gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Trīs latviešu kareivji, kas bēga no vācu armijas

 http://www.la.lv/tris-latviesu-kareivji-kas-bega-no-vacu-armijas-noskaidrot-liktenus/

Trīs latviešu kareivji, kas bēga no vācu armijas: Autore lūdz palīdzību noskaidrot likteņus

Foto - LETA
Foto – LETA

“LA” ir saņēmusi Čikāgas latviešu biedrības vadītāja vietnieces Daces Ķezberes pārsūtītu vēstuli  no Helgas Meritas – igauņu izcelsmes dokumentālo filmu režisores, kura dzīvo Nīderlandē, interesējas par Baltijas valstu vēsturi un filmās atainojusi Otrā pasaules kara laiku un pēckara gadus. H. Meritas filmas: “Kallis Paul”, “1943. gada klase” (Class of 1943) un “Baltijas Universitātes stāsts” (The Story of the Baltic University), kas izrādītas Eiropā, Austrālijā, Kanādā un ASV. Publicējam vēstuli.

1945. gada janvāra sākumā trīs latviešu karavīri atstāja savu vienību vācu armijā un devās uz mazu ciematu De Heurne Holandes austrumos. Viņi ļoti vāji runāja vāciski, taču kaut kā viņiem izdevās ciemata iedzīvotājiem likt manīt, ka meklē, kur paslēpties.

Tobrīd viņi ļoti baidījās, ka varētu tikt nosūtīti uz fronti, kur tad būtu jākaro pret britiem, amerikāņiem un kanādiešiem. Pirms tam viņi Vācijas lidlaukos bija veikuši remontdarbus un līdz pat savām bēgļu gaitām frontē vēl nebija bijuši. Savukārt Holandē viņi, iespējams, strādāja motociklu remontdarbnīcās par mehāniķiem.

Viens no kareivjiem Jānis Dāvids rakstīja dienasgrāmatu. Viņš ir dzimis 1910. gadā Rīgā. Vācu armijai viņu piespieda pievienoties 1944. gada vasarā un ieskaitīja gaisa izpalīgu vienībā. Šī vienība ar kuģi atstāja Rīgas ostu 1944. gada 24. augustā. Pavisam uz kuģa toreiz bija ap 200 J. Dāvida vienības biedru un arī kara bēgļi. Vispirms viņi devās uz Gotenhafenu un tad tālāk uz Oldenburgu. Holandē viņi, pavisam kopā 25 latvieši, apmetās netālu no ciematiem Lichtenvoorde, Zieuwent, Varsseveld un De Heurne. Tie atrodas Holandes un Vācijas robežas tuvumā. Jaunā gada sagaidīšanas svinībās Jānis ar abiem līdzbiedriem vēl bija kopā ar savu vienību, taču jau 1945. gada janvāra pirmajās dienās viņi to atstāja.

Jāņa Dāvida dienasgrāmatas apraksts beidzas, kad slēpšanās sākas. Kā gan viņi atrada Holandes lauku saimniecību, kurā toreiz apmetās? Un kā gan viņi zināja, ka drīkst uzticēties fermas īpašniecei un kā gan arī viņa izlēma uzticēties šiem kareivjiem?

Šie kareivji tomēr toreiz tika nodoti un jau tika vesti uz Vāciju nāves soda izpildīšanai, taču viņiem izdevās izbēgt. Tas ir interesants un arī intriģējošs stāsts, taču joprojām vēl nav pilnīgi izzināts. Es patiesi ceru, ka spēšu atrast vēl dažas atbildes par to, kā viss toreiz notika, jo vēlos izveidot dokumentālo filmu par šiem latviešu kareivjiem.

Ar Okupācijas muzeja palīdzību Rīgā esam atklājuši, ka Jānis Dāvids vēlāk devās atpakaļ uz Rīgu, bet uz kurieni gan devās abi pārējie kareivji? Un vai kāds zina viņu vārdus un viņu dzīvesstāstus?

Tolaik vienību atstāja arī Eduards Nikolajs Porga, kurš dzimis 1921. gada 23. martā un kas pirms kara strādāja par grāmatvedi, kā arī Alfrēds Vilis Kalniņš, kas dzimis 1910. gada 8. maijā un pirms kara strādāja Rīgā par atslēdznieku. Citu personu vārdi no J. Dāvida gaisa izpalīgu vienības ir Gridukovs, Alberts Cīrulis, G. Brūs, Kārlis Oitolius, Alberts Gulbis, Tērauds, Egle un Lizdens.

Ceru, ka vēl nav par vēlu, lai varētu uzzīmēt pilnīgu ainu tam, kas toreiz notika, un gūt atbildes uz jautājumiem, kas vēl ir neskaidri. Ja par kādu no šiem cilvēkiem jums ir kas zināms, tad, lūdzu, rakstiet man elektroniski hmerits@xs4all.nl vai vēstuli – Tollensstraat 62, 1053 RW Amsterdam, Holland.

Helga Merita 
Amsterdamā

Iesaki šo rakstu citiem!

September 27, 2016 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Stūra mājā lekcija par čeku un sportu

Stūra mājā notiks Daumanta Znatnaja lekcija par čeku un sportu

http://okupacijasmuzejs.lv/aktualitates/stura-maja-notiks-daumanta-znatnaja-lekcija-par-ceku-un-sportu

Okupācijas muzejs aicina interesentus uz Latvijas sporta veterānu-senioru savienības prezidenta Daumanta Znatnaja lekciju “Čeka un sports”, kas notiks ceturtdien, 29. septembrī plkst. 17.00 Stūra mājā, Brīvības ielā 61.

Daumants Znatnajs pagājušā gadsimta 80. gados strādāja par LPSR fiziskās kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāju, vēlāk arī Valsts Fiziskās kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāju. Kā lektors pauž, tolaik visus šīs komitejas lēmumus akceptēja čeka. Tā kontrolēja arī visu sporta sistēmu kopumā. Sportisti uz ārzemēm varēja doties tikai izejot Drošības komitejas pārbaudes sistēmu, kas bija atspoguļota kartotēkās. Lekcijā Znatnajs stāstīs arī par čekas aģentu līdzdalību Kalgari un Seulas olimpiskajās spēlēs, kurās viņš bija PSRS izlases piecu sporta veidu delegācijas vadītājs. Tāpat būs iespēja uzzināt par daudzo Latvijas sportistu, treneru un sporta darbinieku likteņiem, kuri cietuši no čekas represijām. Līdz šim izdevies apzināt ap 200 represēto personu.

Šī būs 4. lekcija Stūra mājas lekciju cikla ietvaros. Projekts tiek līdzfinansēts Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros. Aicināti visi interesenti! Ieeja bez maksas.

sm_lekc_cikls_4_majaslapai_0

September 27, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Viestura ordeni rosina piešķirt nacionālajiem partizāniem

Foto - Agnese Gulbe/LETA
Foto – Agnese Gulbe/LETA       Viesturs Sprūde, Latvijas Avīze  http://m.la.lv/viestura-ordeni-nacionalajiem-partizaniem/

Viestura ordenim ir piecas šķiras un triju pakāpju goda zīmes. Kura no tām pozitīva atzinuma gadījumā pienāktos bijušajiem nacionālajiem partizāniem, jau ir Ordeņu kapitula ziņā.

 Viestura ordenis ir militāro nopelnu apbalvojums, tāpēc to būtu pelnījuši arī bruņotās pretošanās kustības dalībnieki, uzskata iniciatīvas grupa, kas ar priekšlikumu tuvākajā laikā vērsīsies pie Valsts prezidenta administrācijas Ordeņu kapitula. Nacionālo partizānu kustības pētnieks Jānis Vasiļevskis lēš, ka to šobrīd būtu pelnījuši vairāk nekā divdesmit vēl dzīvie bijušie nacionālās bruņotās pretošanās kustības dalībnieki, kuru vidū ir arī vairākas sievietes.

Kā teikts ieteikuma vēstulē, kas septembra beigās vai oktobra sākumā tiks nosūtīta Ordeņu kapitulam: “Viņi ir veikuši varoņdarbu, jo ņēma ieroci rokās, lai aizstāvētu savu valsti, cīnoties pret svešo okupantu varu, mežabrāļu grupās piedaloties kaujās un bruņotās sadursmēs ar iznīcinātāju bataljonu kaujiniekiem, NKVD Iekšlietu karaspēka vienībām un citām čekas struktūrām, kamēr daļa iedzīvotāju tai apzinīgi kalpoja, bet lielākā daļa centās piemēroties, lai izdzīvotu.” Iniciatīvas grupas pārstāvis J. Vasiļevskis uzsver, ka runa ir nevis par tiem, kas toreiz kaut kādā veidā sadarbojušies ar nacionālajiem partizāniem, bet tikai tām personām, kuras patiesi dzīvoja mežā un bija bruņoto partizānu grupu sastāvā. Kas attiecas uz sievietēm, tad apbalvojums pienākas tām, kuras “ne tikai šad tad aiznesa maizīti, bet bija kopā ar vīriem nometnēs, bunkuros, piedalījās kaujās, tika apcietinātas”.Valsts apbalvojumu likums paredz Viestura ordeņa piešķiršanu par militāriem un valsts drošības stiprināšanas nopelniem ne tikai šā brīža militārpersonām, bet arī par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā. “Šajā gadījumā mēs viņus nosacīti pielīdzinām militārpersonām, jo uzskatām, ka Viestura ordenis būtu piemērotākais šiem kaujas vīriem un sievām, kas bruņoti pretojušies,” skaidro Vasiļevskis.

Ordeņa statūti paredz apbalvošanu arī pēc nāves, tomēr tagad ir runa tikai par mūsu vidū esošajiem partizāniem. Daudziem no viņiem veselības stāvoklis nav tas labākais. Līdz šim vienīgā no bruņotās pretošanās kustības cīnītājam, kura saņēmusi Viestura ordeni, ir Latvijas Nacionālo partizānu apvienības Liepājas nodaļas vadītāja, bijusī partizānu sakarniece Biruta Rodoviča. Apbalvošana notika 2008. gadā.

“Neviens jau viņus nespieda izdarīt šo izvēli, nemobilizēja. Bet, izdarot izvēli, viņi jau bija nolemti: vai nu nošaus, vai labākajā gadījumā saņems gadus Sibīrijas lēģeros. Tur alternatīvas nebija,” spriež Vasiļevskis. Tādi gadījumi, kad bijušie partizāni pēc iznākšanas no meža un legalizēšanās nav tikuši apcietināti, bijuši ārkārtīgi reti – kādi trīs vai četri visā Latvijā, un šiem ļaudīm vienkārši paveicies. “Pret 1918. – 1920. gada brīvības cīnītājiem mēs izturamies ar lielu godu, bet ar ko tad šie ir citādi? Varbūt tikai ar to, ka kādiem, kuros joprojām sēž vārds “bandīts”, viņi nepatīk,” viņš piebilst.

Partizānu kustības pētnieks uzsver, ka informācija par potenciāli apbalvojamajiem saziņā ar vēsturniekiem un novadpētniekiem vākta gadiem, tāpat visas attiecīgās personas, kas padomju laikā tikušas apcietinātas un tiesātas, pēc Latvijas valstiskuma atgūšanas ir reabilitētas, tātad nav vainojamas kādos noziegumos pret “nekombatantiem”, tas ir, neapbruņotām civilpersonām.

Vasiļevskis vairās nosaukt, kādas konkrētas personas iesaistījušās nacionālo partizānu apbalvošanas iniciatīvas grupā, taču teic, ka tajā ir vairāki vēsturnieki: “Mēs meklējām domubiedrus visdažādākajās aprindās – bijušajos un esošajos politiķos, bijušajās un esošajās militārpersonās, sabiedrībā pazīstamos kultūras cilvēkos. Ja cilvēks būs izteicis piekrišanu, viņa vārds būs minēts vēstulē Ordeņu kapitulam. Vēlamies parādīt, ka šo lietu atbalsta pietiekami liels sabiedrības spektrs. Process vēl nav beidzies, tādēļ es nevienu konkrēti nesaukšu.”

Okupācijas muzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs pilnībā atbalsta apbalvošanas ideju: “Būtībā tas ir jautājums valstij, vai jau sen nevajadzēja darīt ko tādu, un, ja jā, tad šis ir pēdējais laiks.” Līdzīgi uzskati ir LU Latvijas vēstures institūta vēsturniekam, nacionālo partizānu kustības Vidzemē un Latgalē pētniekam Zigmāram Turčinskim: “Protams, viņiem vajadzētu kādu valstisku apbalvojumu! Viņi bija pēdējie, kas cīnījās par Latvijas neatkarību pat tad, kad pārējiem cerības jau bija zudušas. Mūsu vidū vēl ir patiešām unikāli cilvēki – tie, kas cīnījās no pirmās līdz pēdējai dienai. Mikalīna Supe mežā bija no 1945. līdz 1954. gadam, Leon­tīne Augustāne – no 1945. līdz 1953. gadam. Mūsu vidū tāpat vēl Pēteris un Valija Logini – tie, kas izdeva pēdējo partizānu avīzi “Dzimtene”. Es domāju, ka viņiem ir vērts dot apbalvojumu.”

UZZIŅA

No Valsts apbalvojumu likuma:

III nodaļa. Viestura ordeņa un tā goda zīmes statūti

20. pants. (1) Viestura (Vesthardus Rex) ordenis nodibināts 1938. gadā senās patstāvīgās Latvijas varenības piemiņai un atjaunots ar šo likumu.

(2) Ordeņa devīze ir “Confortamini et pugnate” (“Esiet stipri un cīnieties”).

21. pants. (1) Ar Viestura ordeni apbalvo par sevišķiem militāriem nopelniem, kā arī par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā un valsts neatkarības aizstāvēšanā, valsts drošības un sabiedriskās kārtības uzturēšanā un nostiprināšanā, valsts robežas apsargāšanā, valsts bruņoto spēku veidošanā un valstiskās apziņas ieaudzināšanā pilsoņos, sagatavojot tos kalpošanai savai valstij un zemei un savas valsts un zemes nelokāmai aizsargāšanai.

(2) Ar Viestura ordeni un tā goda zīmi apbalvo militārpersonas, kā arī citas fiziskās personas.

(5) Ar Viestura ordeni var apbalvot arī pēc nāves, pieņemot Ordeņu kapitula lēmumu par personas atzīšanu par Viestura ordeņa lielkrusta komandieri.

 

September 27, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Rīgas OMON – impērijas pēdējie kareivji

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

 

Runājot par 1991.gada janvāra barikāžu un augusta puča notikumiem, neiztrūkstoši šo notikumu kontekstā tiek pieminēts Rīgas OMON jeb tā saukto “Melno berešu” vārds. Šī milicijas specvienība to dienu notikumu hronikās iegājusi kā tumšs un Latvijas neatkarībai neapšaubāmi naidīgs spēks. Daudzi ir dzirdējuši par omoniešu asiņaino lomu cīņā par padomju impērijas saglabāšanu, visiem spēkiem pretojoties mūsu zemes neatkarībai, taču tikai retais, īpaši paaudze, kas dzimusi pēc neatkarības atjaunošanas, zinās kā un kāpēc šāda vienība tika izveidota, tās vēsturi un to, kā OMON no nelokāmiem cīnītājiem ar noziedzību kļuva par galēji reakcionāru slepkavu bandu. To centīsimies noskaidrot šajā rakstā.

OMON ir abreviatūra padomju milicijas specvienības nosaukumam krievu valodā – Отряд Милиции Особого Назначения jeb Īpašās nozīmes milicijas vienība. Pirmās OMON vienības Padomju Savienībā tika izveidotas ar PSRS Iekšlietu ministra Vadima Bakatina 1988.gada 3.oktobra pavēli. Sākumā šādas vienības izveidoja 12 PSRS pilsētās, ieskaitot Maskavu, Ļeņingradu, Minsku un Rīgu. Vēlāk to skaits pieauga līdz 19 vienībām. Rīgas OMON jeb Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes īpašo uzdevumu milicijas vienība tika izveidota 1988.gada 2.decembrī un bija viena no pirmajām piecām šādām vienībām valstī. Vienības bāze atradās Vecmīlgrāvī.

Rīgas OMON simbolika.
Kreisajā pusē – LPSR OMON krūšu nozīme; vidū – Rīgas OMON 10 gadu jubilejas krūšu nozīme; labajā pusē – viens no OMON kaujinieku pleca uzšuvju veidiem.

Sākumā Rīgas OMON vienības personālsastāvā bija ap 150 kaujiniekiem, no kuriem 20 – virsnieki. Tie bija salīdzinoši jauni, bet jau pieredzējuši puiši, daudzi ar Afganistānas kara rūdījumu. Vienībā dienēja galvenokārt krievi, ukraiņi un baltkrievi, taču bija arī citu tautību pārstāvji, tostarp latvieši. Par komandieri tika iecelts apakšpulkvedis Edgars Limars, kaut faktiski vienību vadīja operatīvā vada komandieris, Afganistānas kara veterāns majors Česlavs Mliņņiks un viņa vietnieks kapteinis Sergejs Parfjonovs. OMON pienākumos ietilpa milicijas patruļdienesta reidu pastiprināšana, valsts iestāžu apsardzība, spekulācijas izskaušana, tomēr svarīgākais vienības uzdevums bija cīņa ar organizēto noziedzību.

OMON kaujinieki bija īpaši apmācīti pretterorisma operāciju veikšanai, ķīlnieku atbrīvošanai, ļaužu pūļa bloķēšanai un izklīdināšanai masu nekārtību gadījumos, citām specoperācijām. Vienības rīcībā bija visjaunākā modeļa strēlnieku ieroči, kā arī smagāks bruņojums – ložmetēji, granātmetēji, personīgās aizsardzības aprīkojums. No pārējo Iekšlietu ministrijas struktūrvienību darbiniekiem omonieši vizuāli atšķīrās ar cita veida uniformām un melnām beretēm, kuru dēļ vienība tad arī ieguva savu neoficiālo nosaukumu – “Melnās beretes”. Tomēr nereti vienības kaujinieki gan ikdienā, gan operāciju laikā mēdza valkāt nevis oficiālo uniformu, bet armijas kamuflāžas tērpus.

Kamēr OMON vēl nebija iesaistīta politiskā darbībā, bet cīnījās galvenokārt ar noziedzību, vienības prestižs sabiedrības acīs bija visai augsts. Pietika omoniešu patruļai parādīties Rīgas ielās, lai potenciālajiem likumpārkāpējiem zustu jebkāda vēlēšanās veikt pretlikumīgas darbības. Diemžēl dienests elitārā vienībā daudziem jaunajiem OMON kaujiniekiem sagrozīja galvu, radot mānīgu izredzētības, visatļautības un nesodāmības sajūtu. Iekšlietu ministrijā un citās valsts struktūrās sāka pienākt sūdzības par OMON darbinieku rīcību, kas nereti pārkāpa likumības robežas. Piemēram, vienības kaujinieki ne tikai atklāja un likvidēja nelegālās alkohola tirdzniecības vietas, bet arī tās brutāli izdemolēja, turklāt konfiscētā nauda un prece netika dokumentāli uzskaitīta, kā dēļ nereti pazuda bez pēdām. Aizturētie likumpārkāpēji tika spīdzināti, nodarot tiem dažāda smaguma miesas bojājumus.

OMON kaujinieki trenējas noziedznieku aizturēšanā.

Skaļākais skandāls, par ko tika plaši runāts plašsaziņas līdzekļos, notika 1989.gada rudenī, kad OMON patruļa aizturēja kādu nelegālā alkohola tirgoni. Tā vietā, lai sastādītu protokolu un likumpārkāpēju nogādātu milicijas iecirknī, omonieši viņu aizveda Daugavas malā, kur vispirms piespieda ar konfiscēto spirtu nomazgāt OMON automašīnas un trotuāru, bet pēc tam ar visām drēbēm iemeta ūdenī. Turklāt no krasta uz cilvēku tika šauts no automāta. Tieši šis gadījums kļuva par sākumu saspringtajām attiecībām starp Rīgas OMON un Latvijas varas struktūrām, kas īpaši saasinājās pēc Tautas Frontes uzvaras un jaunas valdības izveidošanās 1990.gada pavasarī.

Omoniešu patruļa veic likumpārkāpēja pārmeklēšanu.

1990.gada 4.maijā jaunā sasaukuma Augstākā Padome ar balsu vairākumu pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. 15.maijā impēriskie spēki sarīkoja atbildes gājienu – pie Augstākās Padomes sapulcējās vairāki tūkstoši Baltijas kara apgabala virsnieku un PSRS kara skolu kursantu civilā apģērbā, kas mēģināja ielauzties parlamenta ēkā. Pēc tā laika Latvijas PSR iekšlietu ministra Bruno Šteinbrika rīkojuma OMON kaujinieki, liekot lietā stekus, dažu minūšu laikā izdzenāja krievu militāristus. Notikumu karstumā gan netika īpaši šķirots, kuru jāiekausta, bet kuru nē, tāpēc cieta arī viens otrs neatkarības aizstāvis, kas tobrīd atradās pie parlamenta.

Omonieši Augstākās Padomes sardzē 1990.gada 15.maijā.

Šodien ir grūti pateikt, kāpēc bijušais augsta ranga čekas darbinieks Šteinbriks, kurš nebūt nebija Latvijas neatkarības piekritējs un ar īpašu mīlestību pret “nacionāļiem” neizcēlās, deva pavēli aizstāvēt Tautas Frontes kontrolēto parlamentu, un kāpēc omonieši tik aizrautīgi metās šo uzdevumu izpildīt. Jāatgādina, ka vēlāk Šteinbriks kļuva par PSRS robežsardzes Baltijā VDK daļas priekšnieku, bet pēc PSRS sabrukuma – par Krievijas armijas Baltijā pretizlūkošanas šefu. Lai nu kā, bet tobrīd omonieši izglāba Augstāko Padomi no krievu militāristu vandālisma. Varbūt tā šī vienība centās parādīt, ka gatava nodrošināt likumību un sabiedrisko kārtību, neatkarīgi no politiskās situācijas republikā?

1990.gada jūnijā Bruno Šteinbriku iekšlietu ministra postenī nomainīja bijušais Iekšlietu ministrijas Kriminālmeklēšanas daļas priekšnieks, milicijas pulkvedis Aloizs Vaznis. Jaunieceltais ministrs drīz vien izdeva vairākas pavēles, kas tieši skāra arī Rīgas OMON – milicijas darbiniekiem aizliedza paralēli tiešajam darbam piepelnīties apsardzes kooperatīvā “Vikings”, kas sargāja dārgus restorānus, veikalus un atsevišķas privātpersonas. Šāds lēmums izraisīja lielu neapmierinātību, jo liedza omoniešiem gūt papildus ienākumus. Turklāt Vaznis izdeva arī pavēli par iekšlietu struktūru darbinieku depolitizāciju, aizliedzot tiem atrasties jebkādās politiskās organizācijās, tostarp Komunistiskajā partijā. Šai ministra pavēlei atsacījās pakļauties vairākas iekšlietu struktūrvienības, arī OMON.

LPSR iekšlietu ministrs Bruno Šteinbriks (kreisajā pusē)
un jaunais LR iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis (tā laika fotogrāfijā uz grāmatas vāka).

Sekoja omoniešu demaršs – pie Važņa ieradās Rīgas OMON analītiskās daļas priekšnieks, padomju militārā izlūkdienesta GRU darbinieks Andrejs Čeckis un paziņoja, ka vienība turpmāk izpildīs tikai tās pavēles, kas nebūs pretrunā PSRS un LPSR Konstitūcijām. Vienības komandieris Edgars Limars to pašu darīja zināmu ar kompartijas avīzes “Советская Латвия” (”Padomju Latvija”) starpniecību. Pēc šī paziņojuma OMON rindās iestājās daudzi ar jaunās valdības politisko kursu neapmierinātie milicijas darbinieki no citām struktūrvienībām. Vienības personālsastāvs pieauga līdz 200 cilvēkiem. Kā izaicinājumu jaunajai varai omonieši virs savas bāzes Vecmīlgrāvī pacēla PSRS karogu.

Sarkanziliviļņotais LPSR karogs – apliecinājums omoniešu uzticībai vienīgi padomju likumiem.

Likumīgās varas rīcībā tobrīd nebija tāda spēka, kas varētu stāties pretī šai labi apmācītajai un apbruņotajai vienībai. Šādā situācijā Aloizs Vaznis un republikas vadība pieprasīja PSRS Iekšlietu ministrijai vai nu izvest OMON no Latvijas, vai izformēt šo vienību. Ministrs Vadims Bakatins it kā piekrita vienības izformēšanai, taču tad devās ārzemju komandējumā un viņa prombūtnes laikā ministra vietnieks Šilovs pēc Latvijas kompartijas pirmā sekretāra Alfrēda Rubika lūguma “ņemt vērā separātisma tendenču pastiprināšanos Baltijā” izdeva pavēli Nr.367 par Rīgas OMON pakļaušanu PSRS Iekšlietu ministrijas iekšējā karaspēka 42.divīzijai. Līdzās vienības rīcībā jau esošajām Makarova pistolēm un automātiem АКСУ-74, omoniešiem papildus izsniedza armijas tipa 7.62 mm automātus un kaujas granātas, kā arī piešķīra divus bruņutransportierus.

1990.gada rudenī daļu Rīgas omoniešu nosūtīja uz konflikta zonu Kalnu Karabahā. Kā atceras viens no bijušajiem omoniešiem, uz Kaukāzu nosūtīti galvenokārt latvieši un Latvijā dzimušie, kamēr Rīgā palikuši iebraucēji. Kāpēc tā, aizbraukušie uzzināja atgriežoties. Vienībā bija notikušas kardinālas pārmaiņas – pensijā aizsūtīts komandieris Limars, viņa vietā iecelts Česlavs Mliņņiks, personālsastāvam noteikts kazarmu režīms. Ideoloģisko toni vienībā noteica Andrejs Čeckis un PSRS Iekšlietu ministrijas pārstāvis apakšpulkvedis Nikolajs Gončarenko. Darbs noziedzības apkarošanā faktiski vairs nenotika – tagad vienības uzdevums bija apsargāt Latvijas kompartijas īpašumus un citus svarīgus objektus. Daudziem omoniešiem šīs pārmaiņas nebija pa prātam un viņi iesniedza atlūgumu. No vienības aizgāja ap 30 darbiniekiem, galvenokārt latvieši un Latvijā dzimušie.

1990.gada 14.novembrī Latvijas Republikas Augstākās Padome pieņēma lēmumu par Rīgas OMON likvidēšanu. Vienības personālam tika atņemts milicijas darbinieku statuss, vairs netika izmaksāta darba alga, pārtraukta pārtikas, degvielas un amunīcijas piegāde. Omonieši pārgāja pretuzbrukumā – 1990.gada nogalē vienība veica virkni noziedzīgu darbību Latvijas teritorijā. Nelikumīgi tika aizturēti un piekauti Latvijas patrioti, Tautas Frontes aktīvisti un Latvijas valdībai lojāli milicijas darbinieki, sarīkota sprādzienu sērija pie LKP CK Politiskās izglītības nama, Padomju armijas Rīgas garnizona prokuratūras, LKP Maskavas rajona ēkas, Ļeņina pieminekļa Rīgā, Birjuzova kara skolas, Gaujas tilta Ādažos, tāpat pie padomju ideoloģijai netīkamiem vēsturiskiem notikumiem veltītiem pieminekļiem.

Sprādzieni bija nelielas jaudas un lielākoties tika veikti naktīs, lai izvairītos no cilvēku upuriem. Komunisti un Interfronte tajos vainoja “latviešu nacionālistus”. Diemžēl dokumentāli pierādīt, ka sprādzienus veikuši tieši omonieši, nebija iespējams, jo tolaik Latvijā atradās vairākas armijas specvienības un arī OMON kaujinieki savos reidos valkāja kamuflāžas tērpus un sejas maskas. Vēlāk PSRS aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs atzina, ka sprādzienus Rīgā organizējušas armijas specvienības, tomēr bez OMON kā vietējo apstākļu pazinēju līdzdalības tas nebūtu bijis iespējams.

Spridzinātāju mērķis bija parādīt, ka jaunā Latvijas valdība nespēj kontrolēt situāciju republikā, tāpēc te ieviešama PSRS prezidenta tiešā pārvalde, kas faktiski nozīmētu beigas Latvijas neatkarības centieniem. Reakcionārie spēki sarosījās arī Maskavā. 1990.gada 3.decembrī Vadimu Bakatinu PSRS iekšlietu ministra postenī nomainīja kādreizējais LKP CK pirmais sekretārs Boriss Pugo – vēlāk viens no augusta puča organizētājiem. Savukārt Baltijas kara apgabala virsnieku 1.ārkārtas kongress 21.decembrī Rīgā paziņoja – ja Maskava “neieviesīs Baltijā kārtību”, to izdarīs armija. Tika izstrādāts slepens plāns varas sagrābšanai Baltijas republikās, no atvaļinājuma atsaukti armijas, iekšlietu karaspēka un VDK virsnieki. No Krievijas Latvijā ieradās vairākas specdienestu kaujas grupas.

1991.gada 2.janvārī pēc PSRS iekšlietu ministra rīkojuma OMON ieņēma Preses namu, kas formāli bija kompartijas īpašums, un pārtrauca Tautas Fronti atbalstošo preses izdevumu drukāšanu. Milicijas darbiniekus, kas ieradās, lai dokumentētu notiekošo, piekāva, viņiem atņēma fotofilmas, saplēsa dienesta dokumentus, sašāva automašīnu. OMON gatavojās arī citu stratēģisko objektu pārņemšanai, ko bija paredzēts sākt pēc televīzijas torņa ieņemšanas Viļņā. OMON vecākais leitnants Aleksandrs Kuzmins žurnālistiem lepni paziņoja: “Lai ieviestu kārtību un nodibinātu padomju varu Rīgā, pietiek ar mūsu vienību. Mēs esam gatavi izpildīt jebkuru prezidenta pavēli. Ceram, ka tāda drīz pienāks. Mēs padzīsim pastāvošo varu, pārņemsim stratēģiskos objektus un sarīkosim tiesu nacionālistiem.”

Attēlā pa kreisi – OMON kaujinieks uzvelk PSRS karogu virs ieņemtā Preses nama;
attēlā pa labi – omonieši kontrolē visas Preses nama telpas.

Pēc asiņainajiem notikumiem Viļņā, 1991.gada 13.janvārī Rīgā un citur Latvijā sākās barikāžu laiks. 14.janvārī omonieši veica virkni uzbrukumu barikāžu dalībniekiem uz Vecmīlgrāvja un Brasas tiltiem. Tika sašautas un sadedzinātas 17 kravas automašīnas un autobusi, kas bloķēja tiltus, to šoferi piekauti, viņiem atņemtas personīgās mantas. Naktī uz 15.janvāri omonieši iebruka Vecmīlgrāvja milicijas nodaļā, atņemot milicijas darbiniekiem dienesta ieročus, bet pēc tam devās uz PSRS Iekšlietu ministrijas Minskas augstākās skolas Rīgas filiāli, kur piekāva un pazemoja skolas kursantus, izdemolēja telpas un nolaupīja skolā esošo bruņojumu – 42 automātus, 215 pistoles, piecus ložmetējus, četras snaiperu šautenes, divus granātmetējus un munīciju.

Uz Vecmīlgrāvja un Brasas tiltiem omoniešu sašautie vai sadedzinātie auto.
Uzraksts uz autobusa kreisajā apakšējā attēlā: “Komunistu pasūtījums,
OMON slepkavu izpildījums. Vecmīlgrāvis, 16.01.91., plkst.16″.

Pēc šāda vandālisma pat bijušais LPSR iekšlietu ministrs Bruno Šteinbriks, kuru nekādi nevar turēt aizdomās par simpatizēšanu jaunajai varai, rakstīja uz Maskavu: “Tāds formējums kā OMON ir bīstams jebkurai valdībai. Maskavas nozīmētos un atsūtītos komandierus viņi neatzīst. Autoritāti bauda vienīgi Mliņņiks. Vienību kontrolē Baltijas kara apgabala VDK Īpašā daļa. Viņu anarhija ir bīstama. Neizslēdzu jaunus izlēcienus. Nedomāju, ka viņi izpilda kāda konkrētas pavēles, taču nav izslēgts, ka viņiem var piespēlēt informāciju, kas izprovocēs puišus uz tādu vai citādu rīcību”.

Rembo un Švarcnēgera supermeņu sindroma pārņemtie Rīgas omonieši.

Šteinbrika bažas apstiprinājās – 16.janvārī omonieši atkal uzbruka barikādēm uz Vecmīlgrāvja tilta. Bezmērķīgi šaujot, tika nogalināts garām braucošais Latvijas Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks, ievainoti vēl trīs cilvēki. Nākamajā dienā vairāki OMON kaujinieki iesniedza atlūgumus. Viens no viņiem vēlāk stāstīja: “Komandieris Mliņņiks mums teica: “Puiši, Latvijā atdzimst fašisms. Viņi ir pret mums krievvalodīgajiem. Ja vēlaties dzīvot Latvijā – cīnieties”. Mēs noticējām. Par visu, kas tagad notiek, mēs zinājām jau pirms pusotra mēneša. Jau decembrī mums pateica, ka jāpaciešas līdz 15.janvārim. Pēc tam Latvijā tiks ieviesta tiešā prezidenta pārvalde un mēs kļūsim par prezidenta vietvalža personīgo gvardi. Komandieris teica, ka katram no mums piešķirs japāņu automašīnu un dzīvokli Rīgas centrā. Taču pēc šīs nāves es sapratu – mēs esam aizgājuši pārāk tālu…”

Omoniešu nogalinātais Roberts Mūrnieks un piemiņas zīme viņa nāves vietā pie Vecmīlgrāvja tilta.

1991.gada 18.janvārī Latvijas iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis darīja zināmu PSRS iekšlietu ministram Borisam Pugo, ka izdevis pavēli šaut tiešā tēmējumā uz jebkuru OMON kaujinieku, kurš pietuvosies kādam Latvijas Iekšlietu ministrijas apsargātam objektam tuvāk par 50 metriem. Maskava šo rīkojumu nosūtīja Rīgas OMON komandierim Mliņņikam. Važņa paziņojums izraisīja omoniešu nometnē sašutuma vētru. PSRS impēristi nolēma izmantot ministra rīkojumu provokācijas sarīkošanai.

1991.gada 20.janvārī omoniešu vidū tika izplatītas baumas, it kā Tautas Frontes īpašo kārtības sargu vienības dalībnieki būtu aizturējuši un izvarojuši kāda omonieša sievu. Saniknotie omonieši apturēja vienu no kārtības sargu busiņiem un aizturēja tā pasažierus. Aizturētie vispirms tika aizvesti uz OMON bāzi Vecmīlgrāvī, bet vakarā vairākās OMON automašīnās vesti uz PSRS prokuratūras Latvijas nodaļu Raiņa bulvārī. Pēc pašu omoniešu teiktā, braucot garām Iekšlietu ministrijai uz viņiem ticis šauts gan no ēkas augšējiem stāviem, gan no Bastejkalna puses. Tas ļāva vēlāk runāt par kāda “trešā spēka”, iespējams, PSRS armijas vai VDK specvienības klātbūtni šajos notikumos. Ministrijas ēku tovakar apsargāja Bauskas milicijas darbinieki, kas arī apgalvo, ka nezināmi kaujinieki iekļuvuši ministrijas ēkā caur jumtu. Iespējams, tieši viņi šāva uz omoniešiem, izprovocēdami tos uzbrukumam ministrijai.

Attēlos pa kreisi – 20.janvāra vakars pie Bastejkalna tiltiņa Rīgā (augšā), ložu pēdas Iekšlietu ministrijas kabineta sienā (apakšā); attēlā pa labi – sašautie ministrijas logi.

Ministrijas aizstāvjiem trūka munīcijas, tāpēc pēc apmēram stundu ilgas kaujas omoniešiem izdevās ielauzties ministrijas ēkā. Paņirgājušies par ievainotajiem ēkas aizstāvjiem un nolaupījuši ministrijā esošos ieročus, omonieši devās uz LKP Centrālkomiteju pie Alfrēda Rubika. Šajā incidentā tika nogalināti miliči Sergejs Konoņenko un Vladimirs Gomanovičs, kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, skolnieks Edijs Riekstiņš. Dažāda smaguma ievainojumus guva Bauskas miliči Jānis Jasēvičs, Aļģis Simanavičs, Valērijs Markūns, Renārs Zaļais, autoinspektors A.Senčenko, civiliedzīvotāji B.Dmitrenko, J.Zelčs,  R.Laucis, J.Mezaks, D.Ozols, A.Petrovskis, kā arī Krievijas TV programmas “Vzgļad” operators Vladimirs Brežņevs un Latvijas Universitātes žurnālistikas students no Ungārijas Janošs Fodors. Lai gan tam nav dokumentālu pierādījumu, apšaudē, visticamāk, krita arī viens no uzbrucējiem. Tā kā omonieši apgalvo, ka starp viņiem upuru neesot bijis, var pieņemt, ka nogalināts ticis kāds no tā saucamā “trešā spēka” pārstāvjiem.

Attēlā pa kreisi – atvadīšanās no omoniešu upuriem pie Brīvības pieminekļa;
attēlos pa labi – ziedi kritušo piemiņai pie Iekšlietu ministrijas (augšā) un Bastejkalnā (apakšā).

Kā izriet no bijušo omoniešu liecībām, ierindas kaujinieki visticamāk neko nezināja par gatavoto provokāciju. Taču Mliņņikam un citiem komandieriem tas bija jāzina. Iespējams, tieši viņi bija provokācijas autori. Vairāki speciālisti uzskata, ka nav bijis nekāda “trešā spēka”, bet uz saviem biedriem šāva OMON triecienvienības “Delta” snaiperi. Patiešām, apstākļi provokācijai tobrīd bija gluži vai ideāli. Labi zinādami par Važņa rīkojumu šaut uz omoniešiem, ja tie tuvojas iekšlietu struktūrvienību apsargātiem objektiem, omonieši tomēr tovakar četrās bruņotu kaujinieku pilnās automašīnās izaicinoši brauca tieši gar pašu Iekšlietu ministrijas ēku, kaut bija iespējams līdz LPSR prokuratūras ēkai (tagad Francijas vēstniecība) nokļūt arī pa citu ceļu. Tāpat atbildību par notikušo pavisam viegli varēja uzvelt “nacionālistiem”, jo par Važņa rīkojumu zināja visi.

Tas, ka arī citās Rīgas Iekšlietu pārvaldes struktūrvienībās valda visai reakcionārs noskaņojums, atklājās 25.janvārī, kad Rīgas garnizona milicijas darbinieki sapulcē LKP Politiskās izglītības namā izteica atbalstu OMON darbībai, uzveļot visu vainu par notikušo ministram Vaznim un pieprasot viņa atkāpšanos. Daļa no dumpīgajiem miličiem vēlāk pievienojās OMON vienībai, kuras personālsastāvs nu sasniedza 500 cilvēkus. Tikai pateicoties milicijas pārvaldes priekšnieka Viktora Bugaja nostājai lielākā daļa galvaspilsētas miliču izšķīrās atbalstīt likumīgi ievēlēto varu vai vismaz ievērot neitralitāti.

Nākamie OMON uzbrukumi jaunajai varai sekoja 1991.gada pavasarī. 1990.gada nogalē Latvijas Republikas Muitas departaments iekšējā tirgus aizsardzības nolūkā sāka izvietot muitas posteņus uz sauszemes robežas ar citām “brālīgajām” republikām. Līdzīgi notika arī Lietuvā un Igaunijā. 1991.gada aprīlī visas Baltijas republikas ieviesa stingru pārtikas un rūpniecības preču izvešanas aizliegumu. Muitas posteņu izvietošana un starprepublikānisko satiksmes ceļu bloķēšana bija pretrunā ar PSRS likumdošanu, tāpēc muitas punkti kļuva par nākamajiem “impērijas kareivju” uzbrukuma objektiem.

Omoniešiem veltītas karikatūras un tautas sarkasms
sakarā ar spridzināšanām un muitas posteņu demolēšanu.

Jau 1991.gada maija pirmajā pusē notika vairāki uzbrukumi Lietuvas muitas posteņiem, ko visticamāk veica Viļņas OMON. Lai apturētu uzbrucējus, tika ierīkoti slēpņi. Vienā no tiem 18.maijā tika nošauts Baltkrievijas milicijas inspektors Aleksandrs Fijass, kurš nepakļāvās lietuviešu robežsargu prasībām. Nākamajā dienā no automāta tika nogalināts Lietuvas muitas darbinieks Gintars Žagunis. Tajā pašā dienā Rīgas OMON piedalījās uzbrukumā muitas punktam uz Igaunijas-Krievijas robežas.

Sākot ar 22.maiju uzbrukumi muitas posteņiem Latvijā un Lietuvā kļuva regulāri. Visas vasaras garumā tika fiksēti 23 uzbrukumi Latvijas muitas posteņiem, tostarp Rīgas centrālajā stacijā un lidostā. Līdzīgi notikumi norisinājās arī Lietuvā. Šajos uzbrukumos muitas darbinieki tika piekauti, muitas posteņi – nodedzināti. Omoniešus parasti pavadīja un notiekošo filmēja populārais Ļeņingradas žurnālists Aleksandrs Ņevzorovs, kurš veidoja impēriju slavinošu raidījumu ciklu “Naši” – “Mūsējie” (par A.Ņevzorova šā brīža uzskatiem lasiet ). Sakarā ar OMON vienības noziedzīgo darbību Latvijas Republikas Augstākā Padome 29.maijā nosūtīja PSRS Augstākajai Padomei un Mihailam Gorbačovam protesta notu, kurā pieprasīja nekavējoties izvākt omoniešus no Latvijas.

Aleksandrs Ņevzorovs (vidū) intervē Česlavu Mliņņiku (kreisajā pusē) OMON bāzē Vecmīlgrāvī.

Rīgas omonieši piedalījās arī bēdīgi slavenajā slepkavībā Medininku muitas postenī Lietuvā 1991.gada 31.jūlijā, kad tika nogalināti septiņi Lietuvas muitnieki un policisti. Viņi tika saņemti gūstā, noguldīti ar seju pret zemi un nogalināti ar šāvieniem pakausī. Slaktiņā izdzīvoja vienīgi smagi ievainotais muitnieks Tomass Šerns. Pirmstiesas izmeklēšanas dati ļauj spriest, ka Medininku noziegumā piedalījās četri Rīgas OMON kaujinieki – Konstantīns Ņikuļins, Andrejs Laktionovs, Aleksandrs Rižovs un vienības komandieris Česlavs Mliņņiks. Cita Rīgas omoniešu grupa tajā pašā naktī sarīkoja provokatīvu sprādzienu pie PSRS iekšlietu karaspēka 42.divīzijas štāba ēkas Viļņā. Vēlāk Rīgas OMON bāzē tika atrasts viens no automātiem, kas tika izmantots Medininku slaktiņā.

Omoniešu sarīkotā asinspirts Medininku muitas postenī.

Izmeklēšana Medininku slepkavības lietā ilga 18 gadus. 2011.gada 11.maijā Viļņas Apgabaltiesa Krievijas pilsonim Konstantīnam Ņikuļinam par šo slepkavību piesprieda mūža ieslodzījumu. Diemžēl viņš ir vienīgais notiesātais šajā lietā. Pārējie apsūdzētie slēpjas Krievijā, kas ne tikai atsakās viņus izdot Lietuvai, bet arī liedz lietuviešu prokuratūras darbiniekiem kādu no tiem nopratināt. Cits šajā slepkavībā apsūdzētais – Aleksandrs Rižovs tika notiesāts Krievijā ar 15 gadu brīvības atņemšanu, tomēr ne jau par Medininku slepkavību, bet gan par noziedzīga grupējuma izveidošanu.

Rīgas OMON noziedzīgās darbības kulminācija pienāca 1991.gada 19.augustā – sākoties impēristu pučam Maskavā. Agrā rīta stundā OMON komandierim Mliņņikam piezvanīja PSRS Iekšlietu ministrs Boriss Pugo un pavēlēja atvērt “X stundai” jau iepriekš sagatavoto slepeno paketi. Tajā bija norādījums “atjaunot padomju likuma kārtību Latvijas PSR galvaspilsētā Rīgā”. Tās pašas dienas vakarā omonieši ieņēma Latvijas TV ēku un televīzijas torni Zaķusalā. Nedaudz vēlāk tika ieņemta Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvalde un LR Iekšlietu ministrija. Omonieši izdemolēja Tautas Frontes mītni Vecrīgā, pēc tam ieņēma Latvijas valdībai uzticīgā 1.policijas bataljona jeb tā saukto “Balto berešu” bāzi, kur nolaupīja ieročus, dokumentus un tehniku. Pašā vakarā OMON kaujinieki pie Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes šāva uz garāmbraucošo Jūrmalas Jaunrades nama mikroautobusu, nošaujot šoferi Jāni Salmiņu, bet viņa līdzbraucēju Jāni Verpakovski ievainojot.

Omoniešu bruņutransportieris bloķē Vanšu tiltu Rīgā.

Naktī uz 20.augustu omonieši ieņēma Rīgas starptautisko telefona centrāli Dzirnavu ielā un telegrāfa staciju Brīvības ielā. Agri no rīta tika ieņemta Latvijas Radio ēka. Vēlāk OMON un armijas desanta vienības atbruņoja Latvijas Republikas Ministru Padomes apsardzi. Bet 20.augusta vakarā notika uzbrukums Iekšlietu ministrijas Policijas departamenta mācību centram Kauguros, omoniešiem pārņemot visus centrā esošos ieročus, tehniku un iekārtas. Puča kulminācija Latvijā pienāca 21.augusta pusdienlaikā, kad Doma laukumā iebrauca četri OMON bruņutransportieri, lai nepieļautu Augstākajai Padomei pieņemt Konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Tikai vēl no janvāra palikušās betona barikādes ap AP aizkavēja omoniešu strauju uzbrukumu parlamentam. Saņemot ziņu, ka pučs Maskavā izgāzies, bruņutransportieri steigšus pameta Vecrīgu.

Omonieši Doma laukumā un pie Augstākās Padomes 1991.gada 21.augustā.

Visas trīs puča dienas OMON Rīgā jutās kā saimnieki – bruņutransportieros ar sarkanziliviļņoto LPSR karogu bravurīgi braukāja pa galvaspilsētas ielām, ieņēma un izdemolēja  stratēģiski svarīgus objektus, piekāva un pazemoja Latvijas patriotus. Savas darbības omonieši koordinēja ar Baltijas kara apgabala pavēlnieku Fjodoru Kuzminu, kurš bija iecelts par pučistu pārstāvi Latvijā. Omoniešu ieņemtos objektus pēc tam pārņēma padomju armijas desantnieki. Nekādu pretestību omonieši nesastapa, jo bija skaidrs, ka puča liktenis izšķirsies Maskavā, turklāt Latvijas varas struktūrām nav reālu iespēju pretoties līdz zobiem bruņotajiem pučistiem, kuru rīcībā bija tanki, granātmetēji un kaujas helikopteri. Galvenais šajos apstākļos bija saglabāt Latvijas neatkarībai uzticīgos cilvēkus.

Augusta puča dienās omonieši Rīgā jutās kā saimnieki.

Pēc puča izgāšanās, 21.augusta vakarā Rīgas OMON saņēma PSRS iekšlietu ministra vietnieka ģenerāļa Borisa Gromova pavēli palikt kazarmās un neatstāt Vecmīlgrāvja bāzi. Visa Rīgas OMON dokumentācija tika steigšus sadedzināta. Omonieši saprata, ka jaunajos apstākļos kļuvuši lieki gan PSRS valdībai, gan jaunajai Krievijas vadībai, bet Latvijā kļuvuši par valsts ienaidniekiem Nr.1. Viņi jutās nodoti un iedzīti stūrī, tāpēc bija īpaši bīstami. Vienības komandieris Mliņņiks pat solīja “noslīcināt Rīgu asinīs”, ja kāds mēģinās uzbrukt OMON bāzei. Vecmīlgrāvja bāze tika nocietināta tā, ka kļuva skaidrs – omonieši nepadosies un gatavojas aizstāvēties līdz nāvei.

OMON bāze Vecmīlgrāvī. Uz vārtiem brīdinājums:
“Uzmanību! Aizliegtā zona! Ieeja stingri aizliegta!” un “Stāt! Šauj!”.

Latvijas valdība pieprasīja Maskavai nekavējoties izvest vienību uz Krieviju. Jaunais PSRS iekšlietu ministrs Viktors Baranņikovs 1991.gada 28.augustā izdeva pavēli “Par Rīgas īpašo uzdevumu milicijas vienības izformēšanu”. Tomēr nemaz nebija tik viegli atrast pilsētu, kas gribētu pieņemt nepakļāvīgos Rīgas omoniešus. Beidzot vienību savā paspārnē piekrita uzņemt Tjumeņas Iekšlietu pārvaldes priekšnieks pulkvedis Venjamins Bašarins. 1991.gada 1.septembrī 124 OMON kaujinieki kopā ar inventāru un autotehniku 14 transportlidmašīnās tika nogādāti uz viņu nākamo dienesta vietu. Vēlāk izrādījās, ka uz Tjumeņu kopā ar omoniešiem izvests arī nekontrolējams daudzums Rīgā nolaupītu ieroču un munīcijas. Aizbraucot uz omoniešu bruņutransportieriem bija uzraksts: “Mēs atgriezīsimies!”

Pieraduši pie visatļautības, omonieši arī Tjumeņā rīkojās tā, it kā likums uz viņiem neattiektos. Tā vietā, lai nodrošinātu kārtību pilsētā, viņi uzbruka dārgo restorānu apmeklētājiem, pārmeklēja to automašīnas, bet tos, kas protestēja – piekāva. Pilsētas vadībai sāka pienākt neskaitāmas iedzīvotāju sūdzības par omoniešu nelikumībām. Punktu visam pielika gadījums, kad 1991.gada 23.septembrī Baškīrijā tika aizturēta automašīna ar četriem omoniešiem, kuri veda nereģistrētu ieroču partiju – automātus, granātmetējus, granātas, munīciju. Aizturētie liecināja, ka pēc Mliņņika rīkojuma veduši ieročus uz Piedņestru Moldāvijā, kur tikšot veidota jauna algotņu vienība. Pēc šī notikuma daudzi bijušie Rīgas omonieši pameta dienestu Tjumeņā un izklīda pa visu bijušo PSRS.

Rīgas omonieši Tjumeņā.

Kādreizējie Rīgas omonieši piedalījušies teju visos militārajos konfliktos bijušās PSRS teritorijā un Austrumeiropā – Piedņestrā, Kalnu Karabahā, Abhāzijā, Dienvidosetijā, Čečenijā, Bosnijā, Ukrainā, arī bruņotajā impēristu dumpī pret likumīgo Krievijas valdību 1993.gadā Maskavā. Raimonda Salmiņa nogalināšanā apsūdzētais Vladimirs Antjufejevs līdz 2012.gada janvārim ieņēma starptautiski neatzītās Piedņestras Moldāvu Republikas aizsardzības ministra posteni, bet pēc atcelšanas no amata sakarā ar varas ļaunprātīgu izmantošanu, tika izsludināts meklēšanā. Tas gan netraucēja bijušo Rīgas omonieti 2014.gada jūlijā kļūt par pašpasludinātās Doņeckas Tautas Republikas vicepremjeru. Arī bijušais OMON vienības kurators Nikolajs Gončarenko karjeru turpināja Piedņestrā, kur bija triecienbataljona “Dņestra” štāba priekšnieks un Piedņestas iekšlietu ministra vietnieks. Bet vienības komandieris Mliņņiks paguvis “atzīmēties” gan Piedņestrā, gan Abhāzijā, gan Čečenijā.

Kādreizējie Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju slepkavas Putina Krievijā ir varoņi.
No kreisās – bijušais Rīgas OMON komandieris Česlavs Mliņņiks, karojis Piedņestrā, Abhāzijā un Čečenijā; attēlā pa labi – Vladimirs Antjufejevs, bijis atbildīgos amatos
pašpasludinātajās Piedņestras un Doņeckas republikās.

Vairāki bijušie Rīgas omonieši tiesāti par kriminālnoziegumiem. Tā Dmitrijs Maškovs, kurš līdz 1994.gadam turpināja strādāt Latvijas policijā, tika notiesāts par svešas mantas piesavināšanos. Vēlāk, 1998.gadā, viņu turēja aizdomās par tiesneša Jāņa Laukrozes slepkavību, bet 2001.gadā par piedalīšanos Rīgas horālās sinagogas spridzināšanā. Diemžēl viņš paspēja aizbēgt uz Krieviju. Citam bijušajam omonietim Aleksandram Rižovam Pēterburgas tiesa 2011.gadā piesprieda 15 gadus ieslodzījumā par bruņotas bandas izveidošanu un cilvēku nolaupīšanu. Bet vienības bijušais komandieris Mliņņiks 1994.gadā Pēterburgā tika apsūdzēts nelikumīgā ieroču nēsāšanā. Viņu tur aizdomās arī par dalību krievu demokrātes Gaļinas Starovoitovas noslepkavošanā.

Par noziegumiem, kas vērsti uz vardarbīgu valsts varas gāšanu, kā arī par varas vai dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, Latvijas Republikas prokuratūra sākumā izvirzīja apsūdzības 160 Rīgas omoniešiem, vēlāk šis skaitlis tika samazināts. Liela daļa no apsūdzētajiem joprojām atrodas Krievijā. 1991.gada oktobrī Latvijas kriminālpolicisti ieradās Krievijā, lai arestētu sešus omoniešus – Ņikiforovu, Noreiko, Kuzminu, Parfjonovu, Čecki un Mliņņiku. Diemžēl Surgutā 8.oktobrī tika arestēts un deportēts uz Latviju tikai Parfjonovs, pārējie aizbēga. 1992.gadā tiesa Sergejam Parfjonovam piesprieda četrus gadus ieslodzījumā, taču jau pēc pāris mēnešiem saskaņā ar Krievijas-Latvijas līgumu bijušais Rīgas OMON komandiera vietnieks tika nodots Krievijai, kur prezidents Jeļcins viņu nekavējoties apžēloja.

Sergejs Parfjonovs (pa labi) kopā ar bijušo LKP CK 1.sekretāru
un puča atbalstītāju Alfrēdu Rubiku Rīgas Centrālcietumā.

1999.gadā Rīgas apgabaltiesa 10 bijušajiem omoniešiem piesprieda dažāda ilguma cietumsodus nosacīti. Visvairāk – četrus gadus nosacīti – saņēma Igors Ņikiforovs un Aivars Čivkulis, pieciem citiem tika no pusotra līdz trim gadiem nosacīti, bet trīs bijušie omonieši tika attaisnoti. 2004.gadā nosacītu cietumsodu piesprieda vēl diviem OMON kaujiniekiem Igoram Gorbaņam un Kostantīnam Ņikuļinam, bet 2006.gadā Rīgas apgabaltiesa pierādīja Vjačeslava Sorokina vainu septiņās epizodēs un piesprieda viņam piecu gadu brīvības atņemšanu, tomēr Krievija atteicās Sorokinu izdot Latvijai.

Tā beidzās “pēdējo impērijas kareivju” epopeja. Diemžēl sodu saņēmuši vien ierindas kaujinieki, kamēr komandieri joprojām slēpjas Krievijā, kur tiek uzskatīti par varoņiem un Krievijas patriotiem. Taču Latvijā viņi ir un mūžam paliks ienīstā padomju režīma niknākie sargsuņi, bet viņu darbība – viena no drūmākajām lappusēm Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Kaut arī lielākajai daļai omoniešu veikto noziegumu iestājies noilgums, tautas atmiņā šiem noziegumiem noilguma nav un nebūs.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lvobligāta.

September 26, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Elzas Geistartes atmiņu stāsts par Sibīriju

Elzas Geistartes atmiņu stāsts par Sibīrijā, Tomskas apgabalā aizvadītiem piecpadsmit sava mūža gadiem

Dažas epizodes no pārdzīvotā Sibīrijā.

“Nekad nenožēloju, ko dzīvē esmu darījusi, bet tikai to, ko neesmu darījusi”.

Pie mītnes logiem drūzmējās vietējie bērni, kuri aiz ziņkāres bija ieradušies redzēt, kādi tad izskatās tie uz šejieni atvesti cilvēki, par kaut kādiem nodarījumiem. “Jābūt piesardzīgiem un uzmanīgiem, jo mēs jau nezinām, kādi ir šie cilvēki, jo viņi runā svešā valodā.”

Bija jau ieradušies arī “vergu tirgotāji” – vietējie kolhoza priekšnieki un ciema organizāciju vadītāji. Sākās “vergu” tirgus, savādāk to Maija nosaukt nespēja. Vīrieši interesējās, kur būtu labāks kolhozs, jo centās savā un savas ģimenes labā. Tikai Maija nemeklēja neko. Te jau nebija nozīmes domāt,- domātāji un lēmēji bija citi. Arī Maijas ģimenīte tika nostādīta rindā, it kā apskatīties, kāds gan saimniekam būtu labums no šīs ģimenes? Šie saimnieki meklēja stiprākus darba spējīgākus cilvēkus – kam gan bija vajadzīga Maijas ģimene? Visai šai izrādei pielika punktu rajona centra komandantūras pārstāvis, kurš bija mūs atvesto kungs un noteicējs. No visiem šiem atvestiem pieciem vagoniem tika izlasītas ģimenes, kurās bija kāda amata pratēji, kuri bija vajadzīgi centra celtniecībai un citās nozarēs, kur bija vajadzīga prasme un spēks.

Būtu Maija ar Ēriku kopā, viņa prasme un kā mēdza agrāk teikt “zelta rokas”, dzīve būtu ņēmusi pavisam citu virzienu. Bija jābūt mierā ar to, kā bija. Visi vagonos atvestie tika sadalīti kolhoziem. Maijai bija laimējies, jo no 5 vagoniem, ko izkrāva rajona centrā, divi vagoni tika atstāti rajona centra kolhoziem, kurus šķīra maza Ķeguļģetas upīte. Pie “laimīgajiem”, kuri palika dzīvot uz vietas, bija arī vagons Nr. 5, kurā atradās Maijas ģimene. Pārējos 3 vagonus aizsūtīja dziļāk taigā. Kā jau rajona centrā, šeit bija visas iestādes, kurās strādājošie atalgojumu saņēma naudā, un mēs varējām savas līdzpaņemtās mantiņas realizēt tirgū par naudu ēdamā iegūšanai. Šeit bija divas 4-gadīgās skolas, kā arī 10-gadīgā skola un arī bērnu dārzs. Ja mēs būtu aizvesti ģerevņās, tad mūsu mantiņas būtu jāatdod par kartupeļu spaini un vājpiena “krinku krūzi”. Bijām centrā, līdzās koku trotuāriem, līdzās esošiem grāvjiem un vietējie iedzīvotāji, ejot ar smaidu noskatījās šos svešādās drēbēs tērptos “vergos”.

Sākas ceļš no kluba uz nozīmēto dzīves vietu, kuru jau bija sagatavojusi kolhozu vadība, jau iepriekš zinādama kādi tiem gaidāmi “ciemiņi”. Savākuši mantiņas un bērnus ratos, kas bija nozīmēti šajā dienā šī darbaspēka saņemšanai un nogādāšanai uz telpām. Citādi būtu vēl otra nakts jāpavada šai aukstajā klubā. Maija brida līdzi ratiem dubļu pilnajā ceļā, pieturēdama mantiņās, lai neizsvaidītos dubļos vēl pēdējā ceļā. Gar ceļa malām bija taisīti dēļu trotuāri, kas vietām jau bija galīgi izjukuši, un ejot bija jābūt uzmanīgam un jāskatās, kur kāju likt, lai nenotiek nelaime. Jābrauc bija diezgan tālu, no piestātnes pāris kilometri. Mūsu novietne atradās kolhoza kantorī – puse mājas piederēja citam saimniekam. Varējām redzēt, ka esam “gaidīti”. Telpa bija izbalsināta tīra, balti izberztām dēļu grīdām ar daudz logiem un augstu paceltiem pamatiem, un apakšā pagrīdi. Iespaids bija nomierinošs. Pārkāpjot šīs mājas slieksni, šeit tika novietotas 6 ģimenes. “Atbraukušie “bagātnieki” droši vien pirkšot savas mājas. Šeit jau tikai pagaidu miteklis”. Kolhozam bija tīri pavasarīgs nosaukums “1. Maijs”. Ceļojums bija beidzies – no 25. marta līdz 8. maijam. Pateicoties Dievam, mums ceļojums bija beidzies laimīgi, bet ne visiem citiem. Bez Dieva ziņas pat mats no galvas nenokrītot. Šeit nu pienāksies dzīvot, piemēroties šejienes dzīves apstākļiem, uzturēt sevi pie spēka un veselības, nepagurt, lai cik tas reizēm būtu grūti un neizturami – sagaidīt to dienu kad atkal varēs atgriezties savas zemes Daugavas krastā. Nekas nav mūžīgs, viss plūst un mainās.

Maija to glabāja sevī, ticēja jau daudzi, par to runāt nedrīkstēja. Vienīgā doma, kā dzīvos, kā sevi uzturēs, ar ko paēdinās savu ģimeni? Jo līdzi ņemtais paliks ar katru dienu mazāk. Kolhozs jau arī bija diezgan nabadzīgs, neko jau daudz nespēja saražot un tas pats mazumiņš bija jānodod valstij. Cilvēki jau nebija ieinteresēti strādāt, jo paliek pāri tikai atsijās – pelavas. Bijām nodoti saimniecības apgādībā, dodot darbu un maizi. Ceļā esot, gādāja valsts, badā neviens tieši nenomira. Daudziem nebija nekas līdzi no pārtikas. Ko gan no šiem saimniekiem varēja gaidīt, jo pašiem klētis un pagrabi bija tukši. Ceturtā daļa no maizes klaipiņa apmēram 500 gr. pienācās tikai strādājošiem, bet pārējiem tā nebija paredzēta.

Paunas bija samestas kaktā. Telpā bija atstāts galds un arī sols, lai būtu ienākot kur apsēsties. Viens istabas stūris bija aiztaisīts ar dēļu sienu, laikam priekšnieka “kabinets”. Tur ievietoja Rozenberga 4 cilvēku ģimeni no Medņiem. Maijas vieta atradās istabas stūrī sienmalā no durvīm līdz logam. Bija jāprasa kādi dēļi un bluķīši, lai iztaisītu sev “lāviņas” kur gulēt. Brigadieris atļāva iet uz netālo lopu fermu, kur mētājās visādi dēļu gali. Maija ar Rozenbergu, līdzi ņemot cirvi un zāģi, devās uz norādīto vietu, lai sagatavotu materiālus savām jaunajām mēbelēm, uz kurām atpūtināt savu nogurušo ķermeni un dvēseli. Maija pati sev “uzmeistaroja” divas lāviņas istabas sienmalē, iebāza maisos sienu, no kuriem uz sniega kupenas bija izkratījusi dzimtenes salmus. Saklāja ar līdzpaņemto gultas veļu un spilveniem guļvietu. Novilka šņori, piestiprināja segas, lai izģērbjoties nebūtu cilvēku acīs. Tika kurināta pirts, ko atļāva mājā dzīvojošā, arī 30. gados izsūtītā Irēna. Irēnai mājā palicis maziņš dēls, bēgusi, atgriezta atpakaļ. Bija šeit nodibināta jauna ģimene – jau divas meitas skolnieces. Viņa saprata notiekošo, kad mēs ieradāmies, tā ienesa lielu bļodu miltainu kartupeļu, uzlikusi tos uz galda, pārkrustījusies, teikdama: “pierodiet, tā būs Jūsu maize.” Liels laiks aizgāja cīnoties, līdz atbrīvojamies no še netīrībā mītošiem iemītniekiem mūsu veļā.

Kā jau Maija bija paredzējusi, saslima Jančuks ar masalām. Tā kā atradāmies netālu no rajona centra, tepat netālu bija poliklīnika un arī slimnīca. Jančuku ievietoja slimnīcā, ārstu uzraudzībā un labā uzturā, kuru tur bērniem tomēr nežēloja, jo galvenais ārsts bija vācietis – laikam Verners, labi neatceros. Arī Pētersone Dzidra bija slimnīcā ar saviem dvīņiem, kuri jau saslima uz kuģa – puisītis tomēr neizturēja – nomira, bet Dzidra ar meitenīti vēl bija slimnīcā. Viņa parūpējās arī par maniem bērniem. Drīz arī Edžiņu nācās ievietot slimnīcā, bet viņš taču neprata nevienu vārdu krieviski. Bez šīs slimības “masalām” jau neviens bērns toreiz neizpalika, tikai normālos apstākļos neapaukstējoties un vēl ārsta uzraudzībā, nekas ļauns nenotiktu, ja nerastos citi sarežģījumi. Slimnīcas gādība un pietiekošāka ēdināšana, jo ārsts bija licis bērniem dot ēst, gandrīz vai cik gribas, abi “puiši” iznāca no slimnīcas, nežēlojoties uz ceļa grūtībām, labi atspirguši.

Visapkārt purvi, ūdeņi ar drausmīgiem odu un knišļu bariem, šeit mums draudēja malārija. Medmāsas nesa “hinīna” tabletes, kuras viņas klātbūtnē bija jālieto. Lietoju kārtīgi, tāpat kā manējie un ar malāriju netikām slimojuši. 4000 km attālumā no Latvijas, jaunu iespaidu bija ļoti daudz. Visapkārt purvi, ūdeņi un satiksme notika tikai pa ūdeņiem un gaisu. Bija jāsamierinās ar notiekošo. Šeit neauga ne liepas, ne ozoli. Šeit nebija akmeņu. Čulimas upe, savos smilšmāla krastos, bieži mainījās līkumodama savu gultni. Čulima, kā nerātna meitene drāzās uz savu māmuļu Obu. Tās atstātos līkumos, sauktām par “kurjām”, mājoja zivju bagātības, ko vietējie izmantoja kopā ar pīļu un citu putnu bagātībām. Pavasarī ar baržām tika piegādāta pārtika visam gadam. Daudzreiz tās pietrūka un arī pēc maizes veidojās neizstāvamas rindas. Smagi piekrautajā baržā piegādāja cukuru, miltus, desas, mucā ielietos taukus, saldumus, konservus t.i. visu, kas šeit ziemeļos nepieciešams. Tikai, lai ko dabūtu vajadzīga nauda, kuras mums nebija. Ziemā bijām pilnībā izolēti no ārpasaules. Sliktos laika apstākļos, ja lidmašīnai nebija iespējams nosēsties, pastu nometa no lidmašīnas. Tā bija sākuma gados. Vēlākos gados viss uzlabojās. Bija uzbūvēts jauns liels lidlauks, un lidmašīnas uzturēja satiksmi ar Tomsku.

Mēs bijām izolēti no ārpasaules, no kurienes izkļūšana nav tik vienkārša. Drīz pēc ierašanās Maija saņēma vēstuli no Ērika, kurš atradās darba nometnē Čeļabinskas tuvumā, kur tika celts kāds liels rūpniecības uzņēmums. Viņš slimojot ar paaugstinātu asinsspiedienu, kuru ārsts normalizēja un turēja pie dzīvības, neskatoties uz sliktajiem dzīves apstākļiem, kādos tam nācās dzīvot darba nometnē “lēģerī”. Ēriks rakstīja samērā bieži, un mūsu cerības, ka reiz tomēr pienāks diena, ka reiz atkal būsim kopā, lika mums izturēt.

Mūsu kopmītnē – istabā bija daudz jauniešu, bieži skanēja dziesmas un dažādas asprātības, bet galvenais par dzimteni, kas likās kā patoss – “Reiz bija”.

Arī Maija mīlēja dziedāt, vismaz uz brīdi, lai atslēgtos, aizmirstos, no dzīves ikdienas. Tieši dziesma mūs uzturēja, vienoja, lai nekristu izmisumā un vienaldzībā pret visu. Tajos brīžos iztika bez asarām.

Par dzimteni dziesma man sērīgi skan.
Par dzimteni, kurā nav dzīvot man lemts.
Es svešumā klīstu ar ilgošanos
vai dzimtenes sauli reiz ieraudzīt būs.

Mums ierādīja zemīti, kur iestādīt kartupeļus un citus dārzeņus. Par valsts cenu varēja iegādāties kartupeļus no centra pagrabiem sēklai un ēšanai. Zemīte bija jāapstrādā ar lāpstām, ko arī mēs darījām. Zeme bija ļoti auglīga. Pēc neilgas atpūtas mūs sāka nodarbināt un sūtīja uz centru tīrīt gar ceļa malām grāvjus. Pavasari šeit bija īsi, tāpēc ātri bija jāsastāda un ātri jānovāc. Vajadzēja arī ar bulli vest mēslus no fermas uz tīrumu. Šādi buļļi saimniecībā bija pieci. Bullis, ar kuru mums nācās strādāt, bija zilganpelēks ar vienu ragu. Spītīgs un iedomīgs. Kad gribēja atpūsties, apgūlās un mierīgi sāka atgremot. Vari mierīgi stāvēt līdzās un ja gribi, dari to pašu. Vai tas bija kāds darbs? Rati gari – bez apmalēm – ko tur varēja iekraut. Tas bija smieklīgi, neparasti. Lai nebūtu garlaicīgi šo neracionālo darbu darīt, dziedājām, kas tik ienāca prātā. Varbūt šis flegmātiskais dzīvnieks kaut ko saprata no mūsu dziesmām, varbūt, jo viņš mūs redzēja pirmo reizi un juta kādu atšķirību no šejienes cilvēkiem, jo katrai tautai ir savas atšķirības. Jau gadu desmiti bija aizgājuši, kā šeit līdzās dzīvoja izsūtītā moldāviete, kura pašreiz bija kolhoza valdē. Šogad viņai dota atļauja aizbraukt uz dzimteni uz dēla kāzām, tikai viņai bija jāapsola 18 cūkas “izvilkt” līdz pavasarim. Tās bija palikušas bez barības. Jāizvelk bija līdz zālei, lai nenosprāgtu badā.

Vēlēšanās aizbraukt uz dēla kāzām bijusi tik liela, ka to viņa apsolījusi. Pielika visus spēkus un izdarīja to. Viņu sauca Irēna, ap 40 gadu veca un viņa bija iejutušies pieticīgajā šejienes dzīvē – gotiņa, kartupeļu lauciņš, kas labi kopts, deva labu ražu. Tās nelaimīgās cūkas viņa bija saglabājusi, laizdama pa vienai “ganībās”. Ģerevņā cūkas pastaigājās pa izlietām atkritumu vietām, atrazdamās sev iztikšanu, atgriezās apaļākas. Kolhozu klētis pilnīgi tukšas, kartupeļu novietnes – tukšas. Tā savu pienākumu izpildījusi, pēc gandrīz 20 gadiem varēja apciemot savu dēlu. Viņai šeit bija jāatgriežas, jo šeit palika viņas pašreizējā ģimene – divas meitas. Skumji, bet tā bija. Atceros Irēnu, kas atbraukšanas dienā pasniedza kūpošu apaļu kartupeļu bļodu.

Bija jāiet ravēt tīrumus 10-12 km attālumā. Netikām jau turēti mierā, vienmēr kaut ko izdomāja, kaut darbs bija mazražīgs, no kura saimniecībai bija maz labuma. Kaut kā jau to 400 – 500 gr maizes bija jānopelna, kura gan bija tik raiba, it kā tām būtu klāt. magoņsēklas, bet tās bija nezāles, kas ievāktas kopā ar labību. Ar šiem gramiem Maija nevarēja pabarot savu ģimenīti. Svētdienas rītos ciemata centrā bija mazs tirdziņš, uz kurieni Maija sāka nest un izpārdot savu līdzpaņemto mantību. Ar katru svētdienas rītu to palika arvien mazāk un ieņemto naudiņu, lai cik taupīgi ar to rīkojās, tā aizgāja par maizīti. Veikali šeit bija – bet labu drēbju tur nebija. Maija saiņos daudz kas bija saglabājies no Latvijas skaistākajām lietām – zīda audumu gabali, izšuvumi, kas bija darināti tajos gados, kad Maija gatavojās kopdzīvei ar Ēriku – izšūti tepiķīši, mīkstas pūkainas flaneļa segas, izšūtas ar Havajas puķēm. Reiz, nosēdusies zemē, līdzās savām mantiņām, pienākusī ārste aizrādījusi, skatīdamās Maijas bagātības, šeit nav Jūsu klimats, šeit zeme nekad nav atlaidusies, apakšā sasalums un var saaukstēties.

Daudzreiz šķita – viss vienalga – tikai bērnu dēļ jādzīvo, tikai nepagurt, jābūt stiprai – pārāk stiprai. Katru svētdienas rītu vietējā tirgū turpinājās pārdošana, visu. kas vien bija. Priekšnieks to atļāva darīt. Maizei, eļļai, cukuram, kādai siļķei. Ērika māte to mīlēja, jo tā piesienot dūšu. Pie eļļas mēs nebijām raduši, bet šeit viņa bija ļoti garšīga ar aukstu kartupeli un kāpostiem, kad tos izaudzēju. Tikai maizes klaips bija ļoti sāļš. Galvenais, kā jau moldāviete teica, kartupelis un pa nokrejotās “krinkas” māla podiņu litra tilpumā, tad var iztikt. Varēja arī nopirkt rūgušpienu, ko piedzert pie kartupeļiem, ja tik būtu nauda.

Šejienes govju turētājiem, nekas no “krinkas” nepalika, jo no šīs gotiņas, tāpat kā visur, valstij bija jānodod 14 kg kausēta sviesta. Kas strādāja algotu darbu, tas nopirka veikalā un nodeva nodevā – tas bija tāds riņķa dancis. Tos kilogramus šīm Sibīrijas gotiņām nācās grūti saražot, un vēl viņām pašām nācās sevi uzturēt. Lielie odu, dunduru un knišļu bari nedeva tām paēst un mājās – kā mēs to darījām, nebija ar ko pabarot. Līdz istabas slieksnim bija sastādīti kāposti, gurķi un kartupeļi. Šeit mocījās ne tikai cilvēki, bet arī lopiņi. Govju turētāji cēlās pirms saullēkta, izslauca kaut kur pievārtē, kur mazāk kukaiņi mocīja, un izdzina tos no ģerevņas uz ganībām. Karstā laikā tās jau pulksten deviņos bija atpakaļ un meklēja patvērumu pie mājām, slēpās aizvēnī, jo šeit apdzīvotā vietā tik daudz odu nebija. Cūkas arī brīvi klejoja pa ielām, meklēja sev iztiku un bieži vien, kam nebija kārtīga, izturīga sētiņa, ielauzās kāda dārzā. Tā nu šeit viss bija otrādi, kā mēs bijām raduši dzīvot. It kā koks būtu audzis ar saknēm gaisā.

Lauku un lopu brigadieri meklēja sev piemērotus, dūšīgus strādniekus, bet kur gan varēja atrast tos stipros cilvēkus, jo vairākums bija veci cilvēki, mazi bērni un nepilngadīgie. Vīriešus jau atlasīja un aizsūtīja citur. Arī Maija ar katru dienu palika apaļāka. No viņas jau arī nekāds dūšīgs strādnieks nesanāca. Maijai toreiz ļoti gribējās strādāt pie gotiņām, kuras šeit bija visādās krāsās. Neviena šeit nelīdzinājās “Latvijas brūnajai”. Šeit bija gaiši brūnas, melnas, sarkanraibas un pat pilnīgi baltas. Tesmeņi maziņi, lieliem ragiem un lielām galvām. Cilvēki tās kopa, slauca un tas pats mazumiņš tika viss nodots valstij. Tās netika mājās piebarotas un pavasaros tika aizdzītas no centra uz novietnēm, kur bija kādas vecas mājas un slaucējas varēja dzīvot uz vietas kopā ar brigadieri. Brigadieris gan vakaros varēja ar iedoto zirgu aizjāt, kur tam bija nepieciešams. Par govju slaukšanu nebija ko domāt, viņa nedrīkstēja atstāt savu ģimeni vienu. Stādījusi ar lāpstu, ierakdama kartupeļus, kādu vadziņu burkānu, sīpolu un gāja tepat lauku brigādes norīkotos darbos. Kartupeļus arī šeit kolhoza laukos stādīja ar lāpstām. Tas bija tik neparasti. Smiedamies un ar dziesmām visu to darījām. Cik neražīgs bija šis darbs, ko mūsu zemītē veica ar zirgu, izdzenot vagas un iemetot tajās kartupeļus, lai pēc tam ar zirgu tās aizartu, šeit veica ar lāpstu.

Iestājoties siltam, karstam laikam sākās pirmās Sibīrijas taigas mocības – milzīgie odu bari. Viņi Maijai likās daudz lielāki, kā pie mums” Latvijā. Tie nežēlīgi bruka virsū cilvēkiem un visai dzīvai radībai, lai dzīvotu no asinīm. Maijai nebija miera ne dienu ne nakti. Ne logus, ne durvis nedrīkstēja turēt atvērtus ne brīdi. Nevarēja staigāt izģērbies vasaras drēbēs – ne kailām kājām, ne rokām. Seja, kājas un rokas vienmēr bija sakostas. Arī ģerevņas lopiņi mocījās un atskrējuši no ganībām, visu dienu berzējās gar māju pakšiem un vārtiem.

Visas ielas, trotuāri, kuri bija no dēļiem un vietām salūzuši, arī māju sētas, kuras nebija iežogotas un bez vārtiem, bija pušķotas ar govju plāceņiem. Maija pie tā nebija radusi un centās brīvā brīdī no savas kopmītnes, ielas pusē aptīrīt. Vietēji, garām ejot, smējās, lai veltīgi sevi nepārpūlējot, rītā būšot tāpat. Tā nācās pie visa pamazām pierast un iedzīvoties, piemēroties. Lai cik neparasti šajos apstākļos, kā saka, viena bezdelīga pavasari neatnesīs.

Beidzoties sējas laikam, tika rīkota apsējības balle. Tika gatavots alus un arī kaut kas cepts no rupjiem kviešu miltiem (balto miltu jau šeit nebija). Tika ari kaut kas no gaļas gatavots. Arī mūsu kopmītne tika uz šo balli uzaicināta, tikai lai paņemot līdzi ar ko ēdamo paņemt. Kā jau svētkos parasts, uzpucējušies, ar dakšiņām rokās, devāmies uz tagad tukšajām klētīm, kur galdi bija jau salikti ar ēdamo un dzeramo. Izdzērām pa krūzītei alus. Mūsu priekšā uz galda bija uzlikts kas vairāk un labāks. Kā jau mēs bijām pieraduši godības pasēdēt ilgāk, bet te jau tas nebija pieņemts. Līdz ko nogājām no galda, te momentā saskrēja bērni un visu notīrīja, un tur vairs nebija pie kā atgriezties. Ar savām dakšiņām varējām doties “mājās”. Ilgi tika pārrunāta šī “svētku” svinēšana.

Pienāca un aizgāja Līgo vakars un Jāņu diena. Mūsu skaistākie svētki Dzimtenē. Skumji skanēja mūsu līgo dziesmas bez dzeltenā siera rituļa un putojošā alus kausa. Bija pārāk skumji pārdzīvot šos pirmos Jāņus šeit.. Ģimenes bija izpostītas, izmētātas pa visu “mūsu” lielo plašo “vareno dzimteni”. Kāda gan varēja būt svētku sajūta ar pustukšiem vēderiem, šajos apstākļos, kuriem nebija paredzams nobeigums.

Brīvo laiku Maija izkārtoja vēstuļu rakstīšanai. Tas bija liels mierinājums, izlikt visu uz papīra, lai atvieglotu sevi un remdētu sāpes Šajās dzīves skumjajās dienās. Uz daudzām vēstulēm Maija atbildes nesagaidīja. Daudzi no draugiem un radiem bija iestājušies kompartijas rindās – tie tak nedrīkstēja sarakstīties. Citi baidījās, ka arī viņiem šī “slimība” nepielīp un netiek sūtīti ciemos pie Maijas. Tikai bez pārmaiņām nāca vēstules no brāļiem un Ērika. Siltas sirsnīgas – uzmundrinošas, skumdams līdzi mūsu nebaltām dienām, kurām arī viņi neko nevarēja līdzēt. Pietrūka arī viņiem. Kamēr bijām dzimtenē, bija visu mūsu atbalsts. Arī viņiem vajadzēja griezties pie seniem draugiem un paziņām, lai to iespēju robežās atbalstītu, tikai ne no kaimiņiem.

Tikai mana vecā, sirmā māmiņa vienmēr kaut kādu mazumiņu sarūpēja no tuvākiem radiem, un sūtīja savai nelaimē nokļuvušajai meitai un mazbērniem. Tā arī Ērika mātes māsa Ede centās visādi atbalstīt. Tikai Edžiņa krusttēvs turējās zināmā attālumā, jo neviens jau neticēja, ka mēs kādreiz atgriezīsimies – mani nodevēji vismazāk, bet tas tomēr reiz notika, bet līdz tam laikam Maijai nācās ilgi gaidīt un pārdzīvot.

Īsi pirms Jāņiem, kad siena pļauja vēl nebija iesākta, lai neturētu mūs bez darba, aizsūtīja uz mežu zarus savākt čupās. To nevar iedomāties, kas šeit notika ar šiem drausmīgajiem odu mākoņiem – šausmas – tie līda acīs, degunā un mutē, mēs bijām kā apstulbuši. Klausījām visas pavēles, strādādami ar pustukšu vēderu. Piedevām vēl ar savām asinīm barojām odus un knišļus. Tas nu Maijai bija par daudz, viņa to uzskatīja par neprātu sevi tā mocīt un vēl tādā stāvoklī kā atradās. Viņa apsēdās zemē apslēpa galvu ar savu melno mēteli. Stenēdama – es nevaru vairāk šeit strādāt, dariet ar mani ko gribat, man viss vienalga. Varbūt redzēdami Maijas pašreizējo stāvokli, viņai neviens neko neteica un nesodīja.

Maija mācījās dzīvot un arī strādāt, kā šeit pieņemts, un kā darīja vietējie ļaudis. Viņai vislabāk patika iet darbā kopā ar vietējām sievietēm – viņa darīja tāpat kā viņas un nenācās sevi pārpūlēt. Mūsu sievas to neprata – viņas nebija pieradušas tā strādāt, lai nedarītu sev pāri. Viņas vēl nebija aizmirsušas latviešu darba tikumus- darīt kārtīgi, pēc labākās sirdsapziņas.

Maiju norīkoja ar vietējām sievām labību “ravēt”. Iedeva izkaptis un kopā ar trim sievām gājām 12 km uz tīrumu pļaut usnēm galotnes, kuras jau lepni pacēlušas galvas rotāja iesēto labību. Nonākušas pie lauka, atpūtāmies no garā ceļa. Strādājot, arī vairākas reizes atpūtāmies. Starplaikos kurinājām mazu ugunskuru, lai dūmi aizsargātu no odiem. Pulksteņu jau mums nebija, laiks tika vērtēts pēc saules. Gaidīts, vērots, “kad varēs tos 12 km soļot uz “mājām”.

Tā darbs turpinājās līdz iesākās siena laiks, siena bagātajos Čulimas krastos. Katram strādājošam bija jānopļauj 0,5 ha pļavas liels gabals. Normas izpildītājam 0,5 kg maizes. Šeit atkal latvieši centās sevi izcelt, normu izpildot. Ar to tika kaitēts citiem, kas normu nevarēja izpildīt vai vienkārši necentās to izpildīt. Brigadieris kopā ar pogaino no komandantūras taisīja sapulces, rāja un kaunināja tos, kas nespēja normu izpildīt. Solīja samazināt “lielo” maizes devu. Bija tāds drusku vientiesīgs Rībenu Roberts, tas tiešām nav varējis normu izpildīt, kaut arī pielicis visus spēkus, un viņam maizes deva tikusi samazināta. Trīs reizes mēnesī mums pieaugušajiem vajadzēja iet uz centru komandantūrā atzīmēties, ka esam uz vietas, nekur neesam aizbēguši. Komandants bija laipns, viņš nebija krievu tautības – liekas no dienvidu republikām. Gan jau arī viņš, kādu sīku grēciņu dēļ bija atsūtīts ziemeļos, tā domāja Maija.

Purvi, ūdeņi, lieli odu mākoņi, plāns rieciens maizes 500 gr. dienā. Kad tas viss beigsies? Maijai nepienācās iet šīs pirmās vasaras noslēguma vergu gaitās ar savu nepietiekamo uzturu, jo uz ārsta izdotās zīmes pamata Maijai bija paredzēts tikai viegls darbs. Bet vai kolhozā tādi atradās. Varbūt, tikai ne mums, izsūtītiem. Nozīmēja griezt bērzu slotas lopiem ziemas barībai. Slotas, kuras mēs dzimtenē griezām kā pirtsslotas. Turpat netālu no kopmītnes bija bagātīgas bērzu birzītes, kurās varēja viegli uzlikto normu izpildīt. Šajos apstākļos un Maijas pašreizējā stāvoklī, tas nāca tikai par labu. Maijas ēdienkarte arvien vēl turējās miltu sauja un kartupelis. Cik šī Sibīrijas zeme ir bagāta un skaista, tikai nav, kas to izjustu, jo tā nav nevienam vajadzīga, skarbās dabas dēļ – šeit vieta tikai noziedzniekiem.

Čulimas krastā auga lielas upeņu plantācijas bez kādas kopšanas. Tās kopa Čulimas ūdeņi, kas pavasaros izskrēja no saviem krastiem un pārklāja lielas nepārredzamas platības. Ogas bija salīdzinoši lielas un garšīgas. Ceri bija lieli. Ogotājas vienas negāja, jo daudzreiz otrā pusē krūmam ogoja lācis. Augusta sākumā tās jau ienācās. Maijai tik ļoti garšoja šīs ogas, ka viņa varēja saujām tās ēst. Tikai vēlāk tā saprata, cik ļoti viņas stāvoklī tās viņai bija vajadzīgas.

Augusta mēneša beigas Maijai atnesa meitenīti, par kuru pat slimnīcā vecmāte priecājās. Cik labi, ka meitene, ko tik ļoti bija gaidījusi sava otrā dēla vietā. Maija nedomāja par to, kādās grūtībās to nāksies audzināt. Strādājot šeit, jau neko nevarēja nopelnīt. Siena pļavā pusdienās deva bļodiņu viras vai bļodiņu biezputras ar karoti kausēta sviesta. Un tas no aizdara bija viss. Šīs pusdienas ēdot, paliki parādā 40 kapeikas.

Neskatoties uz visām grūtībām, meitene bija vesela, auga dūšīgi, it kā liktenim spītējot, gulēja klusi mierīgi, netraucēja to kopmītnes troksnis, kur dziedāja, klaigāja un smējās. Arī vietējie jaunieši bieži ienāca. Viņi pat nezināja, ka aiz aizklātām segām guļ mazulītis. Maija īsinot jauniešiem laiku, lika kārtis un kā par brīnumu viņas pareģojumi piepildījās. Maija pati tam neticēja, bet varbūt tā tiešām bija? Uzzinādamas par manām spējām, ieradās vietējās sievietes, daudzreiz tās atraidīju teikdama, ka šodien es neko nespēju pateikt. Šeit cilvēki bija māņticīgi, varbūt tiešām manis pareģojumi piepildījās?

Arvien tuvāk nāca rudens. Vajadzēja iet strādāt arī uz klēti un tīrīt graudus. Līdzās klētij bija istabiņa ar vētījamo mašīnu, tādu kā to atcerējās Maija savā bērnībā tēva rentes mājā. Šajā klēts daļā tika attīrīti graudi nodošanai valstij, atlikušos sēklai, bet uzturam trešo šķiru. Tāpēc jau arī klētīs izsniegto graudu maize bija “raiba”, it kā ar magoņu sēklām. Klētnieks bija jauns cilvēks, slimoja ar tuberkulozi, un bija ievēlēts par komjauniešu sekretāru un draudzējās ar mūsu meiteni Dzidru. Viņš bieži ciemojās mūsu kopmītnē. Teicis mūsu meitenei Dzidrai, cik viņam esot grūti pateikt, ka viņai jāiet uz darbu naktī paris stundu pastrādāt. Viņš neteica, ka jāiet uz darbu, bet – “bet ja vari aizej pāris stundas pastrādāt”. Nezinu, kāpēc viņš tik labi pret Maiju izturējās. Nezinu. Tuberkulozes ārstēšanai vietējie ieteikuši viņam uzturā apēst kucīti ar visiem tai dzimušiem kucēniem. Nezinu, vai viņš to darīja, bet tomēr slimība to tomēr pieveica.

Tā kā šeit visas mājas tika celtas bez pamatiem, tikai uz koka bluķiem, tad, jo vecāka celtne kļuva, jo tā kā veca sēne noliecās uz vienu sānu. Tā arī šī kaltes “būda” atradās pēdējā stadijā. Visi pakši bija cauri, baļķi sapuvuši, pa kuriem reizēm straumēm iztecēja mūsu vētītie graudi. Kopā strādāju ar vecākām sievietēm, no kurām mācījos visus viņu “folkloras” izteicienus, kuru šeit nebija mazums. Ieraugot šo postu, kā aiztek pa pakšu caurumiem mūsu darbs, iekliedzās viena no visas sirds -“bļeģ ģerevņa”, tad izbrīnījusies, skatījās uz Maiju, kura to dzirdot, pirmo reizi Sibīrijā tik ļoti smējās.

Tuvojās barga un mums nesagatavota gara Sibīrijas ziema. Lai būtu kur mūsu atbraucēju daļu novietot, kantoris uz laiku bija pārvietojies uz klētiņu. Vajadzēja kantora telpas atbrīvot, un mūsu kopmītni bija jālikvidē. Redzēdami, ka šie bagātnieki netaisās iegādāties savas mājas, viņiem bija jādomā ko darīt. Nebija jau atvestie tik naudīgi, lai par caurumiem pairušo, atdotu savu pēdējo kapeiku, ja tāda arī būtu. Maijai tādas nebija.

Mūsu kopmītnē ievietotā skaidu krāsniņa nespēja šo telpu apsildīt. Malka arī netika gādāta. Kamēr nebija sniega, te varēja salasīt, bet ko vēlāk? Par to neviens mūsu kopmītnē nedomāja. Rītos ejot uz darbu, klētniece izsniedza dienas devu. Rozenbergs tikmēr negāja uz darbu, kamēr neizsniedza ko paēst, teikdams, trakāk esot kā kungu laikos, jo tad esot paēdināti. Par to viņu ar komandantūras atbalstu aizsūtīja apmēram 40 km tālāk no centra strādāt mežniecībā, kur atalgojumu saņēma naudā. Tā mūsu saimniecība tika vaļā no šī spītīgā “večuka”, 50 gadīgā Nikolaja. Mūsu kopmītni likvidēja. Daļu pārcēla uz otru kopmītni, bet pārējos ielika krievu ģimenēs, kurām gan jau pašām telpas bija mazas. Strauji uznāca aukstums, kā jau šeit tas mēdzot būt. Maija dabūja jaunā miteklī gulēt uz “krievu” krāsns, bet šeit atkal piemeklēja smirdīgās šejienes nelaime – blaktis pilnīgi mūs ēda. Žēl bija mazulītes. Lielāko nakts daļu pavadīju, snaužot bez kārtīga miega.

Pienāca 1.septembris, Jančukam sākās skolas laiks. Nezinādams krievu valodu, sāka iet netālajā 4-gadīgajā skolā. Kā jau rajona centrā šeit bija bērnu dārzs un divas bērnu silītes līdz 3 gadu vecumam. Edžiņš tika iekārtots bērnu dārzā bez krievu valodas zināšanām, bet ko gan Maija citu varēja labāku izdomāt. Tur būs siltumā un galvenais paēdis ziemā uz visu nedēļu. Mazulīti no 3 mēnešu vecuma iekārtoju turpat netālajā “silītē”, kā to šeit sauca. Iekārtoja, lai būtu aprūpēta, siltumā un paēdināta, par ko Maija pārliecinājās, jo silītes personāls juta līdz Maijai. Vai mazā vainīga, ka viņai jāaug šādos apstākļos ziemeļu salā un odos. Kāpēc bērniem bija jācieš par kādiem tur nezināmiem vecāku grēkiem? Kā to var aizmirst. Maijas labākie, skaistākie dzīves gadi aizgāja cīņā par eksistenci, lai izdzīvotu, neaizietu bojā, lai tiem cilvēkiem, kas to bija izdarījuši par gandarījumu, neaizietu bojā. Tad tie savu būtu panākuši ar uzvijām, iznīcinādami sev nevēlamos elementus. Nesaprotami tikai, ar ko mēs bijām nevēlami, vai ar pārticīgāku dzīvi Latvijā.

Sākoties ziemai, Maiju norīkoja strādāt cūku fermā. Cik šī ferma bija liela? Kādi 20 pavasara sivēni, kuri bija ap 30 kg svarā un 15 sivēnu mātes ar visu cūku tēvu. Tie visi bija jāsaglabā līdz pavasara zālei. Bija jāsaglabā ar to nabadzīgo barības devu, kas bija atvālēts. Galvenais, lai nesamazinātos galvu skaits. Maijas priekšniece bija tā pati moldāviete, par kuru jau esmu stāstījusi agrāk. Biju viņai kā palīdze, lai klausītu viņas pavēles. Viss, ko darīju, bija viņai pa prātam. Otrreiz teikt nevajadzēja. Visu teikto, Maija izpildīja pēc labākās sirdsapziņas. Šie lopiņi jau nebija vainīgi – viņi arī nekad nejutās kārtīgi paēduši. Kartupeļus jau ar lāpstu stādot nepieaudzēsi, lai pabarotu cūku baru, kaut pašreiz tas bija smieklīgi mazs. Kartupeli jau ir kultūraugs, kurš jākopj. Ūdens tuvumā nebija, to veda no 0,5 km tālās upītes.. Malku atveda garo un pašai bija jāsazāģē un jāsaskalda. Tikai labums, ka darbs bija zem jumta.

Šeit kūtī nevajadzēja tik silta apģērba, ne apava. Galvenais apavs ziemā te bija velteņi, kurus te sauca par “tūbas”. Vietējais vecis Maijai prasīja par vecām salāpītām tūbām laulājamo gredzenu, kuru Ēriks man atdeva, lai cietumā to neatņemtu. Nodomāju, labāk kailām kājām staigāšu, bet par šo “grezno” apavu es riņķi neatdošu. Kamēr šis laulības riņķis saglabāsies, būs cerība, ka reiz mēs tiksimies. Tikai izturēt, nepagurt. Maija bija stipra, veselīga un drosmes pilna cīnīties ar visu neparedzamo, kas vēl gaidāms nākotnē. Maija apzinājās, ka nevienam te pāri nav darījusi. Viņa ticēja, ka reiz nāks taisnība un viņas mūža sargeņģelis to visur pavadīs un sargās. Maija no tā dzīvokļa, kur lielākais brīvais laiks ar mazo bija jāpavada uz krāsns, pārvietojās pie citas vietējās, kuras meitene bija Jančuka gados. Šejienes vīriešu lielākā daļa bija gājuši bojā kara laikos, varbūt ari Kurzemes katlā. Tikai nedaudzi bija atgriezušies, ar bojātu veselību, ložu cauršauti. Arī mūsu saimniecei vīrs nepārnāca un varēja just viņas nepatiku pret šiem “atvestajiem” no ienaidnieka zemes, kuri jau par neko šeit nav nokļuvuši. Pat meitene daudzreiz ienākot mūsu istabiņā vilka no saviem sapītiem matiem utis un meta zemē uz grīdas, lai tās tiktu arī maniem bērniem. Pretīgi, ka tas viss bija jāredz, jāpārdzīvo un jāpacieš.

Grūti jau gāja arī ar to malkas sagādi. Fiziski jau tas Maijai grūtības nesagādātu, bet labi ja malku varēja dabūt 40 grādu salā. Nozāģēt zaļu ciedras priedi no celma nebija viegli. Tā zaļa dega vislabāk. Kopā ar otru īmieci, ko tā bija pieņēmusi, šo malkas piegādi veicām. Kaut strādāju “lielajā” cūku fermā, mūsu galvenā iztika bija kartupeļi, piekodām maizi, kura arī bija cepta uz pusi ar kartupeļiem.

Ziema tomēr reiz beidzās . Tā bija pirmā un viena no grūtākajām Maijas dzīvē. Nolēmusi, ka no šīs saimnieces jāšķiras Maija atrada pati sev dzīvokli netālu no cūku fermas. Līdzās govju fermai atbrīvojās piena mājiņa, kur centrēja fermas pienu. Tā vasarā, aizdzenot lopus uz ganībām, stāvēja brīva. Maija to priekšniecībai izprasīja, kaut vasaru tur padzīvot. Solīja vietu arī kopmītnē. To Maija negribēja, lai viņas bērni neredzētu, ka citi bērni ēd ko labāku, kā viņi paši. Liepiņu Mildai arī bija viens dēls Ārijs. Tam nekad netrūka veikala maizes un piena no Dimzas mātes govs. Dimžu ģimenē bija divi vecāki ar pieaugušu dēlu Albertu. Otrs dēls dzīvoja Rīgā. Tā bija iztikusi ģimene. Rīgas dēls ieteica ātrāk iekārtoties uz dzīvi, jo tik ātri nebūs lemts atgriezties. Viņi iegādājās gotiņu un ruksīti. Pat cukurmaiss tiem bija no dzimtenes. Šeit jau daudzreiz cukura vispār nebija veikalos. Tēvs strādāja par zirgkopi un kaut kabatā varēja atnest auzas Dimzas mātes cūkai.

Mazā būdiņā, kura ir iemūžināta fotokartiņā, bija diezgan tālu no ielas, pāris simt metru attālumā no cūku kūts, kurā Maija strādāja un turpat tukšā lopu kūts, kurā pa vasaru govis nenakšņoja. Te sāka dzīvot Maija ar ģimenīti.

Aiz cūku kūts bija kapsēta bez sētas. Tā bija piemētāta dēļu atlūzām, sprunguļiem un nekopta. Pa to brīvi staigāja govis un cūkas, kuras te klīda un ganījās brīvībā. Kapus raka, kā pagadījās, bez rindu kārtības un kapu kopiņas bija zārku garumā. Nekoptas, tās bija dziļi iekritušas. Pavasari vēl sniegam esot, cūkas tika dzītas uz rudenī kultām labības vietām. Visas bija saglabājušās un izmitinājušās. Arī sivēni bija ieradušies kuplā skaitā. Maija vienmēr ar vērīgu aci vēroja 25 puscūku lielo baru. Kurš palika vājāks, to izvilka aiz kājām no bara un dažas dienas labāk pabaroja ķēķī, lai varētu galvu skaitu nesamazināt līdz pavasarim. Arī kolhoza trīs vistas mitinājās virtuvē. Uz Lieldienām arī Maijai tika dažas olas. Saimnieki ar mani bija apmierināti un arī Maijai šejienes cūku uzturēšanas un barošanas skola bija rokās.

Maijas mazule, kā jau minēts, no 3 mēnešu vecuma auga bērnu “silītē”. Mazulītei tur klājās labi, bija vesela un auga dūšīga. Maija bija apmierināta, tikai rītos agri tai bija jāiet uz ganībām pie cūkām un vakaros, vēlu daudzreiz nācās atgriezties mājās. Vecā māte nesagaidījusi Maiju, gājusi mazajai meitiņai pakaļ un kaut kā turpat pie silītes uz nelīdzenas vietas bija abas ar mazmeitu pakritušas. Nekas slikts ne vienai, ne otrai nebija noticis. To bija redzējusi silītes vadītāja Lapiņa, kuras vīrs strādāja milicija. Tā neļāva vecaimātei vairs pēc bērna nākt. Lai bērnu vedot māte, jo nevarot taču māti norīkot visu dienu. Pulksten 8 no rīta, lai to atvedot un pulksten 6, lai nākot pēc bērna. Tāds esot likums, un Maijai neviens nevarot piespiest rīkoties savādāk. Neesot tāda likuma, kas mātes var piespiest strādāt ilgāk. Pienācās uz laiku šķirties no sava cūku bara. Grūti jau tur nebija, tikai lielie attālumi, kas bija dienā jānostaigā.

Kamēr vēl teliņi bija uz vietas, Maijai pienācās palīdzēt teļkopei. Arī šeit Maijai nācās daudzko vērot un redzēt, kā šeit viss tiek darīts. Pēc teliņu pārvietošanas uz vasaras mītnēm Maiju mētāja no viena darba pie otra. Noteikta darba tai vasarā nebija. Laikā beidza darbu, jo viņai bija pulkstenis no dzimtenes mājām, lai laikā izņemtu mazo no silītes. Šī vasara priekš Maijas bija laba. Daudz grūtuma tā atstāja aiz muguras, tāpat kā ziema. Ziemā visus darba spējīgos dzina uz 40 km tālo mežu darbos. Rudeņos, lielajā salā labības kulšanas darbos, Maija atcerējās vēl kopmītnē Skalbes ģimeni no Medņiem. Māte ar 2 pusaudzēm un 3 pusaudžu dēliem, kurus no rīta nevarēja piecelt, lai laikā tiktu uz kilometriem tālo darbu. Tēvs, ka jau mums gandrīz visiem, bija kaut kur lēģerī. Tiem gāja ļoti grūti, pat kartupelīti tie dalīja. Ko pārdot viņiem nebija. Daudzreiz Maijai likās, ka citiem iet vēl sliktāk kā viņai.

Reiz arī Maijai vasarā, kaut kur pie lopu ganībām, lika pļaut, atbildēju, ka neprotu. Iemācīšot, teica fermas brigadieris. Kaut ko jau nopļāvu, ko uzņēmu ar smaidu. Maija nedomāja rekordus taisīt, neviens jau arī par to nebāra un pienākošās grankas neatņēma. Arī ar sirpi Maija mācījās strādāt kopā ar vietējām sievietēm. Viņām jau tas darbs bija pierasts un veicās labi. Maijai atkal likās jocīgi, nemākulīgi rīkoties. Tā pat pirkstā trāpīja. Viņa atcerējās kā agrā jaunībā, kādreiz māte rudzu laukā, kurš bija saveldrējies, mocījās ar vienroci pļaut. Tā bija mazā īsā kātā iesita izkaptiņa un otrā rokā grābeklītis. Darbs toreiz šķirās raiti un šķita pat patīkams. Maijai pietika drosmes pateikt brigadierim – kamēr mēs ar sirpi pļausim, mēs maizīti pilnu vēderu neēdīsim. Visi vietējie pie nopelnītās miltu saujas lika klāt gan vārītus, gan sarīvētus kartupeļus.

Kā jau rajona centrā, atradās visas iestādes – slimnīcas, skolas, mazbērnu novietnes un citas iestādes. Veikalos jau kaut kādas preces bija, pat cukurs, eļļa, kausēts sviests, kas uz pavasara pusi gan aptrūka, bet līdz ko atvērās ūdens ceļš, to atkal no jauna centās piegādāt.

Bet visam tam, lai dabūtu, bija vajadzīga naudā. Maija toreiz, kā tagad hroniski dzērāji, pārdeva visu, ko vien kāds pirka no atlikuma, lai būtu nauda kaut pašam nepieciešamajam, kaut vai ziepju gabaliņam. Maija nespēja domāt, kas notiks, kad vairs nebūs ko pārdot, lai nopirktu pie kartupeļiem ko piekost maizi. Daudzi, mani tautieši, kam dzīves apstākļi bija labāki, teica, kā tev nav žēl pārdot tik skaistas mantas,- nē, nav atbildēju, bērnu man vairāk žēl, tagad man nekas nav vajadzīgs. Ja būs lemts izdzīvot šo laiku, atkal būs viss, kas vajadzīgs.

Pienāca otrais rudens, apvienojās trīs kolhozi. Govis vairs šinī fermā netika mitinātas, un tā Maija palika savā būdiņā uz ilgiem gadiem. Arī mūsu sietās lapu slotiņas, kuras bija sakārtas zem fermas jumta, nevienam vairs nebija vajadzīgas, tās vēlāk ugunsgrēkā sadega. Tikai, lai būdiņā uzturētu siltumu, bija visu dienu jākurina, nebija plītij siltuma ieres. Viss siltums nāca tikai no plīts virsas un pārējais aizgāja skurstenī. Cik daudz te vajadzēja malkas. Maija ar Jančuku mocījās. Zāģējam kolhoza sētām sausās kārtis iekuram. Arī no fermas reizēm atveda pa pagalei lielus resnus bluķus, kurus ar neasu zāģi vajadzēja zāģēt. Būdiņā aukstums, vēders pustukšs – nolīst uz grīdas ūdens pile – sasalst, pārvēršas ledū. Mazo pat būdiņā mazgāt nevarēja, to mazgāju “silītē”, jo, saprazdama Maijas dzīvi, vadītāja to atļāva. Aukstums tuvu – 50 grādiem, bet kad uznāca putenis elpas trūka, velkot ragaviņās ietītu mazuli uz silīti. Vakarā guļot, Maija, pacēlusi roku lokveidā pār mazās sejiņu, noturēja segu, lai neapsaldētu mazās sejiņu. Uz kājām uzsedzu Ērika rudens mēteli, kurš ūdeni vedot, Maijai bija apsalis, bet tas līdz rītam neatlaidās. To var tikai mātes mīlestība. Par to, ko viņa šajos pirmajos gados pārdzīvoja, tagad var tikai sevi apbrīnot. Nekad neienāca prātā doma no bērna atteikties. Kas gan tā par sievieti, kas spēj no sava bērna atteikties, kā vista tikko izdējusi olu. Vai tik tas nav no pārāk labas dzīves, ja var atteikties no bērna. Jo sievietei grūtāka dzīve, jo vairāk tā spēj panest un visvairāk tai sava bērna žēl.

Cūku fermā vēlāk strādājam trīs latvietes un moldāvietes vietā Anne no Medņiem. Viņai bija veca māte un 14 gadus vecs dēls – Jānis. Maijas uzdevums bija vest ūdeni no netālās upītes. Bullis, ar kuru vedam ūdeni, jauns stiprs, smagumu vilcējs. Tikai tad, kad tas to grib. Ja nē – sagriežas šķērsām apgāž vezumu un dari ko gribi. Pie lopiņiem te vairumā strādāja latvietes, jo mūsu tauta jau lopus mīlēja, žēloja, centās tos apkopt, pabarot, kā to bija darījušas savā iepriekšējā dzīvē dzimtenes sētā. Reiz Maija, pie buļļa apgāztās mucas, solījās vairs nekad ūdeni nevest, bet brigadieris visu aizjūgu saveda kārtībā un piebrauca pie upītes un pat pielēja mucā ūdeni. Pēc tam pavadīja līdz ceļam, kas veda uz fermu. Noteica tikai, lai jau brauc, kā gan cūkas iztiks bez ūdens. Tā viņš visu darīja klusēdams, bez jebkāda pārmetuma.

Krievu valodas zināšanas ar vien bija trūcīgas. Kaut kā jau “ķēķa” valodā sarunāties varēja. Vakaros pie mazās lampiņas, bez cilindra, ko saucām par “kvēpinu”, lasīju Jančukam skolas grāmatas “Aleksandrs Matrosovs”, “Zoja Kosmodejamskaja”, “Четвёртая высота” (ceturtā augstiene). Nāca klāt jauni vārdi un varēja jau gluži labi visu saprast un ari labāk sarunāties. Arī bērniem sākumā bija ļoti grūti. Jančuks mācījās labi, kaut no sākuma skolotājai bija jāvada ar rokām. Edžiņš bērnu dārzā trīs mēnešu laikā jau labi runāja krieviski.

Vecā māte pūlējās no kartupeļiem bērniem ko garšīgāku pagatavot. Tradicionālais ēdiens bija “lepjoškas” – sarīvēti nospiesti kartupeļi, un ja bija, tad klāt miltu sauja un uz nomazgātas plīts virsas izceptas kā kotletes. Tauku, ko cept pannā nebija. Tās likās tik gardas, ja vēl rūgušpiens vai drusku eļļa ko uzsmērēt. Tikai vienmēr gribējās ēst.

Atnāca atkal pavasaris, atkal vajadzēja cūku saimi aprūpēt, kura nu, apvienojot trīs kolhozus, bija krietni lielāka, un izvietojās arī daļēji bijušajā govju kūtī. Cūkas nu vajadzēja dzīt uz rudens kuļamām vietām, cūkas pašas salmu čupās, kuras nu vairs nevienam nevajadzēja, jo govju nebija, atrastu sev pārtiku neizkultos vai izbirušos graudos. Maija ar otru latvieti Olgu devās līdzi šīm nemiera pilnam nīkstošam cūku baram. Zābaki jau bija novalkāti, bet jaunus iemantot nebija iespējams, tādēļ uzvilka kājās galošas, kuras te sauca par “šahtjokām”. Laikam tās valkāja šahtās ziemeļos. Satinām kājas ar lupatām, ieāvām atstātos caurumos aukliņas, lai piesietu šīs lupatas un neļautu kājām salt. Cūku bars bija ap 50 galvām. Lai dzītu tās uzbaroties, kaut visapkārt vēl bija sniegs un ceļi sākuši šķīst, mēs abas vilkāmies līdzi šim pelēkam cūku baram, kurš steidzās. Viņas it kā instinktīvi juta, ka dabūs paēst.

Ceļš bija tāls, ap 10 – 12 km. Tās drāzās uz priekšu, viena, otra paostīdama gaisu, veikli pārskrēja pāri grāvim, atrazdama kādu beigtu žurku vai “burunduku”, tādu svītrainu skaistu, līdzīgu vāverītei. Cūka ātri šo Sibīrijas dzīvnieku norija, it kā baidoties, lai kāds cits to neatņemtu, un, asti un izdilušās ciskas mētādama, čakli rikšoja līdz, lai neatpaliktu. Tikušas galā, tās ātri atraka no sniega redzamos salmu pauguriņus un steidzīgi sāka tos rakt, mētāt uz visām pusēm, lai ātrāk atrastu tur pārziemojušos graudus. Arī mēs, cūkganes atsēdamies uz salmu pauguriņa, kuri jau saules pusē bija krietni sasiluši, un noāvām kājas. No lupatām izgriezām ūdeni, jo ceļš bija izšķīdis un vietām lielas ūdens peļķes. Lupatas izklājām sev līdzās uz salmiem un kājas pavilkām zem sevis un žāvējām savus kājautus.. Ari līdzpaņemtās “ļepjočkas” tur steidzīgi notiesājām un tomēr likās, ka ēstgriba nav apmierināta – vienmēr, kaut vēders pilns, gribas ēst.

Tuvojās vakars, aujamies un velkamies uz mājām, cūku saime paliek uz vietas. Tās salmos ierakušās, kaut ko ari atradušas un savu ēstgribu ir apmierinājušas. Rīt jānāk mums atkal, kaut gan tas nemaz nebija vajadzīgs, jo cūkas dziļajos sniegos nekur neizklīda un par zagšanu nebija ko baidīties, jo par to sodītu gadiem cietumā. Vēlāk, kad nokusa sniegs, un tīrumos ieradās arāji un sējēji, aizdzinām cūkas uz govju ganībām 6 km no centra. Tā kā mēs bijām divas, lai varētu kaut siltu pienu padzerties un vakaros vēl krūzīti aiz novietnes mājas stūra ar maizes riciņu, Maija sāka palīdzēt slaukt govis. Dienas vidū vajadzēja grābt sienu, kas slaucējām bija uzdots kā papildus darbs. Maija bija jauna, lokana, tā lika striķi apkārt siena gubiņai, piesēja pie zirga sakām un pusaudzis puika tās vilka pie kaudzēm. Desmit dienās Maija nopelnīja 8 kg miltu. Tā bija liela alga.

Šeit vecajā mājā bija arī maizes krāsns un slaucējas visas pēc kārtas cepa maizīti. Izcepto maizi nesa uz būdiņu, tāpat kā no taisītā sviesta atlikušās paniņas. Neskatoties, ka strādāju vairāk, pieņēmos svarā.

Nākot rudenim, cūkas sajuta briestošo graudu smaržu un zagās uz tīrumiem. Pēc ražas novākšanas cūkas, ganoties bija palikušas apaļākas, jo varēja salasīt tīrumos izbirušās graudus, stūros nenopļautās vietas, kā arī lāču nobradātos laukus. Maija nekad neaizgāja līdz lauka galam, jo negribējās satikties ar taigas valdnieku. Sargies pats, tad arī Dievs sargās!

Brigadieris bija lāci nošāvis, ar kura gaļu cienāja viņa sieva, kura šajos tīrumos ganīja kolhoza aitu baru. Lāča gaļa bija garšīga. Lāča tauki nesasalst, un tos lēja pudelēs un lietoja ārstniecībā tuberkulozes slimnieki. Labs līdzeklis tuberkulozes ārstēšanai esot arī, ka apēdot suni ar aitu ar visu metienu – visiem bērniem. Cik taisnība nezinu – arī šis slimais komjaunietis esot to darījis, tomēr tas viņam nepalīdzēja. Uz rudens pusi atkal sākās pārgājiens uz fermas pusi. Ceļā atpalika kāds 20 kg sivēns. Ņemam pamīšus ar kājām par plecu un stiepām līdzi.

Nesaprotu šodien, kāpēc mēs tā darījām. Brigadieris mierīgi ar šauteni plecos, ar savu sunīti aizgāja medībās. Viņam par to galva nesāpēja. Kvieši šeit auga vareni, bez kāda mēslojuma. Sakrauti lielās stirpās – kaudzēs gaidīja savu kuļamo laiku. Visapkārt ganījās mūsu cūkas un par cik vārpas jau bija uzlasītas, tās lauzās pie kaudzēm. Mana pāriniece Olga izrāva no kaudzes kūļus un izkaisīja pa tīrumu, lai kādu laiku no tām būtu miers un nebūtu ar tām jācīnās. Arī pašas jutāmies izsalkušas. Apmēram kilometru attālumā bija apbērtas ar zemi kartupeļu kaudzes. Maijai, kā jaunākai, vajadzēja iet un atnesi kartupeļus. Attaisījusi caurumu, tā atnesa galvas lakatā kādu spaini kartupeļu. Olga jau bija sakūrusi ugunskuru, lai ātrāk tiktu pie šiem karstiem miltainiem kartupeļiem. Gadījās pa ceļu gāja trīs vīrieši, kas gāja uz 14 km tālo ģerevņu vai arī tālāk. Redzot mūsu ugunskuru, tie pienāca pie mums. Mēs abas melnām mutēm un rokām, skatāmies viena uz otru, steidzīgi lobām miltainos kartupeļus. Piedāvājam arī ceļiniekiem pagaršot, divi tomēr neatteicās, trešais arī gribēja līkai neērti bija no mums ēst. Tā teica viens no atpakaļ nākošiem otrā dienā. Teicām, ka nekur pasaulē nav tik garšīgu kartupeļu, kā šeit Sibīrijā. Droši vien viņi saprata, kāpēc mēs tā sakām.

Ziemā pie cūkām darba bija daudz, bet par to pirmajos gados vasarās vieglāk. Tikai tā lielā staigāšana un skaitīšana, lai nepazūd. Mēs mocījāmies, un mums līdzi pelēkais cūku bars. Vēl šodien Maija nesaprot, priekš kam tas viss bija vajadzīgs, lai visus mūs kopā mocītu. Labuma tur nevienam nebija. Kamēr sivēni bija pie cūkumātēm, tās tos uzturēja, kaut pašām palika kauli un āda, jo pašām bija vasarā jāgādā uzturs. Grūti pat aprakstīt, kāda izskatījās sivēnmāte – galva tai trīsstūraina, iekritušas acis, mugurkauls kā zāģis, izspiedies astes kauls, viss izcelts, dziļās ieplakas vietās, kur vajadzēja atrasties šķiņķa mīkstumam, un kājas kā meža cūkām, it kā vienmēr būtu gatava cīnīties dēļ uztura, līdzīgi tiem tautiešiem, kas atradās lēģeros un simtiem, kas apgūlās kopējā kapā visā Sibīrijā.

Līdzās, kur uzturējāmies, un bija jāgana cūkas, atradās lidlauks, no kura uzturēja satiksmi ar apgabala pilsētu Tomsku. Lidmašīnas vadāja pastu, varas vīrus un arī tos, kas bija brīvi un kam bija nauda. Mazā omulīgā lidmašīna lidoja labvēlīgos laika apstākļos. Pašreiz mūsu ļaudis par to nedomāja. Staigājot līdzi savam cūku baram, bija patīkami pa gabalu paskatīties uz lidmašīnām un lidotājiem, kas formās un suņādas zābakos gāja uz 2 km attālo centra ēdnīcu pusdienot. Arī viņi tā dīvaini noskatījās uz mums, kas bijām sabristām netīrām kājām un tādu pašu ganāmpulku. Šajā bedrē, gribējās redzēt cilvēkus no citas vides, bedrē kur visapkārt purvi un ūdeņi. Kur gan tu vari palikt – visu varenais cilvēk. Tev jādzīvo, jātic, tev jābūt cerībai, kas tevi uztur un palīdz, ka reiz tu varēsi no šīs bedres, no šiem purviem un ūdeņiem izkāpt. Tikai nenokārt galvu nestundā, nekrist izmisumā, ar smaidu un dziesmu uzturēt sevi, par spīti tūkstoš sāpēm jāizbrien šis dzīves staignākais purvs. Tikai par kādiem grēkiem? Vai par to, ka biji Latvijas valsts lauksaimnieks un biji paēdis.

Sēžot uz savas “pils” sliekšņa, Maija dziedāja visu ko zināja, kas nāca atmiņa no bērnu dienām dzimtenē, par kuru šīs dziesmas skanēja. Bet tā bija tik tālu, neaizsniedzama, bet šeit izlikās tik bezgala skaista – debesis tik zilas, pat saulīte izlikās mīlīgāk sildīja. Bērnu dienā ganu laikā daudzreiz atgūlusies zālē, raudzījos gubu mākoņos, it kā tie būtu ar pienu pildīti. Tie pamazām izplūda, un debesis atkal bija tik zilas – tik zilas. Ienāca prātā mūsu dzejnieces Aspazijas rindas:

Kā savu dzimteni lai tēloju,
Tai augstu kalnu nav, nedz straumju plašu
Kas citas zemes sidrabjostās jož,
Ne lielisku, ne krāšņu dabas skatu,
Tai rožu maz, tik nātres kož.
Un tomēr svešumā, aiz kalniem tāliem.
Tā man kā gaiša laimes sala šķiet.
Es garā redzu viņu mirdzošu
Kā apvītu ar staru vainagu.
Pat tumšā naktī, ja turp noietu,
Es katru akmentiņu atrastu.

Maija ticēja latviešu tautas pasakām, tajās vienmēr labais uzvar ļauno. Maijas bērnība nebija no vieglajām, zaudējusi tēvu 7 gadu vecumā, māte palika viena ar 5 nepilngadīgiem bērniem. Tikai vecākai meitai bija 19 gadu. Maija tēvu atcerējās kā – “mans mīļais gudrais, kārtīgais tēvs Andrejs Galdiņš. Tēvs bija dzimis daudzbērnu ģimenē Odzienas pagasta “Avotiņos. Viņš nesmēķēja, grādīgo nelietoja. Tajā laikā, kad uzsāka kopdzīvi ar Maijas māti, strādāja Odzienas dzirnavās par dzirnavnieka palīgu melderzelli. Māte bija par kalponi. Tēvs līdztekus darbam dzirnavās nodarbojās, kā tagad saka, ar biznesu. Viņš pirka no vietējiem zemniekiem sviestu un citus produktus un veda tos uz Rīgu pārdot. Pēc Pirmā pasaules kara Maijas vecāki dzīvoja rentes mājā Odzienas Bunduļos, ko rentēja, kā palicis atmiņā, no Vējavas Vidsmuižas Dzeņa. Bija iemantojis saimniecībā zirgus un govis un līdztekus saimniecībai nodarbojās ar tirdzniecību. Tēvs visu laiku sapņojis par sava kaktiņa , sava stūrīša iegādāšanos. Viņš 1923.gada janvārī smagi saslima un 31.martā aizgāja mūžībā. Māte palika viena ar saviem bērniem. “Aizbildņi” gribēja visu saimniecību likvidēt, un naudu nolikt “banka” un visiem iet strādāt pie “svešiem”. Māte tādai rīcībai nebija piekritusi, jo tēvs tai bija vēlējis iegādāties savu zemīti. Braukusi uz Rīgu, ka pati teica, pie prezidenta, un Rīgas kungi atļāva pašai saimniekot un gādāt par saviem 5 bērniem. Tēvs, kā jau gādīgs cilvēks, arī strādājis pagasta valdē, kur gan sprieduši, ka nevajagot tik ļoti bērnus skolot, jo pēc skološanas tie aizbraucot uz Krieviju strādāt par muižas kungiem. Tēvs teicis: “es labāk redzu dēlu Krievijā par muižas kungu, nekā šeit staigājot aiz “arkla”.

Tā kā rentes mājās nekas no savas naudas nav bijis jāpieliek, bija iekrājis 3 tūkstošus rubļu, kas toreiz bija līdzvērtīgi 6000 latiem, kuri bija aizdoti radiem, draugiem uz goda vārda. Jautājums bijis, vai visi atdos. Tēvs miris, bet visi godīgi atdevuši un vēl palīdzējuši ar savu naudu, lai māte nopirktu par 10 tūkstošiem latu Pļaviņu, toreiz Stukmaņu pagasta lielsaimniecību “Porieši pāris kilometru attālumā. Zemes gabals bijis 50 hektāru platībā ar vecām ēkām, ar nosaukumu “Jaunporieši”. 1926. gadā pavasari Maijas ģimene no rentes mājas pārcēlās uz savu kaktiņu, stūrīti zemes. Varu apbrīnot savu māti, cik viņai vajadzēja būt stiprai un nesalūst zem dzīves smagās nastas. Viņa izturēja un izpildīja tēvam doto solījumu – lai bērniem nav jāklīst pasaulē par kalpiem citiem, bet varētu strādāt savu zemīti un būtu pārtikuši. Mājas “Jaunporieši” tika pirktas uz mūsu visu vārdiem un kurš ies savā dzīvē – tam pienācās viņa pienākošo daļu atmaksāt. Stiprā čaklā māte nodzīvoja ilgu skaistu mūžu. Pie sava Andreja tā aizgāja bez dažiem mēnešiem 98 gadu vecumā, nodzīvodama no 1874. – 1972. gadam.
Tēvs gribēja bērnus izskolot – lai bērniem būtu vieglāka dzīve, kā viņam. Maijas vecāki savas mīlestības apstākļos ticēja, cerēja – ka spēs saviem bērniem sagādāt vieglākas dienas. Diemžēl pēc tēva aiziešanas aizsaulē viss sagriezās daudz savādāk.

Mātes sapnis bija piepildījies. Bērniem nevajadzēs iet par kalpiem pie svešiem, kā tas bijis viņai. Maija vienmēr ar cieņu un apbrīnu atceras māti. Nekad viņa neredzēja, ka viņa būtu bijusi piekususi, viņa bija visur, kur vien bija vajadzīgs – kūtī, tīrumā, virtuvē vai citur. Maijai likās, ka viņai no mātes tik daudz pietrūkst. Maijai pat pietrūka spēka piepildīt savu sapni – kļūt skolotājai, kaut šo nepiepildīto velmi, sapni nes līdzi visu savu mūžu. Toreiz man, kā pastarītei, liela teikšana par saviem nodomiem nebija. Klusībā nobirdināju asaras un savus nepiepildītos sapņus aprāvu uz visiem laikiem. Kaut tagad būtu tādi zinību kalnu kāpēji – “atraitnes dēli” kā Plūdoņa poēmā.

Staigājot līdzi cūku baram, skaitot tās un meklējot ieraudzīt arī jaunās cūku ģimenes krūmājos un ūdens tuvumā, laiks būtu arī labai grāmatai, bet to nebija. Grāmatas palika plauktiņā dzimtenē, un kas tās izvazāja, kas to vairs pateiks, kā arī viss pārējais, ko šajās atvestajās paunās nevarēja paņemt līdz. Laimējās dabūt Virzas “Straumēm”, tas bija liels baudījums, kaut tās jau biju agrāk lasījusi, bet tagad tos savos gados uztvēru savādāk. Ļoti patika viņa garie teikumi ar daudziem palīgteikumiem, kā jau Virzas stils. Kādreiz mūsu skolotājs Spruksts, kuru arī Maija atceras ar siltumu, 30. gados Klintaines skolā. Viņš manos domrakstos atrada līdzību Kārlim Skalbēm – pēc stila.

Tas viss reiz bija kā pasakā, bet tagad Maija brien dzīves purvos, domā kā tos izbrist un, lai nepietrūktu garšīgā maizes rieciena. Viss jau bija pārdots, pat spilveni. Arī Edžiņš jau skolas solā. Līdzās skolai bija arī veikals, kurā reiz iegājis un par 5 kapeikām gribējis nopirkt maizīti. Mājās atnācis, stāstīja, kāpēc viņa man naudiņu neņēma, nogrieza un iedeva tāpat. Ko gan viņa varēja par 5 kapeikām iedot, ja klaipiņš maksāja 5 rubļus. Viena daļa cilvēku bija saprotoši, līdzjūtīgi, jo daudzi šīs nelaimes bija piedzīvojuši un pārdzīvojuši paši, vai to tuvinieki. Kas gan var būt briesmīgāks, ka vakarā gulēt ejot, nezini, ar ko rītu ēdināt bērnus. Klusībā nobira asaras, likās, ka pietrūks spēka cīnīties ar šo netaisnību – darbā bija jāiet katru dienu, bet ko ēst, tas bija cits jautājums. Vasarās, kā jaunāko sūtīja uz pļavām aiz Čulimas upes pie siena vākšanas. Pusdienās jau pavāri vienmēr gatavoja kādu virumu – lielāko daļu zirņus. Tie gan visiem jau bija apnikuši un daudz palika neapēsts. Pavāri piebēra līdzpaņemto māla podiņu ar zirņiem un pateicīga, pēc darba steidzos uz mājām. Upes krasts pēc plūdiem bija pienest ar visādām drazām – kokiem, saknēm u. c. Maija nelaimīgi pakrita un podiņš atsitās pret celmu, zirņi izšķīda uz visām pusēm. Maija gandrīz apraudājās, ne jau par podiņu, bet par bērniem apsolītiem zirņiem.

Puikas bija sadraudzējušies ar vietējiem puikām un lielāko daļu laika pavadīja pie upes un rudens pusē lasīja ciedru riekstus, kuru čiekurus apcepa ugunskurā un turpat uz ceļa riekstus apēda. Daudzreiz atnākot no darba, tos gandrīz nepazinu, tikai acis spīdēja. Pat mati bija sveķaini. Rīta agrumā gāju ar puikām uz mežu, salasījām čiekurus maisos un atnesām mājās. Pa dienu vecā māte tos sagatavoja un vakarā pēc darba gāju uz centru tos pārdot, lai būtu nauda kaut maizei. Ciedru koki ir lieli, zariņi sīki, trausli un Jančukam ļoti vajadzēja uzmanīties, lai nenokristu. Mēs ar Edžiņu lasījām lielajā zālē, kas bija visapkārt. Bet zālē tos bija grūti atrast, diemžēl maizītei kaut kā vajadzēja sadabūt. Maija ar savu darbu nevarēja nopelnīt. Vai no 500 gr maizes var ģimene paēst. Ar kartupeli jau vien izdzīvot ir grūti. Skaisti jau skan lozungs – “visu priekš cilvēka, visu cilvēkam”. Nu jā, mēs jau netikām turēti par cilvēkiem, kaut gan ar savu līdzību atgādinājām cilvēkus. Uz mums un mūsu bērniem tas neattiecās.

No priekšniecēm klētniece sevi turēja par “lielu dāmu”. Arī viņai vīrs no kara nepārnāca. Bija dēls Edžiņa vecumā. Viņa daudzreiz Mariju sāpināja ar dažādām replikām. Lasīju kādreiz dzimtenē, ja nemaldos, Longina Ausēja grāmatu “Dzīves dzelzs likums”, ka dzīvē nekas nepaliek neatmaksāts, visu ko esi otram ļaunu darījusi, nepaliek neatmaksāts. Pēc mūsu aizbraukšanas viņai notikusi liela nelaime, dēls gājis bojā, nokrītot no elektrības staba. Kādreiz puika bija draudzējies ar Edžiņu un Jančuku. Kā jau bērniem savas runas, kopējas intereses un darbs, kā arī nedarbs. Mani puikas dzīvoja draudzīgi ar saviem vienaudžiem. Vecāki dažiem bija pārtikuši, strādājot valsts iestādē, kur atalgojums naudā. Turēja gotiņas, un cūkas. Bieži tie mūsējiem iedeva lielos cukura graudus. Sauca pie sevis uz Jaungada eglīti. Atnākuši stāstīja, ka ļoti garšojuši kāposti un kartupeļi ar eļļu. Apģērbs arī vasarā katru dienu arvien vairāk un vairāk iznēsājās. Reizēm atnāca no dzimtenes paciņa. Tie jau tad bija svētki. Maijai māte atsūtīja savas kleitas, jo viņas bija vienā augumā. Arī brāļa dēla drēbītes meitenei. Tāpat biezu flaneļa gabalu puikām virskrekliem. Atsūtīja reizēm jau arī kādu speķa gabalu – cik jauki tas smaržoja! Likās ka no smaržas vien var paēst – pa vienai šķēlītei likām pie zupiņas un, pakasot to, smērējām uz maizītes. Tie bija svētki – bet svētki jau nav mūžīgi. Nogrieztā speķa šķēlīte nepieauga.

Vasarā Maijai pienācās strādāt dažus mēnešus dārzniecībā. To ar otra kolhoza priekšnieci, kamēr vēl nebija kolhozi apvienoti, bija atbalstījis un ierīkojis latvietis Gribonis. Centrā tam kolhozam bija savs kiosks, kurā tirgoja izaudzēto. Bija arī dažas stikla siltumnīcas un gurķi lecektīs zem stikliem. Maijai tagad, gan divatā, ar bulli vajadzēja vest ūdeni no upītes, tomēr šoreiz otrā krastā. Šeit varēja arī pa klusām kādu tomātu apēst, bet tautietis gan nekad to neteica, lai nogaršotu. Vai tā nav kāda latviešu rakstura īpatnība? Maija saprata viņu un neapskauda, viņa ticēja, ka tā mūžīgi nebūs un tas Maiju uzturēja fiziski un garīgi.

Manā būdiņā notika nelaime, izgāzās skursteņa viena puse, laime vēl, ka tas notika vasarā. Maija lūdza tautieti, kas te prata, lai samūrētu to un piemūrētu sildāmo mūri un nebūtu jāsilda Sibīrijas gaiss. Maija pati to neprata. Mūrniekam gribējās ko nopelnīt, prasīt viņam laikam bija neērti, jo redzēja Maijas dzīves apstākļus. Un atkal nācās satapties ar sava tautieša “labestību un izpalīdzību”.

Ienāca, garāmejot vietējā krievu sieviete. Tai pažēlojos par notikušo nelaimi. Tā paskatījās uz mani un noteica, labi tev palīdzēšu un pārmūrēšu Tev plīti, tikai izjauc visu, notīri ķieģeļus, atved smilti un mālus. Prasīju, kā es Tev samaksāšu? Zini, naudas man nav. Varbūt tu vari to kannu atdot, kas turpat kaktā stāv ūdenim? Vai tik vien? Vai tik nebūs par daudz, atteica meistare. Kanna jau nebija jauna, jau aprūsējusi no ārpuses. Tā abas vienojamies: viena domādama par maz – otra par daudz. Un tā Maijai tapa pilij tāda jauna plīts ar sildāmām ierēm. Vai tādu cilvēku var aizmirst, kas grūtā brīdī sniedz savu roku?

Līdz šim laikam jau bijām visādi izmocījušies un izsalušies. Piedevām māsa uz Jauno gadu bija atsūtījusi 100 rubļu. Vajadzību bija pārāk daudz, bet toreiz tik ļoti trūka siltuma, ka nopirku skārdu, kas toreiz parādījās veikalā. Centrā par kalēju strādāja mūsu tautietis Rudzītis. Viņš no divām skārda līstēm iztaisīja krāsniņu ar visām caurulēm. Viņš ar sievu strādāja kopā. Dzīvoja, salīdzinoši pārējiem, pārtikuši. Tautietis par darbu naudu neņēma, par to lai nopērkot bērniem maizi. Arī tam cilvēkam esmu pateicīga. Pēc atgriešanās viņi dzīvoja Pļaviņās. Tur uztaisīja mājiņu, bet nu jau ir miruši. Lai viņiem vieglas smiltis! Maijai atgriežoties, ar savu ilgi loloto vērtīgo siltuma krāsni savā “pilī”, puikas jau ar saviem draugiem bija izkaluši apaļu caurumu skurstenī, kur ielikt dūmvada caurules un arī sauso malciņu bija sagatavojuši. Mūsu pils logi, neskatoties uz rūpīgi aizlīmētiem dubultlogiem, bija biezas sarmas pilni. Bija auksts, drēgns, ka neiespējami izģērbties. Sausa sprēgājoša malka darīja brīnumus. Sāka atlaisties aizsalušie logi un piesarmojošie kakti. Attaisījuši durvis, visi puikas, novilkuši kreklus, aiz prieka meta kūleņus sniegā. Tas bija svētku vakars. Šis brīdis, ka ir silts, sauss gaiss darīja brīnumus. Rītos bērniem bija viegli piecelties un līdz ko iekurināja krāsniņu, mana “pils” bija siltuma pilna.

Veco māti uzaicināja pieskatīt feldšera bērnu, kamēr vecāki ir darbā. Viņai bija siltums un arī paēdusi, bet, nākdama vienu sestdienu uz būdu, bija apaukstējusies. Viņai augšpus ceļiem izcēlās liels zils puns. Par ārsti strādāja ebrejiete Roza Jefīmovna, laba, sirsnīga, kā jau ārstiem jābūt. Vecomāti aizveda uz slimnīcu, izoperēja tos punus un vairāk uz veco vietu kopt bērnu negāja. Otrreiz viņa aizgāja citā vietā, kur to ļoti prasīja un atkal smagi saslima. Saimnieks to atveda ar zirgu, ieveda māti un noteica, laba gan “babuška” bija. un pats aizbrauca. Varēja jau gan ar to pašu zirgu aizvest uz slimnīcu. Tūlīt Maija izsauca ārstu. Atkal ar bulli vedam māti uz slimnīcu un paldies Dievam tā izveseļojās un vēl ilgi dzīvoja. Sagaidīja pat dēlu Ēriku un arī to aizvadīja aizsaulē. Tagad gan vairs nekur no savas pils laukā veco māti nelaidu. Gan jau Dievs un visi labie gari gādās arī par mums nelaimīgiem. Slēpojot bija saaukstējies Jančuks un smagi saslima. Domāju, bija gripa. Pēc slimības viņam pat rokas bija grūti izstiept. Slimības laikā neko neēda. Pēc slimošanas bija vajadzīgs labs uzturs, bet kur to ņemt? Mēs daudzreiz dzīvojam pat bez maizītes. Maija ar bažām skatījās uz Janci, ka tik nenotiek kas ļauns. Izskatījās bāls un novārdzis, bet laba kumosa ko pie mutes pielikt nebija. Pēc skolas beigšanas uz mēnesi tika rīkota nometne, kur bērni mēnesi varēja atpūsties un tika labi ēdināti.

Tur bija labs uzturs un bērni varēja ēst, cik gribēja. Tā kā kolhoznieki nebija arodbiedrībā, tad tiem bija jāmaksā pilna tur noteiktā summa. Gadījās, ka Maijas māte bija atsūtījusi 100 rubļu, kurus tad arī samaksāju un sūtīju Jančuku uzlabot veselību. Dzīve nometnē tam labi palīdzēja uzlabot veselību, un kaut cik bija arī pieņēmies svarā. Ēdis jau dūšīgi, pat divas normas. Paldies maniem tuviniekiem, kas palīdzēja mums šajā dzīves smagajās dienās.

Grūta bija dzīve Staļina laikā. Pēc viņa nāves 1953. gadā visa šejienes dzīve sāka uzlaboties. Nāca jauna kolhoza vadība. Cilvēki bija gudrāki un līdz ar to arī mūsu dzīve uzlabojās.

***
Domās nogrimusi, kupejas stūrītī pie loga sēdēja Maija. Garajā ceļā nogurusi, klusībā domāja par to dzīvi, kas viņu un bērnus sagaida Dzimtenē. Viņa zināja un saprata, ka neviens to negaidīja atgriežoties, nevienam tā ar savu ģimeni nebija vajadzīga. Tās nebija vairs viņas mājas, tur dzīvoja citi ļaudis. Nebija Maijai bagātības, kā aizjūras tantēm un onkuļiem. Viņa varēja būt pateicīga liktenim un Dievam, ka bija izturējusi šos ilgos izsūtījuma gadus, pateicoties savai stiprajai veselībai un nerviem, galvenais, viņa bija saglabājusi savus bērnus, lielāko bagātību. Ar dažiem simtiem rubļu maciņā un drēbju sainīti tā tomēr iedrošinājās atgriezties Dzimtenē, no kuras bija izraidīta, pazemota, nicināta, ar maziem bērniem un veco vīra māti nolemti iznīcības dziļajos Sibīrijas sniegos un aukstumā.

Dievs bija lēmis izdzīvot, saglabāt dārgāko – bērnus. Maijai bija laba veselība un čaklas rokas, kas tik ļoti palīdzēja dzīves visgrūtākajos brīžos. Maija bija par šo izšķirošo soli domājusi, pat šaubījusies atgriezties dzimtenē Daugavas krastos, jeb palikt šai skarbajā ziemeļzemē, pie kuras jau bija pierasts. 15 gadi – tas ir ilgs laiks, liela daļa mūsu tautiešu bija atgriezušies. Arī dzīves apstākļi bija uzlabojušies un varēja samierināties ar pašreizējo dzīvi, salīdzinot ar to, kāda tā bija, kad ieradāmies. Ansis tikko kā bija atgriezies no armijas, kur jūras flotē dienēja četrus gadus un divus mēnešus. Tagad bija pienācis laiks. Bija pienācis laiks, izšķirties, braukt jeb palikt uz dzīvi taigā. Ansi, grūti mums būs uzsākt jaunu dzīvi, mēs dodamies pretim nezināmai, manai sapņu zemei, kura priekš manis ir mīļākā, skaistākā zeme pasaulē. Sibīrijas zeme arī ir skaista, kaut baida ar savu skarbumu, bet arvien Maijai likās, ka te dzīvojam tikai pagaidām. Nekad viņa nedomāja te mūžīgi palikt, kaut taigas kapsētā atdusējās viņas vīrs Osvalds un viņas māte. Darba vietā priekšniecība arvien centās atrunāt Maiju no atgriešanās. Kur gan Tev būs labāk, kā pašreiz šeit – teica Ivans Korņelcvics. Par materiālo dzīves pusi Maija nevarēja žēloties. Staļina laiks bija jau beidzies. Iztikai varēja nopelnīt, strādājot bez brīvdienām, kā jau tas kolhozā parasts. Abi dēli Ansis un Maksis beidza vidusskolu. Beigās liktenis šai nelaimē bijis labvēlīgs – viņa atradās rajona centrā, kolhozā „Pirmais maijs”. Ruta beidza 8. klasi.

Nē, Ivan Korņeļevič, lai kā mums tur klāsies, kaut mūs atbraucot, negaida ar atplestām rokām. Vienīgi Maijas māmiņa, kura jau bija sasniegusi 90 gadu vecumu, pašreiz dzīvoja pie dēla Voldemāra Rīgā. Brālis bija nopircis, no slavenās dziedātājas operzvaigznes Mildas Brehmanes-Stengeles vasarnīcas trešo daļu Mežaparkā. Maija zināja, cik ļoti viņu māmiņa gaidīja, viņai gribējās sagādāt šo atkalredzēšanās prieku. Maija zināja, ka neviens to nespēj tā gaidīt, kā māmiņa, dārgākais, mīļākais Maijai.

Uz Sibīriju mūs atveda par brīvu, par atpakaļ ceļu jāmaksā pašiem. Braucām ar kuģīti līdz Asinai, kur mūs toreiz izsēdināja no vilciena. Vilciena vagonā uz Tomsku bija jauki, skaisti. Trīs diennaktis līdz Maskavai un tad no Rīgas stacijas pirkām biļetes uz dzimteni – Latviju. Nekur nav tik silti, tik gaiši, katra vēja šalka stāsta par dzimteni, bērnības dienām, jaunību un pēdējo gadu dzīvi kopā ar Osvaldu lauku sētā, kura bija tik skaista, ābeļdārza ielokā, kuru Maija nemainītu ne pret kādu bagātību.

Maija bija pilnīgā neziņā, kur tā apmetīsies, kur tai būs mājvieta, kur atradīs darbu. Tikai ar lielu uzņēmību, pateicoties savai veselībai, viņa uzdrošinājās dzīvi sākt no jauna, par spīti saviem nelabvēļiem. Maijas pēdējais nosacījums pirms ceļa bija – ja brauksim tad tūlīt, kamēr man vēl spēks un veselība, jo vecai un nevarīgai nav ko dzimtenē iesākt. Jo tuvāk dzimtai vietai tuvojās vilciens, tā asāk juta savus nemiera pilnos sirdspukstus. Maija bija uzņēmusies lielu atbildību, viņa nebija viena, viņai bija bērni, kuriem tā negribēja sagādāt vilšanos, jo tai taigas ciematā tie bija izauguši, skolojušies, tur palika viņu bērnības draugi, kaut dzīve pirmajos gados bija smaga un rūgtuma pilna, tad pašreiz tie bija apmierināti ar esošo dzīvi. Gala stacija Pļaviņas, apmešanās pie kādas latviešu ģimenes – Kārkliņiem, Raiņa ielā, kura jau agrāk bija atriezusies.

Izkāpjot no vagona, dziļi ieelpoju silto, maigo dzimtenes gaisu. Šī mazā pilsētiņa ieskauta vienos zaļumos, to, likās mīļi sveicināja – tu esi atkal mājās, tu izdzīvoji. Nerēgojās Ķeguļgetas kailās ielas ar salauztiem dēļu trotuāriem, un nenāca pa ielu pretim govis un cūkas. Vislielākais brīnums bija Rūtai, uz ielas redzēt vāļājamies nokritušos ābolus. Neviens tos neapēda, kurus bijušā dzīves vietā, tikai kādreiz rudeņos ieveda. Tur bērni bija laimīgi, kad nogatavojās ievu ogas, tad tie kā putni sasēdās krūmā un ar tām mielojās. Un tagad āboli te uz ielas un nevienam tie nebija vajadzīgi. Maniem draugiem, kuri mums atvēlēja apmesties, arī bija mazs dzīvoklītis, viena istaba vēl bez grīdas un virtuvīte. Viņi mūs saņēma silti un sirsnīgi. Jumts bija virs galvas, tas pats galvenais, ka nav jāpaliek zem klajas debess. Viņu mazajā dārziņā bija dažas ābeles, kam zari vai lūza aiz ābolu smaguma. Netālu ārpus pilsētiņas lauciņš ar kartupeļiem, ar kuriem tie dalījās ar mums, atbraucējiem. Viņu mājiņu bija saglabājusi veca radiniece.

Uzturu katru dienu pirkām veikalā, kaut gan Maijai pārticis laukos viens pats dzīvoja brālis, tāpat māsa, bet tie jau atbraucējiem nepiegrieza uzmanību. Viņi droši vien baidījās, ka pienāksies sniegt mums kādu palīdzību vai arī „attiecīgie orgāni skatīsies aizdomīgi”. Māsa Lidija, iedeva Maijai burciņu krējuma un tūtiņu ar sīpoliem. Viņai bija pret vilnu iemainīts daudz lakatiņu, kad ciemojāmies viņa izdomāja, ka kādu varētu Rūtiņai uzdāvināt – tad pēc lielas domāšanas iedeva dzelteno, kaut gan tur bija sarkani un rožaini. Maija bija par lepnu, lai lūgtu kaut ko, no saviem pārtikušajiem radiem. Māsai pat sava mašīna bija, ko braukāt uz Rīgas tirgiem – tirgojot sovhoza un arī savu. Brālim arī laukos bija viss, kā jau lauku sētā – govis, cūkas, putni. Brālis strādāja Alotenes stacijā, kā pārmijnieks. Maija nelūkojās ar skaudību – viņi pat Maijai un viņas bērniem nepiesolīja naktsmājas. Brāļa sieva, starp citu atgādināja, ka viss kas šeit atrodas, esot viņai piederošs. Maijas sejā ielija sārtums, tā, noliekusi galvu, strauji pacēla un lepni atteica: “Neesmu no Tevis Marij, nākusi ko prasīt, lūgt maizi, vai citu kādu palīdzību, tikai gribējās apciemot brāli un parādīt bērniem, to vietu kur pavadīju savus jaunības gadus. Maija šeit ilgi neiegriežas, viņā mājoja pašlepnums. Te viņa bija lieka. Viņa bija tik daudz izturējusi – bargajā ziemeļu aukstumā, kad istabiņā uz grīdas nolijusī ūdens pile tā sasala, kad daudzreiz nezināja no rīta bērniem ko dot ēst. Tur Sibīrijā, atnākot no skolas, ieraudzīdama maizi uz galda, izbrīnījusies prasīja: „Mamma, kur tu maizi ņēmi?” Ak, Dievs! Maijai tas likās neticams, nesaprotams.

Esmu dzimtenē, dzirdu atkal savu valodu, dzirdu pa radio, pa televīziju, acis paliek to dzirdot miklas. Vai savu mīļo dzimteni, kāds spēj aizmirst.

Un tomēr svešumā aiz kalniem tāliem
Tā man kā gaiša laimes sala šķiet –
Es garā redzu viņu mirdzošu
Kā apvītu ar staru vainagu.

Maija neapskauda savu brāli un viņa dīvaino sievu, viņiem nebija bērnu, tikai pilna kūts lopu un nauda, nauda – visās krājkasēs. Maijas bagātība bija viņas abi dēli un meita, kuri bija izaudzēti ziemeļu salā un trūkumā.

Bija jādomā, kā atrast darbu. Pļaviņās nekāda darba nebija, vēlākos gados radās šūšanas cehs un daiļrades darbnīca. Maija iesāka meklēt savā nozarē, kādā saimniecībā, pie cūkām. Citu iespēju un izredžu nebija, tikai fermā pie cūku aprūpes, kurā bija visus gadus strādājusi. Bija liela pieredze un arī zināšanas. Slavenais kolhozs „Lāčplēsis”, kurā priekšnieks bija Kauliņš, bija pieņēmis darbā daudzus atbraukušos latviešus. Tur nebija cūku fermas, tikai gotiņas. Maija atbrauca arī uz Juglas ziedu, Ogres rajonā, it kā darbs būtu pie cūkām – tikai vēlāk, jo to centās izmantot govju fermā strādājošā slaucēja, savā labā, lai es koptu teļus blakus kūtī. Palīdzēšot viņai govis slaukt. Toreiz vēl ar rokām, gribēja mani iesaistīt kādos netīros darījumos sevis labā. Nē, Maija to nevarēja, visus šos smagos dzīves gadus, tā bija dzīvojusi ar savām rokām – 6 gadus, būdama Sibīrijas ciema deputāte, apbalvota ar daudziem goda rakstiem par labu darbu, arī šeit gribēja strādāt godīgi. Diemžēl ne visiem un visur tā darīja. Nekur savas rokas nebāzīs netīros darījumos. Arī slavenajā Mārupē tā neatrada sev vajadzīgo darbu, galvenais jau bija dzīvokļu jautājums.

Laiks steidzās, līdzekļi iztikai katru dienu samazinājās. Kavēties nedrīkstēja. Ruta iestājās Pļaviņās krievu skolā 9. klasē, kaut gan brāļa sieva Paulīne, piedāvāja Rīgas bērniem par aukli – labi maksāšot – atkal belziens – drīzāk jau varēja piedāvāt dzīvot pie viņiem un tur turpināt iet vidusskolā. Kaut gan Ruta tur nebūtu palikusi. Maija par to neuztraucās, jo vēl daudz rūgtu kumosu būs jānorij šinī skaistajā viņas iedomātā, iztēlotā Dzimtenē. Toreiz gan, kad Maija klusēja, Ansis atbildēja viņas vietā: „Ruta neies bērnus auklēt, bet ies skolā un nobeigs 10. klasi – krievu plūsmas vidusskolā, kurā bija tikai 10 klases. Ansim bija jāstājas kara uzskaitē. Mūsu labā saimniece Kārkliņu Alma atļāva viņam pierakstīties. Mēs ar Rutu arvien vēl dzīvojām nepierakstījušās, vēl arvien nezināju, kur būs darbs. Pāri ielai solīja istabiņu par 100 rubļiem mēnesī, bet ko es tur darīšu – man vajadzīgs darbs. Nē, to bez darba nevaru!

Jāmēģina blakus Pļaviņām esošajā kolhozā atrast darbu. Direktors Neimanis, bija cienījama izskata, vēl diezgan jauns, kā vēlāk uzzināju ar augstāko izglītību. Izteikusi savu vajadzību, ka meklēju darbu jūsu saimniecībā – paskatījās tā savādi uz mani, bija jau rudens, septembris, lauku darbi jau gāja uz beigām, ar roku pakasīdams galvu atbildēja, ka viņam pašreiz darba nav. Maija izmantoja savu pēdējo iespēju, pasniedza savu Sibīrijas darba grāmatiņu, kur visi tur aizvadītie gadi strādāti cūku fermā, kā arī atzīmēti daži apbalvojumi par labu darbu. Pēkšņi atvērās kabineta durvis, ienāca galvenā zootehniķe Vera Kalniņa, kurai no mūsu atbraukušajiem, bija darīts zināms par manu darbu ziemeļos. Viņai vajadzīga cūkkopēja „Kūģu” fermā pie sivēnmāšu kopšanas, ar to Maijas liktenis bija. izlemts, uz ilgiem gadiem. Pieņemta darbā, gādāt dzīvokli, – norīkoja direktors, zootehniķei. Un tā Maija iejūdzās darbā, šai smagajā, lai ar savu netīro darbu nopelnītu sev un palīdzētu bērniem.

Ansis mācījās par šoferi Jēkabpilī ar 15 rubļu stipendiju mēnesī. Ruta dzīvoja internātā un mācījās vidusskolā. Rudens bija atnācis, tuvojās ziema, bet Maijas pagrabs un pieliekamais bija tukšs. Bet kā jau vienmēr, kaut kas, vai kāds labais gars palīdzēja. Gads bija auglīgs, kartupeļi labi padevušies un arī Maija tos bez grūtībām varēja iegādāties.

Maija ļoti gaidīja ziņu no savas nākamās darba vietas, jo šeit pie draugiem istaba nebija apkurināma. Daudzreiz pat nācās gulēt istabaugšā. Kaut šeit vēl bija skaistas, saulainas rudens dienas oktobra sākumā. Šinī laikā jau ziemeļos ledus pārklāja ūdeņus un uz oktobra svētkiem varēja šķērsot visus ūdens plašumus. Maija gāja saņemt savu jauno aprūpējamo cūku saimi, tā sastāvēja no 50 jaunām sivēnmātēm apmēram 50 kg dzīvsvarā, no kurām vajadzēja izaudzēt jaunās sivēnmātes. Cūku ferma bija maz apdzīvota ciemata „Kūģi” centrā. Pēc Maijas domām te labāk iederētos kultūras nams. Kūtī Maijas saimei vietas nebija, to bija aizņēmusi otra cūkkopēja Paulīne ar savām cūkām un sivēniem, kurus viņa aprūpēja. Cūciņas tika iedzītam aplokā, kurā piemetu atvestās biešu lapas – citas barības man nebija. Brigadiere Irma Dunkule uzticēja, blakus mājā dzīvojošai Bertai manu saimi, kamēr izmazgāju, sakopu jauno dzīvokli, un atvedu savas mantiņas. Maijai nebija ne spaiņu, ne halāta, ne dakšu, Paulīne, otra cūku kopēja, neko no sava nedeva, pat ūdens krānu neparādīja. Varēja redzēt, ka viņa dusmojas uz Maiju. Padomā, sibīrietei dod darbu, laikam jau zootehniķei kāda radiniece, varbūt pat māsa, līdzīgas jau izskatās. Viņai vienai strādājot iznāk tikai 70 rublīši mēnesī, ko tad mēs te abas nopelnīsim. Paulīn, piedod man taču arī kaut kur jāstrādā un maizītei jānopelna un domāju, ka ar savu pieredzi šajā darbā varēšu nopelnīt. Ferma bija liela, mita ap 100 sivēnmāšu, arī ārpusē bija uztaisītas būdas cūkām, no kurām atņemti sivēni.

Paulīne jau nestrādāja viena, bija cilvēks kas mēslus tīrīja un cūku barības gatavotājs, kurinātājs. Viņa tikai baroja, izdalīja no vagonetēm ēdienu un saņēma kārtējos sivēnus.

No vietējām sievām uzzināju, ka sivēni ir fermā sprāguši bez jēgas un kastēm vesti un glabāti vietējās kapsētas tuvumā. Vietējie suņi plēsuši no zemes un izvalkājuši pa sakņu dārziem. Vietējie iedzīvotāji bija par to ļoti uztraukušies. Aizrādīju Paulīnei, kāpēc to dari. pēc ārsta apskates tos vajag sadedzināt lielajā kurtuvē krāsnī, kuru kurina ēdiena gatavošanai cūkām. Par šo jaunievedumu visi apkārtējie ļaudis bija pateicīgi Maijai.

Brigadieris norīkoja mašīnu, lai braucu pēc savām mantiņām. Mantu jau man nekādu nebija, pie viena varas vīra, kurš jau bija aizsaulē atradu pēc cilvēku norādījumiem kaut ko līdzīgu savam pūra skapim, tikai bez aizmugures. Gultu, matraci jau nedeva, esot pārtaisīts. Galvenais galda nebija, tie jau bija aizvākti līdzi kantora mantām, aizejot uz citu māju, pie kolhoza apvienošanas. Trīs skapji, vairāki galdi un krēsli, to visu pievāca jaunā vara un to pakalpiņi. Kupča Irma, kas dzīvoja pie Klintaines skolas, iedeva man galdu, kas bija no skolas galdiem, vēl ar skolnieku ierakstiem atvilktnes iekšpusē.

Daudz pazīstamu vārdu, varbūt arī man pienācās skolā stāvēt pie šī galda, atbildot uzdoto – domāja Maija. Dzīvoklis bija “barakā”. Kāpēc viņu tā sauca nezinu, zem viena jumta bija četri dzīvokļi, celta no pārpalikušās naudas, kas palikuši no fermas celtniecības līdzekļiem. Šeit dzīvoja divas slaucējas un tā pat arī divas cūkkopes.

Dzīvoklī bija maza virtuvīte, plītiņa uz dzelzs kājiņām un istaba ar lielu gaišu logu uz rītiem, un, kā par brīnumu, ar labierīcībām”, lai nokārtoties nevajadzētu skriet ārā, kā tas jau laukos parasts. Sakārtoju gultiņas, iebāzu salmus maisos, skapim aizlīmēju mugurpusi ar papīriem un piespiedu pie sienas. Aizgāju uz tuvējo vecsaimnieku māju, lūdzu, vai nav kāds izmests vecs galds, jo tādi jau mājās, kur ilgi dzīvoja, mēdz atrasties. Saimniece Zobenmāte uz mani žēlīgi noskatījusies, tiešām atrada galdu ar trijām kājām, ceturtā bija sastiķēta, sanaglota ar diviem koka gabaliem. Priecīga, ka mazs bērns par saldumiem, stiepu savu „dārgo” vajadzīgo mēbeli mājās – dzīvoklī.

Kārtīgi to nomazgāju, un kad pārklāju ar baltu galda segu, izskatījās skaisti. Tāpat ar manas gultas segu pārklātais salmu matracītis ar uzbužināto spilvenu – kaut kā atgādināja, ka te kāds grib dzīvot. Gultas veļu, tāpat citas drēbes, arī veļu, biju ziemeļos pēdējā laikā izmantojusi. Līdz ņemtais, darinātais pūrs ar izšuvumiem, sienas sedziņām bija izpārdots. lai uzturētu savu ģimeni – apēsts. Tāpat kā tagad to dara alkoholiķi. Kad biju kaut kā ciešami iekārtojusies, pēc sava prāta un patikas – varēju doties uzsākt savas darba gaitas. Malkas jautājumu nokārtoja brigadiere Irma Dunkule – tagad viņa jau aizsaules dārzos, – atveda no fermas lielus koka bluķus, kurus tur neviens negribēja zāģēt un skaldīt. Atrauks svētdien dēls Ansis no Jēkabpils un tiks ar tiem galā – sastrādās pagalītēs.

Darbs jaunā vietā, jaunos apstākļos. Rītos gāju agri, vēlu vakaros nācu mājās, dzīvoju visu nedēļu viena. Ruta skolā Pļaviņās, Ansis Jēkabpilī šofera kursos. Anša sieva Valentīna strādāja par skolotāju Zilānos, arī tiem bija īrēts dzīvoklis pie vecas tantiņas.

Abi iestājās politehniskajā institūtā neklātienes nodaļa. Pēc trīs mēnešu šofera kursiem. Ansis strādāja par smagās automašīnas šoferi. Stāvoklis pamazām sāka uzlaboties. Arī ar otru cūkkopi Paulīnu attiecības normalizējās.

Algas starpības fermā nebija, abas saņēma tos pašus 70 rubļu katra. Kad piedzima sivēni un tos izaudzēja, tad atalgojums mainījās – tas bija atkarīgs no sivēnu skaita un svara. Beigusi savu darbu Maija palīdzēja arī Paulīnei. Viņas māte, atnākot no darba (mūsu dzīvokļi bija līdzās), sauca mani vakariņās, daudzreiz piedevām nogriezdama arī krietnu gaļas šķēli. „Lai viņai vieglas smiltis”. Nevaru aizmirst tos cilvēkus, kas tev grūtā brīdī pasniedz roku, saprazdami Maijas pašreizējo stāvokli. Rūtiņa dzīvoja intematā Pļaviņās un iztika ar trīs rubļiem un krējuma burciņu nedēļā. Pirmajā dienā ejot uz skolu, redzēju, ka viņai vienai kājās vienkāršas kokvilnas zeķes. Maija to nezināja – šeit taču Latvija – cits dzīves līmenis. Ruta nebija izvēlīga, nekad tā neko neprasīja. Mani bērni nebija dzīves, ne mātes lutināti. Priekš tā nebija laika ne līdzekļu, ne tā kā tagad tie savus bērnus lutina. Tur ziemeļos daudzreiz savu meitu redzēju tikai reizi dienā – rītos to atstāju guļot, tikai vakaros satikos. Pusdienlaikā uz māju netiku, jo ferma bija 15 minūšu gājiena attālumā Arī tagad no 70 rubļiem pietika tikai ikdienas izdevumiem – jo viss uzturs bija jāpērk. Nekur negāju, negāju ļaudīs, ne ar saviem radiem satikos. Darbs bija no rīta līdz vakaram, daudzreiz, kad piedzima „ruksīši” arī nakts stundās. Maija bija apņēmusies parādīt, ka es varu, vai mana pieredze arī kaut ko nozīmēs šai darbā. Un tā bija palīdzējusi viņas darbā un atalgojusi viņas pūles. Daudzreiz arī direktors ieradās mūsu fermā un sarunājoties uzsvēra, ka jāizaudzē labi sivēni. Līdz šim šeit tie daudz bija gājuši bojā. Sivēniem vajadzīgs svaigs gaiss, pastaigas brīvībā, bet ne cauru dienu aizgaldos, amonjaka piesātinātā kūti. Maijas teiktais tika ņemts vērā un bez rezultātiem nepalika. Mēslu tīrītāju un barības putras vārītāju atbrīvoja. Kūts bija brīva. Ēdienu gatavojamai telpai bija divas durvis, kuras veda uz katras kopējas nodalījumu. Kūts abās pusēs bija aizgaldi, kurās mitinājās sivēnmātes.

Noņemot „putras vārītājus”, sivēni mazāk slimoja, un nebija jābaro ar siltumā ieskābušo putru, jo to vārīja tikai reizi dienā. Priekšniecība bija apmierināta un Maija savu bija panākusi. Mana pirmā alga tagad bija nepilni 300 rubļi. Tas jau bija liels panākums. Ne velti direktors ienācis fermā, ieraudzījis pilnu kūti skaistus baltus veselīgus sivēnus, sasita plaukstas teikdams: „To es saprotu”.

Paulīne jau iepriekšējos gadus dzīvodama, bija iemantojusi mēbeles. Nu arī Maijai bija pienācis laiks mainīt savu salmu matracīti pret šī laika mēbelēm – galdu, 4 krēsliem, virtuves skapīti un pārējo dzīvei nepieciešamo. Manā ģimenē toreiz neviens stipros dzērienus nelietoja, katrs rublis tika likts vietā. Otrā mēnesī atkal nāca klāt skapis un mana istabiņa vienmēr smaržoja pēc jaunām mēbelēm. Maijai bija prieks, ka viņas darbs nav bijis bez panākumiem.

Dienas aizgāja vienā steigā, darbs, darbs un atkal darbs. Bija jau tagad arī savs dārziņš ar kartupeļiem un citām saknēm Arī pirmo veprīti realizēju gaļai. Tātad neaizgāju bojā bez sava brāļa un māsas atbalsta. Atbalstīja sveši ļaudis. Arī man sava vieta dzīvē atradās. Pa reizēm aizbraucām uz „Vērsēniem”, jo līdzās otrā mājā dzīvoja Osvalda brālēna ģimene, kurai bija lemts palikt uz vietas. Šis neprāts, nejēdzība viņiem aizgāja garām, kaut arī viņas māsas vīrs jau 40. gadā pazuda bez vēsts, – un māsa ar saviem dēliem Arni un Ivaru dzīvoja pie pusbrāļa. Šajos laikos sarunājoties ar brālēna dēlu Jāni, tas uzdeva jautājumu, kāpēc tēva māsu Ernu neaizveda. Pēc dažu dienu pārdomām tam atbildēju – zini, no viņas taču nebija ko ņemt, ne tā kā mūsu ģimenei – bija liela māja, plašām telpām, kuras vietējai toreizējai varai tik ļoti noderēja kolhoza kantorim – bet Zinai tikai 2 bērni. Tikai tie divi bērni! Tā laika vara mīlēja ņemt visu gatavu, ko otrs ilgos gados ar sūru darbu un lielu gribasspēku bija sarūpējis.

Ir jau skaisti ieiet gatavās telpās, kur siltais un aukstais ūdens tek pa visiem krāniem. Pēc izsūtīšanas 1941. gadā varas vīri ieņēma istabas ar visām mēbelēm un paklājiem. Tā laika vara prata izmantot tos kas bija pratuši pie kaut kā tikt ar savām zināšanām un darbu, tiecoties pēc labākas cilvēcīgākas dzīves. Tikai jaunajos brīvības gados beidzot Ernas vīru, Jāni Zvirgzdu, atveda uz dzimteni kaut kur Krievijā mirušu. Cik jauki, ir cilvēks, nav cilvēka – kā muša.

Lai cik arī ir stipra mana nervu sistēma, tomēr cik sāpīgi bija nolūkoties uz to vietu, kurā tik cerīgi tika uzsākta jaunā dzīve ģimenē. Ābeles, Osvalda stādītas, audzētas no sēkliņām, ieejot dārzā, zari liecās aiz ābolu smaguma. Maija nedrīkstēja domāt, nedrīkstēja kavēties atmiņās par tām skaistajām dienām, kas šeit tika aizvadītas. Viņai bija darbs, vajadzēja strādāt un arī palīdzēt saviem bērniem, lai tie neilgotos pēc savas otrās bērnības zemes. Dēls Ansis jau iesākumā bija ļoti neapmierināts ar šejienes dzīvi un taisījās abi ar sievu braukt uz Tomsku, Tur dzīvoja sievas vecāki. Maija paklusēja un teica – es jau zināju, kādas grūtības mūs šeit sagaida, viss būs jāsāk no jauna ar savām rokām, zināšanām un darbu. Nodzīvojiet šeit vienu gadu, ja nepatiks, tad dariet kā domājiet par labāku, neesam jau braukuši vizināties ekskursijā… Pēc gada šīs domas tika atmestas. Tā kā Ansis vairāk kā četrus gadus atradās uz kuģiem armijā, tas pēc tam gribēja tikt Rīgā uz kuģiem. Diemžēl tam laipni atbildēja „kungs”, Tavas biogrāfijas dēļ, Tevi jau nevar laist kuģa tuvumā – ne tikai uz kuģa.

Maija vienmēr domāja par savu deviņdesmitgadīgo māmiņu, kas dzīvoja Rīgā pie dēla Voldemāra. Abi ar Paulīni visu dienu bija darbā un viņai visu dienu jādzīvo ieslēgtai dzīvoklī. Pienāca laiks, kad jau varēja dzīvot, tāpat kā citi. Ansis aizbrauca uz Rīgu un to atveda pie manis. Redzēju, cik viņa jūtas laimīga, vienmēr gribēja ko darīt, palīdzēt kaut arī ļoti slikti redzēja. Maijai bija arī puķu dārziņš uzkopts pie dzīvokļa, jo viņa mīlēja ziedus, tos plūca un lika istabā vāzēs uz galda.

Mana mīļa māmiņa, cik daudz tiki darījusi, lai mēs izdzīvotu. Paldies Tev aizsaulē, vienmēr Tu gribēji tik ar labu, bet kā reiz teici, biju savās domās kļūdījusies. Dzīve iet savu ceļu un nezināmi, mums neizprotami ir likteņa līkloči.

Kas bijis, tas aizgājis un varbūt skaistākais kas mums palicis – ir atmiņas, kuras ies līdzi un visu Tavu dzīvi sildīs un dos spēku, lai visu to atcerētos, vēl un vēl. Otrs dēls Maksis vēl tālāk iebrida ziemeļos aiz Baikāla ezera – Čitā. Likās, tas ir dzimtenei zudis dēls, lai cik žēl un sāpīgi tas neizliekas. Ir ģimene, sieva burjatka, meita Natālija, dēls Andrejs. Kas vairs viņam dzimtene, audzis svešu tautību ietekmē. Viņš jūt, ka ir atrauts no mums, no dzimtenes, no skaistās dzīves vietas Daugavas krasta. Tas nekas, ka pēc ciemošanās pie mums 1990. gadā – pēdējo reizi – projām braucot acīs bija asaras…Tas nekas… Savu vainu atzīstu jo atļāvu viņam tādu profesiju – ģeodēzists – izvēlēties, jo tā arī nāca draugu iespaidota.

Arī savu vainu atzīstu, ka par ilgu tur kavējos. Vajadzēja braukt tūlīt kā atbrīvoja, tad varbūt arī mana dzīve būtu ņēmusi citu virzienu. Ir dzīves dzelzs likums, kuram neviens nav spējīgs pretoties, ne arī izmainīt. Esmu dzimtenē, baudu tās skaistumu, saulainos rītus, zilās debesis ar gubu mākoņiem, klausos vēja brāzmas un negaisus, bet tā ir Dzimtene, kura katram tā ir viena. Kaut kur tālumā, kā sapnī skan tās dziesmas, kas ganu gaitās ejot tika skandētas “Poriešu”, manas jaunības dienu birztalas, kur agrā rīta rasā sala kājas un reizēm neganti nāca miegs. Tas nekas, tika ieaudzināta pienākumu apziņa. Jādara tas, ko vajag, ne tikai tas ko iedomā.

Cik daudz skaistu sapņu . nākotnes plānu tika kalts, cik maz no tā nācies dzīvē īstenot. Mana mīļā Latvija, nedomāju, ka tur bija tikai svētdienas. Bija jābūt čakliem un gudriem zemes kopējiem, zeme un gotiņas mīl tos kas viņus mīl. Nekas nekrīt no tukša gaisa, viss ar prātu un spēku jādara.

Latvija, tas ir svēts vārds, un kas to mīl, tā to svētī un neaizmirst.

Šodien ir 21 marts, 2001 gads. Pašvaldību vēlēšanās, tik daudz alkst ieņemt sev siltas vietas, lai dzīvotu materiāli nodrošināti. Ko tas viss dos. Cenšas tikt sociāldemokrāti pie varas – nezinu, mans saprāts liek domāt, ka nekas labs vai labāks nesanāks. Pēc Pirmā pasaules kara, lauku cilvēki ļoti neieredzēja šo partiju. Arī man tas palicis atmiņā un esmu savā nostājā pretim šai partijai. Atceros, jauniešus no tās partijas, ko sauca par siseņiem – tādus jauniešus, kas neko nedarīdami gribēja kļūt slaveni, dzīvodami uz citu rēķina. To jau mēs pieredzējām un izbaudījām līdz atraugām. Patika Rīgas pilsētas galvas Ārgaļa teiktais, balsojiet par tiem, kas mazāk runā, bet vairāk dara! Darbs ir galvenais, ne vārdi. Arī manas domas ir tādas.

Veca patiesība – nabags nevienam nav vajadzīgs. Neviens to nežēlos.

Pasmejies par sevi, jā sevi,
Pasmejies par sevi pats.
Citādi par tevi pašu smiesies,
Pasmiesies vēl nezin kas!

Vai daudzi ieguva mokot citus – arī pašus nomocīja. Vai kādu sodīja par mocīšanu – nūjā – tādi jau toreiz bija tie laiki, par ko tad sodīt. Vai Tev kāds atlīdzina zaudēto. Ja ne materiāli vismaz morāliski. Vai tagad Tevi ciena, ja tev nav apakšā naudas maiss. Vai nav skaisti meldiņi tiem, kas sēž augstos krēslos, Bet arī krēsliem lūst kājas un kritiens kā jau kritiens nav patīkams. Bet kritieni bija, ir un būs. Cerēsim tikai, ka kritīs tie kam ir jākrīt.


Atmiņu stāsts kompilēts no vairākām publikācijām vietējā presē, kur dažviet Elza ir Maija, Osvalds ir Ēriks, Ansis ir Jančuks, un Maksis ir Edžiņš. Publicēts arī izdevumā “Tautsaimniecības attīstības problēmas Latvijā 2007, #5,#6.

Pazīstamā Sēlijas novada pētniece Lūcija Ķuzāne sarakstījusi grāmatu, kurā atainotas Osvalda un Elzas Geistartu likteņgaitas.

ScanImage201.jpg

Attēlā Elza Geistarte

Fragments no šīs grāmatas:

Saņēmu ielūgumu – ciemoties Klintaines pagasta Vērsēnos. Skaista ainava Daugavas senkrastā. Ābeles te noziedot, salnas nenokostas, un dāliju ceri stāvot dienā, visā košumā vēl oktobra beigās. No uzkalna paveras plašs skats uz Daugavas līkumiem, pāri pretī uz Sēlijas mežiem un to vietu, kur senāk bija Staburags.

Elzai Gestartei 85 gadi, bet viņa vēl gāja ātrā solī. Daudz lasot un šad tad uzrakstot vai nu Klintaines pagasta avīzei, vai Aizkraukles „Staburagam” tēlojumus par izsūtīto likteņiem un dzīvi Sibīrijā.

Viņa – Elza Galdiņa – esot uzaugusi Odzienas Poriešos lielā dzimtā – starp sešiem bērniem. Gribējusi mācīties par skolotāju, bet… kas slauks tēva sētā govis un baros cūkas, lai lielā saime būtu paēdusi un pliki neizietu pasaulē. Precoties viņa Vērsēnos ienesa savu sastrādāto pūra daļu – 2000 latu. Ar tiem pacēla saimniecību labklājībā – ierīkoja dziļurbuma aku un modernu kūti, motoru elektrības ražošanai un lauksaimniecības mašīnas. Vīramāte bija augusi kā bārenīte – kalpone, tādēļ strādīga un dzīves gudra. Sētā neviena lieta nemētājās pa roku galam. Ik sestdienu istabas berza un mazgāja, sākot no augšstāva līdz ārdurvju slieksnim un lieveņa pēdējam pakāpienam. Veļas dienās krekli un palagi plīvoja izkārti dārzā starp ābelēm sniega baltumā. Katrai kalponei, kas no Vērsēniem izgāja pie vīra, saimniece gādāja pūru.

Un kāds bija viņš – jaunais saimnieks Osvalds? Beidzis tikai sešas klases turpat Klintainē un vēl pāris gadus mācījies amat­niecības skolā Rīgā. (Un nu izbrīnā jāapmulst. Gan Elzai, gan Osvaldam tik skaisti rokraksti, izkopta valoda, visas pietur­zīmes savās vietās. Zināšanas vēsturē un literatūrā. Savs pasaules skatījums. Ak, kādi izcili meistari senāk bijuši pamatskolu skolotāji!) Iekams apprecējušies, abi cerējušies septiņus gadus tikai skūpsta attālumā. Kokneses baznīcā salaulāti 1938. gada ceriņziedu laikā. Šķitis, ka laimei nebūs gala… Bet… Savu nāka­mību neviens cilvēks nespēj ar roku aptaustīt.

Kad Ansis Geistarts dabūja ieskatīties sava tēva apsūdzēšanas un tiesāšanas dokumentos, pārsteidza nekaunība un melīgums, ar kādu čeka gādāja vergus slavenajām komunisma celtnēm. „Troika” tiesāja un uzklausīja lieciniekus, kas neko nespēja liecināt. Laikam Osvalda Geistarta galvenā vaina bija tā, ka viņam piederēja pārāk labi sakopta saimniecība un skaista māja, kas jau iepriekš noskatīta izpildkomitejas vajadzībām.

Pēc vīra apcietināšanas Elza mēģināja mājas un ģimeni glābt. Aicināja jo drīzāk dibināt kolhozu un Vērsēnu kūtī ierīkot kopsaimniecības fermu – kur pati piedāvājās barot un slaukt 27 govis. Ar viņas līdzdalību tad radās „Sarkanā zvaigzne” – un klintainieši kolektivizācijas skrējienā bija tūlīt otrie – aiz sēlpiliešiem. Viņa nolēma, ka maksās jebkuru cenu, lai izdzīvotu un pasargātu bērnus no ciešanām. Veltīgas cerības!

Izvešanas dienā – tajā 25. martā – tīši vai netīši radīta, viņai bija iespēja izbēgt. īsu brīdi šaubījās. Kurp doties? Un tikai ar to vien, kas mugurā? Bet tad viņi paņems veco saimnieci un abus puikas. Viņa atgriezās Vērsēnu godistabā, noklāja uz grīdas rakstainas pūra segas un meta kaudzē līdzi ņemamās drēbes. Ko darīt ar fotogrāfiju albumiem? Svešumā no bildēm paēdis nebūsi. Bet, ja atstāsi, rīt, parīt pasaules blandoņi tās ar kājām mīdīs. Ņēma līdzi. Vīramāte bija paspējusi ieraugt miežu karašas. Mikla palika muldiņā izkurinātas krāsns priekšā neizcepta. Maize un aizdars ceļā līdzi bij a pavisam niecīgā nastiņā
Kad 1954. gadā Čeļabinskas tuvumā uzsprāga urāna atomu skaldīšanas labo­ratorija, ieslodzītajiem no sodu termiņiem atmeta nost dažus mēnešus. Lai brauc nomirt citā vietā! Osvalds Geistarts iera­dās Teguļdetā. Viņš nodzīvoja vēl pustreša gada.

Geistarti Latvijā atgriezās vēlāk nekā citas izsūtīto ģimenes. Veco saimnieci Madi apguldīja pie dēla tajā kapsētā ar līko bērzu. Jaunākais dēls Maksis izmācījās par ģeodēzistu un palika Tālajos Austrumos. Pārnācējus dzimtene sagaidīja nemīlīgi. Ansis vēlējās kļūt jūrnieks, taču viņam šeit sacīja:

– Tādus kā tevi, pat jūras tuvumā nedrīkst laist.

Vadot smago automašīnu ar būvmateriālu kravām starp Rīgu un Jēkabpili, šaipus Rīteriem viņš dažreiz piestāja ceļmalā un aizgāja paskatīties uz Vērsēniem. Tālāk par pagalmu netika. Pretī iznācis, kāds no iemītniekiem vaicāja:

-Kas jūs esat? Ko jums te vajaga?

Muļķīgi būtu skaidrot: „Tās mana vectēva celtās, mana tēva iekoptās mājas!” Atbilde būtu: „Tagad jums te ne skaidiņa vairs nepieder!”

Pēc 40 prombūtnes gadiem Ansis Geistarts kopā ar savu ģimeni atgriezās Vērsēnos. Fotogrāfijas, kas izceļojušas Sibīriju, atkal ieņem goda vietu viesistabā. Zudušās paaudzes, caur kurām iet tautas vēsture.

Re, apskatieties vērīgi to bildi! Vidū – veči. Pirms pusotra gadusimta, naktis negulēdami, viņi sūri strādāja, lika grasi pie graša, kamēr sakrāja tūkstošus, lai izpirktu zemi. Blakus zaļoksnēji dēli un ziedošas vedeklas – viņus no Daugavas krasta padzina Pirmais pasaules karš. Mājas sagrāva lielgabali, atlikušos baļķus izvazāja marodieri. Kad saimnieki atgriezās tukšā vietā no bēgļu gaitām, ar asiņainiem nagiem krastmalā lauza radzes un no zemes izplēsa laukak­meņus, lai saviem bērniem uzbūvētu stiprāku mitekli. Pārmērīgā darbā agri sabeidza veselību. Nākamais pasaules slaktiņš visos vējos izkaisīja trešo censoņu paaudzi. Lūk, Made Geistarte, kas tik jauna un cerīga gadsimta sākumā stāv blakus savam vīram Jānim! Par kādiem grēkiem viņai kopā ar dēlu bija jāapgulstas taigā, kur piemiņas akmens jau nogāzts, kapsētas žogs sakritis un vieta pie līkā bērza klaiņojošu lopu izbradāta? Tik vien tur palicis no dzimtenes kā Vidzemes dziesmu grāmata pagalvī.

Bet Elza Geistarte bija romantiķe. Esot, kā tajā dziesmā dzied: – „Šie kauli, šī miesa, šis gars un šī sirds ir tēvu zemes tiesa, kamēr šī saule mirdz”. Tieši tādēļ viņa jūtoties mūžīgi pateicīga Monikai – šai Latgales sievietei… par Osvalda dzīvību un vēstulēm, kas saglabātas. Nu Osvalds Geistarts – viens no daudzajiem svešumā apraktiem – tomēr pārnākot mājās. Pēc pusgadsimteņa atkal ar domām, ar dzejoļiem viņš ieiet savā tautā un kā apsūdzības liecinieks. Lai zina nākamās paaudzes, kas mums nodarīts…

September 20, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kā sabruka PSRS

 Pārpublicēts no Ivara Līdakas vietnes “Mazās piezīmes”
https://tencinusarunas.wordpress.com/2016/09/11/ka-sabruka-psrs-arkadija-dubnova-intervija-ar-ukrainas-prezidentu-l-kravcuku-1958-1991-09-09-2016/

Kā sabruka PSRS. Arkādija Dubnova intervija ar Ukrainas prezidentu L.Kravčuku (1958-1991) 09.09.2016

Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins un Baltkrievijas Augstākā Padomes priekšsēdētājs Staņislavs Šuškevičs ratifikācijas rakstu apmaiņas un Vienošanās par tirdzniecības-ekonomisko sadarbību parakstīšanas ceremonijā 1991.gada 7.decembrī. J.Ivanovs. RIA Novosti

Ukrainas pirmais prezidents Leonids Kravčuks par Ļeņina slepenajiem darbiem, ukraiņu genocīdu, par to, kurš uram atdevis Krimu, un vai referendums par Ukrainas neatkarību bijis viltīgs.

”Nogaliniet bez kautrēšanās”

Sākšu ar šajā projektā (Kā sabruka PSRS? J.Gaidara fonds un Slon Magazine) tradicionālu jautājumu – kad jums pirmo reizi galvā ienāca doma par Padomju Savienības sabrukuma iespējamību un tostarp par Ukrainas izstāšanos no tās

– Tie tomēr ir divi dažādi jautājumi – Padomju Savienības sabrukums un Ukrainas izstāšanās. Jau būdams kompartijas apgabala komitejas nodaļas vadītājs, es no 1967. līdz 1970.gadam mācījos Sabiedrības zinātņu akadēmijā (Академии общественных наук) Maskavā, rakstīju disertāciju “Peļņas loma sociālismā”. Vispār, peļņa sociālismā ir antikategorija. PSKP CK (Kompartijas Centrālās Komitejas – “Cekas”) Propagandas un aģitācijas nodaļā man ieteica pabūt Ļeņina bibliotēkā – vislielākajā PSRS. Tur varēja dzīvot: remontēt apģērbu, pusdienot, iet uz kino – tur bija viss. Un manī radās interese palasīt Ļeņina nepublicētos darbus. Man teica, ka to ir ap 25 sējumiem. Bija 1968.gads. Varēju atlasīt, bet ar PSKP CK atļauju. Nu, ko varu jums teikt… Man radās ļoti drūms iespaids. Lasīju Ļeņina rezolūcijas, kad viņš saņēma telegrammas no vietām par to, kā dumpojas tauta: nekautrējieties nogalināt, nekautrējieties nošaut – revolūcija visu norakstīs (izmetīs no sarakstiem).

Redzējāt slaveno Ļeņina teicienu par koncentrācijas nometnēm

– Pats nelasīju, bet man teica, ka tāds ir. Un tad es sapratu, ka šī vara ir kaut kāda dīvaina. Nogalināt, nošaut … Formulējumi ne tā kā nehumāni – tie ir necilvēciski. Ilgi staigāju tajā iespaidā, un kad pārgāju no Ļeņina lasīšanas uz dziļāku analīzi, veidojās secinājums, ka tāda valsts ilgi pastāvēt nevar.

Bet tā tāda slēpjama un bīstama izpratneDroši vien, ne ar vienu par to nerunājāt

– Ne ar vienu. Bet pateicu saviem draugiem, ka lasu nepublicēto Ļeņinu. Viņi ap mani staigāja kā ap kādu supercilvēku, kurš ticis pie noslēpumiem un zin tik, cik nezin neviens.

Tas nozīmē, ka bijāt parādījis uzticību kā ortodoksāls partijas biedrs

– Nedomāju, ka vērtēja tikai to. Svarīga bija plaša erudīcija, jo nācās izbraukt aiz valsts robežām, uz socnometni (соцлагерь). Tur nedrīkstēja demonstrēt Padomju Savienību vai kompartiju kā kaut ko sastingušu, konservatīvu un bezperspektīvu. Bet tas ir mans minējums.

Godīgi runājot, man ir grūti noticēt, ka 1960.gadu beigās jums galvā nākusi tāda dumpīga doma

– Ne doma, ka Ukraina izstāsies no Padomju Savienības. Cita – ka tāda valsts ilgi pastāvēt nevar.

Bet par Ukrainu

– Tāda radās vēlāk, 1986.gadā, kad jau strādāju Kijevā un saņēmu ļoti sarežģītu uzdevumu no Ukrainas kompartijas CK Politbiroja – paskatīties partijas arhīvus attiecībā uz golodomoru (голодомор- ukraiņu mērķtiecīga iznīcināšana bada nāvē). Tad es biju jau CK ideoloģiskās nodaļas vadītājs.

Golodomors un Hidrometeocentrs

Tas tika darīts ar Maskavas sankciju vai tikai kā Ukrainas iniciatīva

– Domāju, ka tā bija Ukrainas iniciatīva. Jo Rietumos jau sākās ļoti spēcīga kustība sakarā ar golodomoru. Uzstādīja pieminekļus mirušajiem ukraiņiem, rakstīja grāmatas, nelegāli sūtīja grāmatas šurp uz Ukrainu. Un es domāju, ka Ukrainas kompartijas CK prasīja atbildi – ko tad darīt, klusēt vai runāt? Un, lūk, es ar cilvēku grupu šķirstīju arhīvus, dokumentus, fotogrāfijas – 11 000 vienības. Zināt, vēl tagad nespēju aprakstīt to stāvokli, tās sajūtas. Tur bija cilvēkēšana, bija cilvēku aprakšana tieši bedrēs, bez krustiem, bez nekā – sabēra, nosita, piebeidza cits citu. To skatīties ir vienkārši neiespējami. Bet dokumenti to neapstiprināja, tie apgalvoja, ka tas ir dabiski, ka tas ir uznācis sausums, it kā nekas īpašs. Es zināju, ka Politbirojā jautājums tāds arī būs – sausums vai mērķtiecīga cilvēku iznīcināšana, īpaši zemnieku. Es, būdams CK nodaļas vadītājs, liku Hidrometeocentram sniegt man nokrišņu sadalījumu pa gadiem – 1931., 1932., 1933. – kuri ir labie gadi, kuri sausuma gadi. Teikšu jums, atšķirības bija milimetros. Tiesa, dažos dienvidu apvidos ir bijis sausāks. Bet teikt, ka tas bijis visu iznīcinošs sausums – nekā tamlīdzīga. Šo kopsavilkumu parādīju Politbirojā. Tur sāka saskatīties savā starpā: kā to saprast, nav taču tādu faktu, kas apstiprinātu sausumu. Lūk, tad es sapratu, ka Ukraina ir kļuvusi par totalitārisma un apzinātas cilvēku iznīcināšanas upuri tāpēc, ka centrālā vara – Staļins un kliķe – ir gribējuši nomērdēt ukraiņu nāciju.

Bet neesmu pārliecināts, ka tad nodomājāt: tas kaut kad beigsies ar Ukrainas izstāšanos no Padomju Savienības

– Nē, nē. Biju pietiekami pieredzējis, izglītots cilvēks, zināju, ka izstāšanās mehānisma nav – vien pasludinājums, ka katrai nācijai ir tiesības uz pašnoteikšanos, pat uz izstāšanos. Ieraksts un nekas vairāk.

Un tikai uz 1989.gada beigām, pēc partijas ‘Ukrainas Tautas Kustība (Народный рух) izveidošanās, prasības kļuva politiskas

– Jā, līdz tam neviens no demonstrantiem jautājumu par Padomju Savienības pastāvēšanas izbeigšanu neizvirzīja. Neviens! Bija jautājums – nomainīt (vadības) cilvēkus, ierobežot kompartiju, kas ir kļuvusi prettautiska. Mums bija ļoti daudz gadījumu, kad raktuvju strādnieki vienkārši ieradās mājās pie apgabalu, pilsētu, rajonu partijas sekretāriem un atvēra ledusskapjus, skatījās, kas partijas nomenklatūrai tur ir. Un nesa uz balkoniem rādīt: skatieties – viņi ēd kūpinātu desu! Bet tā tajos laikos bija neredzēta delikatese.

Un lūk, no apcietinājuma atgriežas Ukrainas Tautas Kustības izveidotājs Vjačeslavs Černovols (Вячеслав Черновол) un ierosina nomainīt varu kopumā un tiekties uz Ukrainas atdalīšanos no Savienības vai neatkarības nodibināšanu

Nē, ne ernovols, sāka uraiņu inteliģenceakstnieki Vladimirs Javorivskis, Oess Gončars, Ivans Dračs, Dmitro Pavličko ([Владимир] Яворивский, [Олесь] Гончар, [Иван] Драч, [Дмитро] Павличкоlūk, šie cilvēki pirmie ierunājās par Ruha veidošanuČernovols toreiz sliecās uz radikālāku nostāju – tieši par Padomju Savienības sabrukumu nerunāja, bet viņa runās nemitīgi bija tāds teiciens, ka Ukrainu ir nīcinājuši, nīcina un nīcināsUn kad nāca šie inteliģenti, viņi veidoja Ukrainas Tautas KustībBet viņi to nesauca par partiju – tikai par kustību ar mērķi izlabot stāvokli UkraināPiemēram, uzlabot perestroikuPie mums ieradās Gorbačovs, sasauca visus rakstniekus Ščerbicka (Щербицкого, первого секретаря ЦК Компартии Украины. – kabinetāVladimir Vasiļjevič, runā, ka Ukrainas kompartijas CK neļauj cilvēkiem, kuri tiecas uzlabot perestroiku, darīt to brīviUn skatās uz Gončaru, viņš mums bija patriarhs rakstnieku vidūOless Gončars arī saka: “Jā, Mihail Segejevič, mēs gribētu palīdzēt partijai uzlabot perestroiku. Mēs neizvirzām nekādus pretošanās uzdevumus”Ščerbickis atbild: “To viņi tā saka, īstenībā tā ir ne vienmēr”Gorbačovs diskusijā neiejaucāsBet no sarunas es sapratu, ka viņš gribēja Ukrainā vairāk atklātībasTo es saku tajā sakarā, ka toreiz pat Ukrainas Tautas Kustībā nebija idejas par Padomju Savienības sagrāviTā radās vēlāk

1990.gadā, kad bija atcelts PSRS Konstitūcijas 6.pants (par kompartijas vadošo lomu), kad atstādinājās Ščerbickis un par CK pirmo sekretāru kļuva Vladimirs Ivaško, kurš paziņoja, ka tuvākajā laikā Ukrainā tiks izveidotas daudzas partijas

– Nu šajā gadījumā Ivaško nebija oriģināls – jau sākās kustība no Maskavas.

Kad nākošajā gadā, 1991-jā, rosīgi virzījās Novoogarjovas process, Gobačovam iniciējot jaunu Savienības līgumu, Jūs tur piedalījāties?

– Protams. Visu laiku. No sākuma līdz beigām.

Tad Jūs bijāt Gorbačova sabiedrotais un uzskatījāt, ka ar šo līgumu vai izglābt Savienību

– Bet ne tā kā lika priekšā Gorbačovs. Un mani atbalstīja Jeļcins. Bet vēlāk viņš sāka visu aplūkot plašāk un, atsaucoties uz Andreju Saharovu ([Андрея] Сахарова) lika priekšā konfederāciju.

Tas bija vēl pirms puča

– Jā. Bet es liku priekšā vairāk tiesību un brīvību republikām. Uzskatīju, ka tām pašām ir jāpārvalda savs budžets, lai labāk izmantotu iekšējos resursus. Bet Gorbačovs tam nepiekrita. Un tad es tiešām neuzskatīju, ka Padomju Savienība jāsagrauj. Es biju tās pilnveidošanas piekritējs. Vēlāk es pievienojos Jeļcina nostājai.

“Maskavā jau cita vara”

Un kur Jūs bijāt GKČP (ГКЧП – Valsts Ārkārtējā stāvokļa komiteja) pasludināšanas brīdī?

Dzīvoju valsts vasarnīcā Konča-Zaspā (даче, в Конча-ЗаспеSešos no rīta zana valdības sakaru telefons () – mēs to saucām par “infarktņiku”Pa to zvanīja tikai priekšniecība – vai nu tu kādam, vai tev kādsPaceļu klausuliZvana (Ukrainas) CK sekretārs Staņislavs Gurenko Станислав ГуренкоGuli?Vai zini, ka Maskavā jau cita vara?Saku: “Nezinu”Saka, ieslēdz radioIeslēdzuTiešām, raida GKČP uzrunu tautaiEs klusēju – ko viņš teiks tālāk?Klausies, – viņš saka, – te no Maskavas ir atbraucis GKČP pārstāvis, ģenerālis Vareņņikovs, PSRS Sauszemes karaspēka galvenais komandieris, grib tevi satiktBet es taču Vareņņikovu labi pazinu, viņš bija bijis Piekarpatu kara apgabala komandieris un Ukrainas kompartijas CK loceklisvienmēr sēdējām blakām plēnumāEs saku Gurenko: “Klausies, kas ir, Vareņņikovs nevarēja pats man piezvanīt?”Nu, viņš ir pie manis, mēs te runājamies. Klausies, Leonid Makarovič, manuprāt vajag ar viņu tikties pie manisTas ir, Ukrainas kompartijas CK mītnēun man, esot Ukrainas Augstākās Padomes priekšsēdētājam, jāierodas uz tikšanos pie Ukrainas kompartijas CK pirmā sekretāraBet tad Konstitūcijā partija jau vairs nebija vadošais un virzošais spēksEs uzreiz sapratu, uz kuru pusi velkViņi ar Vareņņikovu jau vis apsprieduši. Un es atnākšu, apsēdīšos uz papildkrēsla, un viņi man teiks ko darītEs saku: “Staņislav Ivanovič, kamēr esmu Augstākās Padomes priekšsēdētājs, mēs ar Vareņņikovu tiksimies pie manis kabinetāTu, ja vēlies, vari atnāktJa negribi, nenāc”

Tūlīt aši sakārtojos, iesēdos mašīnā; tiklīdz izbraucu, zvana Jeļcins: “Leonid Makarovič, man ir lūgums. Zvanu uz Forosu, bet mani ar Gorbačovu nesavieno. Tā taču jūsu teritorija. Varbūt savienos, ja Jūs zvanīsit?” Mašīnā bija īpašais telefons. Tiešām sazvanīju Krimu, saku: “Savienojiet, lūdzu, ar Gorbačovu”. Meitene ļoti pieklājīgā balsī teica: “Leonid Makarovič, atvainojiet, biedrs Gorbačovs Mihails Sergejevičs slikti jūtas un nevar pienākt pie telefona”. Es sapratu, protams, tā ir KGB darbiniece. Un saku: “Nu ko, ja nevar, nevar”. Tūlīt pat uzgriezu Jeļcinu: “Boris Nikolajevič, diemžēl, arī mani nesavieno”. Un devos uz savu kabinetu. Pieņemamajā telpā ģenerāļu pilns. Sēd Vareņņikovs, sēd Viktors Čečevatovs – viņš tad bija Kijevas kara apgabala komandieris, sēd politpārvaldes priekšnieks, cilvēku pūlis. Saku: “Lūdzu, nāciet iekšā”. Vēršos pie Vareņņikova: “Attiecībā uz ģenerāļiem nosakāt Jūs. Es, piemēram, uzaicinu Čečevatovu un politpārvaldes priekšnieku. Bet nezinu, kuri vajadzīgi Jums”. – Atbild: “Neviens vairāk nav vajadzīgs”.

Iegājām iekšā. Tur jau bija Gurenko, kopā ar viņu Ministru Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Masiks Konstantins Ivanovičs. Apsēdāmies pie galda. Es savā priekšsēdētāja krēslā, kā nākas: “Klausos Jūs, Valentin Ivanovič (Vareņņikovam)”. Viņš: “Lūk, Leonid Makarovič, zināt, Maskavā ir izveidojusies glābšanas komiteja, Gorbačovs novedis valsti tādā stāvoklī, ka mums jāmeklē izeja, un varu ir uzņēmusies komiteja”. Es klusēju, nesaku neko. “Lūk, esmu ieradies, lai liktu Jums priekšā noteikt Ukrainā ārkārtas stāvokli”. Es saku: “Bet kāpēc? Kas pie mums Ukrainā notiek, kādēļ būtu jānosaka ārkārtas stāvoklis? Cilvēki mierīgi strādā, pat Kijevā nekādu mītiņu nav. Maskavā droši vien kaut kas notiek, bet pie mums galma apvērsumu nav”. – “Nē, nē, ir jānosaka”. Saku: “Valentin Ivanovič, saskaņā ar likumu ārkārtas stāvokli var ieviest tikai Ukrainas Augstākā Padome. Augstākās Padomes priekšsēdētājs ārkārtas stāvokli pasludināt nevar. Lai sasauktu Augstāko Padomi, visi ir jāatsauc no atvaļinājuma. Bet mēs to nedarīsim, jo es uzskatu, ka mums ārkārtas stāvokļa sasaukšanai nav pamata”. Viņš saka: “Nu, tad centrs to var izdarīt arī bez jums”. Es ar viņu nestrīdējos. Bet viņš saprata, ka atbalstu te nedabūs. Tajā brīdī man pa telefonu zvana Krjučkovs, KGB priekšnieks: “Sveicināti, Leonid Makarovič. Vareņņikovs pie jums?” – “Jā, pie manis, – saku. Iedot klausuli?” – “Nē, nē, nevajag. Uz redzēšanos”. Tas bija mājiens man, ka viss tiek kontrolēts, sak, uzvedies pareizi. Es saku: “Valentin Ivanovič, es vēlreiz paziņoju, ka ārkārtas stāvokli mēs neievedīsim. Un GKČP pie mums atbalstu nedabūs. Ja vēlaties, lai viss notiek kā nākas, sasauciet Augstāko Padomi, uzaiciniet Gorbačovu. Mēs visi sanāksim un lemsim. Ja viņš tiešām sastrādājis, kā sakāt, kādas nelabas lietas, Augstākā Padome var viņu atsaukt vai atbrīvot”. Viņš pasēdēja, pasēdēja un saka: “Saprotu, tāds ir stāvoklis. Braukšu uz Ļvovu”. “Tur ir Ruhs, – saka, – tur ir Černovols (tā ir Černovola dzimtene), man ir informācija, ka tur notiek kaut kas ļoti smags, aizbraukšu paskatīties. Bet pēc tam iebraukšu pie jums”. Acīmredzot, viņš bija nolēmis paskatīties, savākt tur faktus, atgriezties un teikt man: “”Redziet taču, kas notiek, bet runājat – nekas”. Bet tur viņš neko neieraudzīja un taisnā ceļā aizlidoja Maskavu. Ar to mana tikšanās ar Vareņņikovu beidzās.

Referendums un viltus

Bet 24-jā jau pieņēmāt Aktu par valsts neatkarību

– Nu jā. Toreiz pieņēmām ļoti svarīgu lēmumu – apturēt Ukrainas kompartijas darbību. Ne aizliegt, bet apturēt. Es gatavoju ziņojumu. 24.augusta rītā tika sasaukta Augstākās Padomes ārkārtas sesija. Es uzstājos ar pusotru stundu ilgu ziņojumu, notika ļoti vētrainas debates, balsošana. Un tika pieņemts Akts par Ukrainas valstisko neatkarību.

Kurā bija pilnīgi pārsteidzošs formulējums: “Sakarā ar nāvīgām briesmām, kas valsts apvērsuma rezultātā gulst pār Ukrainu”. Kurš ir tā autors?

– Šādu formulējumu lika priekšā tautas deputāts Levko Lukjaņenko (Левко Лукьяненко), cilvēks, kurš sēdējis lāģeros, un vienīgais, kurš Ukrainā bija bijis notiesāts ar nāves sodu. Mēs ar viņu un Pavličko vairākas reizes pārlasījām šo projektu, ko Lukjaņenko bija uzrakstījis ar roku, šo to papildinājām, bet nopietnu izmaiņu nebija.

Iznākumā Ukraina kļuva par piekto no Savienības atdalījušos republiku, pēc Lietuvas un Gruzijas, kas to izdarīja līdz pučam, kā arī Latvis un Igaunijas

– Jā. Bet galvenais, ka šis formulējums tika izlikts visas Ukrainas referendumā 1.decembrī.

Bet referendumā, a nemaldos, tika uzdots tikai jautājums “Vai piekrītat Ukrainas neatkarībai?”. Nebija jautājums “Vai piekrītat, ka Ukraina izstājas no Padomju Savienības?”.

– Nebija.

Visai viltīgs formulējumsTāpat kā issavienības referendumā par PSRS likteni ar Gorbačova formulējumu “Vai piekrītat Padomju Savienība kā atjaunota federācijakur tiek saglabātas cilvēku tiesības un brīvības? Jā/nēDabiski, visi balsoja “par”.

– Ne visi – 73%.

Bet pie jums par Ukrainas neatkarību balsoja vairāk kā 90%bet domāts bija Padomju Savienības sastāvā, vai ne?

– Tur nebija formulējuma par Padomju Savienības izjaukšanu.

Tas bija ar nolūku, vai tad nē?

– Nē. Tur tāda nebija, jo mēs zinājām, ka nav juridiski precīza formulējuma par atdalīšanās iespēju no Padomju Savienības. Mums vajadzēja konstatēt tautas gribu, ka tauta iestājas par Ukrainas neatkarību.

No kā?

– Nu, no Padomju Savienības.

Bet pateikts tas netika.

– Nu jā. Tas ir, nebija precīza juridiska formulējuma “Vai piekrītat, ka Ukraina kļūtu neatkarīga un izietu no Padomju Savienības sastāva”. Jūs droši vien domājat šo.

Protams. Bet tādu formulējumu jūs atļauties nevarējāt, vai ne?

– Mēs šādu formulējumu pat neaplūkojām. Mēs uzskatījām, ka Ukrainas neatkarība ir fakts. Bet es sapratu: ja Ukraina vai jebkura republika uzrakstīs formulējumu par iziešanu no Padomju Savienības, tas būs tās beigu sākums. Tā arī būtu noticis, ja Jeļcins neparakstītu Belovežas vienošanos! Iztēlojieties, ka mēs ar Staņislavu Šuškeviču parakstām, bet Jeļcins nē.

Pēc tam sākas dramatiski notikumi starp 1991.gada augustu un decembri, kad tika gatavots vēlreiz atjaunots savienības līgums, bet to Jūs jau parakstīt negribējāt, atsaucoties uz nepieciešamību braukt apkārt pa Ukrainu un gatavoties prezidenta vēlēšanām.

– Jā. Vēl vairāk, es lūdzu Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieku Ivanu Stepanoviču Pļušču un Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieku Maksiku doties uz to apspriedi Maskavā bez paraksta tiesībām.

Reiz Jūs stāstījāt, ka kaut kādos pusslepenos apstākļos brīdī pēc puča sākāt gatavot savu savienības līguma projektu.

– Jā, reiz – datumu precīzi neatceros – pie manis Kijevā ieradās Genādijs Burbulis. Apsēdāmies pie galda un ilgi runājām par Savienības nākotni. Burbuļa nostāja bija ļoti skaidra: viņš uzskatīja, ka izredžu saglabāt Padomju Savienību nav, es viņam piekritu. Toreiz mēs nezinājām, ka būs Belovežas tikšanās. Mēs vienkārši pārspriedām valsts nākotni. Man žurnālisti bieži jautā, vai bija iespēja saglabāt Padomju Savienību, un vai Belovežas vienošanās ir vienīgā pareizā. Tie ir divi jautājumi. Saglabāt Padomju Savienību tādā veidā kāda tā bija, ar varu vien nebija iespējams. Tā jau plīsa pa šuvēm. Atceraties taču notikumus Azerbaidžānā, Moldāvijā; pat Kazahstānā sākās kustība. Bet par Belovežu es nekad neteikšu, ka tas bija vienīgais ceļš, kā sadalīt Padomju Savienību. Varēja būt arī citi veidi.

Bet pirms vairākiem gadiem Jūs intervijā Radio Svoboda sacījāt, ka Belovež bija valsts apvērsums, kas paveikts mierīgā ceļā. Tas ir, šodien Jūs esat gatavs piekrist, ka tas bija valsts apvērsums?

– Neatceros, ko runāju. Šajos gados ir teikts daudz. Bet šodien teikšu skaidri: tā bija Padomju Savienības sagraušana mierīgā ceļā, ievērojot PSRS un republiku konstitūcijas.

Bet šeit, Leonid Makarovič, Jūs esat nedaudz pretrunīgs. Kā var iziet no Savienības, ievērojot Konstitūciju, ja tajā nebija iziešanas mehānisma?

– Bet Konstitūcija taču paredzēja, ka katrai nācijai ir tiesības uz pašnoteikšanos, ieskaitot atdalīšanos. Tāpēc teikt, ka mēs galīgi neņēmām vērā Konstitūcijas formulējumus, būtu nepareizi. Cita lieta, kādā veidā to visu īstenot. Šo iziešanas no Padomju Savienības tiesību īstenošanas mehānisma tiešām nebija – lūk, kā šķirties? Teikt, ka mēs pārkāpām Konstitūciju, nevar. Tad pasaule mūsu Belovežas dokumentu nepieņemtu un nenostiprinātu ANO dokumentos.

Pirms desmit gadiem Gobačovam vaicāja, kāpēc tad neviens toreiz decembrī neuzstājās pret. Viņš atbildēja, ka visi Neatkarīgo Valstu Apvienību (Содружество Независимых Государств, ) uzskatīja vien par kaut kāda jauna savienības līguma formu, par Savienības saglabāšanu ar kopējām struktūrām – ekonomiskām, militārām, bet bez centra. Un visi, teiksim, uz to iepirkās.

– Jautājums par savienības centru, būt tam vai nebūt, Belovežā apspriests netika vispār. Nezinu kā citi, bet es sapratu: ja mēs vienkārši pateiksim, ka Padomju Savienības nav, un tās vietā nekas nebūs, tauta to var neuztvert. Tautai ir jāpasaka, ka nav tās sliktās Padomju Savienības – karu, represiju, golodomoru, slepkavību, rindu; nudien, kā mēs dzīvojām, grūti iedomāties; bet ka tās vietā ir nākusi jauna sadraudzība, un mēs būvēsim jaunas attiecības. Krievija uzsvēra īpaši – tas ir lēnas šķiršanās veids.

Bet noformulēts tas tika pēc tam, toreiz taču pa šķiršanos runāt baidījās.

– Jā, pēc tam. … Bet sākumā mēs domājām – par ko? Par to, kā būt ar vienotu valūtu? Kā būt ar vienotiem bruņotajiem spēkiem? Kā ar robežām? Kādas robežas – iekšējas, ārējas? Iekšējas administratīvas robežas mums bija, bet politisko taču nebija.

“Ko darīsim ar Krimu?”

Vai atceraties kā Jeļcins Belovežā vaicāja “Ko darīsim ar Krimu un atomieročiem”?, un Jūs atbildējāt, ka Krimas jautājumu tagad lemt nevajadzētu, visirms izveidosim apvienību, un tad tiksim galā ar robežāmVai toreiz sapratāt, ka iekšējām robežām, kā tas bija Savienībā, nebūs tāda pati nozīme?

– Es teicu Jeļcinam: tagad nevajag domāt par iekšējām robežām, tām ir tīri administratīvs raksturs.

Jūs tā atbildējāt uz viņa jautājumiem par Krimu?

– Nu, es neatceros, kā viņš toreiz jautāja par Krimu.

Reiz Jūs par to stāstījāt intervijā.

– Varbūt koridorā satiku cilvēku, un pa ceļam viņam teicu. Bet tagad mēs kopā ar Jums veidojam apjomīgu sacerējumu par tiem gadiem, un es sekoju, lai nekādas kļūdas, īpaši saturiskas, netraucētu. Par kodolieročiem – to atceros precīzi, jo šī tēma bija ierakstīta dokumentā. Tas taču nebija vienkārši. Stratēģiskais karaspēks, kodolieroči, to mēs apspriedām. Bet Krimu neapspriedām vispār.

Tas ir, gribat teikt, ka Krimu apspriedāt, bet tas netika iekļauts dokumentos?

– Krimu neapspriedām vispār. Ja, pieņemsim, Jeļcins būtu man šo jautājumu par Krimu uzdevis, es būtu varējis teikt: “Labāk parunāsim vēlāk”. Bet par apspriešanas priekšmetu šī tēma nekļuva. Lūk, tas ir galvenais! Bet kodolieroču tēma kļuva par ļoti dziļas un sīkas apspriešanas priekšmetu.

Starp citu, par kodolieročiem. Ir zināms, ka Ukraina atšķirībā no Kazahstānas un Baltkrievijas visai ilgi pretojās kodolieroču izvešanai no savas teritorijas.

– Mēs prasījām kompensāciju no Savienotajām Valstīm un vispār no Rietumiem. Viņi mūs nemitīgi – runāsim atklāti – spieda, piedraudot pat ar ekonomiskām sankcijām, ja Ukraina nepiekritīs izvest kodolieročus. Es personīgi oficiāli atbildēju gan Goram, gan Klintonam, ka Ukraina pati kodolieročus izvest nespēj, jo kodolgalviņas nav pats sarežģītākais, galvenais ir 119 šķidruma raķetes. Pavisam to bija 165 – šķidruma apjoms tur ir tāds, ka iztecēšanas gadījumā zeme būs neauglīga desmitiem gadu. Ko darīt?

Iznākumā jūs dabūjāt senatoru Nanna un Lugara (Nunn-Lugar) likumu par kompensāciju.

– Jā, mēs dabūjām 700 miljonus dolāru, lai noņemtu kodolgalviņas. Un tika pieņemts lēmums nogādāt tās uz Krieviju. Tāpēc, ka neviena no valstīm, pat ja gribētu, nevarētu ar tām tikt galā. Un arī Krievija nebūtu ļāvusi, jo tas atslepenotu visu stratēģiju.

Ir kaut kāda nesakritība hronoloģijā – Jūsu un Šuškeviča stāstītajā par Belovež Šuškevičs teic, ka Jeļcins atbraucis uz viņa aicinājumu apspriest Baltkrievijas apgādi ar naftu un gāzi, glābt baltkrievus no salšanas tajā ziemā. Un tikai pēc tam atbraucis Jūs, kad jums piezvanījis Šuškevičs. Bet pēc Jūsu stāstītā sanāk, ka Js Baltkrievijā jau bijāt, kad atbrauca Jeļcins. Kura versija pareiza?

– Es Šuškeviču nesaprotu līdz šim brīdim. Jeļcinu nevis vienkārši uzaicināja uz Baltkrieviju – Jeļcins veica oficiālu valsts vizīti Baltkrievijā. Kopā ar viņu bija apmēram 90 cilvēki – Burbulis, Jegors Gaidars, Sergejs Šahrajs – visa Krievijas elite ieradās Baltkrievijā. Ar Jeļcinu lielākoties strādāja ne Šuškevičs, bet Baltkrievijas premjerministrs Vjačeslavs Kebičs. Tad Baltkrievija bija parlamentāra republika, un premjers parakstīja visus galvenos dokumentus. Es vaicāju Šuškevičam: kāpēc jautājums par Baltkrievijas salšanu – gāzi, naftu – jāiznes uz Belovežas tikšanos, ja to vajadzēja risināt ar Jeļcinu Minskā valsts vizītes laikā? Viņi to tur arī risināja. Šuškevičs piezvanīja jau pēc šo pārrunu beigām un teica: “Leonid Makarovič, atceraties, mēs Maskavā norunājām tikšanos bez Gorbačova? Tagad tāda iespēja ir. Jeļcins jau ir Minskā. Viņš piekrīt tikties pēc valsts vizītes beigām” – šo es uzsveru. Es saku: “Labi” – un atlidoju Minskā. Mani sagaida Šuškevičs, saka man, ka Jeļcins valsts vizīti vēl nav beidzis, un ka ir priekšlikums aizlidot uz Viskuļiem (Вискули) Belovežā. Sēstamies ar Šuškeviču lidmašīnā, ar kuru es atlidoju, un lidojam uz Viskuļiem. Jeļcins ar Kebiču paliek Minskā, lai apkopotu valsts vizītes rezultātus.

Tas ir, jūs aizlidojāt uz Viskuļiem, pirms turp no Minskas devās Jeļcins?

– Pilnīgi pareizi. Mēs aizlidojām un tā kā bija vēl diena, Šuškevičs man teica: “Leonid Makarovič, kamēr Jeļcins tur aizkavējies, aizbrauksim medībās”. Lūk no kurienes nāk tās anekdotes par medībām. Ieraudzīju vienu kuilīti. Kāds man saka: “Leonid Makarovič, šaujiet!” Bet aiz muguras: “Piebrauksim tuvāk”. Kamēr braucām tuvāk, kuilītis aizbēga. Es vienmēr atkārtoju: medniekam nekad nav nevienā jāklausās. Nekad! Tu lem pats, un tad esi atbildīgs. Mēs pabijām medībās, neko nedabūjām, dabiski, atgriezāmies. Bija neticams aukstums, sals. Jeļcins vēl nebija. Un mēs visi, kas tur bijām, tostarp ārsti, sēdāmies vakariņot. Pēc kāda laika parādījās Jeļcins ar Kebiču.

Tas bija 7.decembra vakarā?

– Jā, es pirms divām dienām biju stājies amatā, zvērējis. Jeļcins uzreiz pienāca pie manis: “Leonid Makarovič, apsveicu ar ievēlēšanu par prezidentu!” Pateica visus pienācīgos vārdus un apsēdās savā vietā, mēs turpinājām vakariņot. Tas ir viss! Tēma ir izsmelta. Šuškeviču nesaprotu, jo viņš pastāv uz to, ka uzaicinājis Jeļcinu uz Belovežu, lai glābtu Baltkrieviju no nosalšanas. Šis jautājums dienas kārtībā nebija un pat neizskanēja. No kurienes tas parādījās?

Labi, tad jūsu versija par to, kādam nolūkam sapulcējāties Belovežā?

– Tēmu apspriedām jau Maskavā, pastaigājoties pa rudenīgo Novo-Ogarjovu. Atceros dzeltenas lapas, skaista vietiņa.Toreiz sapratām, ka Novoogarjovas process nonāk strupceļā. Un Jeļcins saka: “Klausieties, mums vajadzētu kaut kā parunāties bez Gorbačova”. Bet viņš nemitīgi mainīja viedokli: vienreiz saka tā, citreiz citādi, trešo reizi jau sabraucām; tur sēd ne vien apgabalu priekšsēdētāji, bet arī autonomo apgabalu un republiku priekšsēdētāji – cilvēku pilna zāle. Viņš bija nolēmis atjaunināto savienības līgumu atbalstīt ar daudzumu. Gorbačovs visu laiku kaut ko bija prātojis, mums neko nopietnu par detaļām nesakot. Ja tā, tad mēs izlēmām tikties bez viņa. Jeļcins saka: “Varētu Maskavā, bet tur mums tikties neļaus, saprotat paši, acis visapkārt”. Es atbildu: “Boris Nikolajevič, ja Kijevā, tad neiebilstu, bet saprotiet, arī liela republika, kaut ko tur izdomājām… lai ir Baltkrievijā”. To saku es! Sak, prestiža republika, partizāņu kustība – sāku saukt, manuprāt, pārliecinošus argumentus. Šuškevičs saka: “Es neiebilstu”. Tā ka mēs turp braucām apspriest savienības līguma un Padomju Savienības nākotni. Nekāda nafta un gāze. Vajadzības pēc tām nebija.

“Kravčuks – melnais ģēnijs, sagrāva Savienību”

Jūs ieradāties ar savu jauna savienības līguma projektu?

– Tā bija. Apsēdāmies pie galda sešatā – bez valstu vadītājiem vēl premjeri Vitolds Fokins, Kebičs un valsts sekretārs Burbulis. Jeļcins pagriežas pret mani: “Leonid Makarovič, pirms atklāt mūsu tikšanos, man ir Mihaila Sergejeviča Gorbačova (tik cienīgi) uzdevums uzdot Jums vienu jautājumu”. Es saku: “Lūdzu”. – “Vai piekrītat parakstīt savienības līgumu (kurš jau parakstīts, izņemot mani), ja: a) tiek ietverti Ukrainas priekšlikumi; b) jūsu personīgie?” Es saku: “Boris Nikolajevič, nevaru parakstīt”. Kāpēc? Tāpēc, saku, ka jau ir noticis referendums, kurā ukraiņu tauta ir nobalsojusi par Ukrainas neatkarību. Ja es tagad atbildēšu ar piekrišanu, tas nozīmēs, ka esmu nodevis savu tautu, un man jādodas uz Kijevu un jāsaka: “Jūs mani ievēlējāt, bet jūsu uzticību neesmu attaisnojis”. Un tūlīt jautāju Jeļcinam – tas ir ļoti svarīgi, vēlos, lai mani sadzirdētu: “Boris Nikolajevič, iztēlojieties, ka Krievijā ir šāds stāvoklis: Krievijā noticis referendums, Jūs esat ievēlēts par prezidentu, un Krievija…”

Jeļcins jau bija prezidents.

– Bet referendums nebija bijis! Kāpēc tik ilgi neatzina Ukrainas neatkarību – tāpēc, ka bija bijis 17.marta referendums par Savienības saglabāšanu. Bet referendumu var pārvarēt tikai ar referendumu, ar tiešu gribas izpausmi. Bet tiklīdz bijām veikuši 1.decembra referendumu, mēneša laikā mūs atzina 45 valstis. Es nespēju atbildēt uz telefonu zvaniem. Un es saku Jeļcinam: “Ja tā būtu Krievijā, kam Jūs paklausītu – Gorbačovam vai savai tautai”? Viņš pauzēja: “Protams, savai tautai”. Lūk, Gorbačovs bieži runā, ka Ukraina, pareizāk, Kravčuks ir melnais ģēnijs, kurš sagrāvis Padomju Savienību. Es atbildu: nē, to izdarīja ukraiņu tauta. Tā nobalsoja tiešā gribas izpausmē.

Nu, mēs jau runājām, ka referendumā jautājums bija uzstādīts tik samāksloti, ka ukraiņu tauta nezināja par Ukrainas gatavību iziet no Savienības vai par to, ka Savienība vispār beigs pastāvēt.

– Zināt, tas viss ir minējumi. Fakts ir tāds, ka Ukraina nobalsoja par neatkarību. Tagad var atsaukties uz juridiskiem formulējumiem. Kur trīs juristi, tur seši viedokļi. Kad Jeļcins saprata, ka ar mani par līguma parakstīšanu runāt nav jēgas, viņš teica: “Visi zin, ka bez Ukrainas Padomju Savienības nebūs. Mums ir jādomā, pie kāda dokumenta mums tagad jāstrādā”. Tas arī viss.

Un tālāk vārdu ņem Burbulis?

– Vispirms bija 15-20 minūšu ilga kopīga apspriešanās. Bet pēc tam Burbulis nolasa izteikumu, ka Padomju Savienība kā ģeopolitiska sistēma, kā starptautisko tiesību objekts beidz pastāvēt.

Un Šuškevičs atceras, ka viņš pirmais teicis “Es piekrītu”, bet pēc tam “piekrītu” teicis arī Kravčuks.

– Neatceros, kurš pirmais. Nu, viņš droši vien atceras. Man tas nav izšķiroši.

Bet te ir kāda pretruna. Jūs taču uz Belovežu atbraucāt, nezinot, ka aizbrauksit ar aktu par Padomju Savienības pastāvēšanas izbeigšanu, pareizi? Jums bija savs konfederācijas projekts.

– Projekta kā tāda, pabeigta un pilnīga, man nebija, tikai fragmenti. Un teikt, ka es braucu ar konfederācijas projektu, būtu ļoti neprecīzi. Jo, kad ukraiņu tauta bija nobalsojusi par neatkarību, es vairs nevarēju par konfederāciju pat runāt.

Savās atmiņās Jūs stāstāt, ka būdams ne ļoti pārliecināts par Belovežā parakstītā dokumenta leģitimitāti, bažījāties par visādām nepatikšanām, pat arestu… Un ka tad Jeļcins tūlīt piezvanījis maršalam Borisam Šapošņikovam, ka ar jūsu trijnieka lēmumu ir iecelts par Neatkarīgo Valstu apvienības (СНГ) apvienoto spēku galveno komandieri, un atbildē saņēm viņa atbalsta apgalvojumu.

– Jeļcins ar viņu bija pastāvīgā telefona savienojumā. Bet to, ka dokuments nav leģitīms, teicis neesmu. Teicu, ka dokuments ir jāratificē. Tāpēc lūdzu, lai dokumentā ieraksta, ka tas stājas spēkā pēc ratifikācijas, kas tika izdarīts. Pirmā to izdarīja Krievija, tad mēs, ienesot dažas piezīmes. Dokuments stājās spēkā tūlīt pēc ratifikācijas.

“Baltajā namā neticēja, ka Jeļcins zvana no laukiem”

Bet kā tomēr sanāca, ka Džordžam Bušam par to paziņoja ātrāk kā Gorbačovam?

– Bija tā. Ap diviem, trim – varbūt Šuškevičs atceras precīzāk, neatceros, bet bija jau pēc pusdienām – mēs beidzām darbu un spriedām: “Jāizziņo pasaulei”. Ļoti ātri sarīkojām preses konferenci. Un uzreiz kāpām otrajā stāvā Jeļcina apartamentos – viņam bija lielākie – saprotams, Krievija. Tur bija sakari. Viņš saka: “Jāpaziņo Gorbačovam” – un skatās uz mani. Es atbildu: “Droši vien pareizi būtu, ja atbilstoši protokolam to dara Šuškevičs, saimnieks te ir viņš, nevis Jūs vai es”. Šuškevičs ņem telefonu, uzgriež Gorbačovu. Tur atbild: “Gorbačovs ir aizņemts un nevar atbildēt. Viņš jums piezvanīs”. Mēs sēžam. Bet pieteikta bija jau arī saruna ar Bušu. Uzskatījām, ka vispirms parunāsim ar Gorbačovu, tad ar Bušu. Baltajā namā nenoticēja, ka no Viskuļiem, no kāda baltkrievu ciema, zvana Jeļcins. Un vispirms Bušs šaubījās, vai tā nav avantūra. Kozirevam tik tikko izdevās viņus pārliecināt, ka nekādas cūcības nav. Tad Bušs paņēma klausuli. Un Jeļcins uzreiz pavēsta visu. Bušs uzdod dažus jautājumus. Es atceros galvenos – kā ar atomieročiem, kā ar starptautiskajām saistībām, kuras uzņēmusies Padomju Savienība. Parunājuši, sēžam. Piezvana Gorbačovs. Klausuli, dabiski dod Šuškevičam. Un Gorbačovs sāk viņu presingot: “Ko jūs tur esat sadarījuši? Gandrīz visu pasauli ar kājām gaisā nolikuši!..”.

Bet vispirms Šuškevičam bija viņam jāpaziņo, kas izdarīts…

– Bet Gorbačovs jau visu zināja. Preses konference taču bija notikusi. Šuškevičs ļoti mierīgi teica, ka esam rīkojušies likumīgi. Kopumā saruna bija ļoti asa. Un ar to beidzās visas mūsu nedrošības. Kāpām lejā vakariņot. Diena gāja jau uz vakaru. Un jau gandrīz beidzām, kad pie manis pienāk Jeļcins un saka: “Leonid Makarovič, man ir informācija, ka mums no šejienes ātri jāaizlido”. Mēs tur bijām četri vai pieci cilvēki… Es ātri savējos savācu, saku, gatavojiet lidmašīnu. Uz aerodromu braucām Jeļcina korteža astē. Viņš aizlidoja un pēc tam es.

Bet Jūs, kā stāsta, mājās gatavojušies arestēt?

– Mūs brīdināja, ka provokācijas var būt. Atbraucām Kovča-Zaspas rezidencē, skatos, nāk trīs cilvēki… Es jau nodomāju, ka atnākuši ņemt ciet. Izeju. Bieži man vaicā: “Baidījāties?” Nu, saprotiet, tādās situācijās baiļu nekad nav. Un nebija laika baiļoties. Baidies, kad stāvi virs bezdibeņa vai nakti mežā. Bet tur domā ne jau par bailēm. Pienāk, atdod godu: “Prezidenta kungs, mēs ieradāmies Jūs apsargāt”. Zināt, tas ir vēsturē pirmais gadījums, kad militārie desantnieki, kas vēl nav padotie, jo Padomju Savienība vēl pastāv, atnāk apsargāt Ukrainas prezidentu.

Ir vēl viens stāsts par Belovežu. Nākošā dienā, 9.decembrī, Gorbačovs gaida Jeļcinu Kremlī. Un Nursultans Nazarbajevs, uz šo tikšanos uzaicinājis Gorbačovs, par to stāsta tā: “Uz Borisu Nikolajeviču bija grūti skatīties. Kā vēlāk stāstīja Kravčuks, viņi katru vienošanās rindkopu apslacījuši, bet tur bija 2,5 lappuses”. Tas iekļāvās kopējā tenku tīklā par to, ka Viskuļos paveiktais it kā noticis ne visai skaidrā prātā.

– Tas nav tiesa. Varu teikt, ka Jeļcins ieradās – to var apstiprināt Burbulis – kā adatiņa, kā kristāliņš skaidrs un mierīgs. Es nezinu – es ar Jeļcinu kopā nebiju – vai viņi naktī dzēruši vai ne, par citiem nerunāšu, neredzēju. Bet no rīta viņi tikās, Jeļcins bija kā nevienā acī. Tie ir meli, ka Jeļcins bijis iereibis. Esmu Jeļcinu redzējis daudzas reizes, tostarp Kazahstānā. Nekad – gribu, lai Nazarbajevs to zinātu, ja nezin – nekad Jeļcins nav zaudējis galveno: Krievija un uzdevumi. Nekad!

Pēc Šuškeviča vārdiem brīža liktenīguma sajūta, šķiet, nav bij nevienam no sešiem vadītājiem, izņemot Burbuli – viņš tau lika priekšā formulējumu. Tiešām tā?

– Nu, Šuškevičs reizēm runā kā zinātnieks, kā fiziķis. Bet fiziķis un politiķis ir dažādas kategorijas. Varbūt Šuškevičam tādas sajūtas nebija, bet tas, ka nevienam nebija, nav taisnība, jo tam gatavojāmies jau no vasaras. Uzskatu, ka tā runāt nedrīkst.

Starp citu, Ukraina pēc tam tā arī neratificēja SNG nolikumu, līdz beigām nebija no juridiskā viedokļa pilntiesīga SNG locekle, bija tikai tās asociētā locekle.

– Tāda bija Ukrainas Augstākās Padomes un prezidenta konsolidēta nostāja. Mēs pamatojāmies uz to, ka SNG nevar būt pastāvīga savienība, uz daudziem gadiem, ka tā ir laulības šķiršanās formula.

Un Alma-Atā 21.decembrī, kad tur sapulcējās pārējo republiku vadītāji, lai parakstītu aktu par PSRS galu, noskaņojums jau bija ne Gorbačova labā, viņš bija jau aizejošs tēls.

– Jeļcins nolasīja Gorbačova paziņojumu par to, ka viņš noliek savas prezidenta pilnvaras, un mēs viņam piekritām.

Šajā sakarā ir interesants sižets, saistīts ar Nazarbajevu. Vēl 9.decembrī viņš taču bija Gorbačova pusē un negribēja pievienoties Belovežas lēmumam.

– Tas ir svarīgs sižets. Kad mēs Belovežā pabeidzām darbu pie vienošanās, Jeļcins saka: “Nebūtu slikti uzaicināt Nazarbajevu”. Zvana viņam – tur paziņo, ka Nazarbajevs lido uz Maskavu, bet sazināties ar lidmašīnu nebija iespējams. Un Jeļcins lūdz: kad aizlidos, lai piezvana. Nazarbajevs piezvanīja un piekrita atlidot uz Belovežu. Pēc tam – tas nav no maniem personīgiem novērojumiem – viņu uzaicinājis Gorbačovs un pierunājis nelidot. Tā ka Nazarbajevam nebija skaidras nostājas, jo Gorbačovs viņam piedāvājis tā kā savienības Ministru Padomes priekšsēdētāja amatu, tā kā vēl kaut ko… Manuprāt, viņš ir ļoti gribējis kaut kādu amatu.

Starp citu, Jūs rēķinājāties ar kādu amatu, ja negadītos GKČP, un PSRS saglabātos?

– Neredzu sevi nekur ārpus Ukrainas. Nekad. Kad man piedāvāja palikt aparātā Maskavā, es piezvanīju Ukrainas CK pirmajam sekretāram Ščerbickim. Viņš teica: “Nē, brauksi uz Kijevu”. Es saku: “Liels paldies, es gribēju Jums to lūgt”. To es saku tajā sakarā, ka tad vēl neviens nedomāja par Savienības sabrukumu, bet es neredzēju sevi Maskavā.

Krimas apgabals

No kāda ļoti pazīstama Krievijas diplomāta es uzzināju, ka pirms Belovežs, pirms GKČP Jūs pārliecinājāt toreizējo Krimas nomenklatūru, kas gatavojās rīkot referendumu par atdalīšanos no Ukrainas, tā nedarīt

– Taisnība. Biju Augstākās Padomes priekšsēdētājs un uzzināju, ka referendumam virza divus jautājumus. Pirmais – par apgabala padarīšanu par republiku. Bet Krima bija apgabals, pat ne autonomais, tāds pats kā visi pārējie Ukrainas apgabali. Un otrais jautājums – par 1954.gada Krimas iekļaušanās Ukrainā līguma denonsēšanu. Viens dokuments liecina, ka Krima paliek Ukrainas sastāvā, bet paaugstina savu statusu, bet otrs – ka iziet no Ukrainas sastāva. Saprotat? Es sēstos lidmašīnā un lidoju uz apgabala padomes sēdi Simferopolē. Tur bija tik sarežģītas sarunas un tik apņēmīgi noskaņoti cilvēki, īpaši Meškovs un viņa grupa, ka man nācās celties, iziet tribīnē un teikt: “Ja pirmajam jautājumam es piekrītu, tad otrajam – kategoriski nē!” Ne tikai tāpēc, ka man nepatīk, – tas vienkārši neiekļaujas nekādos juridiskos dokumentos, jo šis jautājums tika risināts Krievijas PSFR Augstākās Padomes, Ukrainas PSR Augstākās Padomes un PSRS Augstākās Padomes prezidija līmenī.

– 1954.gadā?

Jā. Man ir dokumenti, es tos parādīju. Uz kāda pamata apgabala padome var apiet šos dokumentus? Tāpēc, saku, ja sāksiet šo tēmu apspriest un balsosiet, es apņemos jums pamatoti paziņot: “Mēs aizliegsim!” Deputāti saprata, īpaši par lēmumu, kas pieņemts citos līmeņos. Nemaz nerunāju, ka bija vēl arī PSKP CK lēmums. Un tas bija! Adžubejs (Алексей Аджубей, PSKP CK loceklis, Hruščova znotsapraksta kā Hruščovs ieradies Krimā, pie viņa sanākuši moskītu sakosti (no Krievijas pārceltie – I.L.) cilvēki un lūguši: “Savāciet mūs no šejienes, mēs zinām kā audzēt kartupeļus, bet nezinām ko darīt šeit”. Hruščovs, nepaliekot, ņem Adžubeju, sēstas ar viņu vilcienā, brauc uz Kijevu, ierodas pie Ukrainas kompartijas CK pirmā sekretāra…

Kas toreiz bija?

– Aleksejs Kiričenko. Un lūdz ņemt Krimu savā paspārnē: “Jums te vieglāk, Krimas tuvumā ir Zaporožjes, Hersonas apgabali, jūs varēsit palīdzēt”. Jo Krimā nebija ne ēdamā, ne ūdens – nekas. Bet Kiričenko saka: “Es nevaru, man taču plānā neiekļaujas”. Tad Hruščovs ņem Kiričenko savā vilcienā, brauc uz Maskavu, un PSKP CK piespiež – atkārtoju – piespiež Ukrainu piekrist šādam risinājumam. Tāda ir atbilde uz jautājumu, vai Hruščovs uzdāvinājis Krimu. Ukrainu taču vienkārši piespieda to pieņemt. Un Ukraina pa tiem gadiem – es sarēķināju, vēl būdams prezidents – un tagad jau ieguldījusi Krimā 100 miljardus dolāru.

Kā jūs to sarēķinājāt?

– Nu, kanāli, ceļi, ūdens, dienvidu piekrastes būve, nami – to sarēķināt nav grūti… Tas ir, visas runas par to, ka kāds mums kaut ko uzdāvinājis un tagad, tā teikt, paņēmis atpakaļ, nav taisnība – atrāva dzīvu miesu.

Par Jums runā, ka esat slavenā teiciena “Маемо те, що маемо” un “Mēs visu nopirksim par speķi” autors, un ka Jums tīk atkārtot, ka esat darījis visu iespējamo, lai Ukraina mierīgi un bez asinsizliešanas iegūtu savu neatkarību.

– “Маемо те, що маемо” – tas man paspruka no mēles. Reiz mani Augstākajā Padomē sāka spaidīt ar visādiem jautājumiem: mums nav tas, mums nav šitas… Klausījos, klausījos un pateicu: “Mums ir, kas mums ir”. Bet lai es teiktu, ka par speķi visu nopirksim – to kāds man ir piedēvējis. Neiebilstu, bet vārdu ‘speķis’ nelietoju vispār nekad.

https://slon.ru/posts/73137

September 11, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: