gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Diskusija par dažādām gradācijām

Diskusija: Pat čekistībai, stukačībai un mērglīgumam ir dažādas gradācijas..

AR ČEKAS DOKUMENTIEM – KĀ AR TOKSISKIEM ATKRITUMIEM: UZMANĪGI. Vēsturnieki Inese Dreimane un Zigmārs Turčinskis uzskata, ka ar čekas dokumentiem par represijām un represētajiem jāstrādā ar zinātnisku pietāti / F64Latvijas Okupācijas muzeja vēsturniece Inese Dreimane šobrīd pēta čekas darbību Latvijā, savukārt LU Latvijas Vēstures institūta pētnieka Zigmāra Turčinska zinātniskā darbība saistīta ar nacionālās pretošanās kustības norisēm pēckara gados. Šodien, kad aprit 76 gadi kopš Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā, saruna par to, kas atklājas, ielūkojoties vēstures melnākajās lappusēs.

– Sakiet, vai padomju drošības dienestu darbība Latvijā ir apgūta vēstures teritorija?

Inese Dreimane: – Nē, vēsturniekiem ir vēl daudz darāmā, lai izzinātu tieši čekas darbību no A līdz Z.

– Kas no dokumentiem palicis Latvijā, un cik tie ir vērtīgi?

Z. Turčinskis: – Lielākā daļa no dokumentiem ir krimināllietas, filtrācijas lietas, deportāciju materiāli no 1941. un 1949. gada, kā arī pavēles un citi sīkāki izziņas avoti.

I. D.: – Informāciju var iegūt arī no LKP arhīviem, jo gandrīz visi čekisti taču bija partijā un jābūt viņu personālajai lietai. Tajās jau nu gan nebūs rakstīts, ka cilvēks strādājis maizes kombinātā, ja patiesībā bijis KGB štata darbinieks. Paši esam redzējuši 60. un 70. gadu čekas priekšnieka atskaiti LKP centrālkomitejai par to, kāda ir situācija par «pretpadomju izpausmēm rajonos un republikā kopumā». Vēl ir īpašs materiālu klāsts par istrebīķeļu bataljona dalībniekiem. Interesanti ir viņu iesniegumi, kuri saistīti ar pensijām un pabalstiem.

Z. T.: – Piemēram, lūgums, pieskaitīt Lielā tēvijas kara dalībnieku statusam.

I. D.: – Lai pierādītu, cik cītīgi darbojušies pēckara gados, istrebīķeļi sīki un smalki aprakstījuši savus varoņdarbus.

– Laiks ņēmis savu tiesu. Maz palicis gan represēto, gan represētāju… Kam nu vairs paprasīsi?

I. D.: – Pirms gadiem desmit vēl varēja dabūt rokā mežabrāļus un viņu atbalstītājus. Tie bija cilvēki ar sirmām galvām, kuri izgājuši cauri mežonīgam represiju lokam apcietinājumā, bet visi ar absolūti skaidru saprātu. Toties bija ļoti grūti atrast kādu vecu milici vai istrebīķeļu. Ai, nodzērās, prātā sajuka… Nomira…

Z. T.: – Daudzi aizgāja ar sirdi tieši Atmodas laikā. Sērijveidā. Piemēram, no Lizuma puses – apmira visi.

I. D.: – Kā stāstīja bijušais kolhoza priekšsēdētājs, ik pa brīdim kāds nācis sūdzēties: man ar to sirsniņu ir tik slikti – ai, cik slikti… Jā, un drīz vien cauri bija! Beigts un pagalam. Kāds brīnums, ja reiz piedalījies ķemmēšanā, cilvēku apšaušanā un pēc tam sējis līķus zirgam pie ratiem, lai vilktu no meža laukā!

– Vai šodien ir viegli saprast pētāmos dokumentus? Kā zagļu bandai ir sava valoda, tā arī padomju represīvajās struktūrās bija specifiski, iekšējai lietošanai domāti termini.

Z. T.: – Jā, tā ir specifiska valoda. Juridiski viss ir noformulēts perfekti, gluži kā demokrātiskā valstī – precīzi, kā paredzēts normatīvajos aktos. Kas aiz šiem terminiem slēpjas? Protams, ka buržuāziskie nacionālisti, fašisti un bandīti. Skaidrs, ka pratināšanā taču neviens neteica, ka «iestājies buržuāziskās Latvijas armijā, skautos vai mazpulcēnos, lai grautu Padomju valsts varenību un kaitētu komunistiskajai kustībai».

I. D.: – Šos dokumentus nav viegli izprast. Pēkšņi protokolos redzam, ka pratināmais atsakās no iepriekš teiktā vai arī sāk strauji atzīties. Tad jāmeklē papildu informācija par to, kas tajā brīdī noticis. Iespējams, ir apcietināts vēl kāds, kurš liecības stimulē. Vai arī cilvēks ir novests līdz stadijai, kad fiziski vairs nespēj izturēt. Varbūt viņam ir parādīta sieva un bērni ar zilumu zem acs. Tā teikt: gribi, lai mēs tā turpinām, vai tomēr parādīsi, kur tas bunkurs atrodas, un atzīsies, ka esi jebkura izlūkdienesta spiegs? Es pati esmu pieļāvusi kļūdas un pieņēmusi par tīru monētu to, kas rakstīts pratināšanas dokumentos. Biju pārliecināta, ka persona, par kuru sniegtas liecības, ļoti aktīvi darbojusies pretošanās kustībā. Pēc gada atklāju, ka liecinieks ir bijis čekas savervēts stukačs, kurš nestrādājis pārāk cītīgi, jo bieži mēdzis aizdzerties. Lūk, un kādu reizi pie viņa, kā ierasts, vairs neatnācis pudeles brālis – čekas kurators, bet ziņotājs taisnā ceļā pats ticis aizvests uz kabinetu. Bailēs, ka viņu varētu paņemt ciet, stukačs, sastāstījis čekistiem zili zaļus brīnumus. Kad aptaujāju laikabiedrus, tie kategoriski noliedza, ka persona, par kuru sniegtas liecības, darbojusies partizānu kustībā. Tas fiziski nav bijis iespējams, jo apsūdzētais dzīvojis citur un nekādi nav varējis būt mežabrāļu atbalstītājs.

Z. T.: – Vēl kāds piemērs. Balvu pusē padomju laikā tika runāts par to, ka Bērzpils pagastā bandīti pēc kara noslīcinājuši komjaunieti Annu Vasariņu. Es šo gadījumu pētīju un atklāju, ka viņas brālis ticis arestēts kā bandīts – nacionālais partizāns; māte arestēta kā bandītu atbalstītāja. Bet pati – bandītu noslīcināta…? Šajā lietā kaut kas negāja kopā. Tad atklājās, ka arī Anna pati ir tikusi arestēta par bandītu atbalstīšanu. Kādā no krimināllietām bija nopratināšanas protokola oriģināls, kura nobeigumā viņa apmaiņā pret čekistu solījumiem nesodīt brāli apņemas to pierunāt iznākt no meža. Savukārt viņas mātes krimināllietā atrodam lūgumu izskatīt iespēju atbrīvot no aresta. Tur viņa stāsta, ka meita, atnākusi no čekas, pierunājusi brāli legalizēties. Viņš sagaidījis mājās čekistus, bet ticis arestēts. Tātad Vasariņa nekad nav bijusi sarkanā aktīviste, bet partizānu atbalstītāja, kuru čeka piekrāpa. Savukārt viņas nāve ir vai nu pašnāvība, jo iegāzusi savu brāli un māti, vai arī čekisti novāca Annu kā nevēlamu liecinieci. Rūpīgi pētot, daudzos notikumos atklājas pavisam cita aina.

I. D.: – Nopietna vērība jāvelta arī personu vārdiem, kuri daudziem ir līdzīgi. Piemēram, Lagzdiņš, Lazdiņš…

– Krieviem, latviešu uzvārdus rakstot, viens burts šur – otrs tur…

I. D.: – Kā saka: Šopen šo Mocart… Piemēram, segvārds Aina pārtapis par Diņa. Arī uzvārdam Beķeris vai Beķers ir milzīga atšķirība.

– Sajaucot vienu burtu, kādu var apzīmogot ar kauna zīmogu. Tad ko darīt ar sasmakušajiem čekas maisiem? Kā jums šķiet – būtu jāpurina visi prusaki ārā?

Z. T.: – Normāli būtu, ja tos publicētu kopā ar zinātnieku komentāriem un pētījumiem, paskaidrojot, ko katrs dokuments nozīmē. Diemžēl mums nav speciālistu, kuri to varētu izdarīt. Bet, ja jau tas visus tik ļoti interesē, varbūt tad labāk nopublicēt. Jā, būs jautrība – skandāli, tiesas prāvas, pašnāvības un sirdstriekas. Toties pēc tam iestāsies miers. Tad beidzot tas kļūs par vēsturnieku, nevis politiķu jautājumu.

I. D.: – Kas ir čekas kartotēka? Reāli tur ir personas vārds, uzvārds, tēvavārds krievu valodā, dzimšanas gads, čekas aģenta segvārds, adrese, plus vervētāja vārds un datums, kad savervēts. Tātad: cik Andri Bērziņi Kārļa dēli dabūs infarktu un cik dabūs no kaimiņa pa aci…? Pat čekistībai, stukačībai un mērglīgumam ir dažādas gradācijas. Ir aģenti – kaujinieki, kuri gājuši mežā un nākuši ārā asiņainām rokām; ir ļaudis, kuri filtrēti inteliģentu aprindās un uz kuru sirdsapziņas ir citu cilvēku aresti, izpostītas dzīves. Vēl ir karjeras motīva vadīti nāpšļi, kuri reiz gribēja aizbraukt kaut kur tālāk par Bulgāriju vai beidzot dabūt dzīvoklīti. Protams, tā ir cūcība, bet nav gluži tas pats, kas pašrocīgi iešaut otram galvā, nosist draugu vai nodot kādu, ar kuru nupat vēl kopā zvērējis cīnīties pret komunistu režīmu. Ja ir tikai aptuvenā informācija, tad to var salīdzināt ar bibliotēkas grāmatu kartīti. Piemēram, Anna Sakse, Pret kalnu… Nu ko mēs tajā ieraudzīsim? Izdošanas gadu, lappušu skaitu un varbūt vēl pieminētu ilustrāciju autoru. Kā pēc šādas kartītes var pateikt, ka šī tomēr nav grāmata par alpīnisma pirmsākumiem Latvijas PSR? Nezinu, varbūt Zigmāram taisnība. Iespējams, ka jāriskē un jāiegrūž internetā liels daudzums šādas jēlas, neko neizsakošas informācijas… Nu tad, kurš izdzīvos – izdzīvos.

– Zigmār, jums bija plaši apmeklēts lekciju cikls Stūra mājā. Par ko?

Z. T.: – Bieži represētie ir neizpratnē: es taču nevienam neko neteicu. Kas mani nodeva? Kas tur rakstīts izmeklēšanas protokolos? Jā, patiešām – kas slēpjas šajos dokumentos? Tur nebūs vienkārši melns uz balta rakstīts, kurš ko nodevis un uz kāda ziņojuma pamata cilvēks ir arestēts un nošauts. Taču, rūpīgi pētot, informāciju var atrast. Ir, piemēram,

1947. gadā sastādīta Bandītu formējumu grāmata, uzskaite pa pagastiem un apriņķiem, cik mežā ir partizānu grupu. Tie ir saraksti ar segvārdiem; aģentiem, kuri pret viņiem darbojās, un atzīme par partizānu – sagūstīts vai nošauts. Reizēm ir vēl dažas norādes. Piemēram, Valkas apriņķī pie katras mežabrāļu grupas parādās aģents Birga. Kā šo Birgu atrast, ja klāt nav vārda, bet tikai segvārds? 1949. gada maijā Palsmanes pagastā pēc viņa izstrādes tiek nogalināti divi partizāni. Pētot dokumentus, uzzināju, ka nošautajiem bijušas deportētas ģimenes. Sāku pētīt deportāciju lietas, un atklājās mājas, kur abi dzīvojuši. Es aizbraucu uz to pusi, runāju ar cilvēkiem, prasot, vai atceras, kā viss noticis. Satiku vietējo mežsargu, pavecāku vīru, kurš tolaik bijis padsmitnieks, un viņš saka: jā, toreiz, kad viņus nogalināja, klāt bija Ādis Beitiks. Izpētīju vārdus un sapratu, ka runa ir par Ādolfu Beitiku, kurš tad arī bija šis aģents Birga. Savukārt deportāciju materiālos atklājās, ka arī Beitikam deportēta ģimene – māte, sieva un bērni. Un viņu deportācijas lietā bija pievienots «Aģenta Birgas raksturojums».

– Nekas jau nebija tik vienkārši, kā pirmajā brīdī izskatās…

Z. T.: – Jā, tā mēs ieraugām, kā cilvēki tikuši motivēti sadarboties. Stāsts ir šāds: vācu laikā Beitiks bijis šucmaņos, bet pēc padomju okupācijas atgriešanās aizgājis mežā. 1946. gadā legalizējies. 1948. gadā viņš tiek arestēts par darbību vācu laikā, un Beitikam tiek dota izvēle: vai nu kļūsti par čekas aģentu un izspiego partizānus, vai arī tev būs 10 gadi Sibīrijā. Viņš, protams, aiziet mežā un pārtrauc sakarus ar čeku. Aģenta Birgas raksturojumā teikts, ka «pēc ģimenes operatīvās apstrādes aģents sakarus atjauno». Ko nozīmē «ģimenes operatīvā apstrāde», kā tā notika, mēs varam nojaust… Tas gandrīz vienmēr nozīmēja, ka cilvēki tika nežēlīgi dauzīti, pratināti un draudēts, ka ģimeni arestēs kā bandītu atbalstītāju, bet bērnus nodos bērnunamā. Lūk, Beitiks atjauno sadarbību ar čeku un nodod divus cilvēkus, kuri tiek nogalināti. 1948. gada rudenī viņš atkal pārtrauc sakarus. Tāpēc, «darba uzlabošanas nolūkā», viņam tiek deportēta ģimene. Tad Birga atkal sāk sadarboties, cerot, ka pēc nodevības varēs atgūt ģimeni.

– Cilvēciskās traģēdijas pārklājas biezā slānī.

Z. T.: – Bet stāsts beidzas šādi. Čekisti zināja, ka Beitiks ir aģents, taču to nezināja istrebīķeļi… Viņš uz tiem uzskrēja un tika nošauts kā mežabrālis. Tā arī čekistiem nācās ierakstīt: ubit kak baņģit!

– 7. jūlijā čekas mājas pagalmā atklās izstādi, kuras nosaukumā izmantotas Mārtiņa Freimaņa dzejoļa rindas: «Pēc mums vēl ilgi zeme skums…»

I. D.: – Tas būs pētnieciskā darba rezultāts par atklāto Centrālcietumā, kur 1941. gada jūnija beigās notika civiliedzīvotāju apšaušana. Šai traģēdijai aprit 75 gadi. Tā bija OM darbinieku ideja novietot kapsētās pie bojāgājušo apbedījumiem burciņas, kurās ielikts aicinājums tuviniekiem – atsaukties. Ļaudis atsaucās un vēstīja par piederīgajiem. Jāsaka paldies arī Latvijas novadpētniecības muzejiem, kuri ar mums sadarbojās. Izstāde ir pēdējā goda un arī vārdu atdošana noslepkavotajiem, kurus viņiem bija atņēmis kara laika propagandas uzslāņojums un pēckara noklusējums. Divu gadu laikā beidzot esam tiktāl, ka varam nosaukt vārdā visus 99 nogalinātos un 55 no tiem parādīt, kādi viņi izskatījušies dzīvē. Kamēr šo traģēdiju izmantoja tie, kuri bļaustījušies par žīduboļševiku briesmu darbiem vai arī pārspīlēto antisemītisma propagandu, tikmēr aiz tā visa bija pazuduši 99 noslepkavotie. Mūsu pašu pilsoņi – latvieši, krievi, ebreji, poļi un arī viens norvēģis. Nošauto vidū ir ebrejs, kurš, iespējams, bija atbēdzis no Vācijas un nogalināts par to, ka esot «vācu fašistu spiegs».

– Pamatā visas apsūdzības ir par sadarbību ar fašistiem?

I. D.: – Nē, tas būtu pārāk vienkāršoti un banāli. Pamatā visam ir kara sākuma čekas, milicijas, kompartijas, komjaunatnes un jebkuru Baigā gada aktīvistu paranoja, histērija un spiegu mānija. Spiegus ķēra jau kopš padomju varas pirmsākumiem – par lielo teroru pat nerunāsim! Jau ierodoties Latvijā, visiem tika nestas ārā smadzenes par to, ka apkārt ir ne tikai ārējie, bet arī iekšējie ienaidnieki. Tad nu visi cīnās ar viņiem, ņemot ciet cilvēkus pa labi un pa kreisi, jo visi taču ir ienaidnieki. Bet tad, vienā dienā, pēkšņi – šauj! Bumbas krīt no gaisa! Kas te notiek?! Tad ar sākās. Parādījās dekrēti par karastāvokļa ieviešanu, par kara tribunāla izveidošanu – katrs, kuru ieraudzīs noteiktā laikā ārpus mājas, tiks pasludināts par piekto kolonnu un diversantu. Ikviens, kas klusā vakarā iziet uzpīpēt uz sava balkona, var tikt apsūdzēts par to, ka signalizē vācu lidmašīnām. Trīs cigaretes uz balkona – tā jau ir grupveida diversija. Ir citi piemēri: cilvēki, kuri darbā vai no kroga ejot izmetuši neapdomīgu frāzi. Pārītis, kurš nostiprina ar papīra strēmelēm dzīvokļa logus, lai tie neizbirtu apšaudes laikā, sev par nelaimi tās uzlīmē krusta veidā. Kādam pa gabalu liekas, ka tas ir kāškrusts. Skaidrs, tātad gaida Hitleru! Arī šis ir reāls piemērs. Ir daļa cilvēku, kuru arests būtu noticis tik un tā, jo par viņiem informāciju vāca jau iepriekš. Tikai kara sākums visu paātrināja. Tiem, kuri bija sarakstos, izredžu izdzīvot praktiski nebija. Jā, viens no Šustina saraksta konvojēšanas laikā izbēga, taču tika apcietināts pēc kara. Izdevās izdzīvot arī Centrālcietumā ieslodzītajām sievietēm. Kā stāsta Helēna Lasmane, tas notika tāpēc, ka viņu kamera atradās gaiteņa tālākajā galā. Tā kā sociāli bīstamāki ir fiziski spēcīgākie, nevis tantuki un skuķi, tad sāka ar vīriešiem. Taču čekistiem pietrūka laika. Tā sievietes izglābās.

– Šāva, draņķi, kamēr vien varēja…

I. D.: – Pēdējā apšaušana notika naktī no 28. uz 29. jūniju. 30. jūnijā cietumā bija klusums, un tad sākās izlaušanās no kamerām. Gribu saprast aspektus, kāpēc vieni nokļuva iznīcināmo sarakstos, bet citi – nē; kādas represīvās struktūras bija iesaistītas eksekūcijās. Punktu izpētē es nelieku.

June 17, 2016 - Posted by | Vēsture

1 Comment »

  1. šausmas ar tiem komunistiem!

    Comment by Jānis | November 17, 2016 | Reply


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: