gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Latvijas kuģi Otrā pasaules kara ugunīs

Uldis Neiburgs, Mājas Viesis, 3.oktobris, 2016.

Viss raksts lasāms: http://www.la.lv/latvijas-kugi-otra-pasaules-kara-ugunis/

Zem sirpja un āmura

Otrā pasaules kara laikā beidza eksistēt Latvijas tirdzniecības flote, kuras rīcībā 1940. gada 1. janvārī bija 103 (no tiem 89 tvaikoņi) kuģi. Tikai daži no tiem piederēja valstij, bet pārējie bija privātu rēdereju un uzņēmēju īpašumi. Kā rādīja turpmākie notikumi, latviešu jūrniekiem nebija pieņemama ne Padomju Savienības, ne nacionālsociālistiskās Vācijas īstenotā Latvijas okupācija un viņi, ar nedaudziem izņēmumiem, palika savas dzimtenes Latvijas patrioti, par spīti tam, ka nonāca dažādās pasaules jūrās un okeānos savstarpēji karojošu valstu – PSRS, Vācijas un Rietumu sabiedroto – pakļautībā.

Latvijas Republikas Ministru kabinets 1940. gada 17. maijā pieņēma likumu par kuģniecības ierobežošanu, kas deva tiesības tirdzniecības un rūpniecības ministram uz laiku aizliegt Latvijas kuģiem iebraukt un izbraukt no jebkurām ostām, dot rīkojumus par kravu uzņemšanu un brauciena virzienu. Jau pēc Latvijas okupācijas Maskavā prettiesiski sastādītās Augusta Kirhenšteina marionešu valdības 1940. gada 27. jūlijā rīkojumā bija noteikts, ka “svešos ūdeņos” esošie Latvijas Republikas kuģi drīkst iebraukt vai izbraukt no ostām tikai ar padomju valdības atļauju, vienlaikus piedraudot, ka “kuģu kapteiņi, kuri pārkāps valdības pavēli Latvijas kuģiem atgriezties dzimtenē, tiks uzlūkoti kā tautas nodevēji un tos pasludinās kā stāvošus ārpus likuma. Kopā ar viņiem tiks sauktas pie atbildības arī viņu ģimenes un tuvākie radinieki”. 31. jūlijā sekoja lēmums par Latvijas tirdzniecības kuģu atgriešanos “dzimtenē” – no Atlantijas okeāna Murmanskā, un no Klusā okeāna Vladivostokā. Ar to Latvijas kuģu kapteiņi, kas palika Rietumos un neatzina PSRS veikto Latvijas okupāciju, nu kļuva par “tautas nodevējiem”. Kopumā Padomju Savienība 1940. gadā nacionalizēja un Vācijas–PSRS kara sākumā sagrāba 59 (tikai 24 no tiem atradās Baltijas jūras akvatorijā) Latvijas tirdzniecības flotes kuģus.

Pirmais kara upuris izrādījās kravas tvaikonis “Gaisma”, kuru jau 22. jūnijā 3 no rīta 35 jūras jūdzes no Užavas bākas nogremdēja vācu torpēdkuteri. Vairāki kuģi kara sākumā piedalījās cilvēku, militārās kravas un pārtikas evakuācijā no Liepājas, Ventspils un Rīgas ostām, bet līdz ar vācu karaspēka ofensīvu bija spiesti doties uz Somu līci. Īpaši traģisks izvērtās kravas tvaikoņa “Atis Kronvalds” komandas liktenis. Sarkankarogotās Baltijas jūras flotes kara tribunāls slēgtā tiesas sēdē Tallinā 1941. gada 9. augustā 16 tā jūrniekus notiesāja par nodomu nogādāt kuģi kādā Somijas ostā. Ar augstāko soda mēru – nāves sodu – sodīja kuģa kapteini Mārtiņu Čaksti un vēl deviņus cilvēkus, bet ar mazākiem sodiem – pārējos komandas locekļus. Tikai diviem no viņiem – matrozim Fridriham Silam un kurinātājam Arvīdam Cielavam – brīnumainā kārtā izdevās izbēgt no ieslodzījuma un atgriezties Rīgā, tā pavēstot par Igaunijas galvaspilsētā notikušo latviešu jūrnieku traģēdiju. Desmit nelaimīgajiem jūrniekiem nāves sods tika izpildīts uz kreisera “Kirov” Tallinas reidā.

1941. gada augusta beigās notikušajā Tallinas evakuācijā (vairākas karavānas ar 67 transportkuģiem un palīgkuģiem uzņēma 23 000 cilvēku un 15 000 tonnu dažādu kravu) Ļeņingradas virzienā, norisinoties bez pietiekamas PSRS Jūras kara flotes aizsardzības, kas pilnībā nenovērsa vācu aviācijas uzlidojumus un kuģu iebraukšanu mīnu laukos un prasīja vismaz 10 000 padomju jūrnieku dzīvību, bojā gāja arī septiņi bijušās Latvijas tirdzniecības flotes tvaikoņi “Ausma”, “Skrunda”, “Kalpaks”, “Sigulda”, “Atis Kronvalds”, “Everita” un arī slavenais ledlauzis “Krišjānis Valdemārs” (2011. gada novembrī zemūdens arheologiem simts metru dziļumā Somu līcī izdevās identificēt tā vraku). No līdzīga likteņa spēja izvairīties kravas tvaikonis “Daugava” ar 506 ievainotiem karavīriem uz klāja. Kuģi vairākreiz sašāva vācu aviācija, kuras mestās bumbas nogalināja 38 pasažierus un piecus matrožus, caursita kuģa tvaika katlu un applaucēja braucējus, un tas par mata tiesu izspruka no torpēdas uzbrukuma. Taču kuģa komanda ar kapteini Paulu Brašķi priekšgalā izrādīja izcilu varonību, kas kuģim pēc diennakts ilga “elles brauciena” ļāva sasniegt Kronštati. Palīdzēja arī jūrnieku atjautība, aizdedzinot bundžas ar dūmu aizsegu, kas atradās uz klāja. “Daugava” tik ļoti kūpēja, ka vācu lidotāji tai vairs netērēja munīciju, uzskatīdami, ka kuģis kuru katru brīdi tāpat nogrims.

Daži no tiem, kas tomēr nolēma pakļauties padomju prasībām, bija tvaikoņa “Ciltvaira” kapteinis Mārtiņš Osis (1940. gada augustā atrodoties Brazīlijā, bija nolēmis doties uz Murmansku, par ko tika atstādināts no amata, tad aizbrauca uz ASV, kur pārgāja PSRS dienestā, bet pēc kara atgriezās padomju okupētajā Latvijā) un tvaikoņa “Regent” kapteinis Vilis Bezmers (1940. gada augustā Ņujorkā noņemts no kuģa par nodomu atdot to PSRS). Uzticīgs padomju varai izrādījās arī motorkuģa “Hercogs Jēkabs” kapteinis Hugo Miķelsons, par kura vadītā kuģa un tās apkalpes nonākšanu Vladivostokā, propagandas nolūkos slavinot Latvijas valsts okupāciju, savulaik pat tika uzņemta Rīgas kinostudijas mākslas filma “”Tobago” maina kursu” (1965) un publicēts dokumentāls stāsts “”Hercoga Jēkaba” odiseja”” (1976).

Pavisam pretēja bija tvaikoņa “Ilga” 14 vīru komandas rīcība. 1941. gada 23. septembrī, kuģojot Ladogas ezera flotilē ceļā no Volhovas upes grīvas uz Sviras upi, vīri izmantoja situāciju, ka vakara krēslā kuģi pazaudēja pavadošie bruņotie kuteri, un kapteiņa Aleksandra Dundura vadībā vienprātīgi nolēma atbruņot uz kuģa esošo konvoju (viens jaunākais leitnants, viens tehniķis un vēl četri bruņoti sarkanflotieši) un doties uz Somijas krastu. Nakts aizsegā, ņemot palīgā arī šauteni un rokas ložmetēju, ko agrākos reisos bija pametuši sarkanflotieši, tas arī veiksmīgi izdevās. “Ilga” pacēla no sarkanā signālkarodziņa, kam bija uzšūta balta svītra, pagatavotu Latvijas karogu, no signālkarodziņa izgatavotu Somijas karogu un balto karogu un jau rīta gaismā sasniedza krasta līniju pie Vātenbergas un lūdza politisko patvērumu latviešu jūrniekiem. Jau pēc trim nedēļām viņi atgriezās mājās, bet pats tvaikonis, pārdēvēts par “Aunus”, līdz pat 1944. gada septembrim ar Somijas karogu kuģoja Ladogas ezerā, bet vēlāk nonāca PSRS rīcībā. Mainoties okupācijas varām Otrā pasaules kara noslēgumā, puse “Ilgas” komandas devās bēgļu gaitās uz Rietumiem, bet pārējie palika dzimtenē, diemžēl neapzinoties, ka tiks pakļauti padomju drošības iestāžu represijām. Saskaņā ar Baltijas flotes kara tribunāla lēmumu “Ilgas” kapteini Aleksandru Dunduru 1945. gada 25. jūlijā sodīja ar nāvi tagadējā Krievijas Kaļiņingradas apgabala Baltijskā, bet viņa sieva Vilija no 1946. līdz 1951. gadam bija spiesta pavadīt izsūtījumā Tomskas apgabalā. Pēckara gados čeka apcietināja un lielākoties ar 10 gadiem ieslodzījuma sodīja vēl sešus “Ilgas” komandas locekļus, turklāt viens no viņiem – sešdesmit gadus vecais kurinātājs Sīmanis Melķerts – mira vēl pratināšanas laikā.

Kāškrusta ēnā

Pēc Vācijas–PSRS kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā nacionālsociālistiskās Vācijas rīcībā nonāca 27 (14 – Vācijā, 13 – Latvijā) Latvijas tirdzniecības flotes kuģi. Tikai daži no viņiem – “Ogre”, “Bru”, “Dzintarkrasts”, “Kaija”, “Mols” un “Neptūns” – kara gados turpināja kuģot Rīgas līcī un Baltijas jūrā, saglabājot Latvijas karogu, bet citi nonāca vācu rēderu pakļautībā un ieguva jaunus nosaukumus. Nesekmīgi izrādījās Latvijas Jūrniecības departamenta un Latvijas Zemes pašpārvaldes mēģinājumi panākt kuģu atdošanu bijušajiem īpašniekiem, jo vācu puse vadījās pēc Berlīnē jau 1941. gada 19. augustā izdotā rīkojuma, ka sakarā ar vērmahta ienākšanu Latvijā visa tās kustamā un nekustamā manta pāriet Vācijas reiha īpašumā, t. sk. arī kuģi, kas braukuši ar ienaidnieka – PSRS – karogu. Specifiski šim jautājumam pievērsās Berlīnes prīžu tiesa, kas centās noskaidrot 1941. gada jūnijā Štetīnē (mūsdienās Ščecina Polijā) internētā kravas tvaikoņa “Ausma” (pārdēvēts par “Käthe Oldendorf”) statusu. Kā noskaidrojis vēsturnieks Kārlis Kangeris, kaut arī tiesa neņēma vērā latviešu prasības, tās rosināja Hamburgas Hanzas universitātes profesoru Dr. Rūdolfu Launu 1942. gada 30. jūnijā sniegt atzinumu par Latvijas valsts un tās īpašumu tiesisko statusu. Viņa veiktā ekspertīze pēc būtības ietvēra virkni slēdzienu (Latvijas pievienošana PSRS ir nelikumīga, jo tā notikusi, pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmi; PSRS attiecībā pret Latviju ir uzskatāma par tās teritoriju okupējošu valsti; no starptautisko tiesību viedokļa Latvijas teritoriālā integritāte, pilsonība, Latvijas valsts un tās pilsoņu īpašuma tiesības joprojām ir spēkā de iure u. tml.), kas arī pēc Otrā pasaules kara veidoja pamatu argumentācijai par Latvijas prettiesisko inkorporāciju PSRS.

Latviešu jūrnieki, kas turpināja braukt uz vāciešu pārņemtajiem kuģiem, nereti izmantoja izdevību tos atstāt neitrālās Zviedrijas ostās un pēc tam centās pāriet Rietumu sabiedroto dienestā. “Ļoti vēlētos nokļūt Anglijā, lai varētu piedalīties Eiropas atbrīvošanā no vācu jūga. Esmu ar mieru ziedot visu savas dzimtenes brīvībai”, tā savu uzticību Latvijas Republikai un vēlmi sekmēt Rietumu sabiedroto uzvaru karā 1942. gada 16. decembra vēstulē Latvijas sūtniecībai Londonā apliecināja kravas tvaikoņa “Gauja” (pārdēvēts par “Fridrich”) jūrnieks Artūrs Jansons, kurš dažus mēnešus iepriekš bija pametis savu kuģi Holmsundas ostā Zviedrijā. Kā liecina sarakste starp bijušo Latvijas sūtni Stokholmā Voldemāru Salno un Ārkārtējo pilnvaru nesēju un sūtni Londonā Kārli Zariņu, šo jūrnieku nonākšana Lielbritānijā, pastāvot satiksmes ierobežojumiem un trūkstot naudas līdzekļiem, tomēr bija ļoti apgrūtināta. Kā 1943. gada 12. aprīļa vēstulē vienam no tobrīd ap 20 Zviedrijā nokļuvušiem latviešu jūrniekiem paskaidroja Latvijas sūtniecības Londonā padomnieks Teodots Ozoliņš, “Anglijas Kara transporta ministrija labprāt Jūsu pakalpojumu pieņemtu, bet pārkļūšana uz šejieni patlaban ir visai grūta. Vienīgā tiešā satiksme ir ar lidmašīnām, kas aizņemtas jau ilgu laiku uz priekšu ar garām gaidītāju rindām. Kara transporta ministrija vienā otrā gadījumā ir ieteikusi mūsu jūrniekiem izkļūt no Zviedrijas ar zviedru kuģiem, kas dodas uz Dienvidameriku, no kurienes tad pārkļūšana uz Angliju ir samērā vieglāka”.

Oficiāli izbraucot uz Vāciju, bet pa ceļam mainot kursu uz Zviedriju, kopā ar vairākiem desmitiem latviešu bēgļu kara beigās Gotlandi izdevās sasniegt Latvijas tirdzniecības flotes kuģiem “Dzintarkrasts” un “Neptūns”. Pēdējais, braucot no Rīgas caur Mērsragu, 1944. gada 28. septembrī laimīgi sasniedza Foresundas ostu. Tas bija iespējams, ceļā sekmīgi “neitralizējot” un atbruņojot uz kuģa esošo trīs vīru apsardzi, jo divus vācu karavīrus piedzirdīja, bet vienu apakšvirsnieku “nokausēja” ar skaistu sieviešu palīdzību, imitējot kuģa kapteiņa Arnolda Leiškalna dzimšanas dienas svinības. “Dzintarkrasts” 19. oktobrī izbrauca no Liepājas ostas, lai pārvestu kādu kravu uz Vāciju. Ceļā kuģa kapteinis Arvīds Bērtiņš kopā ar komandu izmantoja vētras aizsegu, atrāvās no pavadošām vācu laivām un atbruņoja sešu vīru vācu apsardzi, un, mainot kursu uz Zviedriju, trīs dienas vēlāk sasniedza Ronehamnas ostu Gotlandē. Zviedrijā abus kuģus internēja, bet saskaņā ar 1945. gada 11. maijā speciāli izdoto likumu “Par braucamiem līdzekļiem, kas no karojošām vai okupētām valstīm ieradušies Zviedrijā” vēlāk atdeva PSRS. Jau pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas Dāniju sasniedza kravas tvaikonis “Bru”, bet tvaikonis “Lāčplēsis” vēl kara pēdējā dienā ar 200 – 300 cilvēkiem uz klāja kopā ar daudzām zvejas laivām un mazākiem velkonīšiem atstāja Ventspils ostu, bet pa ceļam uz Zviedriju tos visus apturēja padomju flotes patruļas un lika atgriezties Kurzemes krastā.

Rietumu sabiedroto dienestā

Pēc PSRS īstenotās Baltijas valstu okupācijas ASV valdība 1940. gada 15. jūlijā pārņēma savā aizsardzībā visus Latvijas, Lietuvas un Igaunijas īpašumus – bankās noguldīto zeltu, kapitālu un kuģus. Kuģi, kas atradās ASV, turpināja braukt ar savu vārdu, Latvijas karogu, un uz tiem daļēji palika latviešu kapteiņi un apkalpes. Pēc ASV iesaistīšanās Otrajā pasaules karā tā pārņēma astoņus Latvijas tirdzniecības flotes kuģus – “Abgara”, “Ciltvaira”, “Everagra”, “Everalda”, “Everasma”, “Everelza”, “Ķegums” un “Regent”, kas nonāca ASV Kara laika kuģniecības pārvaldes dienestā un ASV jūras konvoja sastāvā veda izejvielas kara rūpniecībai Atlantijas okeānā pie Amerikas kontinenta krastiem. Sešus no šiem kuģiem 1942. gadā nogremdēja vācu zemūdenes, un karā krita 45 apkalpes locekļi.

Kravas tvaikonis “Ciltvaira” gāja bojā 1942. gada 19. janvārī pēc vācu zemūdenes “U-123” torpēdas precīza trāpījuma kreisajā bortā gandrīz kuģa vidū. Gandrīz visai 32 vīru lielajai kuģa komandai ar kapteini izdevās palikt dzīviem (bojā gāja divi kuģa kurinātāji), neraugoties uz to, ka deviņi jūrnieki ar kapteini Kārli Šķēbergu priekšgalā līdz pat pēdējam brīdim vēl mēģināja glābt torpedēto kuģi, kas negribēja nogrimt jūras dzelmē. “Viņi visi ir apauguši ar bārdu un ģērbti ļoti dažādi. Vieni – jūrnieku tērpos, citi paspējuši izglābt savus krasta uzvalkus. Viņi ir saspringuši, izvārguši, taču pilni cīņas spara. [..] Trīs latviešu jūrnieki nav bijuši mājās divarpus gadus. Viņi saka, ka atkal nolīgti iziešanai jūrā ar citu tvaikoni zem Latvijas karoga, kas tagad atrodas vienā no tuvējām ostām. Viņi ir gatavi atdot savu dzīvību, ja tas palīdzēs atgūt viņu valstij brīvību,” tā par šiem jūrniekiem rakstīja vietējā amerikāņu prese pēc tam, kad viņi tika sagaidīti krastā kā varoņi, bet “Ciltvairas” vārdā nosaukta pat iela Negshedas pilsētiņā Ziemeļkarolīnas piekrastē. Tvaikoni “Everalda” 1942. gada 29. jūnijā ceļā no Norfolkas ASV uz Riodežaneiro Brazīlijā 600 jūras jūdzes no Dienvidkarolīnas nogremdēja vācu zemūdene “U-158”. Vācieši kuģa komandai atļāva glābšanas laivās doties uz sauszemi, un pēc piecu dienu airēšanas un burāšanas to uz sava klāja uzņēma kāds ASV krasta apsardzības kuģis. Daudz nežēlīgāks liktenis izrādījās “Everaldas” kapteinim Jānim Martinsonam – viņu kā gūstekni paņēma līdzi uz vācu zemūdenes, kuru jau nākamajā dienā iznīcināja ASV kara flotes lidmašīna. Pateicoties žurnālista Aleksandra Krasņitska pētījumiem un laikraksta “Čas” iniciatīvai 2004. gadā arī pie bijušās jūrskolas ēkas Rīgā Kr. Valdemāra ielā 1a atklāja piemiņas plāksni, veltītu “Latvijas varoņiem – astoņu Latvijas tirdzniecības flotes kuģu komandām, kas 1940. gadā paturēja Latvijas Republikas karogu, bet 1941. – 1945. gadā karoja antinacistiskās koalīcijas spēku sastāvā Atlantijas okeānā”.

Septiņu Latvijas tirdzniecības flotes kuģu (“Dago”, “Everoja”, “Elizabete”, “Katvaldis”, “Miervaldis”, “Rāmava”, “Tobago”) komandas, kas pēc Vācijas–PSRS kara sākuma atradās ārpus nacistu un komunistu kontrolētajiem ūdeņiem, kara gados nonāca Lielbritānijas Kara transporta ministrijas pārziņā. Šie kuģi saglabāja savus nosaukumus un turpināja braukt ar britu – “Union Jack” – karogu. Kravas tvaikoņi “Everoja” un “Rāmava” 1940. gada vasarā nepakļāvās PSRS prasībai doties uz Murmansku, bet noenkurojās Dublinas ostā. Kaut gan padomju puse sākotnēji panāca abu kuģu arestu, Latvijas sūtniecība Londonā, pamatojoties uz Ministru kabineta 17. maijā izdotajām ārkārtas pilnvarām, panāca to, ka Īrijas tiesa atzina abus kuģus par Latvijas īpašumu. “Everoja” gāja bojā 1941. gada 3. novembrī, vedot kravu no ASV uz Lielbritāniju, kad pie Kanādas to nogremdēja vācu zemūdene “U-203”. Ilgāks bija tvaikoņa “Rāmava” (tās kapteinis Augusts Kristlībs noslīka Vidusjūrā, braukdams uz kāda angļu tankkuģa 1944. gadā, un ir apbedīts Sicīlijā) mūžs, kas britu dienestā nokalpoja līdz pat 1958. gadam. 1942. gada 24. augustā spēcīgu vācu zemūdenes “U-605” uzbrukumu piedzīvoja kravas tvaikonis “Katvaldis”. Kuģim ejot bojā, dzīvību zaudēja četri tās komandas locekļi, bet pārējos jūrniekus izdevās izglābt.

Otro pasaules karu pārdzīvojušie nu jau bijušās Latvijas tirdzniecības flotes kuģi izklīda pa visu pasauli, vēl 20. gadsimta 50. – 60. gados kuģodami vai nu ar PSRS, vai arī Lielbritānijas, Somijas, Hondurasas, Kostarikas, Etiopijas un Spānijas karogiem. 1948. gada 8. decembrī Biskajas līcī pie Žirondas upes grīvas biezā miglā avarēja un nogrima kravas tvaikonis “Ķegums”, kas, būdams rēdera Friča Grauda mantinieku īpašums, izrādījās pēdējais kuģis, kas tobrīd peldēja ar sarkanbaltsarkano Latvijas karogu. Visilgākais kuģa mūžs bija kādreizējam Latvijas tirdzniecības flotes lepnumam “Hercogam Jēkabam”, kas, pārdēvēts par “Sovetskaja Latvija”, no kuģa reģistra tika svītrots 1973. gadā Vladivostokā.

 

October 5, 2016 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: