gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Salaspils nometne un Krievijas vēstures politika



Foto: Evija Trifanova/ LETA
Cilvēku vēsturiskās pieredzes uztvere reti sakrīt ar formālo notikumu hronoloģiju. Lai gan ikviens notikums ir ierobežots laikā, tā ietekme cilvēku apziņā var saglabāties vēl ilgi pēc tam, kad tiešā saikne ar pagātni jau šķiet zudusi. Tieši traģiskie vēstures notikumi liek atgriezties pie pagātnes izvērtēšanas, jo pārvarēt pagātnes traumas ir iespējams tikai tad, ja esam sapratuši to cēloņus.
Tādēļ vēsturnieku pienākums ir rakstīt par visdrūmākajām pagātnes lappusēm. Ne tikai tāpēc, lai atmaskotu un nosodītu, bet galvenokārt tāpēc, lai saprastu un darītu zināmu sabiedrībai, kā bija iespējams tas, kas nekad nedrīkst atkārtoties. Citādi šis aicinājums, lai cik patiesi tas nebūtu domāts, var palikt vien aicinājuma līmenī.

Latvijas vēstures traģēdijas 20. gadsimtā tā vai citādi ir bijušas saistītas ar divu pasaules karu atstātajām pēdām Latvijas zemē un tautā. Taču vēstures rakstīšana nekad nav bijusi tikai pagātnes pētnieku nodarbošanās, tā visos laikos ir piesaistījusi politiķu uzmanību – kā līdzeklis savu mērķu sasniegšanai. Tieši traģiskie pagātnes notikumi, kas saasina mūsu uzmanību un joprojām prasa dziedināšanu, ir tie, kas bieži tiek izmantoti spekulācijām tagadnes interesēs.

Mīts par Salaspils nāves nometni – padomju propagandas piemērs

Pirms dažiem mēnešiem, 2016. gada janvāra beigās, izdevniecība “Lauku Avīze” publicēja vēsturnieku Kārļa Kangera, Rudītes Vīksnes un Ulda Neiburga grāmatu ar simbolisku nosaukumu “Aiz šiem vārtiem vaid zeme”. Šos vārdus, kā zināms, ierauga ikviens Salaspils memoriāla apmeklētājs, tuvojoties bijušajai nometnes teritorijai, kur 1967. gadā tika ierīkota viena no lielākajām nacisma terora upuru piemiņas vietām Eiropā.

Divdesmitā gadsimta modernisma arhitektūras un tēlniecības valoda ir pietiekami spēcīga, lai saglabātu bojā gājušo cilvēku piemiņu ārpus padomju ideoloģijas noteiktajiem ietvariem. Salaspils memoriālu šodien arī ārzemēs pazīst kā patiesi izcilu mākslas darbu, bet tā rašanās vēsturisko pamatojumu, proti, nacistu ierīkoto soda nometni, sekojot padomju propagandas izveidotajai tradīcijai, joprojām mēdz dēvēt par nāves nometni vai koncentrācijas nometni.

“Reakcija uz Latvijas vēsturnieku darbu, kas dekonstruē vairākus padomju propagandas radītos mītus par Salaspils nometnes vēsturi, liecina par tēmas svarīgumu mūsdienās.”

Padomju propaganda attēloja Salaspils nometni kā visu nacistu okupācijas laikā pastrādāto noziegumu simbolu, neizvairoties no pārspīlējumiem un viltojumiem tās vēstures aprakstos, it kā upuru piemiņas saglabāšanas vārdā.

Kaut gan tika publicēti vairāki nometnē ieslodzīto cilvēku atmiņu krājumi, Salaspils nometnes vēsture netika pētīta akadēmiskā līmenī. To tikai daļēji var saistīt ar citu vēstures avotu nepieejamību Latvijā. Iespējams, galvenais iemesls bija tas, ka līdzās Salaspils nometnei nacistu okupācijas laikā atradās vairākas Sarkanās armijas karagūstekņu nometnes, bet šī tēma padomju varai zināmu iemeslu dēļ nebija aktuāla.

Arī šodien Salaspils nometnes vēsture tiek izmantota propagandas nolūkos, spekulējot ar tajā ieslodzīto cilvēku ciešanām. Nav iespējams pateikt, kas nodara lielāku ļaunumu upuru piemiņai – noziegumu noklusēšana vai pārspīlēšana, taču ir skaidrs, ka vēsturisko priekšstatu attīrīšana ir grūts un nepateicīgs, tomēr absolūti nepieciešams darbs. Tieši tādēļ šajā grāmatā būtiska vieta ir atvēlēta dažādu vēsturnieku un politiķu radīto mītu un puspatiesību atspēkošanai.

Puspatiesību dekonstrukcija pret Krievijas vēstures politiku

Vēsturnieka uzdevums nav tiesāt vai izvirzīt apsūdzību, bet gan informēt mūsdienu cilvēkus par pagātni, lai cik traģiska un šausmīga tā būtu. Tas nenozīmē morālu relatīvismu vai vienaldzību pret pagātnē pastrādātajiem noziegumiem, jo tikai godprātīgi apkopota un atspoguļota informācija var pasargāt no traģēdiju un katastrofu atkārtošanās.

Britu vēsturnieks Normens Deiviss, kura apjomīgais darbs par Eiropas vēsturi ir pieejams arī latviešu lasītājiem, kādā intervijā uzsvēra: viens no galvenajiem vēsturnieka uzdevumiem ir iegūt profesionālas zināšanas par pagātni, jo citiem cilvēkiem ikdienā nav tik daudz laika, lai viņi to varētu darīt. Un nākamais vēsturnieka pienākums ir izplatīt šīs profesionālās zināšanas, cik plaši vien iespējams.1 Tieši to Latvijas vēsturnieki ir darījuši grāmatā par Salaspils nometnes vēsturi. Pētījumā ir apkopotas Latvijas un ārzemju arhīvos un pašu ieslodzīto atmiņu pierakstos atrodamās ziņas, raksturots nometnes režīms un sniegta tās traģiskā bilance, izvērtējot pārbaudāmos datus par šeit ieslodzīto un nogalināto cilvēku skaitu.

Protams, neviena nozieguma smagums nav mērāms aritmētiski, izmantojot upuru skaitu kā argumentu, un to savā darbā vairākkārt uzsver arī paši grāmatas autori. Tomēr pat pirms grāmatas publikācijas tās autoriem “avansā” tika veltīti pārmetumi par nacisma attaisnošanu un tā noziegumu relativizēšanu.2 Šādi pārmetumi no dažiem Krievijas vēsturniekiem un sabiedrisko mediju pārstāvjiem izskanēja arī pēc grāmatas publikācijas, un, atbildot uz tiem, vēsturnieks Kaspars Zellis norādīja uz šīs tēmas būtisko vietu Krievijas vēstures politikā, kas joprojām uztur spēkā mītu par Salaspils nāves nometni.3

Nacisma upuru piemiņa un dubultmorāle

Šīs tēmas aktualizācija padomju okupācijas laikā ļāva sasniegt vairākus mērķus, un nacisma upuru piemiņas saglabāšana apzināti tika pakārtota citiem apsvērumiem. Pirmkārt, precīzu pētījumu trūkums par nometnes vēsturi (starp citu, tāpat kā par holokausta vēsturi Latvijā) bija izdevīgs padomju propagandai, jo tas ļāva manipulēt ar datiem par nogalināto cilvēku skaitu un konstruēt dažādus šausmu stāstus. Otrkārt, Salaspils nometnes “popularizācija”, ja iespējams lietot šādu apzīmējumu, deva iespēju uzsvērt PSRS lomu cīņā ar fašismu un netieši leģitimēja arī Baltijas valstu “atbrīvošanu” kara gaitā. Turklāt padomju stāstā par Salaspili tika īpaši akcentēta nacistu atbalstītāju loma nometnes pastāvēšanā, kas savukārt noderēja, lai izvirzītu apsūdzības trimdas politiskajām organizācijām.

Līdz ar to Salaspils memoriāla izveide no padomju varas viedokļa bija vispirms plašākas informācijas kampaņas sastāvdaļa, kuras uzdevums bija notušēt paša komunistiskā režīma saikni ar GULAG sistēmu, citiem vārdiem sakot, pārrakstīt sabiedrības vēsturisko atmiņu. Fašisma, respektīvi, nacisma upuru piemiņas saglabāšana šajā ziņā tika izmantota gan iekšpolitiskiem, gan ārpolitiskiem mērķiem.

Šķiet, tā nebija nejaušība, ka nacistu soda ekspedīcijās iznīcināto Baltkrievijas sādžu piemiņas memoriālam, ko atklāja 1969. gadā tikai divus gadus pēc Salaspils memoriāla, tika dots Hatiņas vārds.4 Kā zināms, Padomju Savienība noliedza jebkādu NKVD atbildību par poļu karagūstekņu nogalināšanu 1940. gada pavasarī Katiņā pie Smoļenskas, taču šis jautājums nebija aizmirsts ārpus PSRS, tādēļ šāda vietvārdu sakritība padomju propagandai bija acīmredzami izdevīga. Savukārt iekšpolitiski staļinisma noziegumus kopš Hruščova “atkušņa” vairs nebija iespējams noklusēt, taču arī pēc 1956. gada un līdz pat astoņdesmito gadu beigām Padomju Savienībā netika uzcelta neviena piemiņas zīme komunistiskā režīma noziegumu upuriem.

“Pareiza” vēsturiskā atmiņa kā varas resurss

Pēc kara nacisma noziegumu akcentēšana Padomju Savienības nesen okupētajās Baltijas valstīs tika uzskatīta par instrumentu, kam vajadzēja sabiedrības apziņā nostiprināt “pareizo”, padomju režīmam izdevīgo atmiņu par četrdesmito gadu notikumiem, pakļaujot “nepareizos” padomju terora upurus oficiālai aizmirstībai vai vismaz marginalizējot viņu piemiņu līdz ģimenes vēstures līmenim, ko turklāt nebija ieteicams paust publiski.

Var jautāt, kāds gan padomju vēstures politikai sakars ar mūsdienu situāciju, ja Padomju Savienība ar tās ideoloģiju šodien vairs neeksistē? Tomēr iepriekš minētā reakcija uz Latvijas vēsturnieku darbu, kas dekonstruē vairākus padomju propagandas radītos mītus par Salaspils nometnes vēsturi, liecina par tēmas svarīgumu mūsdienās.

“Vēstures nozīme sabiedrības dzīvē ir daudz lielāka, nekā to ikdienā apzināmies, jo tā parādās tad, kad sabiedrība piedzīvo būtiskas pārmaiņas.”

Runa nav tikai par to, vai nacistu ierīkotā civiliedzīvotāju nometne Salaspilī jāsauc par koncentrācijas nometni vai paplašināto policijas cietumu un darba audzināšanas nometni (tāds bija nometnes oficiālais apzīmējums nacistu lietvedībā) vai soda nometni. Stāsts par Salaspils nāves nometni ir daļa no padomju koncepcijas par Otro pasaules/Lielo Tēvijas karu un Krievijas vēstures politikas inerce, izmantojot padomju laikā veidotos stereotipus, arī nav nejauša. Borisa Jeļcina deklarācija par to, ka Krievijas Federācija saglabā pēctecību ar Padomju Savienību5 ne tikai nodrošināja valsts ģeopolitisko statusu pēc 1991. gada. Tā vienlaikus deva iespēju atgriezties pie tiem padomju ideoloģijas elementiem, kas jau kopš deviņdesmito gadu vidus tika izmantoti Krievijas sabiedrības saliedēšanai kā kompensācija par vilšanos ekonomiskajās reformās un faktisko lielvalsts statusa zaudēšanu.

Prezidenta Borisa Jeļcina varas laikā tika īstenota antikomunistiska vēstures politika, kritizējot boļševismu un tā līderus, kā arī reabilitējot Krievijas carus un stiprinot pareizticīgās baznīcas lomu. Tomēr šie centieni neskāra Lielā Tēvijas kara heroizāciju. Kara veterānu īpatsvars vēlētāju vidū bija tikai viens no iespējamiem šādas rīcības cēloņiem. Galvenais iemesls acīmredzot ir pavisam cits: uzvara karā padomju režīma laikā leģitimēja PSKP atrašanos pie varas un vienlaikus tā bija saistīta ar katras ģimenes pieredzi 20. gadsimtā. Lepojoties ar savas valsts uzvaru karā, cilvēki varēja iegūt pašapziņu, un šis resurss joprojām tiek izmantots. Tāpat kā agrāk, varonīgās kara vēstures uzdevums ir nodrošināt valsts un tautas vienotību.6

Vēstures interpretācijas loma “informācijas karā”

Varas atkarība no padomju laikā radītā mīta par Lielo Tēvijas karu nosaka to, ka ikviens pētījums, kurš pamatoti apšauba vai atceļ kādu no šī mīta sastāvdaļām, tiek nosaukts par “fašisma reabilitāciju”, jo tādējādi apdraud varas stabilitāti Krievijā.

2010. gadā apkopotie socioloģisko pētījumu dati savukārt liecināja, ka valsts proponētā padomju vēstures versija par Otro pasaules karu visnotaļ atbilst Krievijas iedzīvotāju vairākuma viedoklim par šo vēstures posmu, un tas ietver arī Baltijas okupācijas attaisnojumu. “Masu apziņa joprojām uzskata Krieviju/PSRS par ārkārtīgi miermīlīgu valsti, kas nekad nevienam nav uzbrukusi, tikai aizsargājusies no citiem iebrucējiem,”7 tā secinājis sociologs Ļevs Gudkovs. Krievijas agresija Ukrainā šo tendenci izmantot padomju režīma radītos vēstures mītus ir vēl vairāk pastiprinājusi, tādēļ šodien patiesi var runāt par “informācijas karu”, kurā vēstures interpretācijām ir visai nozīmīga loma.

Šādos apstākļos vēsturnieka profesiju īpaši nopietni apdraud politizēšanās, taču tā nav tikai pašu vēsturnieku problēma. Vēstures nozīme sabiedrības dzīvē ir daudz lielāka, nekā to ikdienā apzināmies, jo tā parādās tad, kad sabiedrība piedzīvo būtiskas pārmaiņas, kas ietekmē tās dzīvi ne tikai šodien, bet arī nākotnē. Tādēļ vēstures politika, kas balstās uz kritisku pagātnes izvērtējumu, sabiedrībai ir tikpat svarīga kā veselības aizsardzības un drošības politika – tā ir kā profilakse, kas pasargā cilvēku no ārēji nemanāmu, taču postošu baciļu ietekmes. Vēsturnieku izolēšana tematiskajos geto nepasargās vēsturi no politizācijas, jo vēsturnieki lielākoties atspoguļo pašas sabiedrības priekšstatus par savu pagātni. Spogulis nav tikai pasīva virsma, kas bezkaislīgi attēlo tam apkārt notiekošo. Vēstures spoguļa jēga ir likt ieraudzīt pašiem savus vaibstus, kas mantoti no iepriekšējām paaudzēm un, protams, saglabāt cilvēka cienīgu seju.


1The Word ‘Concentration Camp’ means different Things to different People. An interview with Norman Davies. In: Swoboda H., Wiersma J. M. (Eds.). Politics of the Past: the Use and Abuse of History. Brussels: Antilope, 2009. P. 45. Pieejams: http://www.socialistsanddemocrats.eu/publications/politics-past-use-and-abuse-history-book-edited-hannes-swoboda-and-jan-marinus-wiersma [skatīts 12.04.2016]

2Evarts E. Starptautiskā zinātniskā konference “Salaspils nometne 1941-1944. Vēsture un piemiņa”. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 2015. Nr. 3, 173.-176. lpp.

3Akadēmiskais pētījums par Salaspils nometni izraisa sašutumu Krievijā. Pieejams: http://www.lsm.lv/lv/raksts/vesture/dzive/akademiskais-petijums-par-salaspils-nometni-izraisa-sasutumu-krievija.a167774/ [skatīts 12.04.2016]

4Sk.: Чантурия В. А. Белоруссия. Исторический очерк. Из: Памятники искусства Советского Союза. Белоруссия. Литва. Латвия. Эстония: Справочник-путеводитель. Москва: Искусство, 1986, С. 391-392.

5Копосов Н. Память строгого режима. История и политика в России. Москв: НЛО, 2011, С. 132-133.

6Kudryashov S. Remembering and Researching the War: The Soviet and Russian Experience. In: Echternkamp J., Martens S. (Eds.). Experience and Memory. The Second World War in Europe. New York; Oxford: Berhahn Books, 2010, P. 101-102.

7Колесниченко А. История в сознании нашых граждан остается советской. Новые Известия. 19. Октября 2010. Pieejams: http://www.newizv.ru/society/2010-10-19/135152-direktor-levada-centra-lev-gudkov.html [skatīts 12.04.2016]

April 15, 2016 - Posted by | Vēsture

1 Comment »

  1. Patīkami, ka kāds uzraksta arī patiesību, savādāk tie krievu meli jau ir piegriezušies!

    Comment by stankis | April 20, 2016 | Reply


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: