gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kristīne Jarinovska: Ministri rej, bet ministrija iet tālāk?

Kristīne Jarinovska
LU juridisko zinātņu doktore

Ierēdniecības un politiķu attiecības ir daudz vētītas, tomēr izvirzu pieņēmumu, ka šobrīd kā nekad iepriekš politiskie procesi ministrijās ir neatkarīgi no vēlētajiem politiķiem valdībā. Proti, no daudziem ministriem nekas nav atkarīgs. Paraugam aplūkošu totalitārisma noziegumu izpēti.

Saeima lēma, ka tā dēvētie “čekas maisi” līdz ar citu totalitārisma represiju iestāžu darbību zinātniski jāizvētī no 2014. gada līdz 2018. gadam. 2014. gadā zinātnieku komisijai nepiešķīra finanses, 2015. gadā piešķīra finanses, taču ne pieeju tām. 2016. gadā nu ir atteikta totalitārisma izpētes administrēšana universitātē, bremzēta zinātniskā personāla piesaiste. Divi piemēri.

Pirmais. Latvijas vēsture ir hroniski nefinansēta. Svarīga paaudžu nomaiņa, jauno pētnieku intereses sekmēšana par PSRS okupācijas periodu. 2015. gada martā ministru prezidente Laimdota Straujuma publiski apsolīja, ka LPSR Valsts drošības komitejas (turpmāk – VDK) zinātniskās izpētes komisiju administrēs Latvijas Universitāte, kura pērn lūdza noteikt valdības rīkojumā, ka universitāte ir administrētājs un ka stipendijas administrē Latvijas Universitātes Fonds.

2015. gada beigās Latvijas vēstures institūtu reorganizēja no pastarpinātās pārvaldes iestādes, kas ir aģentūra, par parastu pastarpinātās pārvaldes iestādi. Birokrātisku detaļu dēļ nu vairs nedrīkst pārskaitīt finanses fondam, lai šogad piešķirtu stipendijas bakalaurantiem, maģistrantiem un doktorantiem, kuri pēta PSRS okupācijas perioda represīvās iestādes, tajā skaitā piesegorganizācijas, PSKP un VDK mijiedarbību. Komisija pērn veiksmīgi piesaistīja stipendiātus, kuri veidoja trešdaļu no pētniekiem, to darba rezultāti ir redzami VDK zinātniskās izpētes komisijas rakstu 1. sējumā. Šogad stipendiātu nav, viņu darba arhīvos nav, kaut arī budžetā tam piešķirti finanšu līdzekļi. Tikai tāpēc, ka ministrija kategoriski vilcinās izdarīt īsu, nekaitīgu grozījumu rīkojumā. Šoreiz simtprocentīgi valdībai pakļautās birokrātijas vaina, ka pie darba ar jauno pētnieku piesaisti varēsim atgriezties tikai nākamgad. Vēstures zinātnei vajag jauno paaudze? Ministrija ir pret.

Otrais. VDK izpētes komisija janvārī lūdza paplašināt tās sastāvu ar virkni pētnieku, kuri vairāk kā pusgadu sadarbojās ar to, piemēram, vēstures doktoru Gintu Zelmeni, filoloģijas doktori Evu Eglāju-Kristsoni un citiem. Lai arī saņemts gan vienbalsīgs nobalsojušo komisijas locekļu atbalsts, gan arī Latvijas Universitātes rektora ieteikums, ir sajūta, ka lūgums iemests ne ministrijas pastkastē, bet nomaļā lietusūdens kanalizācijas akā, jo normālas cilvēciskas atsaucības teju pusgada laikā nav.

Kad izvirzīja Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas tiesnesi Juri Stukānu, tad iepriekš izvirzītos pētniekus rīkojuma projektā vienkārši ignorēja. Šogad 21. aprīlī ministrija prasa steidzamu atzinumu tiesību aktu projektam izskatīšanai 26. aprīļa valdības sēdē. Un nogrimst akā. Grozījumu nav līdz pat 9. maijam.

Šie tikai piemēri, bet attieksme pret zinātni kopumā nav labāka. Regulāri finanšu līdzekļu sadale kārtējam gadam notiek tuvāk rudenim, kad darbam nepaliek laika. Vai Vaļņu ielas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departaments domā esam Krievijas Impērijā patvaldības apstākļos, kur ar guberņām var izdarīties, kā galminieku intrigās, ākstu pļāpās un ietekmīgu pielīdēju glaimu kopumā iegadās?

Ministru maiņa ierēdniecības rīcībai palikusi nemanīta. Pēdējie trīs ministri, katrs ar savu izglītības, zināšanu un pieredzes bagāžu nav varējuši Izglītības ministriju ievirzīt tiesiskuma sliedēs, pat tik daudz, kā tas bija pirms desmit gadiem, kad Valsts pārvaldes iekārtas likums un Administratīvā procesa likums vēl raisīja paškritiku, bet Satversmi centās ievērot.

Paradoksāli, bet divi no trim ministriem pirmās ministrēšanas laikā tverti kā progresa un tiesiskuma virzītāji, un tieši šādas kvalitātes piedēvētas arī ministram bez iepriekšējas politikas pieredzes. Tomēr nokļūstot valdības amatā visu trīs rīcība, šķiet, piedzīvo Kafkas cienīgu pārvērtību? Trīs secīgi gadījumi izslēdz sakritību un liek meklēt citu, loģisku un ticamu skaidrojumu. Lai gan “zaļie cilvēciņi” nav jāizslēdz, tomēr vaina jāmeklē pārvaldes amatpersonu visatļautībā un varas uzurpācijā. Proti, tas, ko publiski uztver kā ministra politisku izvēli, patiesībā ir tikai birokrātiskās mašinērijas izpausme, ko konkrētie ministri vairs nespēj ietekmēt.

Lai gan nevienam no pēdējiem trijiem ministriem nebija iespēja balsot par Satversmes grozījumiem 2014. gada 19. jūnijā, par totalitāro režīmu un to noziegumu, tajā skaitā PSRS režīma un tā noziegumu, nosodījumu, tomēr neviens no tiem nekad nav arī publiski noliedzis Latvijas Republikas okupāciju, nepieciešamību izprast sekas un pieminēt upurus, gluži otrādi – visi trīs pēdējie ministri ir patriotiski, publiski un daudzkārt uzsvēruši šo jomu svarīgumu. Par spīti tam, saskaroties ar Satversmē ietvertā pienākuma ieviešanu dzīvē, ministrijas rīcības praktiskā jēga ir pretēja ministru retorikai.

Vienreiz nav drosmes virzīt finansējumu, citreiz vispār gribas tikt vaļā no komisijas, nu nav dūšas virzīt gadu atpakaļ ministru prezidentes solīto risinājumu – nodot totalitārisma izpēti Latvijas Universitātes administrēšanai –, kaut to apstiprinājis likumdevējs, pateicoties paša partijas biedra priekšlikuma un paša vadītās Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas atbalstam. Tas ir tik paradoksāli, ka nav iespējams ticēt, ka ministra krēslā politiķis radikāli maina uzskatus. Ministri paliek patriotiski, lai arī oficiālas tikšanās ar izglītības ministriem VDK zinātniskās izpētes komisijai nav kopš 2014. gada augusta. Drīzāk ministri rej, bet ministrija – iet tālāk.

Ministrijas augstākā birokrātija ir pašapmierināta izpildvara, kam likumdevēja griba ārēji izskatās – bijusi, nebijusi. Piemēram, kad likuma “Par valsts budžetu 2016. gadam” 4. pielikumā ietverta apakšprogramma 05.20.00 “Padomju Sociālistisko Republiku Savienības totalitārā okupācijas režīma izpēte Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijā Latvijas Universitātē”, ministrijai bija nekavējoties jāveic tieslietu ministra Dzintara Rasnača vēl 2015. gada 7. aprīlī paredzētais “otrais solis” un jānoteic Ministru kabineta rīkojumā Nr. 433, ka VDK zinātniskās izpētes komisiju administrē vairs ne ministrija, bet universitāte. Gadu “stiepj gumiju”.

2015. gada 24. martā, dienu pēc VDK zinātniskās izpētes rakstu 1. sējuma atvēršanas, viltīgi atsaucoties tikai uz pēdējo lūgumu, lai formāli nerastos jautājumi par kavēšanās iemesliem, ministrija pēkšņi atminējās, ka pērn Saeimā nav pieņemts speciāls Bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu zinātniskās izpētes likums. Ievērojot to, ka Rasnača risinājums “otrā soļa” speršanai neesot īstenojies, nav iespējama arī VDK zinātniskās izpētes komisijas nodošana administrēšanai augstskolai. Ministrija līdz konkrētai minūtei spēj citēt Rasnača viedokli valdības sēdē par Saeimas nepieņemtu likumprojektu, tomēr neievēro 2015. gada 11. jūnijā parlamentā Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Gaida Bērziņa pausto, kā arī Kārļa Šadurska publiski skaidroto drošības iestāžu rekomendācijās balstīto viedokli, ka Bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu zinātniskās izpētes likums ir lieks un ka administrēšanas jautājumi kārtojami Ministru kabineta līmenī. Likumdevēji laikam ir lieki?

Rezultātā VDK izpēte ir kārtējais muļķošanās upuris. Ministrija ņēmusi vērā 2014. un 2015. gada pieredzi, proti, to, ka manipulēšana ar administrēšanu rada šķēršļus izpētes veikšanai. Saglabājas pagaidu risinājuma nosacījumi, ka ministrija var atsaukt finansējumu Latvijas Universitātei, nesedzot zaudējumus, jebkurā brīdī “svarīgu iemeslu” dēļ. Tas determinē VDK izpētes vietu. Universitāte neveic atbilstošas strukturālas izmaiņas.

Zinātnieku entuziasms ir noplacis. Birokrātija nav pelēka masa, ir konkrēti augstāki birokrāti, kuri faktiski tur politisko varu izglītības resorā savās rokās. Ierēdniecības aizstāvībai varu teikt, ka Izglītības ministrijā ir iznācis sastapties strādāt ar daudziem godprātīgiem, sirsnīgiem un rūpīgiem ierēdņiem, kuri ir sava darba patrioti, taču rīcība, kas faktiski izpaužas kā likumdevēja gribas ignorēšana, nerodas vienā dienā.

Lai rīcība sistemātiski atkārtotos, kļūtu par rutīnu, to ir jākopj, ir jārada labvēlīga augsne. Kas iekopis šādu rīcību, jāizzina ministram, lai nekļūtu par nevilšu šīs bezjēdzības sekmētāju. Savukārt, kas radīja augsni, ir zināms. Savukārt, ja Saeima domā, ka iepriekšēja represīvo iestāžu zinātniskā izpēte ir lieka, tad vajag komisiju svītrot un likumsakarīgi – VDK dokumentus, arī aģentu kartotēku publicēt internetā.

May 16, 2016 - Posted by | Vēsture

1 Comment »

  1. Spēcīgs raksts. Paldies par šo …

    Comment by Autors | May 21, 2016 | Reply


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: