонники Власова умерли. Самого Власова повесили 70 лет назад, а его сторонников осталось в мире, наверное, десять человек. Я учёный. Занимаюсь этой проблемой. Разумеется, у меня, как у любого человека, может быть личное отношение к Сталину, Ленину, Гитлеру, Власову – любому персонажу. Но я максимально стараюсь, когда говорю как учёный, дистанцироваться от своих личных пристрастий, симпатий, антипатий.

В автореферате Александров пишет, что коллаборационизм надо изучать, чтобы его предупредить. Благосклонности к Власову «Фонтанка» в тексте не увидела. Хотя антисталинские и антисоветские интонации не скрывались – советской власти вменялось «массовое насилие», «государственное принуждение и террор».

«Народный собор»

Позиция Александрова понравилась не всем. Некоторым показалось, что он недостаточно очерняет, а, может, даже обеляет генерала Власова. В прокуратуру Петроградского района (институт истории находится у метро “Чкаловская”) полетело обращение от руководителя движения «Народный собор», помощника депутата Милонова Анатолия Артюха.

По информации «Фонтанки», в бумаге предлагалось присмотреться к диссертации на предмет соответствия статье 354 Уголовного кодекса («публичные призывы к развязыванию агрессивной войны» наказываются штрафом до трехсот тысяч рублей или лишением свободы до трех лет; «те же деяния, совершенные с использованием средств массовой информации» – до пяти лет тюрьмы).

Сам Артюх отрицает, что упоминал конкретные статьи УК.

– Статьи должна определять прокуратура. Эксперты «Народного собора» – юрист, филолог и историк, от них-то я и узнал о диссертации, – сделали три заключения, на их основании написано заявление. Я попросил применить меры прокурорского реагирования. Я не хочу, чтобы человека казнили или посадили в тюрьму. Я хочу просто-напросто, чтобы диссертаций таких не было. Я хочу, чтобы этот человек сменил тему.

Артюх привёл, по его словам, «хороший аргумент»:

– Гитлер замечательно рисовал. Это не значит, что о нём сейчас нужно выпустить диссертацию, какой Гитлер хороший художник – чтобы наши дети знали, что Адольф Иванович рисовал птичек. Он лицо зла, и пускай им остаётся. Не надо красить его радужными красками ЛГБТ-сообщества.

Директора Санкт-Петербургского института истории РАН Николая Смирнова за неделю до защиты вызвали в надзорное ведомство для профилактической беседы, она, впрочем, прошла мирно. По словам Смирнова, на него оказывали «беспрецедентное давление» другие инстанции, поступали пожелания отменить защиту.

– А кто давил?

– Это наши межакадемические отношения, отношения с нашими руководителями, отношения с рядом общественных организаций.

– Звонили откуда-то сверху?

– И сверху, и снизу, и сбоку. Меня просили подумать о судьбе института.

Защита

Защита всё-таки прошла. И вылилась в небывалое шоу для петербургской, а может, и российской научной общественности.

– Это первое подобное заседание на моей памяти, а я работаю в институте почти 40 лет, – признавался Смирнов.

Сотня гостей (обычно на такие события приходит от силы человек 20-30) в диссертационный зал не вместилась. Учёному секретарю Павлу Крылову приходилось постоянно поднимать голос:

– Антон Викторович, попрошу в микрофон. Потому что в коридоре тоже хотят услышать ваше мнение… У кого звонит телефон, пожалуйста, выключайте! Невозможно читать, когда в зале какой-то майдан!

В сторонниках Александрова ходил весь институт, а противниках – несколько петербургских и московских учёных, члены ветеранских организаций. Любопытно, что обе враждующие партии привели с собой священников. Против Александрова выступал протоиерей Александр Ильяшенко, настоятель московского храма Всемилостивого Спаса. Морально поддержать историка приехал настоятель Благовещенского собора Шлиссельбурга протоиерей Евгений Горячев, у которого духовно окормляется диссертант.

«Фонтанка» не будет подробно описывать детали – просто процитирует самые выразительные комментарии.

Алексей Цамутали, научный консультант Александрова: «Власовцы действовали в значительной мере так, что сложно оценить логику их поведения. Они не оценивали ситуацию, вступили в КОНР в конце войны, когда было понятно, что поражение неизбежно. Я бы сравнил изучение этого явления с тем, как медики изучают раковую опухоль».

Никита Ломагин, официальный оппонент Александрова: «Автор проявил уважительное отношение к истории и независимости прошлого».

Алексей Плотников, профессор Высшей школы экономики: «Диссертация являет собой пример грубо сработанной идеологической агитки. Значимость научного исследования Александрова стремится к нулю. Диссертация выглядит слабой, ущербной, попросту несостоятельной».

Санкт-Петербургская общественная организация ветеранов войны, труда, вооружённых сил и правоохранительных органов: «На страницах автореферата не встречаем таких понятий, как «измена», «воинская честь», «патриотизм»… Автор всеми силами стремится обелить Власова, представить его жертвой политического процесса, оправдывает измену воинскому долгу и присяге. Польза от диссертации может быть для тех, кто хотел бы завоевать Россию. В работе, по существу, отрабатываются технологии измены и практика предательства. Ныне примеров тому много. Это Сербия, Ирак, Ливия, Украина, Йемен, Сирия. Во всех этих странах США и НАТО создавали на базе пятой колонны оппозицию по власовскому типу, а затем способствовали свержению неугодных им правительств, расчленению этих стран и установлению в них удобного режима».

Михаил Фролов, профессор ЛГУ имени Пушкина, 91-летний участник войны: «Диссертация служит уничтожению памяти о великой Победе, 70-летие со дня которой недавно всенародно отметила Россия».

Владимир Черняев, ведущий научный сотрудник СПбИИ РАН: «Автор проявил научную смелость, не побоялся взглянуть в глаза сложной исторической проблеме. В диссертации нет никакого прославления нацизма и Гитлера. Диссертант, наоборот, мешает попыткам фальсифицировать историю путём реабилитации Сталина».

Центральный архив Министерства обороны Российской Федерации: «Однобокое, тенденциозное и небрежное в изложении источников исследование».

Владлен Измозик, историк цензуры, профессор СПбГУТ имени Бонч-Бруевича: «Для меня лично Власов и его окружение являются антиподами, они мне неприятны. Но разговор сейчас идёт о будущем историческом науки. Какой ей быть? Надо ли опять загонять историю в жесткие идеологические рамки и бить дубинкой по голове тем, кто выражает малейшие сомнения? История должна оставаться делом самих историков. Трупный яд сталинских идеологических кампаний до сих пор чувствуется, к сожалению».

К концу заседания, которое шло больше восьми часов, обстановка накалилась во всех смыслах. Окна запотели, дамы обмахивались китайскими веерами. Один из ветеранов оглушительно хлопал в ладоши после каждого доклада и не желал прекращать.

Другой пожилой человек с орденами демонстративно покинул зал:

– Где бы вы сейчас были, если бы не победили? Здесь бы сидели?

В 22.30 диссертационный совет Санкт-Петербургского института истории РАН присудил Александрову степень доктора наук: 17-ю голосами – за, одним – против, без воздержавшихся.

Профессор Алексей Плотников прогнозирует, что у Александрова из-за вольного отношения к материалу могут возникнуть проблемы в ВАК. Прокуратура тем временем изучает жалобу «Народного собора» и направила диссертацию в экспертный центр СПбГУ.

Елена Кузнецова,
«Фонтанка.ру»

Saldū atceras Latvijas nacionālos partizānus

ANDRA VALKĪRA, Saldus Zeme

Saldū notika atceres pasākums, pieminot pēdējās ielu cīņas starp nacionālajiem partizāniem un čekistiem, kas notika 1950. gada 24. februārī.

Piemiņas pasākums sākās ar dievkalpojumu Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcā, kuru vadīja prāvests no Talsiem Arnis Suleimanovs. Tā dalībnieki gājienā devās uz Striķu un Lauku ielas krustojumu. kur atrodas vēsturiskajiem notikumiem veltīta piemiņas vieta.

Pasākuma dalībniekiem vēstuli bija atsūtījis Valsts prezidents Raimonds Vejonis. Viņš tajā raksta:
‘Nacionālo partizānu kustība Baltijas valstis Ir unikāla pasaules 20. gadsimta vēstures kontekstā. Tās cīnītājiem nebija iespēju pāriet robežu, lai atpūstos. izārstētu ievainojumus, vai papildinātu Ieroču krājumus. Katru dienu un nakti tā bija gadiem ilga ciņa par izdzīvošanu pret pārspēku.

Nacionālie partizāni ticēja brīvas un neatkarīgas Latvijas idejai, lai gan bija skaidri redzams. ka pastāvošajā ģeopolitiskajā situācijā, kad Eiropu jau bija sadalījis ‘dzelzs priekškars’, tas bija faktiski neiespējami. Tomēr viņi bija gatavi turpināt ciņu šīs idejas vārdā.

Četrdesmit gadus vēlāk, Latvijai atgūstot neatkarību, nacionālo partizānu pārliecība tomēr kļuva par realitāti. Šodien, kad pasaulē runā par ‘ideju kariem’, mums ir svarīgi atcerēties par tām idejām, kas pastāvēja šķietami bezcerīgās cīņas laikā.

Nacionālo partizānu cīņā liela nozīme bija ne tikai pārliecībai. bet ari plašajam Iedzīvotāju atbalstam. Lai cik labi bruņoti būtu partizāni, tikpat svarīga bija viņu atbalstītāju ticība —Jo sevišķi Latvijas unikālajā gadījumā, kad tas bija vienīgais pieejamais atbalsts. Tas apliecina, ka nacionālo partizānu Idejas nebija tikai nelielas grupas pārliecība, bet gan plašas sabiedrības daļas uzskats.

Kā tas redzams Saldus notikumos un ir pierādījies arī citur, tieši partizānu atbalstītāji cieta visvairāk — tika arestēti, tiesāti, deportēti vai krita apšaudēs bez iespējas sevi aizstāvēt.

Pieminot bojā gājušos, mums jādara viss, lai Latvijas vēstures drūmākās lappuses nekad vairs neatkārtotos, lai varam savu brīvo un neatkarīgo Latviju pilnveidot un attīstīt. Aicinu ikvienu lūkoties plašāk un ceļā uz Latvijas simtgadi izvirzīt savu mērķi mūsu valsts izaugsmes veicināšanai!”

Zemessardzes 45. Nodrošinājuma bataljona komandieris Andris Rieksts uzsvēra: cik mēs katrs būsim stiprs, cik dedzīgi būsim gatavi aizstāvēt savu valsti, tik stipra un droša tā būs. Viņš pateicās majoram Imantam Raļļam, kas šajā piemiņas vietā sāka organizēt atceres pasākumus, un turpina tajos piedalīties arī šodien. Viņa iesākto turpina zemessargs Jānis Rudzītis.

Klātesošos Aizsardzības ministrijas vārdā uzrunāja jaunsargu vadītājs Atvars Tērauds.

Pasākumā piedalījās Latvijas Nacionālo partizānu apvienības. Latvijas Karavīru apvienības. Daugavas vanagu Saldus organizācijas un Saldus represēto biedrības pārstāvji. Ziedus nolika zemessargi, jaunsargi. Saldus 1.vidusskolas skolēni, apkārtnē dzīvojošie cilvēki. Noslēgumā izskanēja “pateicība” Saldus novada pašvaldībai par nepiedalīšanos piemiņas pasākumā.