gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Elzas Geistartes atmiņu stāsts par Sibīriju

Elzas Geistartes atmiņu stāsts par Sibīrijā, Tomskas apgabalā aizvadītiem piecpadsmit sava mūža gadiem

Dažas epizodes no pārdzīvotā Sibīrijā.

“Nekad nenožēloju, ko dzīvē esmu darījusi, bet tikai to, ko neesmu darījusi”.

Pie mītnes logiem drūzmējās vietējie bērni, kuri aiz ziņkāres bija ieradušies redzēt, kādi tad izskatās tie uz šejieni atvesti cilvēki, par kaut kādiem nodarījumiem. “Jābūt piesardzīgiem un uzmanīgiem, jo mēs jau nezinām, kādi ir šie cilvēki, jo viņi runā svešā valodā.”

Bija jau ieradušies arī “vergu tirgotāji” – vietējie kolhoza priekšnieki un ciema organizāciju vadītāji. Sākās “vergu” tirgus, savādāk to Maija nosaukt nespēja. Vīrieši interesējās, kur būtu labāks kolhozs, jo centās savā un savas ģimenes labā. Tikai Maija nemeklēja neko. Te jau nebija nozīmes domāt,- domātāji un lēmēji bija citi. Arī Maijas ģimenīte tika nostādīta rindā, it kā apskatīties, kāds gan saimniekam būtu labums no šīs ģimenes? Šie saimnieki meklēja stiprākus darba spējīgākus cilvēkus – kam gan bija vajadzīga Maijas ģimene? Visai šai izrādei pielika punktu rajona centra komandantūras pārstāvis, kurš bija mūs atvesto kungs un noteicējs. No visiem šiem atvestiem pieciem vagoniem tika izlasītas ģimenes, kurās bija kāda amata pratēji, kuri bija vajadzīgi centra celtniecībai un citās nozarēs, kur bija vajadzīga prasme un spēks.

Būtu Maija ar Ēriku kopā, viņa prasme un kā mēdza agrāk teikt “zelta rokas”, dzīve būtu ņēmusi pavisam citu virzienu. Bija jābūt mierā ar to, kā bija. Visi vagonos atvestie tika sadalīti kolhoziem. Maijai bija laimējies, jo no 5 vagoniem, ko izkrāva rajona centrā, divi vagoni tika atstāti rajona centra kolhoziem, kurus šķīra maza Ķeguļģetas upīte. Pie “laimīgajiem”, kuri palika dzīvot uz vietas, bija arī vagons Nr. 5, kurā atradās Maijas ģimene. Pārējos 3 vagonus aizsūtīja dziļāk taigā. Kā jau rajona centrā, šeit bija visas iestādes, kurās strādājošie atalgojumu saņēma naudā, un mēs varējām savas līdzpaņemtās mantiņas realizēt tirgū par naudu ēdamā iegūšanai. Šeit bija divas 4-gadīgās skolas, kā arī 10-gadīgā skola un arī bērnu dārzs. Ja mēs būtu aizvesti ģerevņās, tad mūsu mantiņas būtu jāatdod par kartupeļu spaini un vājpiena “krinku krūzi”. Bijām centrā, līdzās koku trotuāriem, līdzās esošiem grāvjiem un vietējie iedzīvotāji, ejot ar smaidu noskatījās šos svešādās drēbēs tērptos “vergos”.

Sākas ceļš no kluba uz nozīmēto dzīves vietu, kuru jau bija sagatavojusi kolhozu vadība, jau iepriekš zinādama kādi tiem gaidāmi “ciemiņi”. Savākuši mantiņas un bērnus ratos, kas bija nozīmēti šajā dienā šī darbaspēka saņemšanai un nogādāšanai uz telpām. Citādi būtu vēl otra nakts jāpavada šai aukstajā klubā. Maija brida līdzi ratiem dubļu pilnajā ceļā, pieturēdama mantiņās, lai neizsvaidītos dubļos vēl pēdējā ceļā. Gar ceļa malām bija taisīti dēļu trotuāri, kas vietām jau bija galīgi izjukuši, un ejot bija jābūt uzmanīgam un jāskatās, kur kāju likt, lai nenotiek nelaime. Jābrauc bija diezgan tālu, no piestātnes pāris kilometri. Mūsu novietne atradās kolhoza kantorī – puse mājas piederēja citam saimniekam. Varējām redzēt, ka esam “gaidīti”. Telpa bija izbalsināta tīra, balti izberztām dēļu grīdām ar daudz logiem un augstu paceltiem pamatiem, un apakšā pagrīdi. Iespaids bija nomierinošs. Pārkāpjot šīs mājas slieksni, šeit tika novietotas 6 ģimenes. “Atbraukušie “bagātnieki” droši vien pirkšot savas mājas. Šeit jau tikai pagaidu miteklis”. Kolhozam bija tīri pavasarīgs nosaukums “1. Maijs”. Ceļojums bija beidzies – no 25. marta līdz 8. maijam. Pateicoties Dievam, mums ceļojums bija beidzies laimīgi, bet ne visiem citiem. Bez Dieva ziņas pat mats no galvas nenokrītot. Šeit nu pienāksies dzīvot, piemēroties šejienes dzīves apstākļiem, uzturēt sevi pie spēka un veselības, nepagurt, lai cik tas reizēm būtu grūti un neizturami – sagaidīt to dienu kad atkal varēs atgriezties savas zemes Daugavas krastā. Nekas nav mūžīgs, viss plūst un mainās.

Maija to glabāja sevī, ticēja jau daudzi, par to runāt nedrīkstēja. Vienīgā doma, kā dzīvos, kā sevi uzturēs, ar ko paēdinās savu ģimeni? Jo līdzi ņemtais paliks ar katru dienu mazāk. Kolhozs jau arī bija diezgan nabadzīgs, neko jau daudz nespēja saražot un tas pats mazumiņš bija jānodod valstij. Cilvēki jau nebija ieinteresēti strādāt, jo paliek pāri tikai atsijās – pelavas. Bijām nodoti saimniecības apgādībā, dodot darbu un maizi. Ceļā esot, gādāja valsts, badā neviens tieši nenomira. Daudziem nebija nekas līdzi no pārtikas. Ko gan no šiem saimniekiem varēja gaidīt, jo pašiem klētis un pagrabi bija tukši. Ceturtā daļa no maizes klaipiņa apmēram 500 gr. pienācās tikai strādājošiem, bet pārējiem tā nebija paredzēta.

Paunas bija samestas kaktā. Telpā bija atstāts galds un arī sols, lai būtu ienākot kur apsēsties. Viens istabas stūris bija aiztaisīts ar dēļu sienu, laikam priekšnieka “kabinets”. Tur ievietoja Rozenberga 4 cilvēku ģimeni no Medņiem. Maijas vieta atradās istabas stūrī sienmalā no durvīm līdz logam. Bija jāprasa kādi dēļi un bluķīši, lai iztaisītu sev “lāviņas” kur gulēt. Brigadieris atļāva iet uz netālo lopu fermu, kur mētājās visādi dēļu gali. Maija ar Rozenbergu, līdzi ņemot cirvi un zāģi, devās uz norādīto vietu, lai sagatavotu materiālus savām jaunajām mēbelēm, uz kurām atpūtināt savu nogurušo ķermeni un dvēseli. Maija pati sev “uzmeistaroja” divas lāviņas istabas sienmalē, iebāza maisos sienu, no kuriem uz sniega kupenas bija izkratījusi dzimtenes salmus. Saklāja ar līdzpaņemto gultas veļu un spilveniem guļvietu. Novilka šņori, piestiprināja segas, lai izģērbjoties nebūtu cilvēku acīs. Tika kurināta pirts, ko atļāva mājā dzīvojošā, arī 30. gados izsūtītā Irēna. Irēnai mājā palicis maziņš dēls, bēgusi, atgriezta atpakaļ. Bija šeit nodibināta jauna ģimene – jau divas meitas skolnieces. Viņa saprata notiekošo, kad mēs ieradāmies, tā ienesa lielu bļodu miltainu kartupeļu, uzlikusi tos uz galda, pārkrustījusies, teikdama: “pierodiet, tā būs Jūsu maize.” Liels laiks aizgāja cīnoties, līdz atbrīvojamies no še netīrībā mītošiem iemītniekiem mūsu veļā.

Kā jau Maija bija paredzējusi, saslima Jančuks ar masalām. Tā kā atradāmies netālu no rajona centra, tepat netālu bija poliklīnika un arī slimnīca. Jančuku ievietoja slimnīcā, ārstu uzraudzībā un labā uzturā, kuru tur bērniem tomēr nežēloja, jo galvenais ārsts bija vācietis – laikam Verners, labi neatceros. Arī Pētersone Dzidra bija slimnīcā ar saviem dvīņiem, kuri jau saslima uz kuģa – puisītis tomēr neizturēja – nomira, bet Dzidra ar meitenīti vēl bija slimnīcā. Viņa parūpējās arī par maniem bērniem. Drīz arī Edžiņu nācās ievietot slimnīcā, bet viņš taču neprata nevienu vārdu krieviski. Bez šīs slimības “masalām” jau neviens bērns toreiz neizpalika, tikai normālos apstākļos neapaukstējoties un vēl ārsta uzraudzībā, nekas ļauns nenotiktu, ja nerastos citi sarežģījumi. Slimnīcas gādība un pietiekošāka ēdināšana, jo ārsts bija licis bērniem dot ēst, gandrīz vai cik gribas, abi “puiši” iznāca no slimnīcas, nežēlojoties uz ceļa grūtībām, labi atspirguši.

Visapkārt purvi, ūdeņi ar drausmīgiem odu un knišļu bariem, šeit mums draudēja malārija. Medmāsas nesa “hinīna” tabletes, kuras viņas klātbūtnē bija jālieto. Lietoju kārtīgi, tāpat kā manējie un ar malāriju netikām slimojuši. 4000 km attālumā no Latvijas, jaunu iespaidu bija ļoti daudz. Visapkārt purvi, ūdeņi un satiksme notika tikai pa ūdeņiem un gaisu. Bija jāsamierinās ar notiekošo. Šeit neauga ne liepas, ne ozoli. Šeit nebija akmeņu. Čulimas upe, savos smilšmāla krastos, bieži mainījās līkumodama savu gultni. Čulima, kā nerātna meitene drāzās uz savu māmuļu Obu. Tās atstātos līkumos, sauktām par “kurjām”, mājoja zivju bagātības, ko vietējie izmantoja kopā ar pīļu un citu putnu bagātībām. Pavasarī ar baržām tika piegādāta pārtika visam gadam. Daudzreiz tās pietrūka un arī pēc maizes veidojās neizstāvamas rindas. Smagi piekrautajā baržā piegādāja cukuru, miltus, desas, mucā ielietos taukus, saldumus, konservus t.i. visu, kas šeit ziemeļos nepieciešams. Tikai, lai ko dabūtu vajadzīga nauda, kuras mums nebija. Ziemā bijām pilnībā izolēti no ārpasaules. Sliktos laika apstākļos, ja lidmašīnai nebija iespējams nosēsties, pastu nometa no lidmašīnas. Tā bija sākuma gados. Vēlākos gados viss uzlabojās. Bija uzbūvēts jauns liels lidlauks, un lidmašīnas uzturēja satiksmi ar Tomsku.

Mēs bijām izolēti no ārpasaules, no kurienes izkļūšana nav tik vienkārša. Drīz pēc ierašanās Maija saņēma vēstuli no Ērika, kurš atradās darba nometnē Čeļabinskas tuvumā, kur tika celts kāds liels rūpniecības uzņēmums. Viņš slimojot ar paaugstinātu asinsspiedienu, kuru ārsts normalizēja un turēja pie dzīvības, neskatoties uz sliktajiem dzīves apstākļiem, kādos tam nācās dzīvot darba nometnē “lēģerī”. Ēriks rakstīja samērā bieži, un mūsu cerības, ka reiz tomēr pienāks diena, ka reiz atkal būsim kopā, lika mums izturēt.

Mūsu kopmītnē – istabā bija daudz jauniešu, bieži skanēja dziesmas un dažādas asprātības, bet galvenais par dzimteni, kas likās kā patoss – “Reiz bija”.

Arī Maija mīlēja dziedāt, vismaz uz brīdi, lai atslēgtos, aizmirstos, no dzīves ikdienas. Tieši dziesma mūs uzturēja, vienoja, lai nekristu izmisumā un vienaldzībā pret visu. Tajos brīžos iztika bez asarām.

Par dzimteni dziesma man sērīgi skan.
Par dzimteni, kurā nav dzīvot man lemts.
Es svešumā klīstu ar ilgošanos
vai dzimtenes sauli reiz ieraudzīt būs.

Mums ierādīja zemīti, kur iestādīt kartupeļus un citus dārzeņus. Par valsts cenu varēja iegādāties kartupeļus no centra pagrabiem sēklai un ēšanai. Zemīte bija jāapstrādā ar lāpstām, ko arī mēs darījām. Zeme bija ļoti auglīga. Pēc neilgas atpūtas mūs sāka nodarbināt un sūtīja uz centru tīrīt gar ceļa malām grāvjus. Pavasari šeit bija īsi, tāpēc ātri bija jāsastāda un ātri jānovāc. Vajadzēja arī ar bulli vest mēslus no fermas uz tīrumu. Šādi buļļi saimniecībā bija pieci. Bullis, ar kuru mums nācās strādāt, bija zilganpelēks ar vienu ragu. Spītīgs un iedomīgs. Kad gribēja atpūsties, apgūlās un mierīgi sāka atgremot. Vari mierīgi stāvēt līdzās un ja gribi, dari to pašu. Vai tas bija kāds darbs? Rati gari – bez apmalēm – ko tur varēja iekraut. Tas bija smieklīgi, neparasti. Lai nebūtu garlaicīgi šo neracionālo darbu darīt, dziedājām, kas tik ienāca prātā. Varbūt šis flegmātiskais dzīvnieks kaut ko saprata no mūsu dziesmām, varbūt, jo viņš mūs redzēja pirmo reizi un juta kādu atšķirību no šejienes cilvēkiem, jo katrai tautai ir savas atšķirības. Jau gadu desmiti bija aizgājuši, kā šeit līdzās dzīvoja izsūtītā moldāviete, kura pašreiz bija kolhoza valdē. Šogad viņai dota atļauja aizbraukt uz dzimteni uz dēla kāzām, tikai viņai bija jāapsola 18 cūkas “izvilkt” līdz pavasarim. Tās bija palikušas bez barības. Jāizvelk bija līdz zālei, lai nenosprāgtu badā.

Vēlēšanās aizbraukt uz dēla kāzām bijusi tik liela, ka to viņa apsolījusi. Pielika visus spēkus un izdarīja to. Viņu sauca Irēna, ap 40 gadu veca un viņa bija iejutušies pieticīgajā šejienes dzīvē – gotiņa, kartupeļu lauciņš, kas labi kopts, deva labu ražu. Tās nelaimīgās cūkas viņa bija saglabājusi, laizdama pa vienai “ganībās”. Ģerevņā cūkas pastaigājās pa izlietām atkritumu vietām, atrazdamās sev iztikšanu, atgriezās apaļākas. Kolhozu klētis pilnīgi tukšas, kartupeļu novietnes – tukšas. Tā savu pienākumu izpildījusi, pēc gandrīz 20 gadiem varēja apciemot savu dēlu. Viņai šeit bija jāatgriežas, jo šeit palika viņas pašreizējā ģimene – divas meitas. Skumji, bet tā bija. Atceros Irēnu, kas atbraukšanas dienā pasniedza kūpošu apaļu kartupeļu bļodu.

Bija jāiet ravēt tīrumus 10-12 km attālumā. Netikām jau turēti mierā, vienmēr kaut ko izdomāja, kaut darbs bija mazražīgs, no kura saimniecībai bija maz labuma. Kaut kā jau to 400 – 500 gr maizes bija jānopelna, kura gan bija tik raiba, it kā tām būtu klāt. magoņsēklas, bet tās bija nezāles, kas ievāktas kopā ar labību. Ar šiem gramiem Maija nevarēja pabarot savu ģimenīti. Svētdienas rītos ciemata centrā bija mazs tirdziņš, uz kurieni Maija sāka nest un izpārdot savu līdzpaņemto mantību. Ar katru svētdienas rītu to palika arvien mazāk un ieņemto naudiņu, lai cik taupīgi ar to rīkojās, tā aizgāja par maizīti. Veikali šeit bija – bet labu drēbju tur nebija. Maija saiņos daudz kas bija saglabājies no Latvijas skaistākajām lietām – zīda audumu gabali, izšuvumi, kas bija darināti tajos gados, kad Maija gatavojās kopdzīvei ar Ēriku – izšūti tepiķīši, mīkstas pūkainas flaneļa segas, izšūtas ar Havajas puķēm. Reiz, nosēdusies zemē, līdzās savām mantiņām, pienākusī ārste aizrādījusi, skatīdamās Maijas bagātības, šeit nav Jūsu klimats, šeit zeme nekad nav atlaidusies, apakšā sasalums un var saaukstēties.

Daudzreiz šķita – viss vienalga – tikai bērnu dēļ jādzīvo, tikai nepagurt, jābūt stiprai – pārāk stiprai. Katru svētdienas rītu vietējā tirgū turpinājās pārdošana, visu. kas vien bija. Priekšnieks to atļāva darīt. Maizei, eļļai, cukuram, kādai siļķei. Ērika māte to mīlēja, jo tā piesienot dūšu. Pie eļļas mēs nebijām raduši, bet šeit viņa bija ļoti garšīga ar aukstu kartupeli un kāpostiem, kad tos izaudzēju. Tikai maizes klaips bija ļoti sāļš. Galvenais, kā jau moldāviete teica, kartupelis un pa nokrejotās “krinkas” māla podiņu litra tilpumā, tad var iztikt. Varēja arī nopirkt rūgušpienu, ko piedzert pie kartupeļiem, ja tik būtu nauda.

Šejienes govju turētājiem, nekas no “krinkas” nepalika, jo no šīs gotiņas, tāpat kā visur, valstij bija jānodod 14 kg kausēta sviesta. Kas strādāja algotu darbu, tas nopirka veikalā un nodeva nodevā – tas bija tāds riņķa dancis. Tos kilogramus šīm Sibīrijas gotiņām nācās grūti saražot, un vēl viņām pašām nācās sevi uzturēt. Lielie odu, dunduru un knišļu bari nedeva tām paēst un mājās – kā mēs to darījām, nebija ar ko pabarot. Līdz istabas slieksnim bija sastādīti kāposti, gurķi un kartupeļi. Šeit mocījās ne tikai cilvēki, bet arī lopiņi. Govju turētāji cēlās pirms saullēkta, izslauca kaut kur pievārtē, kur mazāk kukaiņi mocīja, un izdzina tos no ģerevņas uz ganībām. Karstā laikā tās jau pulksten deviņos bija atpakaļ un meklēja patvērumu pie mājām, slēpās aizvēnī, jo šeit apdzīvotā vietā tik daudz odu nebija. Cūkas arī brīvi klejoja pa ielām, meklēja sev iztiku un bieži vien, kam nebija kārtīga, izturīga sētiņa, ielauzās kāda dārzā. Tā nu šeit viss bija otrādi, kā mēs bijām raduši dzīvot. It kā koks būtu audzis ar saknēm gaisā.

Lauku un lopu brigadieri meklēja sev piemērotus, dūšīgus strādniekus, bet kur gan varēja atrast tos stipros cilvēkus, jo vairākums bija veci cilvēki, mazi bērni un nepilngadīgie. Vīriešus jau atlasīja un aizsūtīja citur. Arī Maija ar katru dienu palika apaļāka. No viņas jau arī nekāds dūšīgs strādnieks nesanāca. Maijai toreiz ļoti gribējās strādāt pie gotiņām, kuras šeit bija visādās krāsās. Neviena šeit nelīdzinājās “Latvijas brūnajai”. Šeit bija gaiši brūnas, melnas, sarkanraibas un pat pilnīgi baltas. Tesmeņi maziņi, lieliem ragiem un lielām galvām. Cilvēki tās kopa, slauca un tas pats mazumiņš tika viss nodots valstij. Tās netika mājās piebarotas un pavasaros tika aizdzītas no centra uz novietnēm, kur bija kādas vecas mājas un slaucējas varēja dzīvot uz vietas kopā ar brigadieri. Brigadieris gan vakaros varēja ar iedoto zirgu aizjāt, kur tam bija nepieciešams. Par govju slaukšanu nebija ko domāt, viņa nedrīkstēja atstāt savu ģimeni vienu. Stādījusi ar lāpstu, ierakdama kartupeļus, kādu vadziņu burkānu, sīpolu un gāja tepat lauku brigādes norīkotos darbos. Kartupeļus arī šeit kolhoza laukos stādīja ar lāpstām. Tas bija tik neparasti. Smiedamies un ar dziesmām visu to darījām. Cik neražīgs bija šis darbs, ko mūsu zemītē veica ar zirgu, izdzenot vagas un iemetot tajās kartupeļus, lai pēc tam ar zirgu tās aizartu, šeit veica ar lāpstu.

Iestājoties siltam, karstam laikam sākās pirmās Sibīrijas taigas mocības – milzīgie odu bari. Viņi Maijai likās daudz lielāki, kā pie mums” Latvijā. Tie nežēlīgi bruka virsū cilvēkiem un visai dzīvai radībai, lai dzīvotu no asinīm. Maijai nebija miera ne dienu ne nakti. Ne logus, ne durvis nedrīkstēja turēt atvērtus ne brīdi. Nevarēja staigāt izģērbies vasaras drēbēs – ne kailām kājām, ne rokām. Seja, kājas un rokas vienmēr bija sakostas. Arī ģerevņas lopiņi mocījās un atskrējuši no ganībām, visu dienu berzējās gar māju pakšiem un vārtiem.

Visas ielas, trotuāri, kuri bija no dēļiem un vietām salūzuši, arī māju sētas, kuras nebija iežogotas un bez vārtiem, bija pušķotas ar govju plāceņiem. Maija pie tā nebija radusi un centās brīvā brīdī no savas kopmītnes, ielas pusē aptīrīt. Vietēji, garām ejot, smējās, lai veltīgi sevi nepārpūlējot, rītā būšot tāpat. Tā nācās pie visa pamazām pierast un iedzīvoties, piemēroties. Lai cik neparasti šajos apstākļos, kā saka, viena bezdelīga pavasari neatnesīs.

Beidzoties sējas laikam, tika rīkota apsējības balle. Tika gatavots alus un arī kaut kas cepts no rupjiem kviešu miltiem (balto miltu jau šeit nebija). Tika ari kaut kas no gaļas gatavots. Arī mūsu kopmītne tika uz šo balli uzaicināta, tikai lai paņemot līdzi ar ko ēdamo paņemt. Kā jau svētkos parasts, uzpucējušies, ar dakšiņām rokās, devāmies uz tagad tukšajām klētīm, kur galdi bija jau salikti ar ēdamo un dzeramo. Izdzērām pa krūzītei alus. Mūsu priekšā uz galda bija uzlikts kas vairāk un labāks. Kā jau mēs bijām pieraduši godības pasēdēt ilgāk, bet te jau tas nebija pieņemts. Līdz ko nogājām no galda, te momentā saskrēja bērni un visu notīrīja, un tur vairs nebija pie kā atgriezties. Ar savām dakšiņām varējām doties “mājās”. Ilgi tika pārrunāta šī “svētku” svinēšana.

Pienāca un aizgāja Līgo vakars un Jāņu diena. Mūsu skaistākie svētki Dzimtenē. Skumji skanēja mūsu līgo dziesmas bez dzeltenā siera rituļa un putojošā alus kausa. Bija pārāk skumji pārdzīvot šos pirmos Jāņus šeit.. Ģimenes bija izpostītas, izmētātas pa visu “mūsu” lielo plašo “vareno dzimteni”. Kāda gan varēja būt svētku sajūta ar pustukšiem vēderiem, šajos apstākļos, kuriem nebija paredzams nobeigums.

Brīvo laiku Maija izkārtoja vēstuļu rakstīšanai. Tas bija liels mierinājums, izlikt visu uz papīra, lai atvieglotu sevi un remdētu sāpes Šajās dzīves skumjajās dienās. Uz daudzām vēstulēm Maija atbildes nesagaidīja. Daudzi no draugiem un radiem bija iestājušies kompartijas rindās – tie tak nedrīkstēja sarakstīties. Citi baidījās, ka arī viņiem šī “slimība” nepielīp un netiek sūtīti ciemos pie Maijas. Tikai bez pārmaiņām nāca vēstules no brāļiem un Ērika. Siltas sirsnīgas – uzmundrinošas, skumdams līdzi mūsu nebaltām dienām, kurām arī viņi neko nevarēja līdzēt. Pietrūka arī viņiem. Kamēr bijām dzimtenē, bija visu mūsu atbalsts. Arī viņiem vajadzēja griezties pie seniem draugiem un paziņām, lai to iespēju robežās atbalstītu, tikai ne no kaimiņiem.

Tikai mana vecā, sirmā māmiņa vienmēr kaut kādu mazumiņu sarūpēja no tuvākiem radiem, un sūtīja savai nelaimē nokļuvušajai meitai un mazbērniem. Tā arī Ērika mātes māsa Ede centās visādi atbalstīt. Tikai Edžiņa krusttēvs turējās zināmā attālumā, jo neviens jau neticēja, ka mēs kādreiz atgriezīsimies – mani nodevēji vismazāk, bet tas tomēr reiz notika, bet līdz tam laikam Maijai nācās ilgi gaidīt un pārdzīvot.

Īsi pirms Jāņiem, kad siena pļauja vēl nebija iesākta, lai neturētu mūs bez darba, aizsūtīja uz mežu zarus savākt čupās. To nevar iedomāties, kas šeit notika ar šiem drausmīgajiem odu mākoņiem – šausmas – tie līda acīs, degunā un mutē, mēs bijām kā apstulbuši. Klausījām visas pavēles, strādādami ar pustukšu vēderu. Piedevām vēl ar savām asinīm barojām odus un knišļus. Tas nu Maijai bija par daudz, viņa to uzskatīja par neprātu sevi tā mocīt un vēl tādā stāvoklī kā atradās. Viņa apsēdās zemē apslēpa galvu ar savu melno mēteli. Stenēdama – es nevaru vairāk šeit strādāt, dariet ar mani ko gribat, man viss vienalga. Varbūt redzēdami Maijas pašreizējo stāvokli, viņai neviens neko neteica un nesodīja.

Maija mācījās dzīvot un arī strādāt, kā šeit pieņemts, un kā darīja vietējie ļaudis. Viņai vislabāk patika iet darbā kopā ar vietējām sievietēm – viņa darīja tāpat kā viņas un nenācās sevi pārpūlēt. Mūsu sievas to neprata – viņas nebija pieradušas tā strādāt, lai nedarītu sev pāri. Viņas vēl nebija aizmirsušas latviešu darba tikumus- darīt kārtīgi, pēc labākās sirdsapziņas.

Maiju norīkoja ar vietējām sievām labību “ravēt”. Iedeva izkaptis un kopā ar trim sievām gājām 12 km uz tīrumu pļaut usnēm galotnes, kuras jau lepni pacēlušas galvas rotāja iesēto labību. Nonākušas pie lauka, atpūtāmies no garā ceļa. Strādājot, arī vairākas reizes atpūtāmies. Starplaikos kurinājām mazu ugunskuru, lai dūmi aizsargātu no odiem. Pulksteņu jau mums nebija, laiks tika vērtēts pēc saules. Gaidīts, vērots, “kad varēs tos 12 km soļot uz “mājām”.

Tā darbs turpinājās līdz iesākās siena laiks, siena bagātajos Čulimas krastos. Katram strādājošam bija jānopļauj 0,5 ha pļavas liels gabals. Normas izpildītājam 0,5 kg maizes. Šeit atkal latvieši centās sevi izcelt, normu izpildot. Ar to tika kaitēts citiem, kas normu nevarēja izpildīt vai vienkārši necentās to izpildīt. Brigadieris kopā ar pogaino no komandantūras taisīja sapulces, rāja un kaunināja tos, kas nespēja normu izpildīt. Solīja samazināt “lielo” maizes devu. Bija tāds drusku vientiesīgs Rībenu Roberts, tas tiešām nav varējis normu izpildīt, kaut arī pielicis visus spēkus, un viņam maizes deva tikusi samazināta. Trīs reizes mēnesī mums pieaugušajiem vajadzēja iet uz centru komandantūrā atzīmēties, ka esam uz vietas, nekur neesam aizbēguši. Komandants bija laipns, viņš nebija krievu tautības – liekas no dienvidu republikām. Gan jau arī viņš, kādu sīku grēciņu dēļ bija atsūtīts ziemeļos, tā domāja Maija.

Purvi, ūdeņi, lieli odu mākoņi, plāns rieciens maizes 500 gr. dienā. Kad tas viss beigsies? Maijai nepienācās iet šīs pirmās vasaras noslēguma vergu gaitās ar savu nepietiekamo uzturu, jo uz ārsta izdotās zīmes pamata Maijai bija paredzēts tikai viegls darbs. Bet vai kolhozā tādi atradās. Varbūt, tikai ne mums, izsūtītiem. Nozīmēja griezt bērzu slotas lopiem ziemas barībai. Slotas, kuras mēs dzimtenē griezām kā pirtsslotas. Turpat netālu no kopmītnes bija bagātīgas bērzu birzītes, kurās varēja viegli uzlikto normu izpildīt. Šajos apstākļos un Maijas pašreizējā stāvoklī, tas nāca tikai par labu. Maijas ēdienkarte arvien vēl turējās miltu sauja un kartupelis. Cik šī Sibīrijas zeme ir bagāta un skaista, tikai nav, kas to izjustu, jo tā nav nevienam vajadzīga, skarbās dabas dēļ – šeit vieta tikai noziedzniekiem.

Čulimas krastā auga lielas upeņu plantācijas bez kādas kopšanas. Tās kopa Čulimas ūdeņi, kas pavasaros izskrēja no saviem krastiem un pārklāja lielas nepārredzamas platības. Ogas bija salīdzinoši lielas un garšīgas. Ceri bija lieli. Ogotājas vienas negāja, jo daudzreiz otrā pusē krūmam ogoja lācis. Augusta sākumā tās jau ienācās. Maijai tik ļoti garšoja šīs ogas, ka viņa varēja saujām tās ēst. Tikai vēlāk tā saprata, cik ļoti viņas stāvoklī tās viņai bija vajadzīgas.

Augusta mēneša beigas Maijai atnesa meitenīti, par kuru pat slimnīcā vecmāte priecājās. Cik labi, ka meitene, ko tik ļoti bija gaidījusi sava otrā dēla vietā. Maija nedomāja par to, kādās grūtībās to nāksies audzināt. Strādājot šeit, jau neko nevarēja nopelnīt. Siena pļavā pusdienās deva bļodiņu viras vai bļodiņu biezputras ar karoti kausēta sviesta. Un tas no aizdara bija viss. Šīs pusdienas ēdot, paliki parādā 40 kapeikas.

Neskatoties uz visām grūtībām, meitene bija vesela, auga dūšīgi, it kā liktenim spītējot, gulēja klusi mierīgi, netraucēja to kopmītnes troksnis, kur dziedāja, klaigāja un smējās. Arī vietējie jaunieši bieži ienāca. Viņi pat nezināja, ka aiz aizklātām segām guļ mazulītis. Maija īsinot jauniešiem laiku, lika kārtis un kā par brīnumu viņas pareģojumi piepildījās. Maija pati tam neticēja, bet varbūt tā tiešām bija? Uzzinādamas par manām spējām, ieradās vietējās sievietes, daudzreiz tās atraidīju teikdama, ka šodien es neko nespēju pateikt. Šeit cilvēki bija māņticīgi, varbūt tiešām manis pareģojumi piepildījās?

Arvien tuvāk nāca rudens. Vajadzēja iet strādāt arī uz klēti un tīrīt graudus. Līdzās klētij bija istabiņa ar vētījamo mašīnu, tādu kā to atcerējās Maija savā bērnībā tēva rentes mājā. Šajā klēts daļā tika attīrīti graudi nodošanai valstij, atlikušos sēklai, bet uzturam trešo šķiru. Tāpēc jau arī klētīs izsniegto graudu maize bija “raiba”, it kā ar magoņu sēklām. Klētnieks bija jauns cilvēks, slimoja ar tuberkulozi, un bija ievēlēts par komjauniešu sekretāru un draudzējās ar mūsu meiteni Dzidru. Viņš bieži ciemojās mūsu kopmītnē. Teicis mūsu meitenei Dzidrai, cik viņam esot grūti pateikt, ka viņai jāiet uz darbu naktī paris stundu pastrādāt. Viņš neteica, ka jāiet uz darbu, bet – “bet ja vari aizej pāris stundas pastrādāt”. Nezinu, kāpēc viņš tik labi pret Maiju izturējās. Nezinu. Tuberkulozes ārstēšanai vietējie ieteikuši viņam uzturā apēst kucīti ar visiem tai dzimušiem kucēniem. Nezinu, vai viņš to darīja, bet tomēr slimība to tomēr pieveica.

Tā kā šeit visas mājas tika celtas bez pamatiem, tikai uz koka bluķiem, tad, jo vecāka celtne kļuva, jo tā kā veca sēne noliecās uz vienu sānu. Tā arī šī kaltes “būda” atradās pēdējā stadijā. Visi pakši bija cauri, baļķi sapuvuši, pa kuriem reizēm straumēm iztecēja mūsu vētītie graudi. Kopā strādāju ar vecākām sievietēm, no kurām mācījos visus viņu “folkloras” izteicienus, kuru šeit nebija mazums. Ieraugot šo postu, kā aiztek pa pakšu caurumiem mūsu darbs, iekliedzās viena no visas sirds -“bļeģ ģerevņa”, tad izbrīnījusies, skatījās uz Maiju, kura to dzirdot, pirmo reizi Sibīrijā tik ļoti smējās.

Tuvojās barga un mums nesagatavota gara Sibīrijas ziema. Lai būtu kur mūsu atbraucēju daļu novietot, kantoris uz laiku bija pārvietojies uz klētiņu. Vajadzēja kantora telpas atbrīvot, un mūsu kopmītni bija jālikvidē. Redzēdami, ka šie bagātnieki netaisās iegādāties savas mājas, viņiem bija jādomā ko darīt. Nebija jau atvestie tik naudīgi, lai par caurumiem pairušo, atdotu savu pēdējo kapeiku, ja tāda arī būtu. Maijai tādas nebija.

Mūsu kopmītnē ievietotā skaidu krāsniņa nespēja šo telpu apsildīt. Malka arī netika gādāta. Kamēr nebija sniega, te varēja salasīt, bet ko vēlāk? Par to neviens mūsu kopmītnē nedomāja. Rītos ejot uz darbu, klētniece izsniedza dienas devu. Rozenbergs tikmēr negāja uz darbu, kamēr neizsniedza ko paēst, teikdams, trakāk esot kā kungu laikos, jo tad esot paēdināti. Par to viņu ar komandantūras atbalstu aizsūtīja apmēram 40 km tālāk no centra strādāt mežniecībā, kur atalgojumu saņēma naudā. Tā mūsu saimniecība tika vaļā no šī spītīgā “večuka”, 50 gadīgā Nikolaja. Mūsu kopmītni likvidēja. Daļu pārcēla uz otru kopmītni, bet pārējos ielika krievu ģimenēs, kurām gan jau pašām telpas bija mazas. Strauji uznāca aukstums, kā jau šeit tas mēdzot būt. Maija dabūja jaunā miteklī gulēt uz “krievu” krāsns, bet šeit atkal piemeklēja smirdīgās šejienes nelaime – blaktis pilnīgi mūs ēda. Žēl bija mazulītes. Lielāko nakts daļu pavadīju, snaužot bez kārtīga miega.

Pienāca 1.septembris, Jančukam sākās skolas laiks. Nezinādams krievu valodu, sāka iet netālajā 4-gadīgajā skolā. Kā jau rajona centrā šeit bija bērnu dārzs un divas bērnu silītes līdz 3 gadu vecumam. Edžiņš tika iekārtots bērnu dārzā bez krievu valodas zināšanām, bet ko gan Maija citu varēja labāku izdomāt. Tur būs siltumā un galvenais paēdis ziemā uz visu nedēļu. Mazulīti no 3 mēnešu vecuma iekārtoju turpat netālajā “silītē”, kā to šeit sauca. Iekārtoja, lai būtu aprūpēta, siltumā un paēdināta, par ko Maija pārliecinājās, jo silītes personāls juta līdz Maijai. Vai mazā vainīga, ka viņai jāaug šādos apstākļos ziemeļu salā un odos. Kāpēc bērniem bija jācieš par kādiem tur nezināmiem vecāku grēkiem? Kā to var aizmirst. Maijas labākie, skaistākie dzīves gadi aizgāja cīņā par eksistenci, lai izdzīvotu, neaizietu bojā, lai tiem cilvēkiem, kas to bija izdarījuši par gandarījumu, neaizietu bojā. Tad tie savu būtu panākuši ar uzvijām, iznīcinādami sev nevēlamos elementus. Nesaprotami tikai, ar ko mēs bijām nevēlami, vai ar pārticīgāku dzīvi Latvijā.

Sākoties ziemai, Maiju norīkoja strādāt cūku fermā. Cik šī ferma bija liela? Kādi 20 pavasara sivēni, kuri bija ap 30 kg svarā un 15 sivēnu mātes ar visu cūku tēvu. Tie visi bija jāsaglabā līdz pavasara zālei. Bija jāsaglabā ar to nabadzīgo barības devu, kas bija atvālēts. Galvenais, lai nesamazinātos galvu skaits. Maijas priekšniece bija tā pati moldāviete, par kuru jau esmu stāstījusi agrāk. Biju viņai kā palīdze, lai klausītu viņas pavēles. Viss, ko darīju, bija viņai pa prātam. Otrreiz teikt nevajadzēja. Visu teikto, Maija izpildīja pēc labākās sirdsapziņas. Šie lopiņi jau nebija vainīgi – viņi arī nekad nejutās kārtīgi paēduši. Kartupeļus jau ar lāpstu stādot nepieaudzēsi, lai pabarotu cūku baru, kaut pašreiz tas bija smieklīgi mazs. Kartupeli jau ir kultūraugs, kurš jākopj. Ūdens tuvumā nebija, to veda no 0,5 km tālās upītes.. Malku atveda garo un pašai bija jāsazāģē un jāsaskalda. Tikai labums, ka darbs bija zem jumta.

Šeit kūtī nevajadzēja tik silta apģērba, ne apava. Galvenais apavs ziemā te bija velteņi, kurus te sauca par “tūbas”. Vietējais vecis Maijai prasīja par vecām salāpītām tūbām laulājamo gredzenu, kuru Ēriks man atdeva, lai cietumā to neatņemtu. Nodomāju, labāk kailām kājām staigāšu, bet par šo “grezno” apavu es riņķi neatdošu. Kamēr šis laulības riņķis saglabāsies, būs cerība, ka reiz mēs tiksimies. Tikai izturēt, nepagurt. Maija bija stipra, veselīga un drosmes pilna cīnīties ar visu neparedzamo, kas vēl gaidāms nākotnē. Maija apzinājās, ka nevienam te pāri nav darījusi. Viņa ticēja, ka reiz nāks taisnība un viņas mūža sargeņģelis to visur pavadīs un sargās. Maija no tā dzīvokļa, kur lielākais brīvais laiks ar mazo bija jāpavada uz krāsns, pārvietojās pie citas vietējās, kuras meitene bija Jančuka gados. Šejienes vīriešu lielākā daļa bija gājuši bojā kara laikos, varbūt ari Kurzemes katlā. Tikai nedaudzi bija atgriezušies, ar bojātu veselību, ložu cauršauti. Arī mūsu saimniecei vīrs nepārnāca un varēja just viņas nepatiku pret šiem “atvestajiem” no ienaidnieka zemes, kuri jau par neko šeit nav nokļuvuši. Pat meitene daudzreiz ienākot mūsu istabiņā vilka no saviem sapītiem matiem utis un meta zemē uz grīdas, lai tās tiktu arī maniem bērniem. Pretīgi, ka tas viss bija jāredz, jāpārdzīvo un jāpacieš.

Grūti jau gāja arī ar to malkas sagādi. Fiziski jau tas Maijai grūtības nesagādātu, bet labi ja malku varēja dabūt 40 grādu salā. Nozāģēt zaļu ciedras priedi no celma nebija viegli. Tā zaļa dega vislabāk. Kopā ar otru īmieci, ko tā bija pieņēmusi, šo malkas piegādi veicām. Kaut strādāju “lielajā” cūku fermā, mūsu galvenā iztika bija kartupeļi, piekodām maizi, kura arī bija cepta uz pusi ar kartupeļiem.

Ziema tomēr reiz beidzās . Tā bija pirmā un viena no grūtākajām Maijas dzīvē. Nolēmusi, ka no šīs saimnieces jāšķiras Maija atrada pati sev dzīvokli netālu no cūku fermas. Līdzās govju fermai atbrīvojās piena mājiņa, kur centrēja fermas pienu. Tā vasarā, aizdzenot lopus uz ganībām, stāvēja brīva. Maija to priekšniecībai izprasīja, kaut vasaru tur padzīvot. Solīja vietu arī kopmītnē. To Maija negribēja, lai viņas bērni neredzētu, ka citi bērni ēd ko labāku, kā viņi paši. Liepiņu Mildai arī bija viens dēls Ārijs. Tam nekad netrūka veikala maizes un piena no Dimzas mātes govs. Dimžu ģimenē bija divi vecāki ar pieaugušu dēlu Albertu. Otrs dēls dzīvoja Rīgā. Tā bija iztikusi ģimene. Rīgas dēls ieteica ātrāk iekārtoties uz dzīvi, jo tik ātri nebūs lemts atgriezties. Viņi iegādājās gotiņu un ruksīti. Pat cukurmaiss tiem bija no dzimtenes. Šeit jau daudzreiz cukura vispār nebija veikalos. Tēvs strādāja par zirgkopi un kaut kabatā varēja atnest auzas Dimzas mātes cūkai.

Mazā būdiņā, kura ir iemūžināta fotokartiņā, bija diezgan tālu no ielas, pāris simt metru attālumā no cūku kūts, kurā Maija strādāja un turpat tukšā lopu kūts, kurā pa vasaru govis nenakšņoja. Te sāka dzīvot Maija ar ģimenīti.

Aiz cūku kūts bija kapsēta bez sētas. Tā bija piemētāta dēļu atlūzām, sprunguļiem un nekopta. Pa to brīvi staigāja govis un cūkas, kuras te klīda un ganījās brīvībā. Kapus raka, kā pagadījās, bez rindu kārtības un kapu kopiņas bija zārku garumā. Nekoptas, tās bija dziļi iekritušas. Pavasari vēl sniegam esot, cūkas tika dzītas uz rudenī kultām labības vietām. Visas bija saglabājušās un izmitinājušās. Arī sivēni bija ieradušies kuplā skaitā. Maija vienmēr ar vērīgu aci vēroja 25 puscūku lielo baru. Kurš palika vājāks, to izvilka aiz kājām no bara un dažas dienas labāk pabaroja ķēķī, lai varētu galvu skaitu nesamazināt līdz pavasarim. Arī kolhoza trīs vistas mitinājās virtuvē. Uz Lieldienām arī Maijai tika dažas olas. Saimnieki ar mani bija apmierināti un arī Maijai šejienes cūku uzturēšanas un barošanas skola bija rokās.

Maijas mazule, kā jau minēts, no 3 mēnešu vecuma auga bērnu “silītē”. Mazulītei tur klājās labi, bija vesela un auga dūšīga. Maija bija apmierināta, tikai rītos agri tai bija jāiet uz ganībām pie cūkām un vakaros, vēlu daudzreiz nācās atgriezties mājās. Vecā māte nesagaidījusi Maiju, gājusi mazajai meitiņai pakaļ un kaut kā turpat pie silītes uz nelīdzenas vietas bija abas ar mazmeitu pakritušas. Nekas slikts ne vienai, ne otrai nebija noticis. To bija redzējusi silītes vadītāja Lapiņa, kuras vīrs strādāja milicija. Tā neļāva vecaimātei vairs pēc bērna nākt. Lai bērnu vedot māte, jo nevarot taču māti norīkot visu dienu. Pulksten 8 no rīta, lai to atvedot un pulksten 6, lai nākot pēc bērna. Tāds esot likums, un Maijai neviens nevarot piespiest rīkoties savādāk. Neesot tāda likuma, kas mātes var piespiest strādāt ilgāk. Pienācās uz laiku šķirties no sava cūku bara. Grūti jau tur nebija, tikai lielie attālumi, kas bija dienā jānostaigā.

Kamēr vēl teliņi bija uz vietas, Maijai pienācās palīdzēt teļkopei. Arī šeit Maijai nācās daudzko vērot un redzēt, kā šeit viss tiek darīts. Pēc teliņu pārvietošanas uz vasaras mītnēm Maiju mētāja no viena darba pie otra. Noteikta darba tai vasarā nebija. Laikā beidza darbu, jo viņai bija pulkstenis no dzimtenes mājām, lai laikā izņemtu mazo no silītes. Šī vasara priekš Maijas bija laba. Daudz grūtuma tā atstāja aiz muguras, tāpat kā ziema. Ziemā visus darba spējīgos dzina uz 40 km tālo mežu darbos. Rudeņos, lielajā salā labības kulšanas darbos, Maija atcerējās vēl kopmītnē Skalbes ģimeni no Medņiem. Māte ar 2 pusaudzēm un 3 pusaudžu dēliem, kurus no rīta nevarēja piecelt, lai laikā tiktu uz kilometriem tālo darbu. Tēvs, ka jau mums gandrīz visiem, bija kaut kur lēģerī. Tiem gāja ļoti grūti, pat kartupelīti tie dalīja. Ko pārdot viņiem nebija. Daudzreiz Maijai likās, ka citiem iet vēl sliktāk kā viņai.

Reiz arī Maijai vasarā, kaut kur pie lopu ganībām, lika pļaut, atbildēju, ka neprotu. Iemācīšot, teica fermas brigadieris. Kaut ko jau nopļāvu, ko uzņēmu ar smaidu. Maija nedomāja rekordus taisīt, neviens jau arī par to nebāra un pienākošās grankas neatņēma. Arī ar sirpi Maija mācījās strādāt kopā ar vietējām sievietēm. Viņām jau tas darbs bija pierasts un veicās labi. Maijai atkal likās jocīgi, nemākulīgi rīkoties. Tā pat pirkstā trāpīja. Viņa atcerējās kā agrā jaunībā, kādreiz māte rudzu laukā, kurš bija saveldrējies, mocījās ar vienroci pļaut. Tā bija mazā īsā kātā iesita izkaptiņa un otrā rokā grābeklītis. Darbs toreiz šķirās raiti un šķita pat patīkams. Maijai pietika drosmes pateikt brigadierim – kamēr mēs ar sirpi pļausim, mēs maizīti pilnu vēderu neēdīsim. Visi vietējie pie nopelnītās miltu saujas lika klāt gan vārītus, gan sarīvētus kartupeļus.

Kā jau rajona centrā, atradās visas iestādes – slimnīcas, skolas, mazbērnu novietnes un citas iestādes. Veikalos jau kaut kādas preces bija, pat cukurs, eļļa, kausēts sviests, kas uz pavasara pusi gan aptrūka, bet līdz ko atvērās ūdens ceļš, to atkal no jauna centās piegādāt.

Bet visam tam, lai dabūtu, bija vajadzīga naudā. Maija toreiz, kā tagad hroniski dzērāji, pārdeva visu, ko vien kāds pirka no atlikuma, lai būtu nauda kaut pašam nepieciešamajam, kaut vai ziepju gabaliņam. Maija nespēja domāt, kas notiks, kad vairs nebūs ko pārdot, lai nopirktu pie kartupeļiem ko piekost maizi. Daudzi, mani tautieši, kam dzīves apstākļi bija labāki, teica, kā tev nav žēl pārdot tik skaistas mantas,- nē, nav atbildēju, bērnu man vairāk žēl, tagad man nekas nav vajadzīgs. Ja būs lemts izdzīvot šo laiku, atkal būs viss, kas vajadzīgs.

Pienāca otrais rudens, apvienojās trīs kolhozi. Govis vairs šinī fermā netika mitinātas, un tā Maija palika savā būdiņā uz ilgiem gadiem. Arī mūsu sietās lapu slotiņas, kuras bija sakārtas zem fermas jumta, nevienam vairs nebija vajadzīgas, tās vēlāk ugunsgrēkā sadega. Tikai, lai būdiņā uzturētu siltumu, bija visu dienu jākurina, nebija plītij siltuma ieres. Viss siltums nāca tikai no plīts virsas un pārējais aizgāja skurstenī. Cik daudz te vajadzēja malkas. Maija ar Jančuku mocījās. Zāģējam kolhoza sētām sausās kārtis iekuram. Arī no fermas reizēm atveda pa pagalei lielus resnus bluķus, kurus ar neasu zāģi vajadzēja zāģēt. Būdiņā aukstums, vēders pustukšs – nolīst uz grīdas ūdens pile – sasalst, pārvēršas ledū. Mazo pat būdiņā mazgāt nevarēja, to mazgāju “silītē”, jo, saprazdama Maijas dzīvi, vadītāja to atļāva. Aukstums tuvu – 50 grādiem, bet kad uznāca putenis elpas trūka, velkot ragaviņās ietītu mazuli uz silīti. Vakarā guļot, Maija, pacēlusi roku lokveidā pār mazās sejiņu, noturēja segu, lai neapsaldētu mazās sejiņu. Uz kājām uzsedzu Ērika rudens mēteli, kurš ūdeni vedot, Maijai bija apsalis, bet tas līdz rītam neatlaidās. To var tikai mātes mīlestība. Par to, ko viņa šajos pirmajos gados pārdzīvoja, tagad var tikai sevi apbrīnot. Nekad neienāca prātā doma no bērna atteikties. Kas gan tā par sievieti, kas spēj no sava bērna atteikties, kā vista tikko izdējusi olu. Vai tik tas nav no pārāk labas dzīves, ja var atteikties no bērna. Jo sievietei grūtāka dzīve, jo vairāk tā spēj panest un visvairāk tai sava bērna žēl.

Cūku fermā vēlāk strādājam trīs latvietes un moldāvietes vietā Anne no Medņiem. Viņai bija veca māte un 14 gadus vecs dēls – Jānis. Maijas uzdevums bija vest ūdeni no netālās upītes. Bullis, ar kuru vedam ūdeni, jauns stiprs, smagumu vilcējs. Tikai tad, kad tas to grib. Ja nē – sagriežas šķērsām apgāž vezumu un dari ko gribi. Pie lopiņiem te vairumā strādāja latvietes, jo mūsu tauta jau lopus mīlēja, žēloja, centās tos apkopt, pabarot, kā to bija darījušas savā iepriekšējā dzīvē dzimtenes sētā. Reiz Maija, pie buļļa apgāztās mucas, solījās vairs nekad ūdeni nevest, bet brigadieris visu aizjūgu saveda kārtībā un piebrauca pie upītes un pat pielēja mucā ūdeni. Pēc tam pavadīja līdz ceļam, kas veda uz fermu. Noteica tikai, lai jau brauc, kā gan cūkas iztiks bez ūdens. Tā viņš visu darīja klusēdams, bez jebkāda pārmetuma.

Krievu valodas zināšanas ar vien bija trūcīgas. Kaut kā jau “ķēķa” valodā sarunāties varēja. Vakaros pie mazās lampiņas, bez cilindra, ko saucām par “kvēpinu”, lasīju Jančukam skolas grāmatas “Aleksandrs Matrosovs”, “Zoja Kosmodejamskaja”, “Четвёртая высота” (ceturtā augstiene). Nāca klāt jauni vārdi un varēja jau gluži labi visu saprast un ari labāk sarunāties. Arī bērniem sākumā bija ļoti grūti. Jančuks mācījās labi, kaut no sākuma skolotājai bija jāvada ar rokām. Edžiņš bērnu dārzā trīs mēnešu laikā jau labi runāja krieviski.

Vecā māte pūlējās no kartupeļiem bērniem ko garšīgāku pagatavot. Tradicionālais ēdiens bija “lepjoškas” – sarīvēti nospiesti kartupeļi, un ja bija, tad klāt miltu sauja un uz nomazgātas plīts virsas izceptas kā kotletes. Tauku, ko cept pannā nebija. Tās likās tik gardas, ja vēl rūgušpiens vai drusku eļļa ko uzsmērēt. Tikai vienmēr gribējās ēst.

Atnāca atkal pavasaris, atkal vajadzēja cūku saimi aprūpēt, kura nu, apvienojot trīs kolhozus, bija krietni lielāka, un izvietojās arī daļēji bijušajā govju kūtī. Cūkas nu vajadzēja dzīt uz rudens kuļamām vietām, cūkas pašas salmu čupās, kuras nu vairs nevienam nevajadzēja, jo govju nebija, atrastu sev pārtiku neizkultos vai izbirušos graudos. Maija ar otru latvieti Olgu devās līdzi šīm nemiera pilnam nīkstošam cūku baram. Zābaki jau bija novalkāti, bet jaunus iemantot nebija iespējams, tādēļ uzvilka kājās galošas, kuras te sauca par “šahtjokām”. Laikam tās valkāja šahtās ziemeļos. Satinām kājas ar lupatām, ieāvām atstātos caurumos aukliņas, lai piesietu šīs lupatas un neļautu kājām salt. Cūku bars bija ap 50 galvām. Lai dzītu tās uzbaroties, kaut visapkārt vēl bija sniegs un ceļi sākuši šķīst, mēs abas vilkāmies līdzi šim pelēkam cūku baram, kurš steidzās. Viņas it kā instinktīvi juta, ka dabūs paēst.

Ceļš bija tāls, ap 10 – 12 km. Tās drāzās uz priekšu, viena, otra paostīdama gaisu, veikli pārskrēja pāri grāvim, atrazdama kādu beigtu žurku vai “burunduku”, tādu svītrainu skaistu, līdzīgu vāverītei. Cūka ātri šo Sibīrijas dzīvnieku norija, it kā baidoties, lai kāds cits to neatņemtu, un, asti un izdilušās ciskas mētādama, čakli rikšoja līdz, lai neatpaliktu. Tikušas galā, tās ātri atraka no sniega redzamos salmu pauguriņus un steidzīgi sāka tos rakt, mētāt uz visām pusēm, lai ātrāk atrastu tur pārziemojušos graudus. Arī mēs, cūkganes atsēdamies uz salmu pauguriņa, kuri jau saules pusē bija krietni sasiluši, un noāvām kājas. No lupatām izgriezām ūdeni, jo ceļš bija izšķīdis un vietām lielas ūdens peļķes. Lupatas izklājām sev līdzās uz salmiem un kājas pavilkām zem sevis un žāvējām savus kājautus.. Ari līdzpaņemtās “ļepjočkas” tur steidzīgi notiesājām un tomēr likās, ka ēstgriba nav apmierināta – vienmēr, kaut vēders pilns, gribas ēst.

Tuvojās vakars, aujamies un velkamies uz mājām, cūku saime paliek uz vietas. Tās salmos ierakušās, kaut ko ari atradušas un savu ēstgribu ir apmierinājušas. Rīt jānāk mums atkal, kaut gan tas nemaz nebija vajadzīgs, jo cūkas dziļajos sniegos nekur neizklīda un par zagšanu nebija ko baidīties, jo par to sodītu gadiem cietumā. Vēlāk, kad nokusa sniegs, un tīrumos ieradās arāji un sējēji, aizdzinām cūkas uz govju ganībām 6 km no centra. Tā kā mēs bijām divas, lai varētu kaut siltu pienu padzerties un vakaros vēl krūzīti aiz novietnes mājas stūra ar maizes riciņu, Maija sāka palīdzēt slaukt govis. Dienas vidū vajadzēja grābt sienu, kas slaucējām bija uzdots kā papildus darbs. Maija bija jauna, lokana, tā lika striķi apkārt siena gubiņai, piesēja pie zirga sakām un pusaudzis puika tās vilka pie kaudzēm. Desmit dienās Maija nopelnīja 8 kg miltu. Tā bija liela alga.

Šeit vecajā mājā bija arī maizes krāsns un slaucējas visas pēc kārtas cepa maizīti. Izcepto maizi nesa uz būdiņu, tāpat kā no taisītā sviesta atlikušās paniņas. Neskatoties, ka strādāju vairāk, pieņēmos svarā.

Nākot rudenim, cūkas sajuta briestošo graudu smaržu un zagās uz tīrumiem. Pēc ražas novākšanas cūkas, ganoties bija palikušas apaļākas, jo varēja salasīt tīrumos izbirušās graudus, stūros nenopļautās vietas, kā arī lāču nobradātos laukus. Maija nekad neaizgāja līdz lauka galam, jo negribējās satikties ar taigas valdnieku. Sargies pats, tad arī Dievs sargās!

Brigadieris bija lāci nošāvis, ar kura gaļu cienāja viņa sieva, kura šajos tīrumos ganīja kolhoza aitu baru. Lāča gaļa bija garšīga. Lāča tauki nesasalst, un tos lēja pudelēs un lietoja ārstniecībā tuberkulozes slimnieki. Labs līdzeklis tuberkulozes ārstēšanai esot arī, ka apēdot suni ar aitu ar visu metienu – visiem bērniem. Cik taisnība nezinu – arī šis slimais komjaunietis esot to darījis, tomēr tas viņam nepalīdzēja. Uz rudens pusi atkal sākās pārgājiens uz fermas pusi. Ceļā atpalika kāds 20 kg sivēns. Ņemam pamīšus ar kājām par plecu un stiepām līdzi.

Nesaprotu šodien, kāpēc mēs tā darījām. Brigadieris mierīgi ar šauteni plecos, ar savu sunīti aizgāja medībās. Viņam par to galva nesāpēja. Kvieši šeit auga vareni, bez kāda mēslojuma. Sakrauti lielās stirpās – kaudzēs gaidīja savu kuļamo laiku. Visapkārt ganījās mūsu cūkas un par cik vārpas jau bija uzlasītas, tās lauzās pie kaudzēm. Mana pāriniece Olga izrāva no kaudzes kūļus un izkaisīja pa tīrumu, lai kādu laiku no tām būtu miers un nebūtu ar tām jācīnās. Arī pašas jutāmies izsalkušas. Apmēram kilometru attālumā bija apbērtas ar zemi kartupeļu kaudzes. Maijai, kā jaunākai, vajadzēja iet un atnesi kartupeļus. Attaisījusi caurumu, tā atnesa galvas lakatā kādu spaini kartupeļu. Olga jau bija sakūrusi ugunskuru, lai ātrāk tiktu pie šiem karstiem miltainiem kartupeļiem. Gadījās pa ceļu gāja trīs vīrieši, kas gāja uz 14 km tālo ģerevņu vai arī tālāk. Redzot mūsu ugunskuru, tie pienāca pie mums. Mēs abas melnām mutēm un rokām, skatāmies viena uz otru, steidzīgi lobām miltainos kartupeļus. Piedāvājam arī ceļiniekiem pagaršot, divi tomēr neatteicās, trešais arī gribēja līkai neērti bija no mums ēst. Tā teica viens no atpakaļ nākošiem otrā dienā. Teicām, ka nekur pasaulē nav tik garšīgu kartupeļu, kā šeit Sibīrijā. Droši vien viņi saprata, kāpēc mēs tā sakām.

Ziemā pie cūkām darba bija daudz, bet par to pirmajos gados vasarās vieglāk. Tikai tā lielā staigāšana un skaitīšana, lai nepazūd. Mēs mocījāmies, un mums līdzi pelēkais cūku bars. Vēl šodien Maija nesaprot, priekš kam tas viss bija vajadzīgs, lai visus mūs kopā mocītu. Labuma tur nevienam nebija. Kamēr sivēni bija pie cūkumātēm, tās tos uzturēja, kaut pašām palika kauli un āda, jo pašām bija vasarā jāgādā uzturs. Grūti pat aprakstīt, kāda izskatījās sivēnmāte – galva tai trīsstūraina, iekritušas acis, mugurkauls kā zāģis, izspiedies astes kauls, viss izcelts, dziļās ieplakas vietās, kur vajadzēja atrasties šķiņķa mīkstumam, un kājas kā meža cūkām, it kā vienmēr būtu gatava cīnīties dēļ uztura, līdzīgi tiem tautiešiem, kas atradās lēģeros un simtiem, kas apgūlās kopējā kapā visā Sibīrijā.

Līdzās, kur uzturējāmies, un bija jāgana cūkas, atradās lidlauks, no kura uzturēja satiksmi ar apgabala pilsētu Tomsku. Lidmašīnas vadāja pastu, varas vīrus un arī tos, kas bija brīvi un kam bija nauda. Mazā omulīgā lidmašīna lidoja labvēlīgos laika apstākļos. Pašreiz mūsu ļaudis par to nedomāja. Staigājot līdzi savam cūku baram, bija patīkami pa gabalu paskatīties uz lidmašīnām un lidotājiem, kas formās un suņādas zābakos gāja uz 2 km attālo centra ēdnīcu pusdienot. Arī viņi tā dīvaini noskatījās uz mums, kas bijām sabristām netīrām kājām un tādu pašu ganāmpulku. Šajā bedrē, gribējās redzēt cilvēkus no citas vides, bedrē kur visapkārt purvi un ūdeņi. Kur gan tu vari palikt – visu varenais cilvēk. Tev jādzīvo, jātic, tev jābūt cerībai, kas tevi uztur un palīdz, ka reiz tu varēsi no šīs bedres, no šiem purviem un ūdeņiem izkāpt. Tikai nenokārt galvu nestundā, nekrist izmisumā, ar smaidu un dziesmu uzturēt sevi, par spīti tūkstoš sāpēm jāizbrien šis dzīves staignākais purvs. Tikai par kādiem grēkiem? Vai par to, ka biji Latvijas valsts lauksaimnieks un biji paēdis.

Sēžot uz savas “pils” sliekšņa, Maija dziedāja visu ko zināja, kas nāca atmiņa no bērnu dienām dzimtenē, par kuru šīs dziesmas skanēja. Bet tā bija tik tālu, neaizsniedzama, bet šeit izlikās tik bezgala skaista – debesis tik zilas, pat saulīte izlikās mīlīgāk sildīja. Bērnu dienā ganu laikā daudzreiz atgūlusies zālē, raudzījos gubu mākoņos, it kā tie būtu ar pienu pildīti. Tie pamazām izplūda, un debesis atkal bija tik zilas – tik zilas. Ienāca prātā mūsu dzejnieces Aspazijas rindas:

Kā savu dzimteni lai tēloju,
Tai augstu kalnu nav, nedz straumju plašu
Kas citas zemes sidrabjostās jož,
Ne lielisku, ne krāšņu dabas skatu,
Tai rožu maz, tik nātres kož.
Un tomēr svešumā, aiz kalniem tāliem.
Tā man kā gaiša laimes sala šķiet.
Es garā redzu viņu mirdzošu
Kā apvītu ar staru vainagu.
Pat tumšā naktī, ja turp noietu,
Es katru akmentiņu atrastu.

Maija ticēja latviešu tautas pasakām, tajās vienmēr labais uzvar ļauno. Maijas bērnība nebija no vieglajām, zaudējusi tēvu 7 gadu vecumā, māte palika viena ar 5 nepilngadīgiem bērniem. Tikai vecākai meitai bija 19 gadu. Maija tēvu atcerējās kā – “mans mīļais gudrais, kārtīgais tēvs Andrejs Galdiņš. Tēvs bija dzimis daudzbērnu ģimenē Odzienas pagasta “Avotiņos. Viņš nesmēķēja, grādīgo nelietoja. Tajā laikā, kad uzsāka kopdzīvi ar Maijas māti, strādāja Odzienas dzirnavās par dzirnavnieka palīgu melderzelli. Māte bija par kalponi. Tēvs līdztekus darbam dzirnavās nodarbojās, kā tagad saka, ar biznesu. Viņš pirka no vietējiem zemniekiem sviestu un citus produktus un veda tos uz Rīgu pārdot. Pēc Pirmā pasaules kara Maijas vecāki dzīvoja rentes mājā Odzienas Bunduļos, ko rentēja, kā palicis atmiņā, no Vējavas Vidsmuižas Dzeņa. Bija iemantojis saimniecībā zirgus un govis un līdztekus saimniecībai nodarbojās ar tirdzniecību. Tēvs visu laiku sapņojis par sava kaktiņa , sava stūrīša iegādāšanos. Viņš 1923.gada janvārī smagi saslima un 31.martā aizgāja mūžībā. Māte palika viena ar saviem bērniem. “Aizbildņi” gribēja visu saimniecību likvidēt, un naudu nolikt “banka” un visiem iet strādāt pie “svešiem”. Māte tādai rīcībai nebija piekritusi, jo tēvs tai bija vēlējis iegādāties savu zemīti. Braukusi uz Rīgu, ka pati teica, pie prezidenta, un Rīgas kungi atļāva pašai saimniekot un gādāt par saviem 5 bērniem. Tēvs, kā jau gādīgs cilvēks, arī strādājis pagasta valdē, kur gan sprieduši, ka nevajagot tik ļoti bērnus skolot, jo pēc skološanas tie aizbraucot uz Krieviju strādāt par muižas kungiem. Tēvs teicis: “es labāk redzu dēlu Krievijā par muižas kungu, nekā šeit staigājot aiz “arkla”.

Tā kā rentes mājās nekas no savas naudas nav bijis jāpieliek, bija iekrājis 3 tūkstošus rubļu, kas toreiz bija līdzvērtīgi 6000 latiem, kuri bija aizdoti radiem, draugiem uz goda vārda. Jautājums bijis, vai visi atdos. Tēvs miris, bet visi godīgi atdevuši un vēl palīdzējuši ar savu naudu, lai māte nopirktu par 10 tūkstošiem latu Pļaviņu, toreiz Stukmaņu pagasta lielsaimniecību “Porieši pāris kilometru attālumā. Zemes gabals bijis 50 hektāru platībā ar vecām ēkām, ar nosaukumu “Jaunporieši”. 1926. gadā pavasari Maijas ģimene no rentes mājas pārcēlās uz savu kaktiņu, stūrīti zemes. Varu apbrīnot savu māti, cik viņai vajadzēja būt stiprai un nesalūst zem dzīves smagās nastas. Viņa izturēja un izpildīja tēvam doto solījumu – lai bērniem nav jāklīst pasaulē par kalpiem citiem, bet varētu strādāt savu zemīti un būtu pārtikuši. Mājas “Jaunporieši” tika pirktas uz mūsu visu vārdiem un kurš ies savā dzīvē – tam pienācās viņa pienākošo daļu atmaksāt. Stiprā čaklā māte nodzīvoja ilgu skaistu mūžu. Pie sava Andreja tā aizgāja bez dažiem mēnešiem 98 gadu vecumā, nodzīvodama no 1874. – 1972. gadam.
Tēvs gribēja bērnus izskolot – lai bērniem būtu vieglāka dzīve, kā viņam. Maijas vecāki savas mīlestības apstākļos ticēja, cerēja – ka spēs saviem bērniem sagādāt vieglākas dienas. Diemžēl pēc tēva aiziešanas aizsaulē viss sagriezās daudz savādāk.

Mātes sapnis bija piepildījies. Bērniem nevajadzēs iet par kalpiem pie svešiem, kā tas bijis viņai. Maija vienmēr ar cieņu un apbrīnu atceras māti. Nekad viņa neredzēja, ka viņa būtu bijusi piekususi, viņa bija visur, kur vien bija vajadzīgs – kūtī, tīrumā, virtuvē vai citur. Maijai likās, ka viņai no mātes tik daudz pietrūkst. Maijai pat pietrūka spēka piepildīt savu sapni – kļūt skolotājai, kaut šo nepiepildīto velmi, sapni nes līdzi visu savu mūžu. Toreiz man, kā pastarītei, liela teikšana par saviem nodomiem nebija. Klusībā nobirdināju asaras un savus nepiepildītos sapņus aprāvu uz visiem laikiem. Kaut tagad būtu tādi zinību kalnu kāpēji – “atraitnes dēli” kā Plūdoņa poēmā.

Staigājot līdzi cūku baram, skaitot tās un meklējot ieraudzīt arī jaunās cūku ģimenes krūmājos un ūdens tuvumā, laiks būtu arī labai grāmatai, bet to nebija. Grāmatas palika plauktiņā dzimtenē, un kas tās izvazāja, kas to vairs pateiks, kā arī viss pārējais, ko šajās atvestajās paunās nevarēja paņemt līdz. Laimējās dabūt Virzas “Straumēm”, tas bija liels baudījums, kaut tās jau biju agrāk lasījusi, bet tagad tos savos gados uztvēru savādāk. Ļoti patika viņa garie teikumi ar daudziem palīgteikumiem, kā jau Virzas stils. Kādreiz mūsu skolotājs Spruksts, kuru arī Maija atceras ar siltumu, 30. gados Klintaines skolā. Viņš manos domrakstos atrada līdzību Kārlim Skalbēm – pēc stila.

Tas viss reiz bija kā pasakā, bet tagad Maija brien dzīves purvos, domā kā tos izbrist un, lai nepietrūktu garšīgā maizes rieciena. Viss jau bija pārdots, pat spilveni. Arī Edžiņš jau skolas solā. Līdzās skolai bija arī veikals, kurā reiz iegājis un par 5 kapeikām gribējis nopirkt maizīti. Mājās atnācis, stāstīja, kāpēc viņa man naudiņu neņēma, nogrieza un iedeva tāpat. Ko gan viņa varēja par 5 kapeikām iedot, ja klaipiņš maksāja 5 rubļus. Viena daļa cilvēku bija saprotoši, līdzjūtīgi, jo daudzi šīs nelaimes bija piedzīvojuši un pārdzīvojuši paši, vai to tuvinieki. Kas gan var būt briesmīgāks, ka vakarā gulēt ejot, nezini, ar ko rītu ēdināt bērnus. Klusībā nobira asaras, likās, ka pietrūks spēka cīnīties ar šo netaisnību – darbā bija jāiet katru dienu, bet ko ēst, tas bija cits jautājums. Vasarās, kā jaunāko sūtīja uz pļavām aiz Čulimas upes pie siena vākšanas. Pusdienās jau pavāri vienmēr gatavoja kādu virumu – lielāko daļu zirņus. Tie gan visiem jau bija apnikuši un daudz palika neapēsts. Pavāri piebēra līdzpaņemto māla podiņu ar zirņiem un pateicīga, pēc darba steidzos uz mājām. Upes krasts pēc plūdiem bija pienest ar visādām drazām – kokiem, saknēm u. c. Maija nelaimīgi pakrita un podiņš atsitās pret celmu, zirņi izšķīda uz visām pusēm. Maija gandrīz apraudājās, ne jau par podiņu, bet par bērniem apsolītiem zirņiem.

Puikas bija sadraudzējušies ar vietējiem puikām un lielāko daļu laika pavadīja pie upes un rudens pusē lasīja ciedru riekstus, kuru čiekurus apcepa ugunskurā un turpat uz ceļa riekstus apēda. Daudzreiz atnākot no darba, tos gandrīz nepazinu, tikai acis spīdēja. Pat mati bija sveķaini. Rīta agrumā gāju ar puikām uz mežu, salasījām čiekurus maisos un atnesām mājās. Pa dienu vecā māte tos sagatavoja un vakarā pēc darba gāju uz centru tos pārdot, lai būtu nauda kaut maizei. Ciedru koki ir lieli, zariņi sīki, trausli un Jančukam ļoti vajadzēja uzmanīties, lai nenokristu. Mēs ar Edžiņu lasījām lielajā zālē, kas bija visapkārt. Bet zālē tos bija grūti atrast, diemžēl maizītei kaut kā vajadzēja sadabūt. Maija ar savu darbu nevarēja nopelnīt. Vai no 500 gr maizes var ģimene paēst. Ar kartupeli jau vien izdzīvot ir grūti. Skaisti jau skan lozungs – “visu priekš cilvēka, visu cilvēkam”. Nu jā, mēs jau netikām turēti par cilvēkiem, kaut gan ar savu līdzību atgādinājām cilvēkus. Uz mums un mūsu bērniem tas neattiecās.

No priekšniecēm klētniece sevi turēja par “lielu dāmu”. Arī viņai vīrs no kara nepārnāca. Bija dēls Edžiņa vecumā. Viņa daudzreiz Mariju sāpināja ar dažādām replikām. Lasīju kādreiz dzimtenē, ja nemaldos, Longina Ausēja grāmatu “Dzīves dzelzs likums”, ka dzīvē nekas nepaliek neatmaksāts, visu ko esi otram ļaunu darījusi, nepaliek neatmaksāts. Pēc mūsu aizbraukšanas viņai notikusi liela nelaime, dēls gājis bojā, nokrītot no elektrības staba. Kādreiz puika bija draudzējies ar Edžiņu un Jančuku. Kā jau bērniem savas runas, kopējas intereses un darbs, kā arī nedarbs. Mani puikas dzīvoja draudzīgi ar saviem vienaudžiem. Vecāki dažiem bija pārtikuši, strādājot valsts iestādē, kur atalgojums naudā. Turēja gotiņas, un cūkas. Bieži tie mūsējiem iedeva lielos cukura graudus. Sauca pie sevis uz Jaungada eglīti. Atnākuši stāstīja, ka ļoti garšojuši kāposti un kartupeļi ar eļļu. Apģērbs arī vasarā katru dienu arvien vairāk un vairāk iznēsājās. Reizēm atnāca no dzimtenes paciņa. Tie jau tad bija svētki. Maijai māte atsūtīja savas kleitas, jo viņas bija vienā augumā. Arī brāļa dēla drēbītes meitenei. Tāpat biezu flaneļa gabalu puikām virskrekliem. Atsūtīja reizēm jau arī kādu speķa gabalu – cik jauki tas smaržoja! Likās ka no smaržas vien var paēst – pa vienai šķēlītei likām pie zupiņas un, pakasot to, smērējām uz maizītes. Tie bija svētki – bet svētki jau nav mūžīgi. Nogrieztā speķa šķēlīte nepieauga.

Vasarā Maijai pienācās strādāt dažus mēnešus dārzniecībā. To ar otra kolhoza priekšnieci, kamēr vēl nebija kolhozi apvienoti, bija atbalstījis un ierīkojis latvietis Gribonis. Centrā tam kolhozam bija savs kiosks, kurā tirgoja izaudzēto. Bija arī dažas stikla siltumnīcas un gurķi lecektīs zem stikliem. Maijai tagad, gan divatā, ar bulli vajadzēja vest ūdeni no upītes, tomēr šoreiz otrā krastā. Šeit varēja arī pa klusām kādu tomātu apēst, bet tautietis gan nekad to neteica, lai nogaršotu. Vai tā nav kāda latviešu rakstura īpatnība? Maija saprata viņu un neapskauda, viņa ticēja, ka tā mūžīgi nebūs un tas Maiju uzturēja fiziski un garīgi.

Manā būdiņā notika nelaime, izgāzās skursteņa viena puse, laime vēl, ka tas notika vasarā. Maija lūdza tautieti, kas te prata, lai samūrētu to un piemūrētu sildāmo mūri un nebūtu jāsilda Sibīrijas gaiss. Maija pati to neprata. Mūrniekam gribējās ko nopelnīt, prasīt viņam laikam bija neērti, jo redzēja Maijas dzīves apstākļus. Un atkal nācās satapties ar sava tautieša “labestību un izpalīdzību”.

Ienāca, garāmejot vietējā krievu sieviete. Tai pažēlojos par notikušo nelaimi. Tā paskatījās uz mani un noteica, labi tev palīdzēšu un pārmūrēšu Tev plīti, tikai izjauc visu, notīri ķieģeļus, atved smilti un mālus. Prasīju, kā es Tev samaksāšu? Zini, naudas man nav. Varbūt tu vari to kannu atdot, kas turpat kaktā stāv ūdenim? Vai tik vien? Vai tik nebūs par daudz, atteica meistare. Kanna jau nebija jauna, jau aprūsējusi no ārpuses. Tā abas vienojamies: viena domādama par maz – otra par daudz. Un tā Maijai tapa pilij tāda jauna plīts ar sildāmām ierēm. Vai tādu cilvēku var aizmirst, kas grūtā brīdī sniedz savu roku?

Līdz šim laikam jau bijām visādi izmocījušies un izsalušies. Piedevām māsa uz Jauno gadu bija atsūtījusi 100 rubļu. Vajadzību bija pārāk daudz, bet toreiz tik ļoti trūka siltuma, ka nopirku skārdu, kas toreiz parādījās veikalā. Centrā par kalēju strādāja mūsu tautietis Rudzītis. Viņš no divām skārda līstēm iztaisīja krāsniņu ar visām caurulēm. Viņš ar sievu strādāja kopā. Dzīvoja, salīdzinoši pārējiem, pārtikuši. Tautietis par darbu naudu neņēma, par to lai nopērkot bērniem maizi. Arī tam cilvēkam esmu pateicīga. Pēc atgriešanās viņi dzīvoja Pļaviņās. Tur uztaisīja mājiņu, bet nu jau ir miruši. Lai viņiem vieglas smiltis! Maijai atgriežoties, ar savu ilgi loloto vērtīgo siltuma krāsni savā “pilī”, puikas jau ar saviem draugiem bija izkaluši apaļu caurumu skurstenī, kur ielikt dūmvada caurules un arī sauso malciņu bija sagatavojuši. Mūsu pils logi, neskatoties uz rūpīgi aizlīmētiem dubultlogiem, bija biezas sarmas pilni. Bija auksts, drēgns, ka neiespējami izģērbties. Sausa sprēgājoša malka darīja brīnumus. Sāka atlaisties aizsalušie logi un piesarmojošie kakti. Attaisījuši durvis, visi puikas, novilkuši kreklus, aiz prieka meta kūleņus sniegā. Tas bija svētku vakars. Šis brīdis, ka ir silts, sauss gaiss darīja brīnumus. Rītos bērniem bija viegli piecelties un līdz ko iekurināja krāsniņu, mana “pils” bija siltuma pilna.

Veco māti uzaicināja pieskatīt feldšera bērnu, kamēr vecāki ir darbā. Viņai bija siltums un arī paēdusi, bet, nākdama vienu sestdienu uz būdu, bija apaukstējusies. Viņai augšpus ceļiem izcēlās liels zils puns. Par ārsti strādāja ebrejiete Roza Jefīmovna, laba, sirsnīga, kā jau ārstiem jābūt. Vecomāti aizveda uz slimnīcu, izoperēja tos punus un vairāk uz veco vietu kopt bērnu negāja. Otrreiz viņa aizgāja citā vietā, kur to ļoti prasīja un atkal smagi saslima. Saimnieks to atveda ar zirgu, ieveda māti un noteica, laba gan “babuška” bija. un pats aizbrauca. Varēja jau gan ar to pašu zirgu aizvest uz slimnīcu. Tūlīt Maija izsauca ārstu. Atkal ar bulli vedam māti uz slimnīcu un paldies Dievam tā izveseļojās un vēl ilgi dzīvoja. Sagaidīja pat dēlu Ēriku un arī to aizvadīja aizsaulē. Tagad gan vairs nekur no savas pils laukā veco māti nelaidu. Gan jau Dievs un visi labie gari gādās arī par mums nelaimīgiem. Slēpojot bija saaukstējies Jančuks un smagi saslima. Domāju, bija gripa. Pēc slimības viņam pat rokas bija grūti izstiept. Slimības laikā neko neēda. Pēc slimošanas bija vajadzīgs labs uzturs, bet kur to ņemt? Mēs daudzreiz dzīvojam pat bez maizītes. Maija ar bažām skatījās uz Janci, ka tik nenotiek kas ļauns. Izskatījās bāls un novārdzis, bet laba kumosa ko pie mutes pielikt nebija. Pēc skolas beigšanas uz mēnesi tika rīkota nometne, kur bērni mēnesi varēja atpūsties un tika labi ēdināti.

Tur bija labs uzturs un bērni varēja ēst, cik gribēja. Tā kā kolhoznieki nebija arodbiedrībā, tad tiem bija jāmaksā pilna tur noteiktā summa. Gadījās, ka Maijas māte bija atsūtījusi 100 rubļu, kurus tad arī samaksāju un sūtīju Jančuku uzlabot veselību. Dzīve nometnē tam labi palīdzēja uzlabot veselību, un kaut cik bija arī pieņēmies svarā. Ēdis jau dūšīgi, pat divas normas. Paldies maniem tuviniekiem, kas palīdzēja mums šajā dzīves smagajās dienās.

Grūta bija dzīve Staļina laikā. Pēc viņa nāves 1953. gadā visa šejienes dzīve sāka uzlaboties. Nāca jauna kolhoza vadība. Cilvēki bija gudrāki un līdz ar to arī mūsu dzīve uzlabojās.

***
Domās nogrimusi, kupejas stūrītī pie loga sēdēja Maija. Garajā ceļā nogurusi, klusībā domāja par to dzīvi, kas viņu un bērnus sagaida Dzimtenē. Viņa zināja un saprata, ka neviens to negaidīja atgriežoties, nevienam tā ar savu ģimeni nebija vajadzīga. Tās nebija vairs viņas mājas, tur dzīvoja citi ļaudis. Nebija Maijai bagātības, kā aizjūras tantēm un onkuļiem. Viņa varēja būt pateicīga liktenim un Dievam, ka bija izturējusi šos ilgos izsūtījuma gadus, pateicoties savai stiprajai veselībai un nerviem, galvenais, viņa bija saglabājusi savus bērnus, lielāko bagātību. Ar dažiem simtiem rubļu maciņā un drēbju sainīti tā tomēr iedrošinājās atgriezties Dzimtenē, no kuras bija izraidīta, pazemota, nicināta, ar maziem bērniem un veco vīra māti nolemti iznīcības dziļajos Sibīrijas sniegos un aukstumā.

Dievs bija lēmis izdzīvot, saglabāt dārgāko – bērnus. Maijai bija laba veselība un čaklas rokas, kas tik ļoti palīdzēja dzīves visgrūtākajos brīžos. Maija bija par šo izšķirošo soli domājusi, pat šaubījusies atgriezties dzimtenē Daugavas krastos, jeb palikt šai skarbajā ziemeļzemē, pie kuras jau bija pierasts. 15 gadi – tas ir ilgs laiks, liela daļa mūsu tautiešu bija atgriezušies. Arī dzīves apstākļi bija uzlabojušies un varēja samierināties ar pašreizējo dzīvi, salīdzinot ar to, kāda tā bija, kad ieradāmies. Ansis tikko kā bija atgriezies no armijas, kur jūras flotē dienēja četrus gadus un divus mēnešus. Tagad bija pienācis laiks. Bija pienācis laiks, izšķirties, braukt jeb palikt uz dzīvi taigā. Ansi, grūti mums būs uzsākt jaunu dzīvi, mēs dodamies pretim nezināmai, manai sapņu zemei, kura priekš manis ir mīļākā, skaistākā zeme pasaulē. Sibīrijas zeme arī ir skaista, kaut baida ar savu skarbumu, bet arvien Maijai likās, ka te dzīvojam tikai pagaidām. Nekad viņa nedomāja te mūžīgi palikt, kaut taigas kapsētā atdusējās viņas vīrs Osvalds un viņas māte. Darba vietā priekšniecība arvien centās atrunāt Maiju no atgriešanās. Kur gan Tev būs labāk, kā pašreiz šeit – teica Ivans Korņelcvics. Par materiālo dzīves pusi Maija nevarēja žēloties. Staļina laiks bija jau beidzies. Iztikai varēja nopelnīt, strādājot bez brīvdienām, kā jau tas kolhozā parasts. Abi dēli Ansis un Maksis beidza vidusskolu. Beigās liktenis šai nelaimē bijis labvēlīgs – viņa atradās rajona centrā, kolhozā „Pirmais maijs”. Ruta beidza 8. klasi.

Nē, Ivan Korņeļevič, lai kā mums tur klāsies, kaut mūs atbraucot, negaida ar atplestām rokām. Vienīgi Maijas māmiņa, kura jau bija sasniegusi 90 gadu vecumu, pašreiz dzīvoja pie dēla Voldemāra Rīgā. Brālis bija nopircis, no slavenās dziedātājas operzvaigznes Mildas Brehmanes-Stengeles vasarnīcas trešo daļu Mežaparkā. Maija zināja, cik ļoti viņu māmiņa gaidīja, viņai gribējās sagādāt šo atkalredzēšanās prieku. Maija zināja, ka neviens to nespēj tā gaidīt, kā māmiņa, dārgākais, mīļākais Maijai.

Uz Sibīriju mūs atveda par brīvu, par atpakaļ ceļu jāmaksā pašiem. Braucām ar kuģīti līdz Asinai, kur mūs toreiz izsēdināja no vilciena. Vilciena vagonā uz Tomsku bija jauki, skaisti. Trīs diennaktis līdz Maskavai un tad no Rīgas stacijas pirkām biļetes uz dzimteni – Latviju. Nekur nav tik silti, tik gaiši, katra vēja šalka stāsta par dzimteni, bērnības dienām, jaunību un pēdējo gadu dzīvi kopā ar Osvaldu lauku sētā, kura bija tik skaista, ābeļdārza ielokā, kuru Maija nemainītu ne pret kādu bagātību.

Maija bija pilnīgā neziņā, kur tā apmetīsies, kur tai būs mājvieta, kur atradīs darbu. Tikai ar lielu uzņēmību, pateicoties savai veselībai, viņa uzdrošinājās dzīvi sākt no jauna, par spīti saviem nelabvēļiem. Maijas pēdējais nosacījums pirms ceļa bija – ja brauksim tad tūlīt, kamēr man vēl spēks un veselība, jo vecai un nevarīgai nav ko dzimtenē iesākt. Jo tuvāk dzimtai vietai tuvojās vilciens, tā asāk juta savus nemiera pilnos sirdspukstus. Maija bija uzņēmusies lielu atbildību, viņa nebija viena, viņai bija bērni, kuriem tā negribēja sagādāt vilšanos, jo tai taigas ciematā tie bija izauguši, skolojušies, tur palika viņu bērnības draugi, kaut dzīve pirmajos gados bija smaga un rūgtuma pilna, tad pašreiz tie bija apmierināti ar esošo dzīvi. Gala stacija Pļaviņas, apmešanās pie kādas latviešu ģimenes – Kārkliņiem, Raiņa ielā, kura jau agrāk bija atriezusies.

Izkāpjot no vagona, dziļi ieelpoju silto, maigo dzimtenes gaisu. Šī mazā pilsētiņa ieskauta vienos zaļumos, to, likās mīļi sveicināja – tu esi atkal mājās, tu izdzīvoji. Nerēgojās Ķeguļgetas kailās ielas ar salauztiem dēļu trotuāriem, un nenāca pa ielu pretim govis un cūkas. Vislielākais brīnums bija Rūtai, uz ielas redzēt vāļājamies nokritušos ābolus. Neviens tos neapēda, kurus bijušā dzīves vietā, tikai kādreiz rudeņos ieveda. Tur bērni bija laimīgi, kad nogatavojās ievu ogas, tad tie kā putni sasēdās krūmā un ar tām mielojās. Un tagad āboli te uz ielas un nevienam tie nebija vajadzīgi. Maniem draugiem, kuri mums atvēlēja apmesties, arī bija mazs dzīvoklītis, viena istaba vēl bez grīdas un virtuvīte. Viņi mūs saņēma silti un sirsnīgi. Jumts bija virs galvas, tas pats galvenais, ka nav jāpaliek zem klajas debess. Viņu mazajā dārziņā bija dažas ābeles, kam zari vai lūza aiz ābolu smaguma. Netālu ārpus pilsētiņas lauciņš ar kartupeļiem, ar kuriem tie dalījās ar mums, atbraucējiem. Viņu mājiņu bija saglabājusi veca radiniece.

Uzturu katru dienu pirkām veikalā, kaut gan Maijai pārticis laukos viens pats dzīvoja brālis, tāpat māsa, bet tie jau atbraucējiem nepiegrieza uzmanību. Viņi droši vien baidījās, ka pienāksies sniegt mums kādu palīdzību vai arī „attiecīgie orgāni skatīsies aizdomīgi”. Māsa Lidija, iedeva Maijai burciņu krējuma un tūtiņu ar sīpoliem. Viņai bija pret vilnu iemainīts daudz lakatiņu, kad ciemojāmies viņa izdomāja, ka kādu varētu Rūtiņai uzdāvināt – tad pēc lielas domāšanas iedeva dzelteno, kaut gan tur bija sarkani un rožaini. Maija bija par lepnu, lai lūgtu kaut ko, no saviem pārtikušajiem radiem. Māsai pat sava mašīna bija, ko braukāt uz Rīgas tirgiem – tirgojot sovhoza un arī savu. Brālim arī laukos bija viss, kā jau lauku sētā – govis, cūkas, putni. Brālis strādāja Alotenes stacijā, kā pārmijnieks. Maija nelūkojās ar skaudību – viņi pat Maijai un viņas bērniem nepiesolīja naktsmājas. Brāļa sieva, starp citu atgādināja, ka viss kas šeit atrodas, esot viņai piederošs. Maijas sejā ielija sārtums, tā, noliekusi galvu, strauji pacēla un lepni atteica: “Neesmu no Tevis Marij, nākusi ko prasīt, lūgt maizi, vai citu kādu palīdzību, tikai gribējās apciemot brāli un parādīt bērniem, to vietu kur pavadīju savus jaunības gadus. Maija šeit ilgi neiegriežas, viņā mājoja pašlepnums. Te viņa bija lieka. Viņa bija tik daudz izturējusi – bargajā ziemeļu aukstumā, kad istabiņā uz grīdas nolijusī ūdens pile tā sasala, kad daudzreiz nezināja no rīta bērniem ko dot ēst. Tur Sibīrijā, atnākot no skolas, ieraudzīdama maizi uz galda, izbrīnījusies prasīja: „Mamma, kur tu maizi ņēmi?” Ak, Dievs! Maijai tas likās neticams, nesaprotams.

Esmu dzimtenē, dzirdu atkal savu valodu, dzirdu pa radio, pa televīziju, acis paliek to dzirdot miklas. Vai savu mīļo dzimteni, kāds spēj aizmirst.

Un tomēr svešumā aiz kalniem tāliem
Tā man kā gaiša laimes sala šķiet –
Es garā redzu viņu mirdzošu
Kā apvītu ar staru vainagu.

Maija neapskauda savu brāli un viņa dīvaino sievu, viņiem nebija bērnu, tikai pilna kūts lopu un nauda, nauda – visās krājkasēs. Maijas bagātība bija viņas abi dēli un meita, kuri bija izaudzēti ziemeļu salā un trūkumā.

Bija jādomā, kā atrast darbu. Pļaviņās nekāda darba nebija, vēlākos gados radās šūšanas cehs un daiļrades darbnīca. Maija iesāka meklēt savā nozarē, kādā saimniecībā, pie cūkām. Citu iespēju un izredžu nebija, tikai fermā pie cūku aprūpes, kurā bija visus gadus strādājusi. Bija liela pieredze un arī zināšanas. Slavenais kolhozs „Lāčplēsis”, kurā priekšnieks bija Kauliņš, bija pieņēmis darbā daudzus atbraukušos latviešus. Tur nebija cūku fermas, tikai gotiņas. Maija atbrauca arī uz Juglas ziedu, Ogres rajonā, it kā darbs būtu pie cūkām – tikai vēlāk, jo to centās izmantot govju fermā strādājošā slaucēja, savā labā, lai es koptu teļus blakus kūtī. Palīdzēšot viņai govis slaukt. Toreiz vēl ar rokām, gribēja mani iesaistīt kādos netīros darījumos sevis labā. Nē, Maija to nevarēja, visus šos smagos dzīves gadus, tā bija dzīvojusi ar savām rokām – 6 gadus, būdama Sibīrijas ciema deputāte, apbalvota ar daudziem goda rakstiem par labu darbu, arī šeit gribēja strādāt godīgi. Diemžēl ne visiem un visur tā darīja. Nekur savas rokas nebāzīs netīros darījumos. Arī slavenajā Mārupē tā neatrada sev vajadzīgo darbu, galvenais jau bija dzīvokļu jautājums.

Laiks steidzās, līdzekļi iztikai katru dienu samazinājās. Kavēties nedrīkstēja. Ruta iestājās Pļaviņās krievu skolā 9. klasē, kaut gan brāļa sieva Paulīne, piedāvāja Rīgas bērniem par aukli – labi maksāšot – atkal belziens – drīzāk jau varēja piedāvāt dzīvot pie viņiem un tur turpināt iet vidusskolā. Kaut gan Ruta tur nebūtu palikusi. Maija par to neuztraucās, jo vēl daudz rūgtu kumosu būs jānorij šinī skaistajā viņas iedomātā, iztēlotā Dzimtenē. Toreiz gan, kad Maija klusēja, Ansis atbildēja viņas vietā: „Ruta neies bērnus auklēt, bet ies skolā un nobeigs 10. klasi – krievu plūsmas vidusskolā, kurā bija tikai 10 klases. Ansim bija jāstājas kara uzskaitē. Mūsu labā saimniece Kārkliņu Alma atļāva viņam pierakstīties. Mēs ar Rutu arvien vēl dzīvojām nepierakstījušās, vēl arvien nezināju, kur būs darbs. Pāri ielai solīja istabiņu par 100 rubļiem mēnesī, bet ko es tur darīšu – man vajadzīgs darbs. Nē, to bez darba nevaru!

Jāmēģina blakus Pļaviņām esošajā kolhozā atrast darbu. Direktors Neimanis, bija cienījama izskata, vēl diezgan jauns, kā vēlāk uzzināju ar augstāko izglītību. Izteikusi savu vajadzību, ka meklēju darbu jūsu saimniecībā – paskatījās tā savādi uz mani, bija jau rudens, septembris, lauku darbi jau gāja uz beigām, ar roku pakasīdams galvu atbildēja, ka viņam pašreiz darba nav. Maija izmantoja savu pēdējo iespēju, pasniedza savu Sibīrijas darba grāmatiņu, kur visi tur aizvadītie gadi strādāti cūku fermā, kā arī atzīmēti daži apbalvojumi par labu darbu. Pēkšņi atvērās kabineta durvis, ienāca galvenā zootehniķe Vera Kalniņa, kurai no mūsu atbraukušajiem, bija darīts zināms par manu darbu ziemeļos. Viņai vajadzīga cūkkopēja „Kūģu” fermā pie sivēnmāšu kopšanas, ar to Maijas liktenis bija. izlemts, uz ilgiem gadiem. Pieņemta darbā, gādāt dzīvokli, – norīkoja direktors, zootehniķei. Un tā Maija iejūdzās darbā, šai smagajā, lai ar savu netīro darbu nopelnītu sev un palīdzētu bērniem.

Ansis mācījās par šoferi Jēkabpilī ar 15 rubļu stipendiju mēnesī. Ruta dzīvoja internātā un mācījās vidusskolā. Rudens bija atnācis, tuvojās ziema, bet Maijas pagrabs un pieliekamais bija tukšs. Bet kā jau vienmēr, kaut kas, vai kāds labais gars palīdzēja. Gads bija auglīgs, kartupeļi labi padevušies un arī Maija tos bez grūtībām varēja iegādāties.

Maija ļoti gaidīja ziņu no savas nākamās darba vietas, jo šeit pie draugiem istaba nebija apkurināma. Daudzreiz pat nācās gulēt istabaugšā. Kaut šeit vēl bija skaistas, saulainas rudens dienas oktobra sākumā. Šinī laikā jau ziemeļos ledus pārklāja ūdeņus un uz oktobra svētkiem varēja šķērsot visus ūdens plašumus. Maija gāja saņemt savu jauno aprūpējamo cūku saimi, tā sastāvēja no 50 jaunām sivēnmātēm apmēram 50 kg dzīvsvarā, no kurām vajadzēja izaudzēt jaunās sivēnmātes. Cūku ferma bija maz apdzīvota ciemata „Kūģi” centrā. Pēc Maijas domām te labāk iederētos kultūras nams. Kūtī Maijas saimei vietas nebija, to bija aizņēmusi otra cūkkopēja Paulīne ar savām cūkām un sivēniem, kurus viņa aprūpēja. Cūciņas tika iedzītam aplokā, kurā piemetu atvestās biešu lapas – citas barības man nebija. Brigadiere Irma Dunkule uzticēja, blakus mājā dzīvojošai Bertai manu saimi, kamēr izmazgāju, sakopu jauno dzīvokli, un atvedu savas mantiņas. Maijai nebija ne spaiņu, ne halāta, ne dakšu, Paulīne, otra cūku kopēja, neko no sava nedeva, pat ūdens krānu neparādīja. Varēja redzēt, ka viņa dusmojas uz Maiju. Padomā, sibīrietei dod darbu, laikam jau zootehniķei kāda radiniece, varbūt pat māsa, līdzīgas jau izskatās. Viņai vienai strādājot iznāk tikai 70 rublīši mēnesī, ko tad mēs te abas nopelnīsim. Paulīn, piedod man taču arī kaut kur jāstrādā un maizītei jānopelna un domāju, ka ar savu pieredzi šajā darbā varēšu nopelnīt. Ferma bija liela, mita ap 100 sivēnmāšu, arī ārpusē bija uztaisītas būdas cūkām, no kurām atņemti sivēni.

Paulīne jau nestrādāja viena, bija cilvēks kas mēslus tīrīja un cūku barības gatavotājs, kurinātājs. Viņa tikai baroja, izdalīja no vagonetēm ēdienu un saņēma kārtējos sivēnus.

No vietējām sievām uzzināju, ka sivēni ir fermā sprāguši bez jēgas un kastēm vesti un glabāti vietējās kapsētas tuvumā. Vietējie suņi plēsuši no zemes un izvalkājuši pa sakņu dārziem. Vietējie iedzīvotāji bija par to ļoti uztraukušies. Aizrādīju Paulīnei, kāpēc to dari. pēc ārsta apskates tos vajag sadedzināt lielajā kurtuvē krāsnī, kuru kurina ēdiena gatavošanai cūkām. Par šo jaunievedumu visi apkārtējie ļaudis bija pateicīgi Maijai.

Brigadieris norīkoja mašīnu, lai braucu pēc savām mantiņām. Mantu jau man nekādu nebija, pie viena varas vīra, kurš jau bija aizsaulē atradu pēc cilvēku norādījumiem kaut ko līdzīgu savam pūra skapim, tikai bez aizmugures. Gultu, matraci jau nedeva, esot pārtaisīts. Galvenais galda nebija, tie jau bija aizvākti līdzi kantora mantām, aizejot uz citu māju, pie kolhoza apvienošanas. Trīs skapji, vairāki galdi un krēsli, to visu pievāca jaunā vara un to pakalpiņi. Kupča Irma, kas dzīvoja pie Klintaines skolas, iedeva man galdu, kas bija no skolas galdiem, vēl ar skolnieku ierakstiem atvilktnes iekšpusē.

Daudz pazīstamu vārdu, varbūt arī man pienācās skolā stāvēt pie šī galda, atbildot uzdoto – domāja Maija. Dzīvoklis bija “barakā”. Kāpēc viņu tā sauca nezinu, zem viena jumta bija četri dzīvokļi, celta no pārpalikušās naudas, kas palikuši no fermas celtniecības līdzekļiem. Šeit dzīvoja divas slaucējas un tā pat arī divas cūkkopes.

Dzīvoklī bija maza virtuvīte, plītiņa uz dzelzs kājiņām un istaba ar lielu gaišu logu uz rītiem, un, kā par brīnumu, ar labierīcībām”, lai nokārtoties nevajadzētu skriet ārā, kā tas jau laukos parasts. Sakārtoju gultiņas, iebāzu salmus maisos, skapim aizlīmēju mugurpusi ar papīriem un piespiedu pie sienas. Aizgāju uz tuvējo vecsaimnieku māju, lūdzu, vai nav kāds izmests vecs galds, jo tādi jau mājās, kur ilgi dzīvoja, mēdz atrasties. Saimniece Zobenmāte uz mani žēlīgi noskatījusies, tiešām atrada galdu ar trijām kājām, ceturtā bija sastiķēta, sanaglota ar diviem koka gabaliem. Priecīga, ka mazs bērns par saldumiem, stiepu savu „dārgo” vajadzīgo mēbeli mājās – dzīvoklī.

Kārtīgi to nomazgāju, un kad pārklāju ar baltu galda segu, izskatījās skaisti. Tāpat ar manas gultas segu pārklātais salmu matracītis ar uzbužināto spilvenu – kaut kā atgādināja, ka te kāds grib dzīvot. Gultas veļu, tāpat citas drēbes, arī veļu, biju ziemeļos pēdējā laikā izmantojusi. Līdz ņemtais, darinātais pūrs ar izšuvumiem, sienas sedziņām bija izpārdots. lai uzturētu savu ģimeni – apēsts. Tāpat kā tagad to dara alkoholiķi. Kad biju kaut kā ciešami iekārtojusies, pēc sava prāta un patikas – varēju doties uzsākt savas darba gaitas. Malkas jautājumu nokārtoja brigadiere Irma Dunkule – tagad viņa jau aizsaules dārzos, – atveda no fermas lielus koka bluķus, kurus tur neviens negribēja zāģēt un skaldīt. Atrauks svētdien dēls Ansis no Jēkabpils un tiks ar tiem galā – sastrādās pagalītēs.

Darbs jaunā vietā, jaunos apstākļos. Rītos gāju agri, vēlu vakaros nācu mājās, dzīvoju visu nedēļu viena. Ruta skolā Pļaviņās, Ansis Jēkabpilī šofera kursos. Anša sieva Valentīna strādāja par skolotāju Zilānos, arī tiem bija īrēts dzīvoklis pie vecas tantiņas.

Abi iestājās politehniskajā institūtā neklātienes nodaļa. Pēc trīs mēnešu šofera kursiem. Ansis strādāja par smagās automašīnas šoferi. Stāvoklis pamazām sāka uzlaboties. Arī ar otru cūkkopi Paulīnu attiecības normalizējās.

Algas starpības fermā nebija, abas saņēma tos pašus 70 rubļu katra. Kad piedzima sivēni un tos izaudzēja, tad atalgojums mainījās – tas bija atkarīgs no sivēnu skaita un svara. Beigusi savu darbu Maija palīdzēja arī Paulīnei. Viņas māte, atnākot no darba (mūsu dzīvokļi bija līdzās), sauca mani vakariņās, daudzreiz piedevām nogriezdama arī krietnu gaļas šķēli. „Lai viņai vieglas smiltis”. Nevaru aizmirst tos cilvēkus, kas tev grūtā brīdī pasniedz roku, saprazdami Maijas pašreizējo stāvokli. Rūtiņa dzīvoja intematā Pļaviņās un iztika ar trīs rubļiem un krējuma burciņu nedēļā. Pirmajā dienā ejot uz skolu, redzēju, ka viņai vienai kājās vienkāršas kokvilnas zeķes. Maija to nezināja – šeit taču Latvija – cits dzīves līmenis. Ruta nebija izvēlīga, nekad tā neko neprasīja. Mani bērni nebija dzīves, ne mātes lutināti. Priekš tā nebija laika ne līdzekļu, ne tā kā tagad tie savus bērnus lutina. Tur ziemeļos daudzreiz savu meitu redzēju tikai reizi dienā – rītos to atstāju guļot, tikai vakaros satikos. Pusdienlaikā uz māju netiku, jo ferma bija 15 minūšu gājiena attālumā Arī tagad no 70 rubļiem pietika tikai ikdienas izdevumiem – jo viss uzturs bija jāpērk. Nekur negāju, negāju ļaudīs, ne ar saviem radiem satikos. Darbs bija no rīta līdz vakaram, daudzreiz, kad piedzima „ruksīši” arī nakts stundās. Maija bija apņēmusies parādīt, ka es varu, vai mana pieredze arī kaut ko nozīmēs šai darbā. Un tā bija palīdzējusi viņas darbā un atalgojusi viņas pūles. Daudzreiz arī direktors ieradās mūsu fermā un sarunājoties uzsvēra, ka jāizaudzē labi sivēni. Līdz šim šeit tie daudz bija gājuši bojā. Sivēniem vajadzīgs svaigs gaiss, pastaigas brīvībā, bet ne cauru dienu aizgaldos, amonjaka piesātinātā kūti. Maijas teiktais tika ņemts vērā un bez rezultātiem nepalika. Mēslu tīrītāju un barības putras vārītāju atbrīvoja. Kūts bija brīva. Ēdienu gatavojamai telpai bija divas durvis, kuras veda uz katras kopējas nodalījumu. Kūts abās pusēs bija aizgaldi, kurās mitinājās sivēnmātes.

Noņemot „putras vārītājus”, sivēni mazāk slimoja, un nebija jābaro ar siltumā ieskābušo putru, jo to vārīja tikai reizi dienā. Priekšniecība bija apmierināta un Maija savu bija panākusi. Mana pirmā alga tagad bija nepilni 300 rubļi. Tas jau bija liels panākums. Ne velti direktors ienācis fermā, ieraudzījis pilnu kūti skaistus baltus veselīgus sivēnus, sasita plaukstas teikdams: „To es saprotu”.

Paulīne jau iepriekšējos gadus dzīvodama, bija iemantojusi mēbeles. Nu arī Maijai bija pienācis laiks mainīt savu salmu matracīti pret šī laika mēbelēm – galdu, 4 krēsliem, virtuves skapīti un pārējo dzīvei nepieciešamo. Manā ģimenē toreiz neviens stipros dzērienus nelietoja, katrs rublis tika likts vietā. Otrā mēnesī atkal nāca klāt skapis un mana istabiņa vienmēr smaržoja pēc jaunām mēbelēm. Maijai bija prieks, ka viņas darbs nav bijis bez panākumiem.

Dienas aizgāja vienā steigā, darbs, darbs un atkal darbs. Bija jau tagad arī savs dārziņš ar kartupeļiem un citām saknēm Arī pirmo veprīti realizēju gaļai. Tātad neaizgāju bojā bez sava brāļa un māsas atbalsta. Atbalstīja sveši ļaudis. Arī man sava vieta dzīvē atradās. Pa reizēm aizbraucām uz „Vērsēniem”, jo līdzās otrā mājā dzīvoja Osvalda brālēna ģimene, kurai bija lemts palikt uz vietas. Šis neprāts, nejēdzība viņiem aizgāja garām, kaut arī viņas māsas vīrs jau 40. gadā pazuda bez vēsts, – un māsa ar saviem dēliem Arni un Ivaru dzīvoja pie pusbrāļa. Šajos laikos sarunājoties ar brālēna dēlu Jāni, tas uzdeva jautājumu, kāpēc tēva māsu Ernu neaizveda. Pēc dažu dienu pārdomām tam atbildēju – zini, no viņas taču nebija ko ņemt, ne tā kā mūsu ģimenei – bija liela māja, plašām telpām, kuras vietējai toreizējai varai tik ļoti noderēja kolhoza kantorim – bet Zinai tikai 2 bērni. Tikai tie divi bērni! Tā laika vara mīlēja ņemt visu gatavu, ko otrs ilgos gados ar sūru darbu un lielu gribasspēku bija sarūpējis.

Ir jau skaisti ieiet gatavās telpās, kur siltais un aukstais ūdens tek pa visiem krāniem. Pēc izsūtīšanas 1941. gadā varas vīri ieņēma istabas ar visām mēbelēm un paklājiem. Tā laika vara prata izmantot tos kas bija pratuši pie kaut kā tikt ar savām zināšanām un darbu, tiecoties pēc labākas cilvēcīgākas dzīves. Tikai jaunajos brīvības gados beidzot Ernas vīru, Jāni Zvirgzdu, atveda uz dzimteni kaut kur Krievijā mirušu. Cik jauki, ir cilvēks, nav cilvēka – kā muša.

Lai cik arī ir stipra mana nervu sistēma, tomēr cik sāpīgi bija nolūkoties uz to vietu, kurā tik cerīgi tika uzsākta jaunā dzīve ģimenē. Ābeles, Osvalda stādītas, audzētas no sēkliņām, ieejot dārzā, zari liecās aiz ābolu smaguma. Maija nedrīkstēja domāt, nedrīkstēja kavēties atmiņās par tām skaistajām dienām, kas šeit tika aizvadītas. Viņai bija darbs, vajadzēja strādāt un arī palīdzēt saviem bērniem, lai tie neilgotos pēc savas otrās bērnības zemes. Dēls Ansis jau iesākumā bija ļoti neapmierināts ar šejienes dzīvi un taisījās abi ar sievu braukt uz Tomsku, Tur dzīvoja sievas vecāki. Maija paklusēja un teica – es jau zināju, kādas grūtības mūs šeit sagaida, viss būs jāsāk no jauna ar savām rokām, zināšanām un darbu. Nodzīvojiet šeit vienu gadu, ja nepatiks, tad dariet kā domājiet par labāku, neesam jau braukuši vizināties ekskursijā… Pēc gada šīs domas tika atmestas. Tā kā Ansis vairāk kā četrus gadus atradās uz kuģiem armijā, tas pēc tam gribēja tikt Rīgā uz kuģiem. Diemžēl tam laipni atbildēja „kungs”, Tavas biogrāfijas dēļ, Tevi jau nevar laist kuģa tuvumā – ne tikai uz kuģa.

Maija vienmēr domāja par savu deviņdesmitgadīgo māmiņu, kas dzīvoja Rīgā pie dēla Voldemāra. Abi ar Paulīni visu dienu bija darbā un viņai visu dienu jādzīvo ieslēgtai dzīvoklī. Pienāca laiks, kad jau varēja dzīvot, tāpat kā citi. Ansis aizbrauca uz Rīgu un to atveda pie manis. Redzēju, cik viņa jūtas laimīga, vienmēr gribēja ko darīt, palīdzēt kaut arī ļoti slikti redzēja. Maijai bija arī puķu dārziņš uzkopts pie dzīvokļa, jo viņa mīlēja ziedus, tos plūca un lika istabā vāzēs uz galda.

Mana mīļa māmiņa, cik daudz tiki darījusi, lai mēs izdzīvotu. Paldies Tev aizsaulē, vienmēr Tu gribēji tik ar labu, bet kā reiz teici, biju savās domās kļūdījusies. Dzīve iet savu ceļu un nezināmi, mums neizprotami ir likteņa līkloči.

Kas bijis, tas aizgājis un varbūt skaistākais kas mums palicis – ir atmiņas, kuras ies līdzi un visu Tavu dzīvi sildīs un dos spēku, lai visu to atcerētos, vēl un vēl. Otrs dēls Maksis vēl tālāk iebrida ziemeļos aiz Baikāla ezera – Čitā. Likās, tas ir dzimtenei zudis dēls, lai cik žēl un sāpīgi tas neizliekas. Ir ģimene, sieva burjatka, meita Natālija, dēls Andrejs. Kas vairs viņam dzimtene, audzis svešu tautību ietekmē. Viņš jūt, ka ir atrauts no mums, no dzimtenes, no skaistās dzīves vietas Daugavas krasta. Tas nekas, ka pēc ciemošanās pie mums 1990. gadā – pēdējo reizi – projām braucot acīs bija asaras…Tas nekas… Savu vainu atzīstu jo atļāvu viņam tādu profesiju – ģeodēzists – izvēlēties, jo tā arī nāca draugu iespaidota.

Arī savu vainu atzīstu, ka par ilgu tur kavējos. Vajadzēja braukt tūlīt kā atbrīvoja, tad varbūt arī mana dzīve būtu ņēmusi citu virzienu. Ir dzīves dzelzs likums, kuram neviens nav spējīgs pretoties, ne arī izmainīt. Esmu dzimtenē, baudu tās skaistumu, saulainos rītus, zilās debesis ar gubu mākoņiem, klausos vēja brāzmas un negaisus, bet tā ir Dzimtene, kura katram tā ir viena. Kaut kur tālumā, kā sapnī skan tās dziesmas, kas ganu gaitās ejot tika skandētas “Poriešu”, manas jaunības dienu birztalas, kur agrā rīta rasā sala kājas un reizēm neganti nāca miegs. Tas nekas, tika ieaudzināta pienākumu apziņa. Jādara tas, ko vajag, ne tikai tas ko iedomā.

Cik daudz skaistu sapņu . nākotnes plānu tika kalts, cik maz no tā nācies dzīvē īstenot. Mana mīļā Latvija, nedomāju, ka tur bija tikai svētdienas. Bija jābūt čakliem un gudriem zemes kopējiem, zeme un gotiņas mīl tos kas viņus mīl. Nekas nekrīt no tukša gaisa, viss ar prātu un spēku jādara.

Latvija, tas ir svēts vārds, un kas to mīl, tā to svētī un neaizmirst.

Šodien ir 21 marts, 2001 gads. Pašvaldību vēlēšanās, tik daudz alkst ieņemt sev siltas vietas, lai dzīvotu materiāli nodrošināti. Ko tas viss dos. Cenšas tikt sociāldemokrāti pie varas – nezinu, mans saprāts liek domāt, ka nekas labs vai labāks nesanāks. Pēc Pirmā pasaules kara, lauku cilvēki ļoti neieredzēja šo partiju. Arī man tas palicis atmiņā un esmu savā nostājā pretim šai partijai. Atceros, jauniešus no tās partijas, ko sauca par siseņiem – tādus jauniešus, kas neko nedarīdami gribēja kļūt slaveni, dzīvodami uz citu rēķina. To jau mēs pieredzējām un izbaudījām līdz atraugām. Patika Rīgas pilsētas galvas Ārgaļa teiktais, balsojiet par tiem, kas mazāk runā, bet vairāk dara! Darbs ir galvenais, ne vārdi. Arī manas domas ir tādas.

Veca patiesība – nabags nevienam nav vajadzīgs. Neviens to nežēlos.

Pasmejies par sevi, jā sevi,
Pasmejies par sevi pats.
Citādi par tevi pašu smiesies,
Pasmiesies vēl nezin kas!

Vai daudzi ieguva mokot citus – arī pašus nomocīja. Vai kādu sodīja par mocīšanu – nūjā – tādi jau toreiz bija tie laiki, par ko tad sodīt. Vai Tev kāds atlīdzina zaudēto. Ja ne materiāli vismaz morāliski. Vai tagad Tevi ciena, ja tev nav apakšā naudas maiss. Vai nav skaisti meldiņi tiem, kas sēž augstos krēslos, Bet arī krēsliem lūst kājas un kritiens kā jau kritiens nav patīkams. Bet kritieni bija, ir un būs. Cerēsim tikai, ka kritīs tie kam ir jākrīt.


Atmiņu stāsts kompilēts no vairākām publikācijām vietējā presē, kur dažviet Elza ir Maija, Osvalds ir Ēriks, Ansis ir Jančuks, un Maksis ir Edžiņš. Publicēts arī izdevumā “Tautsaimniecības attīstības problēmas Latvijā 2007, #5,#6.

Pazīstamā Sēlijas novada pētniece Lūcija Ķuzāne sarakstījusi grāmatu, kurā atainotas Osvalda un Elzas Geistartu likteņgaitas.

ScanImage201.jpg

Attēlā Elza Geistarte

Fragments no šīs grāmatas:

Saņēmu ielūgumu – ciemoties Klintaines pagasta Vērsēnos. Skaista ainava Daugavas senkrastā. Ābeles te noziedot, salnas nenokostas, un dāliju ceri stāvot dienā, visā košumā vēl oktobra beigās. No uzkalna paveras plašs skats uz Daugavas līkumiem, pāri pretī uz Sēlijas mežiem un to vietu, kur senāk bija Staburags.

Elzai Gestartei 85 gadi, bet viņa vēl gāja ātrā solī. Daudz lasot un šad tad uzrakstot vai nu Klintaines pagasta avīzei, vai Aizkraukles „Staburagam” tēlojumus par izsūtīto likteņiem un dzīvi Sibīrijā.

Viņa – Elza Galdiņa – esot uzaugusi Odzienas Poriešos lielā dzimtā – starp sešiem bērniem. Gribējusi mācīties par skolotāju, bet… kas slauks tēva sētā govis un baros cūkas, lai lielā saime būtu paēdusi un pliki neizietu pasaulē. Precoties viņa Vērsēnos ienesa savu sastrādāto pūra daļu – 2000 latu. Ar tiem pacēla saimniecību labklājībā – ierīkoja dziļurbuma aku un modernu kūti, motoru elektrības ražošanai un lauksaimniecības mašīnas. Vīramāte bija augusi kā bārenīte – kalpone, tādēļ strādīga un dzīves gudra. Sētā neviena lieta nemētājās pa roku galam. Ik sestdienu istabas berza un mazgāja, sākot no augšstāva līdz ārdurvju slieksnim un lieveņa pēdējam pakāpienam. Veļas dienās krekli un palagi plīvoja izkārti dārzā starp ābelēm sniega baltumā. Katrai kalponei, kas no Vērsēniem izgāja pie vīra, saimniece gādāja pūru.

Un kāds bija viņš – jaunais saimnieks Osvalds? Beidzis tikai sešas klases turpat Klintainē un vēl pāris gadus mācījies amat­niecības skolā Rīgā. (Un nu izbrīnā jāapmulst. Gan Elzai, gan Osvaldam tik skaisti rokraksti, izkopta valoda, visas pietur­zīmes savās vietās. Zināšanas vēsturē un literatūrā. Savs pasaules skatījums. Ak, kādi izcili meistari senāk bijuši pamatskolu skolotāji!) Iekams apprecējušies, abi cerējušies septiņus gadus tikai skūpsta attālumā. Kokneses baznīcā salaulāti 1938. gada ceriņziedu laikā. Šķitis, ka laimei nebūs gala… Bet… Savu nāka­mību neviens cilvēks nespēj ar roku aptaustīt.

Kad Ansis Geistarts dabūja ieskatīties sava tēva apsūdzēšanas un tiesāšanas dokumentos, pārsteidza nekaunība un melīgums, ar kādu čeka gādāja vergus slavenajām komunisma celtnēm. „Troika” tiesāja un uzklausīja lieciniekus, kas neko nespēja liecināt. Laikam Osvalda Geistarta galvenā vaina bija tā, ka viņam piederēja pārāk labi sakopta saimniecība un skaista māja, kas jau iepriekš noskatīta izpildkomitejas vajadzībām.

Pēc vīra apcietināšanas Elza mēģināja mājas un ģimeni glābt. Aicināja jo drīzāk dibināt kolhozu un Vērsēnu kūtī ierīkot kopsaimniecības fermu – kur pati piedāvājās barot un slaukt 27 govis. Ar viņas līdzdalību tad radās „Sarkanā zvaigzne” – un klintainieši kolektivizācijas skrējienā bija tūlīt otrie – aiz sēlpiliešiem. Viņa nolēma, ka maksās jebkuru cenu, lai izdzīvotu un pasargātu bērnus no ciešanām. Veltīgas cerības!

Izvešanas dienā – tajā 25. martā – tīši vai netīši radīta, viņai bija iespēja izbēgt. īsu brīdi šaubījās. Kurp doties? Un tikai ar to vien, kas mugurā? Bet tad viņi paņems veco saimnieci un abus puikas. Viņa atgriezās Vērsēnu godistabā, noklāja uz grīdas rakstainas pūra segas un meta kaudzē līdzi ņemamās drēbes. Ko darīt ar fotogrāfiju albumiem? Svešumā no bildēm paēdis nebūsi. Bet, ja atstāsi, rīt, parīt pasaules blandoņi tās ar kājām mīdīs. Ņēma līdzi. Vīramāte bija paspējusi ieraugt miežu karašas. Mikla palika muldiņā izkurinātas krāsns priekšā neizcepta. Maize un aizdars ceļā līdzi bij a pavisam niecīgā nastiņā
Kad 1954. gadā Čeļabinskas tuvumā uzsprāga urāna atomu skaldīšanas labo­ratorija, ieslodzītajiem no sodu termiņiem atmeta nost dažus mēnešus. Lai brauc nomirt citā vietā! Osvalds Geistarts iera­dās Teguļdetā. Viņš nodzīvoja vēl pustreša gada.

Geistarti Latvijā atgriezās vēlāk nekā citas izsūtīto ģimenes. Veco saimnieci Madi apguldīja pie dēla tajā kapsētā ar līko bērzu. Jaunākais dēls Maksis izmācījās par ģeodēzistu un palika Tālajos Austrumos. Pārnācējus dzimtene sagaidīja nemīlīgi. Ansis vēlējās kļūt jūrnieks, taču viņam šeit sacīja:

– Tādus kā tevi, pat jūras tuvumā nedrīkst laist.

Vadot smago automašīnu ar būvmateriālu kravām starp Rīgu un Jēkabpili, šaipus Rīteriem viņš dažreiz piestāja ceļmalā un aizgāja paskatīties uz Vērsēniem. Tālāk par pagalmu netika. Pretī iznācis, kāds no iemītniekiem vaicāja:

-Kas jūs esat? Ko jums te vajaga?

Muļķīgi būtu skaidrot: „Tās mana vectēva celtās, mana tēva iekoptās mājas!” Atbilde būtu: „Tagad jums te ne skaidiņa vairs nepieder!”

Pēc 40 prombūtnes gadiem Ansis Geistarts kopā ar savu ģimeni atgriezās Vērsēnos. Fotogrāfijas, kas izceļojušas Sibīriju, atkal ieņem goda vietu viesistabā. Zudušās paaudzes, caur kurām iet tautas vēsture.

Re, apskatieties vērīgi to bildi! Vidū – veči. Pirms pusotra gadusimta, naktis negulēdami, viņi sūri strādāja, lika grasi pie graša, kamēr sakrāja tūkstošus, lai izpirktu zemi. Blakus zaļoksnēji dēli un ziedošas vedeklas – viņus no Daugavas krasta padzina Pirmais pasaules karš. Mājas sagrāva lielgabali, atlikušos baļķus izvazāja marodieri. Kad saimnieki atgriezās tukšā vietā no bēgļu gaitām, ar asiņainiem nagiem krastmalā lauza radzes un no zemes izplēsa laukak­meņus, lai saviem bērniem uzbūvētu stiprāku mitekli. Pārmērīgā darbā agri sabeidza veselību. Nākamais pasaules slaktiņš visos vējos izkaisīja trešo censoņu paaudzi. Lūk, Made Geistarte, kas tik jauna un cerīga gadsimta sākumā stāv blakus savam vīram Jānim! Par kādiem grēkiem viņai kopā ar dēlu bija jāapgulstas taigā, kur piemiņas akmens jau nogāzts, kapsētas žogs sakritis un vieta pie līkā bērza klaiņojošu lopu izbradāta? Tik vien tur palicis no dzimtenes kā Vidzemes dziesmu grāmata pagalvī.

Bet Elza Geistarte bija romantiķe. Esot, kā tajā dziesmā dzied: – „Šie kauli, šī miesa, šis gars un šī sirds ir tēvu zemes tiesa, kamēr šī saule mirdz”. Tieši tādēļ viņa jūtoties mūžīgi pateicīga Monikai – šai Latgales sievietei… par Osvalda dzīvību un vēstulēm, kas saglabātas. Nu Osvalds Geistarts – viens no daudzajiem svešumā apraktiem – tomēr pārnākot mājās. Pēc pusgadsimteņa atkal ar domām, ar dzejoļiem viņš ieiet savā tautā un kā apsūdzības liecinieks. Lai zina nākamās paaudzes, kas mums nodarīts…

September 20, 2016 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: