gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Jaunsargi pārgājienā pie Jāņa Zemtauta

J.Zemtauta stāstījums video (1996)


http://www.jic.gov.lv/Aktualitates/2016/05/230520162.aspx

Jānis Zemtautis par pretošanos padomju varai izcietis 15 gadus ilgu ieslodzījumu Gulaga nometnēs un izdzīvojis. Viņa brālis, Latvijas Valsts universitātes studentu pretošanās grupas “Brīvās Latvijas Atjaunotāji” vadītājs Gunārs Zemtautis (1929–1951), tika arestēts 1950. gada 23. jūnijā. Gunārs Zemtautis vadīja cīnītāju grupu pret padomju varu. Gunāru savāca skolu izlaiduma dienā, viņu izveda no zāles svinīgā pasākuma laikā un aizveda. Viņam tika piespriests nāves sods 1951. gada 26. februārī. Gunārs Zemtautis tika nošauts Rīgas Centrālcietumā.

Šajā pārgājienā piedalījās ap četrdesmit jaunsargu un divi instruktori. Visi jaunsargi tika sadalīti sešās komandās, kuras vadīja un komandēja paši jaunsargi, tādejādi attīstot līdera dotības.

Pārgājiena pirmajā dienā Bauskas, Īslīces un Mežotnes jaunsargi aizbrauca līdz Pilsrundāles vidusskolai, kur tos jau sagaidīja Pilsrundāles jaunsargi, lai kopīgi varētu doties uz Jāņa Zemtauta dzimtajām mājām “Maizītēm”.  Maršruta trase bija ap 20 km. Pārgājiena maršrutā iekļauti bija arī dažādi uzdevumi, piemēram, trijstūris- uz zemes tiek novietota virve ar sasietiem galiem. Visiem komandas biedriem ir aizsietas acis, izņemot komandas kapteini. Komandas biedri nedrīkst sarunāties, par katru pateikto vārdu tiek piespriestas papildu soda sekundes, runāt drīkst tikai komandas kapteinis. Komandas kapteinim, neaiztiekot savus komandas biedrus, no dotās virves ir jāizveido trijstūris, iesaistot visus komandas biedrus.

Ierodoties dislokācijas vietā, jaunsargi sāka celt teltis un kurt ugunskuru. Vakarā gaidīja pats interesantākais- mūs pagodināja Jānis Zemtautis ar stāstiem par pretošanos padomju varai , par savu darbību, arestu un soda nometnēm.

Nākamajā rītā bija cerēts spēlēt peintbolu, bet rīts nebija daudzsološs, jo no paša rīta sākās pērkona negaiss ar zibeni. Tā kā pārgājienā piedalījās arī pavisam jaunie jaunsargi, peintbols bija jāatliek uz citu laiku. Neskatoties uz sliktiem laika apstākļiem, noietā trase, kas bija ap 20 km, jaunajiem jaunsargiem šķitis tīrais nieks. Ar mazu nogurumu jaunsargi devās mājup.

Bauskas 508. vienības jaunsargs,  jaunsargu reportiere Kristīne Kirčenko

 

May 23, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Staļiniskā režīma upuru piemiņai – projekts «Pēdējā adrese»

Pilns teksts un video:
http://www.lsm.lv/lv/raksts/vesture/dzive/staliniska-rezima-upuru-pieminai-projekts-pedeja-adrese.a182826/
  • Olga Dragiļeva, Latvijas Televīzijas žurnāliste
Aculiecinieks

Vārds. Uzvārds. Profesija. Aresta datums. Nāves sprieduma izpildīšanas datums. Reabilitācijas datums. Bildes vietā – tukšs taisnstūris, caurums. Burts pie burta, cipars pie cipara – piemaskavas darbnīcā lēni veido kārtējo projekta “Pēdējā adrese” plāksnīti. Vairāk nekā 250 vienādas, neitrālas zīmes jau izvietotas uz māju fasādēm dažādās Krievijas pilsētas, lielākoties – Maskavā. Uz katras – skopa informācija par vienu no padomju režīma politisko represiju upuriem.

„Ideja par «Pēdējas adreses» plāksnēm man radās, skatoties uz vāciešu projektu «Klupšanas akmeņi», viņi tagad ir izvietojuši jau 50 000 zīmju. Tev atliek kaut reizi vienu pamanīt un tad redzi tos visur,” stāsta žurnālists Sergejs Parhomenko, projekta “Pedējā adrese” dibinātājs un koordinators. „Vācieši ir izdomājuši, ka vajag tikai uzrakstīt vienu vārdu uz šī mikroskopiskā pieminekļa, un tad visi šie mazie pieminekļi savācas vienā lielā, tāda kā mozaīkas monumentā.”Sergejs Parhomenko gan skaidro, ka tiešā veidā aizņemties ideju no vāciešiem nesanāca – Holokausta upurus tur piemin ar zelta krāsas metāla bruģiem uz ietves – Krievijā sliktās kvalitātes asfalts un laika apstākļi kaut ko tādu ātri iznīcinātu. Tāpēc nolēmuši veidot piemiņas zīmes uz mājas sienām. Katrai zīmei ir jābūt savam pieteicējam, kas tās izgatavošanu arī apmaksā.„Bieži, kad mēs runājam par represijām, mēs aizejam uz tādu globālu līmeni – sākam domāt par vēsturiskajiem procesiem, par miljoniem, industrializāciju, kolektivizāciju. Cilvēkiem šķiet, ka tas ir svarīgāk,” saka Parhomenko, „un viena cilvēka dzīve, viena cilvēka seja, viena adrese uz šī fona pazūd. Mūsu uzdevums, kā es to redzu, ir pietuvoties vēsturei, uzņemt tādu tuvplāna bildi, lai ieraudzītu vienu konkrēto seju uz šīs statistikas fona.”

Pieteicēja informāciju projekta brīvprātīgie pārbauda biedrības “Memorial” datu bāzēs un tikai tad izgatavo plāksni. Neskatoties uz to, ka teorētiski piemiņas zīmi var uzstādīt jebkuram padomju režīma politisko represiju upurim, visvairāk pieteikumu ir par Lielā terora laikā cietušajiem – vienkārši tāpēc ka Staļina, gluži kā nacistiskās Vācijas noziegumi, ir skrupulozi, pedantiski dokumentēti.

„Tā sauktās  «NKVD masu akcijas» notika divos virzienos. No vienas puses, sociālā tīrīšana – kulaku, bijušo aristokrātu, garīdznieku un profesionālo noziedznieku iznīcināšana,” atgādina vēsturnieks, «Memorial» zinātniskās padomes loceklis Ņikita Petrovs. „No otras puses, bija nacionālās operācijas – pret tā saukto Rietumu spiegu bāzi. Gan šo tautību pārstāvji, gan krievu cilvēki, kam bija gadījies uzturēt kontaktu ar vēstniecībām vai ārzemniekiem. Staļina fobija un paranoja kļuva par valsts politiku. (..)  Lielais terors bija apzināta politiskā akcija ar konkrētiem mērķiem – nolaist dzelzs aizsegu, atdalīt padomju cilvēkus no jebkādiem kontaktiem ar ārzemniekiem, pārvērst tautu par paklausīgām skrūvītēm – pilsoņi palika iebiedēti uz daudziem gadu desmitiem.”Par vienu no “nacionālās operācijas” mērķiem kļuva arī Maskavas latviešu kopiena, tās ietvaros nošauti vairāk neka 16 tūkstoši cilvēku. Arī viņu piemiņu godina “Pēdējā adrese”. Pērn atklāta piemiņas zīme pie Maskavā slavenās mājas ar lauvu atgādina par to, ka te pēdēja adrese bija Maskavas latviešu teātra “Skatuve” režisoram un aktierim Vilim Forstmanam. 1937. gada novembrī teātrī notika pēdēja izrāde – tajā piedalījās tikai sievietes, jo gandrīz visi vīrieši jau bija arestēti. Gada beigās teātri slēdza – tur vairs nebija ne tikai aktieru, bet pat garderobes darbinieku.

Padomju režīma upuru pieminēšana Krievija nemaz nav pašsaprotama. Levada centra pētījums šogad atklāja – 54% aptaujāto uzskata, ka Staļins spēlēja pozitīvu lomu valsts vēsturē. Viņa nāves dienā Sarkanajā laukumā regulāri gulst ziedi, bet Kremlim lojālās radikālās grupas, piemēram, baikeru kluba «Nakts vilki» pārstāvji Staļinu redz kā varoni. Parādās jaunie diktatora pieminekļi, muzeji, pat Staļina centrs… Un tā nav tikai margināļu uzdarbošanās.„Cienu šī cilvēka [Staļina] nopelnus, kas 30 gadus vadīja mūsu valsti. Protams, asinis uz rokām nevienu nedaiļo, bet mūsdienu pasaulē bet nežēlības nedrīkst”» – „Man liekas, ka pozitīva [ir Staļina loma], jo tik un tā jūtos tik lepna par mūsu valsti! Viņš bija malacis, tik daudz ieguldīja Krievijas attīstībā. Lielais terors? Tā ir ēnas puse, kas, man liekas, vienmēr ir visur, visās valstīs.” – „Viņš nospēlēja lielu lomu. Vajadzētu viņu tagad atgriezt, lai savest te lietas kārtībā. – Vai tad tagad arī vajadzētu lielo teroru, represijas, gulagu? –  Nē, to visu, protams, nē. Bet kaut kāda stingrība ir vajadzīga. Lai baidās.” – „Ja Staļina nebūtu, es un Jūs neeksistētu. Tas, ko par viņu tagad saka, to visi ir meli. Bez Staļina mums nebūtu ne ekonomikas, nekā. (..) Represijas organizēja nevis Staļins, bet ebreji, kas pārņēma varu.” – „Viņa represijām bija pamatojums, jo citādi, iespējams, to valsti nevarētu saturēt kopā. Bet tas ir tikai skaidrojums, nevis attaisnojums.” – lūk daži Staļina lomas novērtējumi.Bet ir arī citādi: „Man, personiski Staļins nav simpātisks. Tas ir represiju, nodevības, netaisnības laikmets.” – „Tik daudzus cilvēkus nomocīja, tik daudzi talanti aizgājuši zudumā, tik daudzi cilvēki nav piedzimuši…”

Pirms dažiem gadiem pavisam oficiāli apstiprinātajā vēstures standartā, kas jāņem vērā, izstrādājot vēstures mācību grāmatas Krievijas skolām, Lielā terora represijas ir nosauktas par «neviennozīmīgo vēstures aspektu».

“Šādu attieksmi ir iedibinājis vēl Vladimirs Putins, kad tikko uzņēmies prezidenta pilnvaras 2000. gadā un paziņoja, ka mūsu vēsturē ir bijušas ne tikai tumšas, bet arī gaišas lapaspuses, un tā bija spēka struktūru reakcija uz 90. gadu attieksmi pret vēsturi,” secina vēsturnieks Ņikita Petrovs, «Memorial» zinātniskās padomes loceklis. “Tajā vēstures standartā ir teikts, ka Staļinam esot bijis ekonomikas mobilizācijas modelis. Tas taču ir murgs! Ir piespiedu darbs, un tā tas ir jāsauc. Priekš kam ir nepieciešami visi tie eifēmismi, ar kuriem mēģina nomaskēt režīma represīvo dabu?”

Nevalstiskā organizācija «Memorial», kas palīdz projektam «Pēdējā adrese», saskaras ar spiedienu. Tā ir oficiāli pasludināta par «ārzemju aģentu». Noticis arī uzbrukums «Memorial» rīkotajam pasākumam,  radikālās Nacionālas atbrīvošanas kustības arguments – «Memorial» it kā nodarbojoties ar vēstures pārrakstīšanu.Lielāka daļa no padomju ēras pieminekļiem vēl 90. gados ir izvākti no Maskavas centra un savesti vienā no skaistajiem pilsētas dārziem, pie Tretjakova galerijas. Bet tas, ka Ļeņins, Staļins un citi totalitārās valsts simboli vairs neskatās pāri garāmgājēju galvām, nenozīmē, ka Krievija pārvarējusi viņu rēgus. Represijas, Padomju Savienības noziegumi, Staļina kults – par to visu nav pieņemts runāt, tas ir neērti, oficiālajā vēstures paradigmā tas nav iekļauts.Daudzi Krievijas, kā arī pasaules vēsturnieki uzskata, ka būtu jānotiek padomju režīma tiesai. Lai līdzīgi kā Nirnbergas tribunālā tiesa  pasludinātu, kas tieši ir uzskatāms par padomju režīma noziegumiem, kas un kāpēc pie tiem ir vainīgs un lai panāktu taisnīgumu tā upuriem. Varbūt kādreiz šādu tiesu sagaidīs. Bet pagaidām vēsturisko taisnību panāk aktīvisti un brīvprātīgie. Vārdu pēc vārda. Adresi pēc adreses.

May 22, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

“LPSR drošības iestāžu darbība 1944. – 1956.”

Ritvara Jansona grāmatas “LPSR drošības iestāžu darbība 1944. – 1956.” prezentācija

2016. gada 28. aprīlī “Stūra mājā” norisinājās Dr. hist. Ritvara Jansona grāmatas “LPSR drošības iestāžu darbība 1944. – 1956.” prezentācija. Ievadvārdus sacīja papildus komisijas locekļiem deva Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas priekšsēdētājs, Valsts valodas centra direktors, profesors, Dr. habil. med. Māris Baltiņš, kā arī 12. Saeimas deputāte Inga Bite.
Grāmatas autors ir Dr. hist. Ritvars Jansons, zinātniskā redaktore Dr. iur. Kristīne Jarinovska, darbs aktualizēts Dr. hist. Kārļa Kangera zinātniskajā vadībā.
Nākotnes plāni:
Pēc 2. sējuma publicēšanas un atvēršanas 2016. gada 28. aprīlī un nosūtīšanas augstskolām, bibliotēkām un valsts augstākajām amatpersonām LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija, atsaucoties uz pieprasījumu, dara pieejamu LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas rakstu 2. sējumu elektroniskā formā *.pdf datnes veidā. 3. sējumaā ietilps M. iur. Linarda Muciņa, Dr. philol. Evas Eglājas-Kristsones, Dr. sc. comm. Mārtiņa Kaprāna, Dr. iur. Jāņa Lazdiņa, Dr. iur. Elīnas Grigores-Bāras, Dr. hist. Meelis Maripuu un citu autoru pētījumi. 4. sējums atspoguļos 2016. gada 11., 12. un 13. augusta starptautiskās zinātiskās konferences «LIELAIS BRĀLIS VĒRO TEVI: VDK un tās piesegstruktūras», kas veltīta 1991. gada Augusta puča izgāšanās divdesmit piektajai gadadienai un sekojošajai VDK likvidēšanai Latvijas Republikā, zinātniskos materiālus.

May 17, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kristīne Jarinovska: Ministri rej, bet ministrija iet tālāk?

Kristīne Jarinovska
LU juridisko zinātņu doktore

Ierēdniecības un politiķu attiecības ir daudz vētītas, tomēr izvirzu pieņēmumu, ka šobrīd kā nekad iepriekš politiskie procesi ministrijās ir neatkarīgi no vēlētajiem politiķiem valdībā. Proti, no daudziem ministriem nekas nav atkarīgs. Paraugam aplūkošu totalitārisma noziegumu izpēti.

Saeima lēma, ka tā dēvētie “čekas maisi” līdz ar citu totalitārisma represiju iestāžu darbību zinātniski jāizvētī no 2014. gada līdz 2018. gadam. 2014. gadā zinātnieku komisijai nepiešķīra finanses, 2015. gadā piešķīra finanses, taču ne pieeju tām. 2016. gadā nu ir atteikta totalitārisma izpētes administrēšana universitātē, bremzēta zinātniskā personāla piesaiste. Divi piemēri.

Pirmais. Latvijas vēsture ir hroniski nefinansēta. Svarīga paaudžu nomaiņa, jauno pētnieku intereses sekmēšana par PSRS okupācijas periodu. 2015. gada martā ministru prezidente Laimdota Straujuma publiski apsolīja, ka LPSR Valsts drošības komitejas (turpmāk – VDK) zinātniskās izpētes komisiju administrēs Latvijas Universitāte, kura pērn lūdza noteikt valdības rīkojumā, ka universitāte ir administrētājs un ka stipendijas administrē Latvijas Universitātes Fonds.

2015. gada beigās Latvijas vēstures institūtu reorganizēja no pastarpinātās pārvaldes iestādes, kas ir aģentūra, par parastu pastarpinātās pārvaldes iestādi. Birokrātisku detaļu dēļ nu vairs nedrīkst pārskaitīt finanses fondam, lai šogad piešķirtu stipendijas bakalaurantiem, maģistrantiem un doktorantiem, kuri pēta PSRS okupācijas perioda represīvās iestādes, tajā skaitā piesegorganizācijas, PSKP un VDK mijiedarbību. Komisija pērn veiksmīgi piesaistīja stipendiātus, kuri veidoja trešdaļu no pētniekiem, to darba rezultāti ir redzami VDK zinātniskās izpētes komisijas rakstu 1. sējumā. Šogad stipendiātu nav, viņu darba arhīvos nav, kaut arī budžetā tam piešķirti finanšu līdzekļi. Tikai tāpēc, ka ministrija kategoriski vilcinās izdarīt īsu, nekaitīgu grozījumu rīkojumā. Šoreiz simtprocentīgi valdībai pakļautās birokrātijas vaina, ka pie darba ar jauno pētnieku piesaisti varēsim atgriezties tikai nākamgad. Vēstures zinātnei vajag jauno paaudze? Ministrija ir pret.

Otrais. VDK izpētes komisija janvārī lūdza paplašināt tās sastāvu ar virkni pētnieku, kuri vairāk kā pusgadu sadarbojās ar to, piemēram, vēstures doktoru Gintu Zelmeni, filoloģijas doktori Evu Eglāju-Kristsoni un citiem. Lai arī saņemts gan vienbalsīgs nobalsojušo komisijas locekļu atbalsts, gan arī Latvijas Universitātes rektora ieteikums, ir sajūta, ka lūgums iemests ne ministrijas pastkastē, bet nomaļā lietusūdens kanalizācijas akā, jo normālas cilvēciskas atsaucības teju pusgada laikā nav.

Kad izvirzīja Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas tiesnesi Juri Stukānu, tad iepriekš izvirzītos pētniekus rīkojuma projektā vienkārši ignorēja. Šogad 21. aprīlī ministrija prasa steidzamu atzinumu tiesību aktu projektam izskatīšanai 26. aprīļa valdības sēdē. Un nogrimst akā. Grozījumu nav līdz pat 9. maijam.

Šie tikai piemēri, bet attieksme pret zinātni kopumā nav labāka. Regulāri finanšu līdzekļu sadale kārtējam gadam notiek tuvāk rudenim, kad darbam nepaliek laika. Vai Vaļņu ielas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departaments domā esam Krievijas Impērijā patvaldības apstākļos, kur ar guberņām var izdarīties, kā galminieku intrigās, ākstu pļāpās un ietekmīgu pielīdēju glaimu kopumā iegadās?

Ministru maiņa ierēdniecības rīcībai palikusi nemanīta. Pēdējie trīs ministri, katrs ar savu izglītības, zināšanu un pieredzes bagāžu nav varējuši Izglītības ministriju ievirzīt tiesiskuma sliedēs, pat tik daudz, kā tas bija pirms desmit gadiem, kad Valsts pārvaldes iekārtas likums un Administratīvā procesa likums vēl raisīja paškritiku, bet Satversmi centās ievērot.

Paradoksāli, bet divi no trim ministriem pirmās ministrēšanas laikā tverti kā progresa un tiesiskuma virzītāji, un tieši šādas kvalitātes piedēvētas arī ministram bez iepriekšējas politikas pieredzes. Tomēr nokļūstot valdības amatā visu trīs rīcība, šķiet, piedzīvo Kafkas cienīgu pārvērtību? Trīs secīgi gadījumi izslēdz sakritību un liek meklēt citu, loģisku un ticamu skaidrojumu. Lai gan “zaļie cilvēciņi” nav jāizslēdz, tomēr vaina jāmeklē pārvaldes amatpersonu visatļautībā un varas uzurpācijā. Proti, tas, ko publiski uztver kā ministra politisku izvēli, patiesībā ir tikai birokrātiskās mašinērijas izpausme, ko konkrētie ministri vairs nespēj ietekmēt.

Lai gan nevienam no pēdējiem trijiem ministriem nebija iespēja balsot par Satversmes grozījumiem 2014. gada 19. jūnijā, par totalitāro režīmu un to noziegumu, tajā skaitā PSRS režīma un tā noziegumu, nosodījumu, tomēr neviens no tiem nekad nav arī publiski noliedzis Latvijas Republikas okupāciju, nepieciešamību izprast sekas un pieminēt upurus, gluži otrādi – visi trīs pēdējie ministri ir patriotiski, publiski un daudzkārt uzsvēruši šo jomu svarīgumu. Par spīti tam, saskaroties ar Satversmē ietvertā pienākuma ieviešanu dzīvē, ministrijas rīcības praktiskā jēga ir pretēja ministru retorikai.

Vienreiz nav drosmes virzīt finansējumu, citreiz vispār gribas tikt vaļā no komisijas, nu nav dūšas virzīt gadu atpakaļ ministru prezidentes solīto risinājumu – nodot totalitārisma izpēti Latvijas Universitātes administrēšanai –, kaut to apstiprinājis likumdevējs, pateicoties paša partijas biedra priekšlikuma un paša vadītās Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas atbalstam. Tas ir tik paradoksāli, ka nav iespējams ticēt, ka ministra krēslā politiķis radikāli maina uzskatus. Ministri paliek patriotiski, lai arī oficiālas tikšanās ar izglītības ministriem VDK zinātniskās izpētes komisijai nav kopš 2014. gada augusta. Drīzāk ministri rej, bet ministrija – iet tālāk.

Ministrijas augstākā birokrātija ir pašapmierināta izpildvara, kam likumdevēja griba ārēji izskatās – bijusi, nebijusi. Piemēram, kad likuma “Par valsts budžetu 2016. gadam” 4. pielikumā ietverta apakšprogramma 05.20.00 “Padomju Sociālistisko Republiku Savienības totalitārā okupācijas režīma izpēte Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijā Latvijas Universitātē”, ministrijai bija nekavējoties jāveic tieslietu ministra Dzintara Rasnača vēl 2015. gada 7. aprīlī paredzētais “otrais solis” un jānoteic Ministru kabineta rīkojumā Nr. 433, ka VDK zinātniskās izpētes komisiju administrē vairs ne ministrija, bet universitāte. Gadu “stiepj gumiju”.

2015. gada 24. martā, dienu pēc VDK zinātniskās izpētes rakstu 1. sējuma atvēršanas, viltīgi atsaucoties tikai uz pēdējo lūgumu, lai formāli nerastos jautājumi par kavēšanās iemesliem, ministrija pēkšņi atminējās, ka pērn Saeimā nav pieņemts speciāls Bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu zinātniskās izpētes likums. Ievērojot to, ka Rasnača risinājums “otrā soļa” speršanai neesot īstenojies, nav iespējama arī VDK zinātniskās izpētes komisijas nodošana administrēšanai augstskolai. Ministrija līdz konkrētai minūtei spēj citēt Rasnača viedokli valdības sēdē par Saeimas nepieņemtu likumprojektu, tomēr neievēro 2015. gada 11. jūnijā parlamentā Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Gaida Bērziņa pausto, kā arī Kārļa Šadurska publiski skaidroto drošības iestāžu rekomendācijās balstīto viedokli, ka Bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu zinātniskās izpētes likums ir lieks un ka administrēšanas jautājumi kārtojami Ministru kabineta līmenī. Likumdevēji laikam ir lieki?

Rezultātā VDK izpēte ir kārtējais muļķošanās upuris. Ministrija ņēmusi vērā 2014. un 2015. gada pieredzi, proti, to, ka manipulēšana ar administrēšanu rada šķēršļus izpētes veikšanai. Saglabājas pagaidu risinājuma nosacījumi, ka ministrija var atsaukt finansējumu Latvijas Universitātei, nesedzot zaudējumus, jebkurā brīdī “svarīgu iemeslu” dēļ. Tas determinē VDK izpētes vietu. Universitāte neveic atbilstošas strukturālas izmaiņas.

Zinātnieku entuziasms ir noplacis. Birokrātija nav pelēka masa, ir konkrēti augstāki birokrāti, kuri faktiski tur politisko varu izglītības resorā savās rokās. Ierēdniecības aizstāvībai varu teikt, ka Izglītības ministrijā ir iznācis sastapties strādāt ar daudziem godprātīgiem, sirsnīgiem un rūpīgiem ierēdņiem, kuri ir sava darba patrioti, taču rīcība, kas faktiski izpaužas kā likumdevēja gribas ignorēšana, nerodas vienā dienā.

Lai rīcība sistemātiski atkārtotos, kļūtu par rutīnu, to ir jākopj, ir jārada labvēlīga augsne. Kas iekopis šādu rīcību, jāizzina ministram, lai nekļūtu par nevilšu šīs bezjēdzības sekmētāju. Savukārt, kas radīja augsni, ir zināms. Savukārt, ja Saeima domā, ka iepriekšēja represīvo iestāžu zinātniskā izpēte ir lieka, tad vajag komisiju svītrot un likumsakarīgi – VDK dokumentus, arī aģentu kartotēku publicēt internetā.

May 16, 2016 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Staļina karš

“Staļina karš: plānošana, realizācija, dokumenti” – labākā grāmata par “nezināmo” karu

stalina-kars_5-664x915

“Lauku Avīzes” apgādā iznācis pazīstamā Vācijas vēsturnieka Joahima Hofmana grāmatas “Staļina karš: plānošana, realizācija, dokumenti” tulkojums latviešu valodā.

Grāmata stāsta par līdz tam nezināmo vai arī ne tik daudz plaši stāstīto vēsturi – autors, pamatojoties uz arhīvu avotiem, līdzās hitleriskajai Vācijai apsūdz Padomju Savienības staļinisko režīmu Otrā pasaules kara izraisīšanā. Staļins maskēja savus ekspansijas plānus ar vispasaules revolūcijas lozungiem, taču patieso iekarotāju būtību izteica vārdos: “Katra valsts ir tiesīga izplatīt savu sistēmu tik tālu, cik tālu var aiziet tās armija – citādāk būt nevar.” Staļins gatavoja uzbrukumu Vācijai, raksta Hofmans, turklāt šajā uzbrukumā Vācijai bija jāiet bojā. J. Hofmans savā pētījumā pierāda, ka padomju sarkanā armija pēc tam, kad tās karavīri bija pārgājuši Vācijas robežu, iekarotajā teritorijā paveica tādus pašus noziegumus pret cilvēci, par kādiem vēlāk Nirnbergā tiesāja Vācijas nacionālsociālistiskās partijas un represīvo struktūru vadoņus. Tāpat Hofmans raksta, ka daudzi padomju virsniecības un tā laika politiskās vadības pārstāvji būtu pelnījuši atrasties uz noziedznieku sola, nevis tikt uzskatītiem par cilvēces atbrīvotājiem no “brūnā mēra”.

Šo grāmatu Rietumeiropā nereti sauca par vienu no labākajiem pētījumiem par padomju – vācu kara nezināmajām lappusēm. Vācijā valdošais hitleriskais režīms savus noziegumus paveica “rasu tīrības” vārdā, bet staļiniskajā Padomju Savienībā represijas pret pašas tautu bija pastrādātas, aizslēpjoties aiz “šķiru cīņas” saukļiem, turklāt, kā, balstoties uz dokumentiem, pierāda J. Hofmans, ideoloģiskās cīņas vārdā padomju režīms savu čekistu pastrādātās masveida slepkavošanas nereti mēģināja piedēvēt vāciešiem – piemēram, Katiņas un Ļvivas slaktiņos apsūdzot vācu okupācijas varas iestādes.

Autors rakstīja, ka savā pētījumā viņš mēģinājis salīdzināt Staļina un Hitlera režīmus un, neraugoties uz “tā saucamajiem tabu un intelektuālajiem aizliegumiem”, atainot karošanas metodes padomju pusē. Kādas tās bija? Visizplatītākā – represijas pret pašu karavīriem, nevērība pret cilvēku dzīvību, soļošana pāri līķiem jeb “uzvara par katru cenu”. “Nedrīkst žēlot cilvēku dzīvību” – tāda bija Staļina uzvaras devīze, raksta J. Hofmans.

J. Hofmans dzimis Kēnigsbergā, Austrumprūsijā, 1930. gadā. Otrā pasaules kara beigās, bēgot no uzbrūkošā padomju karaspēka, viņš kopā ar ģimeni nonāca Berlīnē. Jau pēc kara beigām J. Hofmans pabeidza Berlīnes un Hamburgas universitātes, bet 1959. gadā aizstāvēja doktora disertāciju. Līdz pat pensijas vecumam viņš strādāja Vācijas bruņoto spēku Militārās vēstures izpētes centrā, publicējot savus pētījumus par aktuālām, pārsvarā neaplūkotām Otrā pasaules kara tēmām: Vācijas armijas attieksmi pret dažādām PSRS tautām, krievu Vlasova armiju un tās sadarbību ar Vāciju. Viņš bija vēsturnieks ar izteiktu antikomunistisku pasaules uzskatu un šajā grāmatā viņš uzstājas kā ass staļiniskā režīma kritizētājs, taču J. Hofmans nekādā gadījumā nebija noskaņots pret PSRS tautām – tieši otrādi, viņš allaž uzsvēra, ka krievu tauta no staļiniskā režīma ir cietusi visvairāk. Rietumos J. Hofmana uzskatus dažas politiskās aprindas (pirmkārt jau sociāldemokrāti un “zaļie”) sauca par “politiski bīstamiem”. Viņa pētījumi ne vienmēr saskanēja ar tā laika politisko konjunktūru un, piemēram, karstas diskusijas izraisīja viņa uzskati par holokausta upuru skaitu – Hofmans uzskatīja oficiālajā apritē esošus skaitļus par padomju propagandas izdomājumiem. J. Hofmans mira 2002. gadā 71 gada vecumā.

May 15, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kādas normas PSRS pārkāpa, okupējot Latviju

Foto - Timurs Subhankulovs
Foto – Timurs Subhankulovs. Veronika Sajadova

Kādas normas PSRS pārkāpa, okupējot Latviju, grāmatā analizē pētniece Sajadova

Pirmais fundamentālais pētījums, kurā aplūkoti un apkopoti starptautisko tiesību pārkāpumi un starptautiskie noziegumi PSRS–Latvijas attiecībās; pirmais, kurā Latvijas vēstures traģiskākie notikumi aplūkoti tiesību zinātnes skatījumā – tāds ir pieteikums grāmatai “PSRS un Latvija. Starptautisko tiesību pārkāpumi”, kas iznācis apgādā “Lauku Avīze”. Protams, arī agrāk bijis gana daudz izdevumu, veltītu PSRS latviešu nīcināšanai 30. gadu beigās, 1940. gada 17. jūnija padomju okupācijai, 1941. un 1949. gada deportācijām, tomēr pārsvarā tie bijuši vēsturiska rakstura, bez precīzas, apkopojošas analīzes no juridiskā un starptautisko tiesību viedokļa, visu “saliekot pa plauktiņiem” un norādot, tieši kādas normas PSRS ar savu rīcību toreiz pārkāpa. Šo darbu paveikusi juridisko zinātņu doktore Veronika Sajadova. “PSRS un Latvija” pamatā ir viņas 2013. gadā LU aizstāvētais promocijas darbs “Starptautisko tiesību pārkāpumi PSRS–Latvijas attiecībās”.

Viņai šis darbs paņēmis desmit gadus, recenzenti promocijas padomē atzīmējuši, ka tāds darbs izstrādāts pirmo reizi.

Intervijā “LA” V. Sajadova stāsta, ka viens no pirmajiem jautājumiem viņai bijis: vai pret latviešiem tika vērsts genocīds? “To arī savā darbā rakstu, ka attiecībā pret latviešiem var konstatēt genocīda elementus. Par dažādiem skatījumiem attiecībā uz sarežģītām problēmām es grāmatā piedāvāju Latvijas skatpunktu, Krievijas skatpunktu un starptautisko tiesību redzējumu. Protams, Krievijai nāktos ļoti grūti atzīt, ka PSRS īstenoja genocīdu, jo tas uzreiz ir saistīts ar okupācijas fakta atzīšanu, kompensācijām un tā tālāk – tas viss maksātu Krievijai naudu. Un lielu naudu.”

– Lai arī veido komisijas un skaita zaudējumus, māc šaubas, vai kāds Latvijā un Krievijā uztver nopietni iespēju, ka PSRS mantiniecei Krievijai varētu tikt pieprasīta konkrēta kompensācija par okupācijas laiku.

V. Sajadova: – Krievija tomēr sāka rēķināt savus ieguldījumus Latvijas PSR, lai Latvijas prasības gadījumā iesniegtu pretprasību. Starp citu, es savā darbā izskatu arī jautājumu, vai 1940. gadā Latvija vispār bija pieļāvusi kādus pārkāpumus, kas attaisnotu okupāciju un represijas. Vai tiešām bija kāds pamats tā iejaukties Latvijas politiskajā un sociālajā dzīvē? Protams, tādu pārkāpumu, kādi bija uzskaitīti PSRS ultimātā, nebija. Un tas varētu mums palīdzēt, ja nu Krievija tiešām sadomātu iesniegt kādu pretprasību.

– Par 1940. gada vasaru arī mēdz apgalvot, ka PSRS nedarījusi neko unikālu, jo tolaik “tā pasaulē bija pieņemts”.

– Ja kaimiņš ir noziedznieks, arī jums jākļūst par noziedznieku? Jā, starptautiskās tiesības tajā laikā patiešām tika masveidā pārkāptas. Bet atcerēsimies, ka Tautu savienība izslēdza no savām rindām PSRS par uzbrukumu Somijai. Ja PSRS jau toreiz nebūtu izslēgta, to droši vien izslēgtu 1940. gadā pēc Baltijas valstu okupācijas. Par spīti praksē piedzīvotajam, nevienam no starptautiskās sabiedrības toreiz neradās šaubas par to, kas notika.
– “Mūžīgais” jautājums – okupācija vai aneksija… Īpatnēji, ka Krievijas vēsturnieki vēl būtu gatavi runāt par aneksiju, bet nekādā gadījumā ne par okupāciju.

– Šeit var pateikt: “Mēs esam jūs pieķēruši!” Aneksija tiek uzskatīta par okupācijas procesa noslēdzošo daļu. Aneksija nevar notikt, ja nav notikusi okupācija. Jā, es arī esmu lasījusi tādu Krievijas vēsturnieku formulējumu, taču, ja jau jūs atzīstat, ka bija aneksija, tātad jūs automātiski atzīstat, ka bija okupācija. Krievijas bailes no vārda “okupācija” drīzāk ir psiholoģiskas, jo vairākums 30. – 40. gados veikto okupāciju bija militāras. Tam vārdam ir ļoti negatīva nokrāsa, kamēr “aneksija” skan nedaudz citādi.

Daži Krievijas vēsturnieki ir piedāvājuši mums piekāpties un atzīt, ka Baltijas valstīs tika ieviests nevis “okupācijas režīms”, bet gan “komunistiskais režīms”, taču vienalga – sveša režīma uzspiešana citai teritorijai liecina par okupāciju. Sauciet kā gribat, būtība no tā nemainās.
– Tajā, ka no Krievijas tiek prasīta atbildība par PSRS izdarīto, nav nekādu pretrunu?
– Nē. Tās ir sekas tam, ka Krievija ir ne tikai PSRS mantiniece, tiesību un saistību pārņēmēja, bet pat turpinātājvalsts, tāpat kā mūsdienu Latvija ir 1918. gada Latvijas turpinājums. Uz to norāda arī pati Krievija, piemēram, pārņemot pārstāvniecību starptautiskajās organizācijās un daļēji saglabājot valsts himnu. Tātad Krievijai ir jābūt atbildīgai par PSRS veiktajām darbībām.

Visu interviju lasiet 2. maija “Latvijas Avīzē” vai e-izdevumā

May 2, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Nožēlojami mazas pensijas Latvijas brīvības cīnītājiem

Pensijas Latvijas brīvības cīnītājiem, kuri izturēja mocības lēģeros, cietumos un psihenēs savas Tēvzemes labā, ir nožēlojami mazas. Taisnīgums Latvijā jāatjauno, būtiski palielinot šo pensiju apmēru. Lūgums dalīties ar šo vēstuli, lai Latvija kļūtu labāka, taisnīgāka valsts, un lai mēs visi varētu atdot godu brīvības cīnītājiem Latvijas okupācijas laikā. https://www.facebook.com/liana.langa/posts/495839330610914

Latvijas Valsts prezidentam Raimondam Vējonim
Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei
Ministru prezidentam Mārim Kučinskim
LR Saeimas deputātiem
Politiskajām partijām
Latvijas Republikas pilsoņu grupas
IESNIEGUMS

Par speciālajām valsts pensijām Latvijas brīvības cīnītājiem
Lūdzam panākt izmaiņas normatīvajos aktos, lai cilvēka cienīgu dzīvi varētu dzīvot brīvības cīnītāji, kuri sniedza būtisku ieguldījumu Latvijas valsts atjaunošanā un par savu pretdarbību PSRS okupācijas režīmam tika sodīti ar brīvības atņemšanu. Par kritēriju apzinātai cīņai par Latvijas brīvību – pret PSRS okupācijas režīmu var kalpot attiecīgie notiesājošie spriedumi, PSRS cietumos pavadītais laiks un Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statuss. Šiem cilvēkiem ir jāsaņem speciālās valsts pensijas – līdzīgi, kā tās saņem bijušie Augstākās Padomes (AP) deputāti, kuri balsoja “par” 1990. gada 4. maija deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” vai „par“ 1991. gada 21. augusta konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Šiem AP deputātiem valsts piešķir Speciālo valsts pensiju 80 % apmērā no Saeimas deputātu mēnešalgas.
Šo speciālo valsts pensiju saņem arī daudzi bijušie LPSR varas un represīvo orgānu darbinieki, kuri „īstajā brīdī paspēja nostāties īstajā pusē“. Šiem cilvēkiem jau okupācijas laikā bija visas iespējamās privilēģijas, iespēja iegūt izglītību, veidot savu karjeru un domāt par labi nodrošinātām vecumdienām.
Turpretim cilvēki, kas apzināti iestājās pret okupācijas varu, kuru pārliecinoši pārstāvēja arī daudzi bijušie AP deputāti, tika diskreditēti, ieslodzīti, spīdzināti un pazemoti. Viņi un viņu tuvinieku loks tika izslēgts no sabiedrības un pasludināts ārpus likuma. Viņiem bija ierobežotas iespējas iegūt izglītību, dabūt labi apmaksātu darbu, nemaz nerunājot par profesionālās karjeras veidošanu un nodrošinātām vecumdienām. Nepilnvērtīgais uzturs, aukstums, spīdzināšanas atstājušas graujošu iespaidu uz šo cilvēku fizisko un garīgo veselību un šodien izmaksā simtus un tūkstošus eiro, kurus nav iespējams segt no niecīgajām pensijām un nacionālās pretošanās kustības dalībieka pabalsta.
Gunāra Astras cīņubiedrs, Trīszvaigžņu ordeņa Lielvirsnieks, Jānis Rožkalns (dzimis 13.08.1949.), viens no Latvijas Neatkarības Kustības dibinātājiem un vadītājiem, grupas „Helsinki-86″ dalībnieks, pašlaik saņem pensiju – 90,35 EUR un Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka pabalstu – 71,14 EUR mēnesī. Par savu nacionālpolitisko darbību un reliģisko pārliecību kā “sevišķi bīstams valsts noziedznieks” viņš no 1983. līdz 1987. gadam pavadījis Permas speciālā režīma tā saucamajā „darba labošanas nometnē”, pēc atgriešanās Latvijā viņš drīzumā tika izsūtīts ārpus PSRS. Latvijā kopā ar ģimeni viņš atgriezās tikai 2003. gadā, jau pirmspensijas vecumā.
Nav iedomājams, kā par 161,49 EUR var paēst, apmaksāt īri, komunālos maksājumus un ārstniecības izdevumus, kas viņam kā cilvēkam ar ieslodzījumā iedragātu veselību ir patiešām ievērojami. Lai nopelnītu iztiku, Jāņa Rožkalna sieva Gunta Rožkalne – arī Latvijas neatkarības kustības cīnītāja, savā cienījamā vecumā šobrīd strādā par apkopēju – tīra un kārto mājokļus cilvēkiem, kas mūsu atjaunotajā valstī ir pratuši labāk iekārtoties.
Labākā situācijā ir leģendārais Latvijas Centrālās padomes sadarbnieks Ēriks Tomsons (dzimis 31.12. 1918.) bēgļu transporta organizētājs, kas pāri Baltijas jūrai uz Gotlandi pārveda ap 1000 bēgļu un pēdējā braucienā tika notverts un notiesāts uz 25 gadiem PSRS soda nometnēs. Ēriks Tomsons šobrīd dzīvo Smiltenē un saņem pensiju ap 400 EUR mēnesī. 2009. gadā viņam bija vajadzīga operācija abiem ceļiem, kas izmaksāja ap 10 000 Ls. Tikai pateicoties Latvijas Ordeņu brālības un citu biedrību aktīvai rīcībai izdevās savākt naudu operācijai.
Mums nav iespējams uzzināt, kā dzīvo visi – aptuveni 390 Nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, taču pietiek šo divu piemēru, lai saprastu, ka daudzi no cilvēkiem, ar kuriem mums visiem vajadzētu lepoties un kuru nopelnus pieminēt un atalgot, šobrīd atrodas pazemotā stāvoklī.
Mums ir kauns par to, ka cilvēki, kas uzturēja dzīvu ticību Latvijas valstij un apzināti riskēja ar savu dzīvību nākotnes paaudžu dēļ, šobrīd, kad Latvija ir atkal brīva un pat plaukstoša, dzīvo zem iztikas minimuma un nabadzībā. Šāda mūsu valsts attieksme grauj sabiedrības morāli un neveicina patriotisma audzināšanu bērnos un jauniešos.
Ir būtiska atšķirība starp viņiem un citiem pensionāriem, kas saņem tikpat niecīgas pensijas un mūža lielāko daļu strādāja okupētājas valsts labumam, vai represētajiem, kas sodīti „nevainīgi”, nevis par mērķtiecīgu pretošanos okupācijas režīmam.
Brīvības cīnītāji ir paraugs pilsoniskai drosmei un varonībai, kas ir katras valsts pastāvēšanas pamatā un tādēļ īpaši godināmi.
Mēs ticam, ka mūsu valsts, kurā Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir pārsniedzis pirmskrīzes līmeni, var atļauties cienīt savus varoņus, maksājot tiem atbilstošas pensijas. Aicinām uz aktīvu rīcību, lai novērstu netaisnību un valsti apkaunojošo attieksmi pret mūsu valsts atjaunotājiem.

PARAKSTI:
Nr. Vārds, uzvārds: Paraksts: Amats, nodarbošanās: Tālruņa numurs:
1. Lidija Doroņina Lasmane;
2. Guntis Kalme, mācītājs;
3. Vineta Poriņa, valodniece;
4. Vilis Vītols;
5. Jānis Vanags, LELB arhibīskaps;
6. Mārtiņš Barkovskis (Otto Ozols), rakstnieks;
7. Gunārs Nāgels, Latvijas Okupācijas muzeja direktors;
8. Ivars Redisons, jurists, bij. LTF priekšsēdētāja vietnieks 1990. – 1991.g.;
9. Pēteris Sproģis, LBDS bīskaps;
10. Dagmāra Beitnere – Le Galla, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece;
11. Liāna Langa Bokša, literāte;
12. Vija Beinerte, kinorežisore, žurnāliste;
13. Pēteris Apinis, ārsts;
14. Ivars Kalviņš, zinātnieks, OSI;
15. Nora Ikstena, rakstniece;
16. Inese Krūmiņa, 3×3 priekšsēde, skolotāja, folkloriste;
17. Konstantīns Pupurs, vēsturnieks, grupas Helsinki-86 biedrs;
18. Dainis Geidmanis, uzņēmējs, zinātnieks, LUFI;
19. Andrejs Mežmalis, „Daugavas vanagu“ Centrālās valdes priekšsēdis;
20. Andris Tomašūns, vēsturnieks, novadpētnieks, bij. AP deputāts.

Rīgā, 2016.gada 28.aprīlī
Koordinatore:
Ieva Dāboliņa, tālr. 26521645,
e-pasts: ievadabolina@gmail.com

May 2, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Pirmizrāde. Dz.Gekas filma «Tēvi tur»

Pirmizrādi piedzīvos Gekas filma par Gulaga nometnēs izdzīvojušajiem
«Tēvi tur»

http://www.tvnet.lv/izklaide/kino/606315-pirmizradi_piedzivos_gekas_filma_par_gulaga_nometnes_izdzivojusajiem


4. maijā, Latvijas filmu maratonā pirmizrādi piedzīvos Dzintras Gekas jaunākā dokumentālā filma «Tēvi tur», kurā parādīti PSRS Gulaga nometnēs izdzīvojušo likteņi, informēja «Studija SB» pārstāvji. Dokumentālā filma vēsta par laika posmu no 1940. gada, kad tika okupēta Latvija, līdz 1991. gada barikāžu laikam un mūsdienām.

Agris Šēfers pēc desmit gadu ieslodzījuma atgriezās Latvijā, piedalījās barikādēs, dzīvoja nepabeigtā mājiņā un teica «visu Latvijai, līdz pēdējai asins lāsei, līdz pēdējai sviedru lāsei, visu Latvijai».

Filmā «Tēvi tur» varēs redzēt Astrahaņas cietumu, kurā bija ieslodzīts Mārtiņš Bisters. Vladimiras cietumu, kur vieninieka kamerā daudzus gadus bija ieslodzīts Gunārs Rode, nometnes administrācijai nebija pieņemams viņa pretošanās gars. Kārlis Čika-Grīnerts ieslodzījumā pavadīja 25 gadus, jo viņš sevi par vainīgu neatzina.

Andris Caune, Ojārs Grensbergs, Imants Grāvītis un Jānis Zemtautis pavadījuši daudzus gadus Gulaga nometnēs un izdzīvojuši.

1954. gadā Kazahstanā, Žeskazganā, notika sacelšanās. Sagāja kopā vīriešu un sieviešu nometnes, noturējās 40 dienas. Tanki un šāvēji vairāk nekā 1000 ieslodzītos iznīcināja. Ausma Vērpe sacelšanās laikā iepazinās ar savu nākamo vīru, viņiem palaimējas izdzīvot.

Mūziķa Zigfrīda Muktupāvela sapnis bija atrast tēva brāļa kapavietu tālajā Kazahstānā.

Savu vārdu viņš ieguvis par godu tēvocim, kurš Latvijā neatgriezās. Zigfrīds sameklēja māsīcu un kopā devās stepē meklēt pieminekli ar uzrakstu «Zigfrīds Muktupāvels».

1949. gadā notika nākamā deportācija. Ģimenes tika aizvestas uz Sibīriju. Tēvi tika tiesāti, daudzi nokļuva soda nometnēs Vorkutā un Intā. Tagad Skaidrīte Jostmane un Māris Landers brauc uz Vorkutu, lai atrastu tēva kapa vietu.

Filmas režisore un producente ir Dzintra Geka, scenārija autors – Ēriks Lanss, operatori – Aivars Lubānietis un Viktors Grībermans, montāžas un skaņas režisors Armands Zvirbulis. Filmā izmantota Pētera Vaska mūzika.

Jau ziņots, ka, svinot Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu, Nacionālais kino centrs kinoteātrī «Splendid Palace» 4. maijā rīkos tradicionālo Latvijas filmu maratonu, kura laikā vairākas filmas piedzīvos savu pirmizrādi.

May 1, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: